Līnija ved uz tevi..."

Lauma Mellēna, Klāva Elsberga Mazās prēmijas laureāte

Tu esi mans liktenis. YOU ARE MY DESTINY. Šorīt pamodos tev blakus, kā parasti, mūsu mazajā aizmirstības pasaulītē. Es paņēmu pilno pelnutrauku un gāju uz virtuvi izbērt. Atkritumos. Pelni ir nekas, tikai redzamais atlikums no mūsu kopīgajiem laimes brīžiem, vai, pareizāk sakot, pēc tam. To, kas iekšā, to jau neredz. Visi... Visiem jau nemaz nepienākas.

Tu esi mans pelnutrauks — savas bēdas es izkūpinu cigaretes dūmos un nodzēšu pret tevi, piedod. Tu saki, ka nekas. Nu labi. Ja jau tu tā saki. Vēl ir agrs. Drīz tu pamodīsies, sajutis kafijas smaržu — MERRILD vai kā nu to tur sauca. Tu jau zini to reklāmu, vai ne? Nu nē, man nav kineskops smadzenēs. Tā vienkārši tāda asociācija — doma. Es mīlu šos sarežģītos vārdus. Nu paklausies — ASOCIĀCIJA — asi skan, ne? Bet tu jau vēl guli. Labi, es tāpat tevi nemodināšu. Vēl...

Es atkal esmu pie tevis. Un velns viņu zina, kāpēc. Aizvakar savācu savas mantiņas un pacēlu cepuri — GOOD BYE FOREVER. Bet, nē. Kā parasti. Tu jau zini, kā. Galva sāp mazliet. Aiz loga pelēkas debesis. Aust rīts. Es nemīlu rītus. Nē, ne tāpēc, ka jāceļas un jāiet uz darbu. Es nemīlu to otrās dienas sajūtu, manis dēļ — es varētu mirt naktī, ap trijiem, kad vēl ir labi... Iedzeršu aspirīnu, lai galva nesāp. Es varu visu paredzēt — es esmu, zini, gaišreģe — varu paredzēt tavu pamošanos, viltīgi vainīgo acu skatienu, tavus vārdus, tāpat kā skābo otrās dienas buču, kas man uzdzīs zosādu un liks tev aiziet un iztīrīt zobus ar "Colgate".

Ieslēdzu maģi, citādi tas klusums man liek domāt par visādām dīvainām lietām. Tu miegā sarāvies, kaut ko nomurmināji un apķēri manu spilvenu. Nu lai jau — samīļo manu spilventiņu. Gribēju uzpīpēt. Tava cigarešu paciņa stāvēja uz galda blakus mobiļņikam. Paskatījos — pēdējā cigarete. Pēdējo neņem. Kad man gribas pieturēties, es turos kā klints pie šī principa.

Jāiet mājās. "Paga, paga," tu teici, "kādas mājas divos naktī?" Bet kur īsti ir mājas? Mājas ir tur, kur ir labi, = šeit pie tevis. Brīžiem. Es varētu uzrakstīt uz tavas sienas: I WAS HERE AND I’LL BE BACK. Un tas arī būs pareģojums, kas piepildīsies. Cik reižu jau neesmu gribējusi aizmirst tavu telefona numuru, cik reižu tu neesi zvērējis man vairs nezvanīt, bet tomēr atkal esam šeit. ABI. Katrs ar savu vēju, spītu, blusu un skata punktu. Tas ir savādi, es ļauju tev IET, tu mani mēdz pat aizsūtīt... nu tu jau zini, kur. Mēs ļaujam viens otram iet uz visām četrām debess pusēm, bet kaut kā vienmēr atkal satiekamies. You are my destiny. Mēs labprātīgi lienam kopējā būrī. Atpakaļ! Jo ilgāk, jo labāk. (Ai, pie velna principus — es paņēmu un aizdedzināju pēdējo cigareti.) Jā, kur tad es paliku? Fakts, ka tepat. Vēl pagaidām. Lec . Pa deviņstāvenes septītā stāva logu gan nekādu sevišķi romantisko ainu nevar vērot, bet vienalga lec. Muļķe, piekusīs. Aizmirsti tos pēdējos divus vārdus. Saulīte — māmuliņa sasildīja, valodiņas vien nebija, baigais sentiments, ne? Kas šodien pa dienu? Tikpat labi man kāds tagad varētu uzprasīt, kurā gadsimtā mēs dzīvojam, bet es tikai mirkšķinātu acis, kas vēl vakar bija PERFEKTI uzkrāsotas, bet šodien... nu labi, es neteikšu.

Labi, man tagad jāiet. Uz kurieni? Nezinu. Prom. Uz brīdi. Man apnika te sēdēt un blenzt uz šo otrās dienas ainu. Guli, guli. Es tikai uz brītiņu izskriešu. Ja? Pēc AVĪZES. Kāpēc? Lai zinātu, kas šodien notiek Saeimā, Pakistānā, Bagdādē... Cilvēks nedrīkst būt tāds egoists (kā tu). Vai tev vienalga, ka mazi, melni arābu bērniņi tiek saspridzināti gabalgabalos? O.K., pierunāji, nav jau cilvēks pasaules lāpītājs, nevar to pasauli salāpīt pat gribot. Nevar un viss. Nē, es laikam neiešu pēc tās avīzes. Kas tās par skaņām? Kas tie par dīvainiem ļautiņiem, kas tur maršē pa trotuāru rozā – lillā paltrakos? Ā, tie ir tie, nu, kā viņus tur, krišnaīti. (Bum, bum, hare Krišna). Slavējami, protams, ja ir tāda pārliecība, ticība ū-tē-tē, tās tādas visnotaļ stabilas vērtības. Zini ko, murmuli, pietiek tev gulēt. Es vēl sākšu dzejot aiz pārpratuma, aiz NEKODARĪT. Tu netici, dzejniek? Visa mana dzīve ir dzeja — ha-ha-ha. Tu nesmejies. Tas nekas, ka runāju prozā. You are my destiny (forši vārdi dziesmai). Klausoties tos es aizmirstu, ka jāmaksā rēķini, jāiet uz veikalu pēc zeķbiksēm, piena un kaķu barības.

Tu redzēsi, vienreiz es iešu. PROM. Līču loču pa trepēm lejā (man bail braukt ar liftu) un prom. Bet tagad. Tagad...

Es gribu tevi

Šeit un tagad

bez bailēm un brīvi kā vējā

uzšvirkstēt, pārdegt kā spuldze veca

nodevīgs zilums uz pleca

kakla bedrītē klusiņām kņudina kaisle.

Tavas mirdzošās acis, mierīgā elpa

par piepildījumu vēsta

Aizmirsta pasaules telpa

laika izjūta dzēsta

Es liesmoju tavās skaujās

Tu klusi čuksti, lai ļaujos

uzšvirkstēt, pārdegt kā spuldze veca

nodevīgs zilums uz pleca...

Aust rīts un kaisle zūd reizē ar nakti

reizē ar dejas pēdējo takti

pavisam (ne)... vai arī?

Tas bija vakar. Un aizvakar. Un aiz-aiz. Bet šodien, kā parasti rītos, es uztaisīšu tev aspirīnu UPSA-C ar citronu smaržu. Vakaros mēs peldējāmies šampanieša burbuļos, rītos — minerālūdenī "Mangaļi". Pa vidu? Aizmirsi? Pa vidu mēs pūtām ziepju burbuļus un priecājāmies tā kā (kāpēc "tā kā") mazi bērni, kad tie šķīda. Piezemējoties uz cietas virsmas. Reiz es uzpūtu MILZU BURBULI un aizlidoju. Atceries? Burbulis sadūrās ar trolejbusa vadiem, un es kritu. AU, vēl tagad atceros to sāpi. Nē, ne jau nokrišanu, bet sāpi par to, ka sašķīda burbulis. Un vainīga ir 15. trolejbusa līnija. ES gribēju aizlidot pasaulē, bet tehnikas brīnuma dēļ (ja vajag iemeslu) esmu tepat, vāru tev kafiju un pīpēju tavu pēdējo cigareti. Līnija ir tāda stabila lieta. NĒ-Ē tu taču zini, ka es neieredzu ģeometriju. Saki, arī lietus ir līnijas? Atceries vasaru? Lietus noaudis drēbītes mūsu... Aizmirsti par bērniem. Lietus drēbīšu nebūs arī tad, ja sadomāsim savā egoistu pasaulītē ieviest bērnus, — padomā, viņi taču paliks slapji un raudās. AIZMIRSTI PAR BĒRNIEM! Pagaidām. Es neesmu līnija. Es neesmu stabila. You are my destiny, kaut vai tāpēc.

Es spēlēšu spēli. Kā vienmēr, tu saki? Nē, es tikai parotaļāšos, parotāšos ar pildspalvu. Redzi, līnija. Ar drebošu otrās dienas rociņu novilkta. Uz tevi. Kā prokurora pirksts, kas norāda uz apsūdzēto tiesas zālē. "Tas esi tu — vainīgais!" Un es spriežu tev tiesu. Tavs SODS — es palieku pie tevis, DESTINY.