Latviešu valoda ceļā uz Eiropas Savienību

no 1.lpp.

Valodu izzušana nav tikai koloniālās ekspansijas sekas. Pēdējo 200 gadu laikā arī Eiropā nacionālo valstu rašanās procesā izzudušas vai apdraudētas vairākas valodas, piemēram, bretoņu, oksitāņu, frīzu, korniešu valoda. Eiropa konsekventi virzās pretim lingvistiskajai homogenitātei, un šāda tendence jūtama arī pārējā pasaulē. Tomēr filozofiskās vadlīnijas Eiropas Savienības valodas politikā attieksmē pret daudzvalodību un valodu saglabāšanas iespējām ir skaidras: valodas ir vērtība, Eiropas bagātība, nacionālās un arī eiropeiskās identitātes pamats ( Haarman 1995). Vienlaikus gan tiek atzīts, ka valodu dažādība rada lielas problēmas gan ekonomiskā, gan politiskā ziņā. Eiropas Savienības valodas politikas koncepcijai vēl nav pielikts punks. Joprojām risināšanas stadijā atrodas problēmu komplekss, kas saistīts ar valodu juridisko un faktisko statusu gan Eiropas Savienības institūcijās, gan atsevišķās tās dalībvalstīs, kā arī ar imigrantu lingvistisko integrāciju.

Pēdējos gados Eiropas Savienības dalībvalstu, kā arī kandidātvalstu valodas politiku aizvien vairāk ietekmē starptautiskās organizācijas (piemēram, Eiropas Padome, Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, Baltijas jūras valstu padome), kā arī supranacionālajā līmenī pieņemtie dokumenti cilvēktiesību un minoritāšu tiesību jomā, īpaši Eiropas Cilvēktiesību konvencija (Latvija ratificējusi 1997.g.), Bāzes konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību (1994; parakstīta, vēl nav ratificēta), Eiropas Reģionālo vai minoritāšu valodu harta (1992; nav parakstīta). Vairākiem dokumentiem ir rekomendāciju raksturs, piemēram, t.s. Kopenhāgenas deklarācijai, Hāgas, Oslo rekomendācijām, kā arī Vispārējai valodas tiesību deklarācijai (1996). Tā kā etnodemogrāfiskā un valodas situācija katrā valstī ir atšķirīga, starptautiski saistošajos normatīvajos aktos iespējams iestrādāt tikai vispārīgas vadlīnijas etniskajai un valodas politikai; daudzu normu realizācijas lietderību ļauts izvērtēt pašām parakstītājvalstīm. Kaut arī nav īpašu Eiropas Savienības vai Eiropas Padomes dokumentu, kas reglamentē valodas politiku atsevišķās dalībvalstīs, pastāv principiālas nostādnes, kas izriet no Eiropas Savienības ideoloģijas. Dalībvalstī, tāpat kā Eiropas Savienībā kopumā, jāīsteno aktīva minoritāšu valodu un lingvistiskā un kultūras plurālisma aizsardzības politika. Par šķērsli supranacionālas Eiropas vienības radīšanai tiek uzskatīta orientācija uz etnisko nāciju.

Jau pašlaik ir iespējams prognozēt, kā varētu veidoties valodas situācija Latvijā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, kā arī to, kādas būs Latvijas valodas politikas veidotāju iespējas regulēt šo procesu. Šajās prognozēs vienlīdz jāņem vērā gan objektīvie globālie un reģionālie sociolingvistiskie procesi, gan mērķtiecīga valodas politika — supranacionālo veidojumu, valstu, partiju īstenotie valodas situācijas regulēšanas pasākumi.