Pirmpublikācija

"Tais dienās, kad mākoņi aizklāja sauli"

Dokumentos, atmiņās, dienasgrāmatās — latviešu jaunatnes patriotiskā kustība "Nacionālā sardze"

nr. 43/44, 16.02.99.; nr. 45/46, 17.02.99.; nr. 47, 18.02.99.

Savā ikdienas darbā Jūlijs Bračs strādāja par skolotāju 1. Rīgas pilsētas ģimnāzijā, Natālijas Draudziņas ģimnāzijā un Lietuviešu ģimnāzijā, kur mācija vēsturi un latviešu valodu, turklāt ļoti uzskatāmi, kodolīgi un saistoši prata ieinteresēt pat par gramatiku. Arī trimdā Vācijā viņš strādāja par skolotāju ģimnāzijā

Nacionālās sardzes otrajā gadadienā 1943. gada 8. decembrī aptuveni puse no toreizējiem pārsimt dalībniekiem sapulcējās uz svinīgo aktu Rīgā, Blaumaņa ielā 38, spiestuves "Rota" zālē. Par jauniešu nostāju — svēti turēt Latvijas brīvvalsts 22 gados sasniegto un par ceļiem Baltijas apvienošanai, arī par Nacionālās sardzes paveikto un uzdevumiem, runāja Jūlijs Bračs, Zigurds Raiskums un Nikolajs Namnieks. Vienlaikus tika sniegta informācija arī par īsto stāvokli frontē un ne gluži atklāti, bet tomēr runāts par vācu nodarījumiem un izredzēm Ostlandē, kad jau bija skaidrs, ka Vācija šo karu zaudēs. Primajā rindā no kreisās: Valija Damberga, Māra Dombrovska, Valentīns Silamiķelis, Jūlijs Bračs, Gunards Petrovič

Darba nozares otrajā darbības gadā

Nozares uzdevums ir to NKVD un NKGB materiālu šķirošana, izvērtēšana un sakārtošana, kas ir Nacionālās sardzes rīcībā. Vispirms jābeidz šķirot tie materiāli, kas iepriekšējā darba gadā no pagalma ienesti telpās un nav vēl pilnīgi izšķiroti. 1942. gada rudenī darbu strādā 44 darbinieki — garāku vai — lielākā daļa — īsāku laiku. Šo darbu veic Cielavas, Finka un Petroviča grupas, bet pēc 1943. gada 15. janvāra šajā darbā iesaistās arī Plēsuma un Lauča grupas. Putekļaino un vienmuļo darbu ik vakarus strādā 6–8 darbinieki katrā maiņā.

Derīgos iespieddarbus atdala no laikrakstu fragmentiem, nevērtīgos, neaprakstītos papīrus — no aprakstītajiem. Trieciena tempā šo darbu pabeidz 1943. gada 16. februārī.

Ka darbs nav veltīgs, par to liecina ļoti svarīgi atradumi. Starp atkritumiem, stikla lauskām un mazvērtīgiem preses izdevumiem atrod čekas oriģināldokumentus, apcietinātajiem atņemtās lietas, viņu piederīgajiem sūtītās vēstules, čekas sarakstus.

Līdztekus tam nozare apstrādā NS rokās atrodošās ZSMP nama caurlaides. Arī šim darbam ir nozīme, jo atklājas, kas bijuši šīs iestādes populārākie apmeklētāji. Īpašās alfabēta lapās tiek ierakstīti apmeklētāju vārdi, adreses un citi dati. Šai darbā piedalās galvenokārt Birzgales, Kalniņas un Gailes grupas. Pavisam šo darbu veic 51 darbinieks, ik vakarus gan vidēji tikai 4–6 cilvēki. Darbu pabeidz 1943. gada 23. janvārī. Pēc tam no alfabēta lapām izraksta datus par tām personām, kas čeku apmeklējušas 5 un vairāk reižu. Šo darbu veic līdz pavasa®a darbu pārtraukumam.

Sākumā pie Vispārējo darbu nozares pieder arī preses materiālu kārtošana, bet 1943. gada janvārī šo darbu pievieno Polītiskās informācijas nozarei. Līdz tam pie preses kārtošanas strādā 31 darbinieks. Veic daļēju čekas telpās esošās preses sakārtošanu pa valodām, sašķirojot dažādus izdevumus un atsevišķi novietojot grāmatas. Darbu sākumā vada Zīverts, tad Salaks un Ķimenis.

Jau 1942. gada rudenī NS darbinieki sāk kārtot materiālus arī citās telpās. Tur uzdevums no chaosa izveidot kārtību. Par šo darbu varēs saņemt visus tos preses materiālus, kas tur atradīsies vairāk nekā vienā eksemplārā. Šis ir svarīgs materiālu papildinājums. Darbu vada Modris Gulbis. Pavisam šajās telpās nodarbināti 10 darbinieki, un ik vakarus strādā 2.

Svarīgākais nozares darbs ir derīgo materiālu tālāka caurskate. Telpu trūkuma dēļ šo darbu var sākt tikai 1943. gada 5. aprīlī. Tā labākai veikšanai tiek izstrādāta īpaša instrukcija materiālu kārtotājiem, ar ku®u iepazīstina darbiniekus, pirms viņus iekļauj darbā. Te iesaista 8 darbiniekus. Atzīmējamas Grīvnieces grupas meitenes, kas tajā laikā strādā pat ik dienas. Neraugoties uz mazo nodarbināto skaitu, darbi veicas labi. Darba gada noslēgumā lielajā kamerā esošie materiāli ir izskatīti.

Pavasarī Vispārējo darbu nozarē nodibina Zīmēšanas un rasēšanas darba punktu. Bārdiņa, bet no 1943. gada 1. februāra — Krēsliņa vadībā tiek pagatavoti NS telpām vajadzīgie uzraksti, plakāti, kartes, schemas un sardzes caurlaides. Līdz 5. maijam izgatavoti: 23 techniskie uzraksti, 3 kartes, 2 čekas schemas, 2 čekas dziesmas, uzraksti 1. kamerā — "Mirstu čekā...", 10. kamerā — "Varoņi nemirst, bet dzīvo mūžīgi!", darbinieku caurlaides u.c. Kaut sistemātisku darbinieku Krēsliņam ir tikai pāris, viņš ar savu neatlaidību un darba prieku paveic daudz.

Kā tiešais Z.Bremmaņa palīgs un aizvietotājs visu darba laiku strādā Tālivaldis Bols. Pirtī atrodošos materiālu šķirošana notiek T.Bola vadībā, viņš paskaidro jaunajām grupām darba norisi un piedalās arī caurlaižu rakstīšanā, kā arī no paša sākuma strādā līdzi derīgo materiālu šķirošanā. Jāatzīmē, ka T.Bols ir pašaizliedzīgs un neatlaidīgs darbinieks un liels patriots. Nav gandrīz nevienas tādas dienas, kad viņa nebūtu čekā.

V. Silamiķeļa piezīme: T.Bols krita leģionā Kurzemē 1945. gada 20.–23. marta kaujās pie Blīdenes no mīnas trāpījuma. Viņu iznesa Zigurds Raiskums. T.Bols aprakts Vikstrautes kapos, kur okupanti vēlāk uzcēla cūku fermu. Viņa māsa Ruta Bols par partizānu atbalstīšanu un piederību nelegālai pretesības grupai notiesāta un pazudusi Gulagā.

Polītiskās informācijas nozare

1942./1943. darbības gadā šī nozare Edgara Rutkovska vadībā ir plašākā darbu nozare. Tā aptver visus tos materiālus un ziņas, kas saistītas ar čeku un boļševismu. Pētī sekas, ko tas atstājis tautā.

Darbs izrādās grūtāks, nekā sākumā likās. Darba sadalījums ir, bet nevar uzreiz atrast piemērotus darbiniekus. Kad beidzot tie atrasti, nāk klāt atkal jauni materiāli, ku®u dēļ ir jāpārkārto darba sadalījums. Šāda pārorganizēšana notiek līdz pat 1943. gadam.

Laimīga izrādās darbinieku izvēle. Tie saprot savu darbu un stājas pie tā ar lielu dedzību. Daži šajā darbā parāda arī lielas organizatoriskas spējas. Pēc atrastiem materiāliem un novērojumiem, kas rodas, iepazīstoties sīkāk ar tiem, darbi tiek sadalīti 3 daļās: Vēsturiskā, Kriminālā un Vispārējās informācijas daļā.

Vēsturiskās informācijas daļa apkopo visas ziņas, kas saistītas ar čeku un boļševismu un to valdīšanu Latvijā. Uzdevums ir iepazīties ar Baigā gada priekšvēsturi — sociāldemokrātiju Latvijā 1905. gadā un 1919. gada Padomju Latviju. Vēsturiskās informācijas daļu uzdod vadīt stud. phil. L.Kuzinam.

Kriminālās informācijas daļa kārto un pārbauda visus Vēsturiskās informācijas daļas datus par personām, kas kompromitējušās pretnacionālā darbībā. Galvenais uzdevums ir sastādīt kompromitējošo personu kartotēku, lai kļūtu zināmi tie, kas vainīgi pie sarkanā terora, bet turpina ieņemt augstas vietas latviešu sabiedrībā un pašpārvaldē. Kriminālās informācijas daļu vada Kārlis Apinis. ( Kritis leģionā austrumu frontē — Valentīna Silamiķeļa piezīme. )

Vispārējās informācijas daļa (dēvēta arī par Aktuālās informācijas daļu — MKG) apskata sekas, kādas Baigais gads ienesis un atstājis latviešu tautā. Vāc aktuālas ziņas par vācu okupācijas varu, noskaņojumu tautā, polītiskās anekdotes un baumas.

Šo darbu daļu sākumā vada nacionālo ideju cīnītājs no 1924. gada, "Jaunās Zemgales" pirmais virsaitis Bertolds Akers, tad — Oļegs Popovs un beidzot Jānis Skujiņš. Katrs šīs daļas darbs tiek sadalīts sīkās daļās, un katrs darbinieks strādā pie sava noteikta darba, tā kļūstot par šī jautājuma speciālistu. Gala rezultātā ir pilnīgs pārskats par boļševiku un čekas darbību Latvijā kā pirms viņu valdīšanas gada, tā tajā un arī par sekām, kas radušās pēc šī gada. Pēc 1943. gada 15. aprīļa vācieši šīs daļas darbību aizliedz.

"Nacionālās sardzes" vēstures referāts izveidots ar nodomu sastādīt sīku darba chroniku. Šo darbu 1942. gada 6. decembrī sāk Māra Dombrovska, kad viņas rīcībā nodod materiālus par NS līdzšinējo darbību. Pirmais uzdevums — sakārtot esošo informāciju. Tādēļ M.Dombrovska sistemātiski intervē darbu vadītājus, tā iegūstot kopskatu par pašreizējo stāvokli. Pēc viņas chronistes bija Džilda Birzgale un Dagmāra Kreišmanis.

Vēsturiskās informācijas daļa

Ir saglabājies raksts "Vēsturiskās informācijas daļa". Liekas, ka tas sīkāk apraksta iepriekš minētās Polītiskās informācijas nozares Vēsturiskās informācijas daļu.

Vēsturiskās informācijas daļa darbu sāk 1943. gada 11. janvārī. Darba jomas:

1. Bibliotēka un prese (vada B.Gaile) ar sek. darba punktiem:

a. chronika, b. bibliotēka, c. prese, d. folklora.

2. Čekas pētīšana (vada I.Mastiņš).

3. Iztaujas (vada A.Kaudzītis).

1. Bibliotēka un prese

Chronikas darba uzdevums ir izrakstīt no boļševiku laika laikrakstiem notikumus pa dienām, ku®ās atspoguļojas dažādas parādības saimnieciskajā dzīvē, kultūras, sabiedriskajā un padomju valsts dzīvē savienībā un ārzemēs.

Tiek noorganizētas 3 chronikas grupas ar 21 darbinieku — A.Šķērītes, R.Augstmaņa un V.Dambergas vadībā.

Vispirms sastāda instrukciju par darba plānu. Katrs darbinieks sastāda t.s. chronikas mācības eksemplāru. Pēc tā var pārliecināties, vai darbinieks pareizi izpratis notikumu iedalījumu. Tad sastāda pašas chronikas lapas.

Pirmkārt izpēta "Cīņas" jūnija, jūlija un augusta numurus, kā arī "Jaunāko Ziņu" jūnija un jūlija numurus par literatūru un mākslu.

Kā vērtīgu papildavotu no ACS īpašumā iegūst kaudzi avīžu izgriezumu par boļševiku varas laiku Latvijā. Saņemtos materiālus sakārto.

b. Bibliotēkas darba uzdevums ir savākt vienkopus dažādās telpās esošās komūnistu grāmatas un atšķirt tās no periodikas. Pēc tam grāmatas inventarizēt un novietot atsevišķā telpā. Sākumā uz plauktiem, vēlāk — izgatavotos skapjos. Šādu grāmatu darba gada beigās ir 1196. Tiešo bibliotēkas pārzināšanu un darba vadību uzdod Salakam, bet faktiski darbus vada Miermīlis Akers.

c. Preses darba uzdevums ir tādā pat veidā kā bibliotēkā savākt arī periodiku. Šos darbus uzņemas vadīt Agris Ķimenis. Visu presi sadala pa valodām un sakārto "Jaunā Komunāra", "Cīņas", "Padomju Latvijas" un dažādu žurnālu pilnus komplektus. Šajā darbā izceļas Raimonds Kristovskis un Zigurds Zīle, ku®i izveido arī kartotēku par preses izdevumiem.

d. Folkloras darba uzdevums ir vākt boļševiku laika folkloru — visvairāk polītiskās anekdotes, dziesmu parodijas utt. Šo darbu vadību uztic Zigrīdai Kalniņai. Taču vēlāk viņas vietā nāk Jānis Skujiņš. Tad darbs straujāk virzās uz priekšu.

2. Čekas pētīšana

Darbi rit lēni, jo čekas oriģināldokumentus no citām iestādēm ir g®ūti dabūt. Darba gadā izdodas sastādīt boļševiku noslepkavoto cilvēku kartotēku. No iztauju protokoliem reģistrē 60 personu vārdus, kas atradušies čekā.

Sienu uzrakstu nolasīšanu izdara Modris Gulbis un Jānis Bērziņš.

Tiek sastādīts čekas vēstures apraksts, izmantojot arī vēstures dokumentus un literatūru.

3. Iztaujas

Jāiztaujā personas, kas bijušas čekas gūstā vai ieradušās čekas telpās tūlīt pēc boļševiku padzīšanas. Tā kā šādai iztaujai vajadzīgs tiesisks pamats, lai ļaudis pratinātu, darbs maz sekmējas.

Atsevišķi sastādīts to personu saraksts, kas vēlas kādas ziņas par piederīgiem, ku®as varētu sniegt, ja vārdus uzietu, pētījot materiālus un uzrakstus.Vēsturiskās informācijas techniskajiem darbiem noorganizē sevišķu biroju, par ku®u vadītāju ieceļ L.Gūtmani.

Idejiskās informācijas nozare

Idejiskās informācijas nozares uzdevums ir iepazīstināt tautu ar čekas telpām un čekas darbību Latvijā, līdztekus apmeklētājus apgaismojot arī par nacionālisma būtību. Šāds informācijas darbs tika teicami veikts jau 1942. gada vasarā. Lai papildinātu speciālistu kadrus čekas jautājumos, labākajiem NS darbiniekiem runātājiem sarīko pavadoņu mācību kursus. Tos vada Edgars Rutkovskis un Tālivaldis Jozis. Jau 8. decembrī čekas telpas var atkal atvērt publikas apskatei. Apskates turpinās visu ziemu ik svētdienas un bieži arī darbdienās.

Interese par bijušo čekas cietumu ir liela. Gadrīz ik svētdienu cauri pagrabu šaurajiem gaiteņiem izved 430 un vairāk apmeklētāju. Publiku telpās ielaiž organizēti pa grupām. Katra grupa telpās uzturas 30–60 minūtes. Visu šo laiku pavadonis sniedz paskaidrojumus.

Darba laikā ziemā nodarbināti 32 pavadoņi, kas 1942./1943. gada ziemā cauri čekas telpām izved 6850 personas, no ku®ām trešā daļa ir ārzemnieki. Pēdējiem paskaidrojumus sniedz vācu, krievu un dažiem — pat angļu valodā. (Zēni no 1. R.P.Ģ. (angļu) praktizējas!)

Lai iepazītos ar Rīgas čeku (vienīgo tāda veida vēsturisko pieminekli, kas pieejams atklātībai) iebrauc daudz interesentu no visas Rietumeiropas.

Labākie pavadoņi ir Varks, Gasjūns, Jānis Bērziņš, Zigurds Raiskums, Valentīns Silamiķelis, Zigurds Bremmanis, Modris Gulbis un pats priekšnieks.

Čekas telpas nodomāts pamazām pārvērst par plašu muzeju, kas nākamībā paustu mocekļu piemiņu. Muzeja izveidošana pagaidām jāatliek līdzekļu trūkuma dēļ.

Trešajā darbības gadā nozaru vietā pastāv šādi "referāti":

Vēsturiskās informācijas referāts, kas iedalīts darba punktos,

Idejiskās informācijas referāts,

Aktuālās informācijas referāts.

Referātu (nozaru) apraksta trešajā darbības gadā pietrūkst.

Var vēl atzīmēt, ka trešajā darbības gadā vairs nav agrākās Vispārējo darbu un Polītiskās informācijas nozares.

Individuālo darbinieku raksti

Miermīlis Akers

(miris 1993.g. maija beigās)

Manas skolas vēstures skolotāja mag.hist. Jūlija Brača aicināts, viņa vadītajā jaunatnes kustībā iesaistījos 1941./1942. mācību gada sākumā: čekas pagrabi esot savvaļā atstāti un tur varētu atrast kādas ziņas par apcietinātajiem un pazudušajiem. Jūlijs Bračs man piešķīra individuālo segnumuru: 10201, kur "10" apzīmēja skolu, resp. Rīgas pilsētas 1. ģimnāziju, "20" — otrā klase pēc kārtas, kas iestājusies jaunatnes kustībā, un "1" — grupas vadītājs. Katru reizi, uzsākot darbu, šo numuru reģistrēja sardzes žurnālā. Man uzticēja bibliotekāra pienākumus. Man bija jāsakārto čekas pagalmā un kamerās atrastās, apcietinātājiem atņemtās grāmatas.

Ģimnāzijā biju klases prefekts un kustībā iesaistīju klases biedrus Jāni Skujiņu, Aivaru Cīruli, Bruno Briedi, Kārli Jaunarāju, Gunāru Ķibildu, Bergu, Manfredu Zīvertu, Andrēju Ramānu, Raimondu Galdiņu, Zigfrīdu Vilku un citus.

Daži kustības dalībnieki ik dienas ieradās "stūra mājā", it sevišķi tie, kam tīkamas bija militāras manieres. Viņi iesaistījās sardzes dienestā. Visi kustības dalībnieki tik bieži nevarēja ierasties. Daži ieradās tikai nedaudzas reizes. Veicamie darbi bija vienkārši, monotoni, bet visi strādāja ar lielu emocionālu spriedzi.

Jūlijs Bračs bija neliela auguma, nēsāja ūsas, valkāja acenes, kājās viņam bija galifē bikses un stulmeņu zābaki. Viņš parasti noturēja īsu, patriotisku, kodolīgu uzrunu, pats, nedaudz acis piemiedzis, uz priekšu saliecies, runāja tik aizrautīgi, ka nekad nevarējām palikt vienalīdzīgi par teikto. Latvijas valsts svētkos un izvadot dienestā iesauktos uz fronti, koridorā ienesa Latvijas karogu, kam asistēja tautastērpos ģērbtas jaunietes. Kādā vakarjundā Jūlijs Bračs runāja par konspirātīvisma nozīmi un brīdināja: "... gan jau komjaunieši mūsu kustības dalībnieku sarakstu ir ievietojuši pudelē un norakuši zem kādas priedes saknēm...".

Apmācīja grupu pavadoņus, kas apmeklētājiem izrādīja čekas pagrabus "... lai katrs, kas ieiet kā komūnists, vairs neizietu kā komūnists" (Jūlijs Bračs).

Apmeklētāju bija ļoti daudz. Kādu ziemas svētdienu, kad temperatūra bija -20°C, redzēju apmeklētāju rindu, kas stāvēja no čekas vārtiem Stabu ielā, tālāk pa Brīvības ielu līdz vecajai Ģertrūdes baznīcai. Apmeklētājus sakārtoja nelielās grupiņās, ko ceļveži ieveda pagalmā, pēc tam čekas vārtus aizslēdzot.

Pirmais gājiens — uz pirmā stāva koridoru, kur Sarkanā terora skates laikā bija novietota fotogrāfiju izstāde. Visā sienas augstumā palielinātais Josifs Džugašvili smīnēdams vēroja apmeklētājus; blakus tam — skati no Baigā gada piespiedu demonstrācijām, demonstrantu masas, daži ar jūsmīgām sejām, braši nesdami kādu no mundriem Višinska izteiktajiem lozungiem. Viss it kā liecinātu par "laimīgu dzīvi Padomijā ar tēvu un skolotāju Josifu Džugašvili Staļinu priekšgalā". Turpmākā gaita pa koridoriem, kamerām šo Staļina viltus plīvuru pamazām noņēma, atsedzot komūnistiskās partijas polītikas nežēlību un tās drausmīgo ģenocīda raksturu. Grāmatā "Baigais gads" ievietotās mocekļu fotogrāfijas bija arī šeit izstādītas. Gidi veda apmeklētājus pa garajiem koridoriem arvien tālāk, arvien dziļāk čekas pagrabos, informēdami par apcietinātajiem, kas bija kamerās atradušies.

Pēdējais gājiens — atpakaļ uz pagalmu, lai nokļūtu cilvēku šautuvē, kur bija speciāli izbūvētas sienas un pie tām nocementētas asins noteku iedobes, kas beidzās ar "rīdziņu", kas ielās rīdziniekiem ir tik labi pazīstamas noteku ūdeņu savākšanai. Uz grīdas melnoja gumijots smagās automašīnas kravas telpas pārsegs, ar ko Noviku un Šustiņu darboņi apsedza līķus pirms to izvešanas no čekas pagalma cauri dzelzs vārtiem uz Stabu ielu un tālāk — tikai pašiem čekistiem vien zināmā virzienā.

Vācu okupācijas laikā skolēni nedrīkstēja atdot godu Brīvības piemineklim tā, kā to līdz Padomijas okupācijai mācīja skolās — pagriezt galvu uz pieminekļa pusi un noņemt galvassegu. Vācu drošības dienesta pārstāvji bija aizturējuši cilvēkus, kas nolika ziedus pie pieminekļa. Rīgā kļuva zināms, ka Latvijas proklamēšanas atceres dienā skolēni gatavojas nolikt ziedus Brāļu kapos pie Mātes tēla. Kustības vadība uzskatīja, ka ir nepieciešams brīdināt skolu jaunatni, lai nebūtu lieku upuru. J.Brača kustības dalībnieki pa diviem it kā nejauši pastaigājās pa Miera ielu, Bērzu aleju un Brāļu kapos vārtu tuvumā un, ieraugot jauniešus ar ziediem, piegāja pie viņiem un brīdināja, ka Brāļu kapos ziedu nolicējus var apcietināt un ieteica patriotiem doties projām. Ar savu partneri mēs aizgājām uz Meža kapu sānu ejām un redzējām, ka aiz Mātes tēla stāvēja arestantu mašīna, t.s. Melnā Berta, un dežūrēja vācu drošības dienesta vīri.

Laikraksta "Tēvija" korespondents ieradās čekas pagrabos un tad arī nofotografēja kustības dalībnieku grupu pagalmā pie ieejas durvīm. Reportāža un fotogrāfija parādījās vienā no "Tēvijas" numuriem. Kustības dalībnieki tika apbalvoti ar brīvbiļetēm operas"Toska" izrādē. Kustības vadītājs un dalībnieki ieņēma vietas pirmā balkona (beletāžā) ložās, kas novietotas blakus valdības ložai.

Kustības dalībnieku draudzīgās attiecības neaprobežojas ar kopīgo darbību čekas apgrabos. Pirms atkārtotas Latvijas okupācijas 1944.gadā, manu vecāku aicināta, Kandavas "Ozolājos" ieradās kustības dalībnieku grupa, lai kopīgi nosvinētu Līgo svētkus. Kopā pavadījām šos pēdējos tautas svētkus pirms padomijas okupācijas un vairāku dalībnieku iesaukšanas darba dienestā vai leģionā. Tad sākās manas karakalpa gaitas. Man nebija lemts dienēt Latvijas armijā. No personas tiku pārvērsts par kaleidoskopa kristalliņu, ko svešas rokas — gan no Rietumiem, gan Austrumiem — varēja sakratīt pēc viņu vēlēšanās, iegūstot dīvainas, neparastas un negaidītas kaleidoskopiskas ainas. Grūti būt par karakalpu svešu varu dienestos un to absolūtā varā. To es attiecinu arī uz dienestu leģionā, kaut gan tad stobrs bija pagriezts pareizā virzienā un nebija alternatīvas.

Pēc Otrā pasaules kara lielās varas patvaļīgi (dabiski, ar mani nekonsultējās...) pagrieza manas tekas uz austrumiem. Mūs, leģionārus, un arī no vācu koncentrācijas lēģeriem atbrīvotās personas lopu vagonu ešelonā 1946.gada 8.janvārī no lēģeriem Harkovā un Kijevā atgādāja Rīgā un ievietoja kara gūstekņu — vāciešu lēģerī Meža prospektā 88. Vēlāk atrados arī lēģerī Ganību dambī 40. Kādu rītu dzirdēju, ka uz darbu neizsauca kā parasti pa brigādēm, bet atsevišķus gūstekņus pēc uzvārdiem. Izsauca arī mani: "Na vihod! Na rabotu!" Automašīnas kravas telpā sēdējām kādi četri gūstekņi un divi apbruņoti sargi. Pirmo reizi Rīgā mani sūta darbā! Atkal redzēšu savas dzimtās Rīgas iemīļotās ielas. Braucam pa K.Valdemāra ielu centra virzienā. Man kļūst silti. Iegriežamies Stabu ielā un braucam kalnup. Nu ir pavisam karsti. Drīz būsim klāt pie čekas mājas. Quo vadis? Lēkt ārā no ejošas mašīnas? Bet blakus ir divi apbruņoti sargi, un uz ielas čekas tuvumā var būt slēptie posteņi. Paļaujos liktenim. Tuvojamies tik labi pazīstamajiem čekas dzelzs vārtiem, pabraucam tiem nedaudz garām, tad mašīna apstājas. Tad tā atkal uzņem gaitu, šķērso Brīvības ielu un, līkumus mezdama, aizbrauc līdz kādai mērinstrumentu rūpnīcai. Kādu stundu noslaistāmies, tad jābrauc atpakaļ uz lēģeri. Kas tas bija? Bailēm lielas acis? Pārbaude? Varbūt atgādinājums — mēs par jums visu zinām?

Latvijā pēc kara bija palicis nezināms skaits kustības dalībnieku. Biju pārliecināts, ka čeka viņiem nepiedos tās noslēpumu atklāšanu. Gaidīju plašas represijas. Kāpēc tika apcietināti tikai daži kustības dalībnieki, bet nebija vienlaidus represijas? Varbūt tāpēc, ka jaunatnes kustība bija aptvērusi daudz jauniešu, pēc archīva datiem tādu bijis 300. Tādā gadījumā represijas skartu daudzas ģimenes, bet tas varētu sacelt aizdomas par patieso "Staļintētiņa mīlēšanu" 1940./1941.gadā. Varbūt, ka čekai pirmajos pēckara gados bija jāmeklē mežos partizāņi un arī no Anglijas iesūtītie izlūki. Pēdējos tā samērā viegli atrada ar viltus pagrīdes palīdzību, kur veiksmīgi piedalījās arī daži dakteri (TV pārraide "Spēle"). Varbūt bijām pārāk maznozīmīgu antikomūnistisko darbu veikuši, kaut gan pēckara gados par vienreiz teiktu nacionālu izteicienu, par patriotiskas grāmtas lasīšanu, par tautiskas dziesmas dziedāšanu — "Ej, saulīte, drīz pie Dieva... bargi kungi darbu deva, nedev’ svētku vakariņ..." — draudēja gadi Gulagā. Varbūt, ka bijām fiksēti īpašā sarakstā un tikām novēroti cerībā, ka izveidosim grupveida pretsovjetu darbību, reizēm kangariem mūs tam provocējot.

Es neizslēdzu iespēju, ka masveida represijas izpalika divu faktoru dēļ. Pirmkārt, konspirācija. Kustības žurnālos nereģistrēja dalībnieku uzvārdus, bet katra individuālo segnumuru. (Piezīme: ir bijis tomēr kāds darbinieku saraksts, par kura esamību Akers nav zinājis — red.)

Turpmāk vēl