Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

"Ar mīlestību pret senčiem, ar pašu spēku un gudrību"

Intervija Latvijas radio vakar, 22.februārī, raidījumā "Pusdiena", pulksten 12.35

— Latvijas radio studijā ir Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Labdien! Jūs nupat nākat no kādas tikšanās ar 130.latviešu strēlnieku korpusa un latviešu partizānu brigāžu veterānu biedrības pārstāvjiem. Vai šī tikšanās arī saistīta ar attieksmes noskaidrošanu pret 16.martu?

G.Ulmanis:

— Jā, tie visi ir smagi jautājumi, un šeit nav runa tikai par 16.martu, šeit ir runa par to, ko mēs atstāsim savai jaunajai paaudzei, ko šodien mēs savai jaunajai paaudzei varam teikt un ko apliecināt, kādi mēs esam bijuši vēstures gaitā, kādas varas — vācu un padomju — mūs malušas, mūsu jaunos puišus visādā veidā traumējušas, izmantojušas savu militāro un politisko mērķu sasniegšanai. Un man ir tāda pārliecība — to es arī jūtu pēc šīs devītās tikšanās (deviņas karavīru biedrības ir oficiāli reģistrētas mūsu tieslietu sistēmā) —, ka ir pienācis laiks pārdomāt, kā mēs paši viens pret otru izturamies. Gandrīz katrā Latvijas ģimenē ir šie traģiskie piedzīvojumi, kuru dēli ir cīnījušies vienā vai otrā pusē, vai tāpēc šīm ģimenēm būtu jānaidojas, ļoti daudzās ģimenēs pat ir no vienas ģimenes locekļiem cīnījušies dažādās pusēs un atkal — vai tāpēc tas būtu par iemeslu naidam šajā ģimenē? Un beigu beigās — cik ilgs tad ir naida noilgums, cik ilgi mēs varam šo naidu sirdī nēsāt un glabāt, ar šo naida sajūtu viens pret otru attiekties? Domāju, ka visas karavīru biedrības viennozīmīgi atzīmēja, ka 11.novembris, 18.novembris, 8.maijs šiem cilvēkiem ir gan upuru piemiņas diena, gan svētas dienas, gan atceres brīži, bet viņiem visiem gandrīz ir izdarīts šis lāča pakalpojumus ar Saeimas starpniecību ar šo 16.martu, viņi visi skatās uz mani un prasa — prezident, kāpēc vajadzēja šo 16.martu taisīt kā oficiozu un ap šo 16.martu taisīt tik lielu kampaņu, tik lielu ažiotāžu, kāpēc tagad visi gaida 16.martu, cits ar tādu ļaunumu, cits ar neviltotu prieku varbūt, cits ar kaut kādu īslaicīgu populistisku gandarījumu, bet neviens īsti lāgā nezina, kur ir tā 16.marta ideja... Tas bija divu fronšu pretstatījums 16.martā, kur cīnījās gan no vācu puses, gan no padomju puses karavīri, ka bija iesaukti no Latvijas, un ļoti daudz latviešu. Vai šī ir diena, ar kuru mēs varam lepoties un kura mums būtu jāatzīmē? Es domāju, ka vēl ir diezgan daudz laika priekšā, gandrīz mēnesis, un valdībai arī ir jāsaka savs vārds, parlamentāriešiem arī jāsaka savs vārds, un mēs nedrīkstam šo veco vīru baltās, sirmās galvas un viņu jaunības traģēdiju izmantot savu politisko un savu populistisko mērķu sasniegšanai. Un katrā ziņā es iestāšos par to, lai 16.marts netiktu ne idealizēts, ne politizēts un lai 16.marts nepārvērstos par kaut kādu pretstatījumu vai parādes dienu. Svešus mundierus un svešus karogus mums nav ko demonstrēt un nav ko arī idealizēt.

— Jūs vēl šodien tiksities arī ar mazpulcēniem. Kā jums šķiet — šī paaudze jau vieglāk uztver mūsu vēsturi vai arī nesaprot?

G.Ulmanis:

— Nu, vispirms tās ir ļoti dažādas tēmas, un tā ir žurnālista meistarība, šajā gadījumā jūsu, jūs laikam jutāt, cik es ļoti pārdzīvoju šīs tikšanās reizes.