Matilde — Indra Roga, Krauklīšu Pēteris — Uldis Anže Augusta Deglava "Rīgas" dramatizējumā. Edmunda Freiberga režija;

Libuša — Zane Jančevska, Ladislavs Plahijs — Ivars Puga Kohouta lugā "Māja Prāgā, paredzēta nojaukšanai". Alfreda Jaunušana režija

Reizē ar savu teātri dzīves un darba svētkus svin Alfreds Jaunušans un Kārlis Sebris (šeit viņš Kolā Briņona lomā kopā ar Jāni Kubili)

Pirms astoņdesmit gadiem februārī, puteņu un karnevālu laikā, skaistajā arhitekta Reinberga celtajā namā sanāca kopā aktieri, lai no šīs skatuves runātu latviešu valodā. Padomju Latvijas Strādnieku teātris, tā tam būs saukties, sacīja Andrejs Upīts. Bet mākslinieku dvēseles zemdegās gruzdēja patriotiskie centieni, 1917.gadā Valkā cerīgi darbojoties Pagaidu nacionālajā teātrī, un tie spoži atkal uzliesmoja 1919.gada novembrī, kad Jānis Akuraters pasludināja Nacionālā teātra piedzimšanu. Nevienai mākslas iestādei Latvijā nav tik daudzreiz mainīti nosaukumi, vēl taču bija Drāmas teātris, Rīgas dramatiskais teātris kara laikā un pat "Soldatentheater" vārds dažus mēnešus tika pakārts pie fasādes, kad latviešu aktierus gribēja no šīs ēkas izdzīvot. Nav iemesla kaunēties arī no Strādnieku teātra pastāvēšanas četriem mēnešiem, kuros nebija mazvērtīgu vai klaji propagandistisku lugu. Jāteic, ka tādas vēl latviešu autori nebija iemācījušies rakstīt. Un šī teātra pamatus ielika stipri un gudri vīri — Aleksis Mierlauks, Alfrēds Amtmanis–Briedītis, Kārlis Freinbergs. Viņi ievadīja vareno kuģi dziļā gultnē, un tas ir izturējis lielas, smagas ideju cīņas laiku griežos. Teātris apguva arī viltīgas vārdu spēles, kurās nereti zemtekstam, bija lielāka vērtība un tālāks tēmējums nekā pateiktajam vārdam. Tāpat kā mūsu tautas vēsturē ir maskarādes zīmes, tā atrodam tās arī teātrī, šajā teātrī, kurš tik bieži pievērsies tautas likteņgaitu atainojumam. Īpaši jau saskarē ar Rūdolfa Blaumaņa dramaturģiju, visaugstāk izgodājot un par nemirstīgām padarot "Skroderdienas Silmačos".

Četrus gadus šo teātri vadīja Rainis. Tas ir maz pētīts periods, un man kā vēsturniecei jāteic, ka lielais dzejnieks bija vājš teātra direktors administratīvajā ziņā. Apjūsmas kalngalā skatītais rakstnieks — ģēnijs it kā zaudēja cieņu un apbrīnu, kad viņam nostājās līdzās, kad pie viņa bija jāiet prasīt algas avansu vai sūdzēties par caurvēju teātra ģērbtuvē. Taču Raiņa nopelns ir tas, ka viņš pārvērta šo teātri par nacionālās drāmas citadeli, izvirzot tādu repertuāra programmu, kurā goda vieta latviešu rakstnieku darbiem. Rainis uzskatīja ka teātrim jāuztur allaž dzīvas un uzmundrinošas saites ar autoriem, pat tad, ja kāds darbs nav sevišķi izdevies. Galvenais — lai šī lieteratūras un teātra vienība nepārtrūktu. Raiņa paša drāmas (par kurām gan nelabvēļi, kad to nav bijis, pavīpsnāja: nu ja, direktors!), Aspazijas, Brigaderes (katru sezonu!), Jūlija Pētersona lugas. Šī ciešā sadarbība kļuva par tradīciju. Kaut arī spīvais Andrejs Upīts mēdza ironiski izteikties par Nacionālā teātra tautisko repertuāru, arī viņa Zuzanna šajos ūdeņos peldējās un Žanna d’Arka — spoguļojās.

Otra Raiņa mantojuma daļa ir tā, ka Nacionālais teātris nekļuva provinciāls. To pierāda plašie kontakti ar ievērojamiem Eiropas teātru darbiniekiem, augstā profesionālas informētības pakāpe. Divi piemēri. Ievērojamais krievu aktieris, aktiermākslas reformators, no padomju Krievijas emigrējušais Mihails Čehovs Nacionālajā teātrī ne tik vien iestudēja trīs izrādes, kuru satricinošie iespaidi vēl šodien glabājas Alfrēda Jaunušana atmiņā, bet bija izvēlējies šo ansambli par savu pastāvīgo darba vietu. To apliecina sarakste ar Nacionālā teātra direktoru Arturu Bērziņu. Diemžēl nodomu 1934.gadā izjauca politiskās intrigas pārprasta, "tīrā" nacionālisma saglabāšanas pūliņi.

Sākot ar otro sezonu, Nacionālajā teātrī viesojās latviešu izcelsmes vācu teātra un kino aktrise Marija Leiko — Makša Reinharta aktrise, kas nesa līdzi Rietumeiropas moderno virzienu elpu. Kopspēle ar viņu bija augsta profesionāla skola.

Jau Jānis Akuraters savā Nacionālā teātra programmā apzīmēja šo teātri par zelta krustpunktu, kurā radoši vienosies Austrumu un Rietumu mākslas strāvojumi. Bet šī ideja jūtami konkretizējās Raiņa laikā, lai līdzās nacionālajai drāmai un klasiskās kultūras nepārtrauktai pārstāvniecībai skatītāji iepazītos ar Baltijas areāla tautu skatuves mākslu. Tāpat vērā paturot to tautu dzīvi, kurām lemts ar latviešiem šajā zemes gabalā sadzīvot (lībieši, ebreji). Liela humānista vērienīga un tālredzīga ideja, kas 20.–30. gados arī visai konsekventi īstenojās. Jāatzīmē arī tas, ka šīs lugas ieteica un tulkoja K.Freinbergs, E.Zālīte, J.Jaunsudrabiņš un citi ievērojami rakstnieki. Mārtiņš Zīverts uzrakstīja lugu "Kolka" ("Lībiešu asinis").

Veidojās kultūras sakari ar dāņiem, oriģinālā izrādot G.Holberga "Žūpu Bērtuli" (ne Stendera lokalizējumā). Par teātra draugu kļuva ievērojamais somu rakstnieks A.Jerviluoma, un tika godināts savas lugas "Ziemeļnieki" pirmizrādē. Elīna Zālīte gādāja, lai mums garām nepaietu igauņu drāmas novitātes, bet it īpaši cieši sakari izveidojās ar Zviedriju. F.Dalgrēna "Vermlandiešus" Rīgā "apģērba" Zviedrijas Karaliskā opera, jo toreizējais sūtnis bijis ļoti artistiska personība un viņa kundze, pati būdama balerīna, ierādījusi mūsu aktieriem zviedru tautas deju soļus. Tā ir plaša internacionālā tēma Nacionālā teātra vēsturē. Mazāk cilāta, jo, protams, gadskārtu rakstos un runās vairāk ir runāts par jaunākā laika neaizmirstamajām etapa izrādēm. Uz jubilejām tās ceļam ārā no vēstures tīnes kā šatiera deķus un vēdinām, lai aizmirstības kodes nesagrauž. Pārcilājam A.Amtmaņa–Briedīša pūru, Veras Baļūnas psiholoģiski smalkās mežģīnes. Ieskandinām Alfreda Jaunušana "Lilioma" trīsuļojošās dvēseļu melodijas un "Ilgu tramvaja" smeldzīgos toņus. Uzrunā Mihaila Kublinska režijas skarbā valoda, un, liekas, "Lauva ziemā" taču bija nupat, tepat.

Vērtīga ir tagadējā teātra mākslinieciskā vadītāja Edmunda Freiberga iniciatīva dot jaunu skatuves dzīvi leģendārajiem iestudējumiem — "Zaļajai zemei", "Zvejnieka dēlam", "Rīgai", arī "Skroderdienām". Tas ir visdrošākais ceļš tradīciju turpinājumam.

Nacionālais teātris vienmēr bijis un ir zvaigžņu teātris, lielisku aktieru ansamblis. Viņi var visu. Vienmēr gatavi uz visu. Bet ir lietas, kuras tieši šim teātrim uzliek zināmas ētikas robežas. Šis nav tikai teātris, tā ir svēta vieta mūsu tautai, jo uz šīs skatuves ir pasludināta Latvijas valsts. Un ja mēs zinām, ka telpa un cilvēka radošais gars ir vienoti, tad zeltā mirdzošais skatuves ieloks arī diktē savus noteikumus. Ar to arī reizēm nākas "pastrīdēties". Gudri bija tie darbinieki ar nelaiķi Zigfrīdu Kalniņu priekšgalā, kuri izšķūrēja veco ogļu bunkuru un ierīkoja mājīgo Aktieru zāli, kurā var eksperimentēt uz nebēdu, un tas arī tiek darīts. Aizejiet uz "Kalponēm" un redzēsit, ka te ir vieta, kur jaunajam iztrakoties un baudīt to, kas viņiem šķiet brīvība mākslā. Un šī zāle var kļūt arī par svētnīcu aktieru monoizrādēm, kurā viņi (visbiežāk viņas!) sniedz savas personības atklāsmes.

Skatītāju mīlestība uz Nacionālā teātra māksliniekiem ir noturīga. Tur valda arī kāds nerakstīts vai sen rakstīts savstarpējas cieņas likums, mājas aura.

Šajā teātra jubilejas pavasarī, martā aprit 80 Alfredam Jaunušanam, manas paaudzes Rūdim un Bundulim. Kur palicis laiks pa to vidu, viņš jautā. "Liekas, vēl nesen biju jaunais aktieris, tagad — veterāns, dažs vēl pagodina: vecmeistars, bet kur tas vidus?" Tas vidus ir divdesmit gadi, kuros Alfreds Jaunušans spoži vadīja Nacionālo teātri kā galvenais režisors. "Lorencačo", "Pūt, vējiņi!", "Laikmetu griežos", "Paši pūta, paši dega", "Jaunības putns ar saldo balsi" — cik koši un bieži austi "šatiera deķi"! Nevar par augstu novērtēt A.Jaunušana un viņa ansambļa ieguldījumu Atmodas kustībā, kad tūkstošu tūkstoši pulcējās vienkopus brīvdabas izrādēs — Druvienas "Skroderdienās" un Vecpiebalgas "Mērnieku laikos", kad skatītāji līgo dziesmas vai "Brūklenāju" dziedāja kopā ar aktieriem karstā vienotības apziņā. Mums ir bijusi tā laime — redzēt savu tautu vienotu un skaistu. Mūža guvums. Alfredam Jaunušanam. Viņa paaudzei.

18.februārī ar sava iemīļotā Kolā Briņona vārdiem "Vecais resgalis ir vēl dzīvs" savus draugus un darbabiedrus teātrī sveica Kārlis Sebris, kuru tauta jau iecēlusi simbola kārtā. Simbols vīrišķīgajai stājai, stipram, trāpīgam vārdam, personības neatkarībai. Viņš gan mēdz jokot (un kas to nezina, kā viņš to prot), ka sirds vēl esot pilna Romeo jūtu, tikai Džuljetas esot apmirušas. Tam nu nevar īsti piekrist, jo viņa Džuljetas, teātra granddāmas Elza Radziņa un Velta Līne skatītāju uztverē ir nemirstīgas kā viņš pats.

Tāpat kā vispār kultūrai, arī Nacionālajam teātrim neiet viegli. Arī radošo veiksmju nav tik daudz, cik jubilejas afišā gribētos redzēt. Krīze, sakām mēs, kritiķi. Bet mana mūža pieredze liek atzīt, ka teātris ir tāda iestāde, kas pastāvīgi atrodas krīzes situācijā. Tā ir viņa nolemtība. Spēle ar visjūtīgāko mākslas "priekšmetu" — dzīvo cilvēka dvēseli. Nepastarpinātā veidā. Tieši. Kaut kas atnāk par vēlu, kādreiz — arī par agru, paliek nesaprasts. Kādreiz šaubu ir par daudz un kādreiz — krīze rodas no neuzticības savam tradicionālajam spēkam — aktierim, viņa reālpsiholoģiskai eksistencei uz skatuves un — vārdam, dialoga kultūrai, kas šeit allaž turēta godā, gandrīz kā Franču komēdijas teātrī.

Šajā jubilejā teātris nolēmis necelt augšā lielo pagātni, bet kopīgi atskatīties uz pēdējos desmit gados paveikto. Vienkārši. Bez fanfarām. Darbīgi. Kā pļāvējs apstājas vālā, lai asāk uzkapinātu izkapti vai — atbilstoši šim gadalaikam — novērtētu, cik daudz mirdzoši baltā svara savos plecos tur lielie spēka zari, cik jaunie pameža kociņi. Visi spēlē jubilejas dekādes izrādes. Un vienu dienu svētkos kā cilvēki apskatās viens uz otru: kādi esam?

Svētku priekam — varena luga, turklāt smieklīga

Skats no izrādes "Sapnis vasaras naktī"

Nacionālā teātra svētku dekādē skatītājiem bija iespēja vērot 30 uzvedumus, kuros piedalījās visa trupa. Tie bija latviešu klasikas uzvedumi, ārzemju dramaturgu darbu labākie iestudējumi. Monoizrādēs ar publiku tikās izcilās aktrises Elza Radziņa, Antra Liedskalniņa un Inta Tirole. Veltījums svētkiem ir arī pirmizrāde — Šekspīra komēdija "Sapnis vasaras naktī", ko iestudējusi viesrežisore Māra Ķimele. Viņa pastāstīja: "Teātra mākslinieciskā vadītāja Edmunda Freiberga piedāvājums pavasarī nāca kā zibens no skaidrām debesīm. Taču, jāsaka, aicinājumam sekoju labprāt. Šajās sienās valda īpaša aura, aktieri ir godīgi strādnieki, disciplinēti, darbojas viegli, atraisīti. Jaunākā izrādes dalībniece ir četrgadīgā laumiņa, vecākais — meistars Alfreds Jaunušans, kuram — tāpat kā teātrim — teju, teju 80. dzimšanas diena. Un vidū visu mīlētie aktieri: Ģirts Jakovļevs, Indra Roga, Jānis Skanis, Svetlana Bless, Normunds Laizāns un daudzi citi. Neesmu centusies uzvedumu īpaši tuvināt mūsdienām, drīzāk jau Šekspīra teātrim, kas savā būtībā bija paradoksāls."

Šī ir viena no angļu dramaturga visbiežāk iestudētajām komēdijām, kā viņš teicis: "Varena luga un turklāt vēl smieklīga ". Nacionālajā teātrī tā uzvesta jau divas reizes — 1927. un 1954.gadā.

Krāšņo izrādi — sapni par jaunību, daili un mīlestību īstenot palīdzējuši scenogrāfs Gints Gabrāns, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, kustību konsultants Māris Koristins.Svētki izskan, taču tie turpinās, jo Nacionālā teātra ļaudis saka,— viņu svētki ir darbdienas.

Aina Adermane

Foto: Harijs Burmeistars