Par ministriju un resoru iekšējo kontroli un revīziju

Ministriju iekšējās kontroles dienestiem no 2000.gada 1.marta jāsāk darbs pilnā apjomā

Izmaiņas valsts ekonomikā un politikā skar arī valsts augstāko pārvaldes institūciju — ministriju un resoru kontroles un revīzijas organizāciju. Pēdējos desmit gados notikušas vairākas reformas. Latvijas PSR Finansu ministrijas sastāvā bija kontroles un revīzijas pārvalde un republikāniskā resoru kontroles un revīzijas aparāta darbinieku metodoloģiskā padome, kas centralizēti vadīja revīziju metodoloģisko darbu arī citās ministrijās. Pēcpadomju pārejas periodā Latvijas Republikas Augstākā padome 1991. gada 21. augustā, pieņemot likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", šo kontroli likvidēja un tautsaimniecība tika atstāta bez pienācīgas uzskaites un kontroles.

Prakse parādīja, ka ministriju darbs bez revīzijas dienestiem nesekmējas. 1992.gadā ar LR Ministru padomes lēmumu desmit ministrijās centrālā revīzijas aparāta darbinieku skaitu palielināja par 95 štata vienībām. Toreizējai Lauksaimniecības ministrijai bija paredzēts revidentu skaitu palielināt par 10 štata vienībām, bet iecerēto nepaveica. Jau pēc dažiem gadiem kārtējo reformu rezultātā Zemkopības ministrija likvidēja centrālo revīzijas dienestu, kas bija daudz paveicis, lai mainītu kadru politiku attiecībā uz amatpersonām, kas bija pieļāvušas lielus finansu disciplīnas pārkāpumus. Toreiz revidentu kadru mācībās notika semināri par grāmatvedības, revīzijas un juridiskām tēmām. Šo rindu autors, kam ir liela pedagoģiskā un zinātniskā darba pieredze un profesionālās iemaņas visefektīvāko komplekso revīziju organizēšanā, arī piedalījās ministrijas revidentu kadru mācībās. Dažādu lauksaimniecības nozaru speciālistiem vajadzēja apgūt revīzijas iemaņas, bet viņu darbība jau atšķīrās no klasiskās revidentu darbības. Zināmā mērā tas bija pārejas periods uz iekšējo auditordarbību.

Jāatzīst, patstāvīgi revīzijas visefektīvāk var veikt grāmatvedības specialitātes darbinieki, kas teicami pārzina grāmatvedības un revīzijas teoriju un praksi. Taču iekšējiem auditoriem tādas zināšanas mūsdienās netiek prasītas. Neatkarības pirmajos gados Latvijā sāka veidoties jauna tirgus ekonomikai raksturīga ārējā revīzija, ko nosauca par auditorkontroli. Latvijas Ministru padomes 1990.gada 19. decembra lēmums "Par auditorkontroles organizēšanu republikā" kā galveno uzdevumu paredzēja uz līguma pamata veikt pasūtītāju uzņēmējdarbības revīzijas un pārbaudes, lai apstiprinātu to maksātspēju, kā arī uzskaites datu pareizību.

Pirmo Latvijas auditoru skaits bija neliels,bet kvalifikācija — augsta. Auditoru kontingentu veidoja gan augstskolu docētāji, gan profesionāli revidenti, kas varēja sniegt maksas pakalpojumus, novērtējot uzņēmumu gada pārskatu pareizību, vai būt par konsultantiem arī uzņēmumu iekšējā kontrolē. Pēc piecu gadu darbības Finansu ministrija auditoru licences nepagarināja. Tagad to vietā darbojas zvērināti revidenti un ārzemju auditorfirmas, kas dominē banku sektorā un kopuzņēmumos ar ārzemju kapitālu.

Latvijā jau divus gadus tiek gatavota iekšējās kontroles reforma ar aktīvu "Phare" fonda finansiālo atbalstu un ārzemju konsultantu līdzdalību. Ministru kabineta 1999. gada dokuments Nr.342 "Noteikumi par iekšējo auditu" nosaka, ka ministrijās iekšējā audita struktūrvienības uzsāk darbu pilnā apjomā no šā gada 1.marta. Ministrijās un citās valsts iestādēs iekšējā revīzija tiek būtiski reformēta. Ministrijas iekšējā audita struktūrvienības uzdevums ir uzraudzīt ministrijas un tās padotībā esošo iestāžu, kā arī valsts un ES finansētās programmas. Ministrijas pārraudzības iestādes var veidot iekšējā audita struktūrvienības vai vienoties ar ministriju par tās audita struktūrvienības darbību iestādē. Jāatzīmē, ka Latvijā pēdējā laikā notiek iekšējo auditoru mācības, kurās tiek deklarēts, ka iekšējais audits ir neatkarīgs vadības kontroles sistēmas novērtējums. Tagad var sastapties ar iekšējā audita teorētisko versiju, kur iekšējais auditors tēlots kā biznesa analītiķis un padomdevējs, vien piemirstot nepieciešamību pēc ekonomista izglītības un vajadzību veikt analīzi. Turklāt iekšējo auditoru neatkarība ir nenozīmīga salīdzinājumā ar zvērinātiem revidentiem, kuriem Likums par zvērinātiem revidentiem paredz septiņu veidu nosacījumus, kas nepārprotami nodrošina šai profesijai būtisku neatkarību. Jāņem vērā, ka angliskais vārds "auditors" pats par sevi nenodrošina iekšējo revidentu neatkarību. Tāpat jāatzīst, ka nav objektīva pamata jau iesakņojušos terminu "revīzija" aizstāt ar angļu izcelsmes vārdu "audits". Būtu vēlams Valsts valodas inspekcijai uzmanību pievērst darba piedāvājumiem auditoriem valsts budžeta iestādēs, kur amata pretendentiem kā obligāts nosacījums tiek pieprasītas labas angļu valodas zināšanas, valsts valodas zināšanas pat neminot.

Starptautiskās augstāko revīzijas iestāžu organizācijas (INTOSAI) Revīzijas standartos ar terminu iekšējā kontrole definēta visa finansu un pārējās kontroles sistēma, ieskaitot arī iekšējo revīziju, lai darbību veiktu ekonomiski un efektīvi, ievērotu vadības politiku, aktīvu un resursu aizsardzību u.c. Šajos standartos termins "neatkarība" attiecināts uz iestādi, kas veidota, lai valstī īstenotu valsts augstāko revīzijas funkciju. Latvijā tā ir valsts kontrole. Turpretim iekšējā revīzija spēj izpildīt tā vadības līmeņa norādes, kam jāsniedz pārskats.

Iekšējās kontroles struktūrvienībai par katru revīziju ir jāsniedz atbildīgajai amatpersonai rakstisks noslēguma ziņojums, kas sastādīts pēc iekšējās revīzijas standarta. Šādi standarti vēl jāizstrādā. Finansu ministrijas iekšējās revīzijas rokasgrāmata un stratēģiskā un gada revīzijas plānu izstrādes un riska novērtēšanas metodika ir projekta līmenī, bet ieteikta visām ministrijām. Pēdējā ir pieminēšanas vērta, jo paredz identificēt divpadsmit veidu riskus pēc trim līmeņiem, bet pagaidām trūkst kritēriju, tāpēc plānojot ir daudz pieņēmumu. Minētā rokasgrāmata paredz ievērojamu birokrātijas pieaugumu, jo revīzijas process jāuzskaita visai detalizēti astoņos dokumentos. Te jāmin Tieslietu ministrijas Iekšējās revīzijas nodaļas pieredze: jau divus gadus ministrijas vadībai tiek sniegti ziņojumi, kuros ir lakoniska informācija par revīzijās un pārbaudēs konstatētiem trūkumiem un doti ieteikumi to novēršanai. Tur uzrādītas arī revīzijas laikā atrisinātās problēmas un minēti arī iestādes izcilākie sasniegumi.

Vairākums ministrijas pakļautības, padotības un pārraudzības iestāžu vadītāju un grāmatvežu cenšas sakārtot iekšējās kontroles sistēmu un operatīvi novērš nepilnības grāmatvedības uzskaitē. Iekšējās revīzijas nodaļai ir izstrādāta rokasgrāmata, kurā ir revīzijas procedūru un metodikas apraksts. Darbs tiek organizēts saskaņā ar pusgada plānu, nolikumu, ētikas kodeksu. Svarīga vieta ierādīta normatīvo aktu sistematizācijai un regulārai kvalifikācijas paaugstināšanai kursos un semināros.

Jauno pakalpojumu nišu iekšējā revīzijā cer iekarot arī ārējie neatkarīgie revidenti — zvērināti revidenti un starptautiskās auditoru un konsultāciju firmas, kā "Pricewaterhause Coopers SIA" u.c. Šādi pakalpojumi valsts budžetam varētu izmaksāt ļoti dārgi. Tāpēc ar normatīviem dokumentiem būtu jānosaka kārtība, kādā iekšējie revidenti var pieaicināt vajadzīgos speciālistus, piemēram, informācijas tehnoloģijās un datorprogrammās, īpašuma novērtēšanā u.c. arī no mūsu valsts uzņēmumiem.

Lai nostiprinātu iekšējo kontroli, valstī būtu jāveido vienota iekšējās kontroles un revīzijas sistēma. Pašlaik valstī darbojas vairākas kontroles formas bez savstarpējas koordinācijas un standartiem. Lai izslēgtu paralēlismu un dublēšanu, vajadzīgs likums par iekšējo kontroli, kas noteiktu prioritātes un uzdevumus Audita padomei, Iekšējā audita padomei, ministriju audita padomēm un audita struktūrvienībām. Turklāt ar likumu jāgarantē iekšējiem revidentiem tāda pati neatkarība kā zvērinātiem revidentiem. Tātad likumdevējiem jāizšķiras, vai ir vajadzīga iedarbīga iekšējā kontrole valsts budžeta iestādēs. Domājams, ka tai var būt pozitīva loma ne vien trūcīgo valsts budžeta resursu racionālā, mērķtiecīgā izlietojumā, bet arī lai novērstu skandālus, kas met ēnu uz mūsu valsts politisko tēlu.

Šobrīd ministriju pārraudzības iestādēm pārmērīgās decentralizācijas dēļ nav viegli pareizi veikt revīziju, jo tās ir atstātas bez metodiskas vadības. Jānovērš arī dažu valsts iestāžu un to iekšējās revīzijas struktūrvienību atrašanās ārpus kontroles sistēmas. Tā, piemēram, Valsts zemes dienests ir it kā Tieslietu ministrijas pārraudzības iestāde, bet faktiski tai nesniedz grāmatvedības pārskatus un informāciju par uzskaites un revīzijas jautājumiem.

Aktuāls ir jautājums par profesionālas iekšējo revidentu un auditoru biedrības veidošanu, kas rūpētos par kadru kvalifikācijas celšanu un līdzdarbotos starptautiskās auditoru biedrībās.

Dr. oec. Aivars Mirks — "Latvijas Vēstnesim"