Par bēgļiem Eiropā, islamu Latvijā un brīvību

Mag.iur. Ringolds Balodis, Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

134 valstis ir parakstījušas Apvienoto Nāciju Organizācijas 1951.gada 28.jūlija konvenciju par bēgļu statusu. Arī Latvija ir šo valstu skaitā. Zināma daļa bēgļu ir reliģiskie bēgļi jeb personas, kuru ticība bija par iemeslu represijām pret tiem, jo saskaņā ar ANO konvenciju par bēgli pieņemts uzskatīt personu, kas, pirmkārt, atrodas ārpus savas valsts un, otrkārt, kurai pamatoti jābaidās no vajāšanas savā valstī sakarā ar rasi, reliģiju vai piederību kādai sabiedrības grupai vai politiskajiem uzskatiem.

Šajā rakstā es gribētu pastāstīt par bēgļiem, kas prasa patvērumu, reliģisku motīvu vadīti, un bēgļiem, kas, iegūstot patvērumu, pievienojas mītnes valsts reliģiskajām minoritātēm. Taču, lai par to runātu, ir jāzina, kas ir bēglis un kāpēc mūs, Latvijas valsts pilsoņus, kas vēl gluži nesen paši varēja kļūt par bēgļiem, vajadzētu interesēt šī problēma. Vai tiešām esam potenciāla patvēruma sniedzēja valsts?

Pēc PSRS sabrukuma mūsu valsts gājusi izteikti demokrātisku attīstības ceļu. Latvija ir uzņemta Eiropas Padomē, kļuvusi par Eiropas Savienības (ES) asociēto locekli. Līdz ar šo ceļu Latvija uzņēmusies arī daudzus pienākumus, kas ir obligāti visām Eiropas kultūras valstīm. Latvijas integrācija modernajā pasaulē nozīmē ne tikai attīstīto rietumvalstu atbalstu, bet arī mūsu valsts pienākumus pret šo pasauli. Viens no tiem ir reliģijas brīvība un cieņa pret reliģiju. Šis pienākums pret ārvalstīm, kas noteikts starptautiskajos dokumentos, kuriem Latvija pievienojusies kopš 1998.gada rudens, līdz ar Satversmes 8.nodaļas pieņemšanu ir kļuvis par Latvijas tiesību sistēmas konstitucionālu principu. Latvijas valsts arī 1997.gada 19.jūnijā pieņēmusi likumu "Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā". Saskaņā ar šo likumu 1998.gada 20.janvārī tika izdoti MK noteikumi Nr.20 "Noteikumi par patvēruma meklētāja personas dokumentu un tā izsniegšanas kārtība". Bēgļu lietas saskaņā ar šo likumu (4.p.) izskata Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes struktūrvienība — Bēgļu lietu centrs. Radīta arī institūcija, kas izskata sūdzības par Bēgļu lietu centra darbu. Tā ir Bēgļu lietu apelācijas padome. Padome ir juridiska persona, kas darbojas Tieslietu ministrijas pārraudzībā. Latvijas iestādes, kuras atbildīgas par bēgļu "sijāšanu" caur likuma prizmām, ir jaunas, finansiāli vāji apgādātas. Tiesa gan, arī bēgļu ir nedaudz, jo viņi cenšas nokļūt sociāli labāk situētās valstīs. Tā ir pagaidām, līdz ar mūsu tik sengaidīto Latvijas ekonomisko uzplaukumu pieaugs arī bēgļu skaits, jo ANO 1951.gada 28.jūlija konvencija par bēgļu statusu nosaka (4.p.), ka konvenciju parakstījušai valstij (tātad arī Latvijai) savā teritorijā bēgļiem ir jāpiešķir vismaz tikpat labvēlīga atļauja piekopt savu reliģiju kā vietējiem iedzīvotājiem, kā arī brīvība iegūt reliģisko izglītību viņu bērniem. Tā būs mūsu nākotnes problēma un pašlaik ir viena no pašreizējās tolerantās Eiropas nepārejošajām galvassāpēm. Jautājums cieši savijas ar etnopolitiku un nācijas izdzīvošanu...

Reliģijai ir cieša saistība ar etnosu. Rietumi nav nošķirami no kristietības, arābu valstis — no musulmanisma, bet aziātu tautas — no budisma un hinduisma. Atcerēsimies, ka jau 1938.gadā statistika liecināja, ka no 130 miljoniem Āfrikas iedzīvotāju 70 miljoni bija musulmaņi. Nav arī šaubu, ka līdz ar bēgļiem, ko uzņem valsts, ienāk arī to piekoptā reliģija, jo Rietumu standarta valsts nav tiesīga šķirot bēgļus pēc to reliģiskās piederības. Tādā veidā savulaik arī budisma piekritēju skaits dažās valstīs līdz ar bēgļiem no Dienvidrietumāzijas (Tibetas, Vjetnamas) ir vienādojies ar protestantiem, bahaisms — līdzīgā kārtā ar bēgļiem no Irānas, hinduisms — līdz ar bēgļiem no Šrilankas, bet pareizticība — līdz ar bēgļiem no Austrumeiropas utt. Pašlaik Eiropas etnisko lietu speciālisti par lielāko Eiropas nacionālo problēmu uzskata "islama problēmu", jo tā cieši saistīta ar politiku un pat ar Eiropas integrāciju. Piemēram, pat liberālās islamiskās Turcijas pievienošanās ES ir problemātiska, jo monoteokrātiskais valsts iekārtas modelis, t.i., islams, kas ir fundaments valsts konstitucionālajai uzbūvei, ir arī šīs valsts pamatā, nevis demokrātija, kas ir vadošais princips rietumvalstīs. Tolerances neiespējamība rodas sakarā ar islama pamatprincipu — "ja esi kļuvis par musulmani, tev nav tiesību mainīt ticību", kas neizbēgami konfrontē ar Rietumu reliģiskās brīvības principu — "katram ir tiesības ticēt, kam vēlas un kā vēlas, kā arī mainīt savu reliģisko pārliecību".

Turpinājums — 3.lpp.