Par kratīšanas veikšanu žurnālistes Ilzes Naglas dzīvesvietā

Atzinums pārbaudes lietā Nr.118-10B/4A

Rīgā 2010.gada 28.septembrī

2010.gada 13.maijā saskaņā ar Tiesībsarga likuma 24.panta pirmo daļu Tiesībsargs pēc savas iniciatīvas ierosināja pārbaudes lietu Nr.118-10B/4A, vai, veicot kratīšanu žurnālistes Ilzes Naglas dzīvesvietā, nav pārkāptas Satversmē garantētās tiesības uz vārda brīvību un vai, pieņemot konkrētos lēmumus, policija un tiesa ir pievērsusi pienācīgu uzmanību preses brīvības ierobežojuma izvērtēšanai.

2010.gada 14.maijā Tiesībsarga birojā tika saņemts arī žurnālistes I.Naglas iesniegums (reģistrēts 17.05.2010. ar Nr.476), kurā iesniedzēja norādīja, ka uzskata par prettiesisku gan Valsts policijas Galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomikas policijas pārvaldes (VP GKPP EPP) izmeklētāja 2010.gada 11.maijā pieņemto Lēmumu par kratīšanas izdarīšanu viņas dzīvesvietā, gan Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūras prokurora doto piekrišanu šim lēmumam, gan arī policijas darbinieku faktisko rīcību kratīšanas izdarīšanas gaitā. Iesniedzēja uzskata, ka ir noticis Satversmē nostiprināto pamatprincipu un vispāratzīto cilvēktiesību, kā arī Kriminālprocesa likuma (KPL) un speciālā regulējuma attiecībā uz masu informācijas līdzekļu darbību pārkāpums.

KPL 375.panta pirmā daļa nosaka, ka kriminālprocesa laikā krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums un ar tiem drīkst iepazīties amatpersonas, kuras veic kriminālprocesu, kā arī personas, kurām minētās amatpersonas attiecīgos materiālus uzrāda KPL paredzētajā kārtībā. Ņemot vērā faktu, ka tiesībsargam ir ierobežota pieeja visiem krimināllietas Nr.11816003310 materiāliem, atzinums pārbaudes lietā 118-10B/4A ir balstīts uz valsts iestāžu [Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas, VP GKPP EPP, Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūras] sniegtajām ziņām kriminālprocesā, kā arī pašas žurnālistes I.Naglas sniegto informāciju.

Faktu izklāsts

2010.gada 4.februārī Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora v.i. vērsās VP GKPP EPP ar sūdzību par to, ka laika posmā no 2009.gada 29.oktobra līdz 2010.gada 3.februārim notika nesankcionēta Elektroniskās deklarēšanas sistēmas (EDS) datubāzē saglabāto dokumentu XML datņu ar fizisko un juridisko personu datiem lejupielāde, kā rezultātā trešo personu rīcībā nonāca valsts informācijas sistēmas datubāzes saturs, pārkāpjot Valsts informācijas sistēmas likuma un Fizisko personu datu aizsardzības likuma normas. 2010.gada 10.februārī VP GKPP EPP uzsāka kriminālprocesu lietā Nr.11816003310 par iespējamo patvaļīgo piekļūšanu VID EDS.

2010.gada 14.februārī Latvijas televīzijas (LTV) raidījumā “De facto”, žurnāliste I.Nagla paziņoja, ka raidījuma redakcijas rīcībā ir nonākusi informācija par milzīgu personas datu “noplūdi” VID. Cita starpā tika ziņots, ka ir “noplūdusi” ne tikai informācija par valsts augstākajām amatpersonām, bet arī uzņēmējiem un citām privātpersonām. Tika minēts, ka šajos dokumentos atrodami dati par ienākumiem, nomaksātajiem nodokļiem, personas kodi un citi dati. Par informācijas “noplūdi” raidījumam pavēstīja cilvēki, kas sevi dēvēja par “Ceturtās atmodas tautas armiju” (“4ATA”). “4ATA” rīcībā 2009.gada pavasarī nonāca informācija, ka VID EDS sistēmā ir nepilnības, kuru dēļ ikviens anonīms interneta lietotājs bez autorizācijas var lejupielādēt jebkuru EDS dokumentu, ierakstot noteiktu adresi un norādot dokumenta numuru, un ka nepilnības, iespējams, ir radītas pēc ļoti augstas VID amatpersonas norādījuma.

Pēc minētās informācijas publiskošanas 2010.gada 19.februārī LTV telpās ieradās policijas darbinieki, kuri tikās ar žurnālisti I.Naglu un LTV Ziņu dienesta vadītāju, kā arī pieprasīja 14.februāra raidījuma ierakstu un “4ATA” sūtīto elektronisko vēstuli, kuru žurnāliste atteicās izdot. Tāpat no žurnālistes puses tika saņemts atteikums izpaust informācijas avota identitāti.

2010.gada 11.maijā VP GKPP EPP izmeklētājs kriminālprocesa Nr.11816003310 ietvaros pieņēma lēmumu par neatliekamas kratīšanas izdarīšanu žurnālistes dzīvesvietas telpās un palīgtelpās. Lēmumam par kratīšanas veikšanu minētajā dzīvoklī piekrita Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūras prokurors. To 2010.gada 12.maijā apstiprināja Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesnesis.

2010.gada 11.maijā no plkst. 21.34 līdz plkst. 22.30, pildot minēto lēmumu par kratīšanas izdarīšanu žurnālistes dzīvesvietā, kratīšanu veica VP GKPP EPP 4.nodaļas darbinieki, kuri kratīšanas vietā sastādīja protokolu, ko I.Nagla parakstīja, neizsakot pieteikumus un piezīmes par kratīšanas veikšanu.

2010.gada 26.maijā I.Nagla iesniedza sūdzību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā par kratīšanas veikšanu viņas dzīvesvietā. 2010.gada 14.jūnijā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs, tiesnesis, izskatot sūdzību par izmeklēšanas tiesneša 2010.gada 12.maija lēmumu par kratīšanas veikšanu žurnālistes dzīvoklī, nolēma sūdzību noraidīt un augstākminēto lēmumu atstāt negrozītu, kā arī atteikt atzīt 2010.gada 11.maijā veikto kratīšanu par prettiesisku un tās rezultātā iegūtos pierādījumus par nepieļaujamiem.

Vārda brīvība un žurnālistu pienākums aizsargāt informācijas avotu

Vārda brīvība ir viena no demokrātiskas sabiedrības pamatpazīmēm, kuru aizsargā gan Latvijas Republikas Satversme, gan arī vairāki starptautiskie cilvēktiesību līgumi, kuriem Latvijas Republika ir pievienojusies. Vārda brīvības nozīmi demokrātiskas sabiedrības veidošanā uzsver gan Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECK) 10.pants, gan ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām.

Satversmes 100.pants nosaka ikviena tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, kā arī paust savus uzskatus. Saskaņā ar Satversmes 116.pantu simtajā pantā noteikto brīvību var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Viena no vārda brīvības izpausmēm ir brīvu un neatkarīgu masu informācijas līdzekļu darbība, kur tie spēj ne tikai iegūt, bet arī tālāk publiskot objektīvu informāciju par sabiedrībā notiekošajiem procesiem, pat ja tā ir nepieņemama vai nepatīkama kādai sabiedrības daļai. Demokrātiskā sabiedrībā debates par sabiedrībai aktuāliem politiskiem un sabiedriskiem jautājumiem bez masu informācijas līdzekļu aktīvas līdzdalības nav iedomājamas. Tādēļ būtiski ir novērtēt vārda brīvības un žurnālistu lomu sabiedriskās diskusijas veicināšanā un informācijas avotu nozīmi žurnālistu darbā, iniciējot aktuālu politisko un sabiedrisko jautājumu apspriedi.

ECK 10.pants nosaka, ka “Ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. (..)”. Tajā noteiktie principi tiek uzskatīti par tiesību respektēšanas minimālu standartu, un dalībvalstu nacionālajiem likumiem un praksei skaidri jāaizsargā žurnālistu tiesības neizpaust informāciju, kas identificētu avotu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, interpretējot ECK 10.pantu, 1996.gada 27.martā spriedumā lietā “Gudvins pret Apvienoto Karalisti” (Goodwin v. the United Kingdom) atzina, ka “žurnālistu informācijas avotu aizsardzība ir viens no preses brīvības pamatprincipiem¹”. Tas nozīmē, ka ECK 10.pants ietver žurnālistu tiesības neizpaust informācijas avotu. Pamatojot informācijas avota aizsardzības nepieciešamību, tiesa savā spriedumā norādīja, ka nepietiekamas aizsardzības gadījumā informācijas avoti atturēsies sniegt sabiedrībai to interesējošo informāciju, kā rezultātā var mazināties preses kā nozīmīga sabiedrisko procesu novērotāja loma, kā arī negatīvi tiktu ietekmēta spēja sniegt sabiedrībai precīzu un uzticamu informāciju. Tādējādi informācijas avotu aizsardzībai ir jābūt garantētai nacionālajā likumdošanā un tā izpaušana ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos sabiedrisko interešu aizsardzībai.

ECT ir norādījusi, ka, “apzinoties, kāda nozīme žurnālistu avotu aizsardzībai ir saistībā ar preses brīvību demokrātiskā sabiedrībā un ka avota izpaušana var izraisīt atvēsinošu iespaidu uz šīs brīvības īstenošanu, šāds līdzeklis nav savienojams ar ECK 10.pantu, ja vien tas neattaisno sabiedrības interešu ārkārtējās prasības”². Tāpat ECT noteica, ka aizsardzība attiecībā uz profesionālajām attiecībām starp žurnālistiem šajā aspektā ir svarīgāka nekā sabiedrībai paredzētās pašas informācijas vērtība.

Lai pastiprinātu un papildinātu tos principus, kas iekļauti spriedumā Gudvins pret Apvienoto Karalisti, Eiropas Padome 2000.gada 8.martā ir pieņēmusi “Ministru komitejas Rekomendāciju dalībvalstīm par žurnālistu tiesībām neatklāt informācijas avotus”. Valstī, kur valda tiesiskums, policijai un tiesas iestādēm jādarbojas, pamatojoties uz likumu, un jārīkojas diskrēti pēc likuma būtības un gara. Tādējādi dalībvalstīm adresētā rekomendācija nodrošina pamatu kopīgiem Eiropas minimāliem standartiem attiecībā uz žurnālistu tiesībām neizpaust savus informācijas avotus³. Rekomendācijas 3.princips nosaka neizpaušanas tiesību robežas, paredzot tikai konkrētus gadījumus, kad pieļaujama prasība izpaust informācijas avotus:

“Avotu identificējošas informācijas izpaušana nebūtu jāuzskata par nepieciešamu, ja vien nav pārliecinoši pierādīts, ka:

i. nepastāv saprātīgi alternatīvi līdzekļi, kā vien informācijas izpaušana, vai arī personas vai varas iestādes, kas pieprasa izpaušanu, tos nav izsmēluši, un

ii. izpaušanas tiesiskās intereses skaidri ir pārsvarā pār sabiedrības interesēm neizpaust informāciju, paturot prātā, ka:

– ir pierādīta ārkārtēja nepieciešamība izpaust avotu,

– apstākļi ir īpaši vitāli un nopietni,

– izpaušanas nepieciešamība tiek identificēta kā atbilstoša pamatotai sabiedriskai nepieciešamībai, un

– dalībvalstis var izmantot noteiktas izvērtēšanas robežas, nosakot šo nepieciešamību, bet šīs robežas ir cieši saistītas ar ECT uzraudzību.”

Šie principi ir jāievēro visās procesa stadijās. Pie tam Rekomendācijas 6.princips “Komunikācijas pārtveršana, uzraudzība un tiesiska kratīšana un konfiskācija” konkrēti uzskaita, kādi līdzekļi nedrīkstētu tikt lietoti, ja to mērķis ir apiet žurnālistu tiesības, kādas tiem šo principu ietvaros ir neizpaust avotus identificējošu informāciju:

i. pārtveršanas pavēles vai darbības, kas saistītas ar žurnālistu vai viņu darba devēju komunikāciju vai saraksti,

ii. uzraudzības pavēles vai darbības, ka saistītas ar žurnālistu vai viņu darba devēju kontaktiem, vai

iii. kratīšanas vai konfiskācijas orderis vai darbības, kas saistītas ar žurnālistu vai viņu darba devēju privātām vai darba telpām, īpašumu vai saraksti, vai personas datiem, kas saistīti ar viņu profesionālo darbību.

Tādējādi pārbaudes lietā ir svarīgi noskaidrot ne tikai, vai ir noticis tiesību uz vārda brīvību pārkāpums, bet arī vai valstī ir efektīvs uzraudzības mehānisms, lai kontrolētu, vai netiek ierobežota vārda brīvība un ir ievērota žurnālista informācijas avota aizsardzība.

Vārda brīvības iespējamais ierobežojums un tā samērīgums

Likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” noteic, ka sabiedriskā televīzija ir masu informācijas līdzeklis, kas vāc, sagatavo un izplata informāciju saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem. Informācijas vākšanu un sagatavošanu izplatīšanai masu informācijas līdzeklī veic žurnālists. Veicot savu profesionālo darbību, žurnālists ir tiesīgs saskaņā ar minētā likuma 24.pantu vākt informāciju jebkādā ar likumu neaizliegtā veidā un no jebkura ar likumu neaizliegta informācijas avota un izplatīt ziņas, izņemot tās, kas nav izplatāmas saskaņā ar šā likuma 7.pantu.

Informācijas avotu aizsardzību nosaka minētā likuma 22.pants par informācijas avota noslēpumu, kas paredz, ka: “Masu informācijas līdzeklis var nenorādīt informācijas avotu. Ja persona, kura sniegusi informāciju, prasa, lai tās vārds netiktu norādīts masu informācijas līdzeklī, šī prasība redakcijai ir saistoša. Lai aizsargātu personas vai sabiedrības būtiskas intereses, tikai tiesa, ievērojot samērīgumu, var uzdot norādīt informācijas avotu.”

Tas nenozīmē žurnālista absolūtu neaizskaramību kriminālprocesā, bet gan nepieciešamību ievērot žurnālista profesionālās darbības intereses un tiesiskās garantijas.

Procesa virzītāju lēmums par kratīšanas izdarīšanu pie žurnālistes I.Naglas balstījās uz informāciju, kas tika publiskota LTV raidījumā “De facto”. Kā redzams no kratīšanā meklējamo priekšmetu saraksta, procesa virzītājam bija būtiski nostiprināt pierādījumus un noskaidrot, kādā ceļā pie žurnālistes ir nonākusi informācijas par datu “noplūdi” VID EDS un kas ir vainīgā persona. Formulējums kratīšanas lūgumā “informāciju par šo datņu iegūšanu un izplatīšanu” skaidri norāda uz procesa virzītāju mērķi identificēt informācijas avotu.

Tādējādi procesa virzītāju rīcība šajā gadījumā skar informācijas avota aizsardzību un līdz ar to ierobežo žurnālistes vārda brīvību.

Tai pašā laikā žurnālistu informācijas avotu aizsardzība nav absolūta un likumā noteiktā kārtībā var tikt ierobežota atsevišķos gadījumos, lai aizsargātu sabiedrības intereses. Tas nozīmē, ka procesa virzītājiem, pieņemot lēmumu attiecībā uz žurnālistu, ir jāvērtē arī vārda brīvības ierobežojuma aspekti un rīcības samērīgums, vai tiešām informācijas izpaušana ir nepieciešama un vai nepastāv saprātīgi alternatīvi līdzekļi, kā noteikts iepriekš minētajā Eiropas Padomes Rekomendācijas 3.pantā.

KPL 12.pants nosaka: “(1) Kriminālprocesu veic, ievērojot starptautiski atzītās cilvēktiesības un nepieļaujot neattaisnotu kriminālprocesuālo pienākumu uzlikšanu vai nesamērīgu iejaukšanos personas dzīvē. (2) Cilvēktiesības var ierobežot tikai tajos gadījumos, kad to prasa sabiedrības drošības apsvērumi, un tikai šajā likumā noteiktajā kārtībā atbilstoši noziedzīgā nodarījuma raksturam un bīstamībai [..]”.

KPL 154.pants nosaka, ka tiesa, ievērojot personas tiesību un sabiedrības interešu samērīgumu, var uzdot plašsaziņas līdzekļa žurnālistam vai redaktoram norādīt publicētās informācijas avotu. Savukārt KPL 179. un 180.pantā ir noteikta kratīšanas izdarīšanas kārtība (arī neatliekamības kārtībā).

Tādējādi secināms, ka pastāv tiesiskais regulējums informācijas avotu atklāšanai, kratīšanai, kā arī tiesiskai un samērīgai cilvēktiesību ierobežošanai kriminālprocesa ietvaros un tas nozīmē, ka ierobežojumi ir noteikti ar likumu.

Lai izvērtētu ierobežojuma samērību un saudzējošāku alternatīvu līdzekļu iespējamību mērķa sasniegšanai, Tiesībsargs atbildīgajām iestādēm uzdeva jautājumu, vai informācijas iegūšanai no žurnālista bija pietiekams pamats no KPL norādītajām izmeklēšanas darbībām izvēlēties kratīšanu, pie tam neatliekamības kārtībā, nevis informācijas avota norādīšanas pienākumu, ko paredz KPL 154.pants.

Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūra sniedza atbildi, ka kratīšanas mērķis bija nevis informācijas iegūšana no žurnālistes par viņas informācijas avotu, jo tas policijai jau bija zināms, bet gan pierādījumu nostiprināšana un iegūšana kriminālprocesā, tādēļ arī netika piemērota KPL 154.pantā noteiktā informācijas iegūšanas kārtība.⁴ Prokuratūra uzskata, ka tai nav tiesību dot atzinumu par izmeklēšanas darbību pamatotību, tā kā izmeklēšanas tiesneša rīcību, kurš akceptēja minēto izmeklēšanas darbību, jau vērtē tiesas priekšsēdētājs.

Tiesa pamato neatliekamas kratīšanas nepieciešamību ar to, ka kriminālprocesā par faktiem, kas saistīti ar elektroniskās informācijas apriti, ir jāņem vērā minētā noziedzīgā nodarījuma kā kibernozieguma specifika, kur elektronisko pierādījumu saglabāšana, iegūšana un fiksēšana ir apgrūtināta ar to, ka šādi pierādījumi var tikt ļoti ātri un neatgriezeniski sagrozīti vai iznīcināti.

Šāds apgalvojums ir vērtējams kritiski, jo Valsts policijas darbinieki vērsās pie I.Naglas ar lūgumu izdot datus par informācijas avotu 2010.gada 19.februārī, bet kratīšana neatliekamības kārtībā tika veikta 2010.gada 11.maijā. Tiesībsargam iesniegtajos materiālos no iestādēm un tiesas nav atrodama informācija, kas apstiprina faktu, ka žurnāliste turpināja nelikumīgu datu apstrādi un tālākizplatīšanu vai arī būtu mēģinājusi minētos datus iznīcināt.

Nav izskaidrojama un tiesas vērtējumā atspoguļota nekavējošas kratīšanas žurnālistes dzīvoklī nepieciešamība, ja kriminālprocesā esošās ziņas deva pamatu pieņēmumiem, ka viņa, visticamāk, ir zinājusi, atbalstījusi vai piedalījusies izmeklējamā noziedzīgā nodarījumā, vienlaikus izmantojot šo informāciju žurnālistikas mērķiem. Ja šādas ziņas procesa virzītāja rīcībā bija uz lēmuma par kratīšanas veikšanu brīdi, nav saprotama policijas rīcība, nenosakot žurnālistei aizdomās turētās personas statusu pirms kratīšanas, kā arī neveicot kratīšanu žurnālistes darba vietā.

Jāsecina, ka tiesas lēmums ir balstīts uz pieņēmumiem, kā arī tiesa lēmuma pieņemšanā nav respektējusi žurnālista statusu, kura imunitāte un aizsardzība pret avota izpaušanu ir noteikta likumā.

Līdz ar to var secināt, ka uzraugošais prokurors un tiesa, akceptējot procesa virzītāja lēmumu par kratīšanas izdarīšanu neatliekamības kārtībā, nav kritiski izvērtējuši minētās darbību veikšanas neatliekamību un pamatotību.

Tiesībsargs kritiski vērtē žurnālistes I.Naglas dzīvesvietā veikto kratīšanu neatliekamības kārtībā kā piemērotāko līdzekli informācijas izplatīšanas pārtraukšanai attiecīgajā izmeklēšanas stadijā. Procesa virzītājiem, rūpējoties par KPL 12.pantā nostiprināto kriminālprocesa pamatprincipu ievērošanu, būtu stingrāk jāizvērtē, vai izmeklēšanai nepieciešamo informāciju iespējams iegūt ar personas intereses saudzējošākiem līdzekļiem.

Tiesību aizsardzības mehānisma efektivitāte

ECK 13.pants nosaka: “Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, tiek pārkāptas, ir nodrošināta efektīva aizsardzība valsts institūcijās, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus.” ECT praksē ir nostiprinājusies atziņa, ka, vērtējot tiesību aizsardzības mehānisma efektivitāti, nepieciešams noteikt, vai valstī eksistē normatīvais regulējums un vai šis aizsardzības mehānisms konkrētajā gadījumā ir darbojies efektīvi. Tāpat ir jāvērtē institucionālā sistēma tiesību aizsardzībai.

Saskaņā ar KPL 37. un 40.pantu uzraugošajam prokuroram un izmeklēšanas tiesnesim ir jāveic cilvēktiesību uzraudzība pirmstiesas izmeklēšanas procesā. Likums paredz aizsardzības mehānismu, arī pārsūdzības iespējas personai kratīšanas gadījumā. Ja kratīšana tiek veikta neatliekamības kārtībā, sākotnēji tā noris ar mazākām tiesiskām garantijām.

Izmantojot KPL 180.pantā paredzēto kratīšanu steidzamības kārtībā, procesa virzītājam ne vēlāk kā nākamajā darba dienā pēc kratīšanas izdarīšanas, uzrādot materiālus, kas pamatoja izmeklēšanas darbības nepieciešamību un neatliekamību, par to jāpaziņo izmeklēšanas tiesnesim, kurš pārbauda kratīšanas tiesiskumu un pamatotību. Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa informēja⁵, ka izmeklēšanas tiesnesis procesa virzītāja pieņemto lēmumu ar prokurora piekrišanu par kratīšanas izdarīšanu žurnālistes I.Naglas dzīvesvietā 2010.gada 11.maijā apstiprināja 2010.gada 12.maijā ar lēmumu rezolūcijas formā pēc lēmuma un kriminālprocesa materiālu izvērtēšanas. Lēmums tika pārsūdzēts.

Ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītāja 2010.gada 14.jūnija lēmumu tiesa noraidīja žurnālistes I.Naglas sūdzību par Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas izmeklēšanas tiesneša 2010.gada 12.maija lēmumu par kratīšanas izdarīšanu I.Naglas dzīvesvietā, kā arī atteica atzīt 2010.gada 11.maijā veikto kratīšanu par prettiesisku un tās rezultātā iegūtos pierādījumus par nepieļaujamiem. Tiesa norādīja, ka lēmuma par kratīšanu dzīvesvietā mērķis bija atrast lejupielādētās VID EDS datubāzes XML datnes vai to atvasinājumus, programmatūru datņu apstrādei, informāciju par šo datņu iegūšanu, kā arī citus priekšmetus, kas satur ziņas par izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu, kā arī pārtraukt turpmāku nelikumīgu fizisko personu datu izplatīšanu, nevis atklāt informācijas avotu. Tiesa pamato savu nostāju ar to, ka procesa virzītājs ir izvēlējies citu ceļu informācijas avota atklāšanai un uz kratīšanas brīdi informācijas avots jau ir bijis zināms. Izejot no šādiem apsvērumiem, tiesa ir vērtējusi kratīšanas mērķi un neatliekamību. Taču šeit ir jāņem vērā, ka praktiski kratīšanas gaitā informācijas avots tika atklāts un sākotnēji tas notika bez tiesas sankcijas. Tiesas lēmums par kratīšanas pamatotību un procesu kopumā ir argumentēts un sūdzība izskatīta pēc būtības, taču pilnībā tas nenodrošina vārda brīvības klauzulu.

Analizējot lēmuma par kratīšanas veikšanu pieņemšanas kārtību, kā arī kontroles un uzraudzības mehānismu, jāsecina, ka, analizējot I.Naglas statusu procesā un atļaujot nekavējoties veikt kratīšanu viņas dzīvesvietā, ne prokurors, ne izmeklēšanas tiesnesis nav pienācīgi izvērtējuši vārda brīvības apdraudējumu.

Tā kā informācijas avots, veicot kratīšanu, jebkurā gadījumā tika atklāts, procesa virzītāji nedrīkstēja atteikties izvērtēt tā nepieciešamību un pamatotību no vārda brīvības ierobežošanas aspekta.

Lai arī atbildība par neatliekamas kratīšanas rezultātā iegūto pierādījumu atzīšanu par pieļaujamiem ir jāuzņemas izmeklēšanas tiesnesim, kura uzdevums saskaņā ar KPL 40.pantu ir kontrolēt cilvēktiesību ievērošanu kriminālprocesā, arī prokurora kontrole saskaņā ar KPL 37.pantu, atļaujot veikt neatliekamu kratīšanu pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, aplūkojamā kriminālprocesā nav bijusi pietiekami rūpīga.

Ievērojot prokurora darbības pamatprincipus, jāapzinās, ka prokurora neatkarība lēmuma pieņemšanā nevar būt neierobežota gadījumos, kad tā var skart personas aizsargātas intereses. Ņemot vērā, ka prokurora dotajam akceptam bija neatgriezeniskas sekas, proti, lēmums tika izpildīts un veiktās kratīšanas rezultātā izņemta apjomīga privāta rakstura informācija, kas neattiecas uz izmeklējamo lietu, tiesībsargam rodas bažas, ka kratīšanas rezultātā ir aizskartas ne tikai tiesības uz vārda brīvību, bet, iespējams, arī žurnālistes tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

KPL neparedz speciālu reglamentāciju procesuālajām darbībām, kurās tiek iesaistīti žurnālisti vai kuru intereses tas skar. Taču ir saprotams, ka žurnālistiem nav absolūtas kriminālprocesuālās imunitātes un viņus var saukt pie kriminālatbildības par izdarītajiem pārkāpumiem, kā arī viņiem jāpiedalās kriminālprocesuālajās darbībās. Tomēr atsevišķu darbību pieļaujamība jāvērtē, ievērojot ne tikai kriminālprocesa tiesību normas, bet arī citus normatīvos aktus. Procesuālo darbību veikšana nevar būt pamats preses brīvības interešu ignorēšanai un ir aplami žurnālistu identificēt kā līdzdalībnieku, pamatojoties tikai uz to faktu, ka viņš ir publiskojis viņam nodoto informāciju. Praktiski tas nozīmē, ka pirms procesuālo darbību veikšanas, kas aizskar žurnālista intereses, jābūt pārliecībai un faktiem, ka iecerēto darbību veikšanas iemesls nav saistīts ar žurnālistu profesionālo darbību un noteikto tiesību izmantošanu. Objektīvi tas uzliek procesa virzītājam papildu pienākumu motivēt savu lēmumu un faktiskās rīcības, kas skar žurnālistu intereses. KPL nav prioritārs attiecībā uz citiem likumiem un tā neievērošana neattaisno citu tiesību normu neievērošanu. Nav pieļaujams, ka kratīšana kā kriminālprocesuālais instruments tiek izmantots, lai neievērotu procesuālo kārtību, kas noteikta ar citu normatīvo aktu⁶.

Tāpat jāuzsver, ka informācijas avota neizpaušanas principa ievērošana ir saistoša ne tikai žurnālistiem. Arī policijai un prokuratūrai ir jārespektē žurnālistu tiesības un pienākumi un minētās institūcijas nevar uzlikt par pienākumu izpaust žurnālistam informācijas avotu, kā arī tās nevar, izmantojot citas KPL noteiktās procesuālās darbības, apejot likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 22.pantu, lai iegūtu datus par informācijas avotu.

Noslēguma secinājumi

Vārda brīvība ietver žurnālistu tiesības neizpaust informācijas avotu. Tikai tiesa, ievērojot samērīgumu, var uzdot norādīt informācijas avotu, lai aizsargātu personas vai sabiedrības būtiskas intereses.

Veicot kratīšanu žurnālistes I.Naglas dzīvesvietā un pamatojot to ar mērķi cita starpā atrast informāciju par EDS datubāzes XML datņu iegūšanu un izplatīšanu, procesa virzītājs, nostiprinot pierādījumus un apejot avota izpaušanas pienākuma uzlikšanu žurnālistam tiesas ceļā, ir piekļuvis informācijas avota identitātei.

Uzraugošais prokurors un tiesa, akceptējot procesa virzītāja lēmumu par kratīšanas izdarīšanu neatliekamības kārtībā, nav kritiski izvērtējuši minētās darbības veikšanas neatliekamību un pamatotību, kā arī pietiekami izvērtējuši vārda brīvības apdraudējumu.

Tādējādi ir aizskartas personai Satversmē un saistošajos starptautiskajos līgumos garantētās tiesības uz vārda brīvību un žurnālista informācijas avota aizsardzību.

Procesa virzītājiem, pieņemot lēmumus, līdztekus speciālajām normām ir jāņem vērā KPL 12.pants, kurš nosaka, ka kriminālprocesu veic, ievērojot starptautiski atzītās cilvēktiesības un nepieļaujot neattaisnotu kriminālprocesuālo pienākumu uzlikšanu vai nesamērīgu iejaukšanos personas dzīvē.

Tā kā ar likumu aizsargātā žurnālistu kriminālprocesuālā imunitāte nav atrunāta KPL 8.nodaļā un prakse liecina, ka procesa virzītāji tam nepievērš pietiekamu uzmanību, būtu nepieciešams diskutēt par grozījumu veikšanu KPL 121.pantā. Iespējams, likumā konkrēti jānosaka, ka attiecībā uz žurnālistiem nedrīkst veikt izmeklēšanas darbības tās valdījumā esošajās telpās, ja ir pamats uzskatīt, ka tas var ierobežot žurnālistiem garantēto tiesību apjomu.

Ar cieņu

Tiesībsargs R.Apsītis

Vēres:

¹ 1996.gada 27.marta ECT spriedums lietā Gudvins pret Apvienoto Karalisti (Goodwvin v. UK), 39.punkts.

² 1996.gada 27.marta ECT spriedums lietā Gudvins pret Apvienoto Karalisti (Goodwvin v. UK), 37.punkts un noslēgums.

³ Paskaidrojošais memorands Rekomendācijai R (2000) 7 par žurnālistu tiesībām neizpaust savus informācijas avotus, 4.punkts.

⁴ Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūras 03.06.2010 vēstule Nr.4-2430/10

⁵ Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2010. gada 27.maija starpatbilde Nr.1-18/287.

⁶ Sabiedriskās politikas centra “Providus” pētnieka tiesībsargam paustais viedoklis 2010.gada 2.augusta vēstulē.