Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mēs - par sevi, par dzīvi, par laiku. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.02.1999., Nr. 48/49 (1508/1509) https://vestnesis.lv/ta/id/21942

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Tais dienās, kad mākoņi aizklāja sauli"

Vēl šajā numurā

19.02.1999., Nr. 48/49 (1508/1509)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mēs — par sevi, par dzīvi, par laiku

Piektā tikšanās

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks dzejnieks Knuts Skujenieks

S.JPG (23517 BYTES) Knuts Skujenieks:

Valoda ir kā ūdens un kā gaiss. Tas ir visiem, visi lieto, bet nevienam privāti nepieder. Visi lieto, bet lieto ļoti dažādi — cits rūpīgi, cits pavirši. Bet tikai tad, kad tā sāk aptrūkties — tāpat kā gaiss vai ūdens, ja tas kļūst pārāk nabadzīgs vai sajaukts, — tad sākam apzināties, ko valoda mums nozīmē.

Ir divas atšķirīgas lietas — valodas attīstība un valodas slikta vai pavirša lietāšana. Ļoti bieži jebkuras pārmaiņas valodā cilvēkos izraisa ļoti negatīvu reakciju — viņi uzskata, ka tā ir valodas bojāšana.

Cilvēkiem, kas pēta valodu, nepastāv tādi jēdzieni kā pareiza vai nepareiza, sabojāta vai nesabojāta valoda. Pastāv tikai dažādi varianti, un pētnieks skatās, kādi procesi noris valodā. Turpretim cilvēkam, kam jāmāca valodas lietāšana un stils, jāmāca valodas norma, tam šie jautājumi ir ļoti aktuāli. Tie, kam jāstrādā ar normētu valodu, būs paši pēdējie, kas pieņems tādus vai citādus jauninājumus.

Valodnieki rēķina, ka tikai tad, kad jauna vārdforma, gramatiska forma vai vārds jau ieviesies par kādiem 80 procentiem, arī viņi to, kaut ar smagu sirdi, tomēr pieņem. Un tad tā kļūst par normu. Jo valodas uzturēšana tīrā veidā, ja tā var teikt, ir runga ar diviem galiem.

No vienas puses, tā palīdz valodu lietot precīzāk dažādos sabiedrības slāņos, dažādās situācijās. Bet ir arī otrs moments: šādā veidā valodu var pamērdēt. Piemēram, līdz šai dienai varbūt pastāvētu latīņu valoda, ja savā laikā Roterdamas Erasms un citi nebūtu centušies šo valodu normalizēt un, galvenais, atgriezt atpakaļ pirmatnējā, klasiskā formā. Jo tā latīņu valoda, ko lietoja baznīcās un klosteros, ļoti stipri atšķīrās no tās valodas, kādā rakstīja Vergīlijs, Horācijs vai Cicerons.

Tā vienmēr ir divi pretspēki, kas darbojas valodā. No vienas puses, tie ir rakstnieki, no otras, — skolotāji. Viņi var saprasties ļoti daudzos konkrētos jautājumos, bet principiālās lietās viņi nekad nevienosies. Viņiem ir pilnīgi atšķirīga ideja. Reāli valodu attīsta un veido (sevišķi tas attiecas uz rakstu valodu) praktiķi. Šajā gadījumā — rakstnieki. Rakstnieks nevar iztikt tikai ar normēto valodu. Viņam nāk klāt viņa bērnības ieradumi, viņa dzimtā izloksne un daudz kas cits. Ir situācijas, kad viņam jārada jauns vārds, kāda valodā nav bijis. Tomēr ir viena lieta, kas neļauj rakstnieku padarīt par bubuli. Tas ir tas, ka formu, ko rakstnieks lieto, var pieņemt un var arī nepieņemt. Kā tautas dziesmā: Gribat, puiši, jemat mani, negribat, nejemat.

Parasti no rakstnieka prakses ieiet un nostabilizējas valodā ne pārāk liels procents. Pašlaik es precīzi nevaru pateikt, cik vārdu ir iegājis latviešu valodā, un latviešu poētikā, teiksim, no Raiņa "Fausta" tulkojuma. Bet Rainis, atdzejojot šo Gētes darbu, vai nu speciāli veidoja jaunvārdus vai atjaunoja vecvārdus, kādas vecas fomas — kopskaitā ap 2000 vārdu un jēdzienu. Savā laikā valodnieks un bibliogrāfs Konstantīns Karulis mums Rakstnieku savienībā lasīja lekciju, un viņš bija paņēmis līdzi tādas skaistas kartotēkas kastītes, kas atspoguļoja statistiku — cik lielā mērā dažādi literatūras žanri attīsta valodu. Izrādās, ka visaktīvāk dzejas valodu, literatūtas (ne literāro) valodu attīsta atdzejošana. Tas ir vēl aktīvāk nekā oriģināldzeja. Tad seko oriģinālproza, dramaturģija un pašā pēdējā vietā — prozas tulkojumi.

Kāpēc atdzejošana ieņem pirmo vietu? Tas ir tāpēc, ka atdzejotājam katru reizi — ar katru jaunu autoru un katru jaunu darbu jārisina principiāli jauni uzdevumi. Viņš satiekas katrreiz ar citu mentalitāti, citu literāru tradīciju, citu stilistiku. Un tas viss jāatdzīvina latviski. Turklāt ļoti bieži tā ir sarežģīta un rafinēta forma — melodija, ritmika un viss cits. Atdzejotājam tas viss jāapvieno, jāizveido vesels, dzīvs organisms. Varētu sacīt, ka tas būtu kā izārdīt cimdiņu un pēc tam pāradīt par jaunu, lai būtu apmēram tāds pats raksts (vienādi tie nebūs, tāpat kā valoda ar valodu nekad tieši nesedzas), bet galvenais — lai tas tāpat priecētu acis un sildītu rokas. Tātad — lai, lasot atdzejoto dzejas darbu, varēti gūt līdzīgu vai tādu pašu pārdzīvojumu. Tāpēc jāliek lietā ne vien tie valodas resursi, kas dzejniekam ir, rakstot savus dzejoļus, bet arī varbūt tādi vārdi, ko savā dzejā viņš nekad nebūtu lietojis. Man personīgi gadās tā, ka uzrakstās kāds vārds, par kuru nevaru īsti pateikt, vai es to kaut kur esmu dzirdējis vai lasījis, vai pats izgudrojis. Tad es — drošs paliek drošs — eju pie grāmatu plaukta un skatos Mīlenbaha–Endzelīna vārdnīcā. Jāsaka, ka 80 procentos gadījumu es to vārdu tur atrodu. Kur es esmu to dzirdējis, kur es esmu to lasījis — to es nezinu. Es domāju, ka katrā cilvēkā sēž milzīgs potenciāls neizmantotu vārdu slānis. Tas sēž kaut kur zemapziņā. Es nezinu, vai to var saukt par mistiku, bet es pieļauju arī tādu variantu, ka cilvēks savā mūžā varbūt kādu vārdu nav pat dzirdējis, bet tas vārds viņam ir iekšā. Tas viņam nāk līdzi kā tāds neapzināts kultūras uzkrājums.

Un, kad parādās kāds jauns vārds vai gramatiska forma, vai varbūt atdzīvojas kaut kas sen aizmirsts, — tad mēs skatāmies, vai tas iedzīvojas vai neiedzīvojas tālāk valodā. Ļoti bieži tas, ko mēs saucam par valodas bojāšanu, būtībā nav nekas cits kā vienkārši slikts stils, vai varbūt stila trūkums.

Latviešu valodā ir lielas grūtības ar birokrātisko stilu. Tas joprojām ir stipri neizkopts. Savā laikā, kad "papīri" bija jāraksta krieviski, mēs jau zinājām, kā tur lietot tos daudzpakāpju divdabja teicienus un pakārtotos teikumus. Birokrātiskajam stilam ir viena nepieciešama iezīme — tam jābūt atsvešinātam no rakstītāja, maksimāli atsvešinātam. Tas ir vajadzīgs tāpat kā, teiksim, dzejā stilam jābūt maksimāli pietuvinātam rakstītājam. Un tā mēs bieži izmantojam svešus paraugus.

Un vēl man šķiet, ka latviešu valodā joprojām nav stingra, stabila un pietiekami eleganta sintakse. Tā laikam ir pēdējā valodas slīpējuma pakāpe.

Mums ir izkopts vārdu lietojums, vārdu formas, ko saucam par morfoloģiju. Dainu līmenī tā ir izkopta līdz perfektumam. Tikai tas ir ļoti specifisks rafinējums. Un teikumu konstrukcija dainās ir ļoti vienkārša. Tur ir salīdzinājumi, paralēles. Tas ir ļoti izkopts stils. Bet tas ir neliels, šaurs lociņš.

Tas, ko skolā mums mācīja, ka vācu mācītāji kropļojuši latviešu valodu, tās ir blēņas. Šai gadījumā nav runa par valodas kropļošanu, bet gan par stila veidošanu. Ir runa kaut vai par Svēto Rakstu stilu, par Bībeles stilu. Var atsaukties, ka Gliks, Fīrekers un Stenders nebija latvieši.

Bet es paskatījos leišu Bībeli viņu laikabiedru tulkojumā. Jons Bretkūns bija dzimts leitis. Bet — tās pašas problēmas! Tā valoda ir tikpat dīvaina kā latviešu valoda. Tur ir vēl viena lieta, kas nāk no viduslaikiem. Tā ir universālās gramatikas ideja. Proti — ka visām pasaules valodām ir viena kopīga gramatika. Tad nu tulkojot mēģināja katru valodu šai gamatikai "piedzīt klāt". Pie tā, ka katrai valodai ir sava suverēna dzīve, nonāca vēlāk. Un šis tas varbūt arī palika. Piemēram, ja mēs, runājot par Dievu, sakām Tas Kungs, it kā lietojot artikulu, tad tā nav kļūda, tas ir stils.

Es valodu nemācu. Es neuzstāju, ka tas, kā es valodu lietoju, būtu kāda mēraukla. Valodu es uzskatu par dzīvu organismu. Kamēr dzīvo tauta, tikmēr dzīvo valoda. Bet vairāku paaudžu garumā šī valoda kļūst stipri savādāka. Piemēram, Blaumanis teica — "uzmeta zīmīgus mirkļus". Tagad vārds "mirklis" nostabilizējies ar pavisam citādu nozīmi. Un, ja paņemam atpakaļ dainu valodu, tur ir daudz tādu vārdu, kurus mums tagad pat grūti izskaidrot. Piemēram, vārdam "netiklis" ir pavisam citāda nozīme nekā mūsdienās. Tur tas ir lempis, neveiklis — tas, kuram nav ticis. Viņa darbībai nav rezultāta: viņš strādā — gausi, viņam viss krīt no rokām ārā, viņš neko nenopelna. Tautumeitai iet pie netikļa par sievu nebija nekādas jēgas. Tas būtu tāds pats posts un nelaime kā, piemēram, iet par sievu pie dzērāja. Un ir daudz tādu vārdu, kas gadu gaitā — mainījuši savu nozīmi.

Bet, runājot par jaunvārdiem un jaunu vārdu darināšanu, acīmredzot ir svarīgi, kādā brīdī tas noticis. Manuprāt, visģeniālāk savam laikam ir atbilduši Kronvaldu Ata darinājumi. Par Kronvaldu Ata darinājumiem mums pat neienāk prātā, ka tie ir samērā jauni vārdi, tikai nesen darināti. Kamēr varbūt it kā ar lielāku valodniecisko erudīciju radītie Jāņa Endzelīna jaunvārdi lielākoties nav iegājuši. Šādās lietās taisnību nav ko meklēt. Vienkārši — tas tā ir.

Kamēr mēs runājam savā valodā, tikmēr valoda pastāvēs. Varbūt mums principiālāk jāpastāv arī uz latviešu valodu kā valsts valodu. Runājot ar tiem, kas vai nu šo valodu mācās vai nemācās, es vienmēr uzsveru, ka galvenais ir nevis tas, ka tā ir latviešu valoda, bet gan tas, ka tā ir Valsts valoda. Latviešiem tā ir varbūt cita attieksme, bet sveštautiešiem svarīgi ir apzināties, ka viņiem jāmācās valsts valoda. Bez valsts valodas valsts nevar pastāvēt. Latvijas apstākļos valsts nevar pastāvēt ar vairākām valsts valodām. Un nevis tāpēc, ka man kā latvietim tuvāk pie sirds ir latviešu valoda, bet tāpēc, ka tā ir realitāte.

Galvenais jau tomēr ir katram cilvēkam censties pēc tā, lai to, ko viņš grib pateikt, viņš varētu izteikt pēc iespējas precīzāk un pēc iespējas pilnāk.

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece sabiedriskā darbiniece Rike Marianne Helmsa

H.JPG (25470 BYTES) Rike Helmsa:

Ar lielu interesi un lielu baudu es klausījos, ko Knuts Skujenieks teica par valodu. Bet jums arī jāsaprot, ka es nervozēju, jo man var sacīt: tas, kā jūs tagad runājat, ir slikts stils, tā nav pareiza latviešu valoda. Un to, ko gribu pasacīt, es nevaru pēc iespējas pilnīgi un precīzi izteikt, tāpēc ka es nerunāju savā dzimtajā valodā. Bet es ceru, ka jūs mani sapratīsit arī ar visām manām kļūdām.

Es dzīvoju šeit jau vairāk nekā astoņus gadus. Un vispār jūtos ļoti labi. Ja tā nebūtu, es jau sen būtu atgriezusies mājās vai atrastos kaut kur citur. Starp ārzemniekiem es sevi saucu par veterāni, jo atbraucu šurp vēl padomju laikā un neesmu vēl aizbraukusi. Rihards Bērugs arī līdz šim dzīvo Latvijā, bet viņš atbrauca vēlāk nekā es — pusgadu vēlāk. Tāpēc es uzskatu, ka tiešām varu sevi saukt par veterāni.

Ja man jautā, kāpēc es te esmu palikusi tik ilgi, atbildu, ka man šeit ir vislabākais darbs — es te strādāju savai dzimtenei. Un Dānijā mēģinu kaut ko darīt arī Latvijas labā, iepazīstinot ar kultūru, kas, manuprāt, ir Latvijas visstiprākais spēks. Šajā jomā mums nav jābrauc šurp, lai jūs mācītu, bet mēs paši, ārzemnieki, varam mācīties pie jums. Un tāpēc es apgalvoju, ka man ir visinteresantākais darbs. Jo te mēs esam uz viena līmeņa — reizēm kaut kas ir augstāks vienā vai otrā pusē, tomēr mēs savstarpēji varam mācīties un papildināt paši savas kultūras spēku. Un man tas ļoti patīk.

Kāpēc vēl jūtos šeit labi? Tāpēc, ka es dzīvoju Latvijā demokratizācijas un reformas procesu laikā. Kad esmu Dānijā un klausos, par ko tur runā, es ļoti bieži domāju: ja man būtu jūsu problēmas... Es jau redzu un dzirdu ar jūsu acīm un ausīm!

Tieši tāpēc es gribētu, lai visi dāņi atbrauktu šurp un varētu savu dzīvi ieraudzīt no attāluma. Reizēm arī tas ir svarīgi. Jo mēs pārāk bieži žēlojamies pat tad, kad varbūt vajadzētu mazliet paklusēt, padomāt un priecāties.

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris keramiķis Pēteris Ušpelis

U.JPG (22484 BYTES) Pēteris Ušpelis:

Kad aizbraucu uz ārzemēm ar kādu izstādi, bieži vien ar skatītājiem izraisās saruna. Stāstu, ka Latgales keramika atšķiras pēc formas, ornamenta, glazūras — tā ir neatkārtojama. Jo tā dzimst dabīgos apstākļos, kādu citur vairs nav — visur ir elektriskie cepļi, daudz kas modernizēts. Bet mēs strādājam ar tēvutēvu paņēmieniem — kurinām cepli ar malku.

Ar podnieku tradīcijām ir tāpat kā ar valodu — katrs laiks kaut ko sev paņem līdzi, tomēr galvenais paliek. Mūsu pienākums ir saglabāt etnogrāfiskās tradīcijas un likt tām klāt mūsdienīgo. Ir zināms, ka Latgales keramikā uzplaukuma posmi mijušies ar kritumiem, reizēm tā bijusi uz iznīcības, izzušanas robežas. Tomēr podniecība ir arvien no jauna atdzimusi. Varbūt tā arī jābūt, ka apsīkumam seko straujš uzplaukums.

Šopavasar jau 19. reizi pie mums būs podnieku jeb keramiķu dienas, kad izstādēs parādām, kas ir sastrādāts.

Mūsdienās visiem jāturas kopā, jo izdzīvot vienam ir ļoti grūti. Daži amatbrāļi domā, ka bez izstādēm varētu iztikt, bet es arvien atgādinu, ka tieši izstāde ir katra meistara pirmais eksāmens. Lai parādītu, kas gada vai vairāku gadu garumā ir saražots. Mums tas ir arī vēsturisks pienākums, jo Ušpeļu dzimtā jau piecās paaudzēs mīca mālus un taisa mākslu.

Esam ieplānojuši 2000. gadā lielu un nebijušu pasākumu, kur rādīsim Latgales keramikas simbolu — svečturus. Kopā ar mākslas skolu šajā nozarē tagad darbojas cilvēku 50, gribu visus viņus sapulcināt ar darbiem šajā izstādē. Jo māla svečturis būtībā ir dzimis Latgalē, katra paaudze to ir darinājusi nedaudz atšķirīgu. Cik atceros no bērnības — Paulāna, Vilcāna, Čerņavska un mana tēva, Antona Ušpeļa, svečturi baznīcās stāvēja uz altāra un tajos dega sveces. Varbūt arī tas ir veicinājis Latgales keramikas saglabāšanu. Kaut gan svečtura darināšana ir ļoti smags darbs.

Redzēs, kā viss izdosies. Bet, ja 50 meistaru piedalās ar saviem darbiem, tad ir jāiznāk. Vajadzētu atkal atrast saikni starp keramikas meistariem un viņu darba profesionālajiem vērtētējiem — mākslas zinātniekiem. Jo viņi ir tie, kas vieno tautas mākslu ar skatītāju. Un pasargā meistaru no neauglīgiem, mūsu tradīcijai neraksturīgiem sānsoļiem, novirzēm. Lai gan katrs latvietis jau pats par sevi ir mākslinieks, tomēr arvien ir vērts ieklausīties gudrā padomā.

Šogad Latgales keramikas dienas notiks 23. un 24. aprīlī. Sirsnīgi ielūdzu visus uz tām, cepli kurināšu es savā darbnīcā. Brauciet, skatieties, vērtējiet!

— Nekur citur tik ļoti nav vajadzīgi menedžeri kā kultūrā. Viens no tiem vēl padomju laikos, kad pat šo vārdu nezinājām, bija mākslas zinātnieks Jānis Pujāts, kurš ne tikai izstādēs — pat tirgū neļāva laist sliktus darbus. Pēterim Ušpelim šodien līdzi ir atbraucis arī viņa dēls Andris, kas pats ir viens no lielākajiem svečturu meistariem. Turklāt viņš studē juristos, tātad cilvēks ar keramiķa dvēseli zinās arī tieslietas — tas ir vienkārši brīnišķīgi. Te jau teica, ka svečturi darināt ir grūts darbs. Kāpēc grūts? Vai tāpēc, ka tas jāiztaisa vienā paņēmienā?

Andris Ušpelis:

— Ir pārspīlēti teikt, ka esmu liels meistars. Šis tituls nāk ar gadiem, ar lielu pieredzi. No otras puses, būtu neloģiski, ja sāktu teikt, ka es nekas neesmu. Jo kaut cik pašapziņas man ir, zinu, ko varu un spēju.

Par svečturiem. Tur galvenais ir pacietība, pārējais nāk ar laiku un ar praksi. Varbūt ir pat labi, ka es tik agri, tādā jaunības dullumā sāku taisīt svečturus. Tika negulētas pat 28 stundas no vietas, lipinot svečturus. Tēvs, mamma un vecāmāte nāca rāties: cik ilgi var sēdēt un knibināties! Bet tāds ir darbs. Man tas liekas vienkāršs tāpēc, ka es to daru un protu. Man ir grūti iedomāties, kā strādā rakstnieks vai kalējs kaļ. Tas katram ir viņa dzīvesveids. Podniecībā jeb keramikā šis dzīvesveids vairāk ar grūtumu saistīts. Ja gleznotājs var jebkurā mirklī iet pie audekla, pastrādāt un pēc tam aiziet pie ezera, lai paskatītos saullēktu, tad mūsu darbā ir cikls, nepārtrauktība, kad rit darbs pēc darba. Šodien es mīcu mālus, rīt skaldu malku... Viss savijas vienotā ciklā, kura galarezultātā cilvēki nāk un saka: tas tiešām ir skaisti. Un tad ir gandarījums. Ir arī brīži, kad nākamajā dienā palūkojos uz paveikto un pašam prieks, ka man tik labi sanācis.

Pēteris Ušpelis:

— Gribu piebilst, ka, beidzot mākslas koledžu, Andris diplomdarbā izstrādāja divus projektus — saimniecības trauku grupu un svečturus. Ja vēl mūsu vidū būtu Jānis Pujāts, viņš teiktu, ka Andris no jaunās paaudzes ir spēcīgākais. Viņam ir sava mākslinieciskā izjūta, izdoma. Daļa keramiķu ieceri vispirms uzzīmē un pēc tam sāk svečturi montēt, bet izrādās, ka ļoti labi uzzīmēto ne vienmēr izdodas izveidot materiālā.

— Mūsu kolēģe Liena Pilsētniece, kas šodien atrodas komandējumā, augstskolā ir rakstījusi vairākus studenta zinātniskos darbus, arī maģistratūru beidzot, par Knuta Skujenieka dzeju. Viņa ļoti vēlējās te būt, tad nu vismaz jāuzdod jautājums: cik pamatoti ir apgalvojumi, ka arī politieslodzīto nometnē rakstītā Knuta Skujenieka dzeja tomēr nonāca Latvijā un tika te lasīta un izplatīta rokrakstos?

Knuts Skujenieks:

— Lienas Pilsētnieces uzrakstīto esmu lasījis, jo parasti jau katedra autorus ar šiem pētījumiem iepazīstina — tas ir ļoti labs un nopietns darbs.

Par maniem dzejoļu ceļiem tolaik Latvijā man ir stāstījuši vairāki cilvēki no dažādām aprindām. Kāda kolēģe, kas arī visu mūžu turas pie literatūras, stāstīja, ka tajos gados viņa ir mācījusies vidusskolas pēdējās klasēs. No šīs provinces skolas uz semināru Rīgā aizbraukusi viņu pionieru vadītāja, bet mājup atgriezusies ar žūksni manu dzejoļu fotokopiju. Tos viņa bija dabūjusi tajā pionieru vadītāju seminārā... Tā kā dzīvē nekad nevar pavisam skaidri pateikt, kas ir balts un kas ir melns, viss ir vienlīdz sajaukts.

Par citu gadījumu man savulaik stāstīja kādreizējais Rakstnieku savienības vadītājs, tagad jau nelaiķis, Alberts Jansons. Viņš bija viens no labākajiem, godīgākajiem un taisnīgākajiem vadītājiem, kas Rakstnieku savienībai ir bijis. Un tātad — viņam bija jāiet kārtējo reizi uz kompartijas centrālkomiteju, kā saka, "uz kafiju" par kaut kādām ķecerībām rakstnieku organizācijā. Uzreiz pēc ierašanās augstie priekšnieki sāk brukt virsū: ko jūs tur atbalstāt, kas jums vispār tajā rakstnieku organizācijā notiek?! Sāk pārmetumus ar kaut ko citu, bet tad nomet uz galda arī veselu kaudzi dzejoļu — rokrakstos, fotokopijās, ko acīmredzot bija savācis drošības dienests: ko jūs te aizstāvat, redziet, ko raksta Knuts Skujenieks?! Alberts Jansons paņēmis dažus dzejoļus, izlasījis un tad teicis: bet ko tad jūs gribat, ko citu lai raksta cilvēks, kas sēž cietumā? Ar to arī saruna ir bijusi galā.

Kritiķe Anda Kubuliņa stingri pastāv, ka tas, kas tolaik tika rakstīts un sūtīts regulāri uz mājām, ir atstājis reālu iespaidu arī uz maniem kolēģiem. Tikai gluži hronoloģiski dzejoļi, kas tiešām atstāja iespaidu, drukāti parādījās krietni vēlāk nekā autoriem, kas varbūt no tiem iespaidojās. Tomēr apritē starp kolēģiem šie darbi cirkulēja visu laiku. Uzņēmīgākie un drošākie, kas nebaidījās par savu reputāciju, sūtīja man uz nometni savas grāmatas, arī vēstulēs sūtīja dzejoļus. Tas zināmā mērā bija riskanti, bet bija kolēģi, kas nebaidījās to darīt. Tātad kontakti bija.

Pēteris Ušpelis:

— Pat sabiedrībā pazīstami cilvēki man ir teikuši: tu, Pēter, esi dulls, ka taisi pa desmit izstādēm gadā, tev taču par tām neviens nemaksā. Tā jau ir, bet tas liecina arī par runātāju domāšanas līmeni. Un tomēr, kā vēstī ieraksti Lielvārdes jostā, par spīti visām grūtībām, Latviju gaida spoža nākotne.

— Par Riki Helmsu grāmatā "Triju Zvaigžņu gaismā" teikts — jums sākumā likās dīvaini, ka te darba laikā svin vārda dienas. Vai jūs savā institūtā esat izskaudusi tādu svinēšanu?

Rike Helmsa:

— Par dzimšanas dienām es visu saprotu, bet vārda dienas... Man bija pārsteigums, ka tas notika darba laikā, ka vesela darba diena paiet pie klātiem galdiem. Tā tas bija arī Rakstnieku savienībā — bija Ingas, Uldi, Andri, Jāņi... Katru dienu varētu sēdēt pie lielā galda. Un es pret šo sēdēšanu nebiju laba. Bet pie mums ir teiciens: vai nu seko tradīcijām, vai brauc prom... Tad es teicu savējiem: vārda dienas jūs varat sākt svinēt piecos un ne agrāk!

Knuts Skujenieks:

— Tur tev, Rike, bija pilnīga taisnība. Jo vārda dienu svinēšana darba vietās — tā ir izlaišanās.

Rike Helmsa:

— Toreiz es domāju, ka šī svinēšana nebūs ilgāk par pusstundu vai stundu. Bet tagad es jūtu, ka tā ir laba tradīcija. Tomēr — tik un tā — pēc pieciem ne agrāk! Lai mēs varētu strādāt.

Pēteris Ušpelis:

— Zināms, ka ne katrai tautai ir savas vārda dienas. Mums ir.

Knuts Skujenieks:

—Un vārda dienas gaviļnieku tajā dienā vajag mazliet ātrāk no darba palaist mājā. Jo skaistākais šajā tradīcijā ir tas, ka tev šajā dienā mājās ir jāsagatavojas uzņemt ciemiņus. Jo atnākt var jebkurš, nav vajadzīgs nekāds ielūgums. Tā ir vērtīga tradīcija tajā ziņā, ka parāda, cik daudzi kādu cilvēku mīl, kā viņu respektē.

Rike Helmsa:

— Mani labi paziņas un ļoti mīlīgi cilvēki ir Helmī un Dainis Stalti. Viņi manu vārdu — Rika — atrada līvu kalendārā. 18. aprīlī. Lai gan zināja, ka es ne īpaši pieņemu šo tradīciju, viņi visiem izstāstīja: Rikei vārda diena ir 18. aprīlī. Bet es savai sekretārei teicu: man nav vārda dienas, esmu dāniete, 18. aprīlī nekas nenotiks, strādāsim kā vienmēr. To pašu biju spiesta atkārtot arī no rīta tieši 18. aprīlī, kad man piezvanīja. To es laikam pateicu tādā tonī, ka tas atstāju iespaidu. Kad ierados darbā, sekretāres vāzē stāvēja man sagatavoto ziedu pušķis, bet es dzirdēju, kā viņa visiem teica: nenāciet, nenāciet, nekas nenotiks, nav vārda dienas... Tajā dienā es jutos kā ļoti slikts cilvēks. Bet mēs strādājām visu dienu.

Pēteris Ušpelis:

— Tad jūs tajā dienā bijāt nabaga. Bet tā — būtu draugi sanākuši...

Rike Helmsa:

— Nabaga draugi! To vēlāk sapratu arī es.

— Ārzemniekiem esot novērojums, ka latvieši mājās runājot par darbu, bet darbā kārtojot mājas lietas...

Rike Helmsa:

— Gribu pateikt, ka jums patiešām ir svinēšanas dāvanas. Un tas ir skaisti. Dānijā tas vēl tā nav. Un man ir kauns, ka es to uzreiz nesapratu.

Knuts Skujenieks:

—Viss jau ir savstarpēji saistīts. Vienīgi mums pašiem vispirms ir jāizprot, kas ir tradīcija. Un jāskata tā plašākā Eiropas kontekstā. Tas varētu būt interesanti. Bieži vien mūsu tradīcija ir tas, kas Eiropā aizmirsts pirms divsimt vai trīssimt gadiem. Piemēram, kas ir latviešu virtuve? Tā ir apmēram trīssimt gadu veca vācu virtuve.

Bet var jau apskatīties, kas no mūsu tradīcijām var derēt modernam pilsētas cilvēkam, vai arī modernam fermerim utt. Mēs paši, izrādās, ar lielu prieku pārņemam to pašu Valentīna dienu. Un ļoti labi. Braucu šurp un klausījos, ka skolēni, ģimnāzisti jau lustējas. Lai viņiem tiek, man nav žēl.

Galvenais tomēr ir — tikai nevajag mērīt sevi ar sevi pašu. Vienmēr ir jāpaskatās nedaudz plašāk: kas mēs esam, kādā pasaulē dzīvojam, kādu vietu tajā ieņemam mēs paši un mūsu tradīcijas? Un jāzina, kas notiek citur. Jo tas, kas mums var izlikties superlatvisks, var izrādīties tāds, kas ir arī visās citās apkārtējās zemēs. Un turpat blakus var būt kaut kas tāds, kam nepievēršam pietiekamu uzmanību, kas mums liekas nenozīmīgs. Bet citu cilvēku acīs tas var būt ļoti neparasts, oriģināls un eksotisks.

Un tomēr domāju, ka mums ir ar ko mainīties. Kaut vai simboliski. Pastāstīšu par kādu gadījumu.

Jau ilgus gadus Latvijas Rakstnieku savienībai ir ļoti laba sadarbība ar Zviedrijas Rakstnieku savienību, mēs cits citu jau pazīstam, esam sadraudzējušies. Atbrauca viņu Rakstnieku savienības priekšsēdētājs uz Rīgu un stāstīja, ka Stokholmā grasās paplašināt dzelzceļu no Centrālās stacijas dienvidu virzienā pār fjordu ar nelielu saliņu, kur saglabājusies veca baznīca ar Zviedrijas karaļu panteonu un citas vēsturiskas celtnes. Bet paplašināmais dzelzceļš ies gandrīz blakus baznīcai, tātad vecpilsēta būtībā tiks izpostīta. Turklāt celtniecība, nevienam neprasot, jau ir uzsākta. Zviedru sabiedrībā valda satraukums. Un tad mūsu viesis it kā pa jokam teica: vai jūs negribat atbraukt mums palīgā? Atbildēju, ka tas ir iespējams. Vienojāmies. Es uzrakstīju vēstules tekstu, ko parakstīja mūsu radošās savienības — mākslinieki, arhitekti un visi pārējie. Un tad kopā ar Arhitektu savienības vadītāju Jāni Lejnieku mēs devāmies uz Stokholmu.

No mūsu vēstules angļu valodā tur uzreiz tapa arī teksts zviedriski. Tad izstaigājām un apskatījām visu dabā — metrus desmit no krasta jau kā čūskas līda laukā betona stiegrojumi... Iegājām vēl Rakstnieku savienībā, kur notika kaut kāds saiets, arī tur nolasījām savu vēstījumu.

Nākamajā dienā bijām uz protesta mītiņu, kas notika Ziedrijas akadēmijas telpās. Ja nezinātu, ka tas ir protesta mītiņš, nodomātu: te notiek kāda akadēmiska sapulce. Jo pirmajās rindās sēdēja ļoti cienījamas kundzes ar platmalēm galvās, viss ritēja ļoti mierīgi. Vienīgais, pēc kā varēja secināt, ka tas ir protesta mītiņš — runātājiem aplaudēja. Mēs domājām, ka tā būs liela starptautiska akcija, bet, izrādījās, bijām vienīgie ārzemnieki. Tas mūs gan nemulsināja...

Pēc tam nākamajā dienā mums bija īsa vizīte pie Zviedrijas vides ministres, kas nesen viesojās arī Latvijā, tagad viņa ir ārlietu ministre. Viņa atzinās, ka dzelzceļa paplašināšanas jautājumā arī ministru domas daloties starp celtniecības piekritējiem un noliedzējiem, lai gan priekšdarbos jau ieguldīta liela nauda.

Toreiz es arī rakstīju tur: mēs esam no jums saņēmuši tik daudz atbalsta un palīdzības, ka esam gandarīti, ja varam jūs kaut kādā veidā morāli atbalstīt.

Pēc pāris mēnešiem uzzinājām, ka dzelzceļa celtniecība ir pārtraukta.

Kad nākamreiz biju Stokholmā, aizgāju līdz liktenīgajai vietai un pārliecinājos, ka dzelzsbetona stiegrojumi pie salas ir aizmūrēti. Tā kā reizēm kaut ko arī mēs mazliet varam.

— Tad jūs esat reabilitējušies par kuršiem, kas reiz Gotlandē kaut ko sliktu izdarījuši...

Knuts Skujenieks:

— Gotlandē ne, tā bija kādreizēja Zviedrijas galvaspilsēta Sigtūna, kas atradās iekšzemē augšup pa Melāra ezeru, jo Stokholmas tolaik vēl nebija. Sigtūnas pilsētā bija koka ēkas, tā tika izpostīta. Tas ir krimināls, ar ko ļoti lepojās gan latvieši, gan igauņi — pat tagad vēl strīdas: kuri tad īsti nodedzināja Zviedrijas pirmo galvaspilsētu. Jo toreiz uzbrucējos bija gan kurši, gan igauņi. Pēc tam vēl ilgi Kopenhāgenā un Stokholmā lūdzās: Dievs, pasargā mūs no mēra un no kuršiem!...

Rike Helmsa:

— Man ir jautājums, kas neliek miera. Varbūt Knuts Skujenieks var atbildēt. Manuprāt, Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur valodā ar latīņu alfabētu uzvārdus un personvārdus raksta pēc izrunas. Kāpēc tā?

Knuts Skujenieks:

— Rike, mani šī problēma nodarbina jau ļoti ilgi. Un man ir savas domas, ko gribu izteikt. Lai gan zinu, ka pēc tam mani ļoti lamās.

Pēc Otrā pasaules kara Eiropā trīs valodās ar latīņu alfabētu lietoja fonētisko transkripcijas principu, — tās bija horvātu, lietuviešu un latviešu valoda. Horvāti uz uzvārdu oriģinālrakstību pārgāja jau pirms pārdesmit gadiem, pakāpeniski uz oriģinālrakstību sāk pāriet leiši. Latvieši to nedara. Viņi drausmīgi kropļo uzvārdus. Skaidrs, un tas ir neizbēgami — arī mums būs jānonāk pie uzvārdu oriģinālrakstības. Tas ir obligāti. Cits jautājums — kā to savienot ar attiecīgo deklināciju. Tur ir dažādi risinājumi — svešvārds oriģinālrakstībā, apostrofs un galotne vai arī bez apostrofa. Tas dažādās valodās ir dažādi. Bet latviešu valoda jau nav vienīgā, kur vārdus loka, to dara arī slāvu valodās — poļu, čehu utt.

Tajā pašā laikā mēs ļoti apvainojamies, ja valodā, kurā ir latīņu alfabēts, latviskais vārds vai uzvārds kaut kādā veidā tiek sagrozīts — mēs uztraucamies, ka tas tiek izkropļots. Bet vienlaikus mēs nepārtraukti kropļojam visu pārējo pasauli. Un mums par to nemaz nav kauns, mums nemaz nav neērti. Galu galā var rasties traģisks stāvoklis, jo no latviskā teksta personas, kas ir pieminētas, nav iespējams identificēt. Tā ir ļoti nopietna problēma. Un tas, ka mēs šādā situācijā paliksim vienīgā tauta visā Eiropā, tas latvieša lepnumu nebaida... Tas nozīmē, ka mēs samazinām kontaktēšanās iespējas.

Domāju, ka svešvalodu izruna ir jāmāca jau pamatskolā. Ir jāsastāda katras valodas uzvārdu grupas, es redzu, kā tas notiek citu valodu gramatikās, kur skolas grāmatās ir skaidrots, kā izrunā angļu, franču, itāļu utt. uzvārdus. Tas ir jāmāca bērniem. Un jāmāca arī pieaugušie. Šī rakstība vispirms ir vajadzīga zinātniskajā literatūrā. Tur jādod nevis vispirms latviskā rakstība, bet otrādi — vārds oriģinālrakstībā, tas ir tāds un tāds cilvēks, bet iekavās: kā to daudzmaz precīzi latviski izrunāt. Tas ir jāmāca. Kāpēc, piemēram, igauņi visu šo laiku ir varējuši iztikt bez svešu īpašvārdu sagrozīšanas? Viņi nekad to nav darījuši. Arī lietuvieši pamazām ņem vērā oriģinālrakstību. Ja agrāk es viņiem biju Knutas Skujeniekas, tad tagad arī tur esmu Knuts Skujenieks.

Bet arī ar rakstību pēc izrunas latviešu valodā nebūt viss nav kārtībā. Kaut vai romāna "Forsaitu sāga" autors — latviski ir vismaz desmit dažādu viņa uzvārda rakstības variantu. Un visi neprecīzi! Kam tas ir vajadzīgs? Sniedz oriģinālrakstībā, un skolā aptuveni iemāci, kā tas būtu jāizrunā.

Rike Helmsa:

— Tam nolūkam varētu būt arī nelielas vārdnīcas. Bet svarīgākais jau ir uzrakstīt tā, kā šis uzvārds ir oriģinālā.

Knuts Skujenieks:

— Personvārdu rakstībā latviski arī pašreiz nav konsekvences dažādu tautu īpašvārdu atveidē. Juris čehiski ir Jirži, poliski vajadzētu būt Ježi, bet nezin kāpēc tiek pievienota galotne — Ježijs. Un gala iznākumā polis, kaut vai nosit, neko nesapratīs no latviešu rakstības. Es nemaz nerunāju par grieķiem vai citām tautām, kuru īpašvārdu atveide ir vēl sarežģītāka. Arī reportieri nezina, ko iesākt, piemēram, ar ungāru, rumāņu un citu tautu sportistu uzvārdiem. Un tad viņi paņem kaut ko no Reitera aģentūras ziņām un liek klāt galotni.

Mēs uz katra soļa pārkāpjam principu: jāraksta tā, kā runā. Kaut vai — kā mēs rakstām krievu uzvārdu Ļebeģev? Ļebedevs. Vai tas ir fonētiskais princips? Tas ir kaut kāds riebīgs hibrīds no fonētiskā un no grafiskā principa.

Rike Helmsa:

— Man šķiet, ka jūs par to nedomājat katru dienu. Bet mēs par to domājam katru dienu, jo redzam savus vārdus, kas mums kļuvuši absolūti nepazīstami.

Knuts Skujenieks:

—To dziļāk saprot tautieši, kas atgriezušies Latvijā no trimdas, bet nesaprot vietējie. Jo cilvēks ir konservatīvs pēc savas dabas, ar to grūti cīnīties.

Vēl problēma ir vēsturiskie vārdi, dažādi vēsturiskie slāņi. Ir jārespektē tradīcijas, ja tiek runāts par karaļu vārdiem. Nevajadzētu būt Henrijam, Anrī, bet Indriķim. Jau pietiek ar to, ka padomju laikā no Jāņa Briesmīgā iztaisīja Ivanu Bargo, lai mīkstāk skan.

U3.JPG (40294 BYTES)
Pēteris Ušpelis ar dēlu Andri savā darbnīcā Mālniekos pie Rēzeknes

Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere daiļamata meistare Ilga Madre

M.JPG (26795 BYTES) Ilga Madre:

Es esmu rokdarbniece un muzejniece. Jelgavas muzejā nu jau 41 gadu vadu Tautas mākslas studiju "Atspole". Visi tās dalībnieki varētu būt mani bērni vai mazbērni. Esmu arī Latviešu tautas lietišķās mākslas biedrības priekšsēdētāja. Man jautā, kāpēc es savos gados vēl strādāju, pie tam braukāju to garo gabalu no Rīgas uz Jelgavu. Es tad atbildu, ka piederu pie tiem dullajiem, kam patīk strādāt, un šai darbā strādāju vēl arī tāpēc, ka neviens jaunais par tik mazu algu to nedarīs.

Pagājušais gads man bijis nozīmīgs ar diviem ievērības cienīgiem notikumiem. Pirmais ir piedalīšanās tautu dzīves mākslas festivālā Vašingtonā. Tas ir Smitsonu institūta rīkotais Amerikas tautu festivāls, kur parasti aicina piedalīties arī kādu citu pasaules reģionu. Šoreiz tās bija Baltijas valstis. Bija izsludināts projektu konkurss. Es savā projektā piedāvāju pārstāvēt latviešu tautas mākslu ar tekstilijām, keramiku un metālkalumiem. Tas tika atzinīgi novērtēts, un es kļuvu par vienu no apmēram piecdesmit cilvēku lielās latviešu delegācijas loceklēm.

Sākot ar pirmo dienu, mēs šajā festivālā pašā Vašingtonas centrā jutāmies kā mājās. Pēc Mārtiņa Heimrāta projekta izbūvētā latviešu sēta ne ar ko neatšķirās no tām zemnieku sētām, kas atrodas mūsu Brīvdabas muzejā. Pie mums tur nāca ciemiņi no visām pasaules malām, un mēs viņus uzņēmām kā savās mājās. Tur bija mazā Latvija lielajā Amerikā. Mums kaimiņos bija Lietuvas, Filipīnu un Viskonsīnas štata ekspozīcijas. Katrā no tām bija kaut kas īpatnējs, ļoti jauks, varēja redzēt šo tautu tradīcijas, kultūru, strādāja brīnišķīgi meistari, bet nekur nebija panākta tāda vienota mājas sajūta kā mūsu sētā. To atzina arī ciemiņi.

Mēs tur bijām divas nedēļas, un apmeklētāji nāca visu laiku. Veselām ģimenēm. Atsaucība bija ļoti liela. Tikai žēl, ka mums nebija gandrīz nekādu prospektu vai citādu propagandas materiālu. Igauņi un lietuvieši šai ziņā spēja sevi parādīt daudz labāk. Sevišķi igauņi. Viņiem bija albumi, dažādi katalogi un prospekti gan par lietišķo mākslu, dejošanu un dziedāšanu, gan par igauņu zemi, Tallinu un citām pilsētām. Tā nu mums ir galvenā mācība — vairāk jādomā par uzskati, dažādiem ilustratīviem izdevumiem.

Mūsu tautas mākslu, ko festivālā pārstāvēja audējas un rokdarbnieces, keramiķe, metālkalējs, laivu meistars, tīklu metējs un dažu citu amatu pratēji, tāpat arī vairākas folkloras kopas, mūsu sētas daudzie viesi uzņēma ļoti labvēlīgi, ar lielu interesi. Es rādīju līgavas ģērbšanu un nolasīju trīs referātus par mūsu tautas mākslas tradīcijām. Atsaucība bija liela, tika uzdoti arī daudzi jautājumi, piemēram, par tradīciju pārmantošanu, tautas mākslu šīsdienas dzīvē. Bija jāstāsta gan par papardes zieda meklēšanu, gan par līgavas rotām un viņas daudzajiem brunčiem.

LL.JPG (23389 BYTES) Otrs lielais notikums bija tas, ka ar manis darināto stilizēto Alsungas tautastērpu uz Grieķiju aizbrauca Misis Latvija, kas atgriezās ar pasaules skaistākās sievietes titulu. Pirms tam Ievu Bondari biju redzējusi tikai televīzijā. Viņa atnāca un sacīja: "Es nāku pie jums kā svešs cilvēks..." Es uzreiz viņu pārtraucu: "Kā svešs? Es taču skatos televīziju un lasu avīzes, jūs man neesat sveša." Izrādās, pirms tam viņa saņēmusi vairākus atteikumus. Par mūsu tautastērpiem pasaulē ir interese. Nesen saņēmu vēstuli no kādas dāņu kundzes, kas kolekcionējot tautastērpus. Vasarā Rīgā savukārt ieradīsies kāds īru pētnieks, ar kuru iepazināmies Vašingtonā festivāla laikā. Viņš interesējas par mūsu tautiskajām jostām. Šādi kontakti ir ļoti patīkami, jo tādā veidā mēs pretim varam saņemt literatūru un dažādus žurnālus, kas mums Latvijā nav pieejami.

Un nobeigumā jāsaka liels paldies "Latvijas Vēstnesim", kurā publicētās ziņas par mani un citiem mūsu izstādes dalībniekiem bija nonākušas internetā. Amerikas cilvēki tās bija izdrukājuši un atnesa mums. Bija ļoti patīkami lasīt jūsu laikrakstā publicētos materiālus par latviešu tautastērpiem un mūsu delegāciju, kas ar interneta starpniecību bija pieejami visiem amerikāņu lasītājiem.

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa cilvēkiem tiekoties, —

Aina Rozeniece, Andris Sproģis, Māris Kaparkalējs, Arnis Blumbergs, "LV"

 

 

 

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!