Zinātnieks uz 21.gadsimta sliekšņa

Vija KLUŠA, Latvijas Universitātes profesore, LZA akadēmiķe, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums

no 1.lpp.

Šodien Rīgā uz gada pilnsapulci kopā sanāk Latvijas Zinātņu akadēmija. Zinātnieki godinās savus kolēģus, kas izpelnījušies LZA balvas, un noklausīsies Latvijas Republikas Ministru kabineta balvas zinātnē laureāta akadēmiķa Paula Pumpēna akadēmisko lekciju "Biomedicīna: 21. gadsimts". Pēc tam pārskatu par LZA darbību 1998. gadā sniegs LZA ģenerālsekretārs Andrejs Siliņš, bet LZA Uzraudzības padomes ziņojumu nolasīs akadēmiķis Kalvis Torgāns.

Bet

jautājums par genoma program-

mām un gēnu pasēm neapšau-

bāmi ir ļoti sarežģīts. No vienas puses, gēnu pase dos milzīgu informāciju speciālistiem un terapijas iespējas. No otras puses, tas var radīt neparedzamas informācijas globalizācijas sekas. Kas notiks ar tiem, kuriem šīs pases nebūs tik ideālas? Vai precēsies veselie ar veseliem un slimie ar slimiem? Pie kā tas var novest? Nedod Dievs, ka šīs lietas kāds sāks komercializēt!

Jābūt stingrai kontrolei pār gēnu pasēm un šo informāciju. Vismaz līdz tam laikam, kad to regulēt sāks likuma spēks.

— Tātad zinātnieka atbildība cilvēces priekšā kļūst lielāka nekā jebkad agrāk. Kā tas ir no zinātnieka ētikas viedokļa?

— Tā ir vispārēja likumsakarība (arī biomedicīniskās zinātnes): jo augstāks ir izziņas līmenis, sarežģītākas tehnoloģijas, jo zinātniskajiem pētījumiem un to sekām ir augstāka riska pakāpe. Tāpēc zinātnieks atrodas starp brīvību pētīt un starp atbildību cilvēces priekšā. Cilvēces attīstības progress nav iedomājams bez zinātnes, taču vispārcilvēciskie ētikas principi nekaitēt dabai un cilvēcei ir prioritāri. Un pāri visam stāv indivīda aizsardzība.

Cilvēka un indivīda tiesības aizsargā vesela virkne starptautisku dokumentu, piemēram, Nirnbergas kodekss (1947), Pasaules medicīnas asociācijas Helsinku deklarācija (1964), Strasbūras konvencija par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā (1986).

Arī gēnu terapija vēl ir (lai man piedod gēnu inženierijas speciālisti) bērna autiņos. Bet bērni aug ātri. Un šajā augšanas procesā cilvēks nedrīkst būt pētījumu objekts. Te nozīmīgāko vietu ieņem pētījumi ar laboratorijas dzīvniekiem un šūnu kultūrām.

— Bet pasaulē arvien vairāk atsakās no pētījumiem, kas saistīti ar dzīvnieku izmantošanu.

— Šobrīd šķiet, ka laboratorijas dzīvnieks ir vairāk aizsargāts un viņa tiesības vairāk respektētas nekā tas ir attiecībā uz cilvēku. Nevienā normālā pētniecības iestādē laboratorijas dzīvnieku nemoka un nesakropļo. To stingri aizliedz valstu likumdošanas, to aizliedz konvencijas (piemēram, Eiropas Padomes konvencija "Mugurkaulnieku, kurus lieto eksperimentos un citos zinātniskos nolūkos, aizsardzība"), regulē ētikas komisijas. Latvijā darbojas Latvijas Zinātnes padomes Ētikas komisija par laboratorijas dzīvnieku izmantošanu biomedicīniskajos pētījumos.

Galvenais princips, kas jāievēro pētniekam, kurš par pētījuma objektu ir izvēlējies laboratorijas dzīvnieku, ir humāna attieksme pret to. Dzīvnieks nedrīkst tikt pakļauts sāpēm, stresam un ciešanām. Eiropas Laboratorijas dzīvnieku zinātnes asociāciju federācija (FELASA) ir izstrādājusi rekomendācijas un pasākumu shēmas, kā novērst šos faktorus, arī to manipulāciju sarakstu, kas nav pieļaujamas pētījumu procesā. Valstis, kuras iesaistījušās FELASA un Starptautiskajā laboratorijas dzīvnieku zinātnes padomē (ICLAS), un to vidū ir arī Latvija, pievērš lielu nozīmi ētikas komisiju darbam un biomedicīnā strādājošo zinātnieku izglītošanai. Latvija jau kopš 1990. gada, kad nodibināja Laboratorijas dzīvnieku zinātnes Baltijas asociāciju (Balt—LASA), organizē kompetences kursus jaunajiem zinātniekiem un pēdējo gadu biomedicīniskajās fakultātēs studējošajiem studentiem. Šogad ICLAS un FELASA ir uzticējusi mūsu asociācijai rīkot starptautiskus kursus Austrumeiropas zinātniekiem. Kursi notiks no 9 līdz 19.oktobrim.

Sāpīgi ir tas, ka Latvijā nedarbojas likums par dzīvnieku aizsardzību. Vairāk nekā divus gadus tas guļ valdības atvilktnēs. Tikai tad, kad tiek piedzīvota tik nopietna traģēdija kā ar Bušmeistares zirgiem, kāds uz īsu brīdi iztīra ausis. Un ar to viss beidzas. Likumam ir jāņem aizsardzībā laboratorijas dzīvnieki, veterinārijas dzīvnieki, atrakciju dzīvnieki un mājdzīvnieki.

Cilvēki patiesi varbūt neapzinās, cik lielu pateicību viņi ir parādā laboratorijas dzīvniekam. Lielbritānijā aprēķināts, ka, pateicoties pētījumiem ar laboratorijas dzīvniekiem, viena gada laikā valstī tiek veikti 3 miljoni operāciju cilvēkiem (orgānu transplantācijas, sirds vārstuļu operācijas, locītavu protezēšana, acu operācijas). Pateicoties dzīvniekam (un tikai), var izpētīt zāļu vielu ietekmi uz asinsspiedienu, uzvedības reakcijām, var pētīt smadzeņu funkcijas. Gēnu inženierijas manipulācijas ir radījušas tā dēvētos transgēnos dzīvniekus, kuru ģenētiskais statuss lielā mērā atbilst cilvēku iedzimtajām kaitēm, jeb, citiem vārdiem sakot, šiem dzīvniekiem modelē attiecīgās slimības gēnu defektu.

Nobela prēmijas laureāts Deivids Baltimors uzskata, ka pēdējie 10 gadi līdz 2000.gadam ir "peles dekāde", jo transgēnās peles ļaus noskaidrot aterosklerozes, osteoporozes un svara regulācijas veidošanā iesaistītos gēnus.

Latvijā ir paradoksālas tendences. Šķēru fenomens. Jo vairāk cilvēki tiek apmācīti laboratorijas dzīvnieku zinātnēs, jo vairāk šīs izglītības nepieciešamību apzinās jaunie pētnieki un viņu šefi, tātad jo vairāk ir kompetences sertifikātu saņēmušo pētnieku, jo mazāk tiek izmantoti laboratorijas dzīvnieki. Kāpēc?

Pirmkārt, laboratorijas dzīvnieku audzēšana un uzturēšana tādos standartapstākļos, kā to prasa starptautiska laba laboratorijas prakse, ir ļoti dārgs prieks. Pat neizdevīgs, jo nenes peļņu. No savas Baltijā vislabākās dzīvnieku audzētavas ir atteikušies arī a/s "Grindeks". Viens otrs institūts Latvijā vēl nodarbojas ar nelielu daudzumu peļu un žurku audzēšanu, bet to noteiktās dzīvnieku cenas ir paaugstinājušās vismaz desmitkārtīgi, salīdzinot ar "Grindeks" dzīvniekiem.

Varētu jau iegādāties arī šos dārgos dzīvniekus, bet kurš to tagad var atļauties? Tas ir ļoti problemātiski, viena laba pele maksā aptuveni divus latus. Pašlaik Latvijā tās vēl audzē Medicīnas akadēmijā un Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūtā. Bet pētījumiem man vajag simtiem tādu peļu. Zinātne taču būtībā Latvijā netiek finansēta, un biomedicīniskie pētījumi vienmēr ir bijuši dārgi. Latvijas Zinātnes padomes Ētikas komisija saņem arvien vairāk ziņojumu, ka pētniecības iestāde finansiālu apsvērumu dēļ pilnīgi atsakās no pētījumiem, izmantojot laboratorijas dzīvniekus. Tikai atsevišķas zinātnieku grupiņas, kuras pastāv galvenokārt, pateicoties vai nu līgumiem ar ārzemēm, vai kādam ārzemju grantam, ir spējīgas atļauties nelielus "luksuspētījumus" ar laboratorijas dzīvniekiem. Pārsvarā tas notiek Latvijas Organiskās sintēzes institūtā.

Protams, visā pasaulē samazinās pētījumos izmantoto dzīvnieku skaits, bet nekur tas nav tik dramatiski kā Latvijā. Nu, protams, līdzīgi tas varētu būt Albānijā, kurai ir apmēram tāds pats nožēlojams valsts atbalsts zinātnei. Tajā pašā laikā ar lielu skaudību varam vērot Igauniju, kura nežēlo tūkstošiem dolāru biomedicīnas attīstībai. Šā gada jūnijā jaunā celtnē, kas būs tapusi viena gada laikā, ieies Tartu Universitātes Medicīnas preklīnisko priekšmetu katedras. Tas būs apgādāts arī ar dzīvniekiem, arī ar transgēnajiem dzīvniekiem.

— Tas ir jautājums par valdības attieksmi pret izglītību, zinātni un valsts progresu.

— Pilnīgi piekrītu, tas ir jautājums par attieksmi pret Latvijas nākotni. Ne velti LZA Medicīnas komisijas aptaujā, kas tika veikta 1998.gadā, lai noskaidrotu medicīnas zinātnēs strādājošo zinātnieku skaitu, piedalījās labi ja 100 cilvēku. Un tā nebija jaunatne. Vidējais vecums — tuvu 50. Tātad nav ne motivācijas, ne iespēju.

Kā lai šādā situācijā runā par jauniem preparātiem, kuru radīšanas ceļš ir desmitiem gadu garumā un miljoniem latu dārdzībā? Šobrīd te deg vienīgi sarkanais "stop" signāls.

Tajā pašā laikā Latvijā ir tik daudz ideju, tik daudz spējīgu zinātnieku, tik daudz jau tagad sintezētu jaunu vielu ar neapšaubāmi oriģinālām īpašībām, kas ārzemju kolēģiem liek izsaukties: "Jūs taču sēžat uz zelta!" Un tas ir viss. Lai gan vārds "zelts" man un daudziem maniem kolēģiem — ķīmiķiem un farmakologiem liek atcerēties padomju laikus, kad strādājām ar tādu atdevi, pētījām un arī atradām antidepresantus, pretsāpju preparātus, daudzkārt aktīvākus par morfiju. Bet tie bija septiņdesmitie un astoņdesmitie gadi. Atbrauca vienpadsmit ģenerāļi, no Maskavas un mūsu pētījumi nogrima "brāļu kapos". Jā, tāds nu ir tas pazaudētais zelts. Dati tika pievākti, publikācijām uzlikts "veto".

Taču mūsu smadzenes joprojām kotējas augstu. Kaut vai mana astoņdesmito gadu aspirante Ruta Muceniece veiksmīgi strādā Upsalas universitātē jau sešus gadus. Upsalas universitātē izveidojusies vesela latviešu "kolonija", galvenokārt no Latvijas Organiskās sintēzes institūta — gan ķīmiķi, gan farmakologi. Par laimi, daudzi no šiem "kolonistiem" drīz atgriezīsies Latvijā, tai skaitā Latvijas Universitātē. Tā ir laba zīme. Tas rāda, ka Latvijas zinātni un mācību spēku skaitu papildinās bagātās un modernās ārzemju laboratorijās pieredzi guvušie zinātnieki. Protams, iegūs arī studenti, kas jutīs mūsdienu elpu. Mēs jau tagad organizējam LU Medicīnas fakultātes studentu stažēšanos Zviedrijā.

Mierinu sevi ar domu, ka pēc mums paliek tas, ko esam iesējuši citos.

— Kas, jūsuprāt, mūsu sabiedrībai ir visbūtiskākais uz lielo atklājumu — 21.gadsimta sliekšņa?

— Visbūtiskākais šobrīd ir psihiskā veselība — tas ir primārais attīstītās valstīs. Tikai valstis, kuras nav attīstītas, domā vispirms par to, kā tikt vaļā no infekcijas.

Bīstama mums ir gan ekoloģiskā situācija, gan pārtika, gan medikamenti.

Visvairāk mūs apdraud pats cilvēks. Pietiek kādam maniakam atgriezt amonjaka tvertnes ventili, lai saindētu veselu pilsētu. Pietiek kādam iepludināt dzeramā ūdens krātuvē toksiskus produktus vai nāvējošus baciļus, lai ciestu gandrīz vai visa valsts. Pietiek atcerēties Černobiļu, Čečenijas slaktiņu. Agresivitāte, manuprāt, ir visbīstamākais mūsu civilizācijā.

Ņemot to visu vērā, man cilvēka klonēšana neliekas pati bīstamākā. Taču klonēšanas tehnoloģija, šķiet, pēc savas nozīmības ir ierindojama līdzās Vatsona un Krika atklājumam par DNS spirāli. Klonēšanas perspektivitāte jau tagad iezīmējas kā jauns ceļš slimību ārstēšanā, kaut vai transplantējot cilvēka gēnu, kas producē insulīnu cūkas šūnās, ko var transplantēt atpakaļ cilvēkam, līdz ar to atrisinot jautājumu par transplantāta nesaderību, jo slimā cilvēka organisms neatgrūdīs savu ģenētisko produktu. Šīs šūnas nepieciešamas lielos daudzumos, cūkas varētu apgādāt simtiem pacientu. Kaut vai, piemēram, diabēta slimniekus. Britu zinātnieki jau ir sagatavojušies cūkas audus pārstādīt cilvēka smadzenēs, lai cīnītos, piemēram, pret Parkinsona slimību.

Helēna Grīnberga,

LZA preses sekretāre

Vija Kluša auditorijā ar Latvijas Universitātes medicīnas fakultātes studentiem (1.attēls) . Starptautiskā zinātnieku konferencē Rīgā 1997. gadā ar viesi — Teksasas Sanantonio Veselības centra universitātes profesoru Rasollu Reiteru un akadēmiķi Edmundu Lukevicu (2.attēlā)