Par Latvijas tēlu pasaulē

Latvijas Republikas ārlietu ministram

Valdim Birkavam

Kā nevalstiskas organizācijas locekļus un savas valsts pilsoņus mūs nodarbina jautājums par apmelojumu kampaņu, kāda no dažādām pusēm izvērsta pret Latviju. Fakti mūsu sabiedrībai labi zināmi, taču vienlaikus satrauc arī valsts varas augstāko iestāžu klusēšana un norobežošanās no šādām plaši tiražētām nepatiesībām. Vienlaikus izsakām nožēlu par Latvijas Valsts prezidenta, Ministru prezidenta, Saeimas spīkera un Ārlietu ministrijas vadītāja savā laikā nesaskaņoto rīcību, kas nedeva iespēju efektīvi izmantot Deklarāciju par Latvijas okupāciju mūsu vēstures skaidrošanai ārvalstu sabiedrībai.

Atzīmēsim tikai dažus no pēdējā laika propagandas mēģinājumiem starptautiski nomelnot Latvijas tēlu.

Pirmais. Janvāra barikāžu atceres dienās notikušais Krievijas Sabiedriskās televīzijas raidījums, pēc kura skatītājiem atliek secināt, ka atbildīgi par 1991.gada 21.janvāra upuriem ir nevis omonieši, bet Latvijas Tautas fronte un tās kaujinieki.

Otrais. Latvijas Cilvēktiesību komitejas izdotā brošūra angļu valodā "National Minorities in Latvia and Human Rights" (Rīga, 1999), kurā līdzās pārējam apgalvots, ka "vairāki funkcionāri līdz pat prezidentam, valdību veidojošo partiju programmas, valsts masu mediji pavisam oficiāli pauž vēlmi, lai minoritātes atstātu Latviju" (11.lpp.).

Trešais. Pirms nedēļas Krievijas prese, konkrēti avīze "Kommersant – DAILY", atsaucoties uz Satversmes aizsardzības biroja iecietīgo reakciju uz vietējo barkasoviešu agresīva rakstura biļetena "Russkaja ataka" parādīšanos, izdara secinājumu, ka Latvijā lojāli izturas pret fašistiem, kas tagad jau uzdrošinās atklāti iziet Liepājas ielās.

Pēdējā gadījumā mūsu drošības augstākās instances neitrālisms sapīts kopā ar pērn 16.martā notikušo latviešu leģionāru gājienu Rīgas centrā un fonā tam — tendenciozi saceltais troksnis ap grāmatu "Baigais gads", vienlaikus noklusējot padomju represīvo struktūru 1940.gadā Latvijā pastrādātās noziedzības.

Mēs labi saprotam, ka Ārlietu ministrijas kompetencē nav pārraudzība pār politiskās periodikas un ideoloģizētās vēstures izdevumu daudzveidīgo plūsmu. Bet Jūsu, ministra kungs, un ārlietu resora uzmanības lokā diendienā vajadzētu būt rūpēm par adekvātu Latvijas tēlu pasaulē. Atzīstot pastāvošās grūtības Latvijas vēstniecību finansēšanā, uzskatām, ka netiek līdz galam efektīvi izmantots Ārlietu ministrijas pietiekami lielais aparāts Rīgā.

Vai rīcība pēc principa "suņi rej, bet karavāna iet tālāk" dažkārt nenoved pie sāpīga bumeranga efekta? Vai Ārlietu ministrijas rīcībā ir polemiska rakstura izdevums, kurš argumentēti un nesagrozīti rāda oficiālo minoritāšu politiku Latvijā? Vai Jūsu vadītais resors ir nodrošināts ar preventīvas politiskās pretcīņas ieročiem, pieļaujot, ka pret Latviju vērsto naidīgo kampaņu kulminācija gaidāma uz 16.martu?

Latvijas Miera kustība ir gatava izmantot savus starptautiskos sakarus, lai izplatītu patiesu informāciju par Latviju un tās problēmām arī ārzemēs. Vai Ārlietu ministrija ir gatava šajā virzienā rīkoties striktāk un mērķtiecīgāk nekā līdz šim? Šķiet, ka šajā situācijā tādu jautājumu var izteikt katrs latvietis, katrs LR pilsonis un patriots, kam rūp šīs valsts tālākais liktenis.

Latvijas Miera kustības vārdā:

Voldemārs Hermanis,

Marina Kosteņecka, Biruta Šneidere,

Valdis Bērziņš, Rita Melnace

Rīgā 1999.gada 16.februārī