Turpinājums

no 1.lpp.

No ziemeļpuses nāk ziemas aukstums un draudzības siltums

Juhans Haravē, Igaunijas vēstnieks Latvijā,
— 19. februārī "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— 7.martā notiks Igaunijas Valsts sapulces (Riigikogu) vēlēšanas. Vai, jaunajam parlamentam uzsākot darbu, varētu gaidīt kādas pārmaiņas Igaunijas valsts ārpolitikā un iekšpolitikā?

— Jā, pašlaik Igaunijā vēlēšanas ir pats nozīmīgākais notikums. Ar parlamenta vēlēšanām arī mēs vēstniecībā esam saistīti. Mums bija jānodrošina, lai visi Igaunijas pilsoņi šeit Latvijā varētu balsot. Šīs iespējas radītas, un sestdien un svētdien, 20. un 21.februārī, visi Igaunijas pilsoņi, kas vien vēlējās, vēstniecības telpās varēja nodot savas balsis par izvēlētajiem kandidātiem. Latvijā dzīvo apmēram 360 Igaunijas pilsoņu. Mēs devām viņiem visu iespējamo informāciju par to, kas Igaunijā notiek.

Ilgāku laiku nebiju bijis Tallinā, tāpēc, kad es tur ierados sakarā ar Baltijas valstu prezidentu tikšanos, viss, kas tur pašlaik notiek, mani pārsteidza. Ielas pilnas ar milzīgiem plakātiem. Rīgā atrodoties un tikai interneta lapas lasot, to visu neredz un neizjūt. Vēlēšanu kampaņa iet vaļā ar pilnu sparu.

— Jums tātad ir radusies iespēja salīdzināt, kāda šī priekšvēlēšanu kampaņa bija pērnruden Latvijā un ir tagad Igaunijā?

— Noteikti ir kaut kas atšķirīgs, dažādās valstīs tām ir jāatšķiras, bet šķiet visai komiski, ka ir arī ļoti daudz līdzīga tieši kampaņas sīkumos. Piemēram, Latvijā Tautas partija izmantoja oranžo krāsu, un arī pie mums oranžais tonis ir ļoti populārs. Vairākām partijām vēlēšanu plakāti ir oranži. Bija pavisam tīkami noraudzīties uz šiem vēlēšanu plakātiem, lozungiem lielajiem fotoattēliem, kas atgādina milzīgus plakātus. Šie lielie foto uzņēmumi ir vēl lielāki nekā tie, kas bija redzami Latvijā. Milzīgi. Pabraucis garām vienam plakātam, nākamo ieraugi vēl lielāku. Bet aiznākamais (jau ar citu vārdu) milzīgs. Daudz naudas ir iztērēts šai kampaņai. Mēs saņemam informāciju par to, kas tur, Tallinā, notiek, bet ir mazliet žēl, ka neredzam, kā tas ir īstenībā, savām acīm. Varbūt tā arī ir labāk, jo tagad mūsu vērtējumu neietekmē kampaņas norises, un tas ir objektīvāks.

Attiecībā uz prognozēm gan ir ļoti grūti ko teikt. Bet pamatvilcienos iekšpolitikā un ārpolitikā pēc vēlēšanām, es domāju, nekas nemainīsies. Galvenās prioritātes paliks, varbūt mainīsies tikai taktika, kā darboties tajā vai citā virzienā. Bet radikāli, manuprāt, nekas nevar mainīties, vismaz ārpolitikā. Iekšpolitika pārmaiņu ziņā gan varētu kļūt interesanta — tas būs atkarīgs no tā, kura partija gūs virsroku. Bet arī te nav gaidāmi krasi pavērsieni. Daudz noteiks tas, kas nāks pie varas, bet tur neko nevar iepriekš paredzēt. Igaunijā pirms 7.marta iespējamību un variantu ir apmēram tikpat daudz, kā bija Latvijā pirms 4.oktobra.

— Igaunijas vēstniecības telpās un citur Rīgā bieži var aplūkot igauņu mākslas izstādes. Pēdējā laikā tās ir kļuvušas daudzveidīgākas. Iepriekšējam vēstniekam Tomasam Tīvelam bija savs mākslinieku draugu loks, kuru darbi tika eksponēti. Kā notiek mākslinieku izvēle tagad?

— Mums vēstniecībā nav kultūras atašeja, bet ar kultūras jautājumiem vēstniecībā nodarbojas visi. Līdz šim ar izstādēm mums ir laimējies. Tie piedāvājumi, kas ir bijuši, ir izrādījušies veiksmīgi. Protams, izvēlei un atlasei jābūt. Un, ja mēs paši izvēlamies, tad izstādēm jābūt tādām, kas pirmām kārtām raksturo pašreizējo Igauniju, tos mākslas procesus, kas tur norisinās, arī jauno autoru mākslu. Bet tas nenozīmē, ka mēs atraidām klasiķus, akadēmisko jeb tradicionālo mākslu. Nepavisam ne. Mums ir izveidojušies ļoti labi kontakti ar mākslinieku aprindām Tallinā, un viņi tad arī palīdz mums izvēlēties, ko parādīt rīdziniekiem. Mūsu galvenais uzdevums ir rīkot šīs izstādes, proti, darbu transportēšanu, izvietošanu un tā tālāk. Galaizvēle, protams, ir mūsu. Līdz šim ar šīm izstādēm ir veicies.

— Jums droši vien nereti iznāk sastapties arī ar Latvijā dzīvojošajiem igauņiem. Kā jums šķiet, vai viņi, integrējoties Latvijas sabiedrībā, ir spējuši saglabāt savu igaunisko identitāti?

— Jā, es patiešām pastāvīgi kontaktējos ar vietējiem igauņiem. Protams, tikšanos varētu būt vairāk, bet vēstniecībā ir ļoti daudz darba, tāpēc nevar visu pagūt. Esmu apmeklējis Latvijas igauņu biedrības pasākumus, savukārt tās dalībnieki apmeklē vēstniecību. Labi kontakti ir ar Rīgas igauņu skolu. Skolēni ir viesojušies vēstniecībā, iepazinušies ar tās darbu.

Gados vecāki cilvēki, manuprāt, ir igauņi kā jau igauņi — saglabājuši savu valodu, savu kultūru. Etniskās saglabāšanās problēma ir visām igauņu kopienām ārpus Igaunijas. Bet Latvijas igauņiem ir savas priekšrocības, ko nosaka tuvums ar tēvu zemi. Tuvums Igaunijai palīdz, tas ļauj ciešāk kontaktēties ar tautiešiem. Igauņi Latvijā vienmēr ir bijuši. Tā jau tas ir vēsturiski izveidojies. Kādreiz mēdza sacīt, ka "Igaunijas lielākā pilsēta ir Rīga". (Kopš Vidzemes jeb Liflandes guberņas laikiem). Šeit ir mācījušies un strādājuši mūsu prezidents Petss un citi izcili Igaunijas politiskie, sabiedriskie un kultūras darbinieki, bet savukārt latviešu pirmās atmodas darbinieki izglītību ir ieguvuši Tartu universitātē. Arī tagad es pazīstu igauņus, kas studē Latvijā, un latviešus, kas studē Tartu. Tā ka identitātes saglabāšanas problēmas šeit nepastāv, tās ir kaut kur tālāk, piemēram, Austrālijā vai ASV. Šejienes igauņiem biežāk mēdz būt gluži saimnieciskas grūtības, piemēram, sava biedrības nama uzturēšana. Mēs neesam tik bagāti, lai uzturētu savas igauņu kopienas ārvalstīs, tomēr, cik varam, tik palīdzam, un visvairāk jau morāli.

— Vai jūsu ģimene arī atrodas šeit, Rīgā?

— Pašlaik sieva ar bērniem slēpo Igaunijā. Vecākais dēls jau paspējis salauzt roku. Abi dēli mācās starptautiskajā skolā Jūrmalā. Viņi jau bija tik lieli (viens no maniem zēniem mācās piektajā klasē, otrs — jau septītajā) un viņu angļu valodas zināšanas tik labas, ka varēja sākt tajā mācīties. Bet divu vēstniecības darbinieku bērni mācās Rīgas igauņu skolā. Viņi, atbraucot uz Latviju, bija pavisam mazi, tāpēc uzsāka mācības igauņu skolā.

— Kas ir jūsu draugi ārpus vēstniecības?

Tas ir jautājums, par ko es bieži vien domāju. Esmu jau tajā vecumā, kad jauni draugi tik ātri nerodas. Igauņiem jēdziens "draugs" ir ar ļoti dziļu saturu. Draugs nav gadījuma paziņa. Es, protams, neizslēdzu tādu varbūtību, ka man Latvijā nākotnē būs arī tuvi draugi, es to pat vēlētos, bet šajā brīdī man ir ļoti labi paziņas, un par to esmu ļoti priecīgs. Daudzi paziņas nāk no kultūras darbinieku aprindām, viņu vidū ir tie, kas jau agrāk nereti viesojās šeit, Igaunijas vēstniecībā. Ļoti jauki cilvēki, labsirdīgi, ar labu humora izjūtu un arī ļoti profesionāli. Tie nav draugi, bet labi paziņas, un es esmu laimīgs, ka viņi ir.

Tomēr mans galvenais darbs ir vēstniecībā, mans rūpju loks ir vēstniecības darbinieki, bet brīvajā laikā — ģimene. Varbūt vasarā būs vairāk laika kontaktiem, arī visas Latvijas apceļošanai. Domāju, ka četros gados varēšu daudz pagūt.

— Šī ir jūsu otrā intervija laikrakstam "Latvijas Vēstnesis". Ko jūs vēlētos vēl pateikt laikraksta lasītājiem tieši saistībā ar Igaunijas 81.gadadienu?

— Jā, liekas gan, ka tā ir otrā intervija "Latvijas Vēstnesim". Kad stājos vēstnieka amatā, arī bija neliela saruna. Es teiktu tā: no ziemeļu puses nenāk tikai auksts laiks, no ziemeļu puses pie jums nāk arī atbalsta siltums, no ziemeļu puses nāk arī draugi. Mūsu divu valstu starpā, mūsu divu tautu starpā nav būtisku problēmu. Es ticu, ka tās dažbrīd uzvirmojošās valodas, ka mūsu attiecības esot kļuvušas vēsākas, ir pārejošas un mēs turpmāk vēl ciešāk sadarbosimies kā labi kaimiņi. Pašlaik mēs it kā esam iekapsulējušies savās ekonomiskajās problēmās, katrs savās ikdienas rūpēs. Dzīve uzlabosies, un mēs no jauna viens otru atklāsim.

Ja mūs sāks uzņemt Eiropas Savienībā un NATO, mēs būsim brāļi tik saskanīgā tuvībā, cik vien tāda iespējama starp brāļiem. Mums vienam no otra vēl ir daudz ko pārņemt, gūt un redzēt. Jau izsenis esam kaimiņi, un mums liekas, ka zinām viens par otru gluži vai visu. Bet tā tas nav. Kaut ko jaunu atklāt var vienmēr, un mums ir visas iespējas.