Turpinājums

no 1.lpp.

Par cilvēktiesībām Latvijā 1998. gadā

Ievads

1998. gadā apstākļi slēgtajās institūcijās, jo īpaši tuberkulozes epidēmija ieslodzījuma vietās, vadības krīze Valsts cilvēktiesību birojā, jaunu ekstrēmistisku grupējumu izveidošanās, kuri propagandēja rasu naidu un antisemītismu, uzskatāmas par galvenajām cilvēktiesību problēmām Latvijā. Pilsonības likuma liberalizācija, izmaiņas likumā par nepilsoņu statusu un Satversmes papildināšana ar nodaļu "Cilvēka pamattiesības" savukārt vērtējami kā gada lielākie panākumi cilvēktiesību jomā.

Vēlēšanas un referendums

3. oktobrī Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas trešo reizi notika Saeimas vēlēšanas. Vēlētāju līdzdalība vēlēšanās bija augsta (72%), un vietējie un starptautiskie eksperti novērtēja tās kā "brīvas un demokrātiskas". Vēlēšanu rezultāti liecināja par pakāpenisku partiju sistēmas konsolidāciju, jo tikai 6 no 21 partiju saraksta pārsniedza 5% barjeru. Jāatgādina, ka tikai 73,5% valsts iedzīvotāju ir pilsoņi, bet lielākā daļa no pārējiem 26,5% ir bezvalstnieki — pastāvīgie iedzīvotāji, kuru statusu regulē 1995. gada likums "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības " (sk. tālāk tekstā).

Vienlaikus ar vēlēšanām iedzīvotāji piedalījās referendumā par izmaiņām Pilsonības likumā. 1998. gada 22. jūnijā, ievērojot EDSO Augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos Maksa van der Stūla rekomendācijas, Saeima nobalsoja par izmaiņām 1994. gada Pilsonības likumā. Izmaiņas paredz pēc vecāku pieprasījuma piešķirt pilsonību reģistrācijas kārtībā apmēram 18 400 bērniem bezvalstniekiem, kuri Latvijā dzimuši pēc 1991. gada 21. augusta. Šīs izmaiņas atbilst Konvencijas par bērna tiesībām prasībām, kas nosaka, ka bērnam ir tiesības uz pilsonību no dzimšanas brīža, un uzliek valstij par pienākumu samazināt bezvalstnieku skaitu. Pārējās izmaiņas vienkāršo latviešu valodas eksāmena prasības lielākajai daļai pretendentu un likvidē naturalizācijas "logus", saskaņā ar kuriem daudziem kvalificētiem kandidātiem bija jāgaida vairāki gadi, pirms tie varēja pretendēt uz pilsonību.

Izmaiņas likumā nestājās spēkā uzreiz, jo grupa labējo deputātu saskaņā ar Satversmes 72. pantu ierosināja apturēt Pilsonības likuma grozījumu publicēšanu un līdz ar to atlikt izmaiņu stāšanos spēkā, lai savāktu parakstus referenduma rīkošanai par šo jautājumu. Parakstu vākšanas kampaņa notika no 20. jūlija līdz 18. augustam, un tās laikā tika savākts referenduma rīkošanai nepieciešamais parakstu skaits. Viena no likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" normām rada nopietnas bažas. Likuma 8. pants paredz, ka atbildīgajām amatpersonām jāiespiež spiedogs to pilsoņu pasēs, kuri ir balsojuši par referenduma rīkošanu. Tā kā šāds ieraksts var atklāt pases īpašnieka politisko nostāju, ierakstu var izmantot par pamatu diskriminācijai, jo īpaši tāpēc, ka pases Latvijā ir galvenais personas identitāti apliecinošais dokuments.

3. oktobra referendumā 52,54% vēlētāju nobalsoja par Pilsonības likuma liberalizāciju, tādējādi apstiprinot jūnijā notikušo balsojumu Saeimā un atrisinot nopietnu cilvēktiesību problēmu. Referenduma galvenā problēma bija sarežģīti formulētais jautājums. Tā kā referendums tika rīkots par Pilsonības likuma grozījumu atcelšanu, vēlētājiem bija jāatbild uz jautājumu: "Vai jūs esat par 1998. gada 22. jūnija likuma "Grozījumi Pilsonības likumā" atcelšanu?" Grozījumu atbalstītājiem bija jāatbild ar "Nē", bet to pretiniekiem ar — "Jā". Lai izvairītos no sarežģījumiem citos iespējamos referendumos nākotnē, ir nepieciešamas attiecīgas izmaiņas likumdošanā.

Vārda brīvība un masu saziņas līdzekļi

1998. gada novembrī spēkā stājās Informācijas atklātības likums. Tas paredz nodrošināt sabiedrībai pieeju informācijai, kas ir valsts pārvaldes un pašvaldību iestāžu rīcībā. Likums nosaka, ka informāciju var iedalīt "vispārpieejamā informācijā" un "ierobežotas pieejamības informācijā", kas paredzēta iestādes iekšējai lietošanai, ietverot informāciju par fiziskas personas privāto dzīvi, kā arī informāciju par atestācijas, eksāmenu, konkursu procesu. Likums nosaka informācijas pieprasīšanas un reģistrēšanas kārtību, informācijas atteikšanas kārtību, informācijas izsniegšanas termiņus. Likums pagaidām ir grūti piemērojams, jo nav pieņemti Ministru kabineta noteikumi, kā iestādes rīcībā esoša informācija nododama atklātībai. Lai gan likums paredz sankcijas par informācijas nesniegšanu, tās nav piemērojamas, jo nav pieņemts jaunais Administratīvā procesa likums, kas noteiktu amatpersonas lēmuma pārsūdzēšanas kārtību.

Nacionālie cilvēktiesību aizsardzības mehānismi

Tiesu sistēmā joprojām pastāv naudas problēmas. Pirmkārt, tiesu pārslogotība, kas novedusi pie pārmērīgi ilgas pirmstiesas izmeklēšanas. Valdībai vēl jāatrod pietiekami daudz līdzekļu, lai nodrošinātu tiesas ar tādām elementārām lietām kā krēsli, galdi, kancelejas preces, nemaz nerunājot par datoriem un telpu remontdarbiem. Tiesās trūkst tiesnešu, un tiesu sistēmas prestižs joprojām ir zems, ko apstiprina fakts, ka 1998. gada decembrī no 370 tiesnešu vietām 21 bija brīva.

15. oktobrī Saeima papildināja Satversmi ar nodaļu "Cilvēka pamattiesības", tādējādi pieskaņojot Latvijas pamatlikumu Eiropas standartiem un darot galu neziņai par cilvēktiesību vietu Latvijas likumdošanas hierarhijā. Papildinājumi nostiprina latviešu valodas kā valsts valodas statusu konstitucionālā līmenī un ietver cilvēktiesību uzskaitījumu. Līdz izmaiņu izdarīšanai cilvēktiesības bija nostiprinātas parastajā likumā.

Jācer, ka papildinājumi Satversmē veicinās Satversmes tiesas likuma liberalizāciju un paplašināsies to personu loks, kuras varēs iesniegt prasības Satversmes tiesā. Kā zināms, patlaban privātpersonas nedrīkst iesniegt sūdzības. Patlaban spēkā esošais Satversmes tiesas likums nosaka, ka prasības var iesniegt Valsts prezidents, ne mazāk kā 20 Saeimas deputāti, Ministru kabinets, Augstākās tiesas plēnums, Valsts kontroles padome, Valsts cilvēktiesību birojs un pilsētu domes. Kopš Satversmes tiesas dibināšanas 1997. gada vidū līdz 1998. gada beigām Satversmes tiesa bija izskatījusi tikai 10 lietas un pasludinājusi spriedumu tikai 9 lietās.

1998. gada 1. septembrī spēkā stājās likums "Par izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesneša nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu". Likums nosaka kārtību un apmēru, kā atlīdzināmi zaudējumi, kas personām radušies tiesībsargājošo iestāžu nelikumīgas vai nepamatotas darbības dēļ. Personas ir tiesīgas pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu, ja laikā no Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gada 21. augustā ir nepamatoti notiesātas, sauktas pie kriminālatbildības, aizturētas, piespiedu kārtā ievietotas ārstniecības iestādēs vai kā citādi cietušas no tiesībsargājošo iestāžu darbības. Nepamatoti notiesātajiem būs jāatlīdzina nesaņemtā darba samaksa, pabalsti, stipendijas, konfiscētās mantas vērtība, tiesu izdevumi, naudas sodi un citas naudas summas.

1995. gadā izveidotā Valsts cilvēktiesību biroja darbu 1998. gadā paralizēja politizēšanās, interešu konflikti un vadības krīze. Kļuva zināms, ka VCB sūdzību daļas vadītāja strādāja uz daļēju slodzi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē — iestādē, par kuras darbu VCB ir saņēmis daudzas sūdzības. Tajā pašā laikā laikraksti ziņoja, ka biroja vadošā juriste bija "Tēvzemes un brīvības" stratēģijas darba grupas locekle. Šī pati juriste rakstīja VCB atzinumu par gadījumu, kurā minētās partijas biedrs tika apsūdzēts rasu naida kurināšanā. VCB attieksmē par pilsonības piešķiršanu bērniem bezvalstniekiem un VCB viedoklī par "mākslīgi radītām bažām" par spiedogu pasēs (sk. iepriekš tekstā) bija vērojama politizēšanās. Minētās problēmas, daudzu spējīgu VCB darbinieku atlaišana un aiziešana no darba un biroja direktora nespēja efektīvi sadarboties ar ANO institūcijām noveda pie biroja darba paralizēšanas. VCB vēl nesen bija uzskatāms par neatkarīgas cilvēktiesību institūcijas modeli. 1998. gada beigās Saeima vēl nebija veikusi direktora Olafa Brūvera nomaiņu ar jaunu iestādes vadītāju.

Spīdzināšana, pazemojoša apiešanās un dienesta pilnvaru pārsniegšana no tiesībsargājošo darbinieku puses

1998. gadā pēc sprādzieniem pie Rīgas sinagogas un Krievijas vēstniecības, kā arī 3.marta notikumiem pie Rīgas Domes, kuru laikā policisti izklīdināja krieviski runājošo pensionāru demonstrāciju (sk. tālāk tekstā), Iekšlietu ministrija nomainīja vairākas vadošas amatpersonas Latvijas policijā. Jaunā policijas vadība uzsāka aktīvu dialogu ar nevalstiskām organizācijām, iesaistot tās policijas darbinieku izglītošanā, kā arī centās nostiprināt sadarbības kontaktus ar izglītības iestādēm.

1998. gadā Latvijā pieauga iedzīvotāju sūdzību skaits par policijas darbinieku rīcību. Valsts cilvēktiesību birojs 1998. gadā ir saņēmis 92 sūdzības par policijas darbinieku pārkāpumiem, no kuriem visizplatītākie bija nepamatota aizturēšana (aizturēšanas iemesla nepaskaidrošana), policijas darbinieku neiecietīga un rupja attieksme pret aizturētajiem vai iedzīvotājiem, dienesta pilnvaru pārsniegšana, nepamatoti atteikumi ierosināt krimināllietu vai veikt izmeklēšanu lietā. Saskaņā ar Pasaules bankas veiktās aptaujas rezultātiem, valsts iedzīvotāji par vienu no trim viskorumpētākajām valsts iestādēm uzskata ceļu policiju.

1998. gadā sabiedrībā vislielāko rezonansi radīja Viesītes gadījums, kad 28. februārī Mobilā pulka policisti uz ielas un bārā uzbruka septiņiem jauniešiem, pazemodami tos un nodarīdami tiem miesas bojājumus, salaužot žokli, kāju, atraujot ausi. Marta sākumā iekšlietu ministrs Z.Čevers parakstīja pavēli par vairāku Mobilā policijas pulka (MPP) komandējošā sastāva darbinieku atstādināšanu no amata līdz dienesta izmeklēšanas pabeigšanai. Četri MPP darbinieki par dienesta pilnvaru pārsniegšanu tika atbrīvoti no darba Iekšlietu ministrijas iestādēs, bet pieci policijas darbinieki tika sodīti disciplināri. 1998. gada 22. decembrī Jēkabpils rajona tiesa pasludināja spriedumu trim bijušajiem Mobilā policijas pulka policistiem Jurim Strodam, Romeo Stromidlo un Ārim Vitkovskim, kuri tika apsūdzēti varas un dienesta pilnvaru pārsniegšanā, kā arī cilvēktiesību pārkāpšanā. Tiesa piesprieda vainīgajiem naudas sodu — J.Strodam un Ā.Vitkovskim katram 10 minimālo mēnešalgu jeb 420 latu apmērā, bet R.Stromidlo 8 mēnešalgu jeb 336 latu apmērā. Tiesa uzskatīja, ka vainīgos iespējams pāraudzināt, tos neizolējot no sabiedrības.

1998. gada 10. februārī Latvija ratificēja Eiropas Padomes Konvenciju par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu, kas stājās spēkā tā paša gada jūnijā. 1999. gadā Latvijā paredzama Spīdzināšanas komitejas pārbaudes vizīte, kuras laikā tā apmeklēs slēgtas iestādes, t.sk. policijas iecirkņus, ieslodzījuma vietas, psihoneiroloģiskās slimnīcas, armijas daļas, patvēruma meklētāju un nelegālo imigrantu aizturēšanas vietas. Līdz gada beigām Latvijas varas iestādes vēl nebija nozīmējušas ne amatpersonu, kura būtu atbildīga par kontaktiem ar Spīdzināšanas novēršanas komiteju, ne arī Latvijas pārstāvi komitejā.