"Latvijas Vēstneša" 4.numurā publicētais Inetas Ziemeles viedoklis "Par valodas lietošanas dilemmu Latvijā: kur pienākums, kur nepieciešamība" tik ļoti pārsteidz gan no formas, gan no satura viedokļa, ka nespēju šo pārsteigumu noturēt tikai pie sevis.

Protams, uz mūsdienu žurnālistikas izcilāko stila ziedu fona (nemaz nerunājot par dažu ministru individuālajiem latviešu valodas variantiem) augšminētā raksta autorei neko daudz pārmest nevar. Tomēr, atceroties nerakstīto likumu, ka pirms cīņā stāšanās ienaidnieks būtu jāiepazīst iespējami dziļi, šķiet dīvaini, ka Ineta Ziemele riskē demonstrēt tomēr ne pārāk dziļas zināšanas par latviešu valodas tekstveidi, par vārdu un to nozīmju saskaņošanas likumsakarībām (nepārvēršot šo repliku kļūdu labojumā, tikai viens piemērs: "Kādiem kritērijiem būtu jāveido izglītības politika latviešu valodas apguves kontekstā Latvijā?"; sal. kritērijs ‘noteicošā būtiskā pazīme, kas atšķir, norobežo priekšmetus, parādības’ ("Latviešu literārās valodas vārdnīca", 4.sēj., 439.lpp.)).

Galvenais pārsteidzošais tomēr ir I.Ziemeles raksta saturs, kas veidots, itin bieži izmantojot klasiskās demagoģijas slaveno paņēmienu — piedēvēt kādam (konkrētajā gadījumā galvenokārt Valsts valodas likumprojektam un Latvijas valsts izglītības politikai) kaut ko tādu, ko viņš nepavisam nav teicis, un pēc tam satriekt lupatu lēveros šos oponentam p i e d ē v ē t o s aplamos uzskatus. Piemēram, Valsts valodas likumprojekts prasot latviešu valodas lietošanu privātajā sfērā! Šādu prasību patiešām nebūtu grūti ne tikai nokritizēt, bet pat izņirgāt. Taču, ak vai, minētajā likumprojektā gan nekā tamlīdzīga nav, un pārmetumi, ko tiražē diemžēl ne jau tikai I.Ziemele, pamatojas uz apzinātu nevēlēšanos saprast to, ka vārdam privāts ir divas nozīmes: 1) ‘tāds, kas ir saistīts tikai ar atsevišķu cilvēku individualitāti, tāds, kas ir raksturīgs atsevišķam cilvēkam individuāli’ (piem., privātā sfēra ) un 2) ‘tāds, kas pieder atsevišķam cilvēkam individuāli vai atsevišķai cilvēku grupai’ (piem., privātais uzņēmums ) ("Latviešu literārās valodas vārdnīca", 6.2 sēj., 393.lpp.). Tāpēc — kā tas arī jau ne vienreiz vien ir speciālistu publikācijās norādīts — privātā uzņēmējdarbība (par ko patiešām Valsts valodas likumprojektā ir runa) nekādi nevar tikt uzskatīta par saistītu ar privāto sfēru! Cits apgalvojums: "Valsts nevar slēgt visas nelatviešu skolas un klases.." Bet kurš gan to gatavojas darīt, kam adresēts ar šo tēzi saistītais patoss un argumentācija!

Ineta Ziemele arī aizmirst vai apzināti ignorē vienu no cilvēktiesību fundamentālajiem principiem, proti, to, ka (kā tas norādīts arī ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā) vienas grupas cilvēktiesības var palikt neīstenotas, ja to īstenošana iespējama tikai, pārkāpjot savukārt citas grupas cilvēktiesības. Šim principam mūsu gadījumā gan ir tikai teorētiska vērtība, jo patiesībā Latvijā nevienas etniskās grupas cilvēktiesības pārkāptas netiek, kā to jau daudzkārt atzinuši arī eksperti no Rietumeiropas. Taču, ja nu kaut vai teorētiski apspriežam šīs tiesības, tad ir zinātniski nekorekti šādā analīzē, runājot par Latviju, pilnīgi ignorēt latviešu (un latviski runājošo cittautiešu!) tiesības.

Turklāt, kas ir vissavdabīgākais I.Ziemeles raksta sakarā — tas gan neizbēgami padara populārāku minēto juristi (jo kritika ir efektīva reklāmas forma), bet nepavisam nav vērsts uz Latvijas mazākumtautību reālo interešu aizstāvību. Popularizējot un veicinot ignorantu attieksmi pret latviešu valodu, var tikai vairot sociālo autsaideru skaitu nākotnes Latvijā, tādu cilvēku skaitu, kam darba tirgū būs stipri ierobežotas iespējas. Šis apgalvojums ir aksiomātisks; ne tik acīmredzama, tomēr reāla ir kāda cita sakarība: jo vairāk Latvijā būs iedzīvotāju bez valsts valodas zināšanām, jo zemāks būs gan šīs specifiskās grupas, gan diemžēl arī visu Latvijas iedzīvotāju caurmēra dzīves līmenis. Reti kurš no tiem, kas latviešu valodu vēl nemāk, pats pietiekami apzinās šo likumsakarību, tāpēc reglamentējoši pasākumi, tostarp arī likuma normas, kas stimulē latviešu valodas ātrāku apguvi, gala rezultātā ekonomiskajā aspektā vairāk dod tieši mazākumtautību kopienām (bet latviešu ieguvums vairāk attiecināms uz garīgajām vērtībām). Ne jau velti, galējībām saskaroties, pret latviešu valodas apguves veicināšanu asi iebilst arī daži no radikālnacionāli noskaņotajiem mūsu tautiešiem. Bet Ineta Ziemele, dedzīgi iestājoties par mazākuma "tiesībām" nemācīties latviešu valodu, līdz ar to patiesībā iestājas gan par šī mazākuma starta pozīciju vājināšanu ekonomiskās konkurences cīņā, gan diemžēl arī par spriedzes palielināšanos attiecībās starp latviešiem un etniskajām minoritātēm.