Pagājušā gada 27. oktobrī Ministru kabinets konceptuāli apstiprināja Labklājības ministrijas izstrādāto Pasākumu programmu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai.

Kā tas uzsvērts dokumenta ievaddaļā, — programmas uzdevums ir esošās situācijas analīze un to pasākumu uzskaitījums, kas jau pašlaik tiek veikti valsts un pašvaldību institūcijās vai kurus plānots veikt nolūkā uzlabot demogrāfisko situāciju valstī. (Dokuments pilnībā publicēts "LV" nr. 357/358, 02.12.1998.)

Atbilstoši Labklājības ministrijas sagatavotajai dokumenta pavadvēstulei , programmas izstrādē piedalījusies arī ar Ministru prezidenta rīkojumu jau pirms vairākiem gadiem nodibinātā Demogrāfiskā komisija.

Demogrāfiskās komisijas locekļi par šādu apgalvojumu ir neizpratnē, jo programmas izstrādi finansējuma trūkuma dēļ veikuši tikai Labklājības ministrijas speciālisti. Ievērojami atšķiras arī viedokļi par valdības apstiprinātā dokumenta kvalitāti un tajā piedāvāto pasākumu lietderību un mērķtiecību.

Par Pasākumu programmu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai un pašu demogrāfisko situāciju — "Latvijas Vēstnesī" divi pretēji — valdības locekļa un zinātnieces — uzskati.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Vladimirs Makarovs:

Manuprāt, dzīve pakāpeniski kļūst aizvien labāka

— Kā jūs raksturotu demogrāfisko situāciju Latvijā?

— Lai atbildētu uz jūsu jautājumu, vispirms ir jānoskaidro, ko katrs saprot ar vārdiem "demogrāfiskā situācija". Vai tā ir tikai matemātiska attiecība starp dzimušo un mirušo skaitu, vai arī tā tomēr ir dzīves kvalitāte – situācija, kad tautas veselība, izglītība, nodarbinātība un daudzi citi faktori ir tādā līmenī, lai iedzīvotāji justos pietiekami stabili.

Ja par demogrāfiskās situācijas galveno rādītāju uzskata dzimušo un mirušo skaita attiecību, neņemot vērā nevienu citu rādītāju, tad, protams, ir skaidrs — situācija Latvijā ir vairāk nekā traģiska.

Tomēr aplūkosim demogrāfisko situāciju mazliet plašāk, kaut vai atceroties nesenu pagātni un faktorus, kas tolaik veidoja skaistos Latvijas demogrāfijas ciparus.

Piemēram, astoņdesmitos gadus. Kad citās PSRS republikās, it īpaši agrārajos reģionos, uz visiem ielu stūriem bija redzami sludinājumi, ka Latvijā kārtējais kombināts meklē kvalificētu darbaspēku, kas ātrā laikā nodrošinās savus darbiniekus ar labu algu un dzīvokli. Tai pašā laikā šeit Latvijā cilvēki, gaidot dzīvokļu rindās, zaudēja cerības. Atcerēsimies arī profesionāli tehniskās vidusskolas — cik daudz mācības tur notika krievu un cik — latviešu valodā, un kas tad bija tie, kas apguva, piemēram, šo audēju profesiju. Bet līdz ar neatkarības atgūšanu Latvijai zuda šī iespēja — uzņemt aizvien jaunas darbarokas, skaistas meitenes, kuras ātri apprecējās un ātri dzemdēja bērniņus, kas savukārt veidoja šos optimistiskos demogrāfiskos skaitļus.

Vēl kas. Atcerēsimies laiku, kad Padomju Savienībā skaitījās goda lieta piedzimt Baltijas republikās. Šeit bija labāka medicīniskā aprūpe. Arī pats ieraksts padomju pilsoņa pasē — piedzimis Latvijā, nu, gandrīz vai ārzemēs — noteica lielo "eksportdzemdību" skaitu.