Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Pašreizējais Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Antons Seiksts ir dzimis 1946.gadā Rēzeknes apriņķa Bērzgales pagastā. Beidzis Daugavpils pedagoģisko institūtu vēstures skolotāja specialitātē, pēc tam strādājis Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā, būdams vēstures un kultūrvēstures pasniedzējs. Bet kopš 1990.gada maija aizvien bijis Latvijas Republikas parlamenta — vispirms Augstākās padomes, pēc tam Saeimas — deputāts. Vienmēr, veicot deputāta pienākumus, ir bijis saistīts ar cilvēktiesību ievērošanas jautājumiem un sabiedrisko organizāciju darbības problemātiku.

— Kā jūs vērtējat pašreizējo Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sastāvu?

— Patlaban komisijā ir desmit deputāti — bez manis vēl Viola Lāzo — priekšsēdētāja biedre, Pēteris Tabūns — komisijas sekretārs, Boriss Cilevičs, Silvija Dreimane, Ilmārs Geige, Jānis Leja, Miroslavs Mitrofanovs, Arnis Razminovičs un Juris Vidiņš.

Es, vērtējot Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas darbību, tomēr gribētu abstrahēties jeb palikt vienaldzīgs attiecībā uz politisko pārstāvību komisijā. Tā jau ir partiju darīšana. Es drīzāk gribu pāris pozitīvu vārdu bilst par manu kolēģu sagatavotības pakāpi, viņiem darbojoties Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā.

Es vienmēr esmu uzskatījis un bijis pārliecināts, ka 7. Saeimas deputātu kopums ir konstruktīvisma, pragmatisma un valstiskās domāšanas ziņā augstāk vērtējams nekā 6. Saeimas sastāvs. Man, protams, nav nekādu morālu vai juridisku tiesību izteikt vērā ņemamus spriedumus. Bet tomēr gribētu atzīmēt šo apstākli, ievērojot to, ka esmu bijis visās parlamenta komisijās, kas saistītas ar cilvēktiesībām un sabiedriskajām organizācijām jau kopš 1990.gada. Un tādā pašā veidā es gribētu raksturot Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju.

Pirmkārt, man par lielu gandarījumu esmu konstatējis, lūk, ko: jau 6. Saeimas laikā nepavisam nebija viegli nokomplektēt šo komisiju. Tā nepavisam nebija un nav no tām prestižākajām komisijām, kurā deputāti tiektos iekļūt. Te nav ārzemju komandējumu, te nav politiski izdevīgu jautājumu. Šajā komisijā darbojoties, drīzāk varētu iegūt politisku nepopularitāti.

Pašlaik Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā ir 10 deputātu, bet tie visi ir profesionāļi un parlamentārajam darbam sagatavoti. Es gribētu teikt ļoti labus vārdus par komisijas locekļu iepriekšējo sagatavotību. Viņi visi labi zina darba specifiku. Daži pat, piemēram, Cileviča kungs vai Mitrofanova kungs, ir ar zinātniskām iestrādēm.

Mūsu komisijas pārziņā ir ne tikai cilvēktiesību, bet arī sabiedrisko organizāciju un iestāžu jautājumi. Mēs, kā jau parasti, runājam par radio, televīziju un presi, respektīvi, laikrakstiem un žurnāliem. Un te nu mums komisijā ir ļoti augstas profesionalitātes cilvēki: Jānis Leja, Viola Lāzo, Pēteris Tabūns. Arī Vidiņa kungs 6. Saeimas laikā nopietni nodarbojās ar šiem jautājumiem, dziļi izprotot šos procesus.

Liela pieredze nacionālo minoritāšu jautājumos ir Ilmāram Geigem. Manuprāt, šis Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sastāvs ir noteikti spēcīgāks salīdzinājumā ar iepriekšējo komisijas sastāvu 6. Saeimas laikā.

— Vai jūsu vadītajai komisijai ir arī apakškomisijas?