Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas radio vakar, 2. martā

Intervija Latvijas radio 2. marta raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons

A.Šķēle: — Sveicināti!

— Atbildēsim uz tiem jautājumiem, kas mums ir iekrājušies jau kopš kuriem laikiem, lai mēs vismaz nebūtu parādnieki saviem klausītājiem. Ar ko sāksim — ar vieglākiem vai grūtākiem?

A.Šķēle: — Kā ērtāk.

— Man te tāds šķiet interesants: kāds jums, Šķēles kungs, ir dators?

A.Šķēle: — Tad man ir jāpaskatās, kas tur ir virsū rakstīts. Meitas to zina ļoti labi. Tas ir diezgan pajauns modelis. Es precizēšu, kas tas par modeli. Bet nav slikts, visas lietas var darīt. Ir diski un e-pasts, protams, internets. Programmu nodrošinājums labs, viss ir legāli iepirkts.

— Mēs esam pietiekami arī reklamējuši to pastkastīti, uz kurieni jums var uzdot jautājumus, tādā veidā tie mums līdz šim atnākuši. Es pieļauju, ka tas cilvēks grib zināt, kādā formā jums sūtīt jautājumus. Gints Naroks jautā: vai, jūsuprāt, Latvijas sports tiek pilnvērtīgi finansēts no valsts puses, un kuriem sporta veidiem Latvijā vajadzētu būt prioritāriem?

A.Šķēle: — Spriežot pēc tiem panākumiem, kādus gūst mūsu sportisti, mēs droši vien esam atraduši tādu modeli kopumā valstī, kurš ir atzīstams par samērā veiksmīgu. Ļoti daudzas privātas kompānijas finansē sportu, teiksim, mūsu bobslejistus sponsorēja "Ventspils nafta", un ļoti veiksmīgs bija šis starts; biatlonistus atbalsta citi, mūsu motobraucējus, liekas, kompānija "Nelss", un tā tālāk. Savukārt valsts nodrošina attiecīgo bāzes finansējumu, un speciāli vēl ir paredzēti naudas līdzekļi, lai mēs īpaši atzīmētu tos, kas gūst kādus panākumus. Un ir, protams, speciāla likumdošana, ļoti laba likumdošana attiecībā uz Olimpisko komiteju, kas tādā veidā saņem bagātīgus ziedojumus.

— Kāda sporta veida līdzjutējs jūs esat?

A.Šķēle: — Man patīk vienalga kurš sports, lai tikai es justu, ka tur ir īsta cīņa. Man patīk gan basketbols, gan hokejs, arī labu futbolu var noskatīties. Diezgan grūti ir skatīties, protams, televizorā tādus sporta veidus kā, teiksim, šahu. Nu, grūti.

— Es gan neesmu redzējis, ka rādītu!

A.Šķēle: — Rāda, rāda! Kad ir lielie mači, pasaules čempionāts, kur komandas spēlē un tamlīdzīgi.

— Par deputātu algām. "Ja man par to, ka es dienā trīs stundas pasēžu zālē un parunāju par labu laiku, bet pārējā dienas laikā pasēžu ofisā pie kompjūtera, maksātu tūkstoš latu, es būtu miljonārs" — tā saka Māris un prasa jūsu komentāru.

A.Šķēle: — Nu, lai viņš kļūtu par miljonāru, acīmredzot viņam ir jāpacenšas vismaz papriekš pierādīt, ka viņš ir spējīgs...

— … sēdēt deputāta krēslā?

A.Šķēle: — Es tā varētu jokot, bet īstenībā ir tā, ka deputāti atbilstoši mūsu Satversmei un Kārtības rullim ir vienīgie, kas lemj paši, un šeit netiek plānots, ka deputātiem mēs paredzam ko palielināt kopumā kā budžeta sadaļu. Ja viņi iekšēji pārkārto citādi savus izdevumus, viņiem šī privilēģija ir dota, neviens cits nevar to valstī atļauties.

— Jā, sev algas noteikt. Viņš arī jautā: kādēļ valdība mēģina ieviest mācību maksu, visas tās runas par universitāšu finansētnespēju sakarā ar naudas trūkumu esot budžetā pilnīgs "sviests". Naudas pietiek visam, tikai vajag pareizi izlietot. Piemēram, ne referendumiem.

A.Šķēle: — Par referendumiem — tur, protams, es varu piekrist, mēs zinām, ka no budžeta tiešā nauda bija pietiekami liela, gandrīz miljons. Savukārt kopumā referenduma process izraisīja valsts finansu tirgū noteiktu procentu kāpumu, un valsts galu galā dēļ tās referenduma lietas samaksāja summas tuvu pie desmit miljoniem dažādos veidos. Kas attiecas uz mācību maksu — šeit ir visu laiku kaut kāda vēlme sajaukt lietas. Pašlaik Latvijā, uzsākot mācības augstākajās mācību iestādēs, pirmajā kursā tikai 30 procenti mācās par budžeta naudu. Mēs uzskatām, kas tas ir nepietiekami nodrošināts valsts atbalsts. Visiem tiem, kas mācās pilnu mācību dienu klātienes nodaļā, vajadzētu saņemt šo valsts atbalstu. Mēs paredzam, ka nav jāmāžojas ar kaut kādām stipendijām 7 lati 20 santīmi vai 8 lati 50 santīmi vai tamlīdzīgi. Līdz ar to valsts plāno, un Kabinets par to vēl nav lēmis. Mēs plānojam nodrošināt pilnvērtīgu valsts atbalstu. Jā, tas būs aizņēmuma veidā, bet reizē tas ir gan sociālais kredīts, gan iespēja noteiktu summu maksāt kā līdzdalības maksu. Un tas būs pieejams visiem, nebūs tikai 30 procenti kādi izredzētie, savukārt tie, kas bieži vien ir nākuši no nedaudz zemāka, ja tā var teikt, standarta vidusskolas, kas ir ārpus lielām pilsētām, un vēl no nabadzīgākām, mazturīgākām ģimenēm, vienkārši nav spējīgi mācīties tā iemesla pēc, ka viņiem gan nav naudas, gan viņi nav tikuši tā saucamajās budžeta grupās. Jautājums ļoti, ļoti rūpīgi tiek gatavots kopā ar Augstākās izglītības padomi, profesori, akadēmiķi nāk ar saviem ieteikumiem, valdība lems. Skatīsimies, mēs noteikti šeit radīsim pozitīvu risinājumu, lai valsts atbalsts būtu lielāks.

— Nākamo jautājumu uzdod cilvēks, kas lūdza viņa uzvārdu neminēt. Varbūt saprotami, viņš dzīvo Inčukalnā un saka, ka ir vērojis ilgi, kā tur noteiktos SIA — "Gaida", "Viva", "Pie Annas" utt. — sit un nedod čekus vienkārši. Viņš ir ziņojis Valsts ieņēmumu dienesta Rīgas rajona nodaļai, bet nekas nav uzlabojies. Bez tam, pēc viņa sacītā daži no minēto firmu līdzīpašniekiem ir vietējās pašvaldības deputāti, un viņš te skaita, kādas naudas valsts varētu zaudēt. Ko šajā situācijā darīt?

A.Šķēle: — Acīmredzot, es varbūt konkrēto vēstuli palūgšu kaut kā īpaši pārbaudīt Valsts ieņēmumu dienestam. Šeit ir jābūt tomēr tam principam, ka pašam uzstājīgi ir arī jāprasa, un es katram pilsonim, katram iedzīvotājam varu teikt: tad, kad jūs iepērkaties, prasiet šo čeku! Tas nav tik grūti, tas taču, kā saka, nelauž kaulus. Prasiet šo čeku, jo jūs tādā veidā arī rūpējaties par mūsu skolotājiem, pensionāriem, karavīriem, policistiem.

— Andrejs saka: kāpēc viena un tā pati persona ir par pilnvarnieku vairākos uzņēmumos? Viņš te min Kehri, Cepurnieku, galu galā, varbūt lai nav jāskraida viņiem no viena uzņēmuma uz otru — vai cilvēku trūkst?

A.Šķēle: — Ir tāds princips, tā tiešām arī daudzās citās valstīs ir, ka šie specifiskie pienākumi, kas ir ļoti precīzi noteikti pilnvarojuma līgumā, neprasa, protams, astoņas stundas no vietas sēdēt un strādāt konkrētā uzņēmumā, jo viņam jāpilda tikai pilnvarojuma līgumā noteiktais. Un arī Latvijā veidojas profesionāli cilvēki, kas ir spējīgi strādāt par šo pilnvarnieku, savietot trīs četrus dažādus pilnvarojumu līgumus dažādās kompānijās, turklāt dara to arvien profesionālāk. Protams, ir bijuši gadījumi, rīcība nav varbūt bijusi pietiekami kvalificēta, bet arvien mazāk kļūst tādu pilnvarnieku tagad, kurus varētu saukt par vējagrābšļiem.

— Varbūt jautājums novecojis, Andris Užavs jautā: kad tiks sodīti policisti, kas piekāvuši studentu Raivi Knoku, un vai jūs sekosit izmeklēšanai?

A.Šķēle: — Iekšlietu ministrs seko, iekšlietu ministru, cik zinu, neapmierināja tas soda mērs. Viņš ir lūdzis novērtēt attiecīgo policistu soda mēra pakāpi vēlreiz. Domāju, ka tas tiks arī izdarīts. Iekšlietu ministrs bija ļoti norūpējies.

— Harijs Zuļķis (?) jautā: kad tiks izsludināts konkurss uz trešo mobilo sakaru operatoru?

A.Šķēle: — Domāju, ka tas būs tuvākajā laikā. Tam ir zināma sakarība vēl ar citiem jautājumiem, ko valde ir skatījusi, tai skaitā arī likums par telekomunikācijām, kurā mēs esam tagad jau moderni un precīzi, atbilstoši pasaules tendencēm un Eiropas Savienības prasībām noteikuši rāmjus, kādos būs jādarbojas šajā industrijā. Un es domāju, ka burtiski tuvākajā laikā mēs lemsim par to, kādā veidā ir izsludināms un kas ir tieši tas objekts, uz ko mēs konkursu izsludinām.

— Mārīte Krivene jums uzrakstījusi garāku vēstuli, taču īstenībā jautājums ir par invalīdiem kopš bērnības, viņi var saņemt tikai pabalstu 35 latus mēnesī, tas ir netaisnīgi.

A.Šķēle: — Jā, es par to esmu jau atbildējis agrāk, un uz to tiek vērsta Labklājības ministrijas uzmanība. Es domāju, ka būs likumdošanā jābūt kādām izmaiņām, lai noteikti vismaz tam cilvēkam, kurš nav spējīgs par sevi veikt nekādas iemaksas, šīs izmaiņas tomēr būtu.

— Cik naudas ir izkrāpts 1999.gadā no valsts budžeta, un kā valdība plāno cīnīties ar šo problēmu?

A.Šķēle: — Nu, vērtējums vēl arvien ir diezgan nepatīkams Latvijai, un dažādi eksperti vērtē, ka ēnu ekonomika sastāda 30 līdz 40 procentus. Ja mēs varētu pieņemt, ka ēnu ekonomika operē ar tikpat proporcionāli lieliem skaitļiem par katru procentu no nacionālā kopprodukta kā legālā ekonomikā, tad četri miljardi ir kopprodukts, 30 procenti no četriem miljardiem... Diezgan lielas summas.

— Ko darīt?

A.Šķēle: — Bet cik ir pievienotā vērtība no tā, to grūti pateikt, jo viņi lieto droši vien jau esošu kapitālu.

— Zvanītājs ierosina piešķirt kaut kādus procentus tiem, kuri atklāj šīs lietas un ziņo par to prokuratūrai.

A.Šķēle: — Savā laikā bija tāda prakse; atceros, toreiz finansu ministrs bija Kreituss, bet nekas labs tur nesanāca, jo rodas bieži vien tāda revolucionāra pārliecība, ka tur noteikti kaut kas nav kārtībā, cilvēks saskaita, ka viņam no tā, ka viņš ir piezvanījis vai ziņojis, pienāktos viens krietns naudas žūksnis; beigu beigās, kad ir notērēts pietiekami daudz laika, izrādās, ka daudzos gadījumos tomēr tas nav bijis tā.

— Runājot par PVN, viņam vispār ir idejas, kādā veidā varētu traucēt šī nodokļa izkrāpšanu no valsts. Vai viņš var tieši jums nosūtīt savas idejas?

A.Šķēle: — Jā, mans e-pasts ir zināms, labprāt, lūdzu!

— Kā un kad varētu mainīties nodokļu likmes saistībā ar automašīnu ievešanu valstī?

A.Šķēle: — Tuvākajā laikā finansu un satiksmes ministri — iespējams, jau nākamajā valdības sēdē — par to ziņos. Katrā gadījumā ir lūgts. Jāsaka, tas piedāvājums, aprēķini, kas bija izteikti pirms vairāk nekā gada — tā bija iepriekšējā valdība — , neattaisnojās. Toreiz Tautas partija, kas bija opozīcijā, atbalstīja valdību, bet mēs pārāk optimistiski paļāvāmies uz tiem aprēķiniem, un šobrīd piedāvājumi ir, lai mēs samazinātu.

— Un par ceļu remontiem atvēlēto naudu?

A.Šķēle: — Nu tur es neņemos pašlaik izteikt apgalvojumus, ka mēs varētu jūtami palielināt kādu naudu. Tiešām nevaram, jo, kā zināms, ir sasaiste precīzi ar akcīzes nodokli degvielai. Akcīzes nodoklis uz degvielu mums nepildās tādā apjomā, kā mēs to gribētu, pieaugums jau nu nemaz nav tādā veidā, kā esam to plānojuši. Tas nozīmē, ka arī šī palielinājuma autoceļiem šobrīd nebūs, jo tur ir pilnīgi sasaistīts — cik notērējam degvielā, tik naudas proporcionāli aiziet autoceļiem.

— Raisa Būris (?) jautā: pēc cik ilga laika, jūsuprāt, varētu uzlaboties dzīves līmenis vidējam Latvijas iedzīvotāju slānim? Vai vispār uzlabosies?

A.Šķēle: — Par to nav nekādu šaubu, un, protams, būtu labi, ja Latvijas politiskā vide, ekonomiskā vide dzīvotu bez satricinājumiem, un mēs paši arī neliktu šķēršļus ceļā. Katrs tāds, teiksim, nelaimīgs un varbūt noziedzīgs gadījums kā "Bankas Baltijas" bankrots, katri nevajadzīgi paziņojumi par jebkuriem noziegumiem, tai skaitā arī tādi, kādus Ādamsons ir proponējis, un tamlīdzīgi īstenībā jau bremzē. Cik būs vajadzīgs? Es domāju, ka mēs trīs gadu laikā esam spējīgi, strādājot normāli, saliedēti, konstruktīvi, pabeigt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Acīmredzot trīs četri pieci gadi ir tas periods, kurā mūs ļoti rūpīgi nomērīs un vēlreiz teiks: jā, kaut ar varbūt salīdzinoši zemu nacionālo ienākumu uz vienu iedzīvotāju, bet mēs esam gatavi jūs uzņemt. Tā ka, es domāju, vēl gadi četri pieci būs tie, kuros mēs kopumā — nācija un valsts — maksāsim lielus meslus, sakārtojot valsti no viena režīma, no vienas sociālpolitiskās iekārtas uz otru.

— Liene Meklere jautā: kā jūs vērtējat Finansu ministrijas lēmumu slēgt līgumu par budžeta iestāžu darbinieku algu, tātad vispār bezskaidras naudas norēķinu apkalpošanu tikai ar divām bankām, it sevišķi vienu banku — "Unibanku", kurai Krastiņš pats ir bijis viceprezidents?

A.Šķēle: — Es domāju, tur jau tā lieta ir pārbaudīta, ir sniegti visi paskaidrojumi, un redzams, ka nevienam budžeta iestādē strādājošam netiek noteikts, ka viņam jāpārtrauc līguma attiecības ar kādu citu banku. Ja kāds izvēlas un grib apkalpoties jebkurā citā bankā, to var darīt. Vienkārši Latvijas valdība Finansu ministrijas personā ir panākusi situāciju, ka ir divas bankas, kas piedāvā vislabākos nosacījumus; man nav zināms, ka tik labvēlīgu bezmaksas piedāvājumu būtu piedāvājusi kāda cita. Tā ka, domāju, tikai ieguvēji varētu būt tie, kas izvēlēsies to darīt. Finansu ministrs Krastiņš ļoti precīzi vienmēr seko, lai nebūtu interešu konfliktu, un arī šajā gadījumā procedūra, kā to paredz normālas demokrātiskas valsts tradīcijas attiecībā uz interešu konfliktiem, ir tikusi ievērota.

— Vienu starpteikumu es gribētu teikt: kungi un arī dāmas, ja jūs rakstīsit mums anonīmas vēstules, mēs tās nelasīsim, jo tas vienkārši nav godīgi. Mēs varam neminēt uzvārdu, ja mums to lūdz. Jautā Modris Prudzāns: kā jūs vērtējat situāciju Jelgavā? Es nezinu, ko viņš ar to domā.

A.Šķēle: — Situācija Jelgavā ir saspringta. Pašvaldības budžets ir ļoti saspringts, un, kā zināms, "Latvijas gāze" šobrīd sāk ierobežot gāzes padevi katlumājām, tādēļ ka nav laikā nokārtotas maksas. Un savukārt nevar vainot Jelgavas iedzīvotājus par to, jo viņi ir maksājuši, bet pašvaldībai ir milzīgi kredīti un vēl citas problēmas. Es domāju, ka to ņems Jelgavas iedzīvotāji vērā: burtiski pēc gada ir pašvaldības vēlēšanas, un šī situācija, domāju, gūs attiecīgu atspulgu vēlēšanu rezultātos pēc gada.

— Ko jūs esat iecerējis darīt, lai cīnītos pret korupciju pašvaldību pasūtījumu, arī valsts pasūtījumu sfērā?

A.Šķēle: — Soli pa solim... Kas attiecas uz valsts pasūtījumu, šobrīd jau ir ar Ministru kabineta 81.panta kārtībā izdotajiem noteikumiem noregulēts tas, ka šie visi pasūtījumi ir darāmi publiski un arī rezultāti ir publiski — internetā. Katrā gadījumā tagad nevis vairs viens vai divi ierēdnīši var sekot līdzi — nu, kas tad tur iznāca tai konkursā?, bet katrs, kas ir ieinteresējies, var pasekot līdzi, kādā veidā ar valsts naudu rīkojas, var brīvi ieiet šajā Finansu ministrijas interneta lapā un to visu redzēt. Tas pats mums jāpaplašina uz pašvaldībām, un es domāju, ka šī gada laikā mēs arī piespiedīsim vai nu ar likumdošanas normām, vai ar Kabineta noteikumu normām to darīt arī pašvaldībās.

— Valdis Aleks jautā: kāds ir jūsu viedoklis attiecībā uz obligātās ārstu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas ieviešanu Latvijā?

A.Šķēle: — Teikšu atklāti — pozitīvs. Mani šis jautājums arī ieinteresēja patiesi, un man drusku vēl jāpapēta, kāda ir prakse citās valstīs, bet te ir zināms pamats un loģika, jo, teiksim, ārsts, ķirurgs, kas uzņemas tādu atbildību, profesionālo risku un dara sarežģītu operāciju - viņš tomēr nav Dievs, viņš var kļūdīties, var neveikties. Un varbūt kaut kas nav ievērtēts, jo organisms ir dzīva būtne, un mēs nekad nezinām, kā tur var veikties. Un tad var gadīties — tomēr ir prasība pret šo ārstu, viņam varbūt jāiet cietumā, viņš nav spējīgs samaksāt; vai jākļūst par mūža parādnieku. Un tādēļ būtu labi visnotaļ padomāt par to, lai būtu šāda atbildība apdrošināta. Slimnieki šobrīd nevar visi, bet arvien vairāk cilvēku cenšas apdrošināt savu veselību papildus tai palīdzībai, ko dod valsts, tādā veidā šo risku mazinot.

— Dzintars Aprobs (?) jautā: kad beidzot tiks piedzīta nauda tiesas ceļā no amatpersonām — tur "Linkoln Navigator", Rīgas domes dušas, pirts Ministru kabinetā, Doma laukuma bruģis un tādā garā? Tērēta nauda ir, bet neviens nepiedzen no viņiem par to.

A.Šķēle: — Vispirms ir jābūt šim faktam kvalificētam kā ļaunprātīgai izsaimniekošanai vai amatnoziegumam, un tad šī piedziņa varētu būt. Kas attiecas uz Valsts kanceleju, es gaidu šos pārbaudes rezultātus. Paskatīsimies, kā Valsts kontrole vērtē — vai ir lietderīgi, vai tas ir bijis pareizi, vai tā vajadzēja darīt, vai tas bija objektīvi nepieciešams. Ja visi šie materiāli būs par pamatu, ka to ir iespējams darīt, es noteikti jaunajam Valsts kancelejas direktoram lūgšu uzturēt šo prasību pret tiem, kas ir vainīgi, varbūt iespējams, ka tur ir krimināllieta.

— Māris Kalve ierosina: varbūt to pirti varētu nodot brīvai lietošanai pensionāriem, viņiem reizēm ir grūti ar tādām lietām.

A.Šķēle: — Nu jā, ja tur nebūtu speciāla režīma ieejas. Tā tomēr ir Ministru kabineta apspriežu māja, tur stāv pie durvīm policists, tā nav tāda publiski brīvi apmeklējama iestāde; varētu būt zināmas problēmas. Bet es esmu saņēmis visdažādākos ieteikumus: sākot no tādiem, kā to visu izplēst ārā un, likvidēt, līdz pat piedāvājumiem iekārtot zināmu specifisku biznesa iestādi. Katrs jau nu piedāvā atbilstoši savam humora mēram.

— Vai Privatizācijas aģentūrai nebūtu jāatdod atpakaļ privatizācijas sertifikāti par tām akcijām un tiem uzņēmumiem, kas novesti līdz bankrotam vai maksātnespējai?

A.Šķēle: — Jā, bet tur jau ir akcionāru atbildība par to, kādā veidā viņi ir sekojuši līdzi šim uzņēmumam. Privatizācijas aģentūrai, protams, ir atbildība arī kā akcionāram, ja tur valsts ir bijusi ar pietiekami lielu paketes daļu, bet privatizācijas sertifikāti — tas ir vienreizējs fenomens, par to arī ekonomisti strīdas, vai to vajadzēja vai nevajadzēja vispār pielietot, jo tas ir zināms naudas surogāts. Taču tā bija katra paša pilsoņa brīva izvēle, kurā uzņēmumā šie sertifikāti tiek ieguldīti un kā spējam realizēt, cik mums ir zināšanas un izjūta, kas vienā otrā gadījumā varētu notikt.

— Kaspars Garde ierosina audzināt šoferus un vairāk pievērst uzmanību tam, kā automašīnas šķērso vietas pie gājēju pārejām, viņaprāt, tur ir liela nekārtība.

A.Šķēle: — Tiek rīkoti šie policistu reidi noteiktās dienās speciāli pie skolām, pie gājēju pārejām, jo nav varbūt policisti arī spējīgi visus izķert, un tai pašā laikā vadītāji jau nu ir pirmkārt atbildīgi. Arī ministru vadītāji, šoferi grēko, izglītības ministrs ir atlaidis savu šoferi par pārkāpumiem. Ko darīt, arī tiem būs jāmeklē cits darbs.

— Visbeidzot par vēstulēm. Tātad tās pāris vēstules vēl — gan no Ventspils, gan arī kādu īpašu vēstuli Šķēles kungam — es esmu nodevis. Un uz vienu vēstuli, kuru mēs jau savulaik minējām, kā es saprotu, jums ir atbilde gatava —par sertifikātu kontu atvēršanu un to, ka tas ir diezgan dārgi cilvēkiem.

A.Šķēle: — Jautājums bija par represētām personām un personām, kam ir nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statuss — tās ir vienas grupas personas. Tātad, atverot šo kontu, viņiem nav vajadzīga nauda. Norēķināšanās notiek, samaksājot 0,15 sertifikātus attiecīgajā bankā, tur nauda nav vajadzīga. Šo sertifikātu pārvedums no viena konta uz otru, lai saņemtu šo naudu, arī ir bez valsts nodevas, valsts nodeva nav jāmaksā. Valsts nodeva parādās tajā brīdī, ja ir tikuši iepriekš pārdoti sertifikāti un tad nolemts piepirkt tos klāt. Protams, valsts tajā brīdī par to neko vairs nekompensē. Ja savukārt šis politiski represētais vai šim statusam pielīdzinātā persona šos sertifikātus saņem kā dāvinājumu no radiniekiem, pirmās pakāpes radinieka vai laulātā, tad nodeva arī nav jāmaksā.

— Nu ko, paldies! Tādas ir bijušas jūsu atbildes. Daži jautājumi atlikuši nākamai reizei. Studijā bija Ministru prezidents Andris Šķēle.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā