Vakar, Sveču mēneša 18.dienā, Nacionālais teātris un Latvijas sabiedrība godināja Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku skatuves mākslinieku Kārli Sebri 85.dzimšanas dienā

Jubilārs kopā ar dzīvesbiedri Nelliju ceļā uz teātri

Kārli Sebri sveic: Valsts prezidenta kundze Aina Ulmane ...

... kultūras ministre Karina Pētersone ...

... dzimtās puses dziesma un novadnieki

Mīļais Melis sūta vēstuli Stellai Kempbelai ...

Dina Kuple: "Jūs esat latvisks pēc visiem parametriem — pamatīgs, stalts un zinātkārs, ļoti mīlat savu dzimto pusi un vecākus, savu tautu."

... un saņem arī atbildi. No Stellas, savas skatuves partneres Elzas Radziņas

Ārlietu ministrs Valdis Birkavs: "Kārlis Sebris visā pasaulē ir tikai viens. Tādu vīru nekur citur neesmu sastapis."

Sarīkojumu teātra Aktieru zālē ievada

Māra Zemdega:

— Mums visas šīs dienas ir zīmīgas, jo pašlaik dzīvojam teātra astoņdesmitgades saulē. Tas mudina apstāties, lai pārdomātu, atcerētos un varbūt kaut ko arī apņemtos, taču ikdienas steigā un paviršībā tas ne vienmēr izdodas. Tomēr ir dienas un ir mirkļi, kad nav iespējams neapstāties. Un tāds ir 18.februāris — Kārļa Sebra pasaulē ierašanās svētki. Dzīvība, dzīvošana taču ir viena aizraujoša lieta! Īpaši ja ir tāds mūžs kā Kārlim Sebrim — tik bagāts, garš, pilns piedzīvojumu un arī pārdzīvojumu. Un pati pasaule — vai tā arī nav brīnumu pilna? Diezin vai ir tikai septiņi brīnumi pasaulē, kā mēdz teikt. Vai tad teātris nav brīnumu brīnums? Teātrī taču nav nekā neiespējama. Tam neeksistē ne laika, ne telpas robežas, aktieris uz skatuves izdzīvo daudzus mūžus, viņš mirst un atkal augšāmceļas. Un Latvijas teātru pasaulē viens no vislielākajiem brīnumiem ir Kārlis Sebris. Ar ko tikai viņš nav salīdzināts — ar netveramo jūru, ar Latvijas spēcīgo laukakmeni un ozolu, viņš tiek saukts par mūsu nacionālo bagātību. Bet, ja nu Kārli Sebri var ar kaut ko salīdzināt, tad vienīgi ar Kārli Sebri. Mēs, viņa amata brāļi, vēlētos šodien mazliet dalīties savās izjūtās, pārdomās, mīlestībā.

Mēs ļoti mīlam savu amata brāli Kārli Sebri, viņš mums ir ļoti tuvs, bet mēs nespējam būt pret viņu familiāri. Un tā nav tikai cieņa pret viņa garo mūžu, lielo aktiera talantu, cilvēcisko pievilcību, ko veidojusi daudzo izlasīto grāmatu gudrība un dzīves gudrība. Tas ir viņā iekšā, tā ir viņa personības būtība. Mēs priecājamies par Kārļa Sebra slaveno humoru, par viņa izteicieniem, kas jau pielīdzināmi klasikai. Tajos netrūkst arī pa ērkšķītim.

Mēs dzīvojam līdzi Kārļa Sebra plašajai lomu amplitūdai. Tur ir Kihnu Jens, kas liekas pilnīgi pārņēmis aktiera miesu un asinis, tiek veidots sulīgiem triepieniem. Un blakus — klusinātā traģismā runātā Bernarda Šova vēstule par mātes nāvi. Un tad mums liekas — Kārlis Sebris ir kontrastu cilvēks, viņā ir dziļi atvari, kuros diez vai kādam bijis lemts tā līdz galam ieskatīties.

Mēs nevaram aizmirst Kārļa Sebra balsi un seju vienā no viņa daudzo jubileju reizēm, kad viņš pateicās saviem vecākiem, īpaši mātei. Ir tādi mirkļi, kad cilvēka sejā ir tikai viņa dvēsele. Tas bija tāds mirklis. Un tad rodas aizdomas, ka Kārļa Sebra humors un brašums reizēm ir tikai aizsegs. Tādos brīžos mums šo lielo, stipro cilvēku gribas pažēlot un palolot. Tāpēc mēs ļoti priecājamies, ka joprojām Kārlim Sebrim blakus ir viņa dzīvesbiedre, uzticamais draugs, viņa Nellis.

Pirmais ziedu pušķis ar pateicību tiek pasniegts Kārļa Sebra dzīvesbiedrei Nellijai. Atceroties neseno laiku patētiku, Māra Zemdega svinīgi nobeidz apsveikuma vārdus:

— Runājam Sebris — domājam Nacionālais, runājam Nacionālais — domājam Sebris. Lai dzīvo Kārlis Sebris!

Un tad runā pats jubilārs

Kārlis Sebris:

— Labdien draugi, labdien mani amata brāļi! Slavenais franču rakstnieks Romēns Rolāns savam ģeniālajam darbam "Kolā Briņons" devis apakšvirsrakstu: "Vecais resgalis vēl dzīvs". Un, lūk, mani draugi, es šodien esmu atnācis pie jums, lai pateiktu, ka vecais resgalis vēl dzīvs. Man jāpateicas manam teātrim, kas laipni aicinājis mani šinī brīdī šajā namā, par kuru dzejniece Māra Zālīte saka (viņai arī šodien dzimšanas diena, sveiksim viņu) — tas ir nams, kur "prožektorsaulīte spīd un vītina — putekļi, sviedri un grims."

Šie svētie skatuves putekļi, kurus esmu elpojis 60 gadus, mani ir padarījuši stipru. Sviedri ir noslaucīti. Šodien es tomēr atkal svīdīšu, jo esmu uztraucies tāpat kā pirms 60 gadiem. Grims man nepalīdzētu, pat ja apakšā liktu visspēcīgāko špakteli. Tās grumbas nenoslēpsi. Tomēr es gribu jūsu priekšā būt.

Nekādu runu neesmu sagatavojis, priekšnesumus nekādus nesniegšu. Esmu atnācis, lai paskatītos savu veco kolēģu sejās, kā dziesmā dzied: "Daugavas vanagi, sasauksimies, kas vēl dzīvi esam palikušies!" Un ieskatītos arī jaunajiem kolēģiem acīs un novēlētu: "Esiet uzticīgi mūsu teātrim, kurš ir vislabākais pasaulē! Esiet uzticīgi no tā laika, kad sākat spēlēt Blaumaņa Noliņu un Zelmiņu, līdz nonāksiet pie Indrānu tēva un Indrānu mātes. Tad jūs savu sūtību būsiet piepildījuši."

Kur ir mans Dostojevska Raskoļņikovs? — Laikam nav. Viņu, Alfrēdu Videnieku, mēs cienām kā visvecāko mūsu teātra aktieri. Es viņam gribētu teikt: "Romān Romānovič, zināt, noziedznieks man neizbēgs! Pēc dabas likuma viņš man neizbēgs. Vai esat redzējis tauriņu sveces gaismā? Viņš met lokus, arvien mazākus un mazākus, līdz beidzot viņš — pak! — ir man rokā." Tas ir no tālā "Nozieguma un soda", ko mēs spēlējām mana mīļā, cienījamā režisora Žaņa Katlapa vadībā. Pie viņa es nospēlēju savas vispirmās, tās labākās lomas. Kad jau desmit gadus sulaiņus biju spēlējis, Žanis Katlaps mani atveda uz Blaumaņa izrādi "Ugunī". Parādījās uz skatuves Vīskrelis. Ar to kaut kas tā kā pavērās manī, es pamazām atvadījos no savām paplātēm.

Kārlis Sebris uzrunā gan Kristīni, kas Vīskrelim iedevusi to vislielāko kurvīti pasaulē, gan savu Sermulīti, ar kuru kopā spēlēts Romēna Rolāna "Kolā Briņonā". Un vēl mīļi vārdi garderobes biedram Jānim Kubilim: "Cik daudz labu darbu tā līdzās darīts, cik daudz labu lomu nospēlēts!" Savu pastaigu pa atmiņu takām jubilārs nobeidz ar nesen mūžībā aizgājušā dzejnieka Laimoņa Vāczemnieka smeldzīgo dzejoli "Ceļmalas priede" un apcerīgi saka: "Sevišķi pēdējā laikā es pārliecinos, cik daudz labu cilvēku man apkārt. Liekas, savā mūžā neesmu redzējis tik daudz labu cilvēku. Tu neesi aizmirsts. Un tas ir svarīgākais. Jo nekas nav briesmīgāks kā vientulība. Tik labi ir just drauga plecu sev blakus un zināt, ka arī tu esi kādam vajadzīgs."

Kārlis Sebris piemin savu tēvu, māti un māsu dzimtās puses smilšu kalniņā un brāli tālu Austrālijā Adelaides zemesklēpī.

Savu visuzticīgāko skatuves partneri Elzu Radziņu jubilārs uzrunā ar Mīļā meļa — Bernarda Šova vēstules rindām. Tik patiesi un īsti, kā Stella stājas viņam līdzās un aizrautīgi iesaistās saspēlē, jo Stellas Kempbelas vēstule jau arī ir gluži kā Kārlim Sebrim tieši jubilejas reizē rakstīta: "Mans dārgumiņ! Es Jūs nesaukšu par dārgo misteru Šovu, jo tas skan vēsi un sveši. Es Jums saku — dārgumiņ! Un dārgumiņ nozīmē — cilvēks, viņa prāts, viņa runas veids. Es novēlu Jums noskūpstīt visas zvaigznes, izpriecāties ar mēnesi un just, ka visa zemeslode guļ pie jūsu kājām."

Nāk sveicēji

No Valsts prezidenta, kas šai dienā atrodas ārpus Latvijas, Kārli Sebri sveic prezidenta kundze Aina Ulmane un kultūras padomniece Dzidra Strautiņa.

Atbraukuši sveicēji no Sinoles ar Gaujas ūdens malku, no Lejasciema un Gulbenes. Arī no Alfrēda Amtmaņa—Briedīša dzimtās puses Valles, kur Kārli Sebri jau sen godā par teātra krusttēvu. Sirsnīgus sveicienus līdz ar "radošo stipendiju" nodod kultūras ministre Karina Pētersone, sveic kolēģi no citiem teātriem un viskuplāk — Nacionālā teātra saime.

Un Kārlis Sebris vai ikkatram sveicējam atsaucas ar sirsnīgu vārdu vai dzejas rindu, muzicē Nacionālā teātra "Greizais ratiņš", un viss jubilejas vakars ir kā patiesi labu draugu, kolēģu un domubiedru tikšanās. Un jubilārs saka: "Kas tad ir vajadzīgs, lai cilvēks būtu laimīgs? Patiesībā ļoti maz. — Lai apkārt būtu labi cilvēki un lai tu nebūtu viens."

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"