Tautas ataudze kā tautas stipruma mērs

Vladimirs Makarovs:

Manuprāt, dzīve pakāpeniski kļūst aizvien labāka

No ministra redzespunkta

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Turpinājums no 1.lpp.

Ievērojamu artavu mehāniskajā iedzīvotāju skaita pieaugumā ielika arī no armijas demobolizētie virsnieki, kuri, kā zināms, pēc dienesta beigšanas varēja brīvi izvēlēties dzīvesvietu. Maskava un Ļeņingrada bija slēgtas, tādēļ jo pievilcīgākas šķita Baltijas republikas. Tieši Rīga taču bija vispievilcīgākā.

Arī tad, ja kāds bija nostrādājis desmit piecpadsmit gadus aiz Polārā loka, viņam ar savu lielo naudas kušķi bija tiesības brīvi izvēlēties dzīvesvietu. Un viņam turklāt bija arī iespējas nopirkt šeit kooperatīvo dzīvokli.

Visi iepriekš uzskaitītie "avoti" pēc Latvijas neatkarības atgūšanas izsīka. Sākās pat zināmi "atplūdi". Atcerēsimies deviņdesmito gadu sākumu — laiku, kad, vienas sabiedrības daļas visai nacionālā noskaņojuma ietekmēta, cita sabiedrības daļa domāja par aizbraukšanu. Turklāt ne tikai domāja, bet arī darīja. Tie, kas aizbrauca, nebija pensionāri, bet gados jauni cilvēki reproduktīvā vecumā. Tātad vēl viens demogrāfisko situāciju negatīvi ietekmējošs faktors.

Tam visam sekoja izmaiņas mūsu pašu sabiedrības apziņā. Nav noslēpums, ka padomju laikā meitene astoņpadsmit divdesmit gados jau riskēja tikt nosaukta par vecmeitu. Ātri apprecēties bija goda lieta. Dzemdības ļoti bieži notika tad, kad vecākiem bija deviņpadsmit divdesmit gadu. Pat studentu vidū bija normāli, ka kursā lielākajai daļai bija bērni.

Pašlaik tendences ir kardināli mainījušās. Sabiedrības izglītotā daļa sāk domāt par bērniņu laišanu pasaulē tikai tad, kad ir iegūta zināma stabilitāte.

Arī tas ir faktors, kas varbūt netieši, tomēr ietekmē demogrāfisko situāciju Latvijā.

Bet mēs to aizmirstam un ņemam kailus ciparus, un salīdzinām padomju laika un šībrīža dzimstību.

Vēl viens apstāklis, kas negatīvi ietekmē situāciju, ir mūsu attieksme pret veselību. 1995. gada paziņojums, ka iedzīvotājiem būs jāmaksā līdz 25 procentiem no visu veselības aprūpes pakalpojumu vērtības, latviešu tautai izdarīja "lāča" pakalpojumu. Tas faktiski aizbaidīja no medicīnas iestādēm sabiedrības lielāko daļu, jo šos 25 procentus spēja nomaksāt tikai labi situētie. Tā rezultātā radīt pārliecību par veselības aprūpes pieejamību iedzīvotājos tā īsti mums vēl nav izdevies līdz pat šim brīdim.

Vēl viens sāpīgs jautājums ir izglītība. Tas taču nav nekas pārmērīgs - gribēt nodrošināt saviem bērniem labu izglītību? Tomēr, ja mana rocība ir maza, es diemžēl nevaru atļauties par to domāt. Tādēļ nav brīnums, ka, veicot nabadzības pētījumu Latvijā, mēs saņemam, manuprāt, graujošu atbildi — nabadzīgu ģimeņu vecāki nesaskata jēgu savu bērnu izglītošanā. Tas nozīmē, ka 21. gadsimtā mēs ieiesim ar paaudzi, kuras daļa būs analfabēti. Šajā mobilajā, mainīgajā gadsimtā. Likumsakarīgs ir jautājums — kādu darbu mēs viņiem piedāvāsim? Sētnieka darbu, kurš arī tiek mehanizēts? Sanitāra darbu, kur arī ir nepieciešams apgūt jaunas zināšanas, turklāt arī respektu pret pacientu cilvēktiesībām.

No otras puses, gribu uzreiz piebilst: es neuzskatu, ka atbildība par šādu ģimeņu situāciju būtu jāuzņemas tikai valstij. Atvainojiet, ja daudziem no šiem vecākiem tomēr iznāk tie 50 santīmi "krutkas" pudelei, kāpēc par šiem pašiem santīmiem nebūtu iespējams nopirkt maizes kukuli un piena paku? Ikvienai ģimenei ir jāsaprot, ka sava, kaut neliela daļa atbildības par pasaulē laisto bērnu tai tomēr jāuzņemas.

Arī tie, kas mācās, diemžēl bieži nezina, ko īsti grib. Trīsdesmit procentu vidusskolu absolventu nezina, kur mācīties tālāk. Vairāk nekā trīsdesmit procentu profesionāli tehnisko skolu audzēkņu nestrādā apgūtajā profesijā. Diemžēl ir tā, ka ļoti bieži izglītība Latvijā tiek izmantota tam, lai jaunietis nenonāktu uz ielas. Izglītībai nav mērķtiecības. Pēc tam nodarboties ar pārkvalifikāciju jau ir daudz grūtāk un galu galā — arī dārgāk.

Arī šos faktorus mēs nedrīkstam aizmirst, kad aplūkojam ciparus — cik piedzimst, cik nomirst un kāds ir vidējais mūsu iedzīvotāju mūža ilgums.

Mēs varam ilgi uzskaitīt vēl citus iemeslus, kas ir ietekmējuši situāciju Latvijā, tomēr, manuprāt, jau no teiktā ir skaidrs, ka demogrāfiskā situācija ir daudzu ārkārtīgi sarežģītu jautājumu komplekss. Un, godīgi sakot, es tiešām neticu iespējai kaut ko šeit ātri atrisināt.

Sabiedrībā bērni dzims tikai tad, ja šī sabiedrība būs pilnībā pārliecināta par savu stbilitāti nākotnē.

— Vai, jūsuprāt, Ministru kabineta akceptētā programa demogrāfiskās situācijas uzlabošanai spēj risināt vismaz daļu no jūsu nosauktajām problēmām vai arī tā tika izstrādāta vienkārši tādēļ, lai pildītu deklarācijā par valdības darbu ietverto uzdevumu šādu programmu izstrādāt?

— Viens ir tas, ko politiķi iestrādā dažādos dokumentos. Dažreiz tas sasaucas arī ar sabiedrības reālajām prasībām. Taču reāli kaut kas tiek iedzīvināts tikai tad, ja tas pilnībā vai vismaz lielā mērā sasaucas ar šo sabiedrības nepieciešamību. Tajā brīdī, kad sabiedrība kaut kādu normu, rīcību akceptē, es ticu, ka būs arī rezultāts. Bet ja tiek atbalstīta tikai daļa mūsu piedāvātās programmas — palielināt pabalstus — nekāds reāls uzlabojums nenotiks.

Vai es ticu, ka tas, kas iestrādāts šajā programmā dos rezultātu? Protams. Tikai ne šodien un arī ne rīt. Jo atjaunot sagrauto ticību ir ārkārtīgi grūti.

Piemēram, avīzēs populārs temats ir pamestā būvniecība Dreiliņu mikrorajonā. Ja kaut viens šāds iesākts projekts tiktu pabeigts, cilvēki to pamanītu un, iespējams, noticētu, ka kādreiz arī viņi tiks pie jauna dzīvokļa.

Bet ko mēs dzirdam šodien? To, ka, lūk, tas ir izlikts no dzīvokļa par parādiem un kļuvis par bezpajumtnieku, bet pret vēl kādu jau ir uzsākts tiesas process. Šādas ziņas, protams, nevar radīt sabiedrībā pārliecību par to, ka mājoklis tai būs pieejams vienmēr.

Man kā šīs valsts iedzīvotājam diez vai radīsies pārliecība arī par to, vai mani bērni saņem normālu izglītību. Latvija taču sen vairs nav pirmajā trīsdesmitniekā pasaulē izglītības līmeņa ziņā. Es nerunāju konkrēti par ministru bērniem — Rīgas skolas strādā pietiekami kvalitatīvi. Bet kāda ir situācija laukos?

Tātad, lai šī valdības atbalstītā programma realizētos, mums mūsu dzīvē ir ļoti daudz kas būtiski jāmaina.

Kaut gan — esmu pārliecināts — uzlabojums būtu sajūtams arī bez šīs programmas. Dzīve pakāpeniski kļūst labāka. Mēs stabilizējam savu situāciju un vietu sabiedrībā, un, ja cilvēks ir sajutis stabilitāti, viņā neizbēgami rodas vajadzība pēc ģimenes, pēc sev tuviem cilvēkiem. Tā ka šie pozitīvie procesi, manuprāt, noteikti atsāksies.

— Gatavojoties sarunai ar jums, es aptaujāju zinātniekus, kuru vārdi minēti Labklājības ministrijas sagatavotajā demogrāfiskās situācijas uzlabošanas pasākumu programmas anotācijā. Pirmkārt, viņi apgalvoja, ka programmas izstrādē nav piedalījušies, jo viņu darba apmaksai nav atrasts finansējums. Otrkārt - ka šajā programmā netiek piedāvāts nekas jauns un ka tas ir tikai dažādu resoru sen plānotu pasākumu mehānisks apvienojums ar nosaukumu "demogrāfijas uzlabošana".

— Vai šie cilvēki paši ir nosaukuši ļoti konkrētus priekšlikumus demogrāfiskās situācijas uzlabošanai?

Es esmu mēģinājis nekritizēt zinātniekus. Man vienkārši ir no viņiem atšķirīgs viedoklis par zinātnes lomu sabiedrībā.

Zinātnieks faktiski ir avangardists. Viņš izstrādā daudzas, varbūt pat utopiskas teorijas. Viņš valdībai piedāvā daudzus desmitus priekšlikumu. Un valdība ir pragmatiķe, kas realizējamos priekšlikumus atsijā no nereālajiem. Šādā konkurencē un diskusijās, manuprāt, varētu attīstīties politika.

Latvijas nelaime sociālajā jomā ir tā, ka mums nav šādi domājošu zinātnieku. Mums ir desmitiem bargu kritiķu — tā nevar, tā nedrīkst, tas nedos efektu... Bet, ziniet, šāda pozīcija nevienam nav vajadzīga.

Jā, valdības sēdē, kurā tika spriests par demogrāfiskās situācijas uzlabošanas pasākumu programmu, finansējums tās izstrādei netika piešķirts. Umblijas kundze toreiz bija izbrīnīta — darba grupas vadītājam 350 latu liela mēnešalga? Tas nav iespējams! Savukārt Počas kundze jautāja — bet kurš tad būs programmas izstrādātājs? Kad es nosaucu dažus uzvārdus, atbilde bija — tas nav iespējams.

Bet ne jau naudas atrašana būtu atrisinājums. Zinātnieki nepiedāvā mums jaunas idejas.

Galu galā Latvijā no valsts budžeta pagājušogad zinātnei bija atvēlēti septiņi miljoni latu. Kur ir produkts? Socioloģiskie pētījumi? Skarba kritika? Bet priekšlikumi?

— Tādā gadījumā — ko jūs iesakāt darīt? Ar kādiem pasākumiem būtu iespējams atrisināt jūsu nosauktās problēmas?

Nabadzība ir viena no tām problēmām, kas ir šķērslis visu pārējo risināšanai.

— Ko jūs uzskatāt par nabadzīgu cilvēku Latvijā?

— Es neesmu zinātnieks un nevērtēju pēc viņu metodikas. Man ir savs, vēsturnieka viedoklis. Manuprāt, cilvēks ir nabadzīgs tad, kad viņš vairs nevar sevi pilnvērtīgi realizēt profesijā. Piemēram, skolotājam par šādu slieksni es uzskatu brīdi, kad viņam pietrūkst naudas grāmatu iegādei un sevis tālākattīstībai. Māksliniekam tas ir brīdis, kad viņš sāk ietaupīt uz mākslas baudīšanas rēķina. Šādu cilvēku Latvijā ir ārkārtīgi daudz.

Nabadzība arī statistiski ir komplicēts jautājums. Jo nav korekti ar vienu mērauklu vērtēt cilvēkus, kuriem ir vienādi ienākumi, bet kuri dzīvo viens Rīgā, otrs — laukos. Dzīves dārdzība galvaspilsētā un reģionos ir nesalīdzināma un līdz ar to 50 latu lieli ienākumi pilsētā un laukos ir pilnīgi atšķirīgi jēdzieni. Faktiski mums vajadzētu ieviest reģionalizāciju arī statistikā un atsevišķi noteikt iztikas minimumu Rīgā un citās Latvijas pilsētās, un laukos.

Faktiski ļoti grūti pašlaik ir apmēram 30 procentiem Latvijas iedzīvotāju.

— Kā, jūsuprāt, nabadzību būtu iespējams ierobežot?

— Es jau minēju izglītību. Tās pieejamības nodrošināšana ir pirmais, kas mums ir jādara. Izglītība visa mūža garumā. Ar labu vai ar sliktu tas mums cilvēkiem ir jāliek saprast. Arī Latvijas izglītības sistēmā kopumā ir nepieciešamas pamatīgas reformas. Bet šo sfēru es nevaru komentēt.

— Kā noprotams, lasot Pasākumu programmu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, Labklājības ministrija uzskata, ka kopīgi jādarbojas visu nozaru valsts institūcijām. Vai jūs esat sajutuši citu ministriju ieinteresētību demogrāfisko problēmu risināšanā?

— Mēs uzklausījām faktiski visu ministriju viedokļus. Ko katra no tām varētu darīt, kādi ir viņu priekšlikumi. Piedāvājumi bija tiešām interesanti.

Bet, ziniet, demogrāfiskās situācijas uzlabošana nav arī tikai valdības atbildība, tas ir visu četru varu kopīgs uzdevums.

Un tas, ka sabiedrību katru dienu "sit" ar negatīvu informāciju, ir masu mediju atbildība.

Jā, ir skaisti cīnīties par tirāžu, bet ir taču pierādīts, ka tieši ceturtā vara ir tā, kurai iedzīvotāji uzticas visvairāk.

Līdzīgi ir ar likumdevēja atbildību. Likumdevējs iet vieglāko ceļu - likumi tiek pieņemti atbilstoši sabiedrības spiedienam, ātri un tūlīt. Bet pati sabiedrība nespēj saražot un nomaksāt nodokļos tik daudz, lai būtu ko atbilstoši pieņemtajiem likumiem paņemt un pārdalīt. Jo, lūk, ar sabiedrisko fondu palīdzību ģimeņu budžetiem par labu mēs pārdalām tieši tikpat, cik Eiropas Savienības valstis — aptuveni 1,5 procentus no nacionālā kopprodukta. Šeit es domāju pabalstus, iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumu atvieglojumus.

Bet, ja mūsu nacionālais kopprodukts ir tik mazs, mūsu produktivitāte, ražīgums — tik zems, nav jau mums vairāk ko pārdalīt.

Starp citu, es gribētu atgādināt sabiedrībai deviņdesmito gadu sākumu. 1991. gadā tika izstrādāta lielum liela nacionālā programma "Iedzīvotāji", Godmaņa valdības laikā bērnu pabalsts bija 40 procenti no minimālās mēnešalgas. Viss tātad notika atbilstoši jebkurām labākajām rekomendācijām. Kāpēc nebija šī demogrāfiskā sprādziena? Tādēļ, ka bija milzīga plaisa starp sabiedrības vēlmēm un spēju uzņemties atbildību.

Ja mēs tagad lasām socioloģiskos pētījumus, gandrīz visas ģimenes atbild, ka vēlētos vairāk bērnu. Uz jautājumu, kāpēc šīs vēlmes netiek realizētas, viena atbilde ir sociāli ekonomiskie apstākļi — bezdarba draudi, bailes par rītdienu, izglītības nepieejamība, pabalstu mazais apmērs. Bet, ziniet, sestajā vietā ierindojas arguments, kas mani, godīgi sakot, satrieca — bērna piedzimšana samazina ģimenes komfortu. Turklāt, jo augstāks respondenta izglītības līmenis, jo biežāk tika sniegta šī atbilde.

Es domāju, ka šī programma nav dogma, neapstrīdams lielums. Tā ir atvērta jaunām idejām. Es uzsveru — idejām, nevis tikai kritikai. Jo man ir jāsargā savi darbinieki un citu ministriju ieguldījums no kritikas kritikas pēc. Pēc idejas noraidīšanas ir jāprot piedāvāt alternatīvs risinājums.

Ziniet, arī es taču labprāt sēdētu klausītāju zālē un no turienes kā vienkāršs Latvijas pilsonis izkliegtu kritiskas piezīmes par neapmierinošo pašvaldības, pasta un dzelzceļa darbu vai autoceļu stāvokli. Tomēr man pietiekami skaidrā atmiņā ir 1989. gada 10. decembra pašvaldību vēlēšanas un pēc tām Andreja Ruča teiktais — tagad mēs esam ievēlējuši savējos, bet kurš nāks un darīs?

— Kādus konkrētus pasākumus no Labklājības ministrijas pēdējā laikā padarītā, jūsuprāt, varētu attiecināt uz demogrāfiskās situācijas uzlabošanu?

— Situācija demogrāfijā mainīsies tad, kad sabiedrība un valsts vara beidzot viens otram panāks pretī pa uzticības taku un katrs Latvijas iedzīvotājs skaidri zinās, ka šī valsts viņu uzskata par savējo.

Pagājušajā gadā mēs esam spēruši vismaz divus svarīgus soļus šīs uzticības virzienā. Tas ir pētījums par to, kā klients jūtas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā.

Otrs dokuments ir — pilnīgi jauna trīspusējās sociālo partneru konsultatīvās padomes darba koncepcija, atbilstoši tai darba devēji, darbinieki un valdības pārstāvji pie sarunu galda savlaicīgi risina vissmagākās problēmas — nodarbinātība, budžets, tautsaimniecības attīstība, profesionālā izglītība. Starp citu, tieši šī dokumenta izstrādes gaitā mēs pirmo reizi sajutām, ka pozitīvi ir mainījusies izpratne par valsts lomu ekonomikā — valsts vairs netiek uzskatīta par kredītiestādi, kuras noderīgums var izpausties vienīgi aizvien jaunu un jaunu kredītlīniju gādāšanā. Valsts var būt vērtīga, piemēram, ar to, ka palīdz sagatavoties Eiropas Savienības standartu ieviešanai vai meklēt jaunas produkcijas noieta tirgus iespējas.

Pozitīvs efekts ir vērojams arī tur, kur mēs to visu laiku noliedzam, — sociālās drošības sistēmas reformā. Neapšaubāmi ar katru gadu pieaug sociālās apdrošināšanas iemaksu maksātāju skaits un pieaug algas apmērs, no kura tiek aprēķinātas šīs iemaksas. Tas ir skaidrs pierādījums tam, ka iedzīvotāji aizvien vairāk uzticas valsts izveidotajai sociālās drošības sistēmai.

Nākamais Labklājības ministrijas solis būs veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšana. Arī atbalsts pakalpojumiem, kurus sniedz Profesionālās karjeras izvēles centrs, lai mazinātu to jauniešu skaitu, kas izvēlas profesiju, kurā vēlāk nemaz nevēlas strādāt, — jo kam gan ir vajadzīga cietēju sabiedrība, darbs taču ir jādara ar prieku. Jo jebkurai pienākuma apziņai ir robežas, to es varu spriest pēc savas pieredzes. Kādreiz izglītības sistēmā es tiešām strādāju ar prieku, sākoties Atmodai, es tiku ierauts politikā, un tagad uz darbu, godīgi sakot, es nāku pienākuma pēc. Dezertēt un pēc tam visu no malas vērot un kritizēt tagad man vienkārši ir kauns.

— Ir skaidra jūsu vēlme demogrāfijas problēmas risināt un apskatīt ļoti kompleksi. Tomēr — kāda būtu jūsu atbilde uz pavisam konkrētu jautājumu — vai pēc desmit, piecpadsmit gadiem demogrāfiskie procesi Latvijā būs uzlabojušies?

— Tas būs atkarīgs no tā, kāda būs sabiedrības motivācija un kāpēc sabiedrība būs vai nebūs gatava to darīt.

Starp citu, starptautiskās konferencēs izsakot nožēlu par demogrāfisko situāciju, mēs bieži dzirdam atbildi — ko jūs uztraucaties, atveriet robežu un no valstīm, kur ir iedzīvotāju pārprodukcija, uz šejieni sāks plūst nebeidzamas straumes ieceļotāju.

Kad sabiedrība sapratīs, ka demogrāfiskā situācija nav tikai valdības problēma, kaut kas varbūt arī mainīsies. Bet pagaidām man ir jālasa pērn septembrī veikts socioloģiskais pētījums, kur respondentiem tika lūgts nosaukt, viņuprāt, aktuālākās problēmas. Ziniet, 65 procenti mūsu valsts iedzīvotāju uzskata, ka zemā dzimstība nav viņu atbildība. Savukārt 95 procenti aptaujāto, to skaitā arī uzņēmēji, uzskata, ka jaunu darbavietu radīšana arī ir valdības atbildība. Vienlaikus uzticība valsts pārvaldes institūcijām ir zem nulles rādītāja. Kā var prasīt kaut ko no tā, kuram pilnīgi neuzticas? Tas atkal bija viens no brīžiem, kad man gribējās iet prom no šī amata.

Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, — jā, es ceru, ka demogrāfiskā situācija Latvijā uzlabosies. Ja mēs domāsim par savu sabiedrību un par to rūpēsimies. Pretējā gadījumā mums ir jāapzinās — nekāda uzlabojuma nebūs. Mēs Labklājības ministrijā novērsīsim visus negatīvos faktorus savas kompetences ietvaros un nepieļausim jaunu destruktīvu un noziedzīgu lēmumu pieņemšanu. Mēs aicināsim pirms katra lēmuma pieņemšanas valdībā apsvērt šī lēmuma sociāli ekonomiskās sekas, arī negatīvās.

Tomēr es esmu optimists.

— Vai jūs esat optimists arī attiecībā uz latviešu tautas nākotnes izredzēm?

— Situācijas uzlabojuma nosacījumi ir tie paši, kas visiem Latvijas iedzīvotājiem. Pretējā gadījumā — secinājumi var būt ļoti drūmi.

Dina Gailīte,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktore

Pārsla Eglīte:

Manuprāt, šodienas negatīvo efektu nevarēs novērst

Zinātnieces viedoklis

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Turpinājums no 1.lpp.

— Pagājušajā rudenī Ministru kabinets konceptuāli ir akceptējis Pasākumu programmu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai. Jūsu vārds ir minēts to zinātnieku skaitā, kas piedalījušies šī dokumenta izstrādē. Kā jūs vērtējat programmā piedāvātos pasākumus?

— Ir pieņemta prakse, ka jebkura nopietna dokumenta izstrādes sākumā ir koncepcija, kas nosaka, kādai jābūt politikai kādā jomā, kāds ir stratēģiskais mērķis un vienotā pieeja tā sasniegšanai. Pēc koncepcijas seko izvērsums — dokumenta izstrāde programmu līmenī.

Diemžēl šai programmai šādas vienotas pamatkoncepcijas nebija un tas bija viens no iemesliem, kādēļ zinātnieki atteicās pie tās strādāt. Rezultātā šo dokumentu veidoja tikai Labklājības ministrijas darbinieki.

— Tātad valdības izveidotās Demogrāfiskās komisijas pārstāvji šīs demogrāfiskās situācijas uzlabošanai iecerētās pasākumu programmas izstrādē nemaz nepiedalījās. Kādēļ?

— Jā, tā tas bija. Valdības komisija, kas tika izveidota 1994. gadā un kuras sastāvs, premjera krēslā Šķēli nomainot Krastam, tika vēlreiz atjaunots, šajā darbā nepiedalījās.

Šīs komisijas veiksmīgu darbu vienmēr ir traucējuši vairāki apstākļi.

Pirmkārt — tās darba organizācija un pakļautība. Līdz šim komisija ir bijusi pakļauta vienam ministram, pašlaik tas ir labklājības ministrs. Jau laikā, kad valdību vadīja Andris Šķēle, mēs nosūtījām viņam vēstuli ar lūgumu izskatīt jautājumu par pakļautības maiņu. Jo uzskatījām, ka gadījumā, ja Demogrāfiskā komisija būtu pakļauta tieši Ministru prezidentam vai tā biedram, tās darbība varētu būt daudz efektīvāka. Galvenokārt tādēļ, ka demogrāfiskās situācijas uzlabošana nav un nevar būt tikai vienas ministrijas kompetence. Tas ir visu nozaru ministriju kopīgs darbs.

Otra problēma ir finansējuma trūkums. Pagājušajā gadā pēc mūsu iniciatīvas labklājības ministrs Vladimirs Makarovs ierosināja valdības izskatīšanai šo jautājumu — piešķirt Demogrāfiskās programmas izstrādei finansējumu. Starp citu, jāatceras, ka saskaņā ar toreizējās valdības deklarāciju Demogrāfiskajai programmai bija sen jābūt gatavai un jāsāk darboties jau ar 1998. gada 1. janvāri, kas, protams, tā nenotika. Diemžēl valdība finansējumu Demogrāfiskajai programmai noraidīja arī pagājušā gada jūlijā. Šādas programmas pamatīgai izstrādei būtu nepieciešama daudzu speciālistu līdzdalība. Lai varētu izstrādāt dažādu nozaru speciālistu kopēju pieeju, tātad savstarpēji nepretrunīgu pasākumu kopumu. Un uz šī pamata balstīt priekšlikumus demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanai. Bez atbilstoša finansējuma Demogrāfiskā komisija, protams, atteicās strādāt.

Vienlaikus priekšlikums izstrādāt šādu programmu laikā no jūlija līdz Saeimas vēlēšanām oktobrī, kad bija paredzama valdības maiņa, mums likās pārāk nenopietns un neizpildāms.

Tādēļ jo vairāk pārsteidzošs mums likās Labklājības ministrijas sagatavotais pavadraksts, kas bija pievienots šai Pasākumu programmai demogrāfiskās situācijas uzlabošanai. Tajā tika apgalvots, ka programma ir izskatīta un apstiprināta Demogrāfiskās komisijas sēdēs, kaut gan ar šo sēžu protokoliem mēs varam pierādīt, ka mēs šo programmu neesam nedz izskatījuši, nedz apstiprinājuši.

Jā, mēs nedaudz piedalījāmies programmas izstrādes sākumposmā, kad tika formulēti programmas pamatmērķi, bet ne vairāk. Par tālāko es varu teikt, ka, protams, es cienu ministrijas darbinieču centību un strādātgribēšanu, bet, nu, nav nekādas nepieciešamības vēlreiz censties izgudrot velosipēdu, šinī gadījumā — programmu izstrādes metodes. Galu galā ir taču kaut kāda nozīme tam, kādēļ cilvēki mācās un uzkrāj pieredzi. Ja tā visa nav, atvainojiet, ar centību vien nekas tomēr nevar iznākt.

— Kādas ir jūsu iebildes pret izstrādāto programmu?

— Lasot šo dokumentu, kļūst skaidrs, ka viss tapis lielā steigā. Un, kā jau minēju, trūcis paša svarīgākā — zināšanu par demogrāfiju.

Acīmredzot ir bijis jāpilda ministra rīkojums programmu pabeigt līdz Krasta valdības darbības beigām, un tādēļ ir bijusi tik ārkārtīgi liela steiga. Lai vispār būtu kaut kas, ko programmā iekļaut no Labklājības un citu ministriju plāniem, kā arī dažādiem projektiem un ārvalstu sadarbības programmām ir mehāniski salasīti pasākumi, kas kaut kādā veidā skar iedzīvotāju ataudzi.

Es negribu teikt, ka šie pasākumi ir nevajadzīgi, bet tie ir izstrādāti citiem mērķiem.

Un diemžēl tad sāk darboties "mucas trūkstošā dēlīša" princips. Tas nozīmē, ka muca nevar būt muca pat tad, ja trūkst arī tikai viena dēlīša. Šeit gan jāatzīst, ka trūkstošo dēlīšu ir vairāk, nekā to, kuru netrūkst.

— Kā jūs vērtējat programmā noteiktos stratēģiskos uzdevumus — ģimenes stiprināšanu, jaunu darbavietu radīšanu, nodarbinātības veicināšanu, iedzīvotāju izglītības un kultūras līmeņa celšanu, iedzīvotāju veselības stāvokļa uzlabošanu?

— Jāatzīst, tur nekā netrūkst, darbības virzieni ir formulēti pareizi, varbūt vienīgi to ir par daudz.

Jau tad, kad Latvijā šāda tipa programma tika organizēta pirmo reizi, 1991. gadā, visgrūtāk bija atlasīt tieši šai programmai nepieciešamo. Jo faktiski demogrāfiskā situācija ir rezultējošs process, ko, protams, ietekmē pilnīgi viss sabiedrībā notiekošais. Tādēļ, ja vēlas programmā iekļaut visus demogrāfisko situāciju ietekmējošos faktorus, vajadzētu aprakstīt pilnīgi visus cilvēka dzīves aspektus.

Līdz ar to mēs komisijā izvēlējāmies tikai trīs, iedzīvotāju ataudzi tieši ietekmējošus procesus, ko, mūsuprāt, būtu lietderīgi iekļaut šādā programmā. Tie ir — ģimenes stiprināšana un dzimstības veicināšana; veselības stāvokļa uzlabošana, ko mēs būtu saukuši par aktīvā mūža ilguma pagarināšanu; iedzīvotāju kultūras un izglītības līmeņa celšana.

Darbavietu radīšana un nodarbinātības veicināšana ir ārkārtīgi svarīgs dzimstību veicinošs apstāklis, bet šai programmai tas tomēr ir pakārtots uzdevums. Jo šāda uzdevuma realizācijas uzdevums faktiski ir visas tautsaimniecības attīstība, ko tomēr nav iespējams aprakstīt Demogrāfiskajā programmā.

Taču būtisku iebildumu pret šo stratēģisko mērķu daļu man nav. Bet ļoti vāja ir konkrēto uzdevumu sadaļa. Jo, kā jau es teicu, šie uzdevumi ir salasīti no citiem mērķiem domātiem plāniem un izveidotais konkrēto pasākumu kopums nav izvērtēts no Demogrāfiskās programmas mērķu viedokļa. Šo pašu stratēģisko mērķu, kas minēti programmas sākumdaļā.

Piemēram, mērķa — dzimstības veicināšana — realizēšanai kā viens no pirmajiem pasākumiem ir nosaukta audžuģimeņu tīkla izveide. Bet, atvainojiet, audžuģimenē taču neviens nedzimst. Tā ir bērnu alternatīvā aprūpe, ko drīzāk varētu iekļaut iedzīvotāju kultūras un izglītības līmeņa celšanas sadaļā — lai bērni, kas palikuši bez vecāku aprūpes, varētu pilnvērtīgi attīstīties.

Tāpat pie dzimstības veicināšanas minēts uzdevums — vardarbībā cietušo bērnu rehabilitācija. Varbūt tas būtu iekļaujams pie veselības veicināšanas mērķa, bet tikai ne pie ģimenes stiprināšanas.

Plānotais rezultāts, kas minēts pie šiem uzdevumiem — iespēja bērnam dzīvot savā ģimenes vidē —, ir elementāra patiesība. Protams, bērnam ir jādzīvo savā ģimenē, bet šāds mērķis gluži neatbilst uzdevumam "dzimstības veicināšana". Man saprotams šīs nodaļas mērķis būtu, teiksim, — laulāto skaita pieaugums vai jaundzimušo skaita pieaugums. Vēl labāk būtu, ja tiktu minēti ar konkrēti skaitļi, kurus programmas veidotāji gribētu sasniegt. Jo dabiski, ja valdība šādai programmai piešķirtu līdzekļus, tā labprāt arī vērtētu šo līdzekļu izlietojuma efektivitāti. Bet to nevar izdarīt savādāk, kā vien vadoties pēc plānotiem un sasniegtiem skaitļiem. Dodot valdības apmaksai "vekseli", programmas veidotājiem ir jāparedz veids, kā kontrolēt finansēto pasākumu efektivitāti.

Nodaļas "Ģimenes stiprināšana un dzimstības veicināšana" beigās gan ir nosaukti pasākumu izpildes un efektivitātes rādītāji — reģistrēto un šķirto laulību skaits, dzimstības rādītāji, ārlaulībā dzimušo bērnu un abortu skaits, kā arī iedzīvotāju dzimuma un vecuma struktūra reģionālajā skatījumā. Kritēriji tā kā būtu, bet trūkst nepieciešamā līmeņa raksturojuma. Cik bērniem tad ir jāpiedzimst un cik jaunas laulības ir jānoslēdz, lai programmas veidotāji un realizētāji varētu sist roku pie krūtīm un teikt, ka programmai piešķirtie līdzekļi izlietoti lietderīgi. Nevar taču būt, ka katrs jaundzimušais tiks uzskatīts par panākumu, kas gūts, realizējot Pasākumu programmu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai. Kaut arī šādu jaundzimušo Latvijā būtu tikai, teiksim, desmit gadā.

Arī šajā pašā nodaļā "Ģimenes stiprināšana un dzimstības veicināšana" ar mērķi veicināt vīrieša un sievietes līdzatbildību ģimenes plānošanā ir iekļauts pasākums — informācijas sniegšana ģimeņu konsultatīvajos kursos. Nav minēts nedz izpildes laiks, nedz izmaksas, nedz finansēšanas avots, tikai izpildītāji — ģimenes centrs un nevalstiskās organizācijas. Ja nu valdība pēkšņi nolemj atbalstīt šādu pasākumu, kurš tad var pateikt, cik daudz līdzekļu tam nepieciešams. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka bez maksas nevienai nevalstiskai organizācijai jūs šādu uzdevumu uzdot nevarat. Arī pats formulējums — konsultatīvie kursi — ir neskaidrs. Kam tie paredzēti: tiem, kam jau ir problēmas, vai tiem, kuri vēl var no tām izvairīties? Kas šādos kursos un ko pasniegs? Kas sagatavos kadrus? Tādēļ šāds uzdevums faktiski nav realizējams un tā efektivitāte — kontrolējama.

Līdzīgas problēmas faktiski ir atrodamas katrā dokumenta nodaļā.

— Vai jūsu kritika nozīmētu, ka darbs, veidojot programmu, ir bijis pilnīgi veltīgs un kļūdains?

— Ne gluži. Ne jau viss šeit ir pilnīgi aplams. Es vienkārši uzskatu, ka šo dokumentu nevar saukt par valdības programmu. Tā drīzāk varētu būt pirmā inventarizācija par šī brīža situāciju un iespējamiem nākotnes procesiem, par to, kas jau tiek darīts un ko jau kādas organizācijas ir ieplānojušas darīt. Tagad ir jāseko nopietnam darbam, lai saprastu, kas ir jādara, lai situāciju uzlabotu. Kuri no šeit savāktajiem un uzrādītājiem pasākumiem ir lietderīgi un kuri — ne, un kuriem būtu vēl nepieciešams turpinājums.

Ir arī skaidrs, ka visi pasākumi nav realizējami uzreiz un vienlaikus. To programmas izstrādes sākumstadijā uzsvēra un atzina arī pats labklājības ministrs Vladimirs Makarovs. Jo visam vienlaikus nebūs nedz iespēju, nedz finansējuma. Tātad būtu jāatrod kaut kādi principi, pēc kuriem šos pasākumus būtu iespējams sakārtot. Vai nu pēc svarīguma, vai izmaksām, vai kadru pietiekamības, vai efektivitātes. Jo šādu nekonkrētu programmu taču nav iespējams realizēt.

Pretējā gadījumā var iznākt līdzīgi, kā ar daudzām labi gribētām idejām , kuras klusi un lēni nomirušas. Nu, piemēram, 1995. gadā tika pieņemts Ministru kabineta lēmums par obligātu veselības mācības ieviešanu skolās. Arī Demogrāfiskā komisija ir neskaitāmas reizes par to atgādinājusi — vairāk nav mūsu spējās — mēs esam tikai sabiedriskas organizācijas statusā. Un joprojām šādas mācības visās skolās nav. Konkrēti šis gan nav pārmetums Labklājības ministrijai, bet Izglītības un zinātnes ministrijai. Taču jebkurš demogrāfs būs pilnīgi pārliecināts, ka šāda veselības mācība skolās būtu ļoti noderīgs līdzeklis arī sludinātajai demogrāfiskās situācijas uzlabošanai. Jo, pirmkārt, bērni uzzinātu, kas ir veselīgs dzīvesveids, kas ir veselīgs uzturs, kā izvairīties no slimībām un nevēlamas grūtniecības un kā sevi gatavot ģimenes dzīvei nākotnē. Uzlabotos sabiedrības veselība un valstij atkristu liela daļa veselības aprūpes izdevumu. Rezultātā uzlabotos arī demogrāfiskā situācija.

— Kā jūs ieteiktu rīkoties tālāk? Kā, jūsuprāt, būtu iespējams uzlabot demogrāfisko situāciju Latvijā?

— Ja šo programmu grib tiešām piemērot reālai izpildei un grib arī, lai tā dotu kaut kādu rezultātu, tur ļoti daudz kas ir jāliek klāt. Un, kaut arī es cienu jaunību, sava vieta pienākas arī zināšanām. Tādēļ programmas "saglābšanā" bez tās veidotājām, jaunajām un ļoti centīgajām ministrijas darbiniecēm, tomēr būtu jāpieaicina arī zinoši speciālisti. Jo apskatāmā problēma — demogrāfiskā situācija — taču galu galā ir pietiekami nopietna un skar mūs visus. Šajā darbā, manuprāt, noteikti būtu jāpiedalās vismaz profesoram Pēterim Zvidriņam, asociācijas "Papardes zieds" prezidentei Guntai Lazdānei, citiem Demogrāfiskās komisijas locekļiem. Arī es ar šīm problēmām esmu nodarbojusies jau trīsdesmit gadus. Tikai šādā, daudzu speciālistu kopdarbā, mēs varam kaut ko sasniegt. Jo neviens nevar būt kompetents visās jomās. To nevar teikt pat par ilggadīgu zinātnieku, kur nu vēl par jaunu ministrijas ierēdni. Ir jāciena zināšanas un pieredze. Es ceru, ka mani sapratīs arī šīs programmas autores, ne velti viņas pašas mācās.

Bet, lai piesaistītu speciālistus, ir vajadzīga nauda. Kaut vai Pēteris Zvidriņš, kurš ir Zinātņu akadēmijas Senāta loceklis, Latvijas Universitātes profesors, daudzu starptautisku zinātnisku organizāciju loceklis. Lai viņš šādas programmas izstrādei ziedotu dienām, nedēļām un mēnešiem sava laika, viņam ir jāmaksā, to nevar veikt sabiedriskā kārtā, turklāt bez līgumā nostiprinātām autortiesībām un atbildības. Ja mūsu valdība Latvijas iedzīvotājiem nepārtraukti skandina, ka viss maksā tik, cik tas maksā, un ar to ir jāsamierinās, — viņiem to pašu beidzot vajadzētu attiecināt arī uz šīs valsts zinātnieku darbu, bērnu uzturēšanu ģimenēs, izglītību un citām jomām. Arī mums, līdzīgi ministriem, tomēr ir nepieciešama nauda savas iztikas nodrošināšanai.

Viens no programmas pilnveidošanas priekšnosacījumiem ir arī tajā izmantotās informācijas pārbaude un precizēšana. Statistika par Latvijas iedzīvotājiem pašlaik vispār ir kritiskā stāvoklī. Dažādu mūsu valsts reģistru informācija netiek sasaistīta kopā. Iedzīvotāju reģistrs darbojas atrauti no sociālās apdrošināšanas maksājumu maksātājiem; skolēni vispār nav vienkopus uzskaitīti — tāpēc likumsakarīgi rodas strīdi par to, cik bērniem būtu jāapmeklē skola un cik to nedara; kaut arī ārsti pieraksta pacientu personu kodus, bet tādas apkopojošas informācijas, kurā vecumā un ar ko iedzīvotāji vairāk slimo, arī nav; trūkst vienotas informācijas par iedzīvotāju ienākumiem; nav zināmi sociālās palīdzības — dažādu pabalstu, brīvpusdienu — saņēmēji visā valstī, tādi dati ir tikai retām pašvaldībām. Arī šādai informācijas apkopošanai ir nepieciešami līdzekļi. Pat tad, ja netiek izmantoti eksperti. UN ministrijas darbiniekam, lai viņš darītu to, kas nav viņa tiešais pienākums, ir jāsamaksā. Tas valdībai ir jāsaprot.

Kļūdas, kas rodas precīzas statistikas trūkuma dēļ, starp citu, ir ļoti būtiskas. Piemēram, ievērojami atšķiras Statistikas komitejas un Iedzīvotāju reģistra apkopotie dati. Gan par iedzīvotāju skaitu, vecuma un dzimuma struktūru, gan nacionālo sastāvu, gan to, kam dzimst vairāk bērnu — latviešiem vai krieviem. Šīs atšķirības ir radušās tādēļ, ka šīs struktūras informācijas apkopošanā izmanto dažādu metodiku. Valsts statistikas komiteja izmanto pēdējās tautas skaitīšanas datus, tiem pieskaita visus dzimušos un iebraukušos, atņem mirušos un izbraukušos. Savu tautību, kā jūs atceraties, šajā skaitīšanā varēja katrs nosaukt pats. Savukārt Iedzīvotāju reģistrs balstās uz 1992. gadā notikušās reģistrēšanās datiem un dzimtsarakstu nodaļu regulāri sniegto informāciju. Bet tautības pierādīšanai reģistrējoties bija jāuzrāda sava un savu vecāku dzimšanas apliecība.

— Vai jūs varat prognozēt demogrāfisko situāciju Latvijā pēc dažiem gadiem?

— Jebkura prognoze balstās uz jau minēto statistiku. Ja tā ir precīza, tad, izdarot zināmus aprēķinus, — kuriem, starp citu, atkal ir nepieciešams finansējums — mēs varētu piedāvāt vairākus pietiekami precīzus skaitliskus variantus. Kas notiks, ja situācija tagad uzlabosies, kas tad, ja turpināsies lejupslīde.

Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka tie robi, kas dzimstībā bijuši pēdējos gados, sāpīgi atsauksies tālāk uz šīs tikko kā dzimušās paaudzes pēcteču skaitu. Un šo negatīvo efektu nebūs iespējams novērst. Mēs varam tikai darīt visu, lai stāvokli ātrāk uzlabotu un pašreizējais kritiens beigtos. Ir skaidrs arī tas, ka šāda viļņveidīga kustība, protams, cerot, ka "vilnis" vispār kaut kad ies augšup, ir ļoti neizdevīga arī ekonomiski. Visai drīz daudzi bērnudārzi un arī skolas būs jātaisa ciet, jāpārbūvē vai jāiznomā, jo vienkārši vairs nebūs bērnu, kas tur iet. Bet pēc kāda laika būs atkal jāver vaļā, jāgādā pedagogi ...

— Kas ir, jūsuprāt, pats svarīgākais, lai demogrāfisko situāciju uzlabotu, mainītu, pārtrauktu pasliktināšanos?

— Ir jāpanāk gandrīz neiespējamais — valsts varas pievēršanās cilvēkam un cilvēka veselībai, kultūrai un izglītībai.

Bet tā diemžēl nav. Tieši tādēļ mums nav naudas nedz veselības mācībai skolās, nedz maternitātes pabalstiem mātēm, kas pašas nav maksājušas sociālos maksājumus, nedz Demogrāfiskās programmas izstrādei.

Kamēr varas attieksme nemainīsies, mums tiks atmesti krikumi programmu izstrādei, bet ne realizācijai. Kamēr varas gaiteņos nesapratīs, ka šāda demogrāfisko pasākumu programma faktiski ir investīcijas nākotnes darbaspēkā, nekāda uzlabojuma nebūs.

Valsts taču saņem atdevi, pat gluži materiālā izteiksmē, arī šādu, it kā tikai ar naudas izdošanu un nevis peļņu saistītās programmās, vienkārši ir jāprot saskatīt peļņa. Piemēram, tas, ja šodien uzlabojas dzimstība, paaugstina dzimstību arī pēc aptuveni divdesmit gadiem. Savukārt jebkurš iedzīvotājs taču ir nodokļu maksātājs un vecākās paaudzes balsts, protams, ja viņam ir darbs. Un veselības veicināšana dod jūtamu veselības ārstēšanas izdevumu ietaupījumu. Viss, ko bērniem piedāvā ārpus obligātās skolas programmas, uzreiz dod darba ietaupījumu iekšlietu sistēmai.

Tā varētu turpināt ilgi.

Nu, nevar vienmēr peļņu gaidīt nākamā dienā pēc naudas ieguldīšanas. Ir jāprot gaidīt.

Diemžēl šodienas valdībai ir vienalga, kas šeit notiks pēc divdesmit gadiem, jo tad valdībā būs citi. Ja viss turpināsies kā līdz šim, dažu desmitu gadu laikā pensionāru īpatsvars Latvijā sasniegs piecdesmit procentus, un šādu veco cilvēku īpatsvaru darbspējīgie dabiski vairs nespēs uzturēt. Godīgi sakot, es pat priecājos, ka tik ilgi, par laimi, nenodzīvošu. Turpretī jaunās paaudzes man ir patiesi žēl.

Dina Gailīte,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktore