Prof. Pēteris Zeile — "Latvijas Vēstnesim"

No 1998.gada Nobela prēmijas kandidātiem literatūrā, kuru vidū bija arī mūsu Vizma Belševica, šī prestiža balva tika piešķirta 76 gadus vecajam portugāļu prozaiķim Žozē Saramago ( Jose Saramago ).Viņš ir pirmais portugāļu valodā rakstošais literāts, kurš saņēmis Nobela pēmiju, kaut gan portugāļu valoda ir piektā visvairāk lietotā valoda, kurā runā daudzi miljoni vecās un jaunās pasaules, kā arī Āfrikas iedzīvotāju.

Nobela prēmijas kandidātu vidū bija tāds visā pasaulē, arī Latvijā, pazīstams portugāļu valodā rakstošs Brazīlijas prozaiķis kā Žorži Amadū. Un tomēr izvēle krita uz Žozē Saramago, un Žorži Amadū bija pat pirmais, kurš viņu apsveica.

Nākamais Nobela prēmijas laureāts dzimis 1922.gadā nomaļā Portugāles ciemā Azinjagā lasīt un rakstīt nepratēja gana ģimenē. Žozē jau agrīnos pusaudža gados pārtraucis mācības skolā, lai palīdzētu uzturēt ģimeni. Savu pirmo grāmatu lasīšanai viņš varējis nopirkt tikai 19 gadu vecumā, kad sācis pats pelnīt, strādājot par mehāniķi. Sākas intensīvs lasīšanas, pašmācību posms. Rakstīt Ž.Saramago sāk 25 gadu vecumā un publicē romānu par zemkopju un ganu dzīvi "Grēcīgā zeme". Tajā koncentrēta vai visa jaunā rakstītāja dzīves pieredze un jūtīgā vērotāja spēja.

Pēc tam uz ilgu laiku pārtrauca rakstīt, uzskatot, ka viņam nav nekā īpaši jauna, ko varētu teikt lasītājam.

Šī klusēšana turpinās vairāk nekā trīsdesmit gadus. Rakstniecībai Ž.Saramago pievēršas tikai 60 gadu vecumā. Saņemot Nobela prēmiju, Saramago teica: "Ja es būtu miris 60 gadu vecumā, mani kā rakstnieku neviens nepazītu."

Tieši pēdējie 16 gadi bijuši īpaši ražīgi. Un katra publicētā Saramago grāmata kļuvusi par notikumu ne tikai Portugālē, bet arī Spānijā un tālāk pasaulē. Jāatzīmē, ka Žozē Saramago dzīvesbiedre Pilaru del Rio ir spāņu žurnāliste un ir tulkojusi gandrīz vai visas sava vīra sarakstītās grāmatas spāniski. Rakstnieks kā prozaiķis un dramaturgs ir pagodināts ar vairākām literārām prēmijām Portugālē, Itālijā un Lielbritānijā.

Plaši pazīstamo Žozē Saramago darbu vidū jānosauc romāni "No zemes piecēlušies", "Atmiņas par klosteri", "Rihardo Reisa nāves gads", "Dieva vārdā", kā arī drāma "Nakts".

Tipoloģiski Ž.Saramago grāmatās var atrast zināmu radniecību ar kolumbieša Gabriela Garsias Markesa, francūža Albēra Kamī un brazīlieša Paulu Koelju (viņa "Alķīmiķis" nesen izdots latviešu valodā) darbiem. Taču Ž.Saramago tiecies izkopt un saglabāt savu individuālo patību. Ārēji reālistiskā izteiksme viņa grāmatās mijas ar aizvien jauniem nosacītības līzekļiem, simboliem un līdzībām.

Zviedru akadēmijas paziņojumā par Nobela prēmijas piešķiršanu Ž.Saramago sacīts: "Ar iztēlē veidotām līdzībām, ar līdzjūtību un ironiju Saramago dod mums iespēju vēlreiz apjēgt iluzoro realitāti. Būtiskos esamības jautājumus viņš risina allaž oriģinālā formā."

Īpašu vietu Ž.Šaramago daiļradē ieņem viens no spēcīgākajiem 90.gadu sākuma prozas darbiem "Jēzus Kristus Evaņģēlijs". Tajā stāstīts par Jēzus dabīgu un normālu piedzimšanu galdnieka Jāzepa un Marijas daudzbērnu ģimenē. Cita starpā attēlotas Jēzus dzimumattiecības ar Mariju Magdalēnu un daži citi konceptuāli savdabīgi momenti. Saīsinātā veidā šis stāsts nesen tika publicēts, un tas ir pirmais latviešu valodā līdz šim publicētais Saramago darbs. Ž.Saramago biogrāfijā šim darbam bijusi visai krasa pavērsiena loma. Katoliskajā Portugālē, kur pile varas toreiz atradās labēji centriskā valdība, sāka rakstnieku vajāt par to, ka viņš uzdrošinājies vērsties pret zināmu kanonu fundamentālismu. Tā Ž.Saramago 1991.gadā nolemj uz visiem laikiem atstāt Portugāli un apmetas uz dzīvi Lansarotā — vienā no Spānijai piederošajām Kanāriju salām. 1996.gadā rakstniekam tiek piešķirta Portugāles augstākā litratūras prēmija, nosaukta 16.gs.portugāļu rakstniecības klasiķa Kamoensa vārdā, līdz ar piedāvājumu atgriezties dzimtenē. Taču, kaut arī rakstnieks vienmēr uzsvēris, ka ir portugālis un dedzīgi mīl savu dzimto zemi, viņš noraida Lisabonas piedāvāto samierināšanās žestu un paliek dzīvot Lansarotas salā.

Jāatzīmē, ka kopš 1969.gada un joprojām Ž.Saramago ir Portugāles komunistiskās partijas biedrs. Progresīvā krievu prese atzīmējusi, ka Saramago šajā jēdzienā ieliek pavisam citu saturu, nekā to dara, teiksim, Zjuganova un Anpilova piekritēji. Viņš bijis pret Salazara režīmu Portugālē un arī tagad nosoda jebkuru diktatūru, varmācību, galējus sociālus pretpolus, varas antidemokrātiskas izrīcības, aizstāvot, kā pats izteicies, "visnomāktākos cilvēku cilts pārstāvjus". Pats Ž.Saramago aizgājis no jebkuras politiskas darbības, taču pēc Nobela prēmijas saņemšanas viņš atgādinājis savu pārliecību: "Apstākļi, kas nosaka cilvēka dzīvi, jāvērš iespējami cilvēciskāki." Pēc viņa vārdiem, sociālisms, kāds tas pazīstams līdz šim, tāpat kā kapitālisms, šo svarīgo uzdevumu nav spējis veikt. Taču tas nenozīmē, ka jānolaiž rokas un nav jācīnās par patiesi humānām cilvēku attiecībām un cilvēcīgiem apstākļiem.

10.decembrī Ž.Saramago saņēma Nobela prēmijas diplomu un 985 tūkstošus ASV dolāru lielo balvu. Savā runā viņš teica, ka drīzāk varētu atteikties no Nobela prēmijas, nekā no saviem ideāliem un pārliecības. Viņa runa skanēja kā himna vienkāršo cilvēku gudrībai un cildenumam, kuru klātesamība veido pamatu viņa darbiem. Viņš atgādināja, ka tieši pirms 50 gadiem tika parakstīta Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija. Šo gadadienu pašlaik plaši atzīmē, taču jubilejas paiet un cilvēki, kuru rokās ir vara, aizmirst šo izcilo hartu un vairāk ir norūpējušies par savām pozīcijām un ambīcijām, nevis savu valstu pilsoņiem. Ir pieaugušas daudzu cilvēku bagātības, progresējusi tehniskā civilizācija, uz tālām planētām aizrautīgi tiek sūtīti bezgala dārgi aparāti, bet tepat blakus ir miljoniem badā mirstošu, nelaimīgu, izmisušu cilvēku. Šķiet, ka nokļūt līdz Marsam ir vieglāk, nekā izjust līdzās esoša cilvēka bēdas un nelaimes.

Savu runu Žozē Saramago beidza ar vārdiem: "Un tas viss ir tālab, ka daudzi ignorē savu cilvēcisko pienākumu. To pirmām kārtām nepilda valdības — vai nu neprot, vai nespēj, vai arī negrib. Vai arī valstsvīriem to neļauj daudznacionālās un transnacionālās kompānijas, kas reāli pārvalda pasauli. To varai nav nekā kopēja ar demokrātiju, un jebkādu nozīmi zaudējis tas, ko vēl nesen uzskatīja par demokrātijas ideāliem. Taču arī mēs, pilsoņi, ne vienmēr pildām savu pienākumu. Arī mums, pilsoņiem, jāsaka savs vārds. Un ar tādu pašu kaismi un dedzīgumu, ar kādu prasām ievērot mūsu tiesības, prasīsim pildīt pienākumus, bez kuriem mūsu tiesības ir tikai tukši vārdi. Varbūt tādā gadījumā pasaule kļūs mazliet labāka".

Šķiet, ka Nobela prēmija sekmējusi rakstnieka saikņu nostiprināšanu ar dzimteni. Sajūsminātu sagaidītāju sveikts, Saramago atgriežas. Vai uz visiem laikiem — tas cits jautājums. Galvaspilsētas kultūras centrā "Belen" sapulcējušies visu politisko partiju līderi. Valdība pilnā sastāvā ar Portugāles premjerministru Antoniu Guterišu priekšgalā. Šajā vakarā rakstnieks dzird tik daudz slavinājumu, cik viņš nav dzirdējis visā savā radošajā mūžā. Pateicības un lielas atzinības vārdus rakstniekam saka Portugāles prezidents Žorži Sampaiju, paziņojot, ka Žožē Saramago tiek apbalvots ar valsts augstāko — Santjago ordeni, kuru līdz šim atbilstoši nolikumam saņēmuši tikai valsts galvas. Līdz ar to ordeņa nolikumā tiek izdarīts attiecīgs labojums. Nobela prēmija atkal apstiprinājusi savu maģisko spēku, atbrīvojot rakstnieku no pagātnes lāsta un atšķirtības no tēvzemes.

Neraugoties uz cienījamo gadu nastu, laureāts jūtas radoši možs un strādātgribošs. Top jauns darbs, kam jau dots nosaukums — "Ala". Cerams, ka viņa darbi drīzumā nonāks arī pie latviešu lasītāja.