Par tautas attīstību Latvijā. 1999

Saturā

Ievads
Globalizācija un tautas attīstība Latvijā	"LV" Nr.47./50., 3.lpp.
Kas ir globalizācija?	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Spēki, kas virza globalizāciju	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Jauni tirgi	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Jaunas tehnoloģijas	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Jauni aģenti	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Jaunas normas	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Globalizācija un latviskā identitāte	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Tautas attīstība Latvijas reģionos	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Iedzīvotāju skaita samazināšanās	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Veselība un sociālā drošība	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Ienākumi un mājsaimniecību labklājība	"LV" Nr.55/57., 10.lpp.
Tautas izglītība	"LV" Nr.55/57., 10.lpp.
Nodarbinātība un darbaspēka tirgus reģionos	"LV" Nr.55/57., 10.lpp.
1999.gada Pārskata struktūra	"LV" Nr.55/57., 10.lpp.
1.nodaļa
Globalizācijas ekonomiskās
un sociālās izpausmes
Ievads	"LV" Nr.55/57., 10.lpp.
Tiešās ārvalstu investīcijas Latvijā	"LV" Nr.55/57., 10.lpp.
Ārējā tirdzniecība un Latvijas preču konkurētspēja	"LV" Nr.58/59., 4.lpp.
Globalizētai ekonomikai raksturīgu tautsaimniecības nozaru
attīstība	"LV" Nr.58/59., 4.lpp.
Finansiālā starpniecība	"LV" Nr.58/59., 4.lpp.
Transports	"LV" Nr.58/59., 4.lpp.
Tūrisma attīstība Latvijā un Latvijas iedzīvotāju
tūrisms ārvalstīs	"LV" Nr.58/59., 4.lpp.
Vietējās sabiedrības iekļaušanās globalizācijā	"LV" Nr.58/59., 4.lpp.
Starptautiskie globalizācijas aģenti	"LV" Nr.58/59., 4.lpp.
Neatmaksājamā palīdzība	"LV" Nr.58/59., 4.lpp.
Atmaksājamā palīdzība (aizdevumi)	"LV" Nr.64/65., 4.lpp.
Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka un
Pasaules banka	"LV" Nr.64/65., 4.lpp.
Multinacionālās korporācijas	"LV" Nr.64/65., 4.lpp.
Pasaules tirdzniecības organizācija	"LV" Nr.64/65., 4.lpp.
Latvijas sabiedrības ekonomiskā stratifikācija un
globalizācijas iespējas	"LV" Nr.64/65., 4.lpp.
Secinājumi	"LV" Nr.66/68., 4.lpp.
Ieteikumi	"LV" Nr.66/68., 4.lpp.
Valstij un centrālajai valdībai	"LV" Nr.66/68., 4.lpp.
Pašvaldībām un reģioniem	"LV" Nr.66/68., 4.lpp.
Privātuzņēmējiem	"LV" Nr.66/68., 4.lpp.
2.nodaļa
Pārvaldība un tautas attīstība globalizācijas
un eirointegrācijas apstākļos
Ievads	"LV" Nr.66/68., 4.lpp.
Likumdevējvaras un izpildvaras darbība kopsakarā ar
Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā un starptautiskajās
organizācijās	"LV" Nr.69/70., 4.lpp.
Sabiedrības attieksme pret integrāciju Eiropas Savienībā	"LV" Nr.69/70., 4.lpp.
Eiropas Savienības likumu ieviešana Latvijā	"LV" Nr.69/70., 4.lpp.
Nevalstisko organizāciju loma eirointegrācijā	"LV" Nr.69/70., 4.lpp.
Integrēšanās NATO	"LV" Nr.69/70., 4.lpp.
Valsts pārvaldības reforma: centralizācijas un
decentralizācijas tendences	"LV" Nr.69/70., 4.lpp.
Reģionālā reforma un globalizācijas iespēju izmantošana	"LV" Nr.69/70., 4.lpp.
Secinājumi un ieteikumi	"LV" Nr.73/75., 11.lpp.
3.nodaļa
Informācijas sabiedrība un jaunās tehnoloģijas
Ievads. Informācijas sabiedrības veidošanās Latvijā	"LV" Nr.73/75., 11.lpp.
Likumiskā vide un valsts politika	"LV" Nr.73/75., 11.lpp.
Informācijas infrastruktūras attīstība un informācijas
tehnoloģiju pieejamība	"LV" Nr.73/75., 11.lpp.
Izglītība - pamats tautas attīstībai	"LV" Nr.73/75., 12.lpp.
Jaunās ar informāciju saistītās iespējas tautas attīstībā	"LV" Nr.73/75., 12.lpp.
Informācijas tehnoloģiju radītās jaunās problēmas	"LV" Nr.73/75., 12.lpp.
Valodas un kultūras identitāte globalizācijas kontekstā	"LV" Nr.73/75., 12.lpp.
Informācijas telpas pārveidošanās globalizācijas ietekmē	"LV" Nr.73/75., 12.lpp.
Secinājumi	"LV" Nr.73/75., 12.lpp.
Ieteikumi	"LV" Nr.73/75., 13.lpp.
4.nodaļa
Tirgus ekonomika,
demokrātija, globalizācija un jaunatne
Ievads	"LV" Nr.73/75., 13.lpp.
Iedzīvotāju attieksme pret brīvā tirgus ekonomiku	"LV" Nr.73/75., 13.lpp.
Izpratne par demokrātiskajām vērtībām un politiskā kultūra	"LV" Nr.73/75., 13.lpp.
Korupcijas apkarošana	"LV" Nr.73/75., 13.lpp.
Jaunatne un globalizācija	"LV" Nr.73/75., 13.lpp.
Paaudžu attiecības	"LV" Nr.73/75., 13.lpp.
Skola un mācības	"LV" Nr.73/75., 14.lpp.
Izglītības ceļu izvēle	"LV" Nr.73/75., 14.lpp.
Bērni un jaunieši, kas neapmeklē skolu un nestrādā	"LV" Nr.73/75., 14.lpp.
Jauniešu nākotnes nodomi	"LV" Nr.73/75., 14.lpp.
Augstākā izglītība	"LV" Nr.73/75., 14.lpp.
Jauniešu nodarbinātība	"LV" Nr.73/75., 14.lpp.
Secinājumi un ieteikumi	"LV" Nr.73/75., 14.lpp.
Nobeigums
Uz zināšanām balstīta tautas attīstība
Globalizācija un inovācijas	"LV" Nr.73/75., 14.lpp.
Latvijas ekonomikas zinātņietilpība	"LV" Nr.73/75., 14.lpp.
Pētniecība un tehnoloģiskās izstrādes Latvijā	"LV" Nr.73/75., 15.lpp.
"Smadzeņu noplūde"	"LV" Nr.73/75., 15.lpp.
Augstākās izglītības kvalitāte	"LV" Nr.73/75., 15.lpp.
Kas sekmētu tautas attīstību globalizācijas apstākļos?	"LV" Nr.73/75., 15.lpp.
Pārskata galvenie ieteikumi	"LV" Nr.73/75., 15.lpp.
Vispārīgas atziņas	"LV" Nr.73/75., 15.lpp.
1.nodaļa. Globalizācijas ekonomiskās un sociālās
izpausmes	"LV" Nr.73/75., 15.lpp.
2. nodaļa. Pārvaldība un tautas attīstība
globalizācijas un eirointegrācijas apstākļos	"LV" Nr.73/75., 15.lpp.
3.nodaļa. Informācijas sabiedrība un jaunās tehnoloģijas	"LV" Nr.73/75., 15.lpp.
4.nodaļa. Tirgus ekonomika, demokrātija,
globalizācija un jaunatne	"LV" Nr.73/75., 15.lpp.
Statistikas pielikums	"LV" Nr.73/75., 15.lpp.
Avoti, literatūra	"LV" Nr.73/75., 16.lpp.

Nobeigums. Sākums -

"LV" Nr.47/50, 15.02.2000.; "LV" Nr.55/57, 18.02.2000.; "LV" Nr.58/59, 22.02.2000.;

"LV" Nr.64/65, 25.02.2000.; "LV" Nr.66/68, 29.02.2000.; "LV" Nr.69/70, 01.03.2000.

Informācijas sabiedrību veicinošie likumi, normatīvie akti un programmas

Likumi, normatīvie akti

un programmas

Nacionālā programma "Informātika". Pieņemta LR Ministru kabinetā 1999.gadā

Informācijas atklātības likums. Stājies spēkā 1998.gadā

 

 

 

 

 

 

 

 

Likumprojekts "Par fizisko personu datu aizsardzību". Pieņemts LR Ministru kabineta 1998.gada 24.novembra sēdē un nodots izskatīšanai Saeimā (pieņemts 1.lasījumā)

Likums par telekomunikācijām. Stājies spēkā 1993.gadā

 

 

 

 

 

 

 

 

"LR Telekomunikāciju sektorpolitika". Apstiprināta LR Ministru kabinetā 1998.gadā

 

Likums "Par autortiesībām un blakustiesībām". Ir spēkā kopš 1993.gada, izņemot laiku, kad darbojās LR Ministru kabineta 1998.gadā pieņemtie noteikumi nr.297 "Par autortiesībām un blakustiesībām", ko Saeima neapstiprināja

Likums "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru". Stājies spēkā 1990.gadā

 

Iedzīvotāju reģistra likums. Stājies spēkā 1998.gadā

 

Likums "Par valsts noslēpumu". Stājies spēkā 1996.gadā

 

 

Krimināllikums. Stājies spēkā 1998.gadā (Kriminālkodeksa vietā)

 

 

 

 

Elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu attīstības nacionālā koncepcija. Apstiprināta ar Nacionālās radio un televīzijas padomes lēmumu 1996.gadā

 

Radio un televīzijas likums. Stājies spēkā 1995.gadā

 

Preses likums. Stājies spēkā 1991.gadā

 

Pasta likums. Stājies spēkā 1994.gadā

Noteikumi par valsts nozīmes datorizēto informācijas sistēmu statusa piešķiršanas kārtību un tehniskās realizācijas prasībām. Pieņemti LR Ministru kabinetā 1996.gadā

Darbība un ietekme

 

Nosprauž mērķus un uzdevumus Latvijas virzībā uz informācijas sabiedrību

 

Nodrošina vispārējas tiesības piekļūt informācijai saskaņā ar Konvenciju par cilvēktiesībun aizsardzību

Likumu papildina LR Ministru kabineta 1999.gada augustā izdotie noteikumi "Kārtība, kādā valsts pārvaldes iestāžu un pašvaldību iestāžu rīcībā esošā informācija nododama atklātībai", kas reglamentē vispārpieejamas un ierobežoti pieejamas informācijas sniegšanu

Ietver Eiropas Savienības direktīvām atbilstošus vispārīgos principus un procedūru noteikumus personu datu apstrādei, glabāšanai un lietošanai

 

Likums neatbilst ne ES, ne PTO prasībām, ne reālajai Latvijas telekomunikāciju tirgus attīstībai, jo traucē tā liberalizāciju. Turklāt likumu piemērot apgrūtina tas, ka termini, definīcijas un pat atsevišķas normas izprotamas daudznozīmīgi. Top jauns variants

Likumu papildina Satiksmes ministrijas 1998.gadā izdotie "Publiskā telekomunikāciju tīkla lietošanas noteikumi Latvijas Republikā"

Nosprauž telekomunikāciju sektora reformēšanas pamatstratēģiju. Balstoties uz šo dokumentu, tiek izstrādāts jauns telekomunikāciju likums

Reglamentē datorprogrammu lietošanu. Ir izstrādāti papildinājumi, kas attiecas uz jaunajām tehnoloģijām un multimedijiem un arī precizē vairākas ar datorprogrammām saistītās normas

 

Likums neattiecas uz tehnoloģiju lietošanu šajā jomā, nereglamentē datorizētu sistēmu lomu reģistra uzturēšanā un neskar arī datu aizsardzību

Reglamentē reģistrā iekļaujamās ziņas par personu, nosaka informācijas sniedzēju un lietotāju tiesības un pienākumus

Ierobežo konfidenciālas informācijas vispārēju pieejamību. Likumu papildina LR Ministru kabineta noteikumi "Valsts noslēpuma objektu saraksts" un "Valsts noslēpuma aizsardzības noteikumi"

Nosaka atbildību par autortiesību pārkāpšanu (ieskaitot datorprogrammu pirātismu), par personas korespondences, telekomunikāciju tīklos raidītas informācijas, datu elektroniskai apstrādei paredzētas informācijas un programmu noslēpuma pārkāpšanu

Koncepcija definē, kas ir nacionālā padome, Latvijas radio un Latvijas televīzija, komerciālās radio un televīzijas raidorganizācijas, kabeļradio un kabeļtelevīzija un nacionālais pasūtījums

Nosaka sabiedrisko valsts finansēto elektronisko mediju un privāto elektronisko mediju statusu un tiesības, kā arī apraides licenču piešķiršanas kārtību

Atbilstoši demokrātiskas sabiedrības principiem deklarē preses brīvību, mediju tiesības un pienākumus

Nosaka "Latvijas pasta" statusu, monopoltiesības, uzdevumus un pienākumus

Iedibina valsts nozīmes datorizētas sistēmas statusu, tehnoloģiski un tehniski reglamentē tādas sistēmas

Pārvaldība globalizācijas un eirointegrācijas apstākļos

Reģionālā reforma un globalizācijas iespēju izmantošana

Taču pastāv arī tāda tendence, ka, veidojot plānošanas reģionus, meklējot straujākas attīstības iespējas un sadarbības partnerus, apvienoties cenšas spēcīgās un turīgās pašvaldības, kas «vājākos» kaimiņus savā vidū ņem nelabprāt. Tas ir delikāts jautājums, kas prasa rūpīgi izvērtēt, cik lielā mērā piemērotākā reģionālās pārvaldības modeļa realizēšana var notikt pēc pašu reģionu iniciatīvas un cik lielā mērā tā prasa centrālās valdības administratīvo iejaukšanos.

Diskutējot par reģionālās pārvaldības reformu, visbiežāk mēdz runāt par Latvijas iedalīšanu piecos vai deviņos reģionos. Līdz šim nav pietiekami izvērtētas katra varianta stiprās un vājās vietas, kā arī noskaidrota iedzīvotāju attieksme. 2.4. un 2.5. informācijā teritoriālās reformas modeļi attēloti kartēs un salīdzinātas to priekšrocības un trūkumi. Šķiet, ka eirointegrācijas kontekstā vienmērīgāku, līdzsvarotāku un solidārāku reģionālo attīstību nodrošinātu piecu lielu reģionu izveide, tomēr šis jautājums prasa turpmāku izpēti.

Bez minētajiem diviem reģionālās reformas modeļiem tiek apspriesti arī citi varianti, piemēram, modelis ar četriem reģioniem, kur nebūtu atsevišķa Rīgas reģiona, jo Rīga būtu iekļauta Zemgales reģionā.

Reģionālās reformas gaitā svarīgi būs sakārtot attiecības starp valsts centrālo administrāciju (valdību un ministrijām), reģionālo pārvaldības līmeni un vietējām pašvaldībām. Lēmums par funkciju pārdali starp šiem pārvaldības līmeņiem būs ļoti atbildīgs. Lai gan dažādi reformu projekti piedāvāti jau kopš 1992. gada, kad LR Augstākajā padomē tika izveidota teritoriālās reformas sagatavošanas komisija, vienošanās par to, kā sadalīt funkcijas starp pārvaldības līmeņiem, joprojām nav panākta. Piemēram, Likumā par pašvaldībām ir ierakstītas vairākas pašvaldību funkcijas, un tām ir arī paredzēts finansējums no budžeta. Taču pārējām, ar Ministru kabineta noteikumiem uzliktajām pašvaldību funkcijām lielākoties nav paredzēts centralizēts finansējums vai tāds paredzēts tikai daļēji.

Nav izvērtēts, kāds funkciju sadalījums un attiecības starp trim pārvaldības līmeņiem - centrālo valdību, reģioniem un vietējām pašvaldībām - būtu vispiemērotākais no tautas attīstības viedokļa, sekmētu varas izlīdzināšanos, saimniecisko rosmi, sociālo programmu realizāciju un nodrošinātu vispilnīgāko varas atbildību un pārskatu sniegšanu sabiedrībai.

Funkciju sadalījumu starp pārvaldības līmeņiem ietekmē administratīvo vienību lielums, jo atbildīga centrālā valdība parasti nevēlas nozīmīgas funkcijas deleģēt mazām un vājām pašvaldībām vai reģioniem. Funkciju deleģēšanas jautājumu vieglāk būtu izlemt, ja būtu skaidrība, kuram pārvaldības līmenim - reģionālajam vai vietējo pašvaldību līmenim - jābūt spēcīgākam un jāuzņemas pamatatbildība. Attīstības plānošana un investīciju piesaistīšana reģionam būtu jālemj reģionālās pārvaldības līmenī, jo centrālās valdības iestādes nepārzina vietējo specifiku. Reģionu ietvaros ir nepieciešama pašvaldību sadarbība un specializācija, kas nodrošinātu vietējo resursu labāku izmantošanu. Pozitīvs piemērs ir Latgales attīstības padomes darbs, kur atsevišķas pašvaldības uzņemas atbildību par attīstības plānošanu konkrētās jomās visa reģiona mērogā.

Šobrīd Latvijā reģionālā pārvaldības līmeņa trūkums joprojām ir izjūtams visai asi, jo centrālās valdības iestādes ir pārslogotas ar ikdienišķu un tehnisku problēmu risināšanu. Pārdomāti veidotu reģionu trūkums ir arī radījis pamatu nepilnībām centrālās valdības institūciju darbībā: ministrijas, kurām ir teritoriālas nozaru pārvaldīšanas institūcijas, to izveidē nav rīkojušās vienoti, un līdz ar to ir tapusi iedzīvotājiem neizdevīga administratīvi institucionālā sistēma. Par šiem jautājumiem rakstīts 1997. gada Pārskatā, un jāatzīst, ka daudzas problēmas joprojām ir aktuālas. Atsevišķos jautājumos ir redzams zināms progress, piemēram, ir izveidoti plānošanas reģioni, tomēr administratīvi teritoriālā reforma ir aizkavējusies. Veiksmīga reģionālā reforma atrisinātu daudzas nepilnības valsts institūciju administratīvajā darbībā un veicinātu «vienas pieturas aģentūru» veidošanos, kas pakalpojumu saņemšanu padarītu klientam ērtāku un arī lētāku. Iedzīvotājiem nebūtu jāapmeklē vairākas iestādes, lai nokārtotu dokumentus, to būtu iespējams izdarīt vienā centrā. Reģionālā administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas koncepcijā, kas apstiprināta 1999. gadā, paredzēts, ka, izveidojoties reģioniem, valsts pārvaldības iestādes tiks dekoncentrētas un pārraudzības iestādes pakāpeniski pārveidotas par reģionālo pašvaldību iestādēm.

Pašvaldību un teritoriju reforma Latvijā ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem. Globalizācija reģionalizāciju dara neizbēgamu. Ja nebūs šādas vietējas centralizēšanās, nebūs arī izaugsmes un attīstības. Mazas pašvaldības nav spējīgas globalizācijas apstākļos nodrošināt pietiekamu ekonomisko izaugsmi un teritorijas iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanos. Iesākums teritoriālajai reformai gan bijis ļoti lēns, taču 1999. gadā iezīmējušās pozitīvas tendences - lielā mērā tādēļ, ka centrālajā, reģionālajā un vietējā līmenī ir pieaugusi politiskā griba un ir realizēti izpētes projekti, analizējot dažādus apvienošanās variantus, to ieguvumus un zaudējumus. Svarīga loma bijusi pašvaldību apvienošanās gadījumiem un apvienošanās pieredzes popularizēšanai. Rezultātā pretestība reformai mazinājusies, lai gan iezīmējas tendence, ka pagasti dod priekšroku sadarbībai uz līgumattiecību pamata, nevis mehāniskam apvienošanās procesam. Pašvaldības ar šo reformu sakārtojas iekšēji un, apzinādamās savus trūkumus un attīstības iespējas, sāk iesaistīties dažādos projektos. Līdzīga pieeja būtu ieteicama, veidojot reģionālo pārvaldības līmeni.

Svarīgu impulsu reģionu attīstībai dod Latvijas pašvaldību savstarpējā sadarbība, kā arī pārrobežu sadarbība un starptautiskie sadarbības projekti, kuros pašvaldības iesaistās, izmantojot Phare atbalstu un meklējot tiešus kontaktus ar citu valstu municipalitātēm. Interese par tādu starptautisku sadarbību ir abpusēja, un iniciatīvu izrāda gan ārvalstu, gan Latvijas pašvaldības. Vairāki sadarbības piemēri jau raksturoti 1. nodaļā. Iespējas starptautiski sadarboties ir visai plašas: tiek rīkoti starptautiskas sadarbības partneru meklēšanas forumi, iespējams izmantot Latvijas Pašvaldību savienības datubāzes un informāciju. Sadarbības iespējas piedāvā arī ārvalstu vēstniecības Latvijā un Latvijas vēstniecības ārvalstīs. Tāpat sadarbības projekti veidojas, izmantojot cilvēku personiskos kontaktus. Visbiežāk sadarbības rezultātā tiek realizēti tūrisma, sociālās palīdzības, apmācības, izglītības, vides, enerģētikas un attīstības plānošanas projekti.

Secinājumi un ieteikumi

Latvijas integrācija Eiropas Savienībā prasa lielāku sabiedrības līdzdalību svarīgāko valsts dzīves un attīstības jautājumu izlemšanā un nacionālo interešu aizstāvēšanā. Nepieciešama indivīdu pašiniciatīva un dažādu interešu grupu solidarizēšanās kopīgu interešu aizsardzībai. Valsts pārvaldībai jānodrošina, lai likumdošanas process būtu caurredzams un lai nevalstiskajām organizācijām likumdošanas procesā būtu iespējama strukturēta informācijas apmaiņa ar valsts pārvaldības institūcijām. Jārada iespēja piedalīties tiesisko aktu projektu apspriešanā pirms to virzīšanas apstiprināšanai Saeimā un Ministru kabinetā. Tādu iespēju var radīt, piemēram, labojot Ministru kabineta noteikumus nr. 160 «Ministru kabineta iekšējās kārtības un darbības noteikumi» un iedibinot mehānismu, kas iedzīvotājiem dotu iespēju piekļūt tiesisko aktu projektiem un paust savu viedokli par tiem.

Valsts pārvaldības reformai jānotiek straujāk un jākļūst par reālu, nevis deklaratīvu valdības prioritāti. Tā kā birokrātija reformām var pretoties, ļoti svarīga ir politiska griba tās veikt un pastāvīga politiska interese par reformu norisi un rezultātiem. Lai valsts pārvaldības reforma dotu pozitīvus rezultātus, nepieciešams nodrošināt spēcīgu reformas administratīvo vadīšanu. Tāpēc būtu lietderīgi palielināt Valsts pārvaldes reformu biroja materiāltehnisko un cilvēcisko kapacitāti.

Latvijā svarīgs tautas attīstības uzdevums ir reģionālo atšķirību mazināšana. Lai pašvaldību un reģionu attīstība būtu līdzsvarota, pēc iespējas ātrāk jāizšķiras par administratīvi teritoriālās un reģionālās reformas modeli, kā arī jāpaātrina administratīvi teritoriālās reformas īstenošana. Strauja reģionālās un administratīvi teritoriālās reformas norise radītu būtisku pamatu tam, lai tautas attīstība visā Latvijas teritorijā kļūtu līdzsvarota un ilgtspējīga. Pašreizējā fragmentētā administratīvā sistēma valsti padara par «sabojāto telefona centrāli», jo deformē attiecības visos varas līmeņos, bet indivīdus un nevalstiskās organizācijas atgrūž no politiskās ietekmēšanas procesa, radot pasivitāti un negatīvu attieksmi pret savas valsts institūcijām. Ja pašvaldības paliks mazas un reģioni nelieli, pārvaldības efektivitāte būtiski neuzlabosies. Lielāku administratīvi teritoriālo vienību veidošana atbilst arvien plašākajai informācijas tehnoloģiju izmantošanai, kas palielina informācijas pieejamību un informācijas apmaiņas ātrumu, kā arī atvieglo indivīdu komunikāciju ar pārvaldības iestādēm visos valsts reģionos.

Valsts institūcijām ieteicams veikt pētījumus par klientu apmierinātību ar sniegto pakalpojumu kvalitāti. Lai praktiski sāktos valsts pārvaldības kompetences deleģēšana pašvaldībām, nevalstiskām organizācijām un uzņēmējsabiedrībām un birokrātijas atbrīvošana no neefektīvi realizētām funkcijām, jāveic skaidrojoši un izglītojoši pasākumi ierēdņiem un nevalstiskām organizācijām, jāpopularizē pozitīvā pieredze funkciju deleģēšanā nevalstiskām organizācijām.

Ļoti svarīga pārvaldības demokratizācijā ir valdības politikas un iniciatīvu izskaidrošana, sabiedrības informēšana, iedzīvotāju viedokļu noskaidrošana un atgriezeniskās saiknes nodrošināšana. Atklāta diskusija par valdības politikas prioritātēm un ilgtermiņa mērķiem sekmētu sabiedrības vienošanos par kopīgu tautas attīstības vīziju, veicinātu nācijas konsolidāciju un solidarizēšanos kopīgu tautas attīstības mērķu sasniegšanai. Tā mazinātu arī izplatīto neuzticēšanos valdībai un politiķiem.

Rūpīgi jāanalizē, kādas sekas būs dažādu Eiropas Savienības tiesisko normu iestrādāšanai Latvijas likumos. Starptautiski atzītu un demokrātiski veidojušos normu pārņemšana paver iespēju Latvijas straujākai attīstībai. Tomēr ir svarīgi, lai likumu saskaņošana notiktu nevis mehāniski, bet gan analizējot jauno normu ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību, tiesību sistēmu, valsts budžetu, kā arī tautas attīstību. Mehānisms, kā uzlabot pārņemamo tiesisko aktu kvalitāti un kā tos pielāgot Latvijas apstākļiem, ir pārņemamo tiesisko normu apspriešana sabiedriskās konsultatīvās padomēs un nevalstiskās organizācijās, kuras sadarbojas ar ministrijām.

Nevalstisko organizāciju lomai likumprojektu apspriešanā jāpieaug. Īpaši svarīgi, lai tās piedalītos, kad analizē tautsaimniecības nozaru attīstības iespējas un arī draudus, ar kādiem varētu būt saistīta integrēšanās Eiropas Savienībā. Lai nevalstiskās organizācijas varētu piedalīties likumu veidošanā, likumdošanas process jāpadara caurredzams un nevalstiskajām organizācijām jādod likumā paredzēta iespēja likumprojektus strukturēti lobēt Saeimā un Ministru kabinetā. Taču jākāpina arī pašu NVO spēja un kompetence līdzdarboties likumu veidošanā.

Būtiski uzlabojumi Latvijā nepieciešami izglītības sistēmā. Globalizācijas ietekmē pieaug pieprasījums pēc augsti izglītotiem speciālistiem. Jau tagad Latvijā trūkst vietējo speciālistu tādās zinātņietilpīgās nozarēs kā informātika un augstās tehnoloģijas. Pašreizējā izglītības sistēma Latvijā nav pietiekami mērķtiecīgi orientēta. Tā nerespektē arī individuālās vajadzības, kas tai būtu jāapmierina, un nav gatava straujajam globalizācijas procesam. Izglītības sistēmu nepieciešams pieskaņot valsts stratēģiskajai attīstībai, orientēt uz konkurētspējīgu speciālistu gatavošanu.

Informācijas sabiedrība un jaunās tehnoloģijas

Ievads

Informācijas sabiedrības veidošanās Latvijā

Nozīmīgākie sociālās sfēras, ekonomikas un ražošanas procesi arvien vairāk kļūst atkarīgi no informācijas un komunikācijām (sakariem), un tas spēcīgi izpaužas visā mūsdienu sabiedrības dzīvē. Tautas attīstība kļūst visnotaļ atkarīga no tā, cik efektīvi sabiedrība spēj iegūt, apstrādāt un pārvaldīt informāciju.

3.1. informācija

Informācijas sabiedrības jēdziens

Alvins Toflers, grāmatā "Trešais vilnis" (1980) vispārīgi raksturodams civilizācijas attīstību, nodalījis trīs attīstības fāzes jeb viļņus: agrārā sabiedrība, industriālā sabiedrība un tagad topošā informācijas (informacionālā) sabiedrība. Trešajā fāzē - pretstatā otrajai fāzei ar tās orientāciju uz materiālām precēm un vērtībām - galvenais attīstības dzinējspēks ir informācija un atziņas.

Daniels Bells šo attīstības fāzi, ko viņš nosaucis par postindustriuālo sabiedrību, raksturo šādi: ekonomikā preču ražošanu kā dominējošo jomu nomaina pakalpojumi un intelektuālās tehnoloģijas, darbaspēka tirgū visvairāk pieprasīti ir labi izglītoti profesionāļi, valstu politikas veidošanā un īstenošanā pieaug teorētisko atziņu nozīme.

Lai gan informācijas sabiedrības veidošanos lielā mērā ietekmē informācijas (informacionālās) tehnoloģijas, svarīga nozīme ir arī tādiem faktoriem kā sociālā virzība uz lielāku brīvību un individualizāciju.

Eiropas Savienības orientāciju uz informācijas sabiedrības tapšanu iezīmē 1993.gadā pieņemtais dokuments "Augsme, konkurētspēja un nodarbinātība: XXI gadsimta izaicinājumi un risinājumi". Tajā norādīts, ka, apvienojot sabiedriskā sektora un privātsektora pūliņus, nepieciešams veicināt informācijas tehnoloģiju izmantošanu un jauno tehnoloģiju lietošanas apmācību, nodrošināt kvalitatīvus un visiem pieejamus telekomunikāciju pakalpojumus. Cita starpā norādīts, ka jāpalielina pārvaldības caurredzamība un efektivitāte, jāpastiprina valsts institūciju saikne ar sabiedrību.

Informācijas sabiedrības veidošanās, galvenokārt kopsakarā ar informācijas tehnoloģijām, Latvijā pirmo reizi publiski tika apspriesta konferencē "Latvija ceļā uz informācijas sabiedrību", kas notika 1996.gadā. Tā parādīja, ka jāizstrādā vienota, uz nākotni orientēta valsts politika informācijas sabiedrības veidošanās atbalstīšanai. Konferencē izvirzītās idejas kļuva par aizsākumu nacionālajai programmai "Informātika", ko 1999.gadā akceptēja Latvijas Republikas Ministru kabinets.

 

Informācijas sabiedrības (informacionālās sabiedrības) veidošanos Latvijā sekmē globalizācijas tendences. Tiesa gan, pagaidām Latvijas valstij un sabiedrībai šajos procesos vairāk raksturīga pasīva sekotāja un patērētāja pozīcija. 90. gadu sākumā, kad, no plānotās ekonomikas un slēgtas sabiedrības pārejot uz tirgus ekonomiku un atvērtu sabiedrību, Latvijai vajadzēja strauji iekļauties pasaules procesos, tas bija likumsakarīgi, turpretī 90. gadu beigās jau nepieciešama konceptuāla attīstības politika, kas Latvijai varētu nodrošināt iespējas konkurēt globālajos informācijas un komunikācijas procesos.

90. gados informācijas sabiedrības izveidē Latvijā sasniegts daudz (piemēram, izstrādāti un tiek īstenoti izglītības sistēmas un Latvijas bibliotēku informatizācijas projekti, ar Sorosa fonda Latvija atbalstu izveidoti sabiedriski interneta izmantošanas punkti, top VID informācijas sistēma), kas liecina, ka gan valsts iestādes, gan sabiedriskās organizācijas, gan visa sabiedrība vēlas un ir intelektuāli gatava iekļauties globālajos informācijas procesos.

Kvalitatīva iestrādne valsts politikas veidošanā, procesu analīzē un attīstības modelēšanā ir nacionālā programma «Informātika», kas nosprauž mērķus un uzdevumus informācijas sabiedrības attīstīšanai Latvijā, pievēršoties svarīgākajām šā darba jomām - likumdošanai, telekomunikācijām, izglītībai un zinātnei, valstiski nozīmīgākajām informācijas sistēmām, kultūrvidei.

Tomēr kopumā valsts virzībā uz informācijas sabiedrību trūkst aktīvas un mērķtiecīgas rīcības, kas tiktu saskaņoti īstenota visos varas un pārvaldības līmeņos. Tas informācijas procesu globalizācijas apstākļos strauji palielina Latvijas risku pārvērsties par provinci, kurai ir patērētāja, nevis radītāja funkcijas (sk. arī 1. nodaļu un nobeigumu) .

Pagaidām valsts politika neveicina tautsaimniecības pārorientēšanos uz informācijietilpīgām nozarēm. Speciālistu aprindās informācijas tehnoloģijas kā nozares attīstība Latvijā ir izvirzīta par prioritāti, bet valsts līmenī tā nav novērtēta. Līdz ar to Latvijā nepietiekami izvēršas informācijas sabiedrībai raksturīgā uzņēmumu iesaiste globālajā ekonomikā, jaunu ar informācijas apstrādi saistītu darba vietu radīšanā. Līdzšinējā telekomunikāciju politika nav radījusi vienādas iespējas visiem Latvijas iedzīvotājiem izmantot jaunās komunikāciju tehnoloģijas un piekļūt pasaules informācijas resursiem.

Daudzas informācijas sabiedrības attīstības problēmas jau apzinātas iepriekšējos Pārskatos par tautas attīstību. Taču, piemēram, ne izglītības, ne zinātnes atbalstīšanas politika, kurai ir būtiski svarīga nozīme informācijas sabiedrības tapšanā, Latvijā nav uzlabojusies. Zinātnei atvēlētais valsts budžeta finansējums ir 0,21 % no IKP (kopā ar privāto un starptautisko projektu finansējumu - 0,42 %). Igaunijā šie skaitļi ir attiecīgi 0,44 un 0,70 %. Jāpiebilst, ka Latvijā 1999. gadā zinātnei no valsts budžeta atvēlēts par 4 % lielāks, bet Igaunijā - par 25 % lielāks finansējums nekā 1998. gadā.

Latvijas tautas attīstībā svarīgi ir analizēt un prognozēt tādas parādības kā informacionālās vides pārveidošanās, nodrošinātība ar infrastruktūru un informācijas sabiedrības pavērto iespēju izmantošana, kas tieši raksturo informācijas sabiedrības veidošanās procesus.

Likumiskā vide un valsts politika

Informācijas sabiedrības veidošanās temps un kvalitāte ir atkarīgi no tā, cik mērķtiecīgi valsts politika veicina attiecīgās infrastruktūras veidošanos, likumu normu izstrādi un izglītības un zinātnes attīstību. Valsts institūcijas jebkurā valstī ir arī lielākais informācijas vācējs, uzkrājējs un iespējamais izplatītājs, kam turklāt jāgarantē gan demokrātiska informācijas pieejamība, gan valsts rīcībā esošo personas datu aizsardzība.

Latvijas valsts stratēģija informācijas sabiedrības veidošanā, kā jau minēts, konceptuāli nosprausta nacionālajā programmā «Informātika». Tajā norādīti gan darbības virzieni, gan uzdevumi (sk. 3.2. informāciju) . Valsts struktūrā izveidotas institūcijas, kas tieši vai netieši ir atbildīgas par informācijas sabiedrības attīstību Latvijā.

Programmā norādīts, ka derīgo izrakteņu un energoresursu trūkums Latvijai liek orientēties uz intelektuāli ietilpīgām nozarēm, it īpaši uz informācijas sistēmu izstrādi. Attīstību kavē tas, ka trūkst vietēju valsts un privāto finansiālo resursu, ir nepieciešamība pēc lielām investīcijām informātikas un telekomunikāciju infrastruktūras izveidē. Latvijas iekšējā tirgus šaurība un sabiedrības zemā pirktspēja neļauj attīstīties vietējam informācijas pakalpojumu tirgum. Nepieciešams arī atbalstīt kultūrvidi un nodrošināt, lai, Latvijai iekļaujoties Eiropas daudzveidīgajos kultūras procesos, saglabātos tās identitāte.

Latvijā ir pieņemta vesela virkne likumu, kas veicina informācijas sabiedrības veidošanos (sk. 3.3. informāciju) . Tomēr nacionālajā programmā «Informātika» izvirzītie uzdevumi visos pārvaldības līmeņos vēl nav pilnīgi apzināti, un tāpēc valstij kopumā tie nav kļuvuši par prioritāti. Tā, piemēram, Latvijā joprojām līdz galam nav atrisināts telekomunikāciju tirgus liberalizācijas jautājums, nav realizēti vairāki informatizācijas projekti, likumos nav ieviestas personu datu aizsardzības normas utt. Būtiskākais faktors, kas tādu stāvokli veicina, ir finansējuma nepietiekamība. Kaut arī gadu no gada valsts investīcijas informātikas un telekomunikāciju sektorā pieaug (1997. gadā 1,7 miljoni, 1998. gadā - 11,8 miljoni, 1999. gadā - 16,4 miljoni latu), tomēr to apjoms ir daudz mazāks, nekā nepieciešams, lai realizētu iecerētos projektus.

3.2. informācija

Nacionālajā programmā "Informātika" nospraustie

valsts un privātsektora uzdevumi informācijas sabiedrības veidošanā

Valsts uzdevumi:

• nodrošināt nacionālās programmas "Informātika" izstrādi un realizāciju;

• nodrošināt regulāras un pietiekamas investīcijas informātikā, ar likumdošanu un • nodokļu politiku radīt labvēlīgu vidi privātām investīcijām informātikā un telekomunikācijās;

• nodrošināt ar informātiku saistītu normatīvo aktu izstrādi un pieņemšanu; izstrādāt un ieviest standartus un tehniskos noteikumus; veikt nacionālā regulatora funkcijas;

• veidot un uzturēt valsts nozīmes informācijas megasistēmu un tās komponentus;

• nodrošināt universālā informācijas un telekomunikāciju pakalpojuma ieviešanu1;

• nodrošināt iespējas izglītoties un veikt pētījumus telemātikas nozarēs (informācijas un komunikāciju tehnoloģijā);

• nodrošināt sabiedriskā radio un televīzijas apraidi;

• nodrošināt Latvijas kultūras elementu ieviešanu informātikā.

Privātsektora uzdevumi:

• sniegt universālo pakalpojumu, telekomunikāciju, datu pārraides un informācijas pakalpojumus;

• ražot, kā arī vairumā un mazumā tirgot dažādu informātikas un telekomunikāciju nozaru piederumus; attīstīt elektronisko komerciju un tās pakalpojumus;

• sniegt profesionālo un pēcdiploma izglītību informātikas un telekomunikāciju specialitātēs; izstrādāt un realizēt projektus un sniegt pakalpojumus telemātikā;

• nodarboties ar privāto radio un televīzijas apraidi, sniegt kabeļtelevīzijas pakalpojumus;

• piedāvāt audio un video produkciju un pakalpojumus, nodarboties ar elektronisko izdevējdarbību un iespieddarbu tekstu sagatavošanu;

• pētīt tirgu un sabiedrisko domu.

1 Universālais informācijas un telekomunikāciju pakalpojums ir valsts garantētu pakalpojumu kopums, kas pieejams ikvienam sabiedrības loceklim bez jebkādas diskriminācijas (pēc grupām vai reģioniem), turklāt nepārtraukti un noteiktā kvalitātē, kā arī par cenu, kas atbilst iedzīvotāju pirktspējai.

 

3.4. informācija

Institūcijas un to atbildība informācijas tehnoloģiju jomā

Institūcija	Atbildība
Satiksmes ministrijas Sakaru	Telekomunikāciju pakalpojumu attīstība
departaments
Satiksmes ministrijas Informātikas	Informācijas infrastruktūras izveide,
departaments	nacionālās programmas "Informātika"
	ieviešana
Latvijas Privatizācijas aģentūra	"Lattelekom" privatizācija
Kultūras ministrija	Intelektuālā īpašuma likumu izstrāde,
	autortiesību aģentūru un Patentu valdes
	pārraudzīšana
Nacionālā radio un televīzijas padome	Radio un TV apraides kanālu regulēšana
Ministriju informātikas padomes	Ministriju informātikas un komunikāciju
	jautājumi

 

Informātikas infrastruktūras veidošana ir ļoti dārga, tāpēc valsts ierobežotās investīciju iespējas tiek koncentrētas uz projektiem, no kuriem gaidāma maksimāli ātra atdeve. Tā, piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta informācijas sistēmas projektam, kam būtiski jāuzlabo nodokļu iekasēšana valstī, 1998. gadā atvēlēja 4,5 miljonus latu, no kuriem 2 miljoni tika ieguldīti vairāku valsts reģistru sakārtošanā un kopīgas infrastruktūras izveidošanā. Taču pašvaldību vienotās informācijas sistēmas izveidei 1998. gadā piešķīra tikai 20 tūkstošus latu.

Informācijas un komunikāciju jomas tiesiskā reglamentācija Latvijā turpina attīstīties atbilstoši tehnoloģiju pārmaiņām. Piemēram, top projekts likumam par valsts nozīmes informācijas sistēmām, kuram būs jāreglamentē datorizētu informācijas sistēmu uzturēšana un lietošana, kā arī jānosaka, kādā kārtībā valsts iestādēs uzkrātā informācija jādara pieejama iedzīvotājiem. Plānots izstrādāt arī projektu likumam par datubāžu juridisko aizsardzību un likumam par digitālo parakstu un kriptēšanu (nošifrēšanu). Daudzus likumus papildina Ministru kabineta noteikumi, kas precizē informācijas pieejamības un izmantošanas kārtību, kā arī reglamentē dažādu darbību, kurā tiek izmantotas jaunās tehnoloģijas. Tādi, piemēram, ir Ministru kabineta 1999. gadā pieņemtie noteikumi par distances līgumu, kuri aizsargā to patērētāju intereses, kas iepērkas neklātienē, arī internetā. Vairākus Latvijas likumus, kas tieši neregulē informācijas un komunikācijas procesus, Ministru kabineta noteikumi vai ministriju ieteikumi papildina, lai nodrošinātu personas datu aizsardzību, piemēram, Likumu par sociālo drošību - Labklājības ministrijas ieteikumi «Par informācijas aizsardzību un konfidencialitātes nodrošinājumu sociālo pakalpojumu sniedzējās iestādēs». Tomēr ar šiem pasākumiem vēl nepietiek, lai nodrošinātu fizisko personu datu aizsardzību, informācijas atklātību, valsts informācijas sistēmas (reģistru) darbības reglamentāciju, datubāžu juridisko aizsardzību, iespējas attīstīties elektroniskajai komercijai un izmantot digitālo parakstu. Galvenās valsts institūcijas, kas atbildīgas par informācijas un komunikāciju jomas attīstību, raksturotas 3.4. informācijā .

Informācijas infrastruktūras attīstība un informācijas tehnoloģiju pieejamība

Informācijas sabiedrības mugurkauls ir moderna telekomunikāciju infrastruktūra. Valsts uzdevums, kas fiksēts arī Latvijas likumos, ir izveidot tādu infrastruktūru, kas visiem sabiedrības locekļiem neatkarīgi no dzīvesvietas nodrošinātu vienādas iespējas iegūt informāciju. Tas ir ļoti svarīgs tautas attīstības nosacījums. Telekomunikāciju pakalpojumiem jābūt nepārtrauktiem, labā kvalitātē un par sociāli pieņemamu cenu. Latvijas telekomunikācijas raksturotas 3.1. tabulā.

3.1. tabula

Latvijas telekomunikācijas

Telekomunikāciju

raksturlielumi	1990	1991	1992	1993	1994	1995	1996	1997	1998
Telefona pamat-
aparāti, kuri ir
publiskajā teleko-
munikāciju tīklā
un kuriem ir
izeja uz to:
pavisam, tūkst.	660	676	686	689	670	724	750	772	820
pilsētu telefona
tīklā, tūkst.	511	526	533	548	554	574	599	629	674
lauku telefona
tīklā, tūkst.	149	150	153	141	146	150	151	143	146
uz 100 iedzīvotājiem	25	25	26	27	28	29	30	31	34
pilsētās	27	28	30	31	32	33	35	37	40
laukos	19	19	19	18	19	19	20	19	19
No telefona
pamataparātiem
publiskajā teleko-
munikāciju tīklā -
dzīvokļu telefoni:
pavisam, tūkst.	480	500	515	525	549	577	604	601	608
pilsētās, tūkst.	378	391	399	409	425	448	473	476	478
laukos, tūkst.	102	109	116	116	124	129	131	125	130
uz 100 iedzīvotājiem	18	19	20	20	22	23	24	24	25
pilsētās	20	21	22	23	24	26	28	28	28
laukos	13	13	14	15	16	17	17	16	17
Taksofoni publis-
kajā telekomu-
nikāciju tīklā	6154	6191	5495	4971	4799	3982	4204	3522	3605
Izejošās tālsarunas
publiskajā teleko-
munikāciju tīklā:
pavisam, tūkst.	48476	48513	39647	30380	40526	47674	50229	57640	67475
iekšzemē, tūkst.	...	...	19181	22050	30216	36985	36320	41561	50472
starptautiskās, tūkst.	...	...	20466	8330	10310	10689	13909	16079	17003
Pieteikumi telefonu
uzstādīšanai:
pavisam, tūkst.	190	189	171	146	131	109	102	72	40
pilsētās, tūkst.	154	153	142	119	108	81	80	41	...
laukos, tūkst.	36	36	29	27	23	28	22	31	...
Mobilo telefonu
abonentu skaits	-	61	1029	3843	8364	14983	28511	76206	167460

 

1993. gadā pieņemtais Likums par telekomunikācijām sabiedrībai ar ierobežotu atbildību Lattelekom uz divdesmit gadiem (līdz 2013. gadam) piešķīra monopolstāvokli telekomunikāciju pamatpakalpojumu sniegšanā. Šās rīcības mērķis bija nodrošināt tādas investīcijas, kas dotu iespēju nomainīt no PSRS mantoto tehnoloģiski atpalikušo un tehniski nolietoto telekomunikāciju tīklu.

Šis lēmums sekmēja modernas infrastruktūras izveidi Rīgā un dažās citās Latvijas pilsētās (Ventspilī, Cēsīs, Daugavpilī, Jelgavā), taču Lattelekom monopolstāvoklis kavē pakalpojumu cenu pazemināšanos un to kvalitātes uzlabošanos. Telefona sarunu tarifu attiecība pret iedzīvotāju ienākumu līmeni Latvijā ir divas līdz trīs reizes augstāka nekā citur pasaulē. 1999. gada pavasarī Telekomunikāciju tarifu padomes izziņotā kārtējā tarifu paaugstināšana izraisīja tik plašu sabiedrības neapmierinātību, ka jaunos tarifus nācās pārskatīt.

Telekomunikāciju pakalpojumiem jābūt par sociāli pieņemamu cenu. Augsta to cenas attiecība pret iedzīvotāju ienākumiem var kļūt par faktoru, kas mazina iedzīvotāju iespējas iesaistīties globālajā informācijas apritē un līdz ar to kavē tautas attīstību.

Telekomunikāciju modernizācijas temps nav pietiekams. 1999. gada beigās 498 tūkstoši (61 %) no publiskā telekomunikāciju tīkla pamataparātiem bija analogtīklā, 322 tūkstoši (39 %) - cipartīklā (sk. 3.1. attēlu) . Analogsakari, kam ir zemāka kvalitāte, pārsvarā saglabājušies rajonos, kuros ir mazāka iedzīvotāju biezība un maza uzņēmumu koncentrācija.

3.1. attēls

Pieslēgums cipartīklam

Kopējais nodrošinājums ar tālruņa līnijām Latvijā visumā ir labs: 1998. gada beigās vidēji Latvijā bija 34 telefona pamataparāti uz 100 iedzīvotājiem (Lietuvā - 30, Igaunijā - 34,3, Vācijā - 56,7, vidēji Eiropā - 37,2). Tomēr pilsētās nodrošinātība ar sakariem ir būtiski augstāka nekā laukos: 1998. gada beigās pilsētās uz katriem 100 iedzīvotājiem bija 40 telefona pamataparātu, bet lauku rajonos - tikai 19.

Lai liberalizētu telekomunikāciju tirgu, valdība nolēmusi, ka līdz 2003. gadam jārada iespēja telekomunikāciju tirgū ienākt jauniem pakalpojumu sniedzējiem un attīstīties brīvai konkurencei. Šajā nolūkā ir sagatavoti attiecīgi grozījumi Telekomunikāciju likumā un izveidota valsts komisija, kam jāpanāk vienošanās ar Lattelekom stratēģisko investoru Tilts Communications (Sonera) .

Ļoti strauji Latvijā pieaug mobilo tālruņu lietošana (sk. 3.2. attēlu) . Kopš 1996. gada ik gadu mobilo tālruņu lietotāju skaits gandrīz dubultojas, un 1999. gada beigās tas sasniedza 280 000. Vidēji uz katriem trim parastā telefona pamataparātiem bija viens mobilais tālrunis jeb 11,5 mobilie tālruņi uz 100 iedzīvotājiem (Lietuvā 1998. gadā bija 7,2, Igaunijā - 17, Vācijā - 17, Somijā - 57, vidēji Eiropā - 13,1 mobilais tālrunis uz 100 iedzīvotājiem). Mobilie tālruņi nodrošina ērtas un kvalitatīvas komunikācijas iespējas, taču lielākajai sabiedrības daļai tie joprojām nav pieejami - gan to cenas dēļ, gan arī tāpēc, ka GSM tīkls, ko izmanto visplašāk, nenodrošina dzirdamību visā Latvijas teritorijā, jo tā darbības zona aptver tikai blīvāk apdzīvotās vietas un automaģistrāļu apkaimi.

3.2. attēls

Peidžeru izmantošana pēc strauja kāpuma stabilizējusies. Pēc 1997. gada vairs bijis tikai neliels peidžeru lietotāju pieaugums. 1997. gada nogalē Latvijā uz 100 iedzīvotājiem bija 10,2 peidžeri, 1998. gada beigās - 11.

Mobilo tālruņu lietotāju skaita straujais pieaugums un peidžeru lietotāju skaita stabilizācija liecina, ka Latvijas iedzīvotāji, kuru ienākumi ir pietiekami, lai maksātu par mobilajiem sakariem, tos labprāt izmanto.

Par to, cik daudz datoru Latvijā lieto un kāds ir to sadalījums, precīzas statistikas nav. Centrālās statistikas pārvaldes aptaujas un ekspertu vērtējumi dod iespēju spriest, ka 1998. gada beigās Latvijā lietotāju rīcībā bija 180 tūkstoši datoru. Tas nozīmē, ka uz katriem 100 Latvijas iedzīvotājiem vidēji bija 7,5 datori. Salīdzināšanai: Amerikas Savienotajās Valstīs jau 1996. gadā uz 100 iedzīvotājiem bija 36,2 datori.

1998. gadā mājsaimniecības lietoja 24 tūkstošus datoru, bet 156 tūkstoši datoru bija uzņēmumu un iestāžu īpašumā. Analizējot mājsaimniecību locekļu vecumstruktūru, redzams, ka datoru mēdz pirkt, lielā mērā ievērojot bērnu un jauniešu izglītošanās vajadzības. To apliecina arī Latvijas Universitātes pirmā kursa studentu vidū veiktā aptauja: dators ir 43 procentiem no aptaujāto ģimenēm. Visaugstākais datoru īpatsvars ir uzņēmēju ģimenēs. 14,6 procenti no mājsaimniecībām, kurās ir datori, izmanto interneta pieslēgumu.

Šobrīd internets ir pieejams divdesmit četros no 26 Latvijas rajonu centriem: tikai Balvi un Ludza nav ar izdalīto līniju vai radiokanālu pievienoti internetam. Reģistrētas interneta adreses ir apmēram 17 tūkstošiem datoru (Lietuvā - 13, Igaunijā - 28 tūkstošiem), bet aptuvens interneta lietotāju skaits ir 80 tūkstoši (Lietuvā - 51, Igaunijā - 88 tūkstoši). Latvijā ir īstenoti vairāki nozīmīgi projekti plašākas interneta pieejamības nodrošināšanai (sk. 3.5. informāciju) .

3.5. informācija

Internets - atvērtas sabiedrības līdzeklis

Internets veidojies kā informācijas cirkulācijas vide, kurā nav ģeogrāfisku un politisku barjeru. Finansists un filantrops Džordžs Soross, apzinādamies, ka internets palīdz veidoties atvērtai sabiedrībai, kurā nevienam nav monopola uz patiesību, atbalstījis interneta pieejamības projektus daudzās Centrālaustrumeiropas valstīs. Kopš 1996.gada šādus projektus atbalstījis arī "Sorosa fonda Latvija" (SFL).

Sākotnēji SFL lielāko uzmanību veltīja interneta infrastruktūras attīstībai un interneta pieejamībai. Fonda palīdzības programma skolām bija pirmā mērķtiecīgā internetizācijas programma Latvijā. Fonds palīdzēja attīstīties akadēmiskajam tīklam "Latnet", kas izveidojies par vienu no vadošajiem interneta pakalpojumu sniedzējiem Latvijā, un tā sauktajai Daugavas līnijai, kas nodrošina interneta pieslēgumu vairākām Daugavas krasta pilsētu skolām, bibliotēkām un pašvaldībām.

SFL ir iniciators Latvijas skolu iesaistei starptautiskajā kustībā I*EARN , kurā piedalās 48 valstu skolas. Dažādo valstu skolēnus un skolotājus šī kustība vieno neklātienes diskusijās, kurām izmanto datorkomunikācijas - elektronisko pastu, WWW , tērzēšanas ( chat ) servisu utt. Tādā veidā divdesmit Latvijas skolu jaunieši ir iesaistīti starptautiskā domu apmaiņā un sadarbībā, kas tiem palīdz apgūt mācību priekšmetus, mācīties valodas, iepazīt dažādas kultūras. Piemēram, I*EARN ietvaros jaunieši izzina savu novadu un ar to iepazīstina citus, iedziļinās Eiropas integrācijas procesos, apkopo skolu tradīcijas un īsteno kopīgus projektus.

Pēdējos gados SFL cenšas veicināt kvalitatīvāku interneta saturu, ar interneta palīdzību paplašināt mazākumgrupu iespējas, nodrošināt sabiedriski nozīmīgu projektu realizāciju.

Piemēram, Vaivaru rehabilitācijas centrā top telemedicīniskas informācijas resursi, kas mugurkaula invalīdus, viņu ģimenes un sociālos darbiniekus informē medicīnas jautājumos, pievēršas specifiskām invalīdu problēmām un tām īpašajām vajadzībām, kas jāapmierina, lai invalīdi varētu pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā. SFL ir atbalstījis daždažādas internetam domātas izstrādnes - cilvēktiesību informācijas apkopojumu, resurspunktu par noziegumiem pret cilvēci, ornitoloģijas datubāzi, folkloras kopu katalogu utt.

Lai mazinātos sociālā netaisnība piekļuvē informācijai un lai informācijas tehnoloģijas kļūtu pieejamas plašākam sabiedrības slānim, it īpaši lauku reģionos, SFL sācis realizēt projektu, kura mērķis ir lielā skaitā izveidot tā sauktos sabiedriskos interneta pieejas punktus (SIPP). Visā valstī dažādās sabiedriskās vietās, piemēram, bibliotēkās, atradīsies internetam pieslēgti datori, pie kuriem bez maksas vai par nelielu samaksu varēs strādāt ikviens, kuram būs tāda vēlēšanās un māka. SIPP apmeklētāji varēs izmantot arī kvalificēta konsultanta pakalpojumus. Pirmie divdesmit septiņi SIPP sāk darboties 1999.gada beigās. Nodrošinot brīvu informācijas pieejamību, SIIP projekts veicina pilsoniskas sabiedrības veidošanos, cilvēku izglītošanos visa mūža garumā, lauku reģionu attīstību.

 

Gandrīz visās Latvijas skolās ir datori, bet jāatzīst, ka labāks nodrošinājums ir Rīgā, kur gandrīz ik skolā ir vismaz 15 datori. Latvijas izglītības sistēmas informatizācijas projekta ietvaros 1999. gadā Latvijas skolas saņēma 2700 modernus datorus ar multimediju iespējām.

Trīspadsmit Latvijas pilsētās - Alūksnē, Cēsīs, Daugavpilī, Jēkabpilī, Jelgavā, Kuldīgā, Liepājā, Madonā, Talsos, Tukumā, Preiļos, Ventspilī un Rēzeknē - izvietoti nevalstisko organizāciju atbalstīšanas centri (Ventspilī un Rēzeknē tādus centrus atklās 1999. gadā), kuros ir interneta pieslēgums. NVO centros internetu un datorus var izmantot bez maksas, un lielākā daļa centru darbinieku sniedz arī konsultācijas, lai gan tas nav viņu darba pienākums.

Par nozīmīgiem moderniem informācijas meklēšanas un ieguves centriem Latvijā veidojas arī tautas bibliotēkas. Diemžēl, to kavē Lattelekom nespēja nodrošināt lietotājiem izdevīgu pieslēgumu. Visās 32 tautas bibliotēkās ir datori, tomēr vairāk nekā pusei no tām nav interneta pieslēguma.

Galvenais interneta pieslēguma nodrošināšanas līdzeklis Latvijā ir tālruņa līnijas. Augstās līniju izmantošanas cenas un analoglīniju zemā kvalitāte lauku rajonos ir faktori, kas būtiski kavē interneta izplatīšanos visā Latvijā. Šīs parādības skar arī kopējo tautas attīstības procesu, jo Latvijā veidojas nevienlīdzība starp rīdziniekiem un citu Latvijas pilsētu iedzīvotājiem, bet it sevišķi lauciniekiem, kas nevar līdztiesīgi izmantot internetu. Pastāv reāli draudi, ka sabiedrība var sadalīties divās grupās - iedzīvotājos, kuriem informācija ir pieejama, un iedzīvotājos, kuriem tehnoloģisku iemeslu un dārdzības dēļ tā ir liegta.

Interneta pakalpojumus Latvijā nodrošina trīs lieli šo pakalpojumu sniedzēji ( Latnet, Apollo un Delfi ) un apmēram divdesmit mazākas firmas, kas pārsvarā darbojas ierobežotos reģionos.

Izglītība - pamats tautas attīstībai

Arvien vairāk tautas attīstība kļūst atkarīga no tā, cik efektīvi katrs indivīds prot ar mūsdienu tehnoloģisko līdzekļu palīdzību iegūt un izmantot informāciju. Svarīga loma te ir valstij, kuras uzdevums ir nodrošināt, lai visiem sabiedrības locekļiem būtu vienādas tiesības un iespējas gan skolas gados, gan visas dzīves laikā iegūt jaunas prasmes un zināšanas.

Lai jau skolā varētu iemācīties darboties ar jaunajiem informācijas līdzekļiem, Latvijā kopš 1996. gada tiek īstenots plašs izglītības procesa modernizēšanas projekts: top Latvijas izglītības informatizācijas sistēma jeb LIIS.

Projektā paredzēts izveidot attiecīgu skolas infrastruktūru, izstrādāt datorizētus mācību materiālus un informatizēt izglītības sistēmas vadīšanu. Projekta ietvaros visos valsts rajonos ir izveidoti reģionāli skolu datoru centri, kas darbojas par atbalsta punktiem rajona skolu informatizācijai un skolotāju apmācīšanai. Skolas ir saņēmušas lielu skaitu datoru un programmatūras licenču, vairāki simti skolotāju izgājuši datorapmācības kursus, un ir izstrādāts daudz mācību materiālu, kas pieejami internetā. Diemžēl, daļa šo materiālu ir vienkārši elektroniskie teksti, kuros nav izmantotas multimediju un citu jauno tehnoloģiju iespējas.

1245 Latvijas skolās, ieskaitot sākumskolas, pamatskolas un arodskolas, ir 9300 datori. Ap 20 % no tiem ir mazjaudīgas veco modeļu mašīnas, kas mācību procesā nav pilnvērtīgi izmantojamas. Vidēji uz katru jaunās paaudzes datoru ir 47 skolēni. Daudzās skolās datoru skaits nav pietiekams, lai tos varētu izmantot ne tikai informātikas nodarbībās, bet arī citos mācību priekšmetos. Lielākajai daļai skolu ir grūti vai neiespējami nodrošināt interneta pieslēgumu. Vairāk nekā pusei Latvijas skolu vispār nav interneta pieslēguma, bet patstāvīgs pieslēgums, kuram nav nepieciešama modema iezvanpieeja, ir tikai 87 skolām. Izglītības iestāžu apgādei ar datoriem un nodrošināšanai ar interneta pieslēgumu turpmāk veltāma liela vērība, jo skolēni un studenti internetu izmanto kā svarīgu informācijas avotu, kas paplašina zināšanas un redzesloku (sk. 3.6. informāciju) .

3.6. informācija

Studenti un informācijas tehnoloģijas

Lai noskaidrotu, kā jaunieši, kas izvēlējušies studijas un tātad intelektuālu darbu nākotnē, ir gatavi izmantot mūsdienu tehnoloģijas, Latvijas Universitātes pirmā kursa studentu vidū tika veikta īpaša aptauja. Tikai daži studenti atzina, ka viņiem nav nekādu datorprasmju un skolā, kuru viņi absolvējuši, nav ne datoru, ne arī informātikas nodarbību. Apmēram 60 procentiem studentu bijušas divas informātikas stundas nedēļā un vēl 20 procentiem - viena stunda nedēļā. Gandrīz pusei aptaujāto ir elektroniskā pasta adrese. Tomēr vēl joprojām skolās ir maz iespēju apgūt internetu, jo gandrīz puse no aptaujātajiem pēc vidusskolas beigšanas to neprot izmantot. Studenti arī atzina, ka iespējas ar datoru strādāt individuāli skolā bijušas ierobežotas. Vairākumam tādas iespējas bijušas tāpēc, ka mājās vai draugiem ir dators, tas bijis pieejams vecāku darbavietās, bibliotēkās, nevalstisko organizāciju centros un citur. Apmēram 40 procentiem no aptaujāto studentu ģimenēm ir datori, bet interneta pieslēgums mājās - tikai 8 procentiem.

 

LIIS projektu finansē valsts un pašvaldības, kuru kopējais ieguldījums sasniedzis 6,3 miljonus latu. Lielāko līdzfinansējumu (1 milj. latu 1998. gadā, 1,2 milj. latu 1999. gadā) devusi Rīgas dome. Šis līdzekļu piesaistes princips, no vienas puses, nodrošina vietējo pašvaldību ieinteresētību projekta realizācijā, bet, no otras puses, rada tādu stāvokli, ka ekonomiski spēcīgākajos Latvijas reģionos skolu informatizācija noris straujāk, bet nabadzīgākajos reģionos atpaliek. Tas palielina nevienlīdzību informācijas pieejamībā un kavē nabadzīgo reģionu jauniešu līdzdalību informācijas aprites procesos, negatīvi ietekmējot tautas attīstību lielā Latvijas daļā.

Pēc satura un apjoma LIIS projekts ir līdzīgs Igaunijā realizētajam projektam «Tīģera lēciens». Galvenā atšķirība ir tā, ka LIIS projekts orientēts uz vispārizglītojošajām skolām un izglītības sistēmas informatizāciju, nevis uz plašu sabiedrības izglītošanas kampaņu. Tāpēc tas nav iemantojis nepieciešamo rezonansi Latvijas sabiedrībā un starptautiskās organizācijās. LIIS ir vērienīgākais, taču ne vienīgais projekts, kas Latvijā veicina skolu informatizāciju.

Skolu informatizāciju atbalstījuši arī informācijas tehnoloģiju uzņēmumi. Projekta «Mūsdienu Odiseja» ietvaros trīsdesmit Latvijas skolas saņēmušas lietotus, taču izglītības procesā izmantojamus datorus, programmatūru un interneta bezmaksas pieslēgumu uz vienu gadu. Ar lietotiem iepriekšējās paaudzes datoriem skolas nodrošinājis arī projekts «Tilts», ko atbalsta ārzemēs dzīvojošie latvieši.

Skolu informatizācija ir uzskatāms piemērs dažādu organizāciju līdzdalībai informācijas sabiedrības veidošanas procesā. Šī sadarbība būtu sekmīgāka un plašāk piesaistītu starptautisko organizāciju atbalstu, ja skolu informatizācija kā konkrēts uzdevums un informācijas sabiedrības veidošana vispār būtu ne vien ierakstīta nacionālajā programmā «Informātika», bet arī kļuvusi par prioritāti valsts politiskajā un sabiedriskajā apziņā.

Lai varētu izveidoties informācijas sabiedrība, izglītībā nepieciešamas kardinālas pārmaiņas, kas saistāmas ne tikai ar jauno informācijas tehnoloģiju apguvi, bet arī - un pat vēl vairāk - ar izpratni, ka vajadzības pēc zināšanām ir mainīgas. Straujā informācijas aprite paātrina zināšanu novecošanos, un sakarā ar jaunajām informācijas uzkrāšanas un meklēšanas metodēm mainās iegaumējamā apjoms. Jāmainās arī mācīšanās un mācīšanas principiem, uzsvars no iegaumēšanas jāpārvirza uz informācijas un konceptu meklēšanu un strukturēšanu.

Latvijas izglītības sistēmā jau vairākus gadus rit reformas, kas, diemžēl, pārsvarā vērstas uz vecās sistēmas pārstrukturēšanu un maz - uz mācību satura mainīšanu atbilstoši tautas attīstības vajadzībām. Šī tendence atspoguļojas arī augstskolu studiju programmās: topošos bakalaurus un maģistrus orientē uz šaurām zinātnes nozarēm, nevis uz atsevišķo nozaru izprašanu un interpretēšanu mūsdienu zinātnes kontekstā.

Viens no pārmaiņu gausuma cēloņiem ir tas, ka gan skolotājiem, gan augstskolu docētājiem nepieciešama jauna mācīšanas metodoloģija, kas Latvijas augstskolās netiek ne mācīta, ne arī ieviesta. Iepazīstoties ar Latvijā akreditētajām bakalaura un maģistra studiju programmām, jāsecina, ka kopējais datorzinību kursu ilgums ir no divām līdz četrām nedēļām, turklāt parasti šie kursi sniedz tikai pamatzināšanas.

Princips, ka lielās auditorijās lasītas lekcijas jāaizstāj ar darbu mazās grupās, ir gan deklarēts, bet praktiski nav īstenojams, jo trūkst auditoriju, mācību telpu, kas piemērotas grupu darbam, lasītavu, kā arī kvalificētu mācībspēku. Studenti Latvijā paši nav spējīgi iegādāties mācību grāmatas par pasaules cenām, bet augstskolas no saviem budžetiem nevar pietiekamā daudzumā atvēlēt līdzekļus bibliotēku fondos nepieciešamo grāmatu iegādei. Latvijā ļoti plaši izplatīta ir grāmatu kopēšana mācību nolūkos. Students joprojām vairāk raksturojams kā atziņu saņēmējs, nevis kā aktīvs to meklētājs un analizētājs.

Izglītības problēmas plaši analizētas 1996. un 1998. gada Pārskatos par tautas attīstību. Pēdējā gada laikā situācija tikpat kā nav uzlabojusies. Tradicionāli viens no pamatfaktoriem, kas Latvijas izglītības sistēmai neļauj attīstīties atbilstoši informācijas sabiedrības vajadzībām, ir finansējuma nepietiekamība. Taču tas drīzāk vērtējams tikai kā sekundārs faktors. Par galveno kavēkli uzskatāms tas, ka valsts kopējā izglītības politika ir neskaidra, izglītību nemēdz vērtēt, raugoties no Latvijas ekonomikas un tautas attīstības viedokļa, un vispār tās nozīmi nenovērtē.

Nozīmīgs solis Latvijas augstskolu programmu sakārtošanā un to saskaņošanā ar Eiropas standartiem ir studiju programmu un augstskolu akreditācija. Tā nodrošina Latvijas izglītības sistēmas tuvināšanos Eiropas standartiem un sekmē konkurētspējīgu attīstību, iekļaušanos globālajā izglītības tirgū, kur arvien vairāk parādās starptautiskas izglītības firmas, kas piedāvā iespēju par noteiktu atlīdzību iegūt vai jebkuru akadēmisko grādu. Tomēr kopumā akreditācijas procesa rezultāti vairāk ir formāli (studiju apjoma noteikšanas sistēmas vienādošana, programmu sakārtošana) nekā tādi, kas īsteni sekmētu augstākās izglītības kvalitātes uzlabošanos.

Jaunās ar informāciju saistītās iespējas tautas attīstībā

Kā jau raksturots Pārskata ievadā, tautas attīstības jēdziens ir daudzpusīgs. Taču resursu ierobežotības dēļ ir svarīgi vienoties par tautas attīstības prioritātēm. Latvija joprojām nav atradusi tādus tautas attīstības virzienus, kas varētu nodrošināt strauju labklājības augšupeju un pavērt stabilas iespējas konkurēt un sadarboties Eiropā un pasaulē. Banku krīze 1995. gadā iezīmēja beigas ilūzijām, ka būtu jāorientējas uz finansiālo pakalpojumu sektoru. Krievijas finansiālā krīze 1998. gada rudenī nopietni iedragāja vīziju par Latviju kā tranzītvalsti starp Rietumiem un Austrumiem. Valdība nav formulējusi stingras nostādnes par to, kā Latvijas saimniecībai vajadzētu attīstīties ilgākā perspektīvā, un arī sabiedrībā šajā ziņā nav skaidra un pārliecinoša redzējuma.

Bet augstais pieprasījums pēc informācijas tehnoloģiju pakalpojumiem pasaulē un darbaspēka un pakalpojumu tirgus globalizācija paver Latvijai iespēju specializēties tieši šajā nozarē. Indijā un Karību baseina valstīs, kur ir zems tautas attīstības indekss, specializācija informācijas tehnoloģiju pakalpojumu sniegšanā devusi iespēju šīs sfēras virzīt par vienām no galvenajām eksporta nozarēm. Tādās valstīs kā, piemēram, Īrija, informācijas tehnoloģiju nozares attīstība jau nodrošinājusi jūtamu dzīves līmeņa celšanos.

Speciālisti norāda, ka Latvijā ir labi priekšnosacījumi programmu izstrādes pakalpojumu kā nozīmīgākās eksporta nozares attīstībai (sk. arī nobeigumu). Augsti kvalificēti speciālisti, kas prot izstrādāt kvalitatīvu programmatūru, saņem Latvijas līmenim augstas algas, kas tomēr ir vairākkārt zemākas par Rietumu līmeni. Informācijas tehnoloģiju izglītības programmas, lai gan vairāk orientētas uz teorētiskiem nekā praktiskiem aspektiem, jaunajiem speciālistiem sniedz labas pamatzināšanas. Telekomunikāciju infrastruktūra un interneta attīstība nodrošina pieņemamas sakaru iespējas.

Lai programmu izstrādes nozare Latvijā tiešām attīstītos atbilstoši šīm iespējām, nepieciešama attiecīga valsts politika, kuras svarīgāko uzdevumu vidū ir programmu izstrādes izglītības paplašināšana, ārzemju pasūtītāju un investoru piesaiste šajā sektorā, atbalsts esošajiem uzņēmumiem un jaunu uzņēmumu izveidei.

Mūsdienās strauji mainās masu komunikācijas iespējas. Internets un jaunās tehnoloģijas vienā medijā integrē visu līdzšinējo mediju sniegtās iespējas. Tīklam pievienots dators vai datorizēta ierīce pamazām top par universālu mediju, kas nodrošina gan tekstu, gan skaņu, gan attēlu. Tas ne tikai integrē līdzšinējās, bet arī sniedz pilnīgi jaunas iespējas: hipersaites uz saistīto informāciju un citiem avotiem, iespēju ātri atrast vajadzīgo milzīgā informācijas klāstā, informācijas personalizāciju atbilstoši individuālām vēlmēm, lasītāja iesaistīšanu diskusijās, aptaujās, spēlēs un citās interaktīvās nodarbēs.

Jauna parādība ir interneta portāli - universālas izejas uz interneta resursiem. Tie ne tikai piedāvā dažādu interneta adrešu katalogus, bet arī sniedz bezmaksas uzziņas, informāciju par notikumiem un pasākumiem, dod iespēju atvērt e-pasta kastītes, iesaistīties elektroniskās diskusijās. Arī Latvijā ir izveidoti vairāki interneta portāli, taču tiem vēl ir daudz iespēju attīstīties.

Par īpaši svarīgiem saziņas, informācijas ieguves, tālmācības un tāldarba līdzekļiem datori un internets kļūst cilvēkiem, kuriem klātienes komunikāciju un pārvietošanās iespējas ir ierobežotas. Fiziskajā telpā viņi nevar būt līdzvērtīgi fiziski veseliem cilvēkiem, turpretī virtuālajā telpā viņi var justies kā pilntiesīgi sabiedrības locekļi, jo nekas netraucē sazināties ar e-pasta palīdzību, apmainīties viedokļiem un diskusiju kopās iemantot jaunus paziņas. Invalīdiem rodas arī jaunas tāldarba iespējas: viņi var, neizejot no mājām, nodarboties ar datu apstrādi, datordizainu, programmēšanu un citiem informācijas apstrādes darbiem.

Nelielai daļai invalīdu Latvijā dators un internets jau kļuvuši par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu, taču lielākajai daļai invalīdu tādas iespējas ir liegtas: viņiem nav pietiekamas izglītības, datordarba iemaņu, bet galvenais - nav pieejams dators un trūkst naudas tā iegādei. Lai invalīdus integrētu sabiedrībā un lai sabiedrībai un pirmām kārtām pašiem invalīdiem parādītu, kādu atbalstu viņiem sniedz jaunās tehnoloģijas, Sorosa fonds Latvija 1999. gada pavasarī realizēja projektu «Datora draudzīgais atbalsts», kura ietvaros iespēju izmantot datorus, interneta pieslēgumu un apmācības ieguva vairāki simti pieaugušo un bērnu ar fiziskiem traucējumiem.

Arvien vairāk interneta vidi sāk izmantot tradicionālie mediji. Latvijas un pasaules ziņas internetā publicē un iespēju izmantot ziņu arhīvus sniedz abas lielākās Latvijas ziņu aģentūras - BNS un Leta . Šo ziņu serviss internetā tiek piedāvāts kā maksas pakalpojums. Internetā var lasīt arī Latvijas preses izdevumus, kuri gan pagaidām ierobežo tur sniegto informāciju un nepilnīgi izmanto satura kvalitātes un plašuma padziļināšanas iespējas, ko dod jaunās tehnoloģijas. Internetā jau iespējams skatīties arī televīzijas ziņas (www.laiks-lnt.com, www.ltv-panorama.lv).

Viena no mūsdienu sabiedrības raksturīgākajām īpašībām ir viedokļu daudzveidība. Tradicionālie plašsaziņas līdzekļi (laikraksti, žurnāli, radio un televīzija), kas orientējas uz maksimāli lielu auditoriju, ne vienmēr parāda visus sabiedrībā pastāvošos viedokļus un uzskatus, aizbildinādamies, ka vairākumam tas nebūtu interesanti. Internets dod masu komunikācijā līdz šim nebijušas iespējas arī atsevišķiem indivīdiem un mazākumgrupām izplatīt savas idejas plašai auditorijai. Kļūst iespējams veidot alternatīvus medijus, kas kalpotu nelielu grupu vajadzībām publiski paust savus uzskatus un izplatīt informāciju. Šīs iespējas labi parāda Latvijā izveidotā resurskopa Minelres (www.riga.lv/minelres/), kas kļuvusi par noderīgu informācijas krājumu un aktīvu diskusiju vietu nacionālo mazākumgrupu pārstāvjiem.

7. Saeimas vēlēšanas, kas notika 1998. gada 3. oktobrī, parādīja, ka Latvijas iedzīvotājus arī interesē internetā saņemt aktuālu politisko informāciju. Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā, kurā varēja uzzināt balsošanas rezultātus, laikā no 2. oktobra līdz 4. oktobra rītam reģistrēts 186 561 apmeklējums. Visi balsošanas rezultāti šajās vēlēšanās tika savākti un sakopoti elektroniskā formā, un tikai pēc tam komisija gatavoja protokolus. Ikviens, kam bija pieejams interneta pieslēgums, varēja sekot, kā mainās vēlētāju atbalsts partijām un kādas ir atšķirības starp atsevišķiem Latvijas reģioniem. Šos datus savās tiešraidēs izmantoja televīzija un radio. Līdz ar to balsu skaitīšanas process kļuva atklāts un caurredzams, paaugstinājās iedzīvotāju līdzdalība politiskajos procesos.

Internetu var izmantot, lai būtiski palielinātu valsts pārvaldības atklātumu un pastiprinātu saikni starp iedzīvotājiem un valsts institūcijām. Kā pozitīvu piemēru var minēt to, ka internetā (www.mk.gov.lv/lat/ministrukabinets/dokumenti) publicēts valdības programmas izpildes plāns, kurā konkrēti norādīti veicamie uzdevumi, izpildes termiņi, atbildīgās institūcijas un jau paveiktais.

Informācijas tehnoloģiju radītās jaunās problēmas

Informācijai kļūstot par aizvien nozīmīgāku ekonomisku un sociālu vērtību, palielinās sabiedrības atkarība no tehnoloģijām, kas informāciju uztur un apstrādā. Ar jauno tehnoloģiju izplatīšanos saistītas ne tikai jaunas iespējas, bet arī jaunas problēmas un draudi tautas attīstībai.

Interneta sniegtie globālie sakari, kas papildināti ar informācijas šifrēšanas un lietotāja identitātes slēpšanas līdzekļiem, dod plašas iespējas noziedzīgai darbībai. Internetā ir vienkāršāk krāpties ar norēķinu kartēm, izplatīt bērnu pornogrāfiju, propagandēt terorismu, vardarbību un rasismu, veidot un koordinēt starptautiskus noziedzības tīklus utt.

Diemžēl, noziedzīgai darbībai jaunās tehnoloģijas jau izmantotas arī Latvijā. 1997. gadā kāds datorterorists, pa elektronisko pastu sūtot draudu vēstules, centās no firmas Varner Baltija izspiest lielas naudas summas. Ar Latvenergo saistītajā vairāku miljonu latu izkrāpšanas afērā nauda tika pārskaitīta ar elektronisku maksājuma uzdevumu, izmantojot modema iezvanpieeju. Policija atklājusi gadījumus, kur Latvijas viesnīcu darbinieki mēģinājuši kredītkaršu informāciju izmantot naudas izgūšanai no ārzemju viesu kontiem. 1999. gada vasarā atklātībā nonāca ziņas, ka vairākas personas Latvijā nodarbojas ar bērnu pornogrāfiju internetā.

Var paredzēt, ka Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, nāksies saskarties ar jauna tipa noziegumiem, kur likumpārkāpējs ir izglītots tehnokrāts, kas ielaužas slēgtās finanšu un informācijas sistēmās. Šie noziegumi ir grūtāk atklājami, jo ar modernām tehnoloģijām noziegumus var pastrādāt ātri, bez tiešas klātbūtnes un neatstājot tradicionālus lietiskos pierādījumus. Tātad, lai garantētu valsts un indivīda drošību pret tādiem noziegumiem, dažādu tiesībsargājošo struktūru darbiniekiem nepieciešamas kvalitatīvi jaunas zināšanas un iemaņas un likumos jāiestrādā tādas normas, kas attiecīgi reglamentētu tehnoloģiju izmantošanu.

Tehnoloģiju nepilnības var negaidīti radīt sarežģītas, grūti risināmas problēmas, kas skar daudz sistēmu. Kā uzskatāmu piemēru var minēt tā saukto 2000. gada problēmu. Latvijā izmanto tik daudz dažādu informācijas tehnoloģiju sistēmu, ka neviens tās visas nav varējis apzināt un pārbaudīt, lai pilnīgi nodrošinātos pret 2000. gada kļūdu, kaut arī tehnoloģiski tā vērtējama kā ļoti triviāla. 2000. gada problēmas risināšana devusi iespēju apzināt vājās vietas valsts informācijas tehnoloģiju sistēmā: nav pilnīga priekšstata par nozīmīgajās valsts un privātajās sistēmās lietoto datoru parku, nav skaidri nodalīts, kas par kādu sfēru atbild, un nav pietiekama rezerves nodrošinājuma neparedzētiem gadījumiem.

2000. gada problēma parādīja vismaz divas būtiskas tendences, kas, domājot par tautas attīstību, jāanalizē un jāapspriež ne tikai speciālistu vidū, bet arī plašā sabiedrībā. Pirmkārt, formāli dažādi pienākumi un atbildība gan ir deleģēti daudzām valsts institūcijām, taču problēmas, ko izraisa jaunās tehnoloģijas, ne valsts, ne arī privātās struktūras Latvijā nav gatavas efektīvi risināt. Otrkārt, Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, daudz darāms datorsistēmu drošuma un drošības palielināšanā: ar dažādiem pasākumiem jānodrošinās pret tehniskām kļūmēm un nesankcionētu piekļuvi datiem, jānodrošina datu integritāte.

Informācijas tehnoloģiju lietotāji nav sagatavoti tam, ka jaunās tehnoloģijas pašas par sevi negarantē pilnīgu drošību. Tāpēc svarīgi ir par šiem jautājumiem izplatīt informāciju, lai palīdzētu katram lietotājam pašam rūpēties par datu saglabāšanos un drošību. Latvijā pagaidām nav arī izveidojušies tādi pakalpojumu dienesti, kas individuāliem lietotājiem palīdzētu gan ar informāciju, gan tehnoloģiski, piemēram, konsultētu, kā tikt galā ar datorvīrusiem.

Nopietnu ļaunumu spēj nodarīt tie datorvīrusi, kuri ieceļo ar internetā nokopētām programmām vai slēpjas e-pasta vēstulēm pievienotos dokumentos. 1999. gada pavasarī pa e-pastu tika izplatīts vīruss, kas apstādināja vairākus simtus Latvijas datoru.

Ar datu drošību saistītas indivīda tiesības uz personas datu aizsardzību. Valsts un arī privātajās datu sistēmās uzkrājas ļoti plaša informācija par iedzīvotājiem - sākot ar personas kodu, informāciju par ģimenes stāvokli un dzīvesvietu un beidzot ar informāciju par automobili, ārzemju ceļojumiem, naudas noguldījumiem un iepirkumiem internetā. Lai tāda informācija nebūtu izmantojama ļaunprātīgi, jāievieš attiecīgs aizsargmehānismu komplekss, kas ietver arī likumu normas un noteikumus, kuri reglamentē datu apstrādes organizēšanu un kontroles institūciju darbību. Latvijas Kriminālkodeksā jau ir paredzēta atbildība par nesankcionētu piekļūšanu datiem. Satiksmes ministrijā top likumprojekts par personas datu aizsardzību, kas ietvers Eiropas Savienības direktīvu prasības. Paredzēts izveidot Valsts datu inspekciju - neatkarīgu institūciju, kas kontrolēs likumu un normatīvo aktu ievērošanu. Kamēr tādi aizsargmehānismi nav iedarbināti, personas datu drošība nav garantēta un pastāv bažas, ka datus var nekontrolēti izplatīt.

Būtisks faktors, kas kavē informācijas sabiedrības attīstību Latvijā, ir intelektuālā īpašuma aizsardzības nepietiekamība. Sevišķi aktuāla šī problēma kļūst sakarā ar jaunajām tehnoloģijām, jo labā kvalitātē pavairot datorprogrammas, mūzikas ierakstus un videoierakstus tehnoloģiski ir ļoti vienkārši. Latvijas likums «Par autortiesībām un blakustiesībām», kas pieņemts 1993. gadā, visumā nodrošina intelektuālā īpašuma aizsardzību, taču tajā ir vesela virkne nepilnību. 1998. gadā Ministru kabinets pieņēma uzlabotu un Eiropas Savienības direktīvām atbilstošu likuma variantu (noteikumus ar tādu pašu nosaukumu), taču Saeima to neapstiprināja, tāpēc pašlaik atkal spēkā ir 1993. gada likums.

Datorprogrammu un audiovizuālās produkcijas pirātisma līmenis Latvijā ir viens no augstākajiem pasaulē. Pēc starptautiskās pretpirātisma organizācijas Business Software Alliance aplēsēm, 1998. gada sākumā 87 % no visiem Latvijā lietotajiem datorprogrammu eksemplāriem bija nelegāli. 80. gadu beigās, kad ārzemēs izstrādāto programmu cenas nebija samērojamas ar vietējo pirktspēju, pirātisms zināmā mērā sekmēja jauno tehnoloģiju izplatību un izmantošanu, bet 90. gados tas stipri kavē Latvijas lietotāju vajadzībām piemērotas programmatūras izstrādi. Pirātisms vairākkārt samazina jau tā ļoti mazo vietējo programmatūras tirgu, un rezultātā ne vietējie uzņēmumi, ne arī ārzemju ražotāji nav ieinteresēti izstrādāt vai piemērot programmas Latvijas vajadzībām. Arī valsts ekonomikai pirātisms nodara jūtamus zaudējumus. Pēc BSA aplēsēm, gadā Latvijas valsts zaudē 11 miljonus latu, ko valsts budžets varētu saņemt, ja visa datorprogrammu lietošana būtu likumīga. Vēl lielāku papildinājumu valsts budžetam varētu sniegt ienākumi no legālas audioierakstu un videoprodukcijas tirdzniecības. Mūzikas ierakstu pirātisms kavē attīstīties Latvijas populārās mūzikas industrijai, samazinot tās īpatsvaru vietējā mūzikas tirgū, kur dominē globālās popkultūras produkti.

1999. gadā valsts ekonomiskā un finansiālā policija gan ir veikusi atsevišķus pirātisma ierobežošanas pasākumus, tomēr tie vēl nav pārauguši sistemātiskā darbībā. Grūtības rada arī apstāklis, ka trūkst kvalificētu tiesnešu un prokuratūras darbinieku, kas spētu kvalitatīvi izskatīt komplicētās autortiesību pārkāpumu lietas.

Valodas un kultūras identitāte globalizācijas kontekstā

Arvien aktuālāks kļūst jautājums, kā globalizācijas apstākļos aizsargāt nacionālo valodu un kultūru un nosargāt to pozīcijas. Tā nepavisam nav tikai Latvijai raksturīga problēma. Globālajā pasaulē tādi tradicionālie nacionālās identitātes atribūti kā valsts robežas, valūta un centrālā vara zaudē savu agrāko lomu. Par svarīgākajiem identitātes nesējiem izvirzās valoda un kultūra, kas līdzās visam citam darbojas par atšķirības zīmju sistēmām, kuras dod iespēju atšķirt sevi (savu kopienu) no citiem un noteikt kopīgo, kas reprezentē grupu. Mazas nācijas valodai ir ļoti nozīmīga loma ne tikai informācijas apritē, bet arī tautas kultūras uzturēšanā un sociāli politiskajā integrācijā.

Tomēr, ja latviešu valoda kļūs par šķērsli brīvai informācijas plūsmai, tās pastāvēšana informācijas sabiedrībā būs apdraudēta, jo dominējošā valoda to pamazām izstums no aktīvas aprites.

Latviešu valodas kā saziņas līdzekļa saglabāšanās un attīstība globalizācijas un interneta laikmetā būs atkarīga no vairākiem faktoriem. Vēstures perspektīvā vērtējot, kādas ir latviešu valodas izredzes pastāvēt un funkcionēt globālajā informācijas telpā, jāatceras, ka latviešu valodas dzīvotspēja saglabājusies grūtos vēsturiskajos apstākļos, nevienlīdzīgā sacensībā ar vācu un krievu valodu kā politiskas, ideoloģiskas un garīgas ekspansijas līdzekli. Sevišķi bīstams bijis jaunākais nacionālās apspiestības periods, kad brīvās valodas strauji attīstījušas savu zinātnisko, tehnisko un juridisko terminoloģiju. Pašlaik daudzās jomās latviešu valodas pilnvērtīga funkcionēšana vēl tikai atjaunojas. Taču sakarā ar jaunajām tehnoloģijām un informācijas apmaiņas iespējām strauji palielinās tās informācijas daudzums, ko Latvijā izmanto angļu valodā. To veicina indivīdu vēlme iekļauties jaunās profesionālajās grupās vai interneta virtuālajās interešu kopienās. Šī tendence latviešu valodai rada jaunas briesmas, jo tajā vēl nav izveidojusies pietiekami plaša un elastīga terminu sistēma, tāpēc profesionālajās diskusijās bieži figurē angliski vārdi.

Latviešu valodas pastāvēšanai un attīstībai nav vajadzīgs, lai tiktu ierobežota citu valodu lietošana publiskajā sfērā. Turpretī visnotaļ svarīgi, lai valsts īstenotu tādu politiku, kuras rezultātā pietiekami strauji atjaunotos pilnvērtīga nacionālās valodas lietošana visās dzīves jomās.

Valstij būtu sistemātiski jāatbalsta šajā virzienā vērsts informācijas un kultūras darbs. No iespējamo darītāju puses pagaidām gan ir redzami tikai atsevišķi centieni un iestrādnes. Piemēram, LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorija veido latviešu valodas datorresursus (datorvārdnīcas, tekstu bāzes u. t. t).

Pozitīvi vērtējams, ka latviešu valoda arvien vairāk tiek izmantota interneta mājaslapās. Pirmās Latvijā radītās interneta lappuses parasti bija tikai angļu valodā. Tagad lielākā daļa WWW vietu tiek veidotas vairākās valodās. Visbiežāk tās ir latviešu un angļu valoda, bet ir arī lappuses, kas piedāvā informāciju latviešu, angļu un krievu valodā. Tas liecina, ka internetā latviešu valodas pozīcijas nostiprinās un pašmāju lietotāju skaits pieaug.

Lai latviešu valoda spētu pastāvēt globālajā informācijas pasaulē, tai jāspēj piemēroties jaunajai realitātei - straujajai informācijas apritei, paātrinātajam ideju un tehnoloģiju rašanās procesam, kurā rodas aizvien jauni jēdzieni. Ja tos pietiekami drīz neizteic latviešu valodā, ieviešas burtiski pārcēlumi no svešvalodām un latviešu valoda zaudē savu lomu mūsdienu realitātes atspoguļošanā.

Latviešu valodai nepieciešams izstrādāt pilnvērtīgu datoratbalstu, un viens no pirmajiem uzdevumiem ir vienotu standartu izstrādāšana un ieviešana. Tas sakāms ne tikai par datorprogrammām, bet arī par valodas lietošanu citās tehnoloģijās, piemēram, mobilajos telefonos. Latvijā galvenajos aspektos jau standartizēta valodas lietošana IT sistēmās, latvisko rakstzīmju kodējums, latviešu tastatūras izkārtojums un Latvijas kultūrinformācijas lietošana datoros. Diemžēl, šo standartu izmantošana informācijas sistēmās ir apgrūtināta.

Latviešu valodas lietotāji ar datoru spiesti sazināties angliski (komandas, paziņojumi un cita informācija ir angļu valodā), jo lielie programmatūru ražotāji nav ieinteresēti veidot latviskas programmu versijas. Izplatītas ir problēmas, kas saistītas ar latviešu valodas rakstzīmju izmantošanu datorsistēmās. Piemēram, elektroniskais pasts joprojām kropļo latviski rakstītu vēstuļu tekstu.

Pasaules vadošie masu programmatūras izstrādātāji, tādi kā Microsoft, IBM/Lotus un citi, savos produktos vai nu vispār neiestrādā latviskojumu un Latvijas specifiskās prasības, vai arī to iestrādā tikai daļēji vai ar kļūdām. Tas stipri apgrūtina datoru lietošanu Latvijā. Šīs problēmas, cik tas tehnoloģiski iespējams, risina Latvijas datorfirmas.

Kopumā latviešu valodas pašreizējā situācijā izpaužas viena no globalizācijas procesu negatīvajām parādībām - «lielo» un «mazo» valodu nevienlīdzība globālajā informācijas telpā. Šī nevienlīdzība skaidrojama nevis kā dabiska likumsakarība, ko nosaka valodas lietotāju skaits, bet gan kā pasaules globālā programmproduktu tirgus ietekme. Šā tirgus segments, uz kuru var pretendēt latviešu valoda, ir tik niecīgs, ka komerciāli nav izdevīgi to respektēt. Tāpēc tas, vai latviešu valodai kā mazas nācijas identitātes pamatam izdosies noturēties, kļūst atkarīgs no globālā tirgus principiem un no firmām, kas ieguvušas globālu varu programmatūru radīšanā. Tāpēc Latvijai un citām valstīm, kuru iedzīvotāji neveido skaitliski lielas valodiskās grupas, vajadzētu sadarboties un kopīgi aizstāvēt savu nacionālo valodu intereses, izmantojot starptautiskas organizācijas un citas iespējas par šīm problēmām informēt plašu pasaules sabiedrību un tādā veidā sekmējot publisku spiedienu uz globālajām firmām.

Globalizācija Latvijā aizvien vairāk pārveido kultūrvidi un izklaidi: paplašinās un padziļinās cilvēku iespējas iepazīties ar citām kultūrām, citas kultūras ietekmē Latvijas kultūras formu un saturu, un Latvijas kultūrvidi arvien vairāk pārņem standartizētas globālās masu kultūras izpausmes. Piemēram, Latvijas kinoteātros lielākoties rāda tikai ASV filmas (sk. 3.2. tabulu) , kas, spriežot pēc kinoapmeklējumu skaita pieauguma (1996. gadā - 958 tūkstoši skatītāju, 1997. gadā - 1268 tūkst., 1998. gadā - 1420 tūkst.), piesaista arvien lielāku auditoriju.

3.2. tabula

Kinoteātros izrādītās dažādu valstu pilnmetrāžas filmas

	1996	1997	1998
Pavisam	102	221	230
Tai skaitā ražotas:
Amerikas Savienotajās Valstīs	80	198	207
Dānijā	1	1	1
Francijā	5	5	4
Islandē	1	1	1
Itālijā	1	1	0
Jaunzēlandē	1	0	0
Kanādā	1	0	0
Krievijā	1	0	0
Latvijā	1	2	3
Lielbritānijā	3	2	4
Norvēģijā	2	1	0
Vācijā	1	0	0
Zviedrijā	0	1	0
Kopražojuma filmas	4	9	10

 

Šī pati tendence vērojama televīzijā. Divi no trim populārākajiem seriāliem un filmām, kas 1998. gadā rādīti Latvijas Televīzijas 1. kanālā un Latvijas Neatkarīgajā televīzijā, ir ražoti Savienotajās Valstīs.

Kinofestivālu skatēs un interešu klubos piedāvātais filmu klāsts, protams, ir plašāks un daudzveidīgāks. Tomēr šie atsevišķie gadījumi nespēj līdzsvarot vienu no globalizācijas tipiskajām sekām - lielo nāciju valodu vai šajās valodās radīto kultūru prevalēšanu pār mazo nāciju valodām un kultūrām. Šī tendence Latvijā parādās arī grāmatu izdošanā (sk. 3.3. tabulu) .

3.3. tabula

Daiļliteratūras izdošana latviešu valodā (oriģinālizdevumi un tulkojumi)

	Izdevumu skaits .					Metiens, tūkst. eks. .
	1994	1995	1996	1997	1998	1994	1995	1996	1997	1998
Latviešu literatūra	217	202	200	235	205	1050	612	579	622	543
Amerikāņu literatūra	58	84	78	83	83	532	539	309	273	265
Angļu literatūra	86	75	55	78	68	881	570	352	296	220
Franču literatūra	62	42	29	20	26	442	235	99	59	72
Krievu literatūra	18	22	9	27	20	174	98	13	41	37
Vācu literatūra	87	73	62	34	25	735	18	188	94	79
Citu tautu literatūra	89	71	56	68	93	669	740	243	226	307
Kopā	617	569	489	545	520	4483	2815	1783	1611	1523

 

Tradicionālo kultūru atšķirības nivelē arī globālā reklāma, jo reklamēto produktu tēli ir orientēti uz produkcijas lietotāju grupām neatkarīgi no dzīvesvietas, kultūras vai nacionālās piederības. Līdz ar to dažādās kultūrvidēs tiek iesaistīti vieni un tie paši reklāmas simboli un motivācijas.

Kaut arī Latvijas reklāmas tirgus ir samērā neliels (1998. gadā Rietumeiropas valstīs reklāmai izlietoti 200 dolāri uz vienu iedzīvotāju, Latvijā - tikai 19), tomēr pēc apgrozījuma pieauguma tempa (ik gadu 50-70 %) ar to spēj sacensties reti kurš Latvijas ekonomikas sektors. Latvijas reklāmas tirgus apgrozījums no 6 miljoniem latu 1994. gadā ir palielinājies līdz 32,5 miljoniem latu 1998. gadā.

Latvijas reklāmas tirgū strauji pieaug ārzemju klientu reklāmas apjoms. Salīdzinot piecas kopš 1994. gada visvairāk reklamētās preces un pakalpojumus, jāsecina, ka izteiktas līderpozīcijas ieņem dažādi starptautisko firmu ražojumi. Latvijā ir pārstāvēti gandrīz visi starptautiskie reklāmas aģentūru tīkli, kas apkalpo multinacionālas firmas un izmanto vietējo reklāmas aģentūru pakalpojumus. Šā globālā reklāmas tirgus dēļ jaunas vietējās reklāmas aģentūras Latvijā vairs tikpat kā nerodas.

Reklāmas iekļaušanās Latvijas informacionālajā vidē uzskatāmi demonstrē Latvijas globalizācijas procesus. Komunistiskās ideoloģijas ietekmētas masu kultūras vietā ir stājusies tā sauktā McCulture . Reklāma visiem cilvēkiem piedāvā vienādas vērtības, ar stereotipizētiem tēliem un jēdzieniem viņus vedinādama tradicionālo kultūru aizstāt ar patērētāju sabiedrības kultūru.

Tomēr jaunās tehnoloģijas viņiem paver arī jaunas iespējas iepazīties ar pasaules kultūras, literatūras un mākslas sasniegumiem dažādās virtuālajās bibliotēkās, kas atrodamas internetā. Globalizācijas piedāvājums un izaicinājums mazajām kultūrām un tautām ir iespēja iekļauties globālajā kultūras un informācijas telpā, gādājot, lai internetā ikviens varētu iepazīt to gara sasniegumus. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka padarījusi elektroniskā formā internetā pieejamus Johana Kristofa Broces darbus. Taču šādi pasākumi pagaidām ir tikai atsevišķi gadījumi, nevis vienota kultūras politika, kas sekmētu Latvijas sasniegumu popularizāciju globālajā kultūrvidē.

Informācijas telpas pārveidošanās globalizācijas ietekmē

Padomju laikā, kad Latvija bija iesaistīta plašajā krievvalodiskajā informācijas telpā, Latvijas sabiedrībā veidojās cilvēku grupas, kuru informacionālā vide atšķīrās no šejienes tradicionālās kultūras un dzīvesveida. Daudziem tagadējiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri vēl neprot latviešu valodu, krieviskā informācijas un kultūras telpa joprojām ir galvenā pazīstamā un reāli izmantojamā. Padomju periodā Latvijā neattīstījās vietēja krievvalodiska interešu prese un radio un televīzijas programmas, tāpēc nav spēcīgu tradīciju, kuru turpinātāji varētu piedāvāt kvalitatīvus medijus, kas, saturā būdami saistīti ar cilvēku reālo ikdienu, spētu konkurēt ar Krievijas mediju plašo piedāvājumu.

Līdz ar to daudzi Latvijas iedzīvotāji informāciju smeļas no ārpuslatvijas preses, radio un televīzijas, kuru atspoguļotā realitāte nav saistīta ar viņu reālo dzīves vidi Latvijā. Šī Latvijas sabiedrības daļa, kas iezīmējas kā atsevišķa valodiski nodalīta kopiena, dzīvo arī citā informācijas telpā, ko veido Krievijas masu komunikācijas līdzekļi un tāda vietējā informācija, kurā notikumi atspoguļoti un interpretēti pavisam citādi nekā vietējā informācijā latviešu valodā.

Globalizācijas procesi briesmas rada arī cilvēkiem, kuri ir mazo valodisko grupu pārstāvji. Lai piedalītos globālajā informācijas telpā, viņiem jābūt vismaz bilingvāliem. Prast valodas, it sevišķi angļu valodu, - tāda ir viena no galvenajām darba sludinājumu prasībām darba pretendentiem.

Sabiedrības nevienādība valodu prašanas ziņā potenciāli var izraisīt tās slāņošanos pēc informācijas ieguves un darba izvēles iespējām. Lai palielinātos iespēju vienlīdzība darbaspēka tirgū, piekļuvē informācijai, kā arī vietējā un globālajā komunikācijā, valsts politika jāorientē uz to, lai visiem būtu pieejams plašs latviešu valodas un citu valodu apgūšanas iespēju spektrs.

Uzlabojoties valodu prašanai, Latvijas auditorija arvien vairāk izkliedējas globālajā komunikācijas laukā. To pašlaik apliecina stabilais kabeļtelevīzijas un satelīttelevīzijas skatītāju skaita pieaugums: 1998. gadā kabeļtelevīziju un satelīttelevīziju ik nedēļu izmantoja 28 procenti no visiem televīzijas skatītājiem.

Tas nozīmē, ka indivīda dzīvē palielināsies globālo un samazināsies nacionālo (kā krievu, tā latviešu valodā funkcionējošo) mediju loma. Globalizācijas ietekmē varētu sašaurināties Latvijas mediju auditorija, kas jau tāpat mūsdienu globālā mediju un reklāmas tirgus kontekstā ir maza. To vēl papildus samazina tas, ka viena tās daļa orientēta uz latviešu valodas, otra - uz krievu valodas medijiem. Bez tam pastāv draudi, ka no Latvijas mediju auditorijas varētu aizplūst vairāk izglītotā tās daļa, jo pašlaik Latvijas prese, radio un televīzija arvien vairāk orientējas uz masu auditorijas interesēm un nenodrošina pietiekami vispusīgu informāciju, analīzi un vērtējumu.

Globalizācijas ietekmē Latvijas iedzīvotāji arvien vairāk iekļaujas pasaules finansiālās, ekonomiskās, vispārizglītojošās un citas informācijas apritē un savās darba un mācību interesēs orientējas uz informācijas avotiem ārpus Latvijas. Informāciju, kas precīzi atbilst vajadzībām, vienkāršāk un ātrāk ir iegūt no interneta lapām un datubāzēm bez tradicionālo mediju pastarpinājuma.

Latvijas mediji tirgus spiediena dēļ savu saturu arvien vairāk vienkāršo, tāpēc masu komunikācijā samazinās problēmu analīzes īpatsvars un palielinās izklaides materiālu kopējais apjoms. Tas potenciāli var samazināt indivīdu līdzdalību politisko, saimniecisko un sociālo jautājumu apspriešanā un izlemšanā, tādējādi kaitējot tautas attīstībai.

Latvijā veidojas arī ģeogrāfiski atšķirīgi informācijas lauki. Proti, nacionālo dienas laikrakstu auditorija koncentrējas Rīgā, vietējos tirgos līderu pozīcijas ir vietējiem laikrakstiem, un visās Latvijas vietās nav vienāda tehnoloģiju pieejamība.

Latvijā vēl nav izveidojušies profesionāli interneta mediji, kas pievilktu pietiekami lielu auditoriju un tādā veidā sekmētu internetā izplatīto ideju iekļaušanos publiskajā diskursā. Rodas aizvien jaunas dažādu valsts, privāto un sabiedrisko organizāciju mājaslapas, bet tām pagaidām vairāk raksturīga pašreklāma, nevis informēšana. Valsts institūciju mājaslapās parasti var atrast informāciju par šo institūciju vēsturi un uzbūvi un reizēm arī hipersaites, kas domātas, lai sazinātos ar darbiniekiem. Retāk atrodama informācija par šo institūciju reālo darbību un lēmumiem, kas attiecas uz plašu publiku. Parādās gan arī pozitīvas tendences; piemēram, socioloģisko pētījumu firmas Baltic Media Facts mājaslapā ir pieejami socioloģiski dati par mediju auditoriju, kuriem vairs nav komerciālas vērtības. Labs informācijas un pētniecības avots ir Latvijas laikrakstu publikāciju arhīvs, kas dod ātras un plašas iespējas informācijas meklēšanā, taču šim pakalpojumam ir pārāk augsta cena, lai tam varētu būt plašs lietotāju loks. Tātad pašlaik ne tikai interneta pieejamība, bet arī tajā atrodamo pakalpojumu cena nav tāda, lai visu iespējas iegūt informāciju izlīdzinātos un sabiedrība vairs nenoslāņotos pēc informācijas pieejamības.

Viens no reālākajiem informācijas pieejamības paplašināšanas ceļiem ir bibliotēku attīstīšana par moderniem informācijas centriem. Latvijas iedzīvotāji bibliotēku pakalpojumus izmanto ļoti daudz; piemēram, publiskajām bibliotēkām 1998. gadā bija 515 tūkstoši apmeklētāju, Latvijas Nacionālās bibliotēkas apmeklētāju skaits no 17 tūkstošiem 1989. gadā pieaudzis līdz 39 tūkstošiem 1998. gadā.

1999. gadā UNESCO atbalstu ieguva Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas projekts. Latvijas sabiedrībā par šo projektu jau vairākus gadus rit aktīvas diskusijas, kas cilvēkiem palīdz novērtēt infomācijas sistematizācijas un pieejamības nozīmi tautas attīstībā.

Bibliotēkas Latvijā pamazām, bet noteikti veidojas par tādiem informācijas centriem, kas visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu dzīvesvietas, ekonomiskā un sociālā statusa dos vienādas iespējas izmantot informāciju. Svarīga loma šajā procesā ir Melona fonda atbalstam (840 000 ASV dolāru), kas kopā ar Latvijas valsts investīcijām (1 284 127 ASV dolāru) dod iespēju automatizēt bibliotēku darbu un izveidot vienotu valsts nozīmes bibliotēku tīklu, kurā būs iesaistītas astoņas lielākās Latvijas bibliotēkas. Darbs pie šā projekta sākās 1995. gadā. 2000. gadā lasītāji varēs internetā piekļūt visu bibliotēku elektroniskajiem katalogiem. Šis ir vēl viens solis uz to, lai Latvijā būtu sakārtota nacionālā informācijas telpa un lai tā būtu ērti un viegli izmantojama ikvienam sabiedrības loceklim.

Secinājumi

Latvijā ir labas iespējas un iestrādnes tam, lai veidotos informācijas sabiedrība un lai globalizācijas procesos Latvija varētu iekļauties uz līdzvērtīgiem pamatiem. Tomēr līdzšinējos sasniegumus lielākoties ir nodrošinājis atsevišķu organizāciju un indivīdu veikums, nevis mērķtiecīga valsts politika, ko varētu atbalstīt plaša sabiedrība.

Līdz šim valsts politika nav veicinājusi tautsaimniecības pārorientēšanos uz infoietilpīgām nozarēm. Attīstību kavē tas, ka trūkst vietēju valsts un privāto finansiālo resursu, Latvijas tirgus ir mazs un sabiedrības pirktspēja zema, kas neļauj attīstīties vietējam informācijas pakalpojumu tirgum.

Tautas attīstības procesus Latvijā arvien vairāk kavē indivīdu un grupu nevienlīdzība izglītības kvalitātē, valodu zināšanās un iespējās izmantot modernās tehnoloģijas.

Telekomunikāciju infrastruktūra Latvijā attīstās pārāk lēni, līdz ar to gan atsevišķiem cilvēkiem, gan veselām cilvēku grupām, it īpaši ārpus Rīgas, nav nodrošināta līdztiesība informācijas un komunikācijas procesos - ne pēc pakalpojumu cenas, ne arī pēc to kvalitātes un pieejamības. Pamatfaktors, kas kavē šo problēmu atrisināšanu, ir vienas firmas monopolstāvoklis telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanā.

Izglītības situācija, kas plaši analizēta 1996. un 1998. gada Pārskatos par tautas attīstību, pēdējā gada laikā tikpat kā nav uzlabojusies. Par galveno kavēkli uzskatāms tas, ka valsts kopējā izglītības politika ir neskaidra, izglītību nemēdz vērtēt, raugoties no Latvijas ekonomikas un tautas attīstības viedokļa, un vispār tās nozīmi nenovērtē. Mācību saturā un formā nav notikušas tādas pārmaiņas, lai Latvijas izglītības sistēma spētu nodrošināt informācijas sabiedrības vajadzībām atbilstošas zināšanas un prasmes.

Latvijas izglītības sistēmā jau vairākus gadus rit reformas, kas, diemžēl, pārsvarā vērstas uz vecās sistēmas pārstrukturēšanu un maz - uz mācību satura mainīšanu atbilstoši tautas attīstības vajadzībām. Šī tendence atspoguļojas arī augstskolu studiju programmās: topošos bakalaurus un maģistrus orientē uz šaurām zinātnes nozarēm, nevis uz atsevišķo nozaru izprašanu un interpretēšanu mūsdienu zinātnes kontekstā.

Latvijas likumu attīstība atpaliek no informācijas sabiedrības veidošanās procesiem. Tā nenodrošina pietiekamu tiesisko pamatu jaunām attīstības tendencēm, plašai moderno tehnoloģiju lietošanai, indivīdu un organizāciju drošībai (personas datu aizsardzībai, elektroniskajai komercijai, elektronisko dokumentu izmantošanai, elektroniskai maksājumu kārtošanai, intelektuālā īpašuma aizsardzībai utt.).

Informācijas sabiedrības veidošanās Latvijā paver jaunas iespējas attīstīt uz intelektuāli ietilpīgām nozarēm vērstu saimniecību, sekmēt reģionu attīstību, jaunu darba vietu izveidi, iekļaušanos globālajos informācijas un kultūras procesos. Ne Latvijas sabiedrība kopumā, ne lielākā daļa tās indivīdu šīs iespējas pagaidām nav pilnīgi atskārtusi un novērtējusi. Latvija ļoti riskē pasaules globalizācijas rezultātā pārvērsties par provinci, kurai ir patērētāja, nevis radītāja un ražotāja funkcijas.

Strauji palielinoties un paplašinoties tehnoloģiju izmantošanas iespējām, arī Latvija saskaras ar problēmām, kuras risina pasaules attīstītās valstis, - tādām kā tehnoloģiju izmantošana noziedzīgiem mērķiem, intelektuālā īpašuma pirātisms, datorvīrusu izplatīšana, ielaušanās slēgtās valsts un privātajās sistēmās, pornogrāfijas izplatīšana utt.

Globalizācija Latvijā pārmainījusi informācijas telpu, kultūrvidi un izklaidi. Paplašinājušās un padziļinājušās cilvēku iespējas iepazīties ar citām kultūrām, bet, no otras puses, Latvijas kultūrvidi arvien vairāk pārņem standartizētas globālās masu kultūras izpausmes.

Viena no globalizācijas negatīvajām parādībām ir vispasaules tirgus veicinātā «lielo» un «mazo» valodu nevienlīdzība globālajā informācijas telpā. Globālā tirgus segments, uz kuru var pretendēt latviešu valoda, ir tik niecīgs, ka komerciāli nav izdevīgi to respektēt. Tāpēc tas, vai latviešu valodai kā mazas nācijas identitātes pamatam izdosies noturēties, kļūst atkarīgs no globālā tirgus principiem un no firmām, kas ieguvušas globālu varu informācijas produktu radīšanā un izplatīšanā.

Ieteikumi

Valsts politikas līmenī informācijas sabiedrības veidošana Latvijā jāpasludina par valsts prioritāti.

Jānodrošina nacionālās programmas «Informātika» realizēšana. Visos pārvaldības līmeņos jāapzina programmas izvirzītie uzdevumi. Jāizstrādā programmas izpildes finansēšanas mehānismi.

Jāveicina telekomunikāciju infrastruktūras attīstība, paātrinot tirgus liberalizāciju un panākot, ka telekomunikāciju pamatpakalpojumu sniegšanā drīzāk izbeidzas Lattelekom monopolstāvoklis. Visā valsts teritorijā jānodrošina kvalitatīvi telekomunikāciju pakalpojumi un interneta pieslēgums par sociāli pieņemamu cenu.

Jānodrošina pilnvērtīga un pareiza latviešu valodas lietošana informācijas sistēmās. Jāpanāk attiecīgo Latvijas standartu ieviešana visās valsts informācijas sistēmās.

Jāpalielina finansējums pētnieciskai darbībai informātikā, īpaši veicinot sadarbību Eiropas Savienības finansēto programmu ietvaros.

Jāveicina jauno tehnoloģiju apgūšana un izmantošana visos izglītības līmeņos. Skolas jānodrošina ar datortehniku, programmatūru un interneta pieslēgumu. Jāiedibina vienveidīgas prasības attiecībā uz IT zināšanu minimālo līmeni. Jāizstrādā jauno tehnoloģiju mācīšanas programmas un šo tehnoloģiju lietošanā jāapmāca skolotāji.

Lai nodrošinātu Latvijas jauniešu konkurētspēju globālajā informācijas sabiedrībā, konceptuāli jāmaina izglītības saturs un metodes, uzsvaru no faktu iegaumēšanas un informācijas atstāsta pārvirzot uz informācijas meklēšanu un strukturēšanu, uz analīzes un sintēzes metožu izmantošanu.

Lai nodrošinātu izglītības sistēmas atbilstību informācijas sabiedrības vajadzībām, tālāk jāattīsta un jārealizē izglītības informatizācijas projekts LIIS, ne tikai nodrošinot visas skolas ar nepieciešamo datortehniku un programmatūru, bet arī izstrādājot jaunas mācību programmas un datorizētus mācību materiālus un organizējot visu skolotāju apmācīšanu. Sabiedrībā plaši jāizskaidro izglītības informatizācijas nozīme tautas attīstībā.

Jāturpina veidot un atbalstīt sabiedriskus interneta izmantošanas punktus, īpašu uzmanību pievēršot mazāk attīstītajiem valsts reģioniem. Bibliotēkas jāattīsta par universālām informācijas ieguves un izmantošanas vietām.

Jāveicina Latvijas informatīvo resursu veidošana interneta tīklā, jārada bagāti kvalitatīvas informācijas resursi latviešu valodā.

Jāveicina interneta izmantošana valsts pārvaldības atklātuma nodrošināšanā un saiknes veidošanā starp iedzīvotājiem un valsts institūcijām. Internetā jāpublicē pilnīga informācija par valsts iestāžu darbību, finansētajiem projektiem un to izpildes gaitu, izsludinātajiem konkursiem utt.

IT nozare jāpārvērš par vadošo Latvijas tautsaimniecības nozari. Jāstimulē privātsektora un ārvalstu investīcijas IT nozarē, jārada labvēlīgs režīms mazo un vidējo IT uzņēmumu attīstībai, jāveicina IT pakalpojumu eksports. Jāattīsta profesionālā un akadēmiskā IT izglītība, nodrošinot augsta līmeņa speciālistu gatavošanu lielā skaitā.

Lai cilvēkiem, kam ir ierobežotas klātienes komunikācijas un pārvietošanās iespējas vai kas dažādu apstākļu dēļ ir piesaistīti mājām (invalīdiem, vecākiem, kuriem ir mazi bērni, izglītotiem lauku rajonu iedzīvotājiem utt.), varētu nodrošināt tādas pašas darba un izglītības iespējas kā citiem, pastiprināta vērība jāpievērš tālnodarbinātības un tālmācības attīstībai.

Lai būtu iespējams garantēt valsts un indivīda drošību, likumos jāiestrādā normas, kas indivīdu un valsti pietiekami aizsargātu pret datu un tehnoloģiju izmantošanu ļaunprātīgos nolūkos. Tiesībsargājošo struktūru darbinieki jānodrošina ar zināšanām un iemaņām, kas nepieciešamas, lai sabiedrību un indivīdu reāli aizsargātu pret datornoziegumiem.

Jāizdara personas datu aizsardzībai nepieciešamie grozījumi likumos un jāizstrādā to iedzīvināšanas mehānismi.

Lai nodrošinātu pilnvērtīgu latviešu valodas funkcionēšanu jaunajos apstākļos, jāsekmē latviešu valodas resursu datorizēšana un datorprogrammu latviskojumu izstrāde un ieviešana. Šajā nolūkā jāstandartizē un jānormē latviešu valodas lietošana datorikā, jāpanāk šo standartu ievērošana kā valsts, tā privāto institūciju informācijas sistēmās un publiskajā komunikācijā, jāveicina datorlingvistiski un lingvoinženieriski pētījumi par jauno tehnoloģiju iespējām.

Lai panāktu latviešu valodas lietošanu starptautisko firmu ražotajos informācijas tehnoloģiju produktos, Latvijas institūcijām un organizācijām šīm firmām jāizvirza attiecīgas prasības. Nacionālās valodas interešu aizsardzībā Latvijai jāsadarbojas ar citām valstīm, kuru iedzīvotāji neveido skaitliski lielas valodiskās grupas, jāizmanto starptautisku organizāciju atbalsts un citas iespējas.

Tirgus ekonomika, demokrātija, globalizācija un jaunatne

Ievads

Kā jau rakstīts Pārskata ievadā, globalizācija sašaurina sociālo telpu un laiku, un cilvēku dzīvi Latvijā arvien vairāk ietekmē arī notikumi ģeogrāfiski attālos pasaules reģionos. Pieaug pārmaiņu temps, un pārmaiņas skar ne tikai lietas, bet arī cilvēku attiecības. Daudzi sociālie zinātnieki norāda, ka globalizācijas ietekmē mazinās kultūru un reģionu izolacionisms, paātrinās ekonomikas attīstība, samazinās valsts regulējošās barjeras un pieaug starptautiskā drošība. Globalizācijas kritizētāji savukārt uzskata, ka tās ietekmē mazinās politikas caurspīdīgums un prognozējamība. Nav arī skaidrs, cik lielā mērā nabadzīgās valstis būs spējīgas izmantot priekšrocības, ko sniedz globālo tirgu atvēršanās, un vai tā nonovedīs pie nepārvaramām nevienlīdzības plaisām pasaules ekonomikā. Nereti globalizācijas divdabīgums cilvēkiem rada sajūtu, ka ir apdraudētas viņu lokālās identitātes, un īpaši aktuāli tas ir valstīs, kuras tikai nesen ir atvērušās ārējām ietekmēm.

Kā norāda amerikāņu sociologs Daniels Bells, nācijas ir par mazu, lai risinātu lielās problēmas, un par lielu, lai novērstu mazās. Pārskata 2. nodaļā jau analizēts, kā globalizācijas ietekmē sašaurinās nacionālo valdību pilnvaras, daudzas to funkcijas pārņemot starptautiskām organizācijām. Parasti starptautiskām institūcijām valdības deleģē tādas funkcijas, ko atsevišķas valsts līmenī nav iespējams veikt. Līdzās tam arvien lielākas pilnvaras cenšas iegūt pašvaldības. Tāda divpusēja spiediena apstākļos mainās gan nacionālo valdību iespējas, gan arī to rīcība. Jo biežāk valdībai sava politika jāsaskaņo ar citu valstu interesēm, jo biežāk tā var saņemt kritiku par nacionālo interešu neievērošanu un valstī var uzviļņot nacionālistiskas jūtas. Decentralizācija un globalizācija ir visai atšķirīgi orientēti spēka vektori. Tieši Centrālaustrumeiropas valstīs, kas tikai relatīvi nesen kļuvušas par atvērtām sabiedrībām, cilvēki negatīvāk vērtē to, ka globalizācija varētu sašaurināt viņu iespējas ietekmēt nacionālo valdību politiku.

Globalizācija nozīmē arī to, ka sabiedrībai aizvien biežāk nākas saskarties ar problēmām, kuru risināšanā tai nav pieredzes. Turklāt cilvēku iespējas sasniegt savus mērķus arvien vairāk kļūst atkarīgas no apstākļiem, kuri atrodas ārpus viņu ietekmes. Savstarpējo atkarību un saistību ķēdes kļūst arvien garākas un grūtāk pārskatāmas. Tas mazina personu iespējas prognozēt rīcības sekas un palielina sociālas nedrošības sajūtu, kas var negatīvi ietekmēt arī demokrātijas attīstību Latvijā. Lai mazinātos nedrošība, jāceļ indivīdu izglītība un kompetence.

Globalizācijas radīto problēmu sarežģītība ne plašākos sabiedrības slāņos, ne politiķu aprindās vēl nav pietiekami apzināta. Vairāk jādiskutē par tehnoloģiskās attīstības, ekonomiskās struktūras pārmaiņu, Latvijas valstiskās suverenitātes un demokrātijas nostiprināšanas jautājumiem.

Maz ir pētīts, kā ar globalizāciju saistītās iespējas un risku vērtē dažādas iedzīvotāju grupas, cik lielā mērā tās ir gatavas praktiski izmantot iespējas un izvairīties no problēmām. Tāpat nepietiekami ir apzināts, kā varētu mainīties indivīdu mijiedarbība ar valsti, nepietiekami izsvērts, kuras grupas kaut ko iegūs un kuras zaudēs ekonomikas, kultūras un politikas internacionalizēšanās rezultātā un kā tas varētu ietekmēt politiskās vērtības un uzvedību. Latvijā daudzi cilvēki pauž bažas par ekonomikas, iedzīvotāju labklājības, valsts drošības, latviešu kultūras, identitātes un valstiskās neatkarības nākotni. Pozitīvas atbildes uz šiem jautājumiem un konkrēti risinājumi nostiprinātu cilvēkos drošu pārliecību par nākotni un sekmētu arī tautas attīstību.

Jaunatne ir tā sabiedrības daļa, kuras nākotne visvairāk saistīta ar globalizācijas iespēju izmantošanu, taču jauniešu reālā piekļuve globalizācijas priekšrocībām ir atkarīga no valsts ekonomiskās attīstības, izglītības sistēmas, pašu jauniešu vērtīborientācijas un vecāku iespējām sekmēt savu bērnu attīstību un izglītību. Tāpēc šajā nodaļā īpaši analizētas jauniešu izglītības un darba iespējas Latvijā globalizācijas kontekstā.

Iedzīvotāju attieksme pret brīvā tirgus ekonomiku

Latvijā 90. gados ir izveidojusies un funkcionē brīvā tirgus ekonomika, kas ir saimnieciskās augsmes priekšnosacījums. Taču brīvais tirgus ir radījis arī sociālas disproporcijas, un, lai tautas attīstība sekmētos, tās jāmazina. Globalizēta brīvā tirgus apstākļos nacionālo valstu attīstību vairāk par ārējiem ienaidniekiem apdraud šo valstu varas pārstāvju, darba devēju un darba ņēmēju nespēja tirgus ekonomikas apstākļos nodrošināt dinamisku rīcību un risinājumus. Tehnoloģijas ietekmē strauji mainās ražošanas, patēriņa un darbaspēka tirgus struktūra. Saasinoties konkurencei, palielinās ražošanas specializācija un koncentrācija, pieaug ārējās tirdzniecības apjoms. Tirgus attiecību sociālais rezultāts nav tikai jauni produkti un pakalpojumi, kas uzlabo dzīves kvalitāti un veicina tautas attīstību. Nereti tirgus ekonomika noved pie nevienlīdzības: dažu reģionu un iedzīvotāju grupu labklājība vairojas, turpretī citos reģionos un grupās izplatās nabadzība.

Sabiedrības noslāņošanās un ekonomiskā nevienlīdzība, uz ko vērsa uzmanību 1997. un 1998. gada izdevumi Latvija. Pārskats par tautas attīstību un kas raksturota arī šā Pārskata 1. nodaļā, aktuālu padara jautājumu par valsts lomu ekonomikā. No vienas puses, tirdzniecības ierobežojumi vai citi vietējo ražotāju protežēšanas pasākumi var veicināt valsts ekonomisko un politisko izolāciju. Taču, no otras puses, atvērta, bet maz konkurētspējīga ekonomika var apdraudēt sabiedrības sociālo stabilitāti. Šās dilemmas risināšana lielā mērā ir atkarīga no tā, cik lielā mērā sabiedrība spēj saskaņot ilgtermiņa un īstermiņa attīstības intereses un vai tā ir gatava izmantot globalizācijas radītās iespējas.

Latvijas iedzīvotāju attieksme pret tirgus ekonomiku ir visai pretrunīga. No vienas puses, visās trijās Saeimas vēlēšanās, kas notikušas 90. gados, sabiedrības vairākums atbalstījis tās partijas, kuras savās programmās aizstāvējušas tirgus ekonomikas principus. Šajā laikā Latvijā ar sabiedrības atbalstu veikta zemes un namīpašumu atdošana bijušajiem īpašniekiem, turklāt daudz plašākos apmēros nekā citās Centrālaustrumeiropas valstīs. Sabiedrības vairākums atbalstījis cenu liberalizāciju, kā arī mazo un vidējo uzņēmumu privatizāciju, kas nu jau pabeigta. Iedzīvotāju vairākums pozitīvi vērtējis arī Latvijas Bankas stingro emisijas politiku, kas nodrošinājusi nacionālās valūtas stabilitāti. Lielākā daļa iedzīvotāju atbalstījusi arī bezdeficīta budžetu. Latvijā nav ieviests progresīvais ienākuma nodoklis, bet tirdzniecības noteikumu liberalizācija Latvijai pirmajai no Baltijas valstīm ļāva iestāties Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Latvijas iedzīvotāju vairākums atbalsta arī valsts līdzdalību Eiropas Savienībā.

Ņemot vērā, ka 1998. gadā Latvijā privātsektorā bija nodarbināti 720 tūkstoši iedzīvotāju, bet publiskajā sektorā - tikai 331 tūkstotis un ka 1999. gada sākumā Latvijā darbojās 32 tūkstoši sabiedrību ar ierobežotu atbildību un gandrīz 14 tūkstoši individuālo uzņēmumu, var secināt, ka uzņēmējdarbība Latvijā attīstās intensīvi. Pretrunas starp darba devējiem un darba ņēmējiem Latvijā reti tiek risinātas ar streiku palīdzību. Šie apstākļi ir veicinājuši makroekonomisku stabilitāti un radījuši labvēlīgus nosacījumus tam, lai Latvijas tautsaimniecība varētu izmantot globalizācijas radītās iespējas.

No otras puses, liela Latvijas sabiedrības daļa nav spējusi pielāgoties jaunajām ekonomiskajām attiecībām, neizprot tās vai arī nepieņem tirgus ekonomikas principus. Kā norādīts 1998. gada Pārskatā, iedzīvotāju vairākums izjūt sava darba sociālo nozīmību, tomēr līdz šim darbaspēka tirgus sakārtošana galvenokārt aplūkota kā institucionāla reforma, bet nodarbinātības kvalitatīvajai pusei - darba devēju, izglītības iestāžu un pašu darba ņēmēju atbildībai - ir pievērsta nepietiekama uzmanība.

Vērtējot ekonomiskos procesus un valsts iespējas, daudzi cilvēki joprojām balstās uz priekšstatiem, kuri izveidojušies totalitārās politiskās sistēmas ietvaros. Joprojām daudzu cilvēku ekonomiskajai domāšanai un rīcībai ir raksturīga neuzņēmība, konservatīvisms vai zema darba kultūra, kas viņus dara konkurētnespējīgus darbaspēka tirgū. Darba devēji nereti nespēj nodrošināt uzņēmumu kvalitatīvu pārvaldīšanu un attīstības plānošanu ilgākam laikam. Daudzus Latvijas iedzīvotājus satrauc tādas parādības kā ekonomiskā nevienlīdzība, darbaspēka migrācijas sociālās sekas, ekonomiskā noziedzība un korupcija. Pašreiz divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju pozitīvi vērtē to, ka Latvijā veidojas no valsts brīva tirgus ekonomika, tomēr vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju ir neapmierināta ar to, kādā veidā tā darbojas. Sabiedrībā dominē viedoklis, ka pārmaiņas notiek pārāk gausi (tikai katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs uzskata, ka pārmaiņas notiek pārāk strauji). Gan tas, ka institucionālās reformas noris nepietiekami dinamiski, gan arī tas, ka vēl nav nobriedusi tirgus ekonomikas kultūra, kavē tautas attīstību.

Pērnā gada Pārskatā norādīts, ka, sabrūkot padomju ekonomiskajai sistēmai, tautsaimniecībā notikušas lielas strukturālas pārmaiņas, kuru rezultātā daudzu cilvēku dzīves līmenis ir pazeminājies un liela daļa no viņiem dzīvo dziļā trūkumā. 1998. gadā pētījumā par mājsaimniecību budžetiem konstatēts, ka 13 % aptaujāto savu materiālo stāvokli vērtē kā ļoti sliktu un 34 % kā sliktu. Pēc Eurostat pētījuma datiem, Latvijā no visām ES kandidātvalstīm ir viszemākais iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju (26 % no ES vidējā rādītāja). Latvijas ekonomikas atvēršanās starptautiskajai tirdzniecībai, kas notika vienlaikus ar tautsaimniecības lejupslīdi, daudzos radījusi neticību, ka vietējie ražotāji var būt konkurētspējīgi, un viņi ir norūpējušies, vai šāda politika nenovedīs pie vēl krasāka dzīves kvalitātes krituma.

Latvijā pastāv tendence pieaugt ekonomiskai nevienlīdzībai. Pēc pētījuma par mājsaimniecību budžetiem, divu gadu laikā (1997-1998) iedzīvotāju vidējie ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli pieauguši par 12 %, tomēr iezīmējas arī ļoti bīstama parādība: 10 % nabadzīgāko iedzīvotāju ienākumu līmenis šajā laikā ir pat vēl par 5 % pazeminājies. Turklāt jāņem vērā, ka ļoti augstus ienākumus gūstošās ekonomiskās elites reālie ienākumi šeit netiek ierēķināti, tāpēc reālais noslāņošanās pieauguma temps ir daudz augstāks, nekā uzrāda Džini koeficients (1998. g. - 0,32).

Ekonomisko noslāņošanos veicina arī tas, ka dažādu Latvijas reģionu iespējas izmantot globalizācijas iespējas ir visai atšķirīgas. Atsevišķiem reģioniem infrastruktūras atpalicības vai perifēriska novietojuma dēļ ir sarežģīti piesaistīt investīcijas, bet investīciju trūkums savukārt negatīvi ietekmē šo reģionu attīstības iespējas. Arvien lielākā mērā sāk atšķirties arī dažādu reģionu iedzīvotāju iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību, un intelektuāli spējīgākie cilvēki ekonomiski mazāk attīstītos rajonus bieži vien pamet. Rezultātā veidojas tādi apstākļi, ka var sākties ekonomiskās depresivitātes atražošanās. Sevišķi nelabvēlīgi situācija attīstās Latgalē, kas, pēc Eurostat datiem, vērtējama kā viens no nabadzīgākajiem Eiropas reģioniem. Resursu reģionālā pārdale savukārt saasina pretrunas starp «bagātajām» un «trūcīgajām» pašvaldībām, bet iespēju nevienlīdzība veicina to, ka dažādu reģionu iedzīvotāju ekonomiskās izturēšanās modeļi un politiskās vērtības sāk arvien jūtamāk atšķirties.

Latvijā, tāpat kā daudzās Eiropas valstīs, lielākā daļa sabiedrības domā, ka cilvēki ir trūcīgi tāpēc, ka sabiedrība pret viņiem izturas netaisnīgi. Latvijā daudzi cilvēki ir arī pārliecināti, ka pašreizējie materiālo labumu pārdales principi nav sociāli taisnīgi un valstij jānodrošina lielāka ekonomiskā vienlīdzība. Vairāk nekā puse iedzīvotāju domā, ka valdībai būtu jāsamazina ienākumu atšķirības un tikai trešdaļa iedzīvotāju uzskata, ka cilvēkiem vajadzētu mazāk gaidīt no valdības un vairāk pašiem rūpēties par sevi. Novērtējot iespējamos konfliktus, kuri valdībai būtu jārisina, Latvijas iedzīvotāji visbiežāk norāda nevis uz etniskām nesaskaņām, bet gan uz pretrunu starp bagātajiem un nabadzīgajiem.

Tomēr jautājumā par to, cik lielā mērā valstij jāiejaucas ekonomikā, sabiedrībā un arī politiķu vidū valda liela nevienprātība. Līdz šim vēlētāju vairākums atbalstījis liberāli orientētas partijas, tomēr, kā rāda socioloģisko aptauju rezultāti, arvien vairāk kļūst cilvēku, kuri ar tādu politiku ir neapmierināti. Ja valsts norobežosies no labklājības problēmu risināšanas un tagadējais noslāņotības līmenis saglabāsies vai pat pastiprināsies, pastāv liela varbūtība, ka pieaugs politiskā nestabilitāte, kas var destabilizēt ekonomikas attīstību un kavēt Latvijas tautsaimniecības pārstrukturēšanos. Savukārt, ja materiālo labumu pārdales problēma tiks risināta, palielinot nodokļu slogu, ražotājiem samazināsies investīciju iespējas un starptautiskā konkurētspēja. Pret tādu politiku enerģiski iebilst darba devēji.

Liela nevienprātība Latvijas iedzīvotāju vidū valda arī jautājumā par to, kas ir svarīgāks - personīgā brīvība vai vienlīdzība. 48 % atbalsta pirmo, bet 44 % otro viedokli, pie tam vecākā gadagājuma cilvēki biežāk par svarīgāko atzīst vienlīdzību, bet gados jaunākie augstāk vērtē personīgo brīvību. Sabiedrības vairākums uzskata, ka valsts nedrīkst iejaukties cilvēku privātajā dzīvē un ir ļoti svarīgi, lai cilvēki varētu brīvi izteikt savu viedokli. Vienlaikus, kā liecina aptauju dati, gandrīz puse iedzīvotāju piekrīt spriedumam, ka sabiedrībai nav jābūt iecietīgai pret politiskiem uzskatiem, kuri būtiski atšķiras no vairākuma nostājas. Visplašāk šo viedokli atbalsta cilvēki ar zemu izglītības līmeni.

Pēdējos desmit gados gan nav pieaudzis tādu cilvēku skaits, kuri domā, ka konkurence cilvēkos modina sliktākās īpašības, tomēr mazāk ir palicis tādu cilvēku, kuri uzskata, ka konkurence ir laba, jo tā liek cilvēkiem uzcītīgāk strādāt un veicina jaunu ideju rašanos. 1990. gadā šim viedoklim pilnīgi piekrita puse Latvijas iedzīvotāju, 1999. gadā - vairs tikai ceturtdaļa respondentu. Arvien biežāk Latvijas iedzīvotāji konkurenci sāk vērtēt kā pretrunīgu parādību, arvien kritiskāk izturas pret šo tirgus ekonomikas pamatprincipu.

Neredzot iespējas pašreizējās ekonomiskās sistēmas apstākļos uzlabot savu materiālo stāvokli, dažās Latvijas iedzīvotāju grupās, piemēram, zemniecībā, izplatās uzskats, ka valstij jāīsteno ekonomiskais protekcionisms - jāierobežo ārvalstu preču imports un jāsubsidē vietējie ražotāji. Īpaši bieži protestus šajā sakarā izsaka zemnieki, jo viņiem nākas konkurēt ar ES valstu subsidēto produkciju, tātad darboties nevienlīdzīgas konkurences apstākļos. Zemnieki ir viena no tām grupām, kuras pašreiz nespēj izmantot ekonomikas globalizācijas iespējas, jo citu valstu tirgi viņiem ir pieejami ļoti ierobežoti.

Pretrunīga ir Latvijas iedzīvotāju attieksme arī pret brīvas darbaspēka kustības principu. Padomju laika lielās migrācijas plūsmas (no 1951. līdz 1990. gadam Latvijā iebrauca 2,17 miljoni cilvēku, bet izbrauca 1,8 miljoni) un pieredzē gūtā atziņa, ka jaunatnācēji daudzos gadījumos nepieņem pastāvošās sociālās normas un turpina dzīvot pēc savām, cilvēkos radījusi neuzticību svešiniekiem. Pašlaik Latvijas iedzīvotāju vairākums ir visai negatīvi noskaņots pret to, ka Latvijā varētu palielināties imigrantu skaits. Gandrīz katrs otrais Latvijas iedzīvotājs domā, ka to cilvēku skaits, kuri darbu meklēt ierodas no citām valstīm, būtu stingri jāierobežo. Daudz ir arī tādu, kuri uzskata, ka Latvijā jāaizliedz ierasties darba meklētājiem no mazāk attīstītām valstīm, kā arī tādu, kuri nevēlas dzīvot kaimiņos ar imigrantiem un viesstrādniekiem. Kā pamatojumu viņi visbiežāk min to, ka imigranti palielina noziedzību un vietējiem atņem darba vietas. Pašlaik Latvijā pastāv stingri imigrācijas noteikumi. To mīkstināšana sakarā ar Latvijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā var izraisīt sarežģītas politiskas debates, bet tas kavētu Latvijas pievienošanos ES, kur viens no pamatprincipiem ir brīva darbaspēka kustība.

Pašreiz globalizācijas radītās ekonomiskās iespējas izmanto relatīvi neliela iedzīvotāju daļa - pārsvarā informācijas, komunikāciju, tranzīta un pakalpojumu nozaru darbinieki, kā arī uzņēmēji, kuru produkcija ir orientēta uz eksportu. Konkurētspējīgi starptautiskā darbaspēka tirgū ir Latvijas programmisti un augstas kvalifikācijas zinātnieki (sk. arī nobeigumu) . Iespējas īslaicīgi strādāt ārzemēs izmanto daudzi jaunieši, it īpaši studenti. Lai gan parasti viņi piepelnīšanās nolūkā strādā (maz apmaksātu darbu), tas ļauj arī iegūt jaunu pieredzi un zināšanas. Vislielākajā mērā Latvijas iedzīvotāji globalizācijas ekonomiskās priekšrocības izjūt kā patērētāji, jo ir iespēja iegādāties kvalitatīvākas preces un saņemt labākus pakalpojumus. Taču tieši šajā apstāklī izpaužas arī sociāla spriedze, jo trūkums daudziem šīs iespējas padara nepieejamas.

Dažādu iedzīvotāju grupu vērtējums par pašreizējo ekonomisko situāciju un nostāja jautājumā par ekonomisko problēmu risināšanas ceļiem visai būtiski atšķiras. Aptaujas liecina, ka viskritiskāk tirgus ekonomikas attīstību vērtē iedzīvotāji ar zemu izglītības līmeni un vecākā gadagājuma cilvēki. Salīdzinot ar padomju laikiem, šo grupu cilvēku ienākumu līmenis ir stipri krities, viņu profesionālās mobilitātes iespējas ir zemas, pārmaiņu rezultātā viņi ir kļuvuši par zaudētājiem un līdz ar to vairāk atbalsta ienākumu nivelēšanas pasākumus.

Jaunieši un personas ar augstāko izglītību daudz pozitīvāk vērtē to, kā Latvijā veidojas no valsts brīva tirgus ekonomika, viņi biežāk ir gatavi no Latvijas pārcelties strādāt uz citu valsti, viņus vairāk apmierina ekonomisko pārmaiņu temps. Jauniešu vidū ir lielāka ticība, ka ekonomiskā situācija valstī jau tuvākajā laikā uzlabosies, un viņi mazāk atbalsta ienākumu nivelēšanas pasākumus. Kopumā jauniešus var uzskatīt par grupu, kura ir pieņēmusi tirgus ekonomikas vērtības un ir gatava globalizācijas iespējas pārvērst ieguvumos.

Izpratne par demokrātiskajām vērtībām un politiskā kultūra

Kā norādīts 1998. gada Pārskatā, par tautas attīstībā svarīgākajiem Latvijas iedzīvotāji uzskata ekonomiskos mērķus - bezdarba mazināšanos, ekonomikas izaugsmi, jaunas darba vietas, lauku un reģionu attīstību. Par prioritāti viņi uzskata arī jaunatnes izglītību un noziedzības apkarošanu. Retāk cilvēki svarīgāko tautas attīstības nosacījumu vidū ierindo demokrātijas nostiprināšanos un pilsoniskas sabiedrības veidošanos. Sabiedrības vairākums nepietiekami apzinās, ka demokrātijas nostiprināšanās ir atkarīga ne tikai no elites, bet arī no pašu pilsoņu politiskās rīcības.

Globalizācijas kontekstā īpašu nozīmi iegūst tas, ka daudzu jautājumu izlemšanai ir nepieciešams augsts kompetences līmenis. Latvijas iedzīvotāju pašnovērtējums attiecībā uz politisko kompetenci ir zems: divas trešdaļas iedzīvotāju uzskata, ka cilvēku vairākums ir labāk informēts par politiku un valdību nekā viņi paši. Sevišķi grūti sociālu un ekonomisku informāciju iegūt ir trūkumā dzīvojošiem.

Atsvešinātība no valsts un politiskajām institūcijām, kā arī cilvēku savstarpējā atsvešinātība, par ko rakstīts iepriekšējos Pārskatos, joprojām ir izplatīta. Latvijas iedzīvotāji zemu vērtē ne tikai savas, bet arī citu iespējas ietekmēt politiskos lēmumus. Visbiežāk tādi pesimistiski noskaņojumi ir tiem, kuri sevi ierindo zemākajos sociālajos slāņos. Pilsoniskās līdzdalības līmenis nav augsts, jo daudzi Latvijas iedzīvotāji visu savu darbību ir spiesti pakļaut eksistences nodrošināšanai. Tādējādi ekonomiska atstumtība veicina pilsonisku atstumtību.

Latvijas iedzīvotāju vidū dominē uzskats, ka saskarsmē ar cilvēkiem jābūt piesardzīgiem, un tikai neliela daļa domā, ka cilvēku vairākumam var uzticēties. Gandrīz trešā daļa piekrīt spriedumam «Esmu atstumts no apkārtējiem notikumiem». Cilvēku iesaisti sociālā darbībā ierobežo arī pozitīvu ekspektāciju trūkums un pilsoniskās līdzdalības iemaņu nepietiekamība. Zemais līdzdalības līmenis savukārt stipri apgrūtina sabiedrības un varas dialogu, kā arī varas kontroli no sabiedrības puses.

Demokrātisko līdzdalību un arī sabiedrības integrāciju sarežģī tas, ka liels mazākumtautību cilvēku skaits joprojām neprot latviešu valodu (40 % to prot vāji, bet 20 % - neprot nemaz). Joprojām liels skaits nepilsoņu neizmanto iespēju iegūt pilsonību. Indivīdu atstumtība no līdzdalības var novest pie izolācijas un tā, ka veidojas «mazo nišu sabiedrība», kurai raksturīgs autentisms personiskajā un konformisms publiskajā dzīvē. Lai to nepieļautu, jāstiprina demokrātiskā līdzdalība un sociālais dialogs.

Savukārt pozitīvi jāvērtē, ka aptuveni 40 % Latvijas iedzīvotāju piekrīt spriedumam «Tādiem cilvēkiem kā es labākais panākumu gūšanas veids ir censties pēc kopīgiem mērķiem, apvienojoties ar citiem cilvēkiem». Par spīti dažādiem šķēršļiem, Latvijā aktīvi paplašinās nevalstisko organizāciju tīkls, lai gan, kā norādīts pērnajā Pārskatā, NVO, pašvaldības un valsts institūcijas vēl nesadarbojas stabili un vispusīgi. Globalizācijas kontekstā sevišķu nozīmi iegūst to NVO darbība, kuras veicina iedzīvotāju izpratni par starpvalstu sadarbības nozīmīgumu (sk. 4.1. informāciju) . Latvijā šajā sakarā sevi jau apliecinājušas vairākas organizācijas: Eiropas kustība Latvijā, klubs «Māja», Itas Kozakēvičas Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācija. Arvien biežāk ir sastopami NVO un pārvaldības institūciju labas sadarbības piemēri.

4.1. informācija

Eiropas kustība Latvijā

Eiropas kustība Latvijā (EKL) ir nevalstiska organizācija, kas dibināta 1997. gada 20. maijā. Tās dibinātāju vidū ir dažādu nozaru pārstāvji, kuri vēlas palīdzēt savai valstij un sabiedrībai integrēties Eiropas Savienībā. EKL ir starptautiskās organizācijas "Eiropas kustība" biedre.

Organizācijas mērķi ir:

- veicināt Latvijas Republikas iestāšanos Eiropas Savienībā;

- informēt sabiedrību par ES, tās mērķiem, darbību un struktūru;

- Latvijā popularizēt Eiropas kultūru, zinātni, saimniecisko un sociālo pieredzi;

- izveidot demokrātisku Baltijas valstu sadarbību;

- veicināt demokrātiskās Eiropas vienotību;

- iesaistīties starptautiskajā "Eiropas kustībā" Nacionālās padomes statusā.

Organizāciju izveidoja 18 pilsoņi, bet 1999. gada sākumā tajā jau bija 188 biedri, to vidū daudz kolektīvo biedru. EKL darbībā piedalās ap 400-500 cilvēku gadā, taču dažādu pasākumu auditorija ir daudz lielāka. EKL izdod apkārtrakstu "Virziens - Eiropa", kas iznāk vienreiz divos mēnešos, un tai ir sava mājaslapa internetā (http://home.parks.lv/ekl).

EKL rīko informatīvus un izglītojošus priekšlasījumus un seminārus saviem biedriem un plašākai sabiedrībai, kā arī pauž valdībai un sabiedrībai savu viedokli par svarīgākajiem Latvijas eirointegrācijas jautājumiem. Nereti EKL strādā kopā ar valsts institūcijām un sadarbojas ar citām nevalstiskām organizācijām, kuras atbalsta eirointegrāciju. EKL cenšas darbību izvērst laukos, dibinot reģionālās nodaļas un atbalstot tajās radušās iniciatīvas. 1999. gadā tika uzsākta semināru sērija par Latvijas nacionālajām interesēm un to aizstāvību sarunās ar Eiropas Savienību. EKL uzskata, ka eirointegrācijas jautājumos ir svarīgi attīstīt dialogu starp valdību, sociālām un profesionālām grupām un nevalstiskām organizācijām.

 

Uzskatu brīvība un tolerance ir svarīgas atvērtas sabiedrības vērtības. Tomēr liela Latvijas iedzīvotāju daļa uzskata, ka vārda brīvība būtu jāierobežo, lai mazinātos ekstrēmistisku politisku uzskatu paušana, un šie cilvēki domā, ka «tiesības uz savu viedokli ir aizgājušas pārāk tālu». Katrs trešais iedzīvotājs piekrīt viedoklim, ka «cilvēkos, kam nepatīk, kā mēs savā valstī dzīvojam, nevajadzētu ne klausīties, ne ļaut viņiem izteikties» un ka «ārzemniekiem, kam nepatīk mūsu valdība, valsts pārvaldes forma un kuri to kritizē, nevajadzētu uzturēties mūsu valstī». Īpaši bieži šādus uzskatus pauž cilvēki ar zemāku izglītības līmeni. Savukārt jaunieši vairāk domā, ka problēmas tiks atrisinātas tieši ar demokrātijas paņēmieniem. Jaunieši lielākā mērā nekā citas iedzīvotāju grupas respektē demokrātiskās brīvības. Kopumā var secināt, ka politiskās iecietības deficīts ir nopietns drauds demokrātijas attīstībai.

Kopumā uzticība demokrātijai kā pārvaldības formai sabiedrībā nostiprinās, un cilvēku vairākums uzskata, ka nabadzības, bezdarba, korupcijas un noziedzības problēmas spētu mazināt demokrātiska un nevis nedemokrātiska valdība (sk. 4.1. attēlu) .

Vairākums cilvēku uzskata, ka demokrātiska politiskā sistēma ir priekšnosacījums tam, lai risinātu pašreiz asās valsts problēmas. Tomēr joprojām liela ir arī tā iedzīvotāju daļa, kas domā, ka demokrātiska pārvaldības forma nespēs nostiprināt kārtību, garantēt cilvēkiem drošību un veicināt ekonomikas uzplaukumu. Daudzi cilvēki netic, ka demokrātija Latvijā nostiprināsies (sk. 4.2. attēlu) . Socioloģisko aptauju dati liecina, ka sabiedrības uzticība demokrātiskiem institūtiem nav pietiekama un varas leģitimitāte ir zema.

4.1. attēls

Attieksme pret demokrātisku un nedemokrātisku valdību

(Kāda valdība spēj labāk atrisināt sabiedrības problēmas?), % no aptaujātajiem

4.2. attēls

Ticība demokrātiskas pārvaldības iespējām

(Vai, pastāvot demokrātijai, var tikt atrisinātas valsts problēmas?), % no aptaujātajiem

Pašlaik, kā liecina aptauju rezultāti, Latvijas iedzīvotāju vairākums kritiski vērtē mūsu valstī iedibinājušos pārvaldības sistēmu. Kādreizējo komunistisko režīmu negatīvi vērtē vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju, taču gandrīz tikpat daudz cilvēku domā, ka «sociālisms bija laba ideja, kas tika slikti īstenota». Pašlaik Latvijas iedzīvotāju vairākums nepaļaujas uz valdības rīcības pareizību un uzskata, ka pat labākie politiķi nespēj būtiski ietekmēt valdību, jo tai ir pašai sava darbakārtība. Cilvēkus neapmierina arī tas, ka varas institūti vai politiķi izvairās no atbildības, ir neizlēmīgi un pārāk daudz ķildojas.

Vairākums Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka valsts pārvaldība arvien lielākā mērā sāk balstīties nevis uz «tautas balsi», bet gan uz «tirgus balsi». Kā ļoti bīstama parādība jāvērtē tas, ka 90 % Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka valsts attīstība notiek dažu ietekmīgu grupu, nevis tautas interesēs.

Cilvēkiem nereti ir vienkāršoti priekšstati par indivīda un valsts mijiedarbības raksturu netotalitāras sabiedrības apstākļos. Daudzi joprojām tic «automātiskas demokrātijas» iespējamībai vai, nepietiekami novērtēdami sociālo grupu interešu un politiskās līdzdalības lomu, savas cerības saista ar to, ka varu iegūs «pareizie cilvēki». Ne vienmēr sabiedrības locekļi politiskos lēmumus vērtē no ilgtermiņa attīstības un citu grupu interešu viedokļa.

Vāja ir sabiedrības izpratne par subsidiaritātes nozīmi sabiedrības pārvaldībā, tāpēc bieži vien cilvēki visas savas cerības saista ar centrālās varas efektivitātes uzlabošanos, bet nepietiekamu uzmanību velta vietējo pašvaldību darbam. Liela nevienprātība Latvijas iedzīvotāju vidū ir par to, vai vietējām varas institūcijām būtu nepieciešamas plašākas pilnvaras. Tikai trešdaļa Latvijas iedzīvotāju pozitīvi vērtētu šādas pārmaiņas, turklāt jaunieši retāk nekā vecākā gadagājuma cilvēki atbalsta pilnvaru palielināšanu vietējām varas institūcijām.

Pilsoņu vairākums apzinās, ka piedalīšanās vēlēšanās ir nepieciešama, lai Latvijā nostiprinātos demokrātija. Lai gan iedzīvotāju līdzdalībai vēlēšanās ir tendence kristies, tomēr tās līmenis joprojām ir augsts. Biežāk tiesības vēlēt neizmanto tieši jaunieši.

Tomēr lielā daļā sabiedrības ir izplatītas arī autoritāras nostādnes. Latvijā ir visai daudz cilvēku, kuri uzskata, ka vēlēšanas nav labākais veids, kā izveidot valdības un izvēlēties valsts amatpersonas. Kā liecina aptauju dati, katrs ceturtais atzīst, ka mēs varam iztikt bez Saeimas. Daudzi Latvijas iedzīvotāji uzskata, ka ir labi, ja ir stiprs līderis, kam nav jārēķinās ar parlamentu (sk. 4.3. attēlu) . Šie dati liecina, ka politiskam autoritārismam Latvijā ir visai plaša sociālā bāze. Neveidojoties stiprai pilsoniskai sabiedrībai, var kavēties demokrātijas nostiprināšanās Latvijā.

4.3. attēls

Autoritāra nostāja

(Cik labi, ka valsti pārvalda stiprs līderis,

kam nav jārēķinās ar parlamentu un vēlēšanām?), % no aptaujātajiem

Korupcijas apkarošana

Izdevumos Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997 un Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1998 jau analizēta korupcija un likumdošanas pasākumi, kuri tiek veikti cīņā ar to. Arī deklarācijā par Ministru kabineta darbu (15.07.1999) teikts, ka viens no valdības uzdevumiem ir dot izšķirošu triecienu korupcijai un noziedzībai. Šajā sakarā plānots nodokļu likumos iestrādāt principu, ka ikvienai personai pašai jāpierāda līdzekļu izcelsmes likumīgums un nodokļu nomaksāšana; no likumiem jāizskauž korupciju veicinošas normas, kas rada šķēršļus uzņēmējdarbībai un iedzīvotāju saimnieciskajai rosībai; jānodrošina, lai nenotiktu valsts un pašvaldību mantas izmantošana privātām vajadzībām; ziņas par amatpersonu ienākumiem jāpadara publiski pieejamas; jāparedz daļēja partiju finansēšana no valsts budžeta līdzekļiem.

Tomēr, kā liecina socioloģisku aptauju rezultāti, iedzīvotāju vairākums domā, ka korupcijai un politiķu saistībai ar ekonomisko grupējumu interesēm ir tendence pieaugt. Par problēmas nopietnību liecina arī tas, ka pēc starptautiskās nevalstiskās pretkorupcijas organizācijas Transparency International rēķinātā korupcijas izjūtamības rādītāja Latvija no 85 valstīm ieņem 71. vietu. Arī jautājumu izlemšanas process bieži vien nav caurredzams, un arvien plašāk sabiedrībā sāk izplatīties viedoklis, ka varas institūcijas bieži vien rīkojas nevis tautas, bet gan šauru ekonomisko grupējumu interesēs. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc prāva Latvijas sabiedrības daļa kritiski vērtē lielo uzņēmumu, it īpaši dabisko monopolu, privatizāciju un to, ka Latvijas tautsaimniecībā tālāk palielinās privātīpašuma īpatsvars.

Visai bieži gan darba devēji, gan darba ņēmēji cenšas izvairīties no nodokļu maksāšanas. Sabiedrības vairākums uzskata: ja uzņēmējs maksās visus nodokļus, viņš vai nu bankrotēs, vai nevarēs attīstīt uzņēmumu. Iedzīvotāju ticība valsts iespējai kontrolēt, kā nodokļus maksā ārvalstīs reģistrētas firmas, kas darbojas Latvijā, ir vēl zemāka. Gandrīz trešā daļa darba ņēmēju nedomā, ka spētu aktīvi rīkoties, ja darba devējs par viņiem nemaksātu vai tikai daļēji maksātu sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Plaši izplatītā nodokļu nemaksāšanas prakse pazemina nodokļus maksājošo uzņēmēju konkurētspēju un stipri diskreditē valsts institūcijas, kuras nespēj nodrošināt nodokļu iekasēšanu. Iedzīvotāju uzticību valsts varai stipri vājinājuši arī vairāki skandāli, kur ārzemēs reģistrētas firmas ir iesaistījušās publisko līdzekļu izsaimniekošanā. Valsts tieslietu institūcijas nav pat bijušas spējīgas noskaidrot, kas īstenībā ir šo uzņēmumu īpašnieki, un darīt tos zināmus medijiem un sabiedrībai. Līdz ar to ekonomikas internacionalizāciju iedzīvotāji nereti uztver kā apstākli, kas veicina ekonomisko noziedzību un kavē sabiedrības attīstību.

Līdz pat 1999. gadam Vācijas un Zviedrijas likumi (šīs valstis ir vienas no lielākajām Latvijas ekonomiskajām partnerēm) pieļāva nodokļu atlaides saviem uzņēmējiem par kukuļiem ārzemēs. Līdz 90. gadu vidum līdzīgu praksi piekopa arī citas OECD valstis. Šī rīcība stimulēja Latvijas ekonomikas un politikas kriminalizāciju. Šajā sakarā ļoti atzinīgi jāvērtē tas, ka 1999. gada februārī spēkā stājās OECD «Konvencija par cīņu pret ārvalstu amatpersonu kukuļošanu starptautiskos komercdarījumos», kas OECD valstīm liek uzņemties atbildību par savu firmu darbību ārzemēs.

Lielu ieguldījumu šā dokumenta sagatavošanā ir devuši arī Transparency International aktīvisti, un tas apliecina, ka starptautiskās nevalstiskās organizācijas spēj ietekmēt nacionālās valdības un ierobežot globalizācijas negatīvās parādības. Pozitīvi ir vērtējams tas, ka arī Latvijā korupcijas novēršanā ir aktīvi iesaistījusies sabiedrība un nevalstiskās organizācijas (sk. 4.2. informāciju) .

4.2. informācija

Nevalstisko organizāciju loma korupcijas apkarošanā

Latvijā darbību veiksmīgi uzsākusi Transparency International Latvijas nodaļa - sabiedrība par atklātību "Delna". Tā ir nevalstiska organizācija, ko 1998. gada augustā nodibinājušas 13 privātpersonas, kas darbojas dažādās jomās - žurnālistikā, kriminoloģijā, ekonomikā, patērētāju interešu aizsardzībā un izglītībā.

"Delnas" mērķi ir:

• panākt informācijas atklātību valsts, pašvaldību, privātajās un sabiedriskajās institūcijās un nodrošināt brīvu tās pieejamību;

• sabiedrībā iedzīvināt demokrātijas principus, lai palielinātos sabiedrības līdzdalība korupcijas apkarošanā;

• analizēt, kādi ir korupcijas cēloņi un to veicinošie apstākļi;

• izplānot un īstenot korupcijas novēršanas pasākumus;

• vākt un apkopot informāciju par korupcijas gadījumiem un pārkāpumiem pret starptautisko tiesību normu principiem un Latvijas Republikas tiesību normām;

• informēt un izglītot sabiedrību par korupcijas izpausmes formām un par savu darbību Latvijā un ārvalstīs;

• sekmēt korupcijas apkarošanas likumu uzlabošanu, pilnveidošanu un izveidošanu (galvenokārt ar Korupcijas novēršanas padomes starpniecību);

• organizēt sabiedrisko organizāciju sadarbību ar valsts un pašvaldību iestādēm.

"Delna" Latvijā pārstāv starptautisko pretkorupcijas organizāciju Transparency International un izmanto tās tehnisko un metodisko palīdzību. 1999. gadā "Delna" no iedzīvotājiem vākusi informāciju par novērotajiem informācijas nesniegšanas gadījumiem valsts un pašvaldību iestādēs. Sadarbībā ar pētnieku grupu ir veikts pētījums "Korupcijas seja Latvijā". 2000. gadā organizācija turpinās veidot koalīciju ar citām NVO, lai novērotu valdības Korupcijas novēršanas programmas īstenošanu, kā arī plāno novērot valsts pasūtījumus - jomu, kurā līdz šim trūcis caurredzamības un kura bijusi labvēlīga vide korupcijai. "Delna" gatavo publicēšanai izdevumu "Valstiskā godaprāta rokasgrāmata".

 

Sociāli atbildīgas tirgus ekonomikas nostiprināšanos Latvijā var veicināt arī patērētāju aizsardzības biedrības, īrnieku tiesību un interešu aizstāvības biedrības, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Rūpniecības un tirdzniecības kamera. Šo organizāciju iekļaušanās starptautiskos radniecīgu organizāciju sadarbības tīklos palielina to politisko ietekmi. Tātad NVO sektora globalizācija ir jauns demokrātijas resurss, kas veicina politisko konkurenci un caurredzamību, kā arī dažādu pilsonisko interešu pārstāvību lemšanas procesos.

Jaunatne un globalizācija

Globalizāciju pēc ietekmes uz sabiedrību var salīdzināt ar Jānusu - romiešu dievu ar divām sejām: tai ir gan pozitīvas, gan negatīvas izpausmes. Nevienam vēl nav izdevies pieņemt tikai sabiedrības attīstību veicinošo globalizāciju un atteikties no riska, ar ko globalizācija saistīta. Svarīgi ir apzināties, ar ko nākas riskēt, un veicināt tādu sociālu mehānismu darbību, kas globalizācijas negatīvās sekas mazina.

Pateicoties informācijas tehnoloģiju attīstībai, globalizācija skar katru indivīdu. Tomēr indivīda iespējas šo tehnoloģiju izmantošanā nosaka gan šo tehnoloģiju pieejamība, gan indivīda prasme un zināšanas to lietošanā. Pirmo vairāk nosaka valsts ekonomiskās attīstības līmenis un uzņēmuma, firmas, ģimenes vai indivīda materiāltehniskā nodrošinātība, otrais atkarīgs no izglītības un indivīda spējām.

Jaunatnes problēmas līdz šim ir nepietiekami iztirzātas, un sabiedrības uzmanību vairāk saista valsts sociālā politika un pensiju reforma, jo Latvijā pastiprinās iedzīvotāju kopējās novecošanās process. Kopš 1996. gada sešdesmit gadus vecu un vecāku iedzīvotāju ir vairāk nekā bērnu un pusaudžu (0-14 gadu vecumā). Periodā no 1987. gada sākuma līdz 1999. gada sākumam bērnu un pusaudžu (0-14 gadu vecumā) īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā no 21,3 % samazinājies uz 18,5 %, bet 60 gadus sasniegušo īpatsvars no 16,8 % pieaudzis uz 20,3 %.

Jaunība ir cilvēka mūža posms starp pusaudža gadiem un briedumu. Jaunība beidzas ar to, ka cilvēks kļūst pieaudzis, kļūst par pilntiesīgu sabiedrības locekli. Ļoti gribētos noteikt precīzas vecuma robežas, taču tas ir atkarīgs no katras sabiedrības tradīcijām, normām, jaunu cilvēku iespējām kļūt patstāvīgiem. Būtiskākās pārmaiņas, kas šajā laikā notiek jauniešu dzīvē, ir izglītības iegūšana un patstāvīga darba uzsākšana, vecāku māju atstāšana un patstāvīgas dzīves uzsākšana, arī savas ģimenes nodibināšana. Plašās vecuma robežās skatoties, par jaunatni var uzskatīt cilvēkus vecumā no 15 līdz 29 gadiem, taču par vienu no robežām var pieņemt arī pilngadības sasniegšanu, t. i., 18 gadu vecumu, bet par otru - izglītošanās pabeigšanu (bakalaura vai maģistra grāda iegūšanu) 23 līdz 27 gadu vecumā.

Katrā sabiedrībā ir vesela virkne problēmu, kas saistītas ar jaunatni, jo jauni cilvēki tikai pakāpeniski nobriest un ieņem savu vietu sabiedrībā. Katrs bērns un jaunietis vispirms nāk no konkrētas ģimenes, no noteiktas sociālas vides un noteiktas sabiedrības. Runājot par globalizāciju, jāņem vērā, ka mūsu jauniešiem jābūt gataviem dzīvot un darboties ne tikai Latvijas mērogā, bet arī atbilstoši globālās sabiedrības standartiem. Tāpēc šajā nodaļā izmantoti ne tikai oficiālie statistikas un valdības institūciju dati, bet arī pašu jauniešu viedokļi un vērtējumi par savām iespējām mūsu sabiedrībā. Turpmākajā analīzē izmantoti dati, ko devuši Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta (FSI) pētījumi par jaunatni. 1997. gada pavasarī tika aptaujāti 1200 devīto un divpadsmito klašu vidusskolēni, bet 1998. gada pavasarī - arodskolu un tehnikumu pēdējo kursu audzēkņi.

Paaudžu attiecības

Vecās sociālās sistēmas sabrukums un jaunu sociālo attiecību, normu un institūciju veidošanās izjauca iepriekšējo līdzsvaru un attiecības starp paaudzēm, jo faktiski visi - gan jaunie, gan vecie - nonāca līdzīgā situācijā, kur vecie rīcības stereotipi, likumi un normas vairs nedarbojās un pieredzei, kas parasti vecākiem cilvēkiem nodrošina priekšrocības salīdzinājumā ar jauniešiem, vairs nebija lielas nozīmes. Zināmā mērā visi Latvijas iedzīvotāji gados pēc neatkarības atgūšanas varēja justies kā jaunieši: viss bija jāsāk no jauna.

Paradoksālākais ir tas, ka vecākajām paaudzēm, kas augušas ierobežotajā un noslēgtajā totalitārisma sistēmā, bērni jāaudzina atvērtai un brīvai pasaulei. Tas ir ļoti grūts uzdevums, kam paraugu nav. Globālā sabiedrība var piedāvāt standartus, rezultātu paraugus, bet nevar tieši norādīt, kādu ceļu vajadzētu iet, jo katras sabiedrības attīstības pieredze ir atšķirīga. Tas prasa mainīties visai sabiedrībai: vecākiem, audzinot bērnus, jāaug un jāizglītojas pašiem, jaunās paaudzes izglītošanas procesā jāmainās skolai un izglītības sistēmai. Pasaules straujā attīstība izvirza arī jaunus audzināšanas un izglītošanas mērķus. Kā jau atzīmēts Pārskata 3. nodaļā, vairs nevar iemācīt «pareizos» domāšanas un rīcības modeļus, cilvēks jāizaudzina tāds, lai viņš pats spētu attiecīgā situācijā izlemt, kā rīkoties. Tas liek atteikties no autoritārām audzināšanas metodēm, veidot dialogu, uzklausīt, saprast.

Dzīvošana pēc demokrātiskas un atvērtas sabiedrības principiem pamazām maina cilvēku uzskatus un tradicionālos priekšstatus dažādās dzīves jomās. Tas attiecas arī uz priekšstatiem par bērnu audzināšanu. Padomju laikā sevis apliecināšanas un karjeras iespējas bija visai ierobežotas, tāpēc daudzi tagadējie vidējās un vecākās paaudzes cilvēki tolaik savas dzīves sūtību saskatīja bērnu audzināšanā un dzīvošanā bērnu dēļ. Tagad jauniem cilvēkiem ir vairāk iespēju izvēlēties un bērni nav vienīgais dzīves piepildījums. Šo pieņēmumu apstiprina 1996. gada FSI pētījuma «Vērtības-1996» dati, kas rāda, kā atšķiras dažāda vecuma cilvēku uzskati par vecāku pienākumiem pret bērniem: vairākums (46 %) no tiem, kuri ir jaunāki par 35 gadiem, piekrīt uzskatam, ka vecākiem ir sava personiskā dzīve, tāpēc nevar prasīt, lai viņi savu labklājību ziedotu bērnu labā, turpretī pēc 45 gadu vecuma vairākums (55 %) uzskata, ka vecāku pienākums ir bērnu labā darīt visu iespējamo, mazāk rēķinoties ar savām interesēm.

Lai arī kopumā cilvēku uzskati par to, kādas īpašības būtu svarīgi ieaudzināt bērnos, ir līdzīgi, tomēr atšķirības starp jaunākiem un vecākiem cilvēkiem iezīmējas attieksmē pret labām manierēm, neatkarīgumu, strādīgumu, taupīgumu un paklausību (sk. 4.4. attēlu) . Jauni cilvēki par svarīgākām uzskata labas manieres un neatkarīgumu, gados vecāki cilvēki augstāk nekā jaunie vērtē taupīguma un paklausības ieaudzināšanu bērnos. Tagad šīs īpašības vairs nav tik svarīgas, un, jo jaunāki gados ir cilvēki, jo mazāk viņu vidū ir tādu, kas uzskata, ka bērniem noteikti jābūt taupīgiem un paklausīgiem. Arī attieksmē pret strādīgumu jaunā paaudze vairs nav tik vienāda: vecākajā paaudzē to par svarīgu uzskata gandrīz visi respondenti (93 %), turpretī jaunākajā - mazāk nekā divas trešdaļas (69 %). Taču ir arī tādas īpašības, pret kurām dažādas paaudzes izturas vienādi; tās ir iecietība un neatlaidība.

4.4. attēls

Īpašības, ko ģimenei būtu svarīgi ieaudzināt bērnos, 5 no aptaujātajiem

Vecāku ģimene ir bērna balsts izglītības ieguvē, no vecāku iespējām lielā mērā atkarīgs, kādu izglītības ceļu bērns izvēlas. Tas redzams, salīdzinot vidusskolēnu un arodskolēnu ģimenes. Arodskolās vairāk mācās jaunieši no nepilnām ģimenēm: 27 procentiem vecāki ir šķīrušies, bet 14 procentiem viens no vecākiem miris. Vidusskolēniem abi rādītāji ir zemāki: vecāki šķīrušies 21,5 procentiem, viens no vecākiem miris 8 procentiem. Bērnu tieksmi izglītoties spēcīgi rosina un stimulē vecāku izglītības līmenis, viņu attieksme pret izglītību. Visaugstākais izglītības līmenis ir vidusskolu 12. klašu audzēkņu vecākiem: 35 procentiem no viņiem ir augstākā un nepabeigta augstākā izglītība; lielākajai daļai no tehnikumu un arodskolu audzēkņu vecākiem ir profesionālā vai vispārīgā vidējā izglītība (sk. 4.1. tabulu) . Pētījumu dati liecina, ka vecāki parasti cenšas, lai bērni sasniegtu vismaz tādu pašu izglītības līmeni, kādu sasnieguši viņi.

4.1. tabula

Vidusskolēnu (12. klase), tehnikumu un arodskolu audzēkņu vecāku

izglītības līmenis (% no aptaujātajiem)

	Arodskolu	Tehnikumu	Vidusskolēni
	audzēkņi	audzēkņi
Nepabeigta vidējā	8,9	5,2	6,2
Profesionāli tehniskā	18,8	14,0	13,0
Vispārīgā vidējā	24,3	15,8	14,9
Vidējā profesionālā	30,0	36,0	31,2
Augstākā un nepabeigta augstākā	17,9	29,0	34,7

 

Vecāku ģimenes iespējas nodrošināt, lai bērni piekļūtu jaunajām tehnoloģijām, ir nelielas: mājās dators ir 8 procentiem aptaujāto vidusskolēnu, arodskolu un tehnikumu audzēkņu (10 procentiem pilsētnieku un 4 procentiem laucinieku). Salīdzināšanai: radio ir 89 procentiem ģimeņu, krāsu televizors - 85, telefons - 80, vieglais automobilis - 52, mobilais telefons - 10 procentiem ģimeņu. Skolu datorizācija pašreiz būtu labākais veids, kā nodrošināt, lai visi Latvijas jaunieši iemācītos strādāt ar datoru un iegūtu priekšstatu par informācijas tehnoloģijām.

Skola un mācības

Modernai izglītības sistēmai jānodrošina, lai jaunieši, izglītību ieguvuši, būtu spējīgi konkurēt darbaspēka tirgū, lai gūtās iemaņas un zināšanas būtu izmantojamas dažādās jomās. Pamazām mainās attieksme pret izglītību un izglītības motivācija: padomju laikā dominēja uzskats, ka indivīds izglītojas, lai no tā būtu labums sabiedrībai, tātad izglītojoties viņš sevi sagatavo sabiedrības uzdevumu veikšanai. Tagad jaunieši arvien vairāk apzinās, ka izglītojas paši savā labā. To ilustrē tas, kā laikā no 1983. līdz 1998. gadam mainījusies vidusskolu absolventu attieksme pret mācībām un darbu. Pirms piecpadsmit gadiem vidusskolēni par svarīgāko savā dzīvē atzina darbu, draugus un ģimeni, tagadnes vidusskolēni pirmajā vietā liek mācības, tad darbu un draugus. Pirms piecpadsmit gadiem vidusskolēni uzskatīja, ka darbam jādod iespēja būt noderīgam cilvēkiem un sabiedrībai un jāļauj likt lietā savas spējas. Šodienas jaunieši par svarīgāko darbā uzskata iespēju labi nopelnīt, likt lietā savas spējas un vēlas, lai darbs nodrošina iespēju dzīvot mierīgu un pārticīgu dzīvi.

Komunikācijas iemaņām un prasmēm, tāpat kompetencei jauno informācijas tehnoloģiju lietošanā jaunā izglītības sistēma ierāda daudz lielāku nozīmi, nekā tas bija padomju laikā. Šo pārmaiņu raksturošanai vislabāk izmantojami Izglītības un zinātnes ministrijas dati par svešvalodu apguvi Latvijas skolās un skolu datorizāciju.

Parastās skolās skolēni svešvalodu sāk apgūt no 3. klases, un vairākums izvēlas angļu valodu. Otru svešvalodu sāk mācīties no 6. klases, kad vairākums izvēlas vai nu krievu, vai vācu valodu. 90. gadu laikā palielinājies to skolēnu skaits, kuri mācās angļu valodu, un samazinājies krievu valodas apguvēju skaits. Krievu valodas apguvēju īpatsvars skolēnu vidū ar katru mācību gadu samazinās (sk. 4.5. attēlu) . Latviešu valodas plūsmas skolās angļu valodas apguve sākas agrāk nekā skolās ar mācībām krievu valodā (sk. 4.2. tabulu) .

4.5. attēls

Svešvaldu apguve vispārizglītojošo dienas skolu 1.-12.klasē

(% no kopējā skolēnu skaita)

4.2. tabula

Angļu valodas apguve vispārizglītojošajās dienas skolās un to klasēs

ar mācībām latviešu valodā un citās valodās

(% no skolēnu kopskaita attiecīgajā klašu grupā)

	Plūsmās ar mācībām	Plūsmās ar mācībām	Visās plūsmās
	latviešu valodā	citās valodās	kopā
1.-4. klase	47,7	17,6	38,3
5.-9. klase	83,2	83,5	83,3
10.-12. klase	92,5	92,6	92,5
1.-12. klase	69,1	61,0	66,3

 

Pēc tā, cik svešvalodas skolēni apgūst, 1998./99. mācību gadā tie sadalījās šādi: 41 % apguva vienu svešvalodu, 32 % - divas svešvalodas, 3 % - trīs svešvalodas, 24 % (galvenokārt 1.-4. klases skolēni) neapguva nevienu svešvalodu. Pēdējos gados Latvijas skolās arvien biežāk paralēli tradicionālajām svešvalodām (angļu, vācu un krievu valodai) mācību programmās piedāvā arī citas svešvalodas - zviedru, norvēģu, dāņu, latīņu, poļu, spāņu valodu, ivritu utt. Kā negatīva tendence jāatzīmē labu skolotāju aiziešana no skolas zemā atalgojuma dēļ. Šogad uzsākot jauno mācību gadu, skolotāju trūkuma dēļ angļu valodu nevarēja apgūt 2199 skolēni.

Otra svarīgākā kompetence, kas līdzās valodu zināšanām nepieciešama, lai saprastu pasaulē notiekošo, ir prasme izmantot informācijas tehnoloģijas. Datorzinību apguve skolās atkarīga no skolu datorizētības. 1996. gadā viens dators bija uz 101 skolēnu, 1998. gadā - uz 45 skolēniem. 1998. gada 1. septembrī internets bija 170 skolās, t. i., 15 procentos no visām skolām (sk. 4.3. tabulu) .

4.3. tabula

Vispārizglītojošo skolu datorizētība

	1996	1998
Pavisam skolu	1112	1111
Skolas, kurās ir datori	494	761
Pavisam skolēnu	354 474	361 722
Datoru skaits	3593	8017
Skolēnu skaits uz vienu datoru	101	45

 

Mācību gada laikā 32 % aptaujāto vidusskolēnu papildus mācās dažādos kursos ārpus skolas. Visvairāk tie apmeklē svešvalodu kursus (krievu skolu audzēkņi - arī latviešu valodas kursus), augstskolu vai ģimnāziju sagatavošanas kursus, datorkursus, autovadītāju, ķīmijas, bioloģijas, matemātikas, ekonomikas, mākslinieciskas pašdarbības, jaunrades un sporta nodarbības.

Palielinās televīzijas un samazinās grāmatu lasīšanas īpatsvars skolēnu brīvā laika struktūrā. Vairāk nekā divas stundas dienā pie televizora pavada divas trešdaļas no devītās klases skolēniem un puse divpadsmitās klases skolēnu. Grāmatas, izņemot obligāto literatūru, vispār nelasa ceturtdaļa devītās klases un piektdaļa divpadsmitās klases zēnu. Meitenes vairāk lasa grāmatas nekā zēni, tāpēc meiteņu vidū arī mazāk ir tādu, kas atzīst, ka grāmatas vispār nelasa, - 12 % no devītās klases un 8 % no divpadsmitās klases skolniecēm.

Izglītības ceļu izvēle

Tirgus ekonomikas ietekmē strauji noris sabiedrības diferencēšanās. Nav vairs tās unificētās vienveidības, ko radīja padomju dzīves standarti. Asāk izpaužas etniskās, ekonomiskās, ar dzimumu, pilsētniecisko un lauciniecisko dzīvesveidu, izglītību utt. saistītās atšķirības. Tas jāuztver kā normāls sabiedrības attīstības process, jo, lai izstrādātos sociāli pieņemami šo atšķirību mazināšanas mehānismi, šīs atšķirības jāapzinās. Sabiedrības diferencēšanās ir neizbēgams sabiedrības attīstības rezultāts, svarīgi ir raudzīties, lai sabiedrības locekļu individuālās un sociālās atšķirības nekļūtu par pamatu sociālai atstumtībai, lai katrs sabiedrības loceklis neatkarīgi no statusa varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

Atšķirībām izglītības līmeņa ziņā pievērsts relatīvi ļoti maz uzmanības, un pašreizējā sabiedrības dzīvē tās arī maz izpaužas. Galvenokārt tā ir tāpēc, ka darba samaksa dažās nozarēs (izglītība, veselības aizsardzība), kas prasa augstu izglītības līmeni, ir relatīvi zema: 1998. gadā vidēji mēnesī darba samaksa (neto) izglītībā bija Ls 80, tātad zemāka nekā valsts vidējā darba samaksa - Ls 97. Izglītības nozīmes pamatošanai parasti izmanto datus par bezdarbnieku sastāvu pēc izglītības līmeņa, uzsverot, ka augstāko izglītību ieguvušie labāk spēj orientēties darbaspēka tirgū. Bezdarbnieku vidū vismazāk ir cilvēku ar augstāko izglītību (7 %), visvairāk - ar vispārīgo vidējo izglītību (31 %); 23 procentiem bezdarbnieku ir pamatizglītība un nepabeigta pamatizglītība, 21 procentam - profesionālā vidējā izglītība un 17 % - arodizglītība (dati uz 1999. gada jūliju). Šie dati liecina, ka Latvijā augstāks izglītības līmenis neļauj indivīdu izstumt no sociāli ekonomiskās dzīves, bet tas nav pietiekams pamats, lai dabūtu labi samaksātu darbu.

Kad jaunieši ieguvuši obligāto pamatizglītību, viņiem nākas izvēlēties turpmāko izglītības ieguves ceļu. Spriežot pēc pašreizējā audzēkņu sadalījuma pa dažādām vidējā līmeņa mācību iestādēm, var secināt, ka, izvēlēdamies, kā turpināt izglītošanos, jaunieši lielākoties arī izšķiras par to, kādu izglītības līmeni sasniegs (sk. 4.3. informāciju) .

4.3. informācija

Jauniešu izglītības ceļi

Izmantojot statistikas un IZM datus par to, kā pamatskolu, arodskolu, vidējo profesionālo mācību iestāžu un vidusskolu beidzēji 1998. gadā turpināja izglītības ieguvi, to visu attiecinot uz vienu laika periodu un pieņemot, ka pamatskolu beidz 100 skolēni, var iegūt šādu sadalījumu pēc izraudzītā izglītības turpināšanas varianta:

• 46 nonāk augstskolā - 39 caur vidusskolu, 6 caur vidējām profesionālajām mācību iestādēm un 1 caur arodskolu;

• 23 iegūst arodizglītību - 21% no pamatskolas un 5% no vidusskolas beidzējiem;

• 10 iegūst vidējo profesionālo izglītību - 12% no pamatskolas un 7% no vidusskolas beidzējiem;

• 15 mācības neturpina pēc vispārīgās vidējās izglītības iegūšanas;

• 6 mācības neturpina pēc pamatskolas beigšanas.

Augstākā izglītība nevar būt visu sabiedrības locekļu mērķis, to nosaka gan individuālo spēju atšķirības, gan sociāli ekonomiskie apstākļi, gan cilvēku dzīves mērķi un personīgā izvēle. Svarīgi būtu, lai izglītības sistēma arī tiem, kas nevar vai negrib iegūt augstāko izglītību, nodrošinātu tādu sagatavotību, lai viņi spētu iekļauties sabiedrības dzīvē un netiktu izstumti no darbaspēka tirgus.

 

Sabiedrības uzmanība parasti vairāk pievērsta augstākajai izglītībai un tās problēmām, taču vismaz trešdaļa jauniešu pēc pamatsskolas beigšanas izvēlas vidējā līmeņa profesionālo izglītību, kas dod iespēju agrāk uzsākt darba dzīvi un iegūt materiālu patstāvību.

Latvijā vidējās pakāpes profesionālo izglītību var iegūt arodizglītības iestādēs un vidējās profesionālajās mācību iestādēs. Arodizglītību pēc pamatizglītības pabeigšanas var iegūt arodvidusskolās, arodģimnāzijās un arodskolās. Šās pakāpes izglītības programmas paredzētas kvalificētu strādnieku gatavošanai. Arodskolā profesionālās izglītības programmas apguve ilgst no viena līdz diviem gadiem, arodvidusskolā - trīs gadus; šīs mācību iestādes nenodrošina paralēlu vispārīgās vidējās izglītības iegūšanu. Arodģimnāzijā mācību ilgums ir četri gadi un līdztekus profesionālajai izglītībai iegūstama arī vispārīgā vidējā izglītība. FSI pētījumā tika iesaistīti arodvidusskolu un arodģimnāziju pēdējo kursu audzēkņi: puse no viņiem, mācību iestādi beigdami, būs ieguvuši arī vispārīgo vidējo izglītību, puse - ne. Statistikā visas minētās arodizglītības iestādes mēdz apzīmēt ar vienu vārdu «arodskolas».

Vidējās profesionālajās mācību iestādēs ir 4-5 gadu mācību programmas audzēkņiem ar deviņgadīgo pamatizglītību. Profesionālo izglītību šīs mācību programmas nodrošina augstākā līmenī nekā arodskola un paralēli nodrošina vispārīgo vidējo izglītību. Visi vidējo profesionālo izglītības iestāžu beidzēji var turpināt mācības augstākās izglītības iestādēs («Izglītība 1998-2000», IZM, 1998). Profesionālās izglītības likums prasa, lai profesionālās izglītības iestādes nosaukumā atkarībā no iegūstamās izglītības pakāpes būtu vārds «skola», «vidusskola» vai «koledža». Pašreiz vidējo profesionālo izglītības iestāžu nosaukumos pastāv liela dažādība: «tehnikums», «koledža», «skola», «vidusskola». Šo profesionālās izglītības iestāžu apzīmēšanai nav īsa un konkrēta apzīmējuma, statistikā mēdz lietot apzīmējumu «vidējās speciālās mācību iestādes».

Atšķiras motivācija, kāpēc jaunieši izvēlas mācības turpināt arodskolā vai tehnikumā (sk. 4.4. tabulu) . Arodskolu audzēkņi vairāk orientēti uz to, lai agrāk sāktu strādāt, viņu vidū ir arī lielāks skaits tādu, kuru sekmes nav bijušas pietiekami labas, lai mācības turpinātu vidusskolā. Tehnikumu audzēkņi vairāk apgūst profesiju, lai spētu nodrošināt turpmāko izglītošanos, kā arī nevēlas lieki tērēt laiku vidusskolā, jo jau ir izvēlējušies nākamo profesiju un zina, ko grib sasniegt.

4.4. tabula

Izvēles motivācija mācību turpināšanai arodskolā vai tehnikumā

(% no aptaujātajiem)

	Arodskola	Tehnikums
Lai apgūtu profesiju un varētu sākt strādāt	43,7	26,9
Lai apgūtu profesiju un nodrošinātu turpmāko izglītību	23,5	34,7
Sekmes nebija tik labas, lai turpinātu mācības vidusskolā	10,5	3,6
Mācību laikā var saņemt stipendiju	3,8	3,1
Nevēlējos lieki tērēt laiku vidusskolā, jo zinu, ko gribu sasniegt	8,2	18,7
Pierunāja draugi	2,8	2,5
Pierunāja vecāki	3,1	5,7

 

Bērni un jaunieši, kas neapmeklē skolu un nestrādā

Jau vairākus gadus Latvijā ik rudeni tiek uzdots jautājums «Cik bērnu neiet skolā?». Grūtības, kas radušās ar precīzu šā skaita noteikšanu, pārbīdījušas problēmas akcentus: vairāk uzmanības pievērsts bērnu uzskaites, nevis izglītības jautājumiem. Pēc UNICEF ekspertu aprēķiniem, skolu neapmeklējošo bērnu skaits atšķiras pa vecumgrupām:

• septiņgadīgo vecumgrupā mācības skolā nav uzsākuši ap 15 %;

• vecumā no 8 līdz 14 gadiem skolā neiet ap 5 %;

• pirms pamatskolas beigšanas mācības pārtrauc un izglītību vairs neturpina vairāk nekā 7 % no attiecīgā vecuma jauniešiem;

• vecumgrupā no 16 līdz 18 gadiem nekur nemācās vairāk nekā 25 % (absolūtos skaitļos - ap 25 tūkst.).

Daļa no jauniešiem, kas mācības pārtrauc, sāk strādāt. Kā liecina statistikas dati, 15-19 gadus vecu jauniešu vidū strādā 10,5 %, bet 7 % ir darba meklētāji. Pēc datiem, kas iegūti, pētot mājsaimniecību budžetus, nestrādā un nemācās apmēram 4,5 % no jauniešiem 14-17 gadu vecumā.

Pieaug to jauniešu skaits, kuri vienlaikus strādā un mācās, un vairāk kļūst arī tādu, kuri, dažādu iemeslu dēļ izglītošanos pārtraukuši, pēc kāda laika vēlas mācības turpināt. Šiem jauniešiem alternatīvu izglītošanās iespēju piedāvā vakara (maiņu) vispārizglītojošās skolas, kurās gadu no gada palielinās audzēkņu skaits: 1995./96. mācību gadā vakarskolās mācījās 9,9 tūkstoši jauniešu, 1998./99. mācību gadā - jau 13,5 tūkstoši. 80 % no vakarskolu skolēniem mācījās vidusskolas klasēs, pārējie - pamatskolas klasēs (7.-9. klase).

Ja pieņem, ka jaunieši, kas pārtraukuši mācības, ar laiku sapratīs, ka izglītības trūkums traucē atrast darbu vai citādi piepildīt savus nodomus, jāsecina, ka pieprasījums pēc alternatīvām izglītības iespējām varētu palielināties.

Jauniešu nākotnes nodomi

Lielākā daļa vidējā līmeņa mācību iestāžu beidzēju orientējas uz augstākās izglītības ieguvi. Vidusskolu absolventu vidū tādi ir 85 %, tehnikumu absolventu vidū - 74 % un arodskolu absolventu vidū - 37 % (sk. 4.6. attēlu) . Reāli to īsteno mazāka daļa, un tas liecina, ka visiem savus plānus realizēt neizdodas.

 

4.6. attēls

Izglītības līmenis, ko jaunieši plāno sasniegt, % no aptaujātajiem

Vidusskolēni galvenokārt orientējas uz to, ka pēc skolas beigšanas viņi mācības turpinās Latvijas Universitātē vai kādā citā augstskolā. No arodskolu un tehnikumu beidzējiem gandrīz puse plāno sākt strādāt. Tehnikumu audzēkņu vidū vairāk ir tādu, kas strādāšanu plāno apvienot ar mācībām neklātienē: tāda iecere ir 21 procentam tehnikumu audzēkņu, bet tikai 14 procentiem arodskolu audzēkņu.

Stipri atšķiras Rīgā un laukos dzīvojošo vidusskolēnu nākotnes nodomi. Rīdzinieki vairāk orientējas uz Latvijas Universitāti, laucinieki - uz citām Latvijas augstskolām un tehnikumiem (sk. 4.5. tabulu) . Pārsteidz, ka uz mācībām un darbu ārzemēs vairāk orientējušies lauku, nevis Rīgas jaunieši. Uz darbu Latvijā vairāk orientēti Rīgas jaunieši, un, iespējams, tas izskaidrojams ar to, ka Rīgā ir lielākas darba iespējas.

4.5. tabula

Rīgas un lauku vidusskolēnu plāni pēc skolas beigšanas (% no aptaujātajiem)

	Rīdzinieki	Laucinieki
Stāšos Latvijas Universitātē	70,6	40,1
Stāšos citā Latvijas augstskolā	33,7	60,1
Stāšos vidējā speciālā mācību iestādē	4,3	11,4
Stāšos privātā augstskolā	10,4	7,7
Stāšos arodskolā	2,6	3,7
Braukšu mācīties uz ārzemēm	3,6	8,2
Braukšu strādāt uz ārzemēm	0,5	9,1
Mācīšos kursos	13,0	9,7
Sākšu strādāt un mācīšos neklātienē	13,1	6,0
Sākšu strādāt	19,5	9,1

 

Par mācību iespējām skolēni ir informēti labāk nekā par darba iespējām: informācijas par mācību iespējām pietrūkst 27 procentiem aptaujāto skolēnu, par darba iespējām - 61 procentam. Arodskolu un tehnikumu audzēkņi ir labāk informēti par darba iespējām nekā vidusskolēni, taču arī lielākā daļa no viņiem uzskata, ka informācijas ir par maz gan par izglītības iespējām (36 %), gan par darba iespējām (49 %).

Informāciju galvenokārt iegūst no neoficiāliem avotiem: aptaujāto vairākumam tie ir draugi un paziņas, kā arī vecāki un radinieki. Jauniešiem ir aptuvens priekšstats par to, kā veidosies viņu dzīve, cik gadu vecumā notiks pārmaiņas, kuras parasti notiek ikviena jaunieša dzīvē.

Lai varētu spriest, kā savu turpmāko dzīves ceļu plāno vidusskolu, arodskolu un tehnikumu audzēkņi, tika salīdzinātas šo jauniešu prognozes par savu nākotni (sk. 4.6. tabulu) . Arodskolu un tehnikumu audzēkņi plāno gadu agrāk nekā vidusskolēni pabeigt izglītošanos un kļūt materiāli patstāvīgi. Ģimeni nodibināt jaunietes plāno vidēji par diviem gadiem agrāk nekā jaunieši.

4.6. tabula

Vecums, kurā 18 gadus veci jaunieši paredz svarīgus dzīves notikumus

Vecums	Notikums
21,5	Jaunietes atstās vecāku mājas un uzsāks patstāvīgu dzīvi
22	Arodskolu un tehnikumu audzēkņi būs ieguvuši iecerēto izglītību
22,5	Jaunieši atstās vecāku mājas un uzsāks patstāvīgu dzīvi
23-23,5	Arodskolu un tehnikumu audzēkņi kļūs materiāli neatkarīgi
23	Vidusskolēni būs ieguvuši iecerēto izglītību
23,5-24	Vidusskolēni kļūs materiāli neatkarīgi
24-24,5	Jaunietes apprecēsies
25-25,5	Jaunietēm piedzims pirmais bērniņš
26-26,5	Apprecēsies jaunieši
27-27,5	Jauniešiem piedzims pirmais bērniņš

 

Dzīves plānu saistīšana ar dzimto pilsētu vai vietu atkarīga no apdzīvotās vietas lieluma. Apdzīvotās vietas pēc lieluma tika dalītas četrās grupās: 1 - Rīga, 2 - Liepāja, Daugavpils, Rēzekne, Jelgava, Jūrmala, Ventspils, 3 - citas pilsētas, 4 - ciemats, lauki. Jo lielāka pilsēta, jo vairāk jaunieši ar to saista savas dzīves iespējas. Atšķiras vidusskolēnu un arodskolu audzēkņu attieksme pret atgriešanos dzimtajā vietā. No laukos dzīvojošajiem vidusskolēniem uz visiem laikiem dzimto vietu atstāt plāno 57 %, tātad vairāk nekā puse, bet no arodskolu audzēkņiem - 28 % (sk. 4.7. attēlu) .

4.7. attēls

Vidusskolēnu (A) un arodskolu audzēkņu (B) vecāku dzīvesvieta

un jauniešu nākotnes nodomi (% no aptaujātajiem)

Lielākā daļa skolēnu visai piesardzīgi vērtē savas iespējas gūt panākumus tirgus ekonomikas apstākļos Latvijā, tomēr optimistu ir vairāk nekā pesimistu. Par to, ka spēs izvirzīties, zēni ir vairāk pārliecināti nekā meitenes. Spriežot pēc zēnu un meiteņu sekmēm skolā, tādam vērtējumam nav pamata, tomēr reālā situācija darbaspēka tirgū ir atšķirīga. Likumi gan garantē vienlīdzīgas tiesības sievietēm un vīriešiem, tomēr sabiedrībā valdošie stereotipiskie priekšstati, sieviešu dubultā slodze mājās un darbā ierobežo viņu karjeras iespējas. Jaunietes šīs atšķirības apzinās un tāpēc savu dzīves iespēju vērtēšanā ir piesardzīgākas. Zīmīgi, ka krievu jaunieši savas iespējas izvirzīties vērtē optimistiskāk nekā viņu līdzaudži latvieši (sk. 4.7. tabulu) .

4.7. tabula

Jauniešu pašnovērtējums attiecībā uz savām iespējām (% no aptaujātajiem)

	Visi	Zēni	Meitenes	Latvieši	Krievi
Par saviem panākumiem ir pārliecināti	5,7	9,0	3,4	6,4	7,9
Domā, ka spēs izvirzīties	30,0	37,5	24,5	28,7	34,1
Grūti pateikt	52,0	44,9	57,2	54,2	47,1
Uz īpašiem panākumiem necer	7,9	5,7	9,5	8,2	6,8
Domā, ka dzīvē gaida grūtības	4,4	2,9	5,4	3,6	5,7

 

Augstākā izglītība

90. gadiem raksturīga ir tendence, ka strauji pieaug studētgribētāju skaits. Augstskolās uzņemto skaits pārsniedz vidusskolu beidzēju skaitu. Laikā no 1993. līdz 1995. gadam augstskolās uzņemto skaits gandrīz divkāršojies. Salīdzinājumā ar 1980. un 1990. gadu vērojama tendence augstskolās uzņemto skaitam pārsniegt vidusskolas beigušo audzēkņu skaitu. 1998./99. mācību gadā augstskolās dažāda līmeņa studiju programmās tika uzņemti 27,6 tūkstoši studētgribētāju. Kopējais studentu skaits bija 76,7 tūkst, no tiem 47,2 tūkst. studēja dienas nodaļās.

Studentu skaita pieaugumam ir gan demogrāfiski, gan sociāli cēloņi. Laikā starp 1981. un 1989. gadu Latvijā bija lielākais dzimstības pieaugums pēckara gados. Tagad šie bērni pakāpeniski sasniedz studentu vecumu. IZM speciālisti prognozē, ka maksimālais uzņemto studētgribētāju skaits Latvijā sagaidāms pēc 7-8 gadiem, pēc tam studentu skaits strauji samazināsies. Studentu kopskaits var apmēram divas reizes pārsniegt pašreizējo, tiek prognozēts, ka tas būs 120-150 tūkstoši.

Cits studentu skaita pieauguma cēlonis ir tas, ka kopumā mainās attieksme pret izglītību. Dažāda vecuma cilvēki arvien biežāk vēlas turpināt un papildināt savu izglītību. Augstskolās stājas ne tikai jaunieši, kas tikko beiguši vidusskolas vai vidējās profesionālās mācību iestādes, bet arī cilvēki, kas izglītību ieguvuši jau agrāk vai kam jau ir augstākā izglītība. To labi ilustrē 1998. gada pamatstudiju programmā uzņemto sadalījums pēc izglītības: 76 procentiem augstskolās uzņemto bija vispārīgā vidējā izglītība (57 % to bija ieguvuši 1998. gadā), 18 procentiem - vidējā profesionālā, 4 procentiem - arodizglītība un 2 procentiem - augstāka izglītība.

Pēdējos gadus Latvijā strauji palielinās to studentu skaits, kas par savām studijām maksā (sk. 4.8. attēlu) . Galvenokārt tie ir privāto augstskolu studenti, tomēr arī valsts augstskolās maksas studentu ir vairāk nekā to studentu, kas mācās par valsts budžeta līdzekļiem. 1997./98. mācību gadā Latvijas augstskolās 49 % studentu mācījās par valsts un pašvaldību budžeta līdzekļiem, bet 51 % - par maksu. 1998./99. mācību gadā pamatstudiju programmā 36 % studentu bija uzņemti budžeta grupās, bet 64 % - maksas grupās.

4.8. attēls

Pieaugot maksas studentu skaitam, arvien aktuālāks kļūs jautājums, pēc kādiem principiem tiek atlasīti studenti, kas mācās par valsts budžeta līdzekļiem. Ja šis process nebūs pietiekami caurredzams un kontrolējams, veidosies pamats korupcijai. Vidusskolas galaeksāmenu vai augstskolas iestājeksāmenu atzīme vairs nav tikai zināšanu novērtējums, tā kļūst par pamatu augstākās izglītības finansējuma dabūšanai. Grūtības rada tas, ka jāizšķiras nevis par dažiem ļoti izciliem, kuriem piešķirt finansējumu, bet gan par robežu starp tiem, kurus valsts finansēs, un tiem, kurus valsts nefinansēs. Šī robeža jānovelk kaut kur vidējā līmeņa vidū. Korekti to izdarīt ir ļoti grūti. Atzīmes desmitdaļai vai simtdaļai tādā situācijā var būt vairāku simtu latu vērtība. Tāpēc var prognozēt, ka tuvākajā laikā augstākās izglītības sistēmā aktuāls kļūs jautājums par sociālo taisnīgumu, it īpaši tajās augstskolās, kur vieni studē par valsts budžeta līdzekļiem, bet otri par saviem un vecāku līdzekļiem.

Pēdējos gadus visvairāk topošo studentu izvēlējušies tādus studiju virzienus kā ekonomika un tieslietas (sk. arī nobeigumu). Tas atspoguļojas studentu sadalījumā: pagājušajā mācību gadā 46 % studēja sociālās zinātnes, 20 % mācījās par skolotājiem un apguva izglītības zinātnes, 15 % studēja inženierzinātnes un tehnoloģijas, 7 % - humanitārās zinātnes, 12 % - pārējās programmas («Izglītības iestādes Latvijā 1998./99. m. g.»). Maksas studentu īpatsvars sociālo zinātņu studiju programmās ir vislielākais - 82 %. Inženierzinātņu un dabaszinātņu programmās maksas studentu ir daudz mazāk - attiecīgi 28 un 30 %. Tas liecina, ka jauniešiem, kuri vēlas apgūt sociālās zinātnes, ir daudzkārt mazākas iespējas studēt par valsts budžeta līdzekļiem nekā jauniešiem, kuri izvēlējušies inženierzinātnes vai dabaszinātnes.

Paplašinās Latvijas augstskolu sadarbība ar ārvalstu augstskolām. Daļa studentu patstāvīgi meklē iespējas studēt ārvalstu augstskolās. IZM apkopojusi vēstniecību sniegto informāciju par Latvijas studentu skaitu ārvalstīs. 1998. gadā ārvalstu augstskolās mācījās 1536 Latvijas studenti, vairāk nekā puse no tiem (63 %) - Krievijā, 12 % - ASV, pa 6 % - Vācijā un Dānijā, 5 % - Zviedrijā. Savukārt Latvijas augstskolās 1998./99. mācību gadā mācījās 1837 studenti no ārvalstīm.

Kopējie augstākās izglītības rādītāji vieš optimismu: palielinās augstskolu un studentu skaits, pastāv gan maksas, gan bezmaksas izglītība. Tas novērš uzmanību no izglītības kvalitātes un ļauj nesteidzināt reformas šajā jomā. Sabiedrības bailes zaudēt bezmaksas augstāko izglītību ir lielākas par vēlēšanos uzlabot augstākās izglītības kvalitāti. Taču no mūsu izglītības kvalitātes būs atkarīga mūsu tautas vieta globālajā sabiedrībā. Šo vietu nosacīs mūsu spēja un prasme spriest, lemt un rīkoties. Ja paši tādu nebūsim ieguvuši, mūsu vietā to darīs citi.

Jauniešu nodarbinātība

Jauniešu iekļaušanās darbaspēka tirgū notiek pakāpeniski. Kā liecina CSP dati, 15-19 gadu vecumā 82,5 % jauniešu ir ekonomiski neaktīvi (mācās), 10,5 % ir nodarbināti, bet 7 % meklē darbu. Vislielākais darba meklētāju īpatsvars, 14,7 %, ir 20-24 gadu vecumgrupā. Tas liecina, ka mācību iestāžu beidzējiem nav viegli iekļauties darbaspēka tirgū.

No nepilngadīgajiem (15-18 gadi) 6,4 % ir nodarbināti un 4 % meklē darbu. Visvairāk šie jaunieši nodarbināti vienkāršajās profesijās, kas neprasa augstu kvalifikāciju, kā arī lauksaimniecībā un zivsaimniecībā.

Ja salīdzina dažādu vecumgrupu iedzīvotāju sadalījumu pa darbības nozarēm pēc pamatdarba vietas (sk. 4.8. tabulu) , redzams, ka jaunieši (15-24 gadi), tāpat kā vecāki cilvēki (55-64 gadi), relatīvi vairāk nodarbināti lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Viesnīcu un restorānu jomā strādājošo vidū jauniešiem ir lielāks īpatsvars nekā citām vecumgrupām. Jo lielāks grupas vecums, jo mazāka cilvēku daļa tajā nodarbināta tirdzniecībā, automobiļu, motociklu, personisko mantu un mājturības piederumu remontēšanā. Savukārt reizē ar vecumu palielinās izglītībā, veselības aizsardzībā un sociālajā aprūpē nodarbinātā cilvēku daļa. 25-34 gadu vecumgrupā gandrīz divreiz lielāka cilvēku daļa nekā citās vecumgrupās nodarbināta valsts pārvaldībā, aizsardzībā un obligātās sociālas apdrošināšanas jomā.

4.8. tabula

Dažāda vecuma nodarbināto iedzīvotāju sadalījums pēc profesijas, %

	Pavisam	15-24	25-34	35-44	45-54	55-64
		gadi	gadi	gadi	gadi	gadi
Likumdevēji, valsts vecākās
amatpersonas, vadītāji	7,8	2,8	7,8	9,1	8,6	9,7
Vecākie speciālisti	11,5	7,1	11,4	13,3	11,2	11,2
Speciālisti	11,9	10,4	13,3	13,3	10,5	10,5
Kalpotāji	5,0	3,4	6,4	4,5	5,9	3,4
Pakalpojumu un tirdzniecības
darbinieki	12,1	17,2	14,1	11,2	11,2	8,3
Kvalificēti lauksaimniecības un
zivsaimniecības speciālisti	11,6	11,6	9,3	5,5	11,1	17,2
Kvalificēti strādnieki un amatnieki	15,2	19,6	14,7	15,8	15,4	12,8
Iekārtu un mašīnu operatori un
izstrādājumu montētāji	11,4	9,8	12,3	12,0	12,0	10,1
Vienkāršās profesijas	13,3	18,1	10,4	11,8	14,0	16,7
Armijas profesijas	0,2		0,3

 

Vecumgrupas salīdzinot pēc sadalījuma pa profesijām, redzams, ka jaunieši (15-24 gadi) relatīvi mazāk ir likumdevēji, vadītāji un vecākie speciālisti (tabula pielikumā). 25-34 gadu vecumgrupā ir lielāks kalpotāju īpatsvars nekā citās vecumgrupās. Tas liecina, ka paaudžu nomaiņa dažādās profesiju grupās notiek atšķirīgi. Jauniešu iekļaušanās nodarbinātības struktūrā atkarīga no viņu izglītības līmeņa. Jaunieši ar augstāku izglītību papildina kalpotāju rindas, jaunieši, kas izglītošanos pārtraukuši pamatskolas līmenī, strādā vienkāršus darbus lauksaimniecībā, mežizstrādē, tirdzniecībā un citās nozarēs. Nereti šie jaunieši peļņas darbos nopelna vairāk nekā viņu vecāki, kas izglītības un profesijas ieguvei tērējuši vairāk laika, un tas mazina izglītības nozīmi šo jauniešu acīs.

Secinājumi un ieteikumi

Latvijas valstiskuma atjaunošanas gaitā sabiedrība lielāku nozīmi piešķīrusi pagātnes simboliem, nevis nākotnes ideāliem. Pagātnes notikumu izvērtēšana nenoliedzami ir svarīga sabiedrības konsolidācijai un attīstībai, taču vērsums uz pagātni un šodienas attīstības pamata meklēšana vēsturē apgrūtina Latvijas iekļaušanos globalizācijas procesos. Cilvēki nevar būt ne savas pagātnes, ne nākotnes gūstekņi.

Nepietiekamais institucionālās reformas dinamiskums, tiesiskā nesakārtotība, politisko lēmumu necaurredzamība un ekonomiskā nevienlīdzība negatīvi ietekmē sabiedrības ekonomiskās un politiskās kultūras veidošanos. Latvijā visai plaša sociālā bāze ir politiskam autoritārismam. Jāveicina sabiedrības izpratne par daudzveidības, tolerances un cilvēktiesību nozīmi. Nepieciešams panākt lielāku atklātību valsts, pašvaldību, privātajās un sabiedriskajās institūcijās un nodrošināt brīvu informācijas pieejamību. Precīzāk jāizzina, kādi šķēršļi ierobežo brīvu informācijas pieejamību personām. Sabiedrībā aktīvāk jāiedzīvina līdzdalības principi.

Paternālistisko ideju izplatība neveicina arī iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti. Globalizācijas radītās iespējas var izmantot tikai ierobežota sabiedrības daļa. Vislielākā mērā tirgus ekonomikas vērtības un prasības ir pieņēmuši jaunieši, un liela daļa no viņiem ir gatavi globalizācijas ekonomiskās iespējas pārvērst ieguvumos. Jāsekmē korupcijas apkarošanas likumu uzlabošana un pilnveidošana, korupcijas novēršanā aktīvāk jāizmanto nevalstisko organizāciju iespējas.

Valsts nedrīkst norobežoties no labklājības problēmu risināšanas. Valstij jācenšas kavēt tālāku ekonomisko noslāņošanos, jo ekonomiska atstumtība veicina pilsonisku atstumtību. Galu galā tā kavē arī tirgus attīstību un ekonomisko augsmi. Gan valstij, gan nevalstiskajām organizācijām aktīvāk jāstiprina cilvēku ticība, ka tirgus ekonomika, demokrātija un globalizācija var veicināt tautas attīstību.

Latvijas attīstības uzdevumi lielāku vērību prasa pievērst izglītības jautājumiem. Jaunatne ir tā sabiedrības daļa, kuras izaugsmes un attīstības iespējas visvairāk saistītas ar globalizācijas sasniegumu izmantošanu, taču jauniešu reālās iespējas ir atkarīgas no tā, kā ģimene, sabiedrība un valsts spēj nodrošināt piekļuvi modernām tehnoloģijām. Pašreiz, kad tik stipri izplatīta nabadzība un daudzas ģimenes ir trūcīgas, valstij jāuzņemas pienākums skolās nodrošināt piekļuvi jaunajām informācijas tehnoloģijām un to lietošanas prasmju apguvi.

Palielinās vecāku un ģimenes loma bērnu izglītības un nākotnes iespēju nodrošināšanā. Pārstājis darboties padomju laika princips, ka vecāki visas rūpes par bērnu izglītošanu nodod valsts izglītības sistēmai. Tagad jāpieaug vecāku, jauniešu organizāciju, privātuzņēmēju un visas sabiedrības atbildībai par to, lai Latvijā veidotos mūsdienīga izglītības sistēma, kas gatavotu izglītotus un darbaspēka tirgū konkurētspējīgus jauniešus. Tomēr pašreiz izglītības sistēmas reformu jautājumu izlemšanā vecāki, jauniešu organizācijas un darba devēji nav pietiekami iesaistīti. Grozījumi izglītības finansēšanas kārtībā - finansēšanas sadalīšana starp valsti un pašvaldībām - finansēšanas mehānismu padarījuši sarežģītu un vecākiem grūti izprotamu.

Augstais jaunatnes bezdarba līmenis (visvairāk bezdarbnieku ir vecumgrupā no 15 līdz 24 gadiem) liecina, ka nav viegli no izglītošanās pāriet uz darbaspēka tirgu. Vidusskolu, arodskolu un profesionālo izglītības iestāžu audzēkņiem ir nepieciešama daudz plašāka informācija par darba iespējām un tā atrašanas veidiem. Šai informācijai jābūt plaši pieejamai, lai jaunieši to varētu izmantot, izvēloties turpmāko izglītības un karjeras ceļu.

Izglītības reforma Latvijā ir ievilkusies, un nav atrisināti svarīgi izglītības kvalitātes paaugstināšanas jautājumi, piemēram, par skolotāju algām. Savukārt ļoti strauji tiek īstenotas tādas pārmaiņas, kurām būtu vajadzīga apdoma un pakāpenība, piemēram, izvēles mācību priekšmetu ieviešana vidusskolās vai pāriešana uz maksas augstāko izglītību.

 

Uz zināšanām balstīta tautas attīstība

Stratēģisks Latvijas mērķis ir uz zināšanām balstīta ekonomika un sabiedrība. Tāds sociālekonomiskais modelis un nevis lauksaimniecības, vieglās rūpniecības vai tranzīta valsts statuss Latvijas ekonomikai nodrošinātu konkurētspēju un tautas attīstībai - ilgtspēju.

Kā jau Pārskatā iepriekš analizēts, globalizācijai ir raksturīga tirdzniecības liberalizācija, tirgus un ražošanas faktoru internacionalizēšanās, ārvalstu tiešo investīciju palielināšanās un konkurences saasināšanās. Tas nosaka pāreju uz pētniecībā un tehnoloģiskajās izstrādēs balstītu ekonomiku. Par būtisku saimniecības virzītāju kļūst inovācijas un tāda valsts politika, kas tās atbalsta.

Tādā mazā valstī ar atvērtu ekonomiku, kāda ir Latvija, spēcīga zinātniskā un tehnoloģiskā pētniecība un jaunizstrāde ir būtiski svarīgi tautsaimniecības konkurētspējas un arī aizsardzības līdzekļi. Dažkārt tos sauc par ekonomikas "jaunajiem ieročiem", jo tarifi, kvotas un citi tirgus aizžogošanas paņēmieni globalizācijas apstākļos zaudē agrāko nozīmi. Tām valstīm, kas, savu saimniecību atvērdamas pasaules tirgiem, to balsta uz zinātnisko un tehnoloģisko pētniecību un inovācijām, globalizācija paver straujas attīstības iespējas.

Latvijā nepieciešama uz nākotni vērsta un inovatīva attīstības stratēģija, kas sekmētu gan ekonomisko augsmi, gan tautas attīstības ilgtspēju. Pašreiz valsts kopējo virzību lielākoties nosaka atsevišķu nozaru stratēģijas. Saeima un Ministru kabinets apstiprinājuši vairāk nekā 15 nacionālas nozīmes programmu, no kurām var minēt Transporta attīstības nacionālo programmu, Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu, Lauku attīstības programmu, nacionālo programmu "Informātika", nacionālo programmu "Latvijas iedzīvotāji" un citas. Lai nodrošinātu finansiāla atbalsta saņemšanu no Eiropas Savienības strukturālajiem fondiem, 1999. gadā valdība apstiprinājusi Nacionālās attīstības plānu, kas formulē attīstības prioritātes un pasākumu kompleksu ES atbalsta mērķu sasniegšanai. Īstermiņa un vidēja termiņa rīcības prioritātes valdība ar Pasaules Banku saskaņo kopīgā Valsts atbalsta stratēģijas dokumentā. Tomēr līdz šim attīstības plānošanā pārsvarā bijusi nozaru pieeja un par maz plānots, kā panākt, lai Latvija attīstītos integrēti un ilgtspējīgi.

Globalizācijas apstākļos valstīm vajadzīgs ilgtermiņa skatījums nākotnē. Latvijai ir svarīgi izšķirties, kurās nozarēs attīstīt zinātnisko un tehnoloģisko pētniecību un augsto tehnoloģiju ražotnes, jo resursu nepietiekamības dēļ visās to būs grūti nodrošināt. Svarīgi izvēlēties, kuru nozaru attīstību balstīt uz tehnoloģiju iepirkšanu, to saistot ar kvalificēta darbaspēka nostiprināšanu, un kurās nozarēs piesaistīt investīcijas, veicinot multinacionālo korporāciju sadarbību ar Latvijas mazajiem, vidējiem un lielajiem uzņēmumiem. Jāstiprina eksporta nozares, kas ražo produkciju ar augstu pievienoto vērtību, tādējādi Latvijā veidojot modernu ekonomiku, kas spētu balstīt tautas attīstību.

Globalizācija un inovācijas

Ar inovācijām saprot jaunu produktu radīšanu un ieviešanu tirgū, kā arī jaunu metožu, izejmateriālu un resursu apguvi. Par inovācijām dēvē arī sabiedriskus un politiskus uzlabojumus. Globalizācijai raksturīgi, ka jaunais strauji nomaina veco, it sevišķi tehnoloģiju jomā, un tradīciju aizstāj inovācija. Inovācijām vajadzīga īpaša cilvēku mentalitāte - izdoma, atvērtība jaunām idejām, uzņēmība un radoša pieeja tirgum. Tām nepieciešami arī labvēlīgi politiskie apstākļi, atbilstoša organizāciju kultūra un indivīdu un organizāciju prasme vadīt risku. Šīs īpašības vairāk jāizkopj un jāizmanto ekonomisku un sociālu priekšrocību vairošanai.

Inovāciju saikne ar ekonomisko augsmi izpaužas šādi:

• inovācijas ir galvenais augsmes avots;

• konkurence ir galvenais inovāciju avots;

• starptautiskā tirdzniecība ir galvenais konkurences avots;

• cilvēkkapitāls, zinātniskā un tehnoloģiskā pētniecība ir galvenais inovāciju priekšnosacījums.

Salīdzinot dažādu valstu ekonomiskos modeļus, var secināt, ka vienam modelim pamatā ir vieglā, pārtikas un kokapstrādes rūpniecība, kuru konkurētspēja parasti tiek sasniegta, izmantojot zemu atalgotu darbaspēku. Otram ekonomikas modelim raksturīga intensīva resursu izmantošana tērauda ražošanā, smagajā mašīnbūvē, kuģubūvē, naftas produktu pārstrādē un ķīmijas rūpniecībā. Trešā veida ekonomika balstās uz augsto tehnoloģiju izmantošanu tādās nozarēs, kuras ražo savstarpēji nepieciešamus izstrādājumus, piemēram, automobiļu ražošanā un elektronikas rūpniecībā. Ceturtā tipa ekonomikas pamatu veido informācijas un augsto tehnoloģiju izmantošana un tādas nozares kā programmēšanas industrija, jaunu materiālu un jaunu sakaru līdzekļu ražošana, biotehnoloģija, optiskā elektronika. Šo nozaru attīstība balstīta ne tikai uz modernām tehnoloģijām, bet arī uz augsti kvalificētu darbaspēku, zinātnisko un tehnoloģisko pētniecību un nepārtrauktām inovācijām. Tautas attīstību Latvijā vairāk spētu nodrošināt pēdējā tipa ekonomika.

Latvijas ekonomikas zinātņietilpība

Pārskata ievadā un 1. nodaļā jau analizēta tautsaimniecības nozarstruktūra. Šeit izvērtēta tās zinātņietilpība, noskaidrojot, vai pieaug augstas pievienotās vērtības nozaru devums Latvijas kopproduktā (sk. N.1. tabulu) . Analīze liecina, ka rūpniecībā dominē nozares, kas balstās uz dabas resursu pārstrādi un ražo zemas pievienotās vērtības produkciju, kuras izgatavošanā nav nepieciešams augsti kvalificēts darbaspēks. Šo nozaru produkcijas pašreizējā konkurētspēja Eiropas tirgū lielākoties tiek panākta ar to, ka maz izmaksā darbaspēks.

Augsto tehnoloģiju un zinātņietilpīgo nozaru īpatsvars Latvijas rūpniecībā un it sevišķi preču eksportā ir neliels (sk. N.2. tabulu) . Pie tam Ekonomikas ministrijas pieņemtajā nozaru klasifikācijā dažas nozares neatbilst OECD pieņemtajai augsto tehnoloģiju nozaru klasifikācijai. Rietumu tirgos iespiesties Latvijas rūpniecība lielākoties ir spējīga tikai ar produkciju, kas raksturīga "aizejošās ekonomikas" modelim. Viens no galvenajiem Latvijas ienākumu avotiem ir tranzīts, taču turpmākās uz tranzītu balstītās IKP pieauguma iespējas faktiski ir izsmeltas.

N.1. tabula

Latvijas rūpniecības struktūra pēc saražotās vērtības (%)

Rūpniecības nozares	1995	1996	1997	1998
Dabas resursu pārstrādes nozares1	40,0	41,0	44,3	43,4
Mazkvalificētā darbaspēka nozares ar zemu
kapitālietilpību2	14,2	15,1	14,4	14,4
Kapitālietilpīgās nozares3	38,9	36,8	34,1	34,2
Augstu tehnoloģiju un kvalificēta darbaspēka nozares4	6,9	7,1	7,2	8,0
Kopā	100,0	100,0	100,0	100,0

1 Pārtikas un kokapstrādes rūpniecība

2 Tabakas, tekstilizstrādājumu, keramikas, mēbeļu ražošana, otrreizējā pārstrāde

3 Celulozes, papīra, metālizstrādājumu, mašīnu un iekārtu, radio un televīzijas aparātu, transportlīdzekļu ražošana, elektroapgāde, gāzes apgāde un ūdens apgāde

4 Izdevējdarbība un poligrāfija, farmaceitisko preparātu, plastmasas izstrādājumu, medicīnisko, precīzo un optisko instrumentu ražošana

N.2. tabula

Latvijas eksporta struktūra 1998. gadā (%)

Eksporta produkcija	Eksports uz	Eksports uz
	ES	Lietuvu un Igauniju
Dabas resursu pārstrādes nozaru produkcija	57,4	25,4
Zemas kapitālietilpības un mazkvalificētu
darbaspēka nozaru produkcija	29,4	16,3
Kapitālietilpīgo nozaru produkcija	11,9	37,0
Augstu tehnoloģiju un kvalificēta darbaspēka
nozaru produkcija	1,3	21,3
Kopā	100,0	100,0

 

Pētniecība un tehnoloģiskās izstrādes Latvijā

Pētniecība un efektīva inovāciju sistēma Latvijā varētu sekmēt augsto tehnoloģiju nozaru attīstību un ekonomikas uzplaukumu, kā tas noticis citās zemēs, piemēram, Īrijā un Singapūrā, kuras pēc tautas attīstības indeksa atrodas 20. un 22. vietā pasaulē. Ar pētniecību un izstrādēm saprot teorētiskos un lietišķos zinātniskos pētījumus, zinātnes infrastruktūras un pētījumu rezultātu izmantošanu jaunu tehnoloģiju un produktu radīšanā. Svarīga pētniecības un izstrāžu darba sastāvdaļa ir universitātes un akadēmiskie institūti, kā arī tehnoloģiskie centri un tehnoloģiskie parki, kuri visaktīvāk nodarbojas ar inovācijām un pētniecības rezultātu komercializēšanu.

Par pētniecības un izstrāžu stāvokli Latvijā liecina tas, ka šai jomai atvēlēti tikai 0,42 % no IKP (sk. N.3. tabulu) . Tas ir zemākais rādītājs Baltijas valstīs un viens no zemākajiem Centrālaustrumeiropā. 1998. gadā pētniecības un izstrāžu vajadzībām kopā atvēlēti tikai 16 miljoni latu. Valsts budžeta finansējums no 0,24 % no IKP 1997. gadā sarucis līdz 0,21 % no IKP 1998. gadā, kad tas bija 7,94 miljoni latu. Pērnais Pārskats jau pieskārās niecīgā zinātnei atvēlētā finansējuma problēmai, taču 1999. gadā valsts budžeta tiešā dotācija palielinājusies tikai nedaudz. Eiropas Savienības valstīs pētniecībai un izstrādēm vidēji tiek atvēlēts ap 3 %, bet Japānā - 3,1 % no IKP. Uz vienu iedzīvotāju Latvijā pētniecībai 1998. gadā izlietoti 5,9 lati, Amerikas Savienotajās Valstīs - 340 latu.

N.3. tabula

Pētniecības un izstrāžu rādītāji Latvijā

	1991	1992	1993	1994	1995	1996	1997	1998	1999
Kopējais finansējums
pētniecībai un izstrādēm
milj. latu	n.r.	n.r.	7,2	8,4	12,0	13,8	14,5	16,0	16,5
% no IKP	n.r.	n.r.	0,49	0,41	0,51	0,46	0,42	0,42	n.r.
Valsts budžeta finansējums
pētniecībai un izstrādēm
milj. latu (faktiskajās cenās)	0,4	2,0	3,2	5,5	6,6	7,3	7,9	7,9	8,3
% no IKP	0,25	0,20	0,22	0,27	0,28	0,26	0,24	0,21	n.r.
Pētniecības un izstrāžu
personāls pilnas
slodzes ekvivalentos	26360	11360	8540	5200	5240	4310	4440	4437	n.r.

 

Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektiem (grantiem) un programmām 1998. gadā no valsts budžeta piešķirti 4,92 miljoni latu jeb 62 % no kopējā valsts finansējuma zinātnei. Tirgus pieprasītajiem pētījumiem atvēlēti 900 tūkstoši latu jeb 11 %, bet valsts institūciju pasūtītajiem pētījumiem - 760 tūkstoši latu jeb 10 % no budžeta finansējuma pētniecībai un izstrādēm. Latvijas Zinātnes padome grantu finansējumu sadala starp 14 zinātnes nozarēm, un sadalījuma proporcijas, kas iedibinātas 90. gadu sākumā, kopš tā laika maz mainījušās. Tas, ka ļoti trūcīgie zinātnei atvēlētie līdzekļi dalīti vienmērīgi, devis iespēju izdzīvot visai Latvijas zinātnei kopumā, taču šis fakts arī liecina, ka zinātniskā un tehnoloģiskā pētniecība tiek finansēta neelastīgi un inovācijas netiek pietiekami atbalstītas. Vislielākais budžeta finansējums ir fizikas, matemātikas un astronomijas nozarei (13,1 %), lauksaimniecības zinātnēm (10,9 %) un medicīnas zinātnēm (10,4 %). Informātika saņem 5,6 %, bet sociālās zinātnes, pie kurām pieder ekonomika, jurisprudence, socioloģija, politikas zinātne, komunikācijas zinātne, psiholoģija un izglītības zinātnes, - 10,6 %.

Zinātnisko un tehnoloģisko pētniecību Latvijā lielā mērā glābis ārzemju finansējums, ko Latvijas zinātnieki piesaistījuši, darbodamies starptautiskos projektos. Tikmēr iekšējie apstākļi veicina vidi, kurā draud pētniecības atpalicība. Nepieaugot valsts finansējumam, neveidojas arī apstākļi, kuri veicinātu privātsektora un uzņēmēju ieinteresētību finansēt tehnoloģisko pētniecību. Nav mehānismu, kas uzņēmumus mudinātu nodarboties ar tehnoloģisko pētniecību, radīt un ieviest jaunas tehnoloģijas. Tehnoloģisko pētniecību neveicina arī tas, ka kopējā uzņēmumu struktūrā dominē mazie uzņēmumi un ka tikai 12 % uzņēmumu darbojas ražojotājsfērā, bet tikai 10 % orientējas uz eksportu. Kā jau norādīts Pārskata 3. nodaļā, tādi apstākļi Latviju var novest ne tikai tehnoloģiju, bet arī atziņu un prasmju importētājas stāvoklī.

Lai izvērtētu skopi finansētās zinātnes gūtos rezultātus, jāizmanto starptautiski pieņemtie zinātnes novērtēšanas kritēriji. Vietu pasaules zinātnē galvenokārt var iekarot ar publikācijām starptautiski atzītos un recenzētos zinātniskajos žurnālos. Par tādiem mēdz uzskatīt žurnālus ar augstu ietekmes faktoru, kuru aprēķina pēc citējamības (atsauču) biežuma. Visbiežāk citētie žurnāli dzīvības zinātnēs, fizikā, ķīmijā, inženierzinātnēs, matemātikā un datorzinātnēs tiek uzņemti Science Citation Index (SCI) sarakstā, sociālo zinātņu žurnāli - Social Science Citation Index (SSCI) sarakstā, bet mākslas un humanitāro zinātņu žurnāli - Arts and Humanities Citation Index (AHCI) sarakstā.

Latvijas zinātnieku starptautiski nozīmīgo publikāciju skaits salīdzinājumā ar citu Baltijas valstu un Ziemeļeiropas valstu zinātnieku pienesumu globālajā zinātnes tirgū ne tikai ir niecīgs, bet pēdējo septiņu gadu laikā tikpat kā nav audzis (sk. N.4. tabulu) . Igaunijā zinātnisko publikāciju skaits dubultojies, un strauji tas pieaudzis arī Somijā, Norvēģijā un Lietuvā. Šīs atšķirības izskaidrojamas gan ar to, ka kaimiņvalstīs zinātne saņem lielāku finansējumu, gan arī ar to, ka tajās plašāk ir izvērsta starptautiskā zinātniskā sadarbība.

N.4. tabula

SCI un SSCI uzrādītās Baltijas un Ziemeļeiropas valstu

zinātnieku publikācijas

	1992	1993	1994	1995	1996	1997	1998
SCI uzrādīto publikāciju skaits
Latvija	294	236	241	233	251	236	303
Igaunija	260	243	305	355	390	411	468
Lietuva	278	217	269	277	295	346	391
Somija	4395	4685	5148	5558	5870	6345	6461
Norvēģija	3432	3389	3617	3911	3993	4141	4369
SSCI uzrādīto publikāciju skaits
Latvija	n.r.	n.r.	5	6	5	5	5
Igaunija	n.r.	n.r.	19	21	14	29	41
Lietuva	n.r.	n.r.	6	12	4	4	16
Somija	n.r.	n.r.	479	460	n.r.	687	780
Norvēģija	n.r.	n.r.	567	613	667	614	722

 

Starptautiski atzīto Latvijas zinātnes publikāciju vidū dominē publikācijas fizikā un ķīmijā, bet maz ir pārstāvēta medicīna, bioloģija, molekulārā bioloģija un bioķīmija, lauksaimniecība, matemātika, datorzinātnes un sociālās zinātnes. Arī mākslas zinātnēs un humanitārajās zinātnēs - vēsturē, filozofijā, valodniecībā un literatūrzinātnē - starptautiski atzītu publikāciju skaits ir niecīgs. Tas ir pretēji Ziemeļeiropas valstu zinātniskās produkcijas struktūrai, kur starptautiski atzītu publikāciju vidū dominē publikācijas dzīvības zinātnēs un medicīnā, bet starptautiski atzītu publikāciju skaits fizikā, ķīmijā un sociālajās zinātnēs ir līdzīgs. SCI uzrādītajām Latvijas cietvielu fizikas zinātnieku publikācijām kopš 1990. gada bijusi tendence skaitā palielināties, un šajā jomā viņi pārspēj savus Igaunijas, Lietuvas un pat Norvēģijas kolēģus, taču ir paradoksāli, ka fizika nesaņem lielāku finansējumu no Latvijas budžeta kā citas nozares un "smadzeņu noplūde" šajā nozarē ir bijusi viena no lielākajām.

Salīdzinot, cik daudz SCI un SSCI uzrādītu publikāciju ir Latvijai, Somijai un Norvēģijai, var secināt, ka valstīs ar ļoti augstu tautas attīstības indeksu (Somija pēc šā rādītāja ir 13. vietā, bet Norvēģija - 2. vietā pasaulē) sociālo zinātņu īpatsvars pētniecībā un tās finansēšanā ir daudz lielāks nekā Latvijā. Tā ir tādēļ, ka šajās valstīs sociālās zinātnes tiek novērtētas kā būtiski svarīgs sociālās politikas veidošanas un sabiedrības pārvaldības priekšnosacījums. Latvijā padomju režīma apstākļos sociālās zinātnes tika ideoloģizētas un kavētas. Pašreiz tās salīdzinājumā ar citām zinātnēm tiek mazākā mērā atbalstītas no valsts budžeta, nekā tas ir Eiropas Savienības valstīs. Piemēram, no Latvijas Zinātnes padomes līdzekļiem faktiski netiek finansēti pētījumi politikas zinātnē, kas nepieciešami demokrātijas attīstībai. Pēdējos gados par starptautisko organizāciju un arī Latvijas valsts līdzekļiem veikti nozīmīgi sociālie pētījumi par sabiedrības integrāciju, nabadzības izplatību, lauku attīstību, mazo un vidējo uzņēmējdarbību, sociālās apdrošināšanas un veselības aizsardzības reformu, cilvēktiesībām, pilsonisko līdzdalību un citiem svarīgiem tautas attīstības jautājumiem. Šie pētījumi pierāda, ka sociālās zinātnes pelnījušas lielāku atbalstu. Tās ir populāras arī studējošajā jaunatnē.

Turpmāk būtu jācenšas saglabāt starptautiski konkurētspējīgās fizikas un ķīmijas nozares, jo spēcīgas dabaszinātnes, ja tās tiktu papildinātas ar darbotiesspējīgu inovāciju mehānismu, varētu dot impulsu rūpniecības uzrāvienam. Dabaszinātnes un datorzinātnes ir pamats augsto tehnoloģiju attīstībai un nozīmīgas no industriālās attīstības viedokļa, taču tās nedrīkstētu atbalstīt, līdzekļus atraujot dzīvības zinātnēm, kas nepieciešamas dzīves kvalitātes un līdzsvarotas attīstības nodrošināšanai. Pašreizējā dzīvības zinātņu, bet jo sevišķi lauksaimniecības zinātnes, bioķīmijas un molekulārās bioloģijas zemā starptautiskā produktivitāte var izrādīties būtisks šķērslis biotehnoloģiju attīstībā, līdzsvarotas lauksaimniecības metožu ieviešanā un konkurētspējīgas pārtikas rūpniecības izveidē.

Latvijā sevišķi lielas izredzes ir darbībai šādos pētniecības un izstrāžu virzienos:

• informācijas tehnoloģijas,

• jaunas tehnoloģijas, kas balstītas uz jaunu materiālu izmantošanu,

• biotehnoloģija un farmācija,

• koksnes pārstrādes tehnoloģijas, kas mazina neapstrādātas koksnes eksportu,

• inovatīvas lauksaimniecības un pārtikas ražošanas tehnoloģijas,

• jaunas zināšanu ieguves un izglītības metodes.

Pašreiz vislabākā situācija no inovatīvas attīstības viedokļa ir informācijas un komunikāciju tehnoloģiju nozarēs. Tam ir vairāki cēloņi. Pētniecībai un jaunu produktu izstrādāšanai šajās nozarēs nav nepieciešami lieli kapitālieguldījumi infrastruktūrā, produkcija izplatāma elektroniski un ir iespējams viegli sadarboties ar partneriem dažādās pasaules malās. Pozitīva loma bijusi augstākajai izglītībai, kas iepriekšējos gados sagatavojusi kvalificētus speciālistus programmēšanas nozarēs, kā arī uzņēmīgiem cilvēkiem, kuri izveidojuši veiksmīgas informācijas tehnoloģijas firmas, kas sekmīgi komercializējušās globālajā tirgū. Tas jau tagad informācijas tehnoloģiju nozari dara konkurētspējīgu pasaules tirgū. Informācijas tehnoloģiju un programmatūras nozarē "smadzeņu noplūde" bijusi minimāla, jo šās nozares speciālisti, strādājot Latvijā un izpildot daudzos ārzemju pasūtījumus, var labi nopelnīt un nevēlas aizbraukt.

Latvijas Informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju asociācija izstrādājusi un piedāvā valdībai savas nozares attīstības programmu. Tajā paredzēts paplašināt programmēšanas nozares speciālistu gatavošanu augstskolās. Asociācija aplēsusi, ka divdesmit gadu laikā programmēšanas nozare Latvijā varētu dot darbu 40 tūkstošiem speciālistu un kļūt par galveno eksporta nozari.

"Smadzeņu noplūde"

Kā jau konstatēts Pārskata ievadā, iedzīvotāju skaits Latvijā sarūk. Mazām nācijām ar ierobežotiem cilvēkresursiem bīstama ir arī "smadzeņu noplūde" jeb zinātnieku un kvalificētu profesionāļu izbraukšana strādāt ārpus valsts, kas beidzas ar emigrāciju. Tāpat nevēlama ir zinātnieku un profesionāļu pāriešana uz zemākas kvalifikācijas nodarbošanos citās tautsaimniecības nozarēs, kurām nav pietiekami liels inovatīvās attīstības potenciāls. Tieši tas Latvijā kopš 1991. gada lielā mērā noticis ar pētniecības un tehnoloģisko izstrāžu personālu, kura skaits samazinājies septiņas reizes; 1998. gadā pilnas slodzes ekvivalentos bija 4437 darbinieki. Zinātnieki ar doktora grādu bija 1526. Uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā pētniecības un izstrāžu jomā strādā tikai divi cilvēki, Savienotajās Valstīs - astoņi.

1998. gada Pārskats par tautas attīstību jau rakstīja par zinātnieku skaita straujo samazināšanos, ko lielākoties radījusi smadzeņu "iekšējā noplūde" - zinātnieku pāriešana uz privātuzņēmumiem un valsts pārvaldības iestādēm, kur viņi daudzos gadījumos kļuvuši par veiksmīgiem uzņēmējiem vai ierēdņiem. Tādu zinātnieku skaits, kuri izbraukuši uz ārzemēm un tur iesaistījušies pastāvīgā darbā vai dažāda ilguma līgumdarbos, vērtējams pāris simtos. Līdz šim viņi Latvijā nav precīzi uzskaitīti, taču Izglītības un zinātnes ministrija sākusi aptaujāt Latvijas zinātniskos institūtus un augstskolas, lai novērtētu zinātnieku aizplūšanu. Jau tagad var konstatēt, ka visvairāk no Latvijas aizbraukuši augsti kvalificēti modernās materiālzinātnes, biotehnoloģijas un citu tieši ar augsto tehnoloģiju izstrādi saistīto zinātņu speciālisti. Liela daļa no aizbraukušajiem ir gados jauni zinātnieki, kuri visvairāk radījuši SCI uzrādītas publikācijas un tādējādi apliecinājuši savu starptautisko konkurētspēju.

Globalizācija pastiprina zinātnieku un izstrāžu speciālistu, kā arī kvalificēta darbaspēka mobilitāti, un šās kustības virziens pamatā ir uz rietumvalstīm, kuru firmas un valdības ar dažādiem pasākumiem piesaista kvalificētus augsto tehnoloģiju speciālistus. Latvijā svarīgi būtu pieņemt, skaidri paust un principiāli ievērot politisku nostādni, ka valsts atbalsta tādu zinātni un realizē tādu Latvijas ilgtermiņa attīstības stratēģiju, kas saistīta ar ekonomikas pārstrukturēšanu uz zinātņietilpīgām un augstas pievienotās vērtības nozarēm. Tas zinātniekiem dotu perspektīvas sajūtu. Zinātnieki aizbrauc ne tikai augstāka atalgojuma labad, bet arī tāpēc, ka Latvijā savām zināšanām nesaskata pielietojumu. Rietumu zinātniskajos centros viņi var pilnīgāk realizēt savu potenciālu, just sava darba augļus. Latvijā šie speciālisti labprāt atgrieztos ne jau tikai tad, ja saņemtu augstāku atalgojumu, bet arī tad, ja justu, ka viņi vajadzīgi tautsaimniecībai un augstākajai izglītībai un valsts pret zinātni neizturas diskriminējoši. Tāda attieksme lielā mērā dotu iespēju pozitīvi risināt "smadzeņu noplūdes" problēmu un to ievirzīt izdevīgas starptautiskās sadarbības gultnē.

Augstākās izglītības kvalitāte

Pārskata ievadā jau konstatēts, ka Latvijā strauji pieaug studentu skaits, kas no tautas attīstības viedokļa vērtējams ļoti pozitīvi (sk. N.1. attēlu) . Pēc studentu skaita uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju Latvija neatpaliek no valstīm ar augstu tautas attīstības indeksu. Taču studējošo skaita pieaugumam jābūt saistītam ar augstākās izglītības kvalitātes celšanos. To var panākt, studiju programmu īstenošanā iesaistot zinātniekus, veicinot docētāju pētniecisko darbību un starptautiskās publikācijas, palielinot augstākās izglītības finansējumu, ievērojot valsts izvirzītās prasības attiecībā uz izglītības kvalitāti un tās novērtēšanu, kā arī uzlabojot augstskolu iekšējo pārvaldību. 1996. un 1997. gadā tika veikta Latvijas Zinātņu akadēmijas reorganizācija, un rezultātā daudzi akadēmiskie institūti integrējās universitātēs. Sakarā ar šīm pārmaiņām daudzi zinātnieki, kas līdz tam bija nodarbojušies tikai ar pētniecību, sāka mācīt studentus. Taču reforma notika bez finansējuma palielināšanās, tāpēc tā nav devusi pilnvērtīgus rezultātus.

N.1. attēls

Studentu skaits uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju Latvijā

1990./1991.-1999./2000. akadēmiskajā gadā

Augstākās izglītības kvalitātes jomā pastāv vairākas problēmas. Kā apgalvo daudzi mācībspēki, starptautiski konkurētspējīgu zinātnisko produkciju viņiem nav iespējams radīt tāpēc, ka zinātne ir nepietiekami finansēta, algas ir mazas, auditorijas darba slodze liela un aparatūra novecojusies. Otrs augstāko izglītību bremzējošs apstāklis ir akadēmiskā personāla vidējā vecuma palielināšanās un tas, ka jauni zinātnieki, it īpaši eksaktajās zinātnēs, akadēmiskajā apritē ienāk lēni. Zinātnieku vidējais vecums 1998. gadā bija 57 gadi (1989. gadā - 42 gadi). Daudzās augstskolās trūkst trīsdesmitgadīgu un četrdesmitgadīgu docētāju ar zinātņu doktora grādu. Tikai trīs procenti pētnieciskā un akadēmiskā personāla ir jaunāki par 35 gadiem un 20 % - jaunāki par 45 gadiem. Vislielākais zinātnieku un augstskolu docētāju skaits ir vecumgrupā no 56 līdz 65 gadiem.

Augstākās izglītības kvalitātes galvenais priekšnosacījums ir veiksmīgs zinātnieks, kas apvieno zinātnisko un docētāja darbu, ar savu pieredzi un orientēšanos zinātnes aktualitātēs spēj studentiem palīdzēt iegūt jaunas zināšanas un tās likt lietā. Latvijas Zinātnes padome, Latvijas Universitāte un dažas citas augstskolas, piešķirot zinātņu doktora grādus, vēlējot promocijas un ekspertu padomes, vērtējot zinātnisko un pedagoģisko darbību, cenšas docētājiem izvirzīt stingrus akadēmiskā darba kritērijus. Tomēr Latvijā prasību līmenis zinātniekiem un augstskolu docētājiem nav tik augsts kā Eiropas Savienības valstīs un akadēmiskā personāla kvalifikācijā ir robi. Profesors, kurš nespēj sagatavot publikācijas starptautiski atzītos zinātniskos žurnālos, nav uzskatāms par starptautiska līmeņa speciālistu un zinātnes un augstākās izglītības globalizācijas apstākļos - par pietiekami labu docētāju. Tomēr jāņem vērā, ka zinātniekiem izvirzītās prasības nevar paaugstināt, vienlaikus neuzlabojot zinātnes un augstākās izglītības finansēšanu. Sevišķi svarīga ir doktorantu gatavošana un jaunu un spējīgu Rietumu universitātēs studējušo zinātnieku piesaistīšana Latvijas augstskolām. Tas ir labas augstākās izglītības un līdz ar to arī tautas attīstības priekšnosacījums.

Jaunatnes vidū pieaugusi interese studēt sociālās un humanitārās zinātnes, bet samazinājusies vēlme studēt eksaktās zinātnes (sk. N.2. attēlu) . Kā jau ieteikts Pārskata 3. nodaļā, jaunieši būtu vairāk jārosina studēt informācijas tehnoloģijas specialitātēs, radot šīm studiju programmām labvēlīgus priekšnosacījumus. Tāpat vairāk būtu jāatbalsta to eksakto zinātņu un moderno tehnoloģiju studiju programmas, kurās Latvijā ir laba fundamentālās zinātnes bāze un zinātniskās skolas, bet pašreiz pietrūkst tieši virzības uz tehnoloģiju ieviešanu un komercializēšanu. Šo studiju virzienu atbalstīšana ir svarīga tautsaimniecības pārorientēšanai uz augsto tehnoloģiju nozarēm.

N.2. attēls

Konkurss uz budžeta finansētajām studiju vietām 1998./99. akadēmiskajā gadā

Augstākās izglītības jomā steidzami jārisina vairāki jautājumi. Studentu skaita pieaugums prasa attiecīgi palielināt profesoru un pasniedzēju skaitu un atjaunināt infrastruktūru. Jāpalielina valsts finansējums augstākajai izglītībai. Jāatceras, ka augstākā izglītība ir institūts, kas, jauniešus sagatavojot profesionālai karjerai, sekmē vidusšķiras veidošanos. Rūpīgi būtu jāizvērtē studiju virzieni, jāizspriež, kādas specialitātes ir nozīmīgas no tautsaimniecības inovatīvas attīstības viedokļa, un speciālistu gatavošana tajās jāfinansē no valsts budžeta.

Informācijas tehnoloģiju jomā Latvijas augstskolās un privātfirmās strādā kvalificēti, starptautisku atzinību guvuši speciālisti, kuri programmēšanā un citās informācijas tehnoloģiju specialitātēs varētu izglītot daudz vairāk studentu. Tam būtu nepieciešams lielāks valsts finansējums šīm studiju programmām, kā arī šo nozaru speciālistu iesaistīšanās to īstenošanā.

Latvijā ir ļoti zems zinātniskās un tehnoloģiskās pētniecības finansēšanas līmenis. Situāciju nemainot, Latvija nevar izmantot straujas tehnoloģiskās attīstības iespējas, ko sniedz globalizācija. Vēl jāapzinās, ka zinātnes un augstākās izglītības modernizēšana nav jau tikai valdības pienākums vien. Līdz šim zinātnieki paši nav sabiedrībai pietiekami izskaidrojuši zinātnes iespējas un demonstrējuši piemērus, kas liecina par tās devumu saimniecības izaugsmē un līdzsvarotā attīstībā. Zinātniekiem pašiem vairāk jāapzinās sava misija ne tikai publikāciju rakstīšanā un augstākās izglītības kvalitātes uzturēšanā, bet arī politikas ietekmēšanā un sabiedriskās domas veidošanā.

Svarīgi ir panākt, lai valdība publiski deklarē, ka Latvijas ekonomiskā attīstība bez spēcīgas pētniecības, tehnoloģiskās attīstības un augstākās izglītības nav iedomājama. Latvijai jāizmanto citu pasaules mazo valstu pieredze ekonomikas modernizēšanā. Jāatceras, ka mazu valstu ekonomisko izrāvienu pamatā bijusi tāda valsts politika, kas aktīvi atbalstījusi zinātnisko un tehnoloģisko pētniecību un augstāko izglītību.

Kas sekmētu tautas attīstību globalizācijas apstākļos? Pārskata galvenie ieteikumi

Šis izdevums Latvija. Pārskats par tautas attīstību ir viens no pirmajiem mēģinājumiem pievērst sabiedrības uzmanību globalizācijas izpausmēm Latvijā. Jācer, ka tas sekmēs diskusiju un praktiskus centienus globalizācijas iespējas izmantot ilgtspējīgas tautas attīstības veicināšanai.

Balstoties uz Pārskatā doto globalizācijas un tautas attīstības analīzi, izdevuma katrā nodaļā, tāpat kā iepriekšējos Pārskatos, doti ieteikumi valdībai, nevalstiskām organizācijām, privātsektoram, masu medijiem. Šeit sniedzam ieteikumu kopsavilkumu.

Vispārīgas atziņas

• Latvijai ir nepieciešama ilgtermiņa attīstības stratēģija, kas formulētu tautsaimniecības un sabiedrības attīstības mērķus XXI gadsimtā. Šāda stratēģija sagatavošanas posmā plaši jāapspriež.

• Lai panāktu lielāku ietekmi uz globalizācijas norisēm un kontroli pār tām, nepieciešama valdības, NVO un privātuzņēmēju sadarbība. Viena no politikas izstrādāšanas un realizēšanas formām globalizācijas apstākļos ir paplašināti politiskie tīkli, kuros pārstāvētas dažādas organizētas intereses un notiek dialogs.

• Indivīdu iespējas piedalīties globalizācijā un viņu kontroli par tās norisēm paplašina iesaistīšanās sociālos tīklos. Cilvēkiem ir lielākas iespējas ietekmēt tehnoloģiju, politiku un tirgu, ja viņi iesaistās nevalstiskās organizācijās un interešu apvienībās. Tāpēc pilsoniskās sabiedrības aktivizēšanās globalizācijas apstākļos ir viens no svarīgākajiem ilgtspējīgas attīstības priekšnosacījumiem.

• Jāveicina indivīdu globalizācijas iespējas - viņu piekļuve tehnoloģijai, informācijai, zinībām un finansēm. Informācijas un komunikāciju tehnoloģijas jāpadara daudz plašāk pieejamas. Ir nepieciešama informācijas tehnoloģiju demokratizācija. Tautas attīstību sekmētu tas, ka katrā ģimenē būtu pieejami datori, internets un kredītkartes. Šie trīs resursi ne tikai dara iespējamu elektronisko komerciju, bet arī paplašina informācijas ieguves un izglītības iespējas.

• Jāattīsta arī indivīdu globalizētiesprasme, un viņiem jāmāca rīkoties ar globalizācijas resursiem (datoriem, modernām tehnoloģijām, finansēm, internetu un jaunām zināšanu un kvalifikācijas ieguves formām), lai viņi šos resursus spētu izmantot savas dzīves kvalitātes uzlabošanai, izglītības un kvalifikācijas celšanai, darba ieguvei un veselības aizsardzībai un lai nostiprinātos pilsoniskā sabiedrība.

• Jāizmanto gan primārās globalizācijas iespējas, kas saistītas ar finansēm, kapitālu, tehnoloģiju un darbu, gan sekundārās globalizācijas iespējas, kas saistītas ar informāciju, zināšanām un sociālajiem kontaktiem. Primārās globalizācijas iespējām esot šaurākām un finansiālajiem resursiem un kapitālam grūti pieejamiem, līdzdalību globalizācijā var panākt, cilvēkus aktīvi iesaistot sekundārajā globalizācijā - mācot viņiem izmantot jaunās informācijas tehnoloģijas, veicinot izglītību, attīstot cilvēku kontaktus un sadarbību.

• Reizē ar labklājības pieaugumu sabiedrībā ir nepieciešama finanšu demokratizācija. Nākamais solis demokrātijas attīstībā ir plašāka piekļuve kapitālam un kredītiem izglītības ieguves, īpašuma iegādes, mājokļa uzlabošanas utt. vajadzībām. Jāattīsta mazā kreditēšana, un indivīdiem pašiem vairāk jādomā par personisko uzkrājumu un pensiju kapitāla veidošanu.

• Globalizētā pasaulē tautas attīstība būs arvien vairāk atkarīga no zināšanām un izglītības. Latvijā jānotur augsts iedzīvotāju izglītības līmenis, jānostiprina pašreizējās izglītības sistēmas priekšrocības un plašāk jāievieš mūsdienīgas mācību formas, arī pieaugušo izglītošanās un pārkvalificēšanās jomā.

• Valstī jāiedibina tāda zinātnes un tehnoloģiskās attīstības politika, kas ļautu attīstīt augsto tehnoloģiju un augstas pievienotās vērtības nozares. Vairāk jāatbalsta tāda zinātne un pētniecība, kas sekmētu tehnoloģiskas inovācijas un veicinātu zinātņietilpīgu ražošanas un pakalpojumu nozaru uzplaukumu. Sadarbojoties ar privātuzņēmējiem, sevišķs valsts atbalsts sniedzams augstas kvalifikācijas speciālistu gatavošanai informācijas tehnoloģijas nozarēs un šo nozaru attīstīšanai Latvijā.

• Globalizācijas apstākļos ir nepieciešama arī pārvaldības demokratizācija un iedzīvotāju lielāka līdzdalība pārvaldībā. Brīvā tirgus apstākļos daudzas organizācijas rosīgi lobē sev izdevīgu lēmumu pieņemšanu publiskās varas institūcijās. Taču nereti šie lēmumi ir vērsti uz korporatīvu un egoistisku interešu apmierināšanu un pirms to pieņemšanas nav uzklausīta publika. Tātad publiskās intereses ir iespējams pakļaut korporatīvām interesēm, kas ir bīstami tautas attīstībai. Lai tādas iespējas nebūtu, jānodrošina jautājumu izlemšanas caurredzamība un sabiedrības līdzdalība lēmumprojektu un likumprojektu apspriešanā.

• Valdība, privātsektors un indivīdi ir kopīgi atbildīgi par to, lai Latvijā veidotos konkurētspējīga tautsaimniecības struktūra un sekmīgi noritētu tautas attīstība. Taču centrālā institūcija, kurai jāveicina ekonomika un tautas attīstība, joprojām ir valsts.

• Latvijai jāizmanto citu pasaules mazo valstu pieredze ekonomikas modernizēšanā. Jāatceras, ka mazu valstu ekonomisko izrāvienu pamatā bijusi tāda valsts politika, kas aktīvi atbalstījusi zinātnisko un tehnoloģisko pētniecību un augstāko izglītību. Valdībai publiski jādeklarē, ka Latvijas ekonomiskā attīstība nav iedomājama bez spēcīgas pētniecības, tehnoloģiskās attīstības un augstākās izglītības.

1. nodaļa. Globalizācijas ekonomiskās un sociālās izpausmes

• Globalizācijas apstākļos daudz nopietnāk jādomā par lielo uzņēmumu nostiprināšanos un to uzņēmējdarbības inovatīvismu.

• Tā kā investīcijas koncentrējušās sakaru, finansiālās starpniecības un tirdzniecības jomā un galvenokārt Rīgā, tautas attīstības interesēs valsts investīcijas vajadzētu ieguldīt citās būtiski svarīgās nozarēs un visā valsts teritorijā.

• Būtu nepieciešams stimulēt multinacionālo korporāciju ražotņu un administratīvo institūciju izvietošanu Latvijā, it sevišķi ārpus Rīgas. Tas būtu iespējams, tikai vienlaicīgi attīstot infrastruktūru un telekomunikācijas, kā arī organizējot Latvijas uzņēmēju savstarpējo sadarbību un partnerattiecības ar ārvalstu uzņēmumiem.

• Valdībai jārada tādi apstākļi, kas stimulētu jaunu tehnoloģiju ieplūšanu Latvijā, lai investīcijas sekmētu eksporta pieaugumu un neradītu piesārņojošas ražotnes.

• Lai veicinātu mazo un vidējo uzņēmumu ražojumu eksportu, valstij īpaši jāatbalsta preču standartu ieviešana tajos. Sadarbojoties ar starptautiskām standartizēšanas institūcijām, jāgādā, lai Latvijā efektīvi darbotos viena centralizēta standartu institūcija, kas vietējos standartus strauji aizstātu ar starptautiskiem. Sertifikāts, kas apliecina uzņēmuma atbilstību starptautiskam standartam, uzlūkojams par svarīgu kreditēšanas kritēriju.

• Latvijas uzņēmēju asociācijām savi ārzemju kolēģi rosīgi jāinformē par uzņēmējdarbības iespējām un panākumiem Latvijā un šajā virzienā jārīkojas saskaņoti. Lai iekļūtu un noturētos starptautiskos tirgos, Latvijas uzņēmumiem jābūt daudz radošākiem un jāveido kopīgi piegāžu un pārdošanas tīkli.

• Jāpalīdz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem sadarboties ar multinacionālām korporācijām, veidojot sadarbības tīklus.

• Valsts un pašvaldību institūcijām būtu jāveicina sekundārās globalizācijas iespējas (informācijas pieejamība, plašāki sociālie kontakti). Mazās bibliotēkas un reģionālie NVO centri jāizmanto kā informācijas izplatīšanas vietas.

• Pastiprināta uzmanība vietējo pašvaldību līmenī jāvelta svešvalodu, datorprasmes un projektvadības mācīšanās un pieaugušo izglītošanās iespējām, šajā nolūkā plaši izmantojot valsts un starptautisko organizāciju atbalstu.

• Starptautisko attīstības programmu īstenošanā centrālās valdības kontrolētājloma jāsamazina līdz konsultatīvam līmenim, ļaujot tieši pašvaldībām sacensties par starptautiski finansētiem reģionu attīstības projektiem.

2. nodaļa. Pārvaldība globalizācijas un eirointegrācijas apstākļos

• Valsts pārvaldībai jānodrošina, lai likumdošanas process būtu caurredzams un lai nevalstiskajām organizācijām likumdošanas procesā būtu iespējama strukturēta informācijas apmaiņa ar valsts pārvaldības institūcijām. Jārada iespēja piedalīties tiesisko aktu projektu apspriešanā pirms to virzīšanas apstiprināšanai Saeimā un Ministru kabinetā. Tādu iespēju var radīt, piemēram, labojot Ministru kabineta noteikumus nr. 160 "Ministru kabineta iekšējās kārtības un darbības noteikumi" un iedibinot mehānismu, kas iedzīvotājiem dotu iespēju piekļūt tiesisko aktu projektiem un paust savu viedokli par tiem.

• Lai pašvaldību un reģionu attīstība būtu līdzsvarota, pēc iespējas ātrāk jāizšķiras par administratīvi teritoriālās un reģionālās reformas modeli, kā arī jāpaātrina administratīvi teritoriālās reformas īstenošana.

• Ļoti svarīga pārvaldības demokratizācijā ir valdības politikas un iniciatīvu izskaidrošana, sabiedrības informēšana, iedzīvotāju viedokļu noskaidrošana un atgriezeniskās saiknes nodrošināšana.

• Jāīsteno atklāta diskusija par valdības politikas prioritātēm un ilgtermiņa mērķiem. Tā sekmētu sabiedrības vienošanos par kopīgiem tautas attīstības mērķiem, veicinātu nācijas konsolidāciju un indivīdu solidarizēšanos kopīgo tautas attīstības mērķu sasniegšanai, mazinātu neuzticēšanos valdībai un politiķiem.

• Rūpīgi jāanalizē, kādas sekas būs dažādu Eiropas Savienības tiesisko normu iestrādāšanai Latvijas likumos. Ir svarīgi, lai likumu saskaņošana notiktu nevis mehāniski, bet gan analizējot jauno normu ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību, tiesību sistēmu, valsts budžetu, kā arī tautas attīstību.

• Mehānisms, kā uzlabot pārņemamo tiesisko aktu kvalitāti un kā tos pielāgot Latvijas apstākļiem, ir pārņemamo tiesisko normu apspriešana sabiedriskās konsultatīvās padomēs un nevalstiskās organizācijās, kuras sadarbojas ar ministrijām.

3. nodaļa. Informācijas sabiedrība un jaunās tehnoloģijas

• Valsts politikas līmenī informācijas sabiedrības veidošana Latvijā jāpasludina par valsts prioritāti.

• Jāveicina telekomunikāciju infrastruktūras attīstība, paātrinot tirgus liberalizāciju un panākot, ka telekomunikāciju pamatpakalpojumu sniegšanā drīzāk izbeidzas Lattelekom monopolstāvoklis. Visā valsts teritorijā jānodrošina kvalitatīvi telekomunikāciju pakalpojumi un interneta pieslēgums par sociāli pieņemamu cenu.

• Jāveicina jauno tehnoloģiju apgūšana un izmantošana visos izglītības līmeņos. Skolas jānodrošina ar datortehniku, programmatūru un interneta pieslēgumu. Jāiedibina vienveidīgas prasības attiecībā uz IT zināšanu minimālo līmeni. Jāizstrādā jauno tehnoloģiju mācīšanas programmas un šo tehnoloģiju lietošanā jāapmāca skolotāji.

• Jāturpina veidot un atbalstīt sabiedriskus interneta izmantošanas punktus, īpašu uzmanību pievēršot mazāk attīstītajiem valsts reģioniem. Bibliotēkas jāattīsta par universālām informācijas ieguves vietām.

• IT nozare jāpārvērš par vadošo Latvijas tautsaimniecības nozari. Jāstimulē privātsektora un ārvalstu investīcijas IT nozarē, jārada labvēlīgs režīms mazo un vidējo IT uzņēmumu attīstībai, jāveicina IT pakalpojumu eksports. Jāattīsta profesionālā un akadēmiskā IT izglītība, nodrošinot augsta līmeņa speciālistu gatavošanu lielā skaitā.

• Lai būtu iespējams garantēt valsts un indivīda drošību, likumos jāiestrādā normas, kas indivīdu un valsti pietiekami aizsargātu pret datu un tehnoloģiju izmantošanu ļaunprātīgos nolūkos. Jāpanāk, lai tiesībsargājošo struktūru darbinieki varētu iegūt zināšanas un iemaņas, kas nepieciešamas, lai sabiedrību un indivīdu reāli aizsargātu pret datornoziegumiem.

• Jāizdara personas datu aizsardzībai nepieciešamie grozījumi likumos un jāizstrādā to iedzīvināšanas mehānismi.

4. nodaļa. Tirgus ekonomika, demokrātija, globalizācija un jaunatne

• Jāveicina sabiedrības izpratne par daudzveidības, tolerances un cilvēktiesību nozīmi.

• Jāsekmē korupcijas apkarošanas likumu uzlabošana un pilnveidošana, korupcijas novēršanā aktīvāk jāizmanto iespējas, ko var dot vietējās un starptautiskās nevalstiskās organizācijas, kā arī starptautiskā sadarbība ES ietvaros.

• Valsts nedrīkst norobežoties no labklājības problēmu risināšanas. Valstij jācenšas kavēt tālāku ekonomisko noslāņošanos, jo ekonomiska atstumtība veicina pilsonisku atstumtību. Galu galā tā kavē arī tirgus attīstību un ekonomisko augsmi. Gan valstij, gan nevalstiskajām organizācijām aktīvāk jāstiprina cilvēku ticība, ka tirgus ekonomika, demokrātija un globalizācija var veicināt tautas attīstību.

• Daudz lielāka vērība jāpievērš izglītības jautājumiem, jo jaunatne ir tā sabiedrības daļa, kuras izaugsmes un attīstības iespējas visvairāk saistītas ar globalizācijas sasniegumu izmantošanu. Pašreiz, kad tik stipri izplatīta nabadzība un daudzas ģimenes ir trūcīgas, valstij jāuzņemas pienākums skolās nodrošināt piekļuvi jaunajām informācijas tehnoloģijām un to lietošanas prasmju apguvi.

Statistikas pielikums

Statistikas pielikums sagatavots saskaņā ar ANO Attīstības programmas (UNDP) paredzētajiem rādītājiem. Tajā ietvertā informācija raksturo tautas attīstību, cilvēku iespējas Latvijas ekonomiskos sasniegumus izmantot savas dzīves uzlabošanai. Statistikas pielikumā atspoguļoti nozīmīgākie sociālos procesus veicinošie faktori: veselība, izglītība, apkārtējā vide, nodarbinātība u.c. Pielikuma gatavošanā izmantota Centrālajā statistikas pārvaldē pieejamā informācija. Vajadzības gadījumā papildu dati ievākti no citām ministrijām, iestādēm un starptautiskām organizācijām.

Statistiskā informācija, kura izmantota pielikuma tabulās, lielākoties ir iegūta pēc starptautiski lietotas metodoloģijas. Par dažiem rādītājiem vienīgie pieejamie dati ir no 1989.gada tautas skaitīšanas.

Statistikas pielikuma tabulās minētā informācija dažviet atšķiras no informācijas, kura bija publicēta 1998. gada Pārskatā par tautas attīstību. Tas saistīts ar jaunu informācijas avotu izmantošanu un atsevišķu datu precizēšanu.

Piemēram, Eiropas norēķinu vienībās izteikts reālais iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standartiem tiek publicēts, pamatojoties uz Eiropas Savienības statistikas biroja publicēto informāciju. CSP precizējusi iekšzemes kopproduktu par 1997.gadu, līdz ar to rādītāji, kuri rēķināti pret IKP, ir mainījušies. Ir mainīti atsevišķi izglītības indikatoru nosaukumi, līdz ar to tie mainījušies pēc satura.

Tautas attīstības indekss: Latvija

	Jaundzimušo	Pieaugušo	Visu līmeņu	Reālais IKP	Mūža	Izglītības	Iekšzemes	Tautas	Vieta pēc reālā
	paredzamais	lasītprasmes	izglītības iestāžu	uz vienu	ilguma	indekss	kopprodukta	attīstības	IKP uz vienu
	mūža ilgums,	līmenis,	apmeklētāju	iedzīvotāju,	indekss		(IKP) indekss	indekss	iedzīvotāju
	gadi	%	īpatsvars	PPP$1					PPP$1, mīnusa
1997	70,0	99,0	74,0	5485	0,75	0,91	0,67	0,775	...

1 Statistics in focus, Economy and Finance Theme 2-XX/1999, National Accounts. Gross Domestic product First results for 1998, Eurostat.

 

Tautas attīstības raksturojums

	Jaundzimušo	Dzemdētāju	Iedzīvotāju	Zinātniskajā	Visu līmeņu	Augstākās izglītības		Dienas	Televizoru	Reālais IKP uz	IKP uz
	paredzamais	mirstība	skaits uz	pētniecībā	mācību iestāžu	pakāpes studentu īpatsvars		laikrakstu1	skaits uz 100	vienu iedzī-	vienu iedzī-
	mūža ilgums,	uz 100 000	vienu ārstu	strādājošie	apmeklētāju	19-23 g.v. iedzīvotāju vidū, %		eksemplāru	iedzīvotājiem	votāju, izteikts	votāju USD
	gadi	dzimušajiem		uz 1000	īpatsvars	------------------------		skaits uz 100		Eiropas norēķinu
				iedzīvotājiem	7-23 g.v. iedzī-	Kopā	siev.	iedzīvotājiem		vienībās, pēc
					votāju vidū, %					pirktspējas pari-
										tātes standartiem3
1993	67,2	30	274	2	68,2	21,5	...	35,6	42,2	...	842
1994	66,4	58	296	2	69,5	22,2	...	23,1	...	...	1432
1995	66,7	37	336	2	71,6	26,5	...	12,4	...	4300	1769
1996	69,3	40	348	2	71,6	37,6	44,8	22,5	1032	4700	2061
1997	70,0	42	293	2	74,0	43,1	51,2	16,0	1022	5200	2283
1998	69,9	43	306	2	75,8	50,5	62,8	12,4	1022	5500	2612

1 Iznāk 4-6 reizes nedēļā.

2 Uz 100 mājsaimniecībām.

3 Statistics in focus, Economy and Finance Theme 2-XX/1999, National Accounts. Gross Domestics product First results for 1998, Eurostat.

 

Sabiedrībai nevēlamas parādības

	Bezdarbs, %	Pieaugušie	Bagātāko	Inflācija	Satiksmes	Šķirtas	Nereģistrētā	pašnāvību skaits uz		Sēra un
	no ekonomiski	(15 g.v. un	20% un	gadā, % pret	negadījumos	laulības, % no	laulībā	100 000 iedzīvotājiem		slāpekļa izplūde,
	aktīvajiem	vecāki) ar	nabadzīgāko	iepriekšējo	bojā gājušo	noslēgtajām	dzimuši bērni,			kg NO2 un SO2
	iedzīvotājiem	nepabeigtu	20% iedzīvo-	gadu	skaits uz	laulībām	%	-------------------------		uz vienu
		vidējo	tāju ienākumu		100 000					iedzīvotāju
		izglītību, %1	attiecība		iedzīvotājiem			vīr.	siev.
1993	5,8	39,6	4,0	209,2	26	70,4	23,0	72,2	16,8	20,1
1994	6,5	39,6	4,5	135,9	28	72,7	26,4	70,9	14,3	24,3
1995	6,6	39,6	...	125,0	24	70,6	29,9	70,8	14,7	18,3
1996	7,2	39,6	4,6	117,6	22	62,8	33,1	64,2	13,3	21,5
1997	7,0	39,6	4,7	108,4	21	63,0	34,8	61,6	13,7	17,6
1998	9,2	39,6	5,3	104,7	26	64,4	37,1	59,7	12,3	16,8

1 1989.g. tautas skaitīšanas dati.

 

Sieviešu un vīriešu atšķirības (sievietes % pret vīriešiem)

	Jaundzimušo	Iedzīvotāju skaits	Jaunieši, kas	Absolventi, kas	Augstākās	Nodarbinātie	Bezdarbnieki	Darba samaksa
	paredzamais	(gada beigās)	apgūst vidējās	beiguši vidējās	izglītības pakāpes			valsts sektorā
	mūža ilgums		izglītības pakāpes	izglītības pakāpes	studentu skaits
			mācību	augstākā posma	(19-23 g.v.)
			programmas	mācību programmas
1993	119,8	115,5	100,2	100,4	106,7	96,3	113,5	77,0
1994	120,0	115,8	107,2	118,9	133,0	94,6	107,9	77,0
1995	120,3	115,9	108,0	120,1	118,0	95,7	109,7	73,3
1996	118,3	116,0	103,5	...	120,0	95,7	120,8	72,7
1997	118,2	115,9	101,8	132,1	141,5	96,4	146,2	74,1
1998	117,9	115,9	101,0	124,1	160,4	94,2	141,1	75,0

Sieviešu stāvoklis

	Jaundzimušo	Pirmās	Dzemdētāju	Vidējās	Vidējās	Augstākās	Sieviešu	Sieviešu	Sieviešu
	paredzamais	laulības	mirstība	izglītības mācību	izglītības	izglītības pakāpes	īpatsvars	īpatsvars	īpatsvars
	mūža ilgums,	noslēgšanas	uz 100 000	programmas ap-	pakāpes studenšu	absolvenšu	nodarbināto	vadītāju un	parlamenta
	gadi	vidējais vecums	dzimušajiem	gūstošo 11-18 g.v	īpatsvars 18 g.v.	īpatsvars 19-23 g.v.	vidū, %	speciālistu	deputātu vidū, %
				sieviešu un vīriešu	sieviešu vidū, %	sieviešu vidū, %		vidū, %1
				skaita attiecība, %
1993	73,8	22,5	30	...	50,1	...	49,0	...	15
1994	72,9	22,5	58	...	54,0	...	48,6	...	15
1995	73,1	22,8	37	...	53,8	...	48,9	...	8
1996	75,6	23,2	40	85,8	...	44,8	48,9	59,9	8
1997	75,9	23,6	42	87,2	...	51,2	49,1	59,3	17
1998	75,5	24,0	43	87,4	50,8	62,8	48,5	58,3	17

1 Darbaspēka apsekojums.

 

Demogrāfiskais raksturojums

	Iedzīvotāju	Iedzīvotāju skaita	Summārais	Kontraceptīvo	Apgādājamo	60.g.v. un vecāku	Paredzamais mūža ilgums 60.g.v.
	skaits miljonos	pieaugums gadā	dzimstības	līdzekļu lietošana	īpatsvars, %	iedzīvotāju īpatsvars,	--------------------------------
	(gada beigās)		koeficients	15-44 g.v., %		% (gada beigās)	vīr.	siev.
1993	2,6	-1,6	1,5	-	43,2	18,8	14,5	20,1
1994	2,5	-1,4	1,4	18,9	43,2	18,9	16,2	19,7
1995	2,5	-1,1	1,3	18,9	43,1	19,1	14,2	19,3
1996	2,5	-0,9	1,2	20,7	42,3	19,4	14,8	21,2
1997	2,5	-0,9	1,1	...	42,2	19,9	14,2	21,3
1998	2,4	-0,8	1,1	...1	49,3	20,3	14,3	20,9

1 Sievietes - 60%, vīrieši - 56%. Iedzīvotāju reproduktīvās veselības apsekojums.

 

Veselības rādītāji

	Mirstība no	Mirstība no	Reģistrētais	Pieaugušie, kuri smēķē,		Iedzīvotāju	Veselības	Valsts	Kopējie
	asinsrites	ļaundabīgajiem	alkohola patēriņš,	%		skaits uz	apdrošināšana	izdevumi	izdevumi
	sistēmas slimībām,	audzējiem,	litros uz	----------------------------		vienu ārstu		veselībai, % no	veselībai,
	% no kopējās	% no kopējās	vienu pieaugušo	vīr.	siev.			visiem valsts	% no IKP
	mirstības	mirstības						izdevumiem
1993	56,2	14,1	8,1	...	...	274	...	9,7	4,1
1994	55,9	13,6	9,5	551	171	296	...	13,4	4,1
1995	55,8	14,1	9,1	...	...	336	...	15,4	3,9
1996	55,5	16,2	8,3	...	...	348	...	9,9	3,9
1997	55,5	16,4	8,5	...	...	293	...	9,9	3,9
1998	55,5	16,6	8,8	622	272	306	...	9,4	3,9

1 Dzīves apstākļu pētījums 1994.gadā.

2 Latvijas iedzīvotāju (16-64 g.v.) veselību ietekmējošo paradumu pētījums, 1998.

 

Izglītības rādītāji

	Visu līmeņu	Skolēnu skaits	Skolēnu skaits	Studentu skaits	Izdevumi	Izdevumi uz	Valsts izdevumi	Kopējie izdevumi
	izglītības iestāžu	izglītības pamat-	vidējā izglītības	augstākajā	augstākajai	vienu augstskolas	izglītībai,	izglītībai,
	apmeklētāju	pakāpē, % no	pakāpē, % no	izglītības pakāpē,	izglītībai, % no	studentu	% no visiem	% no IKP
	īpatsvars, %,	7-15 g.v.	16-18 g.v.	% no 19-23 g.v.	visiem izglītības		valsts izdevumiem
	7-23 g.v.	iedzīvotāju skaita	iedzīvotāju skaita	iedzīvotāju skaita	izdevumiem
1993	68,2	93,6	82,4	21,5	14,1	...	...	6,1
1994	69,5	91,6	81,7	22,2	13,6	...	...	6,1
1995	71,6	87,6	82,0	26,5	12,0	...	...	6,7
1996	71,6	90,6	85,7	37,6	12,3	...	14,6	5,7
1997	74,0	91,1	90,5	43,1	16,1	...	14,6	5,6
1998	75,8	91,4	93,9	50,5	14,3	...	15,7	6,5

 

Tautas intelektuālais potenciāls

	Zinātnieki un tehniskie	Kopējie izdevumi pētījumiem	Absolventi vidējā	Absolventi augstākajā	Zinātnisko grādu ieguvuši,
	darbinieki uz	un izstrādnēm, % no IKP	izglītības pakāpē, % no	izglītības pakāpē, % no	% no visiem beidzējiem
	1000 iedzīvotājiem		iedzīvotājiem 18 gadu vecumā	iedzīvotājiem 23 gadu vecumā
1993	2,6	0,49	...	...	...
1994	2,1	0,41	75,2	16,9	...
1995	2,1	0,51	74,9	21,7	...
1996	1,9	0,46	71,6	28,2	...
1997	1,8	0,42	73,8	30,6	...
1998	1,8	0,42	76,2	31,7	...

 

Nodarbinātība

	Nodarbinātie,	Nodarbināto iedzīvotāju sadalījums,			Darbaspēka	Nodarbināto	Arodbiedrībās	Darba nedēļas	Izdevumi
	% no iedzīvotāju	% no nodarbināto kopskaita			nomaiņa	iedzīvotāju ienākumu	apvienoto nodarbināto	ilgums,	darbaspēka tirgus programmām
	kopskaita	lauksaimniecība	rūpniecība	pakalpojumi		pieaugums, %	īpatsvars	stundas	tūkst. Ls
1993	46,6	19	29	52	...	120	...	39,5	8219,3
1994	42,5	19	27	54	...	52	...	39,5	10184,6
1995	41,6	18	26	56	...	25	...	40,8	11856,6
1996	40,9	18	26	56	...	10	...	39,9	14860,2
1997	42	19	26	55	...	22	...	41,3	17434,2
1998	42,6	18	24	58	...	11	...	40,8	18801,6

 

Bezdarba rādītāji (gada beigās)

	Bezdarbnieku skaits,	Bezdarba līmenis, %		Bezdarbnieki jaunieši	Izdevumi bezdarb-	Ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars
	tūkstošos	------------------------------------		(15-24 gadi), % no	nieku pabalstiem	------------------------------------
		Kopā	siev.	bezdarbnieku	% no visiem	vairāk nekā 6 mēneši	vairāk nekā 12 mēneši
				kopskaita	valsts izdevumiem
1993	76,7	5,8	...	17,41	2,0	32,9	3,5
1994	83,9	6,5	6,9	18,3	0,6	43,0	17,7
1995	83,2	6,6	7,0	20,2	1,7	45,0	25,5
1996	90,8	7,2	8,1	20,0	2,0	54,5	31,2
1997	84,9	7,0	8,5	18,1	2,1	62,0	38,1
1998	111,4	9,2	11,0	16,4	1,6	...	26,3

1Līdz 18 gadiem

 

Izdevumi aizsardzības vajadzībām un izdevumu nesabalansētība

	Izdevumi aizsardzības vajadzībām miljoni	USD (1995.g.cenās)	Izdevumi aizsardzībai, % no IKP	Izdevumi aizsardzībai, % no kopējiem
	USD uz 1 iedzīvotāju, (1995.g.cenās)			izdevumiem izglītībai un veselībai
1993	....	....	0,8	8,2
1994	....	....	0,8	9,1
1995	...	....	-	-
1996	...	...	0,7	7,7
1997	...	...	0,7	7,4
1998	...	...	1,0	9,4

 

Dabas resursi

	Teritorija, tūkst. km2	Apdzīvojuma blīvums,	Lauksaimniecībā	Mežu platība,	Meliorētā zeme,	Iekšējie atjaunojamie	Ikgadējais ūdens
		cilvēki uz km2	izmantojamā zeme,	% no teritorijas	% no lauksaimniecībā	ūdens resursi uz vienu	patēriņš uz vienu
			% no teritorijas		izmantojamās zemes	iedzīvotāju, 1000 m3	iedzīvotāju, m3
1993	64,6	40,0	39,3	44,0	30,1	5,81	196,8
1994	64,6	39,4	39,3	44,0	...	7,2	187,1
1995	64,6	38,9	39,3	44,6	...	7,2	181,1
1996	64,6	38,6	39,0	44,3	62,0	4,1	172,4
1997	64,6	38,2	39,0	44,9	62,0	6,7	163,7
1998	64,6	37,9	38,7	44,2	62,8	10,0	149,7

1 Pārskats par tautas attīstību 1995.

 

Nacionālā ienākuma rādītāji

	Iekšzemes	Lauksaimniecības	Rūpniecības	Pakalpojumi,	Personiskais	Iekšzemes	Ieņēmumi	Valsts	Eksports,	Imports,
	kopprodukts	produkcija,	produkcija,	% no IKP	patēriņš,	investīcijas ,	no nodokļiem,	izdevumi,	% no IKP	% no IKP
	(IKP) milj.latu	% no IKP	% no IKP		% no IKP	% no IKP	% no IKP	% no IKP
1993	1467,0	12	35	53	52,5	13,8	31,2	28,1	73,2	57,0
1994	2042,6	10	31	59	58,7	14,9	24,8	39,6	46,5	44,4
1995	2349,2	11	33	56	62,6	15,1	27,1	35,7	46,9	49,3
1996	2829,1	9	31	60	67,6	18,1	33,7	39,3	50,9	59,0
1997	3275,5	6	32	62	66,6	18,8	33,0	39,4	51,0	59,5
1998	3773,5	5	29	66	63,9	20,1	34,6	41,7	47,7	61,0

Tautsaimniecības attīstības tendences

	IKP pieaugums gadā1	IKP pieaugums gadā	Inflācija gadā,	Eksporta pieaugums gadā,	Budžeta pārsniegums vai
		uz vienu iedzīvotāju1	% pret iepriekšējo gadu	% no IKP	deficīts, % no IKP
1993	-14,9	-13,4	209,2	-6,7	-0,1
1994	0,6	2,3	135,9	-6,2	-1,98
1995	-0,8	0,5	125,0	6,9	-3,1
1996	3,3	4,4	117,6	11,2	-1,4
1997	8,6	9,6	108,4	7,0	1,2
1998	3,6	4,4	104,7	3,5	0,1

1 Salīdzināmās cenās

 

Vardarbība un noziedzība

	Ieslodzītie uz	Nepilngadīgie	Reģiostrēto	Ar narkotiskām vielām	Vīriešu izdarītas	Reģistrētas izvarošanas
	100 000 iedzīvotājiem	noziedznieki, % no	izvarošanu skaits uz	saistīti noziegumi uz	slepkavības ar	uz 100 000 sievietēm
		notiesāto kopskaita	100 000 iedzīvotājiem	100 000 iedzīvotājiem	iepriekšēju nodomu uz
					100 000 vīriešiem
1993	208,7	10,8	5,0	8,4	12,7	9,3
1994	253,6	10,5	5,1	10,9	9,7	9,4
1995	256,9	10,9	6,3	10,8	13,7	11,7
1996	250,3	11,9	5,2	14,5	18,0	9,7
1997	252,6	13,1	4,8	17,3	15,7	9,0
1998	237,9	13,0	3,4	15,8	17,0	6,3

Labklājība, nabadzība un sociālie izdevumi

	Reālais IKP uz vienu	Rūpniecības īptsvars	Ienākumu līmenis,	Izdevumi	Kopējie izdevumi	Kopējie izdevumi
	iedzīvotāju, izteikts	iekšzemes kopproduktā	20% bagātāko pret	sociālajai aizsardzībai,	izglītībai,	veselībai,
	Eiropas norēķinu vienībās,		20% nabadzīgākajiem	% no IKP	% no IKP	% no IKP
	pēc pirktspējas
	paritātes standartiem1
1993	...	35	4,0	9,2	6,1	4,1
1994	...	31	4,5	11,8	6,1	4,1
1995	4300	33	-	11,6	6,7	3,9
1996	4700	31	4,6	14,7	5,7	3,9
1997	5200	32	4,7	14,0	5,8	3,9
1998	5500	29	5,3	14,3	6,5	3,9

1 Statistics in focus Economy and Finance Theme 2-XX/1999, National Accounts Gross Domestic product First results for 1998, Eurostat.

 

Sakaru līdzekļi

	Radioaparātu	Televizoru	Kinoteātru	Muzeju	Dienas laikrakstu	Izdoto	Nosūtīto	Telefona	Automobiļi
	skaits uz 100	skaits uz 100	apmeklējumi	apmeklējumi	eksemplāru	grāmatu skaits	vēstuļu skaits	aparāti uz 100	uz 100
	iedzīvotājiem	iedzīvotājiem	gadā uz vienu	gadā uz vienu	skaits uz 100	uz 100 000	uz vienu	iedzīvotājiem	iedzīvotājiem
			cilvēku	cilvēku	iedzīvotājiem	iedzīvotājiem	iedzīvotāju
1993	...	42	0,7	0,5	35,6	61,9	10	27	14,3
1994	...	-	0,6	0,5	23,1	65,4	7	28	9,9
1995	...	-	0,4	0,5	12,4	78,2	7	29	13,3
1996	611	1031	0,4	0,5	22,5	78,9	11	30	15,3
1997	591	1021	0,5	0,6	16,0	94,0	12	31	17,6
1998	581	1021	0,6	0,6	12,4	106,4	12	34	19,8

1 Uz 100 mājsaimniecībām

 

Urbanizācija

	Pilsētnieku skaits, % no	Pilsētnieku skaita	Iedzīvotāju skaits lielākajā	Iedzīvotāju skaits pilsētās	Iedzīvotāju skaits pilsētās
	iedzīvotāju kopskaita	pieauguma temps gadā	pilsētā, % no visiem	ar vairāk nekā 40 tūkst.	ar vairāk nekā 40 tūkst.
	(gada beigās)		pilsētniekiem (gada beigās)	iedzīvotāju, % no visiem	iedzīvotāju, % no visiem
				pilsētniekiem (gada beigās)	iedzīvotājiem (gada beigās)
1993	69,2	-0,9	48,2	73,4	50,8
1994	69,1	-1,6	48,1	73,2	50,6
1995	69,0	-1,2	47,9	73,1	50,4
1996	69,1	-0,8	47,6	72,9	50,3
1997	69,1	-0,9	47,5	72,8	50,3
1998	69,0	-0,8	47,3	72,7	50,2

Avoti, literatūra

Ievadā izmantoti šādi avoti:

Agger, B. 1998. Critical Social Theories. Westview Press. Boulder, Colorado.

Albrow, M. 1997. The Global Age. Stanford University Press. Stanford, California.

Bourdieu, P. 1998. Acts of Resistance: Against the Tyranny of the Market. The New York Press. New York.

Centrālā statistikas pārvalde. 1999. Latvijas statistikas gadagrāmata 1999. Rīga.

Chomsky, N. 1999. Profit over People: Neoliberalism and Global Order. Seven Stories Press. New York, Toronto, London.

Eglīte, I., Grīnberga, H., Rozenbergs, G., Zirnis, E. (red.). 1999. Millennium. Skats uz Latviju. Latvijas Zinātņu akadēmija; Valters un Rapa. Rīga.

Eurostat. 1998. The Economic Accounts of the European Union. Eurostat. Luxembourg.

Featherstone, M., Lash, S., Robertson, R. (eds). 1995. Global Modernities. Sage Publications. London; Thousand Oaks; New Delhi.

Friedman, T.L. 1999. The Lexus and the Olive Tree: Understanding Globalisation. Farrar, Straus and Giroux. New York.

Ghai, D., De Alcantara, C.H. 1995. Globalisation and Social Integration: Patterns and Processes: A policy paper commissioned by UNDP for the World Summit for Social Development. United Nations Research Institute for Social Development. Copenhagen.

Giddens, A., Pierson, C., Fierson, C. 1998. Conversations with Anthony Giddens: Making Sense of Modernity. Stanford University Press. Stanford, California.

Robertson, R. 1996. "Maping the Global Condition: Globalization as a Central Concept". Featherstone, M. (ed.). Global Culture: Nationalism, Globalization and Modernity. Sage Publications. London; Thousand Oaks; New Delhi.

United Nations Conference on Trade and Development. 1999. World Investment Report 1999: Foreign Direct Investment and the Callenge of Development. UNCTAD. New York; Geneva.

United Nations Development Programme. 1999. Human Development Report 1999. Oxford University Press. New York.

Wallerstein, I. 1990. "Societal Development, or Development of the World-System?". Albrow, M., King, E. (eds). Globalization, Knowledge and Society. Sage Publications. London; Newbury Park; New Delhi.

Ievada attēlos izmantoti šādi avoti:

0.1., 0.2., 0.3., 0.4. attēls, Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas statistikas gadagrāmata 1992-1999. Rīga; 0.5. attēls, Narkoloģijas centra dati; 0.6., 0.7. attēls, Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas statistikas gadagrāmata 1992-1999. Rīga; 0.8. attēls, Centrālā statistikas pārvalde. Mājsaimniecību budžeta pētījuma rezultāti ; 0.9. attēls, Centrālās statistikas pārvaldes Darbaspēka izlases apsekojuma dati; 0.10. attēls, Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas statistikas gadagrāmata ; 0.11. attēls, Centrālā statistikas pārvalde. Izglītības iestādes Latvijā 1998./99. mācību gada sākumā; Latvijas statistikas gadagrāmata ; 0.12. attēls, Centrālās statistikas pārvaldes Darbaspēka izlases apsekojuma dati un Nodarbinātības valsts dienesta dati; 0.13. attēls, Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas statistikas gadagrāmata ; Nodarbinātības valsts dienesta dati; 0.14. attēls, Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas statistikas gadagrāmata ; Latvijas Statistikas institūts. Latvijas rajoni un lielākās pilsētas: Statistikas gadagrāmata .

1. nodaļā izmantoti šādi avoti:

Centrālā statistikas pārvalde. 1999. Ziņojums par Mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 1998. gadā. Rīga.

Dimza, V. 1999. Inovatīvas attīstības valstis - augstas labklājības valstis. Diena . 1999, 1. septembris.

Dimza, V. 1999. The Role of Innovation and Science in Increasing the Competitiveness of the Latvian Economy in a Global Market. SSE Riga Working Papers. 1999: 5(27).

European Bank for Reconstruction and Development. 1999. Latvia: Country Profile.

International Bank for Reconstruction and Development. 1998. World Development Report 1998/99. http://www.worldbank.org/wdr/wdr98.

International Monetary Fund. 1999. Republic of Latvia: Selected Issues and Statistical Appendix. Working Paper.

Krastiņš, M. 1999. Multinacionālās korporācijas un nacionālā suverenitāte. Maģistra darbs. Latvijas Universitāte. Rīga.

Latvijas Republikas Finansu ministrija. 1998. Pārskats par starptautiskajām palīdzības programmām Latvijā. Statistiskais pielikums. Rīga.

United Nations Development Programme. 1999. Human Development Report 1999. Oxford Unviersity Press. New York.

University of Latvia. 1998. Latvia in a Globalized World-Economy: Humanities and Social Sciences Latvia 4(21). Riga.

1. nodaļas tabulās izmantoti šādi avoti:

1.1. tabula, Centrālās statistikas pārvaldes dati; 1.2. tabula, Centrālās statistikas pārvaldes dati; 1.3. tabula, European Bank for Reconstruction and Development. 1999. Latvia: Country Profile ; 1.4. tabula, European Bank for Reconstruction and Development. 1999. Latvia: Country Profile ; 1.5. tabula, Centrālā statistikas pārvalde. 1999. Tūrisms Latvijā: Statistisks biļetens ; 1.6. tabula, European Bank for Reconstruction and Development. 1999. Latvia: Country Profile ; 1.7. tabula, Human Development Report 1999 ; 1.8., 1.9., 1.10. tabula, Centrālā statistikas pārvalde. Ziņojums par Mājsaimniecību budžetu pētījumu rezultātiem 1998. gadā.

1. nodaļas attēlos izmantoti šādi avoti:

1.1., 1.2., 1.3., 1.4., 1.5., 1.6. attēls, Centrālās statistikas pārvaldes dati; 1.7., 1.8. attēls, Finansu ministrija, 1998. Pārskats par starptautiskajām palīdzības programmām Latvijā: Statistiskais pielikums ; 1.9. attēls, European Bank for Reconstruction and Development. 1999. Latvia: Country Profile ; 1.10. attēls, Centrālā statistikas pārvalde. Darbaspēka apsekojums, 1998. gada novembris .

2. nodaļā izmantoti šādi avoti:

OECD (Organisation for Economic Co-operation and Development). 1996. Training Civil Servants for Internationalisation. SIGMA papers No. 3. Paris.

OECD. 1996. The Internationalisation of Policy-Making: Institutional and Organisational Options to Integrate Domestic and International Aspects of Policy-Making. SIGMA papers No. 6. Paris.

OECD. 1998. Preparing Public Administrations for the European Administrative Space. SIGMA papers No. 23. Paris.

Scharpf, F. 1999. Governing in Europe: Effective and Democratic? Oxford University Press. Oxford.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. 1999. Paskaidrojuma raksts reģionālā administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas koncepcijai. Rīga.

Wallace, H., Wallace, W. 1998. Policy-Making in the European Union. 3rd ed. Oxford University Press. Oxford.

2. nodaļas tabulās izmantoti šādi avoti:

2.1. tabula, LR Ārlietu ministrijas dati; 2.2. tabula, Sociāli korelatīvo datu sistēmas. Latvijas iedzīvotāju aptauju rezultāti (1998-99).

2. nodaļas kartēs izmantoti šādi avoti:

Pašvaldību lietu pārvalde, Pašvaldību teritoriālās reformas sekretariāts. 1999. Administratīvi teritoriālā reforma. Rīga.

3.nodaļā izmantoti šādi avoti:

Bell, D. 1976. The Coming of Post-Industrial Society: A Venture in Social Forecasting. Basic Books, 1999.

Brikše, I. 1999. Man and Society in the Changing Environment of Information in Latvia. 3rd International Conference "Information Technologies and Telecommunications in Baltic States". DT Media Group. Riga.

Centrālā statistikas pārvalde. 1998. Latvijas statistikas gadagrāmata 1998. Rīga.

Grieves, M. (ed.). 1998. Information Policy in the Electronic Age. Bowker-Saur. New Jersey.

Karnītis, E. 1999. "Latvia on the Way Toward the Information Society: The International Context". Baltic IT Review . No 1(12).

Latvijas Attīstības aģentūra. 1999. Nepublicēts pētījums. Rīga.

Latvijas Republikas Ministru kabinets. 1999. Nacionālā programma "Informātika". Rīga.

Latvijas Republikas Ministru kabinets. 1998. Latvijas Republikas telekomunikāciju sektorpolitika laika periodam no 1998. līdz 2003. gadam. Rīga.

Loader, B.D. (ed.). 1998. Cyberspace Divide: Equality, Agency and Policy in the Information Society. Routledge Publishers. London.

Porter, A., Read, W.H. (eds) 1998. The Information Revolution: Current and future Consequences. Ablex Publishing Corporation. Norwood, New Jersey.

Sorosa fonda Latvija programma "Pārmaiņas izglītībā". 1999. I*EARN Latvijā un pasaulē. Rīga.

Šinka, A. 1999. SFL Sabiedrisko interneta pieejas punktu projekta pamatojums. Nepublicēts materiāls.

The European Survey of Information Society. http://www.ispo.cec.be/esis/

Toffler, A. 1991. The Third Wave. Bantam Books.

Vasiļjevs, A., Greitāne, I.,, Skadiņš, R., Rirdance, S. 1999. Vai latviešu valoda būs informācijas sabiedrības valoda? Tēzes LZA sēdei 1999. gada februārī.

Vasks, E., Švarckopfa, A., Virtmanis, A., Briedis, V. 1999. "IT izmantošana un to attīstības perspektīvas Latvijā" . DatorPasaule 5.

3. nodaļas tabulās izmantoti šādi avoti:

3.1., 3.2. tabula, Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas statistikas gadagrāmata 1999 ; 3.3. tabula, Latvijas Bibliogrāfijas institūts. 1995, 1996, 1997. Latvijas prese: Statistisku materiālu krājumi. Rīga.

3. nodaļas attēlos izmantoti šādi avoti:

3.1. attēls, Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas statistikas gadagrāmata 1999 ; 3.2. attēls, Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas statistikas gadagrāmata 1999 ; LMT un Baltcom GSM dati.

4. nodaļā izmantoti šādi avoti:

Centrālā statistikas pārvalde. 1999. Darbaspēks Latvijā: Darbaspēka apsekojuma rezultāti 1998. gada novembrī. Rīga.

Centrālā statistikas pārvalde. 1998. Latvijas demogrāfijas gadagrāmata. 1998. Rīga.

Centrālā statistikas pārvalde. 1999. Izglītības iestādes Latvijā 1998./99. mācību gada sākumā. Rīga.

Centrālā statistikas pārvalde. 1999. Profesiju apsekojuma rezultāti Latvijā, 1998. gada oktobrī. Rīga.

Central Statistical Bureau of Latvia. 1999. Young People in Transition from Risks to Opportunities and Participation. Report for UNICEF "Child Development Center".

Baltijas Datu nams. 1998. Ceļā uz pilsonisku sabiedrību. Pētījums. Rīga.

Baltijas Datu nams. 1999. Eiropas vērtības. Pētījums. Rīga.

Izglītības un zinātnes ministrija. 1999. Izglītība Latvijā 1995./96.-1998./99. m.g. Rīga.

Izglītības un zinātnes ministrija. 1999. Izglītības attīstības stratēģiskā programma 1998-2003. Rīga.

Izglītības un zinātnes ministrija. 1999. Pārskats par Latvijas augstskolu darbību 1998. gadā. Rīga.

Izglītības un zinātnes ministrija. 1999. Vispārizglītojošo skolu statistikas datu kopsavilkumi 1998./99. m.g. sākumā, 5. krājums. Rīga.

Koroleva, I., Rungule, R., Sebre, S., Trapenciere, I. 1999. Latvijas jaunatnes socioloģisks portrets. LU Filozofijas un socioloģijas institūts. Rīga.

LU Filozofijas un socioloģijas institūts. Bērni un ģimenes Latvijā: Situācijas analīze. Nepublicēts manuskripts.

LU Filozofijas un socioloģijas institūts. 1997. Consolidation of Democracy in Central and Eastern Europe. Pētījums. Rīga.

LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Baltijas Datu nams. 1996. National Identity. Pētījums. Rīga.

LU Filozofijas un socioloģijas institūts. 1995. Role of Government. Pētījums. Rīga.

LU Filozofijas un socioloģijas institūts. 1995. World Values Survey. Rīga.

Tisenkopfs, T., Tabuns A. 1998. Population's Attitudes towards EU Integration in Latvia. Research report. Baltic Studies Centre. Riga.

Tabuns, A., Tabuna A. 1999. "Erstranged Europeans - Sociological Investigation of Latvian Society". Latvia in Europe Sociologically: Humanities and Social Sciences Latvia 1(22)

UNICEF (United Nations Children's Fund). 1999. Bērni un ģimenes Latvijā: Situācijas analīze. Rīga.

UNICEF. 1998. Out-of-School Youth in Latvia. Riga.

4. nodaļas tabulās izmantoti šādi avoti:

4.1. tabula, LU Filozofijas un socioloģijas institūts. Jaunatnes socioloģisks portrets. Nepublicēts materiāls; 4.2. tabula, Izglītības un zinātnes ministrija. 1999. Vispārizglītojošo skolu statistikas datu kopsavilkumi 1998./99. m.g. sākumā, 5. krājums. Rīga; 4.3. tabula, Central Statistical Bureau of Latvia. 1999. Young People in Transition from Risks to Opportunities and Participation. Report for UNICEF; 4.4., 4.5., 4.6., 4.7. tabula, LU Filozofijas un socioloģijas institūts. Jaunatnes socioloģisks portrets. Nepublicēts materiāls; 4.8. tabula, Centrālā statistikas pārvalde. 1999. Profesiju apsekojuma rezultāti Latvijā, 1998. gada oktobrī. Rīga.

4. nodaļas attēlos izmantoti šādi avoti:

4.1., 4.2. attēls, LU Filozofijas un socioloģijas institūts. 1998. Demokrātija Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs. Pētījums; 4.3. attēls, Baltijas Datu nams. 1999. Eiropas vērtības. Pētījums; 4.4. attēls, LU Filozofijas un socioloģijas institūts. 1996. Vērtības 1996. Pētījums; 4.5. attēls, Izglītības un zinātnes ministrija. 1999. Vispārizglītojošo skolu statistikas datu kopsavilkumi 1998./99. m.g. sākumā, 5. krājums. Rīga; 4.6., 4.7. attēls, LU Filozofijas un socioloģijas institūts. Jaunatnes socioloģisks portrets. Nepublicēts materiāls; 4.8. attēls, Izglītības un zinātnes ministrija. 1999. Pārskats par Latvijas augstskolu darbību 1998. gadā. Rīga.

Nobeigumā izmantoti šādi avoti:

Centrālā statistikas pārvalde. 1999. Latvijas statistikas gadagrāmata 1999. Rīga.

Department of Enterprise & Employment, Government of Ireland. 1996. Science, Technology and Innovation. White Paper. Dublin.

Ekonomikas ministrija. 1999. Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. Rīga.

European Commission. 1995. Green Paper on Innovation.

European Commission, 1997. The First Action Plan on Innovation in Europe: Innovation for Growth and Employment.

Kelly K. 1998. New Rules for the New Economy: 10 Ways the Network Economy is Changing Everything. Fourth Estate. London.

Kristapsons, J. 1999. "Quantitative Research Evaluation: Experience of a Small Country". Science Evaluation and Its Management (eds V.Paces et al.). NATO Science Series. Ser. 4: Science and Technology Policy. IOS Press

Kristapsons, J., Gedina, K. 1998. International R&D Co-operation in Eastern Europe after 1990: Bibliometric Analysis. Paper to the NATO Advanced Research Workshop "Strategies of International scientific Co-operation in South-East Europe", October 28-31, 1998, Sofia, Bulgaria.

Kuusi O. (ed.). 1996. Innovation Systems and Competitiveness. Taloustieto Oy. Helsinki.

Latvijas Zinātnes padomes atskaite par savu darbību 1988. gadā.

Lee C.J. etc. 1997. A Consultation Report on the Development of Latvia's Small and Medium Enterprises. International Cooperation and Development Fund, R.O.C.

OECD, 1994. Main Definitions and Conventions for the Measurement of Research and Experimental Development (R&D): Summary of the "Frascati Manual" 1993. Paris.

OECD. 1996, 1998. Science, Technology and Industry Oulook. Paris.

Peebles G., Wilson P. 1996. The Singapore Economy. Edward Elgar. Cheltenham, UK.

Selvaratnam V. 1994. Innovations in Higher Education: Singapore At the Competitive Edge. Technical Paper No. 222, World Bank. Asia Technical Department series. New York.

Thurow, L. 1996. The future of Capitalism. Nicholas Brealey Publishing. London.

Nobeiguma tabulās izmantoti šādi avoti:

N.1., N.2. tabula, Centrālās statistikas pārvaldes un Ekonomikas ministrijas dati; N.3. tabula, Izglītības un zinātnes ministrijas un Centrālās statistikas pārvaldes dati; N.4. tabula, Latvijas Zinātņu akadēmijas Scientometriskās pētniecības grupas dati.

Nobeiguma attēlos izmantoti šādi avoti:

N.1. attēls, Centrālās statistikas pārvaldes dati; N.2. attēls, Izglītības un zinātnes ministrijas dati.