Valsts valoda Latvijā: nevis dilemma, bet aksioma

Dr.philol. Dzintra Hirša, Valsts valodas centra vadītāja,— "Latvijas Vēstnesim"

Jau ilgāku laiku sabiedrībā tiek diskutēts par valsts valodas likumprojektu, īpaši aktīvi tas tiek darīts kopš 1997. gada, kad likums tika pieņemts Saeimā 1. lasījumā. Tātad karstāko diskusiju laiks faktiski jau garām.

I.Ziemeles rakstu "Latvijas Vēstnesī" 4. februārī "Par valodas lietošanas dilemmu Latvijā: kur pienākums, kur nepieciešamība" varētu uzskatīt par kārtējo iesaistīšanos diskusijā par valodas politikas jautājumiem, kuram varētu nepievērst uzmanību, ja vien to nebūtu rakstījusi Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūta direktore. Tāpēc atstāt bez ievērības šādas amatpersonas viedokli es kā Valsts valodas centra vadītāja nevaru.

Diemžēl I.Ziemeles raksta pamatā nav likta nedz sociolingvistiskā kompetence vai valodas situācijas izpratne, kas balstītos uz esošajiem pētījumiem un aptaujām, nedz valodas politikas teorētiskais vai lingvistiskais cilvēktiesību aspekts. Raksts balstās uz neprecīzu vai nekorektu valodas faktu, resp., problēmu izklāstu un līdz ar to arī uz nekorektu valsts valodas politikas principu izklāstu, kas Valsts valodas centru uztrauc visvairāk. Šādas nepilnības un trūkumi būtu pieļaujami zinātniskās darbības sākotnējā posmā, ja vien autores spēju izmēģinājuma poligons nebūtu starptautiskā sabiedrība (sk. interviju laikrakstā "Izglītība un Kultūra"). Ceru, ka valodas politikas jautājumi intervijā minētajos starptautiskajos izdevumos un rakstos nav skarti.

Lai iepriekš teiktais nepaliktu tikai apgalvojumu līmenī, paanalizēsim rakstu sīkāk problēmu izklāsta secībā.

Raksta 1. nodaļā "Problēma", pirmkārt, korekta nav norāde uz to, ka Valsts valodas centram it kā rūpot, kādā valodā cilvēki sarunājas uz ielām un ģimenē. Lai runā katrs, kādā valodā grib!

Otrkārt, nav saprotams, vai teikumā "1989. gadā pieņemtais likums nav spējis sekmēt vai arī vairs nesekmē latviešu valodas lietošanu Latvijā", ir izklāstīts autores viedoklis vai arī šī doma piedēvēta Valsts valodas centram. Ja tas attiecas uz Valsts valodas centru, tad Valsts valodas centrs nekad nav noniecinājis savu un sabiedrības darbu Valodu likuma ieviešanā, kā arī to, ka Valodu likums arī turpmāk varētu sekmēt latviešu valodas nostiprināšanu dažās pozīcijās. Autore ir aizmirsusi, ka kopš Valodu likuma pieņemšanas ir pagājuši desmit gadi, un loģiski, ka jānāk jaunam likumam, kas novērš iepriekšējā trūkumus un kurā tiktu iestrādāta jaunā valodas situācija.

Treškārt, nav saprotams, no kā izriet vai uz ko ir vērsts apgalvojums, ka "Tātad pirmām kārtām tā (? — Dz.H ) ir kvantitatīva problēma".

Ceturtkārt, LU profesore, Ziemeļu Padomes un ASV Fulbraita stipendiāte lingvistisko cilvēktiesību studijās I.Druviete savos rakstos un pētījumos (sk. piem., Druviete I. Latvijas valodas politika Eiropas Savienības kontekstā. R: LZA Ekonomikas institūts, 1998, 193 lpp.) neapgalvo, ka latviešu valoda nav konkurētspējīga ar citām valodām vispār, viņa runā par latviešu valodas konkurētnespēju tikai noteiktās sociolingvistiskās pozīcijās.

Piektkārt, zināms pārmetums tiek izteikts I.Druvietei par to, ka viņa piedāvājot, piemēram, uzņēmējdarbību uzskatīt par publisko attiecību jomu un tāpēc noteikt latviešu valodai sanāksmju valodas statusu firmās un uzņēmumos. No sociolingvistiskā viedokļa valoda privātā uzņēmējdarbības sfērā ir publisko attiecību sfēra, nevis privāto, resp., personisko (neformālo) attiecību sfēra, jo uzņēmējdarbībā eksistē darba devēja un darba ņēmēja attiecības. Šīs attiecības, kā zināms, regulē dažādi valsts likumi, tas nozīmē, ka arī valodas likums var regulēt šīs attiecības. Bez tam valodas lietošana uzņēmējdarbībā ir svarīga ne tikai juridisku apsvērumu dēļ, bet galvenokārt valodas iekšējās attīstības un valodas sistēmas funkcionēšanas dēļ.