Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas televīzijā vakar, 2. martā

TV 2.marta raidījumu "4.studija" vada žurnāliste Sandra Eihmane

— Sveicināti visi tie televīzijas skatītāji, kas mūs skatās 2.martā! Skaidrības labad gan jāpiebilst, ka pirmoreiz tā nav tiešraide, jo šobrīd, kad jūs skatāties mūs 2.martā, Latvijas Valsts prezidentei pēc brīža sāksies oficiāla dineja ar Slovēnijas prezidentu un viņa kundzi. Tādēļ saprotamu iemeslu dēļ notiek videoieraksts 1.martā. Tātad studijā ir Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freibergas kundze. Labvakar!

V.Vīķe–Freiberga: — Labvakar!

— Es tiešām ceru, ka līdz 2.martam nekādas būtiskas izmaiņas mūsu valstī nebūs notikušas. Un tātad sāksim ar Slovēnijas prezidenta Milana Kučana vizīti Latvijā. Kāds ir šīs augstās vizītes mērķis?

V.Vīķe–Freiberga: — Latvijai ir vajadzīgi sabiedrotie gan starp Eiropas zemēm, gan starp Eiropas Savienības kandidātvalstīm. Šajā ziņā Slovēnija ir sevi parādījusi kā izcili sekmīgu, Eiropas Savienība to uzaicināja uz sarunām jau agrāk, reizē ar Igauniju. Tā ir savā ziņā paraugs Latvijai, kā tās lietas sekmīgi risināmas. Slovēnija ir arī ļoti draudzīga Latvijas centieniem, bet ar to mums līdz šim attiecības diplomātiskajā plāksnē ir tikai aizsākušās un daudz vēl ir darāms. Tā ir augstākā līmeņa vizīte, viņu prezidenta valsts vizīte ir mūsu abu valstu tuvināšanās žests.

— Tātad tiks skartas mūsu valstu divpusējās attiecības. Mūsu valstis vēl nav noslēgušas būtiskus līgumus, un es sapratu, ka sagatavošanā ir līgums par izvairīšanos no aplikšanas ar dubultnodokļiem. Vai projektā ir vēl arī citi līgumi?

V.Vīķe–Freiberga: — Ir vesela rinda līgumu, kādi mums normāli jau būtu noslēgti ar tādām valstīm, ar kurām mums ir ciešāki diplomātiskie kontakti, un es ceru, ka šīs vizītes laikā veselu rindu no tiem būs iespējams pavirzīt uz priekšu. Tāpat ir daudz jautājumu par mūsu saimnieciskām attiecībām, kas būtu risināmi. Līdz šim mūsu kontakti šajā ziņā ir bijuši visai ierobežoti, mums tie būtu jāpastiprina, it īpaši ņemot vērā to, ka Slovēnija ir sekmīga ražotājvalsts, industriāla valsts. Viņiem ir izdevies saglabāt to ražošanas tempu, kas viņiem bija pirms neatkarības.

— Runājot par Latvijas ekonomiskās sadarbības veicināšanu ar dažādām valstīm, kā piemērs jāmin jūsu nesenā vizīte Hamburgā. Vai jūs pati esat apmierināta ar šo vizīti, un kas jums vēl būtu sakāms?

V.Vīķe–Freiberga: — Tā tiešām bija ļoti vērtīga un sekmīga vizīte. Ļoti nozīmīga loma bija mūsu konsules kundzei, un, es domāju, goda konsulu loma tiešām var Latvijai dot ārkārtīgu atbalstu blakus mūsu oficiālajām vēstniecībām un pārstāvniecībām.

Latvijai ir nepieciešams sevi iezīmēt pasaules kartē, mums ir sevi jāreklamē, ka mēs esam, pastāvam, ka esam spējīgi, ka mēs varam piedāvāt, aicināt pasauli, lai tā kontaktējas un sadarbojas ar mums. Un tik tiešām bija dziļa interese. Paši hamburgieši un arī pārstāvji no citām zemēm, kas bija sabraukuši, atzina, ka mūsu reģions, droši vien, būtu nākotnē uzskatāms par varbūt dinamiskāko un potenciāli bagātāko no visiem Eiropas reģioniem. Tam ir paredzama strauja un dinamiska attīstība. Un vācieši prāto, ka viņiem vajadzētu būt klāt. Hamburga kā Hanzas pilsēta, kuru ar Rīgu vieno senas saites, ir gatava palīdzēt Rīgai ar padomiem un konsultācijām Rīgas konteinerostas izveidošanā, un šīs pārvades tīkla pastiprināšanā starp Rīgu un Hamburgu, kas Latvijas ekonomikai varētu būt ļoti nozīmīga.

— Vācu laikraksti jūs ir salīdzinājuši ar Madelainu Olbraitu. Kā jūs to komentētu?

V.Vīķe–Freiberga: — Es jūtos ļoti glaimota par to. Es ļoti cienu Olbraitas kundzi, viņa ir ārkārtīgi spējīga politiķe.

— Hamburgas parlamentā tika izteikta gatavība palīdzēt Latvijai veidot videi draudzīgu un ilgtspējīgu enerģētiku. Šis jautājums, kā zināms, tiks apspriests arī triju Baltijas valstu prezidentu tikšanās laikā marta beigās.

Bet šobrīd nerimst kaislības ap privatizāciju, tai skaitā "Latvenergo" privatizāciju. Jūs tikāties ar demisiju pieteikušo "Latvenergo" prezidentu Valdi Ginteru. Šodien, 1.martā, ekonomikas ministrs Makarova kungs ir atzinis, ka uz Ginteru ticis izdarīts īpašs, sagatavots spiediens. Ko jūs pārrunājāt ar Gintera kungu?

V.Vīķe–Freiberga: — Situāciju kopumā. Es vēlējos gūt labāku izpratni par to, kas patlaban notiek tieši sakarā ar "Latvenergo". Mēs Valsts prezidenta kancelejā aizvien vairāk saņemam vēstules, kurās vaicāts par to, kas notiek, kā to izprast, un kurās arī iebilsts pret "Latvenergo" privatizāciju. Tādēļ es vēlējos noskaidrot šo situāciju ar "Latvenergo" prezidentu.

Nu, situācija ir tāda, ka privatizācija nav pašmērķis. Privatizācijā ir jābūt skaidri formulētiem mērķiem, privatizācija ir arī politisks solis. Un, ja tas ir politisks solis, tad to pieņem valdība, bet tam ir jābūt saprotamam arī visai tautai. Man šķiet, pašlaik ir ļoti svarīgi, lai notiktu debates par šo jautājumu, lai situācija tiktu skaidrota. Lai ne tikai prezidentei, bet katram iedzīvotājam būtu izdevība izvērtēt situāciju un izprast visus argumentus, kādēļ privatizācijai būtu jānotiek steigā, kādēļ tai būtu jānotiek, šo monopoluzņēmumu pārveidojot par koncernu, kādēļ tas jāsadala dažos gabalos un tā joprojām. Tie visi būtībā ir reizē politiski un ekonomiski jautājumi, bet, lūk, ekonomiskās sekas skars jebkuru Latvijas iedzīvotāju, viņa kabatā, viņa maciņā, ne vien uz īsu laiku, bet uz paredzamo viņa mūžu. Tātad tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums visiem Latvijas iedzīvotājiem. Viņiem ir tiesības par to interesēties, un viņiem ir tiesības prasīt, lai tiktu izskaidrots, kas notiek, kāpēc notiek, kādā tempā. Uzņēmums patlaban strādā ar peļņu, viņi savus līdzekļus investē paši atpakaļ savā uzņēmumā, lai uzlabotu infrastruktūru. Tātad viņiem īstenībā nav nepieciešami jauni kapitāli ieguldījumi, viņi paši ir sapelnījuši savu kapitālu. Turpinot tādā pašā tempā, kā līdz šim ir aizsākts, pēc dažiem gadiem šī uzņēmuma vērtība tirgū varētu būt stipri lielāka nekā šodien. Tātad tā pārdošana tautai, valsts makam, varētu teikt, nestu daudz lielāku labumu nekā šobrīd. Nu un nākamais ir arī par tā vērtību. Vai, privatizējot šo valsts īpašumu, var būt pilnīgi drošs, un tas ir svarīgs jautājums, vai valsts kasē ienāks pilna tā vērtība. Man saka, ja mums jāsāk no nulles, jābūvē šī sistēma no nulles, tas mums varētu prasīt četrus līdz sešus miljardus latu, ne tos sešsimt tūkstošus, kas tur ir it kā izvērtējumā minēti, bet krietni vien lielāka summa, ko savā ziņā tā sistēma arī ir vērta. Tātad tur ir vesela rinda ļoti būtisku, svarīgu jautājumu, kas skar katru Latvijas iedzīvotāju un skars viņu ļoti nopietni tuvākajā laikā un pat visu mūžu. Cik dārga ir elektrība, tas ir ļoti būtisks jautājums. Un ir pilnīgi normāli, ka katrs par to turpina interesēties.

— Faktiski šobrīd ir tā, ka cilvēki tikai no tribīnes uzzina, ko pauž viens vai otrs deputāts šajā sakarā, un, piemēram, vācu eksperti esot atzinuši, ka energotarifi sadārdzināsies, taču pēc kāda laika tie pazemināsies, bet nav arī paskaidrots, vai pazemināsies pēc gada vai pēc desmit gadiem. Tātad izskaidrojums sabiedrībai ir ļoti nepieciešams.

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, piemēram, sadalot šo koncernu, ražošana tiks atšķirta no sadales utt. Tagad to sadalot un atsevišķi privatizējot, viens ienesīs lielāku peļņu, cits — mazāku. Līdz šim ir notikusi tāda šķērsdotācija, ja viena daļa, tā sakot, vairāk nopelna, no tās tiek novirzīti līdzekļi tai, kas pelna mazāk, un tas izlīdzinās. Tādēļ ir paturēti mūsu tarifi vienādā līmenī, tie nav paaugstināti. Vai mūsu cenas salīdzinājumā ar kaimiņzemēm ir pietiekami zemas, tas ir cits jautājums, bet tas, ka notiek šīs šķērssubsīdijas, ir pilnīgi skaidrs. Tātad, sadalot un atsevišķi privatizējot, viens pelna un ir par to priecīgs — tas, kas ir privatizējis rentablo daļu. Bet cits, kam pietrūks — uz kā rēķina viņš iegūs to starpību? Uz mūsu, patērētāju, rēķina, protams.

— Latvijas Universitātes profesors Georgs Lībermanis raksta, ka tā nav nejaušība, ka gandrīz visā pasaulē energosistēma ir valsts īpašums un energosistēma ir arī valsts drošība.

V.Vīķe–Freiberga: — Tajā ziņā sarunas, kas paredzamas visiem trim Baltijas valstu prezidentiem, ir vērstas uz to, ka no drošības viedokļa mums būtu ļoti svarīgi, lai šim reģionam būtu kopīgs energotīkls. Tas nodrošinātu mums pilnīgu neatkarību, ja mēs būtu droši par saviem energoavotiem. Attiecībā uz valsts īpašumiem var minēt tādu zemi kā Islande, kam arī tas ir valsts īpašumā. Viņiem enerģija ir valsts īpašums.

— Cita tēma. Jūs esat paudusi viedokli, ka visiem Augstākās padomes deputātiem, kuri balsoja par Latvijas neatkarību, pienākas Triju Zvaigžņu ordenis. Un šeit ir arī jautājums par tiem 23, kas sadarbojušies ar Valsts drošības komiteju.

V.Vīķe–Freiberga: — Te, lūk, ir tā. Dažam varētu pierakstīt grēkus pirms šī vēsturiskā balsojuma, citam varbūt grēkus pēc šī vēsturiskā balsojuma. Ordeņa dome vēlējās atzīmēt to vēsturisko žestu, kas notika pirms desmit gadiem šajā balsojumā. Šis balsojums bija pamats Latvijas neatkarības atjaunošanai. Ja būtu pietrūkusi viena, divas vai desmit balsis, mēs varbūt šodien šeit nebūtu, varbūt nebūtu neatkarīga Latvija, varbūt būtu noticis vēl kas cits. Tajā brīdī tā bija iedrošināšanās, drosme, kas prasīja pieņemt svarīgu lēmumu. Tā bija sava veida varonība. Tas bija vēsturiski nozīmīgs notikums ar vēsturisku rezonansi mūsu valsts tapšanā. Tas bija unikāls notikums, unikāls balsojums. Mēs uzskatījām, ka šis unikālais balsojums Latvijas vēsturē ir pietiekami svarīgs, lai par šo balsojumu šiem cilvēkiem piešķirtu Triju Zvaigžņu ordeni, neatkarīgi no tā, ko viņi darījuši pirms tam vai ko darījuši pēc tam.

— Kāds ir jūsu viedoklis — vai vajag šos čekas maisus publicēt vai ne?

V.Vīķe–Freiberga: — Es vienmēr atgriežos pie tā paša — kādēļ tas ir vajadzīgs, ko mēs ar šo informāciju iegūsim? Vai to kāds ir izdomājis līdz galam, tāds ir jautājums.

— Atgriežoties pie Hamburgas, runājot par NATO, jūs esat brīdinājusi neupurēt Baltiju, lai izvairītos no Krievijas iebildumiem pret Baltijas valstu tuvināšanos Rietumiem. 8.martā Rīgā ieradīsies NATO Eiropas spēku virspavēlnieks Klārks, bet mēneša beigās NATO ģenerālsekretārs Robertsons. Ar kādu mērķi šie kungi ieradīsies Latvijā?

V.Vīķe–Freiberga: — Viņi ierodas, lai pasvītrotu to, ka NATO augstākajos līmeņos nostāja pret Baltijas valstu uzņemšanu ir ārkārtīgi pozitīva un skaidra. Protams, NATO ir alianse, kur katra valsts ir ar savām iekšpolitiskām debatēm, jautājumiem un rūpēm par to, cik no kopīgām izmaksām paņems paplašināšanās un tamlīdzīgi. Bet vispozitīvākie signāli par vēlmi paplašināt NATO, lai iekļautu Latviju, mums nāk no augstākā līmeņa politiķiem un arī pašas NATO. Un visnegatīvākie vērtējumi nāk no žurnālistiem, tā ir tāda ļoti interesanta lieta. Runājot ar citu valstu augstākajām amatpersonām, es līdz šim esmu saņēmusi tikai pozitīvus signālus par to, ka visi uzskata — tas būtu vēlams Eiropai, tas būtu vēlams šī reģiona stabilitātei, mieram un drošībai, lai visas Baltijas valstis tiktu uzņemtas NATO nākamajā paplašināšanās posmā un tiktu uzņemtas arī aptuveni vienā laikā.

— Nedēļas beigās jūs dodaties uz Oskara Kalpaka piemiņas pasākumiem Madonas rajonā. Vai tas nozīmē, ka jūs esat iecerējusi tuvākajā laikā vēl tikties ar mūsu Nacionālo bruņoto spēku cilvēkiem?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, vesela rinda pasākumu ir martā, un tas būs pirmais, kas sasaucas ar vēsturiskiem notikumiem, kad Latvija pati nodibināja savus bruņotos spēkus un sāka pati rūpēties par savu aizsardzību. Kalpaks šajā ziņā ir vēsturiska personība. Bet nākotnē mums tāpat ir jārunā par savu drošību, mums ir jābūt gataviem sevi aizstāvēt tādā mērā, ka mēs varam būt savietojami ar mūsu sabiedroto bruņotajiem spēkiem. Tas ir Latvijai fundamentāls iekšpolitisks un ārpolitisks mērķis. Tas ir manos pienākumos, un es paredzu visa marta mēneša garumā apmeklēt gan štābu, gan Ādažus, gan uzņemt augstās NATO amatpersonas.

— Raidījuma izskaņā vēl tāds jautājums. 10.martā notiks starptautiska konference par bērnu tiesībām Baltijā. Vai varētu uzskatīt, ka šī konference ir pedofilijas skandāla sakarā, vai tas ir savādāk?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, tā noslēdz veselu divu gadu nopietna darba posmu, kurā ir notikušas daudzas aktivitātes, semināri utt. mūsu kaimiņzemēs un arī Latvijā. Šis būs starptautisks notikums, kas noslēdz šo aktivitātes posmu, tas nāks ar daudziem plašiem referātiem un secinājumiem, kā mums tālāk rīkoties, lai uzlabotu bērnu drošību.

— Vai neiznāk tā, ka fakti par vardarbību, nepilngadīgo prostitūciju adopcijas jautājumiem, vecāku tiesību atņemšanu ir tikai tāda runāšana, vai tas nepaliek tikai uz papīra?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē. Te jāuzsver, ka tas nav nekas tāds, kas it kā nokritis no gaisa. Tādas aktivitātes ir jau bijušas divu gadu garumā un noteikti turpināsies. Mums te ir ļoti daudz kas darāms, katram Latvijas pilsonim ir svarīgi izprast, ka situācija ir nopietna. Bērnu tiesības mums ir jāaizsargā, ja tu redzi kaut vai savu kaimiņu, kas slikti izturas pret savu bērnu, tad arī tev kā Latvijas pilsonim ir savā ziņā atbildība gādāt par to, lai par šiem bērniem kāds tiktu brīdināts, lai šie bērni tiktu aizstāvēti. Mums ir par daudz tādu gadījumu kā par tām divām meitenītēm, kas sadega. Tur jau sen bija zināms un redzams, ka vecāki nav spējīgi par viņām gādāt, un traģiskā veidā tas arī tika apstiprināts. Tātad, ja vecāki nav spējīgi pildīt savus pienākumus, sabiedrībai ir jāuzņemas atbildība, jo bērni pieder mums visiem, viņi pieder tautai.

— Paldies, prezidentes kundze, par sarunu studijā. Paldies visiem skatītājiem! Ceru, ka nākamā tikšanās pēc divām nedēļām būs atkal tiešraidē. Visu labu!

Dace Bebre,  "LV" nozares redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā