Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1998

Saturā

Ievads. Indivīda, valsts un privātsektora loma tautas attīstībā

Kas ir tautas attīstība?

Tautas attīstības rādītāji

Pārskata pamattēma

Kas sekmētu tautas attīstību Latvijā?

Indivīda konkurētspējas veidošana un cilvēkresursu attīstība

Valsts pārvaldības uzlabošana

Privātsektora līdzatbildība

Līdzsvarota un sociāli atbildīga politika

Kolektīvās stratēģijas tautas attīstībā

1.nodaļa. Ekonomikas augsme un tautas attīstība

Ievads

Vispārīgs ekonomiskās augsmes raksturojums

Investīcijas

Budžets un tautas attīstība

Mājsaimniecību ienākumi, patēriņš un noslāņošanās

Materiālā stāvokļa pašnovērtējumi

Sociālā apdrošināšana un sociālā palīdzība

Secinājumi un ieteikumi

2.nodaļa. Indivīds un valsts: ceļot tiltu pār neuzticēšanās plaisu

Ievads

Indivīds un valsts: uzticēšanās vai atsvešinātība

Indivīds un valsts: caur nabadzības prizmu

Attiecības starp iedzīvotājiem, pašvaldībām un centrālo varu:

decentralizācija un iedzīvotāju līdzdalība pārvaldībā

Ierēdniecība kā indivīda un valsts starpnieks

Nevalstiskās organizācijas kā saikne starp indivīdu, valsti un privātsektoru

Secinājumi un ieteikumi

3.nodaļa. Indivīds, privātsektors un valsts:

kopīga atbildība par darbaspēka tirgus attīstību

Ievads

Pārmaiņas darbaspēka tirgū

Darbs kā vērtība

Darba slodze

Strādātspējas veidošana

Strādātspējas uzlabošana

Darbaspēka potenciāla pilnīgāka izmantošana

Sociālā dialoga attīstība

Ieteikumi nodarbinātības un sociālā dialoga veicināšanai

4.nodaļa. Valsts un privātsektors: labākas attīstības vides radīšana

Ievads

Privātsektora veidošanās un attīstība

Uzņēmējdarbības uzsākšana: iespējas un problēmas

Mazo un vidējo uzņēmumu sadalījums un to izaugsme

MVU ieguldījums nodarbinātībā, darba samaksa un personāla stimulēšana

Uzņēmumu attiecības ar valsts un pašvaldību iestādēm

Korupcija

Biznesa iekšējā organizācija

Valsts atbalsts privātsektoram

Secinājumi un priekšlikumi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai

Nobeigums. Ieteikumi

Statistikas pielikums

Avoti, literatūra

2.1. informācija

Nabadzības sejas

Lai arī Gaļinas ģimenes labklājība pēdējos gados ir strauji gājusi uz leju, Gaļina neuzskata, ka viņai ietu pavisam slikti. Pilsētā ir vēl daudz trūcīgāki cilvēki nekā viņas ģimene. Savu ģimeni Gaļina neuzskata par nabadzīgu. Tās tantiņas, kas tirgū lūdz naudu, - tās ir nabadzīgas. Gaļinai žēl, ka viņa nevar palīdzēt un iedot nabadzīgajām vecenītēm, kad tās lūdz. Tad Gaļina saka, ka pati nestrādā un viņai nav ko dot, un vecenītes neesot dusmīgas. (Bezdarbniece, 50 g. v.)

"Es jūtos nabadzīga, jo nevaru dot bērnam to, ko viņam vajadzētu. Ja cilvēkam, kas strādā, jādomā, vai varēs bērniem nopirkt maizi, un jāknapinās, tas nav normāli. Tas ir netaisnīgi, ka valsts augstas amatpersonas sev pie algām pieliek lielas summas, bet mums tas nav salīdzināms." (Medicīnas māsa, 36 g. v.)

Iveta uzskata, ka ir briesmīgi, ja abi strādā, bet tikko var savilkt galus. Protams, daudziem esot vēl grūtāk. Citi gan paši savu postu vairojot ar slinkumu un dzeršanu, bet Iveta saprot, ka var nolaisties rokas. Arī pašai bieži esot depresija, ne uz ko labāku jau vairs necerot, ar godīgu darbu neko nevarot panākt. (Skolotāja no Rīgas, 33 g. v.)

"Nabadzība - tā ir šausmīga atkarība. Tā, kā dzīvoju pēdējos gados, tā man nav bijis jādzīvo ne bērnībā, ne skolas gados, ne pirmajos patstāvīgā darba gados." (Vīrietis, 25 g. v.)

"Visnepatīkamākais izdzīvošanas situācijā ir tas, ka visu laiku tu no kaut kā jūties atkarīgs - no nekaunīgiem jauniem cilvēkiem, no birokrātu gribēšanas vai negribēšanas, no citiem cilvēkiem, no kuriem nākas aizņemties naudu" (Pensionāre, 81 g. v.)

"Jauni cilvēki staigā apkārt pa ciematu. Neko nedara. Kur agrāk kaut ko tādu varēja redzēt? Sievietes tagad sēž pilni dzīvokļi, ieejiet, kur gribat. Staigā viena pie otras un pļāpā. Kur agrāk tā bija? Atskrēji no darba, knapi paspēji mājas darbus apdarīt" (Sieviete no kāda Latgales ciema.)

Galvenā problēma ir augstā dzīvokļa maksa kopā ar visiem komunālajiem maksājumiem. Mēnesī tas sastāda 45-50 latus, bet oficiālā alga ir tikai 42,50 lati. Ar vienu algu nepietiek, lai samaksātu par dzīvokli. Protams, PSRS laikos bija labāk, jo tad saņēma 130 rubļus un 9-10 rubļus samaksāja par dzīvokli, bet pārējais palika izdzīvošanai (Mūziķis, 55 g. v.)

Kārlis (55 g. v.) triju gadu laikā jau trešo reizi kļuvis par bezdarbnieku. Pēdējā darbavietā viņš nostrādāja tikai mēnesi. Atlaida dzeršanas dēļ. Viņa sieva (49 g. v.) apgalvo, ka tas ir tāpēc, ka lēts un nekvalitatīvs alkohols ir nopērkams uz katra stūra. "Pilna pilsēta ar tām točkām. Pudele tur maksā 0,50 latus. Ja būtu jāpērk veikalā, tad daudzi to nevarētu atļauties."

Lolita (54) un Ivans (57) dzīvo 9 km no pagasta centra, vecā mežniecības mājā. Lolitas meita mirusi 5 gadu vecumā, dēls kritis Afganistānā. Senāk Lolita un Ivans strādāja kolhozā, viņa bija slaucēja, viņš - traktorists. Izpeļņa bijusi laba. 1992. gadā saimniecību likvidēja. Lopu ferma, kurā Lolita strādāja, nodega. Blakus esošā dzīvojamā māja bija jāatstāj, to pārņēma likumīgais īpašnieks. Viņi pārcēlās uz šo veco, neapdzīvoto māju. Lolita un Ivans pārtiek no pašu saimniecībā izaudzētā. Ivans meklē dažādus gadījuma darbus, Lolita vasarā lasa mežā ogas un pārdod. Ģimenes galvenais uzturs ir kartupeļi. Ziemā divus mēnešus nebija maizes. Nebija naudas. Lolita gatavo kartupeļu maizi. Sarīvē kartupeļus pilnu pannu, pievieno karoti eļļas un cep cepeškrāsnī. Divus mēnešus tas bija viņu vienīgais ēdiens. Vasarā par naudu, kas ietirgota ar ogām, pērk maizi. Kad ierauga maizi, gribas raudāt. Kaut gan abi ir bezdarbnieki, uz darba biržu neiet. Tāpēc, ka līdz rajona centram ir 40 km. Valsts bezdarbnieku pabalstu nekad nav saņēmuši. Lolita domā, ka darbu viņu vecuma cilvēki nevar dabūt. Viņa cer maijā saņemt nepilno pensiju. Tā būtu 20 lati. Pilnā pensija pienāktos pēc diviem gadiem, bet to nevarēšot sagaidīt, varot nomirt.

Turpinājums. Sākums "LV" - nr. 23/24, 07.01.1999.;

"LV" nr.36/37, 09.02.1999.; nr.43/44, 16.02.1999.;

"LV" nr.45/46, 17.02.1999.

2. nodaļa

Indivīds un valsts: ceļot tiltu pār neuzticēšanās plaisu

Indivīds un valsts:

uzticēšanās vai atsvešinātība

3. Atsvešinātību būtiski veicina arī tas, ka politiskā elite (ar to saprotot politiskās varas eliti) nepietiekami pārstāv masu politiskos uzskatus. Pašlaik vērojama neatbilstība starp elites liberālo orientāciju un masu orientāciju uz lielāku valsts iejaukšanos ekonomiskajā dzīvē. To spilgti parāda 2.1. tabula, kurā statistiski salīdzināta masu un elites nostāja šajā aspektā. Pie elites piederīgie vairāk iestājas par privāto iniciatīvu, individuālo atbildību, privātīpašuma nostiprināšanu, turpretī ierindas cilvēkiem tuvāks ir viedoklis, ka ienākumi jāsadala vienlīdzīgi un valstij vairāk jāatbild par indivīdu labklājību. Rezultātā veidojas neatbilstība starp masas nereprezentējošiem politiķiem, kuru orientācijai raksturīgs vairāk vai mazāk nacionāli iekrāsots liberālisms, un ierindas cilvēkiem, kam tuvas ir nacionālās vērtības, taču simpātiskas ir arī valsts kapitālisma idejas - regulētas cenas un algas, atbalsts rūpniecības uzņēmumiem, valsts iniciēta jaunu darba vietu radīšana.

2.1. tabula

Elites un masu politiskā nostāja

(% no respondentiem)

4. Sabiedrības uzticību valsts institūcijām neveicina arī politiskās elites iekšējās problēmas, it īpaši tas, ka elite nav vienota. Daudzi autori uzsver, ka konsensuāla elite, kurai ir vienādi uzskati sabiedrības dzīves pamatjautājumos un kuras locekļi savstarpēji uzticas, veicina institūciju stabilitāti un masu uzticēšanos tām. Tomēr Latvijā politiskajai elitei drīzāk raksturīga savstarpēja neuzticēšanās, ko demonstrē apvainojumi un biežā nespēja vienoties par valstij svarīgiem jautājumiem. Pētījumos to apstiprina arī aptaujātie elites pārstāvji: 40 % no viņiem pauž viedokli, ka politiķi Latvijā darbojas savās interesēs un tiem nevar uzticēties.

5. Neuzticību valstij vairo arī tas, ka varas institūcijas līdz šim ir maz rūpējušās par atgriezenisko saiti ar sabiedrību. Tikai pēdējā laikā, gatavojot un īstenojot reformas, valsts institūcijas pasūta sociālus pētījumus, ar kuriem cenšas noskaidrot sabiedrības viedokli, kā arī veic sabiedrības informēšanas pasākumus, kuru mērķis ir veicināt līdzdalību un atbalstu reformām. Kā pozitīvu piemēru var minēt Labklājības ministrijas pasūtītos pētījumus par sabiedrības attieksmi pret sociālās apdrošināšanas reformu, sociālo palīdzību, nodarbinātības jautājumiem.

6. Viens no politiskās atsvešinātības cēloņiem ir tas, ka sabiedrības vērtīborientāciju pārvirze no kolektīvisma uz individuālismu noris lēnāk nekā politikas pārorientēšanās uz liberālismu. Sociālisma valsts ar savu pārdalīšanas politiku katram nodrošināja iztikas minimumu, pretī prasīdama politisku padevību, taču pašu izcīnītā valsts no indivīda prasa citu kvalitāti - pirmām kārtām atbildīgumu un iniciatīvu. Valsts atkāpšanās no tieša labklājības garanta funkcijām un daudzu indivīdu nespēja sev nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi daudzos rada izmisumu un mazina uzticēšanos demokrātijas institūcijām.

7. Viens no galvenajiem atsvešinātības iemesliem ir korupcijas izplatība valsts un pašvaldību iestādēs vai vismaz iedzīvotāju saasināta korupcijas uztvere, par ko liecina daudzi pētījumi.

Ideoloģiju un vērtību maiņa ir sarežģīta, jo ir vajadzīgs laiks, lai ideoloģijas iesakņotos plašākā sabiedrībā. Liberālā ideoloģija arī no ierindas cilvēka prasa noteiktu kvalitāti - uzņēmību, individuālismu, privātiniciatīvu, neatkarīgumu, bet no ierēdņiem - vēlmi pakalpot, darbības caurredzamību un atskaitīšanos - vērtības, kas lielai daļai pēcpadomju cilvēku ir svešas. Tiesa gan, elite, jaunā paaudze un topošā vidusšķira šīs vērtības pieņem ātri, jo tās atbilst šo aprindu skatījumam uz nākotni un dzīves plāniem. Taču sabiedrībā kopumā liels svars kā vērtībai joprojām ir kolektīvismam.

Indivīds un valsts: caur nabadzības prizmu

Visai būtiski indivīda attiecības ar valsti ietekmē labklājības līmenis. Iedzīvotāji raugās, vai valsts tiešām ir viņu drošības un labklājības iespēju garants un vai īstenībā tā nerealizē gluži pretēju politiku, ignorēdama ierindas cilvēka intereses un kalpodama kādām citām, bieži vien šauri savtīgām interesēm, pēdējā vietā neatstādama arī pašu politisko eliti. Latvijā kļuvis redzams, ka nabadzība ir viens no galvenajiem faktoriem, kas indivīdu atsvešina no valsts.

Šo jautājumu dziļi analizēja pērnais Pārskats. Pieaugošā nabadzība ir viena no sāpīgākajām mūsdienu Latvijas problēmām. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 1997. gadā zem pirmā nabadzības sliekšņa bija 16,6 % Latvijas iedzīvotāju un 14,7 % mājsaimniecību. Tās ir ģimenes un vientuļi cilvēki, kuru ienākumi mēnesī ir mazāki par 28 latiem uz vienu personu.

Lai noskaidrotu pašu trūcīgāko cilvēku apstākļus un izdzīvošanas stratēģijas, 1998. gadā UNDP sadarbībā ar Pasaules banku un Starptautisko darba organizāciju veica pētījumu "Nabadzības sociālais novērtējums Latvijā". Pētījuma ietvaros tika veiktas 400 dziļās intervijas ar trūcīgiem cilvēkiem dažādos Latvijas reģionos, un tā mērķis bija nabadzības problēmu izpētīt caur atsevišķa indivīda pieredzi. Pētījuma rezultāti gan nav izsakāmi skaitliski, taču tie parāda galvenos nabadzības cēloņus, izpausmes un sociālās sekas un, cerams, palīdzēs veidot tādu valsts politiku, lai nabadzība mazinātos.

Savu situāciju raksturojot, lielākā daļa trūcīgo cilvēku vairās lietot vārdu nabadzīgs . Tā vietā viņi runā par "izdzīvošanu", "eksistenci", "grūtiem apstākļiem", par to, ka daudz ko "nevar atļauties". Darbspējīgie cilvēki spēka gados visbiežāk par sevi saka, ka viņi ir "maznodrošināti", taču ne "nabadzīgi". Lai gan pašreizējā nabadzība lielā mērā ir radusies saimniecisko pārkārtojumu rezultātā, daudzi cilvēki saglabā kādreizējo nostādni, ka nabadzība rodas tikai personisku neveiksmju rezultātā un ka būt nabadzīgam nozīmē to pašu, ko reāli būt izstumtam no sabiedrības. Tādēļ viņi vairās lietot apzīmējumu nabadzīgs , kas varētu nozīmēt sociālu atstumtību vai atkarību no citiem. Izņēmums ir ģimenes, kuru dzīves līmenis ir strauji krities, uzslāņojoties vairākiem cēloņiem: zaudēts darbs, bijuši lieli un neparedzēti ārstēšanās izdevumi, pieauguši komunālie maksājumi, kuru dēļ ģimene nonākusi lielos parādos. Šie cilvēki un arī liela daļa pensionāru uz savu situāciju raugās drūmāk un izsakās, ka nav nekādu izredžu stāvokli uzlabot.

Lielākā daļa trūcīgo cilvēku, vērtēdami savu situāciju, nostājas relatīvisma pozīcijās: viņi salīdzina savu un apkārtējo cilvēku stāvokli un bieži vien sevi mierina, ka viņiem neklājas sliktāk kā citiem, bet daudziem klājas vēl grūtāk. Parasti kā tos, kam iet vēl grūtāk, cilvēki min sociālās grupas, pie kurām paši nepieder. Piemēram, pilsētas trūcīgie uzskata, ka laukos bezdarbs, dzeršana un alkoholisms ir vairāk izplatīti, bet bērnu izglītības iespējas ir šaurākas. Savukārt trūcīgie lauku ļaudis kā grūtāku vērtē pilsētnieku dzīvi, jo laukos vismaz var izaudzēt pārtiku un nav tik dārgi jāmaksā par komunālajiem pakalpojumiem. Tomēr trūkums visiem tajā nonākušajiem ir psiholoģiski grūts pārbaudījums, jo daudziem agrākie dzīves apstākļi ļāvuši uzturēt ģimeni un apmierināt dažādas vajadzības. Uz šā fona trūcīgie cilvēki saasināti uztver gadījumus, kur valsts iestādēs nevar saņemt cerēto palīdzību vai jāsastopas ar nepretimnākošu attieksmi.

Kopumā cilvēki uzsver šādas galvenās nabadzības izpausmes: nepietiek līdzekļu, lai apmierinātu elementāras eksistences vajadzības; dzīve ir vērsta tikai uz iztikas nodrošināšanu; pastāv atkarība no citu cilvēku, organizāciju un valdības iestāžu palīdzības; sociālie kontakti ir sašaurināti, iespējas un aktivitāte ierobežoti.

Trūcīgie cilvēki norāda vairākus cēloņus, kas viņus noveduši šādā situācijā:

• bezdarbs, kas rada ne tikai iztikas līdzekļu trūkumu, bet arī sociālu dezorganizāciju (kā parādīts arī Pārskata 3. nodaļā, darbam mūsu sabiedrībā ir augsta sociālā vērtība un tā trūkums cilvēkos izraisa sajūtu, ka viņi ir lieki);

• mazas algas, ko bieži izmaksā ar aizkavēšanos, maksā daļēji vai graudā;

• komunālo pakalpojumu dārdzība, kas bieži vien nav samērojama ar zemajām algām (sk. 1. nodaļu par mājsaimniecību patēriņa struktūru);

• naudas reforma, inflācija un dažu banku sabrukums 90. gadu pirmajā pusē, kas cilvēkiem atņēma mūžā ietaupīto un sevišķi skāra vecāko paaudzi;

• pieaugoši bērnu uzturēšanas un izglītošanas izdevumi, kurus algas un bērnu pabalsti nespēj kompensēt;

• zemas lauksaimniecības ražojumu cenas un augstas ražošanas izmaksas, kas skar daudzas lauku mājsaimniecības;

• valdības nekompetence un vienaldzība pret tautas dzīves līmeni;

• alkoholisms, kas bieži vien ir gan bezdarba cēlonis, gan tā sekas vai arī citu grūtību cēlonis vai sekas;

• padomju laikā ieaudzinātā paļaušanās uz valdību, nespēja pašam uzņemties atbildību, kā arī zināšanu un iniciatīvas trūkums.

Konstatējumi, kas gūti šajā pētījumā par nabadzību, atbilst tam, kas konstatēts Centrālās statistikas pārvaldes pētījumos par mājsaimniecību budžetiem un pērngada Pārskatā: proti, par sevišķām riska grupām, kurās ir vislielākā nabadzības varbūtība, jāuzskata ģimenes, kurās ir trīs vai vairāk bērni, nepilnās ģimenes (visbiežāk - vientuļās mātes ar bērniem), ģimenes, kurās ir bezdarbnieki, pirmspensijas vecuma cilvēki bez darba un invalīdi.

Nabadzība šajās grupās izpaužas dažādi (sk. 2.1. informāciju). Lielajām ģimenēm ar bērniem nabadzības problēmas ir lielākas, ja šāda ģimene dzīvo dzīvoklī, kurš tiek centralizēti apgādāts ar siltumu, gāzi, elektrību, silto un auksto ūdeni, un ģimene nav par maksu iegādājusies skaitītājus. Tādā gadījumā pakalpojumu maksu aprēķina proporcionāli ģimenes locekļu skaitam un ģimene visbiežāk to nespēj segt. Ģimenes, kurās ir mazi bērni, nevar īpaši taupīt uz siltuma vai ēdiena gatavošanai vajadzīgās enerģijas rēķina. Lieli izdevumi saistīti ar bērnu skološanu: jāpērk apģērbs, mācību grāmatas, jāmaksā par bērnu pusdienām, braukšanu uz skolu un vēl neoficiālā skolasnauda, ko skolas arvien biežāk pieprasa savu izdevumu segšanai. Rezultātā daudzas lielas ģimenes ir vairāk vai mazāk atkarīgas no sociālās palīdzības, kas ne vienmēr ir pieejama birokrātisku šķēršļu un arī transporta grūtību dēļ.

No nepilnām ģimenēm īpaši grūtā situācijā ir vientuļās mātes, kuru šķirtie vīri atsakās maksāt alimentus - vai nu vienaldzības dēļ, vai tāpēc, ka paši ir bezdarbnieki. Taču trūkuma apstākļos pieaug arī tādu ģimeņu skaits, kur laulātie nav šķīrušies, bet atsevišķi dzīvo ekonomisku apsvērumu dēļ, piemēram, viens laulātais strādā citur vai palīdz radiniekiem laukos, lai par to saņemtu pārtikas produktus.

Vidēja un vecāka gadagājuma bezdarbnieki, it sevišķi pirmspensijas vecumā, par nabadzības riska grupu uzskatāmi triju iemeslu dēļ: nav daudz darba devēju, kuri šāda vecuma cilvēkus labprāt pieņemtu darbā, it īpaši tādos darbos, kuros pat pēc 35 vai 40 gadu vecuma labprāt vairs nepieņem. Bezdarbniekus, kuriem ir pāri 50 gadiem, arī Nodarbinātības valsts dienests dažreiz vecuma dēļ atsakās nosūtīt darbā vai pārkvalificēšanās kursos. Daudziem no šiem cilvēkiem sociālā atstumtība ir lielāka, ja ir zaudēts dzīvesbiedrs un pieaugušie bērni pārcēlušies uz citurieni.

Invalīdi ir vismazāk aizsargātā un nabadzības riskam visvairāk pakļautā grupa. Izplatīta bezdarba apstākļos viņiem ir maz (vai pat vispār nav) izredžu dabūt darbu. Lai gan lielākā daļa invalīdu saņem kādu sociālu palīdzību, viņi jūtas juridiski neaizsargāti un bez tiesībām. Tos invalīdus, kuri ir spējīgi strādāt, piemēram, epilepsijas slimniekus, nereti no darba atlaiž, un ir gadījumi, kur viņi nevar saņemt invalīda pensiju, jo darba devējs nav maksājis sociālo nodokli.

Nabadzībā nonākušie cilvēki izlīdzas ar dažādiem izdzīvošanas paņēmieniem, no kuriem galvenie ir patēriņa samazināšana un savu prasību ierobežošana, dažādi taupīšanas veidi, pārtikas pašsagāde, neoficiāls darbs, cita ienākumus nesoša darbība un sociālās palīdzības izmantošana. Daudzas trūcīgās ģimenes šos izdzīvošanas paņēmienus kombinē, tādējādi kaut kā noturēdamās. Raksturīgie taupīšanas paņēmieni ir atteikšanās no apkures un karstā ūdens, "žonglēšana" ar parādiem (pārmaiņus samaksājot nelielu daļu īres un komunālo maksājumu, lai komunālo pakalpojumu sniegšana netiktu pārtraukta vai lai neizliktu no dzīvokļa), atteikšanās no jauna apģērba pirkšanas, pārtikas iegādes ierobežošana, laikrakstu neabonēšana, ārstu medicīniskās palīdzības aizstāšana ar konsultēšanos aptiekā.

Savukārt ienākumus trūcīgās ģimenes cenšas palielināt ar šādu darbību:

• naturālā saimniekošana lauksaimniecībā (paretam pārpalikumu pārdodot vietējā tirgū);

• darbs pie zemniekiem par nelielu atlīdzību naudā, brīvu dzīvokli, uzturu vai alkoholu;

• ogu, sēņu lasīšana, ārstniecības augu vākšana un pārdošana;

• meža darbi vīriešiem;

• preču pirkšana un pārdošana (piemēram, no Lietuvas atvestu kosmētikas izstrādājumu un lētu apģērbu piedāvāšana savā dzīvesvietā, sabiedriskā vietā vai vietējā tirgū);

• profesionāli darbi agrāk iegūtajā specialitātē (piemēram, zāļu injicēšana, ārpusskolas mācīšana, remontdarbi);

• mājražošana;

• fiziski smagi darbi un gadījuma piestrādāšana būvdarbos.

Pētījumi liecina, ka ienākumu nabadzība un naudas trūkums rada veselu virkni negatīvu sociālu seku. Nabadzīgajās ģimenēs, kur ir vājš uzturs, pastāvīgs stress un nav iespējams līdzekļus ieguldīt veselības aprūpē un profilaksē, ir vairāk veselības problēmu. Šīs ģimenes nespēj vienmēr samaksāt oficiālos medicīnas izdevumus un neoficiālās piemaksas mediķiem (sk. turpmāko analīzi). Nopietna nabadzību pavadoša parādība ir dzeršana un alkoholisms, kas tālāk saistīti ar nelaimes gadījumiem, ceļu avārijām, priekšlaicīgu nāvi darbspējas vecumā, it īpaši vīriešu vidū, neveiksmīgām ģimenēm un novārtā pamestiem bērniem. Lai gan alkoholisma cēloņi ir sarežģīti un kaut kādā mērā šī parādība pati ir arī nabadzības sekas, tā noteikti veicina nabadzības izplatību un ir viens no nabadzību uzturošajiem un padziļinošajiem faktoriem. Analīze liecina, ka nabadzība var pārvērsties par apburto loku, kur noteikti nabadzības cēloņi noved pie sekām, kuras kļūst par cēloni vēl dziļākai nabadzībai.

Bieži vien nabadzīgie cilvēki sūdzas, ka ir grūti iegūt skaidru informāciju par iespējām un dažādām tiesībām. Šīm grūtībām ir vairāki cēloņi: tas, ka nabadzīgajiem ir sašaurinātas iespējas izmantot saziņas līdzekļus (jāatsakās no laikrakstu abonēšanas, televizora un radioaparāta pirkšanas vai labošanas), sašaurinājušies sociālie kontakti (cilvēkiem zūd sakari ar kolēģiem un bijušo darbavietu, viņi vairās no kontaktiem, kaunēdamies par savu nabadzību). Savukārt informācijas trūkums mazina cilvēka spēju mobilizēties, lai pārvarētu radušās grūtības, un palielina varbūtību, ka viņš nonāk atstumto vai ekspluatēto kārtā.

Ģimeni nabadzība var ietekmēt divējādi. Tā var ģimeni saliedēt, un tas notiek tad, ja cilvēki saprot, ka problēmas var atrisināt tikai solidāri. Tomēr nepārtrauktais stress ģimeni var arī sašķelt, it īpaši ja nesaskaņas bijušas jau agrāk vai kāds no partneriem sirgst ar alkoholismu. Nabadzības pārdzīvojumi atšķirīgi ietekmē vīriešus un sievietes. Intervijās vīrieši runā par "sociālo impotenci", jo viņi nespēj izpildīt sociāli svarīgo ģimenes apgādnieka funkciju. Rezultātā daudzi lieto alkoholu un daži nonāk līdz pašnāvībai (sk. statistikas pielikumu). Arī daudzas aptaujātās sievietes uzskata, ka vīrieši no stresiem sabrūk, turpretī viņas pašas, juzdamās atbildīgas par bērniem un būdamas spējīgākas psiholoģiski pielāgoties, ir uzņēmušās lielāku nastu un aktīvāk meklē risinājumus; tomēr daudzas atzīstas, ka sirgst ar depresiju. Daudzas sievietes arī izsaka neapmierinātību, ka netiek pieņemtas darbā vecuma un/vai izskata dēļ vai arī tādēļ, ka audzina bērnus.

No tautas attīstības ilgtspējas viedokļa dramatiska ir nabadzības ietekme uz bērnu izglītošanas iespējām. Kā jau norādīts iepriekš, nabadzīgām ģimenēm ir ne jau tikai grūti segt bērnu skološanas izdevumus: tās arī tikpat kā nespēj sūtīt bērnus uz papildkursiem, ārpusklases nodarbībām, pulciņiem un kultūras pasākumiem. Šo ģimeņu bērnus izstumj no "elitārajām" valsts un privātajām skolām, un bieži vien mācību maksas, transporta, mītnes un uztura izdevumu dēļ viņi nespēj iegūt augstāko izglītību. Vecāki pauž bažas, ka nabadzība augstāko izglītību var padarīt viņu bērniem nepieejamu. Šādā situācijā var nonākt liela daļa jaunās paaudzes, it īpaši laukos, un, ekonomiskajai situācijai uzlabojoties, šie jaunieši var nebūt konkurētspējīgi.

Kā liecina iepriekš minētais, zemi ienākumi un finansiālas grūtības kombinējas ar daudziem citiem nabadzības faktoriem, un tas viss kopā rada automātiski saglabājošos vai padziļinošos nabadzību un noved pie sociālas atstumtības. Šā iemesla dēļ nabadzības novēršanā jālieto daudzpusīga pieeja, kurā būtu ņemtas vērā nabadzības daudzās dimensijas. Citādi šo uzdevumu - mazināt nabadzību Latvijā - būs grūti paveikt.

Balstoties uz intervijām ar trūcīgajiem cilvēkiem, var secināt, ka pašreizējā nabadzība Latvijā ir radusies ne jau tikai sakarā ar institucionālajām pārmaiņām (privatizācija, strukturālais bezdarbs utt.): daudzos gadījumos tā ir saistīta arī ar cilvēku izglītības un prasmju nepietiekamību. Tas norāda, ka nabadzības novēršanas programmās īpaša uzmanība jāvelta cilvēkresursu attīstīšanai - cilvēku izglītošanai un apmācīšanai, kā arī pasākumiem, kuri veicina uzņēmību un iniciatīvu. Jāapzinās, ka nabadzība sabiedrībai dārgi maksā sociālo izmaksu un zaudētas produktivitātes ziņā. Būtu latu izteiksmē jāaprēķina nabadzības īstermiņa un ilgtermiņa sekas.

Jāuzsver, ka nabadzības radīto sociālo un psiholoģisko zaudējumu mazināšanā sabiedrība var pati sev palīdzēt, un nevalstisko organizāciju sektors to arī dara - gan organizēdams cilvēkus, gan piesaistīdams pašvaldības (sk. turpmāko analīzi). Nabadzības problēmu risināšanā svarīgi ir panākt daudzpusēju sadarbību starp trūkumā nonākušajiem indivīdiem un ģimenēm, iniciatīvas grupām, nevalstiskām organizācijām, pašvaldībām, sociālās palīdzības dienestiem un arī potenciālajiem darba devējiem.

Turpinājums - seko