Pa līniju kā mēnesstaru pretī liktenim

Lauma Mellēna

"asara zirnekļa tīklā

tāds ir mans liktenis ziniet."

Tā reiz rakstīja Klāvs Elsbergs. Bet smalkais mūža tīmeklis pārtrūka, kad dzejniekam un tulkotājam Klāvam Elsbergam bija tikai 28 gadi. Šogad viņam apritētu 40, ja vien 1987.gada 5.februārī traģiska nāve nebūtu šķīrusi dzejnieku no mums.

1994.gadā literatūras nedēļas ietvaros Rīgas Franču licejā, kur dzejnieks kādreiz mācījās, viņa piemiņai tika iedibināta Klāva Elsberga Mazā prēmija — to pasniedz par labāko skolēnu radošo domrakstu saistībā ar Klāva Elsberga dzeju.

Radošo darbu konkurss notiek mācību stundu laikā kādā no literatūras kabinetiem. Izvēlei tiek dotas vairākas darbu tēmas, parasti tās ir Klāva Elsberga dzejas rindas, tiek dots zināms laiks un labu veiksmi! Tiesa, šā gada konkursanti atzina, ka klasē darbu radīt ir grūti. Ne jau katru tajā brīdī apciemo iedvesma vai kāda literāra mūza.

1994.gadā Klāva Elsberga Mazo prēmiju saņēma Laura Rozenberga. Viņa pašlaik studē tieslietas jau 4.kursā. Ar literatūru te sakars pavisam niecīgs — tik vien kā apjomīgie likumu sējumi atgādina par lasītajām biezajām daiļliteratūras grāmatām skolā. Starp citu, pērn Laura Rozenberga kļuva par "Latvijas Vēstneša " stipendiāti. 1997.gada prēmijas laureāte bija Laura Grīnberga. Tagad Laura ir Kultūras akadēmijas pirmā kursa studente. Viņai Klāva Elsberga prēmija ir bijis liels pārsteigums. Šī gada prēmijas pasniegšanas vakarā Laura atzina : "Es pati vēl aizvien neticu tam, ka esmu ieguvusi šo prēmiju. Atceros, kad Irēna Auziņa paziņoja uzvarētāju, jutos neizsakāmi laimīga. Es sapratu, ka mīlu šo pasauli..."

Skolēnu domrakstus izvērtēja Klāva Elsberga tuvinieki — viņa brālis, dzejnieks Jānis Ramba, un sieva, dzejniece Irēna Auziņa. Ne vienmēr meklēti augsti mākslinieciskie kritēriji — labākais darbs ir tas, kurš spēj uzrunāt lasītāju sirdis.

Dienu pirms radošā darba Rīgas Franču licejā viesojas dzejnieki un Klāva Elsberga laikabiedri — Guntars Godiņš, Jānis Ramba, Pēteris Brūvers, Irēna Auziņa, Amanda Aizpuriete. Tajās reizēs tieši viņi vada literatūras stundas vidusskolas klasēs. Viņi lasa gan savu, gan Elsberga dzeju, stāsta par Klāvu skolēniem. Atmiņās par dzejnieku dalās arī Klāva skolotāji un bijušie klasesbiedri. Bet jauniegūtos iespaidus skolēni var izmantot savos radošajos darbos.

Jāpiemin, ka valsts mērogā katru gadu apmēram šajā laikā tiek piešķirta Klāva Elsberga Lielā prēmija — par labāko tulkojumu vai oriģināldzeju. Tiek vērtēti jauni, vēl nepublicēti darbi un labākajam autoram tiek izdota pirmā grāmata par valsts līdzekļiem. Klāva Elsberga Lielo prēmiju jau saņēmuši Edvīns Raups, Anna Auziņa, Jo, Jana Vērdiņa un Linards Zolnerovičs.

Arī šogad Franču licejā tika piešķirta Klāva Elsberga Mazā prēmija. Šoreiz laureāte ir 12.klases skolniece Lauma Mellēna. Lauma nav rakstījusi vien sausu apceri par Klāva Elsberga dzeju. Pēc dzejnieka Jāņa Rambas vārdiem, Laumas domraksts ir interesants un savdabīgs stāsts.

Lauma nosaukumam izvēlējusies K.Elsberga dzejas rindas: "Es velku uz papīra līniju,/ Līnija ved uz tevi..." Darbs rada nedaudz skumju noskaņu, taču tajā jūtama arī ironija, kas panākta ar interesantu un savdabīgu izteicienu lietojumu. Pamatā ir sievietes pārdomas par savu vietu dzīvē, par attiecībām ar vīrieti, par savām izjūtām un dzīves uztveri.

Laumai šis nav pirmais radošais konkurss. Viņa savus spēkus mēģinājusi arī iepriekšējā Klāva Elsberga prēmijas konkursā, taču tur neesot veicies tik labi. Pirmie kucēni jāslīcina, un Lauma nolēmusi piedalīties arī šogad.

Uz tik lieliem panākumiem viņa gan neesot cerējusi: "Es īpaši necentos. Vienkārši rakstīju to, ko tajā brīdī izjutu. Rakstīju vienkāršiem, nepaplašinātiem teikumiem. Tikai manas izjūtas tajā brīdī. Galvenais, lai cilvēks neaizmirstu pats sevi. Rakstot, protams, ir jāievēro zināmi noteikumi, taču darbs nedrīkst būt samākslots, kanonizēts vai pat butaforisks. Pieļauju, ka manu domrakstu izvēlējās tādēļ, ka manas izjūtas tobrīd sakrita ar to, ko no manis gaidīja apkārtējie."

Laumai tuva un mīļa ir Klāva Elsberga dzeja. Viņai patīk filozofiskā literatūra — Ričarda Baha darbi, Paula Koelju "Alķīmiķis", Antuāna de Sent–Ekziperī "Mazais Princis", patīk Albēra Kamī darbos paustā ciniskā attieksme pret dzīve, savdabīgā ironija. "Kamī ir tikpat kategorisks kā es," teica Lauma.

Kad jautāju, vai šī prēmijas saņemšana ir kaut ko mainījusi Laumas dzīvē — attiecībās ar draugiem, līdzaudžiem, viņa noliedzoši papurināja galvu: "Nē, nē, nekādā ziņā!"

Inga Lakevica,

Laumas skolasbiedre