"Šādu pārskatu gatavojam ne pirmoreiz — apkopojām materiālus par cilvēktiesību stāvokli Latvijā jau 1997.gadā un nosūtījām tos starptautiskajai Helsinku Cilvēktiesību federācijai, kas veido cilvēktiesību organizāciju tīklu visā Eiropā. Šīs organizācijas pērnajā gadagrāmatā nodaļu par Latviju rakstījām mēs — Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs, un arī šodien prezentētais pārskats tiks iekļauts kārtējā Helsinku Cilvētiesību federācijas gadagrāmatā," paskaidroja LCESC direktors Nils Muižnieks. Gatavojot materiālus starptautiskai apritei, vienlaikus domāts par tā aktualizēšanu Latvijā, pārskats izdots trijās valodās — latviešu, krievu un angļu, tā mērķauditorija ir valsts amatpersonas, nevalstiskās organizācijas, interesenti, kā arī tiek cerēts, ka šāda kopojuma iznākšana rosinās citas nevalstiskās organizācijas un valsts iestādes nākt klajā ar saviem pārskatiem.

"Pārskata tematiskais sadalījums un virsraksti ir Helsinku Cilvēktiesību federācijas noteikti, šī organizācija vāc līdzīgu informāciju par daudzām valstīm.

Tomēr kā īpaši aktuālus LCESC uzsver vairākus cilvēktiesību jautājumus. Vispirms tie ir apstākļi atsevišķās slēgta tipa iestādēs: cietumos, psihoneiroloģiskos pansionātos, policijas izolatoros. "Brīvības atņemšana ir sods, bet nedrīkst pieļaut, ka ieslodzītie tiek pakļauti riskam inficēties ar slimībām," vēršot uzmanību uz tuberkulozes izplatību ieslodzījuma vietās, LCESC direktors īpaši minēja epidēmiju Grīvas cietumā, kur viena trešdaļa ieslodzīto ir inficēti ar tuberkulozi.

Par nozīmīgu problēmu atzīta vadības krīze Valsts cilvēktiesību birojā, kuras izraisītais finanšu trūkums liedz iestādei īstenot likumā paredzētās funkcijas cilvēktiesību jomā, biroja pastāvēšana ir apdraudēta. "Nevalstiskās organizācijas cilvēktiesību veicināšanā var darīt ļoti daudz, bet ne visu — valstij ir jāuzņemas sava atbildības daļa,"— tā Valsts cilvēktiesību biroja pastāvēšanas nepieciešamību pamatoja N.Muižnieks.

Pēc LCESC darbinieku domām, bažas rada arī ekstrēmistu grupu aktivizēšanās Latvijā — ne tikai avīzes "Latvietis Latvijā" iznākšana, kuras numuros bieži pausts klajš antisemītisms un atkārtoti 30. gadu fašistu lozungi, bet arī tā sauktie ļimonovieši un īpaši barkašovieši — viņu akcijas un propaganda. Šajā sakarā sabiedrība tiek aicināta domāt un diskutēt par jautājumu, kur ir vārda brīvības robežas.

Norādot uz problēmām, LCESC atzīmē arī Latvijas panākumus cilvēktiesību jomā. 1998.gadā panākta Pilsonības likuma liberalizācija, jo īpaši bezvalstnieku bērnu jautājumā, tādējādi ir izpildītas saistības, ko Latvijai uzliek Konvencija par bērna tiesībām. Grozīts arī likums par bijušajiem PSRS pilsoņiem, tā rezultātā cilvēki, kuri agrāk nevarēja legalizēt savu statusu mūsu valstī, tagad to var izdarīt. Pozitīvi vērtējama Satversmes papildināšana ar nodaļu "Cilvēka pamattiesības", bēgļu likumdošanas īstenošana, kas liecina par Latvijas soli Eiropas virzienā.

LCESC direktors Nils Muižnieks atzīmēja, ka daudzas problēmas, kas minētas pārskatā "Cilvēktiesības Latvijā 1998. gadā", jau tiek risinātas — tas liecina, ka stāvoklis cilvēktiesību jomā Latvijā ir dinamisks. Janvārī vien paveikts daudz — atklāta ārstniecības iestāde cilvēkiem, kuri izdarījuši smagus noziegumus, bet ir psihiski slimi, pieņemti Ministru kabineta noteikumi par procedūru, kādā bezvalstnieku bērnus var reģistrēt pilsonībai, lēni, bet neatlaidīgi Saeimā virzās uz priekšu jautājums par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas 6. protokola ratificēšanu — par nāvessoda atcelšanu.

Lai arī pārskats vērsts uz problēmu apzināšanu, LCESC darbiniece Ieva Leimane klātesošos iepazīstināja ar centra projektiem un paveikto, meklējot risinājumus. LCESC aktīvi darbojies pirmsreferenduma laikā, aicinot domāt par visiem Pilsonības likuma grozījumu aspektiem, izdevis savu apkārtrakstu, kas stāsta par starptautisko organizāciju darbību Latvijā, rīkojis seminārus sociālajiem darbiniekiem, kas strādā psihiatriskajās slimnīcās, par garīgi slimo tiesībām un vēl un vēl.

Anhelita Kamenska, LCESC speciāliste, pievērsās problēmām, kas saistītas ar sabiedrības integrācijas un mazākumtautību tiesību jautājumiem, atgādināja par 1995. gadā Latvijas parakstīto Konvenciju par mazākumtautību tiesībām, kura tā arī vēl nav ratificēta. "Integrācijas programmas izstrādāšanā un ieviešanā īpaša uzmanība būtu veltāma sociālekonomiskajiem aspektiem — īpaši dzīvokļu un darba tirgus jomā, jo šo jautājumu nerisināšana atstāj nopietnas sekas arī nacionālo attiecību kopainā," atgādināja A.Kamenska.

LCESC 1998.gadā bija iesaistīts apjomīgā projektā PHARE Demokrātijas programmas ietvaros, veica to kopā ar cilvēktiesību organizācijām Igaunijā un Krievijā, tā mērķis bija veicināt mazākumtautību integrācijas procesu. Projekta ietvaros sarīkotas vairākas starptautiskas konferences, kurās piedalījušies ne vien eksperti cilvēktiesību un nacionālo attiecību jautājumos, bet arī skolotāji, pašvaldību darbinieki. Kā pozitīvs fakts vērtējama kontaktu nodibināšanās starp Baltijas un Krievijas cilvēktiesību aktīvistiem, kam ir īpaša nozīme uz Latvijas un lielās kaimiņvalsts attiecību krīzes fona. Projekta rezultātā izstrādāti vairāki ieteikumi, kas ietverti pārskatā.

1998.gada maijā LCESC saņēma Eiropas Savienības un ASV Demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības balvu, novembrī kļuva par kandidātorganizāciju dalībai starptautiskajā Helsinku Cilvēktiesību federācijā — tas liecina, ka Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs ir paveicis vērā ņemamu darbu cilvēktiesību jomā, kas ir vienlaikus kvalitatīvs un objektīvs.

"Sākot ar šī gada 1. martu, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs piedāvās iedzīvotājiem bezmaksas juridiskās konsultācijas par cilvēktiesību jautājumiem, īpašu uzmanību pievēršot policijas darbinieku pārkāpumiem, ārpusreglamenta attiecībām armijā, tam, kāda ir izturēšanās pret garīgi slimajiem un ieslodzītājiem, iezīmējot jaunu loku centra darbības paplašināšanā," informēja LCESC juriste Sandra Garsvāne. "Tas ir veids, kā nemitīgi iegūt informāciju par aktuāliem cilvēktiesību pārkāpumiem."

LCESC darbību un padarīto atzinīgi vērtēja daudzi, tostarp arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Antons Seiksts. Viņš izteica skaidru un nepārprotamu vēlmi sadarboties ar LCESC, aicināja tā darbiniekus piedalīties komisijas sēdēs, piedalīties likumprojektu sagatavošanā.

"Mēs turpināsim strādāt arvien labāk, mēs jūtamies spēcīgāki un atbildīgāki, ceram, ka varēsim palīdzēt,"— tā bija LCESC direktora atbilde ne vien Saeimas pārstāvim, bet arī pamatots solījums tālākam darbam.

Liena Pilsētniece, "LV" korespondente