no 1.lpp.

Antons Seiksts, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

— Vai jūsu vadītajai komisijai ir arī apakškomisijas?

— Jā, ir bērnu tiesību aizsardzības apakškomisija, ko vada augsta līmeņa speciālists Andris Bērziņš, kas Saeimā ievēlēts no Jaunās partijas. Viņa vietniece ir Silva Golde no Tautas partijas.

Patlaban Saeimā ir saradies, manuprāt, pārlieku daudz apakškomisiju. Taču mūsu komisijā bērnu tiesību aizsardzības apakškomisija ir izveidota ar skaidru un nepārprotamu mērķi — radīt drošu un stabilu pamatu mūsu valsts bērniem un jauniešiem. Tās, lūk, arī ir viņu cilvēktiesības vispārējos vilcienos.

— Kā tiek organizēts Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas darbs?

— Mēs izvairāmies radīt tādas papildu apakškomisijas, kur par katru sēdes apmeklējumu pienāktos 6 lati. Mēs esam nolēmuši veidot tikai sēdes apakškomisijas, kur ikvienam tās loceklim būtu skaidri zināms, kas jādara. Šobrīd es neredzu iemeslu, kāpēc Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā būtu jārada vēl kāda cita apakškomisija.

Gribētu īpaši atzīmēt to, ka cilvēktiesības joprojām sabiedrībā ir pagrūti saprotama sfēra. Un ne tikai plašākā sabiedrībā, bet nereti arī ierēdniecībā. Tiklīdz kādam gadījusies kāda liksta, tūdaļ notikušais tiek traktēts kā cilvēktiesību pārkāpums. Mēs komisijā saņemam ārkārtīgi daudz vēstuļu, sūdzību un iesniegumu, kuros cilvēki bieži vien griežas pie mums nevis ar likumdošanas priekšlikumiem, bet lūdz palīdzību sakarā ar savām sadzīviskajām nelaimēm vai sociālajām problēmām. Par to es cilvēkus nepavisam nevainoju, jo mēs visi esam izauguši totalitārā režīma apstākļos. Nevienu iesniegumu nenoraidām, lai gan tie rada milzīgu papildu slodzi trijām mūsu komisijas konsultantēm un tehniskajai sekretārei. Lielākoties šie iesniegumi saistāmi ar ierēdņu neizdarību, nekompetenci un pat patvaļu. Retāk saņemam sūdzības no ieslodzījuma vietām. Iespējams, vēstules no turienes nenonāk pie mums, bet varbūt ieslodzījuma vietās arvien vairāk tiek ieviesta kārtība. Daudz vēstuļu saņemam no politiski represētajām personām vai cilvēkiem, kas pretendē uz šāda statusa iegūšanu. Saņemam arī daudz vēstuļu attiecībā uz valodas likumu un izglītības likumu. Tiesa, ar šiem jautājumiem galvenokārt nodarbojas Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija. Protams, ir ļoti daudz iesniegumu, kas saistīti ar sociālajām problēmām.

Mūsu komisijas pats galvenais uzdevums ir sekot līdzi visam likumdošanas procesam, raugoties, lai pieņemamie likumi nenonāktu pretrunā ar mūsu starptautiskajām saistībām un arī ar nesen pieņemto Satversmes 8.nodaļu. Cik nu vien tas būs komisijas spēkos, mēs neliksim mierā izpildvaras institūcijas, lai to panāktu.

Ļoti lielu darbu cilvēktiesību ievērošanas sfērā prasīs jau agrāk pieņemto likumu analīze, pārbaudot, kā tie atbilst ratificētajām starptautiskajām konvencijām vai nolīgumiem un Satversmei. Šis darbs vēl stāv priekšā. Līdz ar Satversmes 8.nodaļas pieņemšanu ir tikai sācies darbs pie mūsu likumdošanas sistēmas sakārtošanas.

Ļoti daudz laika aizņem politiski represēto personu jautājumu izskatīšana. Par šiem jautājumiem mūsu komisija ir tieši atbildīga. Mūsu pārziņā ir nodoti arī jautājumi, kas skar repatriācijas bēgļu un patvēruma meklētāju lietas, kas saistītas ar valsts un baznīcas attiecībām. Bet vienlaikus mums, protams, patlaban nākas ļoti daudz strādāt pie valodas un izglītības likumiem, pie bezvalstnieka statusa likuma.

Gribētu teikt paldies 6. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, kas iniciēja un lielā mērā sekmēja to, ka mūsu Satversme tika papildināta ar nodaļu par cilvēktiesībām. Mēs esam iesākuši darbu jau 6. Saeimas laikā, un ceru, ka to konsekventi turpināsim 7. Saeimas laikā, lai ratificētu visas svarīgākās konvencijas cilvēktiesību jautājumos. Mūsu komisija bija atbildīga par 1951. gada bēgļu un patvēruma meklētāju konvencijas ratificēšanu Saeimā. Tagad acīmredzot mūsu komisija būs viena no galvenajām, radot galīgo atrisinājumu nāvessoda jautājumā. Ceru, ka šī Saeima būs spējīga daudz konstruktīvāk risināt šo jautājumu nekā iepriekšējā.

Man šķiet, ka tieši Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija priekš manis parlamentārajā darbā ir vispiemērotākā. Kopš Itas Kozakevičas pāragrās aiziešanas 1990. gada rudenī es visu laiku — jau vairāk nekā 8 gadus — esmu strādājis šajā komisijā. Ja nu frakcija ierosinātu man pāriet uz citu komisiju, es to ļoti pārdzīvotu.

Ļoti gribētos, lai visas tās valsts institūcijas, kas tieši vai netieši ir atbildīgas par cilvēktiesību ievērošanu, attiektos pret šo problēmu maksimāli godprātīgi un atsaucīgi. Vistiešāk ar to saistīts Valsts cilvēktiesību birojs, ar ko mēs visciešāk sadarbojamies. Sadarbojamies arī ar Cilvēktiesību un etnisko studiju centru, ko vada Nils Muižnieks, ar Ārpolitikas institūtu. Man gribētos, lai Valsts cilvēktiesību birojs kļūtu par augstāko autoritāti valstī cilvēktiesību jomā — tieši praktiskajā rīcībā, ne tikai saskaņā ar likuma burtu. Gribētu sagaidīt to dienu, kad Valsts cilvēktiesību biroja viedoklis būtu tik pārliecinoši argumentēts, ka to nebūtu iespējams apstrīdēt. Ļoti ceru, ka tāds laiks pienāks.

Tālab mums jāaktivizē iedzīvotāju informēšanas darbs. Ļoti bieži, lasot vai uzklausot cilvēku sūdzības, mums nākas konstatēt, ka viņi nezina savas tiesības. Tādējādi ierēdņiem bieži vien rodas iespējas gan subjektīvi traktēt likumus, gan izvairīties no konkrētas atbildes, gan gluži vienkārši nerēķināties ar cilvēkiem, dažkārt pat ņirgājoties par viņiem. Kompetenta, demokrātiska un izglītota sabiedrība tādas situācijas nepieļautu. Tāpēc vēl daudz darāmā ir mūsu komisijai, bet jo īpaši Valsts cilvēktiesību birojam — neatkarīgi no tā, kas šo institūciju vada.

— Vai nav tā, ka cilvēki bieži vien neizprot atšķirību starp cilvēktiesību jautājumiem un sociālajām garantijām?

— Jā, patiesi, to varu apstiprināt, balstoties uz savu praktiskā darba pieredzi. Gandrīz pusi no iedzīvotāju iesniegumiem mums nākas automātiski pāradresēt pavisam citām institūcijām. Pirmkārt, šie iesniegumi reti attiecas uz likumdošanu, bet mēs tomēr esam likumdevēja komisija, nevis izpildvaras institūcija. Itin bieži iesniegumi pēc piekritības nododami citām Saeimas komisijām. Visbiežāk mums nākas tos pārsūtīt Aizsardzības un iekšlietu vai Sociālo un darba lietu komisijai. Tās ir neinformētības vai neizpratnes sekas. Ja Valsts cilvēktiesību birojam būtu atvēlēts vairāk naudas un arī attiecīgajām nevalstiskajām organizācijām būtu vairāk līdzekļu, katru Latvijas Republikas iedzīvotāju vajadzētu apgādāt ar viņa elementāro tiesību izklāstījumu. Lai ikviens cilvēks zinātu, ka viņu nedrīkst nepamatoti aizturēt, ka viņš var nesniegt liecību bez advokāta klātbūtnes, ka viņš drīkst neliecināt pret sevi vai saviem radiniekiem, ka viņam visos gadījumos ir tiesības uz aizstāvību. Ja cilvēki būtu informētāki, mums nebūtu problēmu un pārpratumu.

— Pie kādiem likumdošanas jautājumiem šobrīd Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija visvairāk strādā?

— Pirmām kārtām varu minēt darbu, kas saistīts ar cilvēktiesību konvencijas 6. protokola, kas saistīts ar nāvessoda atcelšanu, ratifikāciju. Mūsu komisija ir atbildīga par emigrācijas likuma tālākvirzību un pieņemšanu. Tāpat par grozījumiem repatriācijas likumā un par grozījumiem likumā par politiski represēto statusu, kur paredzamas diezgan asas diskusijas. Turpināsim strādāt pēc otrajā lasījumā izskatāmā valodas likuma — ne jau tādēļ, lai oponētu Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, bet lai raudzītos, kā tiek pildītas Latvijas Republikas starptautiskās saistības šajā īpaši delikātajā sfērā.

Tā kā tikai trijiem no desmit komisijas locekļiem ir parlamentārā darba pieredze cilvēktiesību laukā, ļoti bieži rīkojam analītiska rakstura izbraukuma sēdes, kurās aplūkojam mūsu kompetencē esošos jautājumus.

Tajās piedalās pārstāvji, piemēram, no Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu departamenta, Iekšlietu ministrijas Ieslodzījuma vietu departamenta, Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldes, Naturalizācijas pārvaldes. Kad parādās kāds likumprojekts, tad to padziļināti studēt ir jau par vēlu. Komisijas locekļiem jau iepriekš ir jāpārzina faktiskais stāvoklis, lai varētu kompetenti runāt par lietu. Mūsu darba laiks ir tik aizpildīts, ka bieži vien pat pietrūkst brīvu brīžu, lai izskatītu visus jautājumus.

— Kādi, jūsuprāt, vēl būtu nepieciešami likumdošanas akti, kas saistīti ar cilvēktiesībām un sabiedrisko organizāciju darbību?

— Paredzu, ka tūdaļ būs aktuāls Radio un televīzijas likuma prasību izpildes jautājums. Šobrīd vēl nevaru izteikt savu viedokli, jo neesam uzklausījuši informāciju par reformām televīzijas darbā. Saprotams, ka mēs nedrīkstam tieši tajā iejaukties. Var jau būt, ka tur viss ir kārtībā, bet iespējams arī, ka reformu gaitā rodas kaut kādas problēmas cilvēktiesību sfērā. Bet, neapšaubāmi, galvenais mūsu darbā, kā jau teicu, ir visu likumu un likumprojektu caurskatīšana. Kārtības rullis ļauj mūsu komisijai piedalīties jebkura jautājuma izskatīšanā.

— Kā veidojas jūsu komisijas sadarbība ar sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām?

— Sadarbību ar sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām mēs izvērsīsim tikai tajos gadījumos, kad jāizdara grozījumi kādā no likumiem. Bet mēs kategoriski pieturamies pie principa, kas paredz neiejaukšanos to iekšējās lietās. Kamēr nav konstatēts likuma pārkāpums vai nepieciešamība izdarīt grozījumus likumā, mēs aprobežojamies ar to, ka iegūstam sev vajadzīgo informāciju un izsakām savus vēlējumus. Bet nekur mēs tieši neiejaucamies. Šādu nostāju ir akceptējuši visi desmit komisijas locekļi. Jo nav nekā sliktāka par tieksmi visu laiku regulēt citu institūciju darbu. Šajā sakarā varu minēt Valsts cilvēktiesību biroja darba apspriešanu — mēs, komisijas locekļi, runājam par problēmu risinājumiem, nevis par personālijām.

— Vai ir pierimušas pretenzijas attiecībā uz stāvokli cilvēktiesību jomā Latvijā, kas līdz šim nākušas tiklab no Austrumiem, kā arī no Rietumiem?

— Domāju, ka šobrīd stāvoklis ir daudz labāks nekā pirms apmēram pusgada, jo pašas nozīmīgākās rekomendācijas, kas skar Pilsonības likumu, Latvijas pilsoņu kopums ir akceptējis. Manuprāt, Rietumu eksperti un padomdevēji pareizāk rīkotos, ja nesteigtos ar jaunām rekomendācijām. Ieteikumu pārbagātība, dabiski, var izraisīt gluži saprotamu pretenziju. Kā liecina Maksa van der Stūla pēdējā vizīte, Rietumos ir sapratuši, ka nebūtu pareizi visu laiku pamācīt Latvijas likumdevējus un valdību. Taču mums aizvien labi jāzina un jāizjūt, no kuras puses nāk tā vai cita rekomendācija. Mēs komisijā visvairāk uzmanības pievēršam tām rekomendācijām, kas nāk no starptautiskajām struktūrām, kurās mēs integrējamies vai tiecamies integrēties. Ja saņemam rekomendācijas no Eiropas Savienības vai Eiropas Padomes, tas nenozīmē, ka tās mums, rokas gar sāniem nostiepjot, tūdaļ jāizpilda. Bet tās jāanalizē, par tām nopietni jādiskutē. Dažkārt rodas iespaids, ka rekomendācijas nāk nevis tieši no Briseles vai Strasbūras, bet, ka to starta moments bijis kādā no mūsu kaimiņvalstīm. Mums pašiem ir jābūt sava likteņa noteicējiem, saimniekiem savā valstī. Tās rekomendācijas, kas atbilst Latvijas šodienas un perspektīvajām jeb stratēģiskajām interesēm, protams, mums jāņem vērā. Mēs šeit, Saeimā, nedrīkstam kļūt par kādas svešas gribas izpildītājiem.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktors