Pašā ziemas spelgonī, 15. februārī, pasaulē ir nācis aizejošā gadsimta latviešu kora dziesmas un visa mūsu mūzikas nacionālā stila savdabīgākais greznums, dīvainākais zieds — Emilis Melngailis. No 1999 atņemot 1874, iznāk 125. Gadaskaitļi, kas dalās ar 25, ir tie īstenie, ko, atskatoties uz savu pagātni, atzīmē tautas un cilvēce. Šim jābūt Melngaiļa gadam.

Jau vērusies Raiņa muzeja sarīkotā jubilejas izstāde Rīgā, Pils laukumā 2. Tūlīt, 20. februārī, svinīgs sarīkojums notiks Rīgas Latviešu biedrībā. Un 21. februārī svinību ieskaņa Melngaiļa dzimtajā novadā — Igates pilī, Limbažu rajonā. Aprīlī, maijā visi dziedošie un nedziedošie tiek saukti uz Melngaiļa Mūzikas svētkiem, kam trīs daļas: koru koncerti Latvijas novados, tautas mūzikas apdaru dziedāšanas konkurss koriem, ar pirmo kārtu novados un otro kārtu Bīriņu pilī 28. maijā; svētku noslēguma koncerts 29. maijā Vidrižu "Melngaiļos".

Melngailis ir gan pazīstams, gan arī vēl nepazīstams. Pa daļai folklorizējies, jau sen dzīvo gan leģendās, gan anekdotēs. Bet viņa veikums tik liels un sazarots, dzīves gājums tik vētrains, ka vēl joprojām Melngailis ir arī minama mīkla.

"Mūžs, kas aizskrējis kā pasaka, ir bijis pilns centienu, cerību, cēlu jūtu. Lai tas kļūtu redzams." Tā nopūšas Melngailis savā 70. dzimšanas dienā 1944. gadā. Bet divdesmit gadus agrāk raksta, ka viņa pasāktais tautas garamantu un skaņuraksta daudzinājums tikai "kādreiz, kad manas strīdīgās un rupjās personības jūsu vidū vairs nebūs, tiks manam vārdam par slavu pieskaitīts". Jā, viņš apzinājās, ka tiklab pusmūžā, kā arī pat mūža nogalē viņa centieni un darbi tiek tikai pa daļai saprasti. Un ka taisnprātīgās un paštaisnās dabas dēļ daudzi viņu uzlūko vienīgi par dīvaini, par cilvēku bez diplomātijas, kas nekur īsti neiederas.

Tik tiešām. Melngailis nu reiz pieder pie tādām personībām, kurām nav piemērojama parasto priekšstatu mēraukla. Tostarp katrs laikmets un paaudze viņu ir novērtējusi un pieņēmusi tikai tiktāl, cik to ļāvuši pašas priekšstatu ietvari, — līdz pat mūsu dienām. Šie ietvari, protams, ir paplašinājušies, tomēr nav nevietā jautāt, vai Melngailis ir līdz galam saprasts un pieņemts šodien.

Liktos, kas tur nu sevišķs, viss taču zināms. Gandrīz 5000 savāktu mūzikas folkloras vienību. Pāri par 400 tautasdziesmu apdaru — puse no tā koriem. Spēcīgas oriģināldziesmas, kur galvgalā nevīstošais dziesmu svētku Jāņuvakars , joprojām nepārspētās Raiņa Pastarā diena un Daba un dvēsele . Neuzvests balets Maija, Turaidas roze , daži simfoniski, klavieru darbi, solodziesmas. Darbojies studiju gados par kritiķi Pēterpils lielākajā vācu avīzē, saistošā un paradoksālā stilā rakstījis arī latviešu presē. Iedibinājis slaveno diatonisko stilu folkloras apdarēs, kas Melngaiļa paša sulotajā valodā nozīmē — gadsimtiem ilgi gulsnējušās tautas muzikālo garamantu "varenās siekstas negraizelēt vairs ar bemoļu un krustiņu pustoņiem". Taču aiz šiem labi zināmajiem faktiem stāv īsti jaunradošs un versmains mūžs, kura centrā neatlaidīga, ražena cīņa par senās tautas mākslas pamatīguma, patiesīguma un vitalitātes pārtveri un iestrādāšanu profesionālajā mūzikā. Bet tas nozīmēja folkloras satura vērtības un stila normatīvus padarīt par jaunrades principiālu pamatu un visupirms jau — nupat pieminēto daudzināto diatonismu.

Arī Jurjānu Andrejs bija ieteicis folkloras apdarēs nelietot toņus un gājienus, kādu pašās tautas melodijās nav vai pēc loģikas nevarētu būt. Bet viņš praksē no diatonikas bieži atkāpās par labu tam emociju saasinājumam un izsmalcinājumam, kuru sniedz hromatismi, kas lauzuši sev arvien platāku ceļu Rietumeiropas mūzikā kopš baroka laikiem — kā emancipētā vienpatņa subjektīvās jūtu pasaules arvien skaļāki sludinātāji. Melngailim tas šķiet pilnīgi nepieņemami, pieskaroties tautas mūzikai, folklorai, kur taču pirmajā vietā ir kopuma vērtības, objektīvais un nevis subjektīvais skatījums uz lietām. Tāpēc viņš kādā rokrakstā, komentējot viņam pašam veltītu monogrāfiju (sk. Emilis Melngailis, R., 1949) gan nenoliedz, ka ir no Jurjāna dažuko mācījies, bet norobežojas no tā, ko viņā atrod vēl "vācisku". Par diatonisma īstajiem atdzīvinātājiem XIX gadsimta mūzikā Melngailis uzskata franču komponistus, kuri to smēlušies no saglabātās senās romāņu folkloras un no kuriem to savukārt mācījušies Pēterpils krievu komponisti, it sevišķi Borodins.

Šo plašo ierosmju diapazonu papildina vēl dziļāks ieskats vēsturē — "takās, kur Palestrīnas vienkāršība staigājusi", kā Melngailis izsakās, un tas noticis konservatorista pirmajā gadā (1896) Drēzdenē. ("Jau toreiz stingri studēju kora būšanas.") Studijas turpinot Pēterpilī, lielākais atklājums ir Musorgskis un tā spēja padarīt tautasdziesmu pat par dziļi psiholoģiskas izteikmes līdzekli operā. Klāt vēl nāk pazīšanās ar Vladimiru Stasovu un Latgales daudzbalsības iepazīšana ar Ontona Skrindas (1881–1918) starpniecību turpat, Pēterpilī.

Ar to pietiek, lai Melngailis uzņemtos pieteikt latviešu mūzikā principiāli jaunu attieksmi pret folkloru: tā ir pašpietiekama vērtība, lai būtu jaunrades principiāls pamats, estētikas un tehnikas paraugs. Līdz ar to folklorā nogulsnētais senais pasaulskatījums tiek nebijušā kārtā izcelts un padarīts par arī tagadnei piederīgu, par kaut ko mūsdienīgu. ("Lai neizzūd šis spēcīgais sīvums, kuru mēs baudām kā atspirdzinošu malku, vecās, sen nedzirdētās skaņās klausīdamies.") Te tautas senatne un tās vienkāršā, vitālā dzīves izjūta vairs nav zaudēta paradīze un nostaļģijas objekts kā daždien romantiķiem, bet gan šodienas ieguvums. Tiek pieteikta daudz harmoniskāka un optimisma pilna dzīves izjūta mūzikā, kas liek aizmirst romantisma savlaik tik polarizētos pretstatus starp vienpati un kopumu, garīgo un miesīgo, šosauli un viņsauli, tagadni un ideālo senatni un tamlīdzīgus.

Melngailis atrod kora tehnikas līdzekļus, lai apdarēs atdotu tautasdziesmai šo jauno dzīvīgumu. Turklāt, lai padarītu senatnīgo par tagadnīgu, vajadzēja arī mazliet būt neoklasiķim un stilizētājam, un — visgrūtākais — bija neatlaidīgi jāpieradina arī klausītāji pie senās tautas mūzikas objektīvā dzīves skatījuma kā īpašas vērtības un sevišķa stila. Vienkāršība un diatonika nebija nekas gaidīts tai laikmetā, kad augstajā mākslā vēl neierobežoti valdīja Vāgnera emocionālie pārspīlējumi, bet ikdienas mūzikā — gļēvs ziņģu sentimentālisms. Liekas neticami, ka gadsimta sākumā melngailisko kora stilu kritika Latvijā uzņēma pat naidīgi. Izņemot Emīla Dārziņa pravietisko izsaucienu 1902. gadā "Kas tā iesāk, tam pieder nākotne", laba vārda Melngailis gandrīz nedzirdēja. Toties paļas bez gala, to vidū paradoksālus pārmetumus par nelatviskumu. Bija jāpaiet gadu desmitiem, līdz radās izpratne un sekotāji — vismaz diatoniskās kora tehnikas ārveida pārņēmēji. Tas notika, pašam meistaram vēl dzīvam esot.

Mazliet vēlāk par aksiomu tiek atzīts — cerams, uz visiem laikiem — vēl kaut kas, par ko Melngailis karoja. Vezdams uz Rīgu un rādīdams koncertos tautas dziedātājus un muzikantus ar visiem neredzētajiem skaņurīkiem, viņš bija pirmais mūsu gadsimta Latvijā, kurš uzstāja, ka tautasdziesma un muzicēšana ir pilnvērtīga un aizraujoša arī bez apdarināšanas. Protams, smalkās aprindas to uzņēma vīzdegunīgi. Tāpat jau notika arī vēl nupat pirms gadiem desmit, piecpadsmit, kad otrreiz tautas mūzikas pašvērtību nācās aizstāvēt mūsdienu folkloras kustības izcīnītājiem. Melngailis bija viņu netiešs sabiedrotais un ir vēl šodien, kad Rīgu grezno starptautiski folkloras festivāli.

Bet tagad mazliet par tiem Melngaiļa veikumiem, ko it kā nevaram viņam piedot vēl līdz šai dienai. Tāds bija Musorgska operas Boriss Godunovs uzvedums Rīgā, Nacionālajā operā 1924. gadā. Tas bija pasaulē pirmais šīs operas uzvedums pēc autora nāves paša autora oriģinālajā un nevis Rimska–Korsakova pārstrādātajā un, pēc daudzu mūzikas autoritāšu (to vidū Stasova, Stravinska, Ravēla un, protams, arī Melngaiļa) domām, nevajadzīgi sagrozītajā redakcijā. Melngailis to bija pārmetis Rimskim–Korsakovam jau Pēterpilī — personiski 1902. gadā, publiski turienes periodikā — 1904. gadā, vēlāk to pašu darīja arī Francijas, Vācijas un Anglijas mūzikas žurnāli. Bet, tā kā Musorgska partitūra skaitījās gājusi bojā un opera ar Šaļāpinu galvenajā lomā pašām melomānu aprindām labi patika arī Rimska–Korsakova versijā, tad Musorgska oriģinālversijas atjaunošanai uz skatuves nekur pasaulē nekas praktiski netika darīts. Jo tad būtu par jaunu jāinstrumentē pēc Musorgska klavierizvilkuma. To paveica Melngailis, uzsākdams darbu jau 1917.gada rudenī, vēl Taškentā dzīvodams. Uzveduma gatavošanas laikā Rīgas latviešu, vācu un krievu periodikā par šo tematu parādījās ap 60 polemisku rakstu. Tādi bija arī Parīzes krievu presē.

Lai gan instrumentēšanas amata prasmē Melngailis, zināms, atpalika no Rimska–Korsakova, tad toties viņa rakstītajā partitūrā, ar Teodora Reitera darba piezīmēm izraibinātā, kas joprojām glabājas mūsu Nacionālās operas bibliotēkā, ir atjaunoti savulaik sagrozītie pašas mūzikas svarīgākie parametri (melodika, ritmika, harmonika), kā arī dramaturģiskais ainu izkārtojums. Un, kaut arī Krievijas ķeizarisko teātru atmosfērā tapušais režisors Pēteris Meļņikovs neslēpa savu nepatiku pret jauninājumiem un izmantoja monopolstāvokli Nacionālajā operā, lai ieviestu agrākās kupīras un dramaturģiskos sagrozījumus, un tāpēc Musorgskis atkal tikai pa daļai bija ticis pats pie vārda, tad tomēr šis skandalozais uzvedums lika atrast šķietami pazudušo operas oriģinālpartitūru. Rimska–Korsakova dēls Andrejs īsi pirms pirmizrādes atzinās, ka Musorgska oriģināls nav vis pazudis, bet glabājas viņa vadītajā Pēterpils publiskās bibliotēkas nošu arhīvā. Pēc pāris gadiem tur partitūru izdeva, vēl pēc diviem gadiem operu uzveda oriģinālā. Vēl pēc laika to par jaunu instrumentēja Šostakovičs, arī kāds amerikānis. Šodien Borisu Godunovu nekur vairs neuzved tīrā Rimska–Korsakova versijā. Melngaiļa veikums šīs operas oriģinālmūzikas atjaunošanā pamazām iegūst vietu starptautiskajā Musorgska pētniecībā, zinātniskajā literatūrā. Tas pieminēts arī pēdējā Borisa Godunova Parīzes uzveduma programmas grāmatiņā (Opera de Paris, Bastille, 1991) . Diemžēl Latvijā mūzikas vēsturnieki izturas pret Melngaiļa veikumu Musorgska oriģinālmūzikas aizstāvēšanā tā, it kā labais tonis prasītu par to saprotoši klusēt.

Pilnīgi nedzēsts parāds Melngailim ir mūsu ieilgusī nespēja vai negriba uzvest viņa divcēlienu baletu Maija, Turaidas roze (komponēts agrāk nekā līdzīga sižeta Raiņa luga). Arhīvā guļ autora un Nacionālās operas 1926.gada līgums par šī darba iestudēšanu. Toreiz pietrūcis pavisam maz — direkcija vēlējusies mūzikas papildinājumus, bet nav gribējusi par tiem atlīdzināt. Padomijas laikos licies, ka latviešu zemnieku un vācu augstmaņu attiecībām baletā nav pietiekami asa šķiriskā antagonisma. Dziļākais iemesls tomēr allaž bijis iesīkstējušais aizspriedums pret Melngaiļa instrumentālo mūziku kopumā kā pret tādu, kurai it kā trūkstot tematiskās attīstības — ar to saprotot izstrādājumu gandrīz Bēthovena vai Čaikovska mūzikas garā. Tiek aizmirsts, ka Melngailis seko senajām mūzikas formām, kuru princips ir variatīva attīstība un ostinato struktūras — tāpat kā vēlāk dara dienvidvācietis Karls Orfs. Sekojot šādam mūzikas principam, igaunis Veljo Tormiss 1980.gadā rada baletu Igauņu balādes , kas ieguvis starptautisku rezonansi. Arī citos aspektos Tormiss ir savā ziņā igauņu Melngailis (lai arī citā laikmetā), tikai mēs vēl īsti nenovērtējam, ka savu Melngaili ieguvām pusgadsimtu agrāk.

Šai sakarā jāsaprot, ka komponists, strādājot ar seno tautas mūziku, sastopas ar tik kodolīgu un noslīpētu materiālu, ka roka neceļas to vēlreiz staipīt pa formas attīstības līkločiem. Viņš ar to strādā ne tāpēc, lai būvētu pašmērķīgas skaņu celtnes, bet lai arī profesionālajā mūzikā sasniegtu tādu pašu dzīves pilnestības klātbūtni, kāda ir folklorā. Tāpēc par Melngaili var teikt gandrīz to pašu, ko saka par folkloru — tā ir mazāk nekā māksla, jo ir it kā no dzīves prakses, darba un ieražām vēl neatdalījusies, bet tieši tāpēc tā ir arī kas vairāk par profesionālo mākslu, jo tās mērķis ir sniegt ne tikai estētisku gandarījumu, bet pašu dzīves pilnestības izjūtu. Melngailis arī kā ikdienas cilvēks bija dzīves pārpilna personība. Lasot viņa autobiogrāfiju, sajūsmina, ar kādu patiku viņš pieņēmis reālās, fiziskās dzīves izaicinājumu. Kā viņš apraksta savas bērnības lauku cilvēkus cēlā cīņā ar dzīves šķēršļiem un apgarotā sasprindzinājumā, kas Teodora Ūdera gravīru sprieguma cienīgs! Kā Krievijas pilsoņu kara laikā sava Taškentas vīna dārza sargbūdiņā, pie kokvilnas eļļas gaismekļa instrumentēdams Borisu Godunovu , tiek divu laupītāju pārsteigts un bez ieroča fiziskā cīņā tos pārspēj, slacīdams asinīm savu derību ar Musorgska mūziku! Un 20.gadu Latvijā galu galā pieņem arī politiskas cīņas izaicinājumu, kamēr vairums kabineta inteliģentu (tāpat kā šodien) no tās bēg un vairās, tādā kārtā ļaujot, lai viņus politiski apspēlē cita tipa cilvēki.

Minētais Melngaiļa balets, kurā daudz tautas ieražu skatu un tautas mūzikas materiāla (to vidū pazīstamā kordziesma Jāņuvakars ), ļautu reiz atkal izmēģināt, ko profesionālā skatuves māksla un scenogrāfija mūsdienās spēj izdarīt ar mantojumu, ar tautastērpu un krāsu ornamentiku. Libretu Melngailis veidojis kopā ar vācu literātu Oskaru Grosbergu, kurš 20.gados bija redaktors Rīgas avīzei Rigasche Rundschau , bet gadsimta sākumā Pēterpils vācu avīzei St.Petersburger Zeitung , kad Melngailis tur strādāja par recenzentu un dažos gados publicēja pāri par četrsimt ļoti saistošu, interesantu kritiku. No tām latviski publicēti pāris desmiti (sk. Emilis Melngailis, Raksti, R., 1974 ), bet to būtu pelnījušas visas, tāpat kā izdevumu oriģinālvalodā.

Te esmu minējis dažas lietas, dažus virzienus, kuros mums šogad būtu jānāk Melngailim vēl tuvāk pretim un jāceļ viņš saulē viengabalaināks, pilnākā mērā. Kad par jaunu ceļam pie gaismas mantojumu, tiesas priekšā stājas ne tikai mantojums, bet arī mantotāji paši — cik tie cienīgi to saņemt un vairot. Melngailis vēl daudzējādā ziņā guļ kā tīrradnis, vēl pateicīga darba pie viņa pietiek visiem. Jo, dziļāk padomājot, taisnība viņa biogrāfei Silvijai Stumbrei (1925—1987), kura par monumentālo, šķautņaino un neikdienišķo Melngaiļa personību saka — otras tādas pasaulē neatrast.

Dr.art. Arnolds Klotiņš

— "Latvijas Vēstnesim"

Studiju laikā Drēzdenes konservatorijā 1896. gadā

Pēterpils Vasaras dārzā ap 1904. gadu