Pirmpublikācija

Dokumentos, atmiņās, dienasgrāmatās — latviešu jaunatnes patriotiskā kustība "Nacionālā sardze"

nr. 43/44, 16.02.99.; nr. 45/46, 17.02.99.; nr. 47, 18.02.99.; 48/49, 19.02.99.

(miris 1993.g. maija beigās)

Otrs faktors: solidārā klusēšana. Vienā kursā studēju ar Baldūru Apini, ne vārda nepārmijām par kustību, bet pēc gadiem četrdesmit viņš teica, ka vairākkārt pratināts, taču noliedzis līdzdalību, visu vainu "uzveldams" vecākajam brālim Kārlim, leģionāram, kurš bija kritis 1944.gadā.

Starpbrīdī operas foajē satiku otrā kursa studentu Ojāru Miķelsonu, kurš brīdināja mani, lai izvairos no Kārļa Rūtendārza, jo čekā esot konfrontēti. Mani uz pratināšanu neizsauca.

Uz ielas drīz satiku Kārli Rūtendārzu, kurš garāmejot pateica dažus vārdus — lai es atnākot uz Daugavmali tikos un tikos. Aizgāju, skatījos zivis likteņupē. Satikāmies. Lai es uzmanoties no Ojāra Miķelsona, jo abi esot konfrontēti. Pēc šīs dubulttikšanās naktīs mājās negulēju. Gāju ciemos. Ar līgavu sarunājām, lai viņa vizuāli signalizētu, noliekot uz palodzes īpašā kārtībā puķu podus tad, ja es būtu meklēts. Mani netraucēja.

Operā satikos ar Andreju Kaudzīti un draudzīgi aprunājāmies par bijušajām dienām. Rajona slimnīcā kopā ar mani strādāja Ojārs Miķelsons. Klusēja.

Pilsoņu ielas slimnīcā vienā un tajā pašā nodaļā strādāja arī Gaida Rozīte. Ne vārda. Vienreiz viņas tuvumā nodungoju dažas mūsu "himnas" taktis. Nekādas reakcijas.

Slimnīcā par feldšeri strādāja Gunārs Leiše. No kustības laikiem es viņu neatcerējos, bet viņš mani gan, jo bija vecākas klases audzēknis. Klusēšana.

Dr.Valija Damberga kādu reizi pat bija līdzi atvedusi vēl vienu kustības dalībnieci, bet par J.Brača kustību klusējām.

Bija gan puiši, ar kuriem aprunājāmies "no sirds", — Andrejs Kaudzītis, Edgars Rutkovskis...

Piedzīvojušāki vīri mācīja, it sevišķi tie, kas bijuši čekas nagos, ka viss esot jānoliedz. Tā es gatavoju sevi, apcietināšanas gadījumā domādams vainu uzvelt radiniekiem Bertoldam Akeram, kurš arī bija "Tēvijas" fotogrāfijā, bet atradās emigrācijā. Baldūrs Apinis un Māra Gruzna pratināšanā esot visu nolieguši, un viņu lieta it kā esot izbeigta.

50. gados kustības dalībnieki nepulcējās. Alternatīvas rīcības sekas būtu, domājams, sevis iznīcināšana.

Par jaunatnes kustības vadītāju mag. hist. Jūliju Braču katram kustības dalībniekam ir vissirsnīgākās atmiņas un pateicības jūtas par skolotāja nesavtīgo darbu jaunatnes audzināšanā. Viņa centieni, paveiktais, viss viņa vērtīgais darbs diemžēl ir zināms tikai kustības dalībniekiem un varbūt vēl nelielai ļaužu grupai.

Miermīlis Akers

1993.gada 25.martā

Bijušā čekas cietuma pirmajā stāvā 1943. gadā. Pirmajā rindā no kreisās: Edgars Rutkovskis, Nacionālās sardzes vadītājs Jūlijs Bračs, Anna Liepiņa, vadītāja vietnieks skolotājs Nikolajs Namnieks; otrajā rindā: Valentīns Silamiķelis, Jānis Skujiņš, Gastons Krēsliņš, Andrejs Kaudzītis, Balva Gaile, Baldūrs Apinis, Kārlis Apinis

Grupa Nacionālās sardzes jauniešu pie līdzaudžiem Ķemeros, kur puišiem nācās strādāt kūdras purvā, lai uz gadu iegūtu atbrīvojumu no iesaukšanas leģionā

Ģedimīns Ciemītis

Viens no maniem skolotājiem Rīgas pilsētas 1.ģimnāzijā bija Jūlijs Bračs, kurš vēlāk spēlēja lielu lomu mana likteņa tālākajās gaitās. Toreiz viņš uzaicināja vecākos puišus palīdzēt viņam vakaros pēc skolas strādāt agrākajos čekas pagrabos Brīvības un Stabu ielas stūrī. Tas izlikās interesanti, tāpēc mēs, vairāki zēni, pieteicāmies iet. Kad vakarā aizgāju uz čekas pagrabiem, es biju pārsteigts par to lielo rosību, kas tur notika. Tur nebijām tikai mēs, daži skolēni, bet gan nepilns simts zēnu un meiteņu no vairākām ģimnāzijām, kas bija aizņemti dažādos darbos.

Mājās pārgājis, es pastāstīju tēvam par visu redzēto un dzirdēto, un viņam nebija iebildumu, ka es tur eju darboties, kamēr no tā necieš mani skolas darbi. Katru vakaru jau nevarēju uz čeku iet, tāpat kā daudzi citi mani jaunie biedri, bet gājām, kad varējām, un tomēr katru vakaru tur salasījās ap 40—50 zēni un meitenes.

Mani piedalīja pie sardzes, un mūsu uzdevums bija gādāt par kārtību gaiteņos svešus apmeklētājus nelaist tālāk par sardzes istabu, kas atradās pie ārdurvīm, izņemot ar Brača atļauju, un gādāt, lai visi darbinieki, kas ienāk vai iziet, parakstās sardzes grāmatā ar attiecīgu pulksteņa laiku.

Vakaros pēc darba bieži notika polītiska satura sapulces, kurās Bračs centās mūs izveidot par nacionāli noskaņotu latviešu jaunatnes kodolu.

Sagatavojot Sarkanā terora skati, man uzdeva apstaigāt čekā noslepkavoto un aizvesto cilvēku ģimenes un savākt pēc iespējas vairāk fotogrāfiju no kādreizējiem čekas ieslodzītajiem. Viena tāda persona izrādījās manas ģimnāzijas apkalpotāja dēls.

Skates apmeklētājiem neatļāvām pašiem brīvi staigāt pa čekas pagrabiem, bet viņiem bija jāsapulcējas sardzes istabā, kur es sēdēju pie galda, un tad grupā pa desmit ar pavadoni viņiem izrādīja čekas pagrabus. Galda galā pie sienas bija pieskrūvēta lampa, kurai bija slikts kontakts, tāpēc gaisma dažreiz raustījās. Viena kundzīte, pagriezusies pret vīru, čukstēja: "Tas laikam kāds slepens signāls". Es tikai pasmaidīju, bet neko neteicu.

Vakaros, kad apmeklētāji bija aizgājuši, mēs vienmēr gājām pārbaudīt katru kameru, jo baidījāmies no komūnistu sabotāžas. Vienu vakaru izcēlās liels uztraukums, jo kāds no mūsu sardzes puišiem atrada aiz lielas, izstādei taisītas fotomontāžas paslēptu metāla cilindru, bet neuzdrošinājās to aiztikt, jo domājām, ka tur nolikts kāds spridzeklis. Beidzot nolēmām to uzmanīgi iznest ārā no pagraba pagalmā, bet izrādījās, ka tā ir tikai tukša konservu bundža. Nospriedām, ka kāds no apmeklētājiem to tur atstājis kā joku vai varbūt kā brīdinājumu.

Mūsu grupas vecākos zēnus iesauca armijā — Latviešu leģionā, un es pārņēmu sardzes priekšnieka uzdevumus. Katru vakaru pulksten deviņos, darbu beidzot, man bija jānostāda visi palikušie zēni un meitenes taisnā ierindā uz vakara jundu, kas notika pagraba garajā gaitenī, un tad jāaizsūta kāds no maniem sardzes zēniem ar ziņojumu Bračam. Tas vienmēr notika ar militāru disciplīnu un komandām, kas varbūt dažiem nepatika. Kad Bračs ieradās, man bija jānodod viņam ziņojums par klātesošo darbinieku skaitu. Pēc tam Bračs teica īsu uzrunu un pateicās visiem darbiniekiem par padarīto darbu. Beigās visi nodziedājām "Svēts mantojums", tā to darījām katru vakaru. Kad Bračs aizgāja, es atlaidu darbiniekus uz mājām. Savukārt, kad visi bija aizgājuši, mans pienākums bija izslēgt gaismu katrā kamerā un pagrabu aizslēgt. Kad garais gaitenis pamazām iegrima tumsā, mani vienmēr pārņēma neomulīga sajūta un likās, ka man aiz muguras tumsā kāds seko, lai gan zināju, ka esmu viens pats. Katrs mazākais troksnītis tumšajās kamerās lika satrūkties, un es vienmēr atviegloti uzelpoju, kad pagrabs bija aizslēgts.

1944.gada vasarā mūsu darbs čekā turpinājās kā parasti, lai gan bijām palikuši mazākā skaitā, jo daudzi bija aizbraukuši pa vasaru uz laukiem. Tie, kas bijām aizsargos, tikām piedalīti pie 10.policijas iecirkņa Skolas ielā, no kurienes pa divi — viens policists, viens aizsargs — staigājām pāris stundas pa tukšajām Rīgas ielām, jo likums aizliedza civīlistiem pa nakti atrasties uz ielas.

Ciemīša atmiņas turpinās ar aprakstu par darbību čekas pagrabos 1944.gada vasarā. Viņš arī aprakstījis Rīgā palikušo NS darbinieku gaitas, iestājoties aizsargos. Turpinām viņa stāstu par Rīgas atstāšanu.

Sarkanā armija spiedās Latvijā iekšā no austrumiem un arī no dienvidiem, tā ka mums Rīgā draudēja tikt nogrieztiem no Kurzemes un palikt krievu ielenkumā. Tagad bija pienācis laiks izšķirties, vai palikt pie krieviem un riskēt ar izsūtīšanu uz Sibīrijas vergu nometnēm, vai bēgt uz Vāciju. Desmitiem tūkstošu latviešu izvēlējās bēgļu gaitas, un arī tēvs domāja par braukšanu uz Vāciju, bet ar savu mašīnu. Latviešu pašpārvalde noorganizēja evakuācijas vilcienu uz Liepāju, kurā būtu vieta arī Bračam un mums — čekas darbiniekiem —, kas vēlētos braukt. Es mājās pārrunāju šo lietu ar tēvu un māti, un beigās nospriedām, ka man būtu drošāk braukt ar Brača grupu, kur es būtu pasargāts. Ja brauktu kopā ar ģimeni, vācieši mani varētu uzskatīt kā dezertieri no gaisa izpalīgiem. Norunājām, ka vēlāk Vācijā atkal satiksimies un tad būsim visa ģimene kopā.

Pienāca mana prombraukšanas diena, un es ar skumju sirdi atvadījos no tēva, mātes, grošiņas un mazā Jura. Paņēmis pāris somas ar drēbēm, tēva bārdas nazi ar pindzeli un dažas ģimenes fotogrāfijas, uzmetu savu šauteni pār plecu un devos uz Rīgas preču staciju pie Ganību dambja, kur gaidīja evakuācijas vilciens. Pie vilciena sapulcējāmies mēs, Nacionālās sardzes darbinieki, kas bijām nolēmuši turēties kopā.

Atstājām Rīgu kādos četros pēc pusdienas un, braucot pāri Daugavai, klusēdami vēl pēdējo reizi noraudzījāmies uz sirmo Rīgu, katrs savās domās iegrimis.

Viņa atmiņas turpinām ar Liepājas posmu.

Brīdī, kad vēl nebija izšķiršanās, ko darīt tālāk, tik daudz bija skaidrs, ka visus līdzi paņemtos materiālus evakuācijas grupa nevarēs izvest — vienalga vai nākamā vieta būtu Latvijas meži, Zviedrija vai Vācija. Tādēļ sāka domāt par vienas dokumentu daļas norakšanu.

Atrisinājums bija ļoti vienkāršs — mēs taču dzīvojām kapsētā, kur gandrīz katru dienu tika raktas svaigas bedres, un viena bedre vairāk vai mazāk neiztaisītu lielu starpību. Domāts, darīts, un Vanda jau nākamā dienā aizgāja uz Liepāju pasūtināt vienu vienkāršu zārku. Kad zārks bija gatavs, Kreilis aizgāja uz pilsētu tam pakaļ ar rokas velkamiem ratiņiem, bet viņš sabojāja visu plānu, nākdams atpakaļ jautrā garastāvoklī, svilpodams, vilkdams ratiņus ar zārku aiz sevis. Mūsu kapsētas mājā dzīvoja arī viena ziņkārīga sieva ar savu vīru, kura novēroja katru mūsu kustību, un arī tas viņai nepagāja garām. Vajadzēja mainīt plānus, un Bračs nolēma norakt kartotēku speciālās skārda kastēs, kuras atkal Vanda pasūtināja uztaisīt kādā Liepājas darbnīcā. Kad skārda kastes, kas bija apmēram kartotēkas kartīšu platumā un gandrīz metru augstas, bija gatavas, tās piepakoja pilnas ar dokumentiem un vākus rūpīgi aizlodēja ciet.

Naktī kāds purināja mani aiz pleca un teica, lai ceļoties augšā, jo man esot jāpalīdz kastes norakt. Pulkstenis rādīja pusnakts stundu, kad es ar Zilbertu katrs paņēmām pa kastei uz pleciem. Mums piebiedrojās divas meitenes ar lāpstām. Tad devāmies uz vietu, kuru Bračs ar Džildu bija izraudzījuši, pa dienu apstaigājot kapsētu. Man šķiet, ka viena no meitenēm bija Džilda, jo kā citādi viņas pa tumsu nemaldīgi zināja atrast izmeklēto vietu. Tā otrā varbūt bija Skaidrīte.

Gājiens bija diezgan tālu, šķērsām pāri kapsētai uz pilsētas pusi, un dažreiz gandrīz paklupām uz pāris kapu kopiņām, jo mēness bija aizslēpies aiz mākoņiem un bija tumšs kā peklē. Beidzot nonācām gandrīz pie sētas, pie viena pašnāvnieka kapa, kas stāvēja neapkopts, ar zāli pāraudzis, bez krusta un bez vārda. Es sāku rakt kapu augšā, pārmaiņus ar Zilbertu, līdz kamēr lāpsta atsitās pret zārka vāku. Kādreiz agrāk es būtu no bailēm nomiris, bet tagad tikai vēlējos, kaut zārka vāks būtu pietiekami stiprs un es neiekristu iekšā. Noguldījām abas kastes uz zārka virsū un steidzīgi aizbērām kapu atkal ciet. Abas meitenes vēl sagrābstīja nokritušās koku lapas un pārkaisīja kapam pāri, lai izdzēstu visas mūsu pēdas.

Pienāca pēdējā diena Liepāja un līdz ar to arī Latvijā. Mēs visa grupa klusēdami sapakojām savus koferus un somas, bet nebijām pārāk noraizējušies, ka Latvija jāatstāj, jo Vācija taču nebija tālu, un bijām pārliecināti, ka pēc kara beigām atkal varēsim atgriezties dzimtenē, kad krievi aizies atpakaļ uz savām mājām. Mēs toreiz nevarējām iedomāties, ka ASV prezidents Rūzvelts kopā ar britu Čērčilu iztirgos Latviju Staļinam.

Ciemītim ir plašs atmiņu klāsts par evakuācijas grupas tālākām gaitām Vācijā, kā arī par vēlāko izbraukšanu uz Austrāliju un dzīves laiku šai mītnes zemē.

Modris Gulbis

Šo atmiņu autors Nacionālas sardzes trešais komandants Modris Gulbis čekas pagarabos 1942. gadā, kārtojot čekā pamestos dokumentus. Tagad Modris Gulbis ir mācītājs Mineapolisā Amerikas Savienotajās Valstīs

Kā nonācu čekas pagrabos?

Vācu okupācijas laikā apmeklēju 1.Rīgas valsts ģimnāziju. Klasē augstāk par mani bija Osvalds Cielava. Viņš jau bija sācis darboties čekas pagrabos un aicināja arī mani. Būdams nacionāli noskaņots, devu pozitīvu atbildi. Viņš gan tūlīt paskaidroja, ka darbošanās neesot atkarīga no viņa, bet lai ierodoties čekā un tur kāds ar mani aprunāšoties.

Kad ierados "stūra namā", tūlīt redzēju, ka te ir ļoti nacionāla atmosfēra.

Kad tas bija, noteikti vairs nezinu. Tas varēja būt 1942.gada pirmajos mēnešos.

Ko es tur darīju?

Neatceros vairs pats savu pirmo darbu, bet drīz man bija pa dienu jāiet strādāt uz kādu citu vietu. Tā kā toreiz mācījos skolā pēcpusdienas maiņā, tad tas man bija iespējams. Atceros istabu, kas bija stāvgrūdām pilna ar Baigā gadā izdoto komūnistu periodiku. Mans uzdevums bija izveidot avīžu komplektus.

Drīz vien man iedeva citu darbu — lasīt čekas pagrabu kameru sienu uzrakstus, kurus bija atstājuši cietumnieki. Sienu uzrakstu akts ar pētījumu rezultātiem ir saglabāts.

Mans nākamais darbs bija pētīt čekas dokumentu paliekas, kas bija ienestas no "stūra nama" sētas pēc tam, kad bija iesākusies Nacionālās sardzes darbība 1941.gada decembrī.

Man ļoti patika pavadīt grupas čekas pagrabos. Apskates laikā uzsvēru nacionālo elementu, piem., norādot uz kāda ieslodzītā ierakstu "sobačņikā"#1: "Latvija bija un Latvija būs!" Grupas pavadot, man bija atsevišķi momenti, kad pats dažkārt ko dziļi sirdi izjutu. Visbiežāk tas notika, ieejot, "sobačņiku" koridoriņā, nokāpjot pagrabu gaitenī, kā arī rādot šautuves telpu, kurā čekisti bija nonāvējuši mums nezināmu skaitu patriotu.

Strādājot Kaudzīša vadībā čekas pētniecības nozarē, man uzticēja liecinieku iztaujāšanu — cilvēkus, kas "stūra namā" paši bijuši uz nopratināšanām vai arī tur bijuši apskatīties tūlīt pēc vāciešu ienākšanas. Dažkārt viņu stāstījumi viscaur nesaskanēja. Un tam, kas redzēts, var būt arī dažādas interpretācijas. Ir arī cilvēki, kas redzēto izpušķo.

Iespaidi no Nacionālās sardzes

Jau pirmajā vakarā ievēroju, ka Nacionālā sardze ir ar militāru raksturu. Mani šāds militārisms ne atbaidīja, ne arī pievilka. Man palika iespaids, ka dažam labam tas tieši patika, bet citi šī iemesla dēļ darbošanos pārtrauca.

Drīz vien pēc darbības uzsākšanas čekas pagrabos nopratu, ka esam kopā ne vien, lai šo vietu saglabātu kā nacionālu piemiņas svētumu un ne vien, lai pētītu Baigā gada notikumus, bet arī, lai te veidotu savu nacionālo apziņu.

Pamazām nopratu, ka mūsu priekšnieka Jūlija Brača ideja bija izveidot te nacionāli noskaņotu latviešu kodolu, kas pēc kara, kopā turoties, eventuāli atstātu ietekmi atjaunotās Latvijas polītikā.

Mani ļoti ietekmēja tā sauktās vakara sanāksmes (apspriedes), kas notika pēs darba beigām. Šis Nacionālās sardzes darbības aspekts pietiekamos apmēros jau iepriekš aprakstīts. Te gribu tomēr pieminēt kādu subjektīvu atmiņu. Reiz priekšnieks stāstīja par dievturību kā vienīgo reliģiju latviešiem. Es taču bija kristietis. Gāju ar viņu izrunāties vai man tad nu ir vispār vieta Nacionālā sardze. Nekādu kompromisu ar viņu nepanācu (kā biju to cerējis), bet Nacionālo sardzi man nevajadzēja atstāt.

Visā visumā čekas pagrabos es darbojos, tā sakot, "uz savu roku", darot darbus viens pats. Es arī nepiedalījos izbraukumos uz Braču mājām. Šad un tad dzirdēju par "večerinkiem", bet uz tiem negāju. Mani arī tur neaicināja — es biju viens no jaunākajiem gados. Nebiju, tā sakot, toreiz viens no "vadošiem darbiniekiem".

Pēdējās dienas

Apzīmējumu "pēdējās dienas" attiecinu ne uz atsevišķām dienām, bet uz visu 1944.gada vasaru. Daudzi zēni bija iesaukti leģionā, meitenes aizbraukušas uz laukiem. Čekas pagrabos nāca strādāt daudz mazāk jauniešu, nekā tas bija agrāk. Pāri palikušie (apm.20) turējās kopā.

Tad uztraukums: sarkanarmija ielauzusies Jelgavā, sasniedzot pat Tukumu. Kas būs tālāk? Kaut kā tomēr ceram... Uz mirkli cerības piepildas. Vācieši atgūst Tukumu. Uz turieni es tieku komandēts, lai vāktu ziņas par sarkanarmiešu izrīcībām. Par izvarošanām sadzirdu it bieži. Kas interesants: atrodu publiskajās atejās it daudz pretkomūnistisku uzrakstu.

Kaudzītis, kas bija vadījis čekas pētniecības nozari, šai vasarā tika iesaukts leģionā. Viņa vietā nozari pārņēma Vanda Korna. Aizvien turpinājām materiālu pētīšanu. No šī laika posma atceros gadījumu, kad mūsu telpās bija ienācis Dr.Hugo Vītols "Staļina impērija patiesības gaismā" autors. Pārskatot krievu valodā rakstītu papīru kaudzi, redzamā veidā viņš ieinteresējās kādā pabiezā dokumentā. Ātri to lasīdams, viņš izdarīja piezīmes. Pēc tam viņš man paskaidroja, ka atradis svarīgas ziņas par latviešu komūnistiem, kurus čeka pati likvidējusi savās "tīrīšanas akcijās". Pēc pāris dienām avīzē parādījās attiecīgs raksts.

Mana gada gājumu sāka iesaukt gaisa spēku izpalīgos. Lai es varētu turpināt darboties čekas pagrabos, iestājos aizsargos. Naktīs bija jāpatrulē pa Rīgas ielām. Pēc tam dažas stundas pagulēju, tad devos uz "stūra māju".

Jūlijs Bračs izšķīrās par evakuāciju kopā ar latviešu pašpārvaldi uz Liepāju. Tā izveidojās Nacionālās sardzes evakuācijas grupa. Steigā šķirojām dokumentus — ko ņemt līdzi, ko ne. Daļa dokumentu par mums pašiem tiek iznīcināta. Tos sadedzinām čekas pastaigas laukumiņā. Pamatdoma ir tā pati, kas bijusi agrāk: turēties kopā, jo Latvijai mēs reiz būsim vajadzīgi. Skumja, bet apņemšanās pilna bija mūsu pēdējā junda garajā pagraba gaitenī. Kad citi septembra beigās aizbrauca, es tomēr paliku čekas pagrabos. Priekšnieka doma bija šāda: kādam tur jāpaliek, ja fronte nostabilizētos pie Rīgas un sarkanā armija tiktu atspiesta atpakaļ. Kāda sarga klātiene varētu pagrabus tad pasargāt no huļigānu ielaušanās. Tā kā es biju aizsargos, man bija tiesība nēsāt šauteni. Paliku vēl Rīgā.

Vairākas naktis tad arī pārgulēju čekas pagrabos. Kad bija skaidrs, ka sarkanarmijas ienākšana vairs ir tikai īsa laika jautājums, izšķīros par Rīgas atstāšanu, lai pievienotos Nacionālās sardzes evakuācijas grupai Liepājā. Dienu pirms Rīgas krišanas pārstaigāju vēl visas telpas, pārdomājot to, kas te aizgājušajos gados noticis. Tad tā sauktajā sardzes istabā uz galda atstāju īsu vēstuli, kurā uzrakstīju, ka nākšu atpakaļ, un parakstīju "baltais čekists".

Evakuācijas grupā

Pievienojos evakuācijas grupai Liepājā. Kad tur ierados, kartotēka un citu dokumenti bija jau norakti. Tādēļ man par visu to nav tiešu zināšanu. Zinu tikai no citu darbinieku stāstījumiem tai laikā, ka tas ticis izdarīts.

Kopā ar evakuācijas grupu ierados Vācijā. Rediģējot šo materiālu kopojumu, izšķīros evakuācijas grupas gaitas detaļās neapskatīt. Sava vieta ir tomēr īsam vērtējumam.

Skatoties atpakaļ uz evakuācijas grupu ar "tagadnes acenēm", esmu domājis par tās toreizējo dinamiku savstarpējās attieksmēs. Saskatu tādu kā plaisu starp "mums" un Jūlija Brača mammu un tanti, kas nebija darbojušās čekas pagrabos. Tāpat bija sava veida plaisa starp pieaugušajiem (Jūliju Braču, Eģidiju Braču, Nikolaju Namnieku) un mums — darbiniekiem". Jūlijs Bračs bija mūsu autoritātes figūra, bet jauniešiem pret autoritāti ir jāsaceļas! Mēs taču bijām jauni — un mēs gribējām būt neatkarīgi. Mēs bijām atstājuši savus vecākus, lai kalpotu augstākai idejai, bet domas par vecākiem "vilka mūs atpakaļ"! Kā tagad vēroju, pusaudžu beigu posma psicholoģija ietekmēja arī mūsu visu attieksmes — kā pret pieaugušajiem, tā arī savā starpā.

Turpmāk vēl