Valsts valoda Latvijā: nevis dilemma, bet aksioma

Dr.philol. Dzintra Hirša, Valsts valodas centra vadītāja, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Visa Latvijas opozīcija valsts valodai to vien skandina, ka tas ir kaut kas briesmīgs, ko piedāvā jaunais Valsts valodas likumprojekts — latvietis visur grib runāt latviski. Vai tiešām Latvijā vairs nevarēšot iztikt tikai ar krievu valodu? Tā, šķiet, uzskata arī I.Ziemele, negatīvi vērtējot piedāvāto valodas lietošanas modeli uzņēmumu un iestāžu sēdēs un sanāksmēs. Viņa, manuprāt, uz šo problēmu neskatās no Latvijas pilsoņa viedokļa (lai kā, bet pilsonības institūts Latvijā tomēr ir saistīts ar valsts valodas prasmi), pat no mazākumtautības pārstāvja viedokļa ne, bet gan no valsts valodas nepratēja pozīcijām vai no tāda cilvēka pozīcijām, kas valodu prot, bet nevēlas to lietot. Taču, runājot tieši par sēžu un sanāksmju valodu, kas neapšaubāmi ir debatējams jautājums, jāatgādina, ka uzņēmumu kolektīvu etniskais sastāvs ir ļoti raibs. Kāpēc lai mēs "naivi" necerētu, ka sanāksmju un sēžu valoda kolektīvos, kur etniskās proporcijas ir, piemēram, 50% : 50%, nebūtu valsts valoda, vai pie kolektīva proporcijām 70% :30% ar latviešu valodas runātāju pārsvaru nerunātu latviešu valodā? Un kāpēc to nevaram kontrolēt, ja jau kopš 1992. gada mums tādas tiesības ir (nevis nav), un tās tiek izmantotas. Turklāt daudzos kolektīvos cilvēki savas latviešu valodas zināšanas tomēr liek lietā. Spēkā esošais Valodu likums nosaka, ka kaut vai pēc viena cilvēka pieprasījuma sēžu un sanāksmju laikā vadītājam jānodrošina tulkošana valsts valodā. Tāpēc, kas attiecas uz likuma kontroli, var teikt to pašu, ko par citiem likumiem. Pilnībā nevienu likumu izkontrolēt nevar. Un valsts valodas likums atšķirībā no citiem likumiem ne tikai organizē esošo valodas situāciju, bet ietver sevī arī valodas politikas mērķi — galīgu valodas hierarhijas maiņu un tās leģitīmu nostiprinājumu.

Sestkārt, jautājumā par valodas kvalitāti manu uzmanību saistīja daži sīkvārdiņi teikumā "Valsts valodas likumprojekta sakarā šie jautājumi (valodas kvalitātes — Dz.H .) nezin kāpēc paliek it kā malā". Laikam paliek malā tomēr tāpēc, ka cilvēkiem vispirms rūp tiesības runāt latviešu valodā tajās mūsu tautsaimniecības nozarēs, kurās viņiem šīs tiesības pat ar likumu vēl nav nostiprinātas. Tikai tad viņi varēs valodas kvalitāti gan uzturēt, gan attīstīt. Bet tas, protams, nenozīmē, ka valodas kvalitātes jautājumi atstājami vēlākam laikam.

Septītkārt, diskusiju par citvalodu personvārdu atveidi latviešu valodā šajā rakstā es neuzsākšu, tomēr dažus vārdus šai sakarā vēlos pateikt. Pirmkārt, valodas speciālistu vidū, gribētos apgalvot, galīgais lēmums par nelatviešu personvārdu atveidi latviešu valodā ir panākts, jo tas ir Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas lēmums, kas ticis respektēts jau 1996. gadā valdības apstiprinātajos "Noteikumos par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju dokumentos", kā arī nupat izdotajos Valsts valodas centra ieteikumos "Par vārdu un uzvārdu rakstību latviešu literārajā valodā". Otrkārt, mūsu citvalodu vārdu un uzvārdu atveides noteikumi nav pretrunā ar I.Ziemeles rakstā minētajām lingvistisko cilvēktiesību pamatnostādnēm. Lingvistiskās cilvēktiesības nepieļauj saistības izjaukšanu starp indivīda vārdu un viņa (etniskās, reliģiskās utt.) grupas identitāti. Par tādu pārkāpumu uzskatāms, piemēram, aizliegums Bulgārijas turkiem lietot tjurku cilmes personvārdus vai Indonēzijas ķīniešiem likt bērniem ķīniešu vārdus. Var pieminēt, ka Hitlera valdības laikā viens no pirmajiem likumdošanas aktiem noteica, ka ikvienam ebreju vīrietim jābūt ar vārdu Īzaks, bet sievietei — Zāra (Adler 1978). Vairākās valstīs noteikti no vārda cilmes neatkarīgi ierobežojumi personvārdu izvēlē, piemēram, 1985. gadā Taizemē pieņemts likums, kas neļauj reģistrēt bērnu vārdā, kas līdzīgs karaļa vārdam vai kurā ir vairāk par 10 līdzskaņiem. Singapūrā un Honkongā noteikts, ka ķīniešu vārdi romanizējami (rakstāmi latīņu alfabētā) atbilstoši to izrunai mandarīnu, bet ne Kantonas dialektā, ko lieto iedzīvotāju vairākums. Treškārt, starptautiskās cilvēktiesības nedrīkst konfrontēt ar valodas iekšējām likumībām un kaut vai ar valodas gramatisko sistēmu. Lingvisti starptautībnieki atzīst, ka valsts politika valodas standartizācijas jomā var ietekmēt arī personvārdu morfoloģiju un rakstību, bet vārda formas pieskaņošana valstī pastāvošajām prasībām nav cilvēktiesību pārkāpums.

Astotkārt, I.Ziemeles apgalvojums, ka katrs mūsu valstī ir nokārtojis atestāciju, ir, maigi izsakoties, pilnīgi aplams. Katram nemaz atestācija Latvijā nav jākārto. Pēc 1989. gada Ministru padomes aplēsēm apmēram 350 000 cilvēkiem bija jākārto valsts valodas prasmes atestācija, jo viņu darba un amata pienākumos ietilpa lietvedības kārtošana valsts valodā vai arī saskare ar iedzīvotājiem (tātad ne tikai klientiem!). Pašreiz atestāciju valstī ir nokārtojuši apmēram 420 000 cilvēku. Domāju, ka desmit gadu laikā katrs, kam bija nepieciešams nokārtot atestāciju, respektīvi, iemācīties latviešu valodu, varēja to izdarīt, un tātad valstij šobrīd ir pamats jaunu prasību izvirzīšanai valsts valodas lietošanas jomā (piemēram, tas attiecas uz valsts valodas lietošanu sēdēs un sanāksmēs).

Devītkārt, balstoties uz manu atzinumu par to, ka valstij jārada nepieciešamība lietot valsts valodu, I.Ziemele konstatē, ka ar šo nostādni ir saistīta viena no dominējošām integrācijas jēdziena izpratnēm valstī. Taču problēma ir daudz sarežģītāka nekā parasts domāt par to. Valodas politika ietver sevī divas dažādas valodas problēmas — pirmā, valsts valodas lietošana visās valodas sociolingvistiskās funkcijās un tās saistījums ar valodu hierarhijas maiņu, otrā, valoda kā integrācijas priekšnoteikums. Proti, lai atjaunotu un nostiprinātu latviešu valodas valsts valodas funkcijas, valstij ir jārada nepieciešamība valsts valodu lietot. Var nosaukt to par piespiedu mehānismu radīšanu, bet neviena valoda nekad un nekur netiek oficiāli lietota, ja valstī nav vai nav radīta nepieciešamība to lietot. Tā ir sociolingvistiska aksioma. Vēl viena aksioma: valoda nevar pilnvērtīgi attīstīties, ja tā netiek lietota visās valodas sociolingvistiskajās funcijās. Otra problēma ir sabiedrības integrācijas problēma. Integrācija ir vērtību sistēmas maiņa cilvēkā. Tā var notikt tikai, cilvēkam aptverot visu valsts informācijas lauku. Neatkarīgi no tā, cik plaša ir informācijas plūsma krievu valodā, valsts valodas zināšanas ir galvenais instruments, kas ļauj aptvert visu šo informācijas (kultūras, reliģijas, mentalitātes u.c.) lauku. Un tikai uz šīs informācijas pamata cilvēks var izvērtēt, novērtēt, izvēlēties un galu galā integrēties Latvijas sabiedrībā. Bet, lai tas notiktu, ir jābūt motivācijai. Motivācija savukārt var būt indivīda līmenī un sabiedrības līmenī. Indivīda līmenī tā var būt pozitīva vai negatīva, sabiedrības, respektīvi, sabiedrības daļas līmenī — ne negatīva, ne pozitīva, tikai juridiski noteikta nepieciešamība lietot valodu. Kamēr valodas situācija ir tāda, ka pastāv zināmā mērā krievu valodas (arī krievu kultūras) pašpietiekamība, integrācija valstī nenotiks. Tātad valodas hierarhijas maiņa un integrācija ir divi dažādi valsts politikas un valsts valodas politikas uzdevumi. Un tie ir divi dažādi risinājumi. Nekādā gadījumā nevar integrācijas jēdzienu saistīt ar jēdzienu "piespiešana". Tādai jautājuma nostādnei pretojas pats termins "integrācija", un tam pretojas ar integrāciju saistītais izvēles faktors. Nepareizi ir runāt arī par paātrinātu integrāciju tāpēc, ka integrācija "dzimst" cilvēkā, to nevar ienest vai uzspiest no ārpuses.

Desmitkārt. No mūsu valodas politikas nebūt neizriet, ka "sabiedrības integrācija var notikt tikai tad, ja visās skolās visi iegūs izglītību latviešu valodā", jo tāds mērķis nav fiksēts nedz Izglītības likumā, nedz Valsts valodas likumā. Piedāvātie valodas apguves modeļi paredz, pirmkārt, ļoti labu latviešu valodas apguves līmeni, otrkārt, šī informācijas lauka pilnīgu apguvi. Raksta autore aizmirsusi par mazākumtautību mācību programmām, kā arī mazākumtautību un krievu skolu tīkla eksistenci, kāds reti kur ir citur Eiropā. Nav taču paredzēts likvidēt mazākumtautību skolu tīklu vai likvidēt no valsts budžeta finansēto pamatizglītības iegūšanu citā, ne valsts valodā.

2. nodaļā "Problēmas problēma", pirmkārt, neizpratni izraisa tas, ka starptautisko cilvēktiesību speciālisti joprojām necenšas precizēt lietojamos terminus attiecībā uz minoritāšu spektru Latvijā, kas daudzas lietas sakārtotu jau pašas par sevi. Pretēji I.Ziemeles viedoklim uzskatu, ka šis spektrs Latvijā terminoloģiski jāatšifrē, iekams runājam kaut vai par valodas politiku, un vēl es domāju, ka tam ir būtiska nozīme valodas lingvistisko tiesību izvērtējumā tieši starptautiskā aspektā.

Otrkārt. Pilnīgi demagoģiska ir tēze, ka "piespiedu kārtā latviešu valodu par dabisku nepieciešamību Latvijas valstī nepadarīsim". Dabiska nepieciešamība lietot valodu izriet no dabiskiem apstākļiem, un tā ir tādās valstīs, kur valsts iedzīvotāju sastāvs procentuāli ir tāds, kas neapdraud pamatvalodu. Bet tādā valstī kā mūsu, kur mākslīgi un vardarbīgi mainīts iedzīvotāju etniskais sastāvs, šī nepieciešamība jārada.

Varu piekrist tikai vienai domai šai nodaļā, ka "labprātīgas latviešu valodas apgūšanas problēma ir saglabājusies".

Par 3. nodaļu "Valodas politiku ietekmējošie faktori". Pirmkārt, šeit jau ideoloģiskā līmenī es nevaru piekrist I.Ziemeles viedoklim par to, ka jau 1992. gadā Latvijā aizsāktā politika uzskatīt visus Latvijā pastāvīgi dzīvojošos indivīdus, ja viņi paši vēlas, par piederošiem pie attiecīgajām mazākumgrupām, ir Latvijas apstākļos vienīgais iespējamais risinājums un pozitīvs piemērs citām valstīm. Tāpēc viņa secina, ka "šajā ziņā Latvija situācijas izpratnes ziņā bija aizsteigusies priekšā Igaunijai, kas padomju laika imigrantus, kuri nebija Igaunijas pilsoņi, neatzina par piederošiem pie mazākuma". Latvijai tomēr derētu vēlreiz pārdomāt, kāpēc igauņi prata īstenot dzīvē starptautiskās tiesības atzīt vai neatzīt kādu iedzīvotāju grupu par minoritāti. Bet mūsu valstī pat starptautisko tiesību speciālisti tā vietā, lai palīdzētu efektīvāk risināt Latvijas deokupāciju starptautiskā aspektā, aicina ignorēt okupācijas sekas. Latvijā šīs politikas tuvredzība var maksāt dārgi, it īpaši, ja pašvaldību vēlēšanu tiesības tiktu dotas arī nepilsoņiem. Tā vietā, lai meklētu vairākas problēmas risinājuma formas, mūs virza tikai vienā virzienā — celt Latvijas nākotni uz vārgajiem "varbūt" balstiem, nevis apzinātiem zinātniski pamatotiem priekšnosacījumiem. Nacionālos jautājumus katra tauta risina pati, un neviens cits tās vietā tos nerisinās, pat ne tie, kas ir vistuvākie sabiedrotie ekonomisku reformu jomā. Atteikties no politiskās varas tad, kad valstī nav izveidojusies integrēta sabiedrība, un pēc tam brīnīties, ka netiek īstenoti valsts nacionālie centieni, ir beztabildība latviešu tautas priekšā.

Otrkārt, apgalvojums, ka "pašlaik Latvijā veidojas izpratne par izglītības nozīmi ne tikai katram individuāli, bet arī visai sabiedrībai un valstij kopumā", ir nekorekts vismaz tajā ziņā, ka izglītības nozīmi indivīda un sabiedrības attīstībā apzinājās jau jaunlatvieši un vēlāk jaunstrāvnieki 19. gadsimta beigās (varbūt varam runāt vēl par citiem posmiem mūsu kultūras vēsturē), bet padomju laikā tam bija pievērsta īpaša uzmanība valsts mērogā. Un, protams, no valodas politikas viedokļa ir liela atšķirība nepieļaut Maskavas augstskolas filiāles atvēršanu Rīgā, kas nostiprinātu krievu valodas pozīcijas Latvijā, un atļaut augstskolas atvēršanu ar angļu mācībvalodu, kas krievu valodas spiedienu uz latviešu valodu amortizē (kaut gan principā šie jautājumui būtu jārisina citādi).

Treškārt, valodniekiem nebūt nav steidzami jāizstrādā nepieciešamā "metodoloģija" latviešu valodas apguvei un darbam ar skolēniem, kuriem dzimtā valoda nav latviešu valoda. Lieliski izmantojami dažādi metodiskie līdzekļi, arī tie, kas ir agrāk izstrādāti. Taču neapšaubāmi ir arī tas, ka ir izstrādājami jauni, kvalitatīvāki mācību līdzekļi, turklāt arī latviešiem pašiem.

Ceturtkārt. Grūti izvērtēt autores tēzi, ka "interese par valsti nemēdz rasties pati no sevis". Vai pat tad ne, ja cilvēks šeit nodzīvojis visu mūžu un laidis saknes šai zemē?

4.nodaļa. "Piezīme par valsts valodas likumprojektu".

Pirmkārt, iepriecina un mulsina atziņa, ka tiesvedībai un lietvedībai, protams, esot jābūt latviešu valodā, bet tas nozīmē, viņasprāt, tomēr "pateikt (likumprojektā — Dz.H. ) zināmā mērā acīmredzamo". Gribu atgādināt, ka elementārās un šobrīd it kā acīmredzamās valodas pozīcijas ir nostiprinājušās Latvijā lēnā, sāpīgā un grūtā valodas atjaunotnes procesā, pateicoties Valodu likuma darbībai. Šajā laikā cittautiešiem bija jāiemācās latviešu valoda, bet latviešiem jāiemācās to lietot.

Otrkārt. Kas attiecas uz valodu tiesās, par ko tā uztraucas daudzi likumprojekta oponenti un I.Ziemele arī, Latvijā, atšķirībā, piemēram, no Lietuvas, tiesa var notikt arī citā, ne valsts valodā, ja tam piekrīt visas puses, kas piedalās tiesas procesā. Pasaulē tā ir samērā reta prakse. Bet uzsveru, ka runāju par tiesas procesu, nevis tiesvedību.

Treškārt. Runājot par franču bankas lietvedības valodu, kas tā satrauc I.Ziemeles prātu, vēlos atgādināt tikai to, ka franču bankas filiālē nestrādā no Francijas atvestie un Latvijā internētie franči, bet gan mūsu pašu iedzīvotāji, kas banku lietvedību kārto valsts valodā tiktāl, ciktāl tas netraucē bankas sadarbību ar ārvalstīm.

Ceturtkārt. Pārmetums par to, ka pie mazākumtautībām, bet varbūt šajā gadījumā pie minoritātēm piederošā persona nevar kārtot savus jautājumus citā, nevis valsts valodā, nav korekts tā iemesla dēļ, ka cittautietim ar cittautieti nav liegts valsts iestādē sarunāties un kārtot jautājumus mutiski citā valodā, tāpat to var darīt ierēdņi, kas šo mazākumtautības valodu prot, bet nevar prasīt no valsts iestādēm, lai visi ierēdņi prastu dažādu mazākumtautību valodas, lai varētu apmierināt visu šīs valsts iedzīvotāju vajadzības lietot savu dzimto valodu un lai šie iedzīvotāji valstī varētu justies ērti, arī neprotot valsts valodu. Tāpēc valstīs, kur ir traucēta dabiska kādas valsts pamatvalodas lietošana, pamatvalodai tiek noteikts valsts valodas statuss. Ja valsts iestādēs (un citur) arī turpmāk būs obligāti jālieto abas valodas, lai ļoti daudziem cilvēkiem, kas Latvijā ir ienācēji un latviešu valodu neprot, padarītu dzīvi ērtu, bet citiem cilvēkiem, kas ir šīs valsts pamatiedzīvotāji, sagādātu neērtības, tad jājautā, kā ir ar starptautiskos dokumentos fiksēto normu par mazākumtautību pienākumu pret valsti, kurā tās dzīvo, proti pienākumu prast šīs valsts valsts valodu.

Piektkārt. Likumprojekts ietverot klaji uzbrūkošanas un konfrontējošas normas, kas, piemēram, attiecoties uz pantu, kas nosaka, ka visas citas valodas šī likuma izpratnē ir svešvalodas. Izvēloties no vairākām pretnostatījumu pozīcijām "valsts valoda : nevalsts valoda", "valsts valoda : cita valoda", "valsts valoda : minoritātes valoda" utt. tieši šo pozīciju, likumprojekta autori uzsver galveno valodas situācijas attīstības garantu resp. valodas hierarhijas maiņu, kas izpaužas pozīcijā "valsts valoda = latviešu valoda : svešvaloda = krievu valoda, arī jebkura cita valoda". Ir svarīgi pašreizējā politiskajā situācijā uzsvērt, ka krievu valoda nav mazākumtautības valoda, ka tai vēsturisku apstākļu dēļ ir īpašs statuss (bijušais valsts valodas statuss) Latvijā, kas atšķir to no visām pārējām Latvijā lietojamajām valodām. Tāpēc no valodas politikas viedokļa aplami ir pilnībā identificēt krievu valodas tiesības ar Latvijas mazākumtautību valodu tiesībām. Un no valodas politikas viedokļa vēlams būtu šo diferenciāciju noteiktu laiku uzturēt spēkā valsts likumos. Starptautiskie dokumenti atzīst, ka katrai valstij ir tiesības noteikt vai nenoteikt minoritātes statusu kādai iedzīvotāju grupai un šīs tiesības mūsu valsts varētu arī īstenot.

Raksta ierobežotā apjoma dēļ nevar pārrunāt visus jautājumus, ko skārusi autore. Arī daudzi jautājumi manā atbildē būtu plašāk izvēršami, jo šeit tie doti dažviet tēžu veidā. Taču mans mērķis šoreiz bija parādīt, ka valsts valodas politika — tā ir viena no sarežģītākajām nacionālās politikas sastāvdaļām, ka iziet starptautiskajā arēnā ar neprecīziem faktiem par latviešu valodas stāvokli, par Latvijas valodas situāciju, par valsts valodas politikas mērķiem mūsu politiskajā situācijā nedrīkst.

Diemžēl starptautiskās cilvēktiesības man pašai šobrīd traucē baudīt, pirmkārt, tas, ka vairāki dokumenti par cilvēktiesībām, it īpaši par lingvistiskajām cilvēktiesībām tika radīti tikai pēc 1992. gada respektīvi faktiski pēc Varšavas bloka sabrukuma un, otrkārt, nav neviena starptautiska dokumenta, kas apkopotu starptautiskas normas, kā dekolonizēt un deokupēt valsti pēc pusgadsimta ilgas (vai cita laika) okupācijas, kas mākslīgi maina kādas valsts iedzīvotāju etnisko sastāvu. Treškārt, nav neviena starptautiska dokumenta, kas norādītu, kā var veikt valodas hierarhijas maiņu bez juridiskā piespiedu mehānisma.

Un kamēr visu šo dokumentu nav, varbūt nevajadzētu domāt vispirms par citiem un par savu tautu tikai pēc tam, ja iznāks laiks, ja atļaus, ja mēs vēl būsim.