Uzrunā Aleksandra Čaka 14. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

...Lūkoties, kā zvaigznes mirgo zilgi,

Lūkoties, kā saule lapas skūpsta

Mēs nākam no savas bērnības — tā nav tikai neapstrīdama patiesība, kas ietērpta tēlainā izteiksmē, bet arī paaudzes pavediena mezgls. Tas iezīmē katra sākumu šajā pasaulē, pirmās spilgtās atmiņas, pār kurām nav varas laika gaitai un mūža gadiem. Aleksandrs Čaks savai zēnības zemei un pilsētas nomalei dzejā pievērsies atkal un atkal. Tāpat arī prozā.

Kā pirmziemnieka nedrošas rokas vilkts kāsis Pārdaugavas ieliņu tīklā iezīmējas Tempļa iela, kur dzīvojusi dzejnieka vecmāmiņa. Ieliņas viens gals atduras pret Nometņu ielu. Turpat blakus starp namiem vijas un stīdz Lapu, Medus, Bišu, Zvanu un citas Āgenskalna ielas, kas tomēr nav tikušas pie sev veltīta dzejoļa. Toties Tempļa ielai to ir pat vairāki.

Tempļa iela, mazā Tempļa iela

Blakus trokšņiem, tramvajiem un dūmiem,

Tu, aiz namiem paslēpusies, guli.

Nav tev bruģa, nav tev trotuāra.

Īsa, šaura tu kā ļaužu laime,

Klāta maigām, iedzeltenām smiltīm.

Tevī soļi grimst un paliek ilgi

Lūkoties, kā zvaigznes mirgo zilgi,

Lūkoties, kā saule lapas skūpsta.

Tev gar malām skumja dēļu laipa

Gājējus līdz pašām beigām aizved.

Tev gar malām brūnas koku sētas

Novakaros skaita savas rētas.

Tempļa iela, mazā Tempļa iela,

Kad tu augsi, kad tu kļūsi liela?

"Latvijas Vēstneša" preses namiņa, kas atrodas uz Bruņinieku un Krišjāņa Barona ielas stūra, skatlogā izlasāmais dzejolis pirmo reizi iespiests laikrakstā "Jaunākās Ziņas" 1939. gada 5. jūlijā. 1948. gadā "Tempļa iela" nonāk pie lasītājiem krājumā "Zem cēlās zvaigznes". Tā ir grāmata ar pretrunīgu saturu un sarežģītu likteni. Jo krājuma pirmais variants 1946. gadā tiek iespiests un iznīcināts kā neatbilstošs tā laika varaskungu prasībām. Tiesa, šis fakts padomju laikā tika rūpīgi slēpts un noklusēts.

Var jau būt, ka barbariskā lēmuma pieņemšanā sava loma bija arī vulgārajām prasībām tā laika kritikā. Piemēram, laikraksta "Literatūra un Māksla" 1946. gada 30. augusta ievadrakstā lasāms: "Vēl viens moments, kas liek nopietni pārdomāt par apolitiskuma tendencēm mūsu literatūrā, ir vairāk vai mazāk spilgti vērojamais formālisms viena vai otra dzejnieka darbos. Te vispirms jāmin Aleksandrs Čaks, kura dzejnieka talants ir neapšaubāms, bet kas ietiepīgi turas pie mākslotām, meklētām metaforām un tā brīžiem kļūst neīsts."

Tad nu dzejnieks ir centies pakļauties šo rakstnieku pātagotāju politiskajām iegribām, lai atbilstu visiem talantiem pielāgojamai padomju prokrusta gultai. Bet līdz ar to uzreiz pazaudējis savu dzejas balsi, īpatnību, savu čakisko un neatkārtojamo jaunrades pasauli. Uz to visupirms reaģē lasītāji — grāmata "Zem cēlās zvaigznes" paliek neizpirkta un tiek piedāvāta interesentiem pat vēl pēc 1961. gada par nieka 20 kapeikām. Kaut gan krājumā līdzās pantojumu sēnalām ir arī spoži dzejoļi, kas galvenokārt sacerēti pirmskara un kara gados un bez kuriem Aleksandra Čaka nezūdošās dzejas audumā būtu pamatīgs robs.

Par Tempļa ielu dzejnieks, izrādās, rakstījis jau savas daiļrades sākumgados. Nepabeigtais dzejolis pirmoreiz iespiests Kopoto rakstu 1. sējumā, kas "Zinātnes" apgādā iznāca 1991. gadā:

Un pašā vecā Āgenskalna sirdī,

No citām ielām nomaļus un klusi

Guļ maza ieliņa.

Tai vārdā — Tempļu iela.

Nav viņai bruģa vēl šo baltu dienu.

Tur ejot, gājējam grimst kājas zelta smiltī

Un pieput zeķes smalkiem,

gaišiem pelniem,

Kas mājās, izbirstot uz grīdas,

mirdz kā zelts —

Šo mazo ieliņu var pārredzēt ar skatu.

Aptuveni vienlaikus radies arī dzejolis "Mana vecmāmiņa", kas sacerēts 1926. gada jūnijā un vēlāk ievietots grāmatā "Mana paradīze". Dzejolis paņem lasītāju savā varā ar iekšējo ritmu, spilgtajām un precīzajām vārdu gleznām un autora gaišo skatījumu. Ieskatam — beigu daļa:

No slimībām un ilga darba mūža sen

vecmāmiņa sarauta man čokurā kā

rudens lapa.

Mirdz balta galva tai kā milzīgs ābeļzieds,

un roku dzīslas spīd kā dzintari un saulē

sveķi.

Uz vecā prīmusa, ko atnesis es viņai no

krāmu tirdziņa, tā vāra kafiju un

žēlojas par nāves ciet sirdību.

Vecs prīmuss, veca mana vecmāmiņa,

tie abi kopā jūtas labi draugi.

Un bieži šņākšana — šī dziesma vienīgā,

ko prot šai dzīvē prīmuss, —

kā smaršas sajaucas ar vecmā

miņas nopūtām un ģitāri aiz plānās

sienas, kur dzīvo jauneklis un dzied

par meitenēm un jautru, bezbēdīgu

dzīvi.

Ja laiks šķiet apturēts dzejnieka muzejdzīvoklī Lāčplēša ielā, tad līdzīga sajūta pārņem arī Tempļa ielā — tas jaušams Gunāra Janaiša fotoattēlos ar senatnīgu noskaņu un ziemas mieru. Gluži kā toreiz, kad dzejnieks rakstīja:

"Iešana Rīgas ielās kļuvusi par soļošanu ar šķēršļiem. Neskaitāmās vietās izlikti aizsprosti. Sniega blāķi dunēdami krīt no jumtiem, un gājējiem puse ceļa jānoiet pa ielas vidu, kur autobusi un zirgi viņus aplaimo ar brūnām ūdens šaltīm un sniega pikām. Dažs atgriežas mājās raibs kā Lieldienu ola. Arī tur, kur ietves brīvas, rīdzinieki paātrina soli un bažīgi ierauj galvu plecos. Ko var zināt, varbūt arī te kāds zilgans ledus gabals pēkšņi noraujas no augšas un uzkrīt plecam."

Ja nebūtu pieminēti zirgi Rīgas ielās, varētu nodomāt, ka iepriekšējā rindkopa sacerēta vakar. Taču Aleksandrs Čaks to rakstīja 1940. gada pavasara nojautā.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

1948. gadā izdotā dzejoļu kājuma vāks