Top dokumentu krājums par 1934. gada 15. maija apvērsumu

Dr. hist. Ēriks Jēkabsons, LVVA daļas vadītājs, Valters Ščerbinskis, vecākais referents, — "Latvijas Vēstnesim"

Latvijas Valsts vēstures arhīva Dokumentu publikācijas daļa sadarbībā ar vēsturniekiem uzsākusi darbu pie dokumentu krājuma sagatavošanas. Šoreiz tiek gatavots izdevums, kurš ietvers dokumentus par 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma sagatavošanu un norisi. Piedāvājam lasītājiem iepazīties ar darba iestrādēm.

1934. gada 15. maija apvērsums ir viena no latviešu historiogrāfijā visvairāk un visdažādāk aplūkotajām tēmām. Tā kā ir dažādas versijas par notikušo, ir izplatīti vairāki apvērsuma iemeslu, cēloņu, norises vērtējumi. Dokumentu krājums dos iespēju lasītājam iepazīties ar pētījumu rezultātā atrastajām dokumentālajām liecībām no pirmavotiem, ļaujot katram pašam izdarīt savus secinājumus. Krājuma sastādītāji gatavo virkni jaunu, plašākai sabiedrībai nezināmu vēstures liecību, kas kopumā, iespējams, palīdzēs ieviest lielāku skaidrību sarežģītajos vēstures pagriezienos.

Sagatavojamie dokumenti atspoguļo apvērsuma cēloņus — Saeimā un sabiedrībā pastāvošo nepamatoto politisko sadrumstalotību un sabiedrības radikālo aprindu noskaņojumu apstākļos, kad autoritāra valsts iekārta politisku apvērsumu ceļā nodibinājās daudzās Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs un sniedza šķietamu un ātru pastāvošo iekšpolitisko, ārpolitisko un saimniecisko grūtību atrisinājumu. Jāpiezīmē, ka Latvijas autoritārā iekārta, atšķirībā no vairākām kaimiņvalstīm, kas atradās līdzīgā ģeopolitiskajā stāvoklī, tika nodibināta bez asinsizliešanas, ar solījumu atjaunot Saeimas darbību pēc likumdošanas pilnveidošanas. Pēc apvērsuma 1934. gada 15.–16. maija naktī tika apturēta Saeimas darbība, slēgtas politiskās organizācijas un atcelti arī pašvaldību veidošanas demokrātiskie principi. Sekoja represijas pret sociāldemokrātiem, pērkonkrustiešiem un citu politisku grupējumu pārstāvjiem. Daudzi no viņiem, balstoties uz valstī izsludināto Likumu par kara stāvokli, uz laiku tika aizturēti un apcietināti, ievietojot viņus cietumos un tā dēvētajā Liepājas koncentrācijas nometnē. Visiem viņiem tika liegts tupmāk nodarboties ar politisko darbību. Bija vērojams pavērsiens uz visu valsts dzīves jomu latviskošanu, ierobežojot, taču neaizliedzot nacionālo minoritāšu sabiedrisko darbību.

Pirmā lielākā dokumentu grupa aptver apvērsuma sagatavošanas laikposmu. Drošas liecības par apvērsuma sagatavošanas plāniem sniedz Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra Vilhelma Muntera dienasgrāmata, kurā ļoti konspektīvi, sākot jau ar 1933. gadu, parādās apvērsuma rīkotāju centieni apzināt iespējamos tā dalībniekus .

" 4/ IX/ 33

[..]

Ulmanis. Jāizgudro jaunas kustības programma: Ne Vilsona princips, bet mums pašiem jāattaisno sava eksistence un jānodrošina savas eksistences pastāvēšana pēc būtības.

[..]

24/ X/ 33

[..]

17. 00. Loks Nr. 2. Bērziņš, Garsels, Einbergs. Nolēmām pieaicināt Rozenšteinu. Hartmans par daudz vieglprātīgs ar sievietēm.

Ļoti sliktas ziņas par Ludiņu (no polpārvaldes, izlūkošanas nodaļas). Vadzis var lūzt.

[..]

8/ XI/ 1933

[..]

Pie rotariešiem runāju ar Tepferu par Goppera puču. Nepopulārs. Varbūt 4. pulks sekos. 5. — nenoteikts, 6. — pret. No rīta runāju ar Ozoliņu (dz—c. pol.) — Goppers nepopulārs. Rīgas aizsargi sašķelti un izlaisti. Dz—c. aizsargi paklausīgi.

[..]

16/ XI/ 1933

[..]

Loks. Ivbuls sāk parakstīt iecelšanas pavēles viens pats, gluži nelikumīgi. Ivbuls ielabo jau parakstītā budžetā viņam vajadzīgās lietas un nevienu neinformē. Grib Malnaci par personālnodaļas vadītāju. (Malnacis ir notiesātā Malnača brālis, un pats arī sazvejojis pamatīgi vekseļus).

[..]

13/ 2/ 1934

[..]

Lunch ar Garseli un Bērziņu. [..] Mazkalniņš — Bļodnieka cilvēks. Kārlis Bļodnieks — Ādolfs grib laist grožus vaļā, bet ar Ulmani būs grūti, lai gan Ulmanis būs labāks.

Bastjāns: ar Saeimu vairs neiet.

Ko tai vietā: pamāja ar roku un uzvilka kalašas.

[..]

19/ 2/ 34

[..]

Loks.

1. "Pēdējā Brīdī" — Bērziņš sāks cīņu.

2. Einbergs grib, lai ar Vāciju taisītu kādu paktu.

3. D[eutsche] Nach[richten] Būro — labvēlīgāks ar LETU.

4. Pallins skaidrojis, ka Valūtas komisija ņem kukuļus.

5. Partizāņi: Krusa, Avots, Leonīds Breikšs.

[..]

15/ 3/ 34

[..]

Pavasars: Būs lokā. Naccentrs iziet laukā.

[..]

5/ 5/ 34

[..]

Ozollapas & Ozola plāni.

Izklīdināt Saeimu. Ar revolveriem. Mariss Vētra ieņems LETU.

Ģenerālmēģinājums — civilā ar parolēm.

Likvidēt kabinetu.

Pensionētus ģenerāļus pievilkt. Ulmani un Balodi piespiest izsludināt pēcnācējus — Ozolu.

Plkv. Freimanis: brīdinājis savā laikā Mīlberģi, ka Tautas N[am]ā ir 4000 šautenes un 100 000 patronas. Mīlberģis pateicis Ozoliņam, bet vēlāk šautenes pazudušas uz Saeimu (To visu Freimanis stāstīja Pavasarim).

[..]

7/ 5/ 34

[..]

Gulbis piedabūts, bet ģenerālis noraida visu plānu.

[..]"

 

Arhīvā esošajā Politiskās pārvaldes fondā ir atrodams samērā liels skaits aģentu ziņojumu par Voldemāra Ozola vadītās biedrības "Leģions" sagatavošanās darbiem iecerētā apvērsuma veikšanai. Politiskajai pārvaldei šīs grupas darbība bija labi zināma un nevarēja rasties nopietnas grūtības iespējamo nemieru likvidācijā. Tādēļ arī nav pamatots vēlākais apvērsuma rīkotāju apgalvojums par atsevišķu politisko grupu gatavošanos valsts varas vardarbīgai maiņai. Lasītājam sniedzam vienu no detalizētākajiem aģenta Cielaviņa ziņojumiem :

"Ie. M. P. slepeni.

Politiskā pārvalde

Aģentūras lapiņa Nr. 1174.

Ziņojums par "leģionāru"gatavošanos apvērsumam

Ziņas sniedza Cielaviņš.

Ziņas pieņēma Pol. pārv.

Rīgas rajona priekšnieks 1934. g. 16. aprīlī.

Ziņu saturs.

Svētdien, 15. aprīlī pl. 9. 30, Lāčplēša un Brīvības ielu stūrī, trepju telpās, notika A. Ruļļa kaujas grupas trauksme. Uz trauksmi ieradās grupas no 2—3 cilvēkiem, kopā apm. 15 cilvēki, kuri gandrīz visi komplektējās no b–bas "Jaunā Flote" biedriem, kur Rullis ir priekšnieks.

A. Rullis ar katru apvērsuma dalībnieku zem četrām acīm vēl izrunāja visus uz apvērsumu attiecošos jautājumus, noskaidroja, kādi ieroči katram ir, atzīmēja kalibri, patronu skaitu un t. t. A. Rullis lika visiem šinī nedēļā būt jau trauksmes stāvoklī, jo drīz "iešot vaļā". Personīgās sarunās Rullis izteicās, ka apvērsumu nodomāts izvest nākošā svētdienā, t. i. 22. aprīlī.

Uz apvērsumu jāierodas norādītā vietā tad, kad saņems jau zināmo zīmīti, kur nebūs nostrīpota pēdējā daļa: ..."ņemot līdzi darba rīkus un provīziju". Cīņā jāiet uz dzīvību un nāvi, jo pēc valsts varas iegūšanas "leģionāru" rokās visu atlīdzināšot simtkārtīgi.

Uz kauju ejot, jāņem līdzi arī pārsienamie materiāli un pārtika.

Sapulcēšanās vietu norādīs kādā neuzkrītošā vietā un salasīsies pa mazākām grupām. Ja apvērsumu, piemēram, gribēs sākt 22. aprīlī pl. 4 rītā, kā tas tagad nodomāts, tad sapulcēsies jau 21. aprīļa naktī vai pat vakarā. Tas tādēļ, lai noteikti zinātu, ka visi ieradīsies. Sapulcēšanās vietu līdz apvērsuma sākšanai varbūt vairākkārtīgi mainīšot — drošības dēļ.

Apvērsuma militārās operācijas vadīšot apvērsuma štābs, protams, plkv. — ltn. V. Ozola vadībā, kurš dos pavēles, rīkojumus un norādījumus kaujas grupām. Paši kaujas grupu priekšnieki savus tiešos uzdevumus dabūšot zināt tikai tad, kad jau visi būšot sapulcējušies apvērsuma sākšanai.

Visgrūtākais esot posms — ar spēju uzbrukumu ieņemt valdības ēkas, pēc tam varēšot izdot jau "likumīgus" rīkojumus ar visiem valsts un ministriju oficiāliem zīmogiem.

Ieroči, cik zināms, viena daļa esot iegūti nelegālā ceļā, vienai daļai esot palienēti, citiem ieroči jau ir tagad, bet viena daļa esot jau aizsargi ar šautenēm un arī policisti ar patšautenēm. Viss tiekot darīts, lai apgādātu ieročus un munīciju — aizsargiem liek nopirkt, cik vien iespējams, patronas utt. Ja kādam ir pazīstams, kam pieder ierocis, tas lai ieroci vienkārši uz apvērsumu nozogot.

Vienas kaujas grupas locekļi pat nepazīst citus grupas locekļus un ar tiem varēs iepazīties tikai apvērsuma naktī.

Cik zināms, kaujas grupām būs savas atšķiras, piem., A. Rullis savai grupai kā atšķiras ir izdalījis "Jaunās Flotes" lielās un mazās cepures nozīmes.

Plkv. Ozolam esot nozīmēti veseli četri vietnieki, gadījumā, ja Ozolu arestētu vai kā citādi aizkavētu piedalīties apvērsumā. Arī katram kaujas grupas vadītājam ir savs vietnieks, ja grupas vadītājs krīt vai tiek ievainots. A. Ruļļa vietnieks ir kāds Jūrskolas pēdējās klases audzēknis Aleksandrs Ozoliņš.

Ja vien izdošoties ieņemt valdības ēkas, tad ieročus varēšot dabūt no armijas noliktavām vai pulkiem.

Vienu kaujas grupu organizē arī b–ba "Latvijas Sargi" kāda Bruno Miķelsona vadībā.

4. pol. iecirkņa priekšnieks Upelnieks esot "leģionāru" piekritējs, jo A. Rullis dabūjis ieroču atļauju šinīs dienās vienas stundas laikā, jo esot personīgs draugs ar Upelnieku. Upelnieks pat neesot licis ierakstīt atļaujā ieroča šķiru un numuru, bet teicis, kad Rullis ieroci iegādājoties, tad lai ierakstot.

Klīst arī baumas par Aviācijas pulka komandieri plkv. Skurbi, ka tas cieši simpatizējot "leģionāriem".

[..]"

Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrodas arī dažādi dokumenti par apvērsuma norisi 15. maijā un turpmākajās dienās . Lai gan liela daļa tā laika notikumu netika dokumentēti, ir saglabājusies virkne dažādu resoru dokumentu, kuri ataino notikumu secību. Apvērsuma rīkotāju darbība juridiski balstījās uz rīkojumu par kara stāvokļa izsludināšanu:

"Ievērojot to, ka valstī draud izcelties iekšēji nemieri, kuri apdraud valsts iedzīvotāju drošību, ar šo tiek izsludināts kara stāvoklis visā Latvijā uz 6 mēnešiem.

Kara stāvoklis stājas spēkā Rīgā š. g. 15. maijā plkst. 23, pārējās Latvijas daļās 16. maijā plkst.1 rītā.

Visiem iedzīvotājiem, kara, administrācijas un pašvaldības iestādēm bez ierunas jāizpilda visi pienākumi, kādus viņiem uzliek noteikumi par kara stāvokli no 1919. g. 11. februāra ar 1921. g. papildinājumiem un grozījumiem.

Rīgā 1934. g. 15. maijā.

Ministru prezidents

K. Ulmanis.

Kara ministrs ģenerālis

J. Balodis."

 

Valsts bruņotie spēki un to vadība akceptēja pārmaiņas. Latvijas armija un policija saglabāja lojalitāti pret apvērsuma rīkotājiem, bet aizsargi bija galvenais varas sagrābšanas līdzeklis. Armijas tālāko rīcību noteica Rīgas apgabala garnizona priekšnieka – ģenerāļa K. Berķa (kuram apvērsuma naktī tika pakļauti arī pārējie valsts garnizoni) 16. maija pavēle apgabalu garnizonu priekšniekiem :

"Daugavpils, Liepājas un Pļaviņu apgabala garnizona priekšniekiem. Uzdodu Jums nodrošināt un apsargāt apgabala garnizona robežās ietilpstošās svarīgās iestādes, vajadzības gadījumā sniedzot palīdzību aizsargiem un policijai. Slimības un veselības uzlabošanas atvaļinājumos atrodošies karavīri nav nekavējoši sūtāmi uz savām daļām.

Nr. 7.

16. maijā 1934. g. Rīgas apgabala garnizona pr–ks,

Rīgā ģenerālis

Berķis ."

 

Apvērsuma norise ir samērā plaši dokumentēta arī V. Muntera dienasgrāmatā.

Lai gan ļoti konspektīva, tā ir viena no nedaudzajām notikumu dalībnieku liecībām un kā tāda vienmēr ir izraisījusi vēsturnieku interesi.

" 15/ 5/ 34

[..]

Telefoni izslēgti. Nams pilns ar zaldātiem.

Taisa sludinājumus un manifestus.

Skujenieks arī Namā.

Pirms 2 Ulmanis pie V[alsts] P[rezidenta].

Tautas namā kādi 30 cilvēki.

Višņa un Veckalns apcietināti.

Cdjlrf.

1. Rīkojumi.

2. Noteikumi.

3. Manifests radio.

[Lapas malā piezīme: "Izņēmuma stāvoklis. 15. 5. 34."]

Dipkorpusu telefonē.

Kontrole pār tālsatiksmi un telegrammām.

Kā būs ar tālsatiksmi.

Bruno Kalniņš — vien x šāvis gaisā.

Celms — visvairāk ieroču krājumu.

Pauls Kalniņš — arestēts.

Klāra — atstāta mājā zem uzraudzības.

Bastjāns, Celms, Eliāss.

3. 15. Visi lielvīri spriež par deklarēšanu.

16/ 5/ 34

8 sāk darboties telefons.

[..] Sociālisti daži atlaisti. Klibais, Dzelzīts un Eliāss.

[nesalasāms uzvārds] ļoti neapmierināti runā par Paula Kalniņa atbrīvošanu.

Neapmierinātība ar ģen. Balodi aug.

Nakts pie Ulmaņa. Ēšana. Skujenieka tielēšanās. Ēķa kandidatūra.

17/ 5/ 34

Ēķis aicināts šodien uz Rīgu par Fin. min.

Ctujlyz — leģionāri saņem naudu no Vācijas.

Visi ministri nodevuši savus portfeļus ministru prezidenta rīcībā. Sagaida, ka pēc dažām stundām paziņos, kura valdība.

Skujenieks — nodarbosies ar Satversmes reformu.

Baumas par atentātu uz Ulmani.

Balodis abežots, ka Ēķis teicis "klausos".

Mīlbergs pieteicas! Ķeskājas. Apdomājiet, ko tas rada!

Ulmanis saka [G. Mīlbergam]: cik labi, ka mums vairs nav jādebatē. Drusku pieradīsim pie jaunā stāvokļa. Visa partijas aģitācija izbeigta! Jums ir "vecu laiku domāšana". Metiet to laukā no savas galvas. Par to, kas ir bijis, nevienu matu Jums neaiztiks. Bet, ja Jūs tagad kaut ko darīsiet, tad būs citādi.

Un kā ar to aldziņu būs?

[..]

15. maija hronoloģija.

Pēdējās dienas.

Leģionāri. Balodis. Skujenieka veltīga aicināšana. Manifests (pēdējā svētdienā uzrakstu). Paralēla redakcija — sliktā.

Dzīvošana pa istabām.

Saspīlējums un slogs aug.

Anšmita sēdes.

Saeimas sēde beidzas mierīgi un ātri. Ulmanis vairākreiz brauc uz Valdemāra ielu.

Kad es biju pēdējo reizi Saeimā? 1. maijā Nama apsardzība. Polpārvaldes ziņas par mūsu apkalpotājiem. Visa nakts bez gulēšanas. Tikai no rīta pusstundu gulēju uz sava divāna kabinetā. Saulainas, bet vēsas dienas.

Pirmais nāk Cielēns.

[..]

Pērkonkrusts: 4/ 5 no mūsu idejām. Paldies, ka mūs [t. i. viņus, pērkonkrustiešus] neaiztiek, bet vairāk arī nekā. Tomēr tie visi ir veci cilvēki. Selonija neapsveica [apvērsuma rīkotājus], tikai filistru biedrība. Manifests — Mussolini stils un domugājiens.

Caurmēra cilvēks: sliktāks par to, kas bija, jau nebūs.

[Apvērsuma] Organizācija — pirmklasīga."

 

Ļoti interesantu materiālu par apvērsuma represīvo dabu sniedz Latvijas Valsts vēstures arhīvā esošā Liepājas koncentrācijas nometnes (pastāvēja no 1934. gada maija beigām līdz 1935. gada 1. aprīlim, kad tika atbrīvots pēdējais no 369 nometnē ieslodzītajiem) fonda materiāli, kurā atrodama ieslodzītā dienasgrāmata . Kā notikušā līdzdalībnieka liecība tā palīdz saprast apcietināto, eventuālo apvērsuma pretinieku, noskaņojumu. Dienasgrāmatā ir detalizēti aprakstīts nometnes režīms, dzīves apstākļi, attiecības ieslodzīto starpā, ieslodzīto iekšējie pārdzīvojumi. Tās autors bija 30 gadus vecais Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs, Jēkabpils apriņķa Ābeļu pagasta "Iluškās" dzimušais un tur dzīvojošais Eduards Orehovs . Pirms apvērsuma viņš bija ieņēmis pagasta padomes locekļa un pagasta tiesas priekšsēdētāja vietu, darbojies dažādu sociāldemokrātu organizāciju vietējās nodaļās. Acīmredzot dienasgrāmata viņam tika atņemta, kad viņu izlaida brīvībā 1934. gada septembrī.

" 8. VI

Vakar tikai saņēmu izrakstītās rakstāmlietas — kladi un vēstuļu papīru ar kuvieriem. Liepāja, koncentrācijas lēģeris, jeb kā komandants saka, liek rakstīt uz adresēm — ieslodzīto nometne, ja politiski ieslodzītie. Dzīve pēc cietuma un etapa ceļojuma ir daudzmaz cilvēcīgāka. Jūrmalas priežu mežā ir bijušas jūrnieku, emigrantu karantines ēkas, kurās tagad mēs iemājojam. Vairāki ēku korpusi ir sarkana mūra ķieģeļa. Es nometināts agrākās "direktion" telpās, glītas istabas, esam kopā ar šodien atsūtītiem daugavpiliešiem, ilūkstiešiem, rēzekniešiem — 67 internētie, jo tas ir mūsu nosaukums. Cietumnieki Jūs neesat, bet internēti jeb izolēti no sabiedrības, tā mums stāsta priekšniecība.

Kad pastaigāšanās laikā, kurš šodien ilgst no 10 līdz 12 un 15 līdz 16.30, no vairāku māju korpusiem saplūst uz laukumiem internētie, tad ir viens cilvēku ņudžeklis. Kādu cilvēku te nav. Sākot ar zinātniekiem, profesoriem, beidzot ar arāju, strādnieku. Nav pasaulē tās profesijas, aroda, kura pārstāvis nebūtu te, tā pie sarunas pulkvedis teicis vecajam Deķena tēvam. Jā, piekritis tas, visas nozares, arodi ir reprezentēti te, tikai divu nozaru pārstāvju trūkst šajā nometnē, un tās būtu: koruptanti un valsts apzadzēji.

Tāpat kā mums, tā arī šodien pienākušiem politieslodzītiem, pulkvedis Stulpiņš uzdod dažādus jautājumus. Par nodarbošanos, dienestu armijā un parasti saka: vai tevi mācīja armijā staigāt pakaļ sarkanām lupatām? Vai, ko tev rotas jeb pulka komandieris mācīja armijā? Šodien viens latgalietis atbildējis: armijā pulka k-rs teicis, ka karavīram līdz pēdējai asins pilei jāaizstāv demokrātiska Latvija. Stulpiņš palicis atbildi parādā.

[...]

Stāties uz vakara pārbaudi!" atskan komanda. Četrās rindās nostājamies koridorā, nokliedzam priekšniecībai "ess sveiks" un izklīstam, jāiet gulēt. Mani istabas biedri, lai izkliedētu nebrīvības sajūtu, stāsta anekdotes, jautros piedzīvojumus.

[...]

13. VI

[...]

Noskaidrojās, ka starp šinīs dienās atsūtītiem politiski apcietinātiem ir arī mūsu armijas virsnieki, kā Saeimas komandants p[ulkvedis] — l[eitnants] Lielbiksis un vēl kādi: kapteinis un kapteinis — leitnants. Viens kapteinis no Smagās artilērijas diviziona internēts par to, ka apvērsuma naktī atteicies ar savu bateriju izbraukt apvērsuma taisīšanai. Virsnieks, kurš atcerējies savu svinīgo solījumu — zvērestu, ka aizstāvēs Latvijas demokrātisko iekārtu, virsnieks, kurš nav aizmirsis savu goda vārdu... ir ar noplēstām dienesta pakāpes zīmotnēm ievietots nometnē.

16. VI

Šodien bijām norīkojumā kara slimnīcas virtuvē pie kartupeļu mizošanas. Dienā mūsu nometne patērē ap 190 kg. Valstij katra internētā uzturs dienā izmaksā ap 33 sant[īmu]. Vēlāk, pēc pusdienām, mūs visus dzina uz pirti mazgāties, katram korpusam bija dots atsevišķs laiks. Mūsu apsardzībai vesels vads kareivju ar durkļotām šautenēm un ložmetēju – uzraugi, virsnieki. Cik savādi tas viss izskatās...

17. VI

Arī šeit latviešu mīļais ieradums: mēlnesība, nelietība, denunciācija pret savu kaimiņu, tuvu cilvēku, mani vajā. 14. VI mani pratināja Politiskās pārvaldes Liepājas rajona vec[ākais] uzraugs kāds Francis uz mana kaimiņa Teodora K. iesniegta ziņojuma Pol[itiskās] pārvaldes Jēkabpils punkta vadītājam Miezajam. It kā es būtu stāstījis, ka L[atvijas] sociāldemokrātu partija būtu gatavojusi apvērsumu pret pastāvošo valsts iekārtu uz š.g. 1. maiju, it kā būtu paredzēts daudzus vietējos pilsoniskos darbiniekus arestēt, uzsākt teroru; bet apvērsums neizdevies aiz iemesla, ka tas nodoms būtu nācis zināms valdībai. Ka es būtu Jēkabpils rajonā minētā apvērsuma organizētājs, ka palīgi Ābeļos būtu P. Skolnieks un K. Roz. Stāstīšana būtu notikusi 17.V. Kad mani arestētu, viņš bija komandēts nogādāt policijas iecirknī. Kāda nelietība no tuvā kaimiņa puses; kad vienam iet slikti, vēl dziļāk vajag viņu pagrūst. Ja tā būtu patiesība, ja es būtu tādas lietas stāstījis, tad es saprotu — aizsarga pienākums, vēl varētu runāt par ziņošanu.

21. VI

Menders savā parastā zilās drēbes kārtā, var redzēt, nojaust, ir vairāk par citiem partijas vadoņiem nokreņķējies. Nodzinis uz nulles visus matus, saslējis svārku apkakli, savilcis savu seju raksturīgā izteiksmē, pastaigājas. Vakar redzēju, ka viņš cītīgi mācās jeb atkārto svešvalodu mācību kursu angļu valodā. Ko citu darīs pēc tikšanas brīvībā no koncentrācijas nometnes – emigrēt. Partija — tagadējā Sociāldemokrātiskā partija — ir miruse, var teikt, ir nožēlojami bankrotējusi, pateicoties savas vadības nožēlojami gļēvulīgai rīcībai un taktisko — apstākļu momentu neizpratnei. Tad jau Cielēnam — viņa novirzienam — bija daudz vairāk patiesības politiski saimnieciskās situācijas novērtēšanā. Nonākt līdz tam, ka Saeimā no tribīnes skandināt par gatavojamo latvju dolfusiādi — fašistisko apvērsumu, lielīties visās savu biedru sanāksmēs, kongresos un dažādo komiteju sēdēs, ka tas Latvijā nenotiks. Lai gan mums visiem partijas dalībniekiem bija nojauta, ka kaut kas būs, lai gan mēs, vietējie provinces darbinieki, bijām iemidzināti no Cekas, tad, kā tagad var nojaust no C.K. vadošo darbinieku izteicieniem, par apvērsuma gatavošanu viņi bija nojautuši.

23. VI

Līgo diena. Nemīlīgi drēgns laiks. Visu nakti lija lietus, no rīta bija piestājies, un kamēr mēs, kā pie sestdienas, iztīrījām telpas, nelija. Vēlāk atkal līst. Līst kā pie Jāņu dienas. Arī liepājnieki tam piekrīt.

Bļodnieka partijas pārstāvji, kā deputāti Erniņš un Šlakans, viņu partijas ģenerālsekretārs Kronbergs ir nošļukuši. Visu laiku viņi bija cerējuši: ja notiks no nometnes atbrīvošana, tad pirmā kārtā cerēja, ka atlaidīs brīvībā viņus kā vienas draudzīgas tagadējiem Zemnieku savienības partijas darbiniekiem otras pilsoniskas partijas darbiniekus. Bet šās cerības ar vakardienas notikušo izlaišanu ir gaisušas, jo tagadējiem stāvokļa noteicējiem vairs viņu pakalpojumi nav vajadzīgi. Moris savu darbu pastrādājis, var iet.

4. VIII

[...]

Darbā biju... kara slimnīcas plašajos pagalmos pie divīzijas veļas mazgātavas rīvējām akmeņiem klāto pagalmu. Atņemam darbu citiem bezdarbā esošiem.

Kas te par sociāldemokrātiem – mēsli vien, šos vārdus it kā esot teicis Menders vai Lorencs. Bet kas tos mēslus taisījis? Dukurs ar Bastjāni vienmēr turās vairāk savrup no Mendera, Buševica. Redzēju šodien Lejiņu, bijušo part-sekretāru, tikko kā no cietuma pārvests. Tik balta āda, bāls.

[...]

13. VIII

Darbs, sešus internētos izdzina no nometnes uz kancelejas apkārtni lasīt izsvaidītos papirosu galus. Staigā un lasi. No mūsu kancelejas, kuras apkārtnē mēs strādājam, redzams trešais korpuss, kurā mitinās arī internētie. Atsevišķi stāvoša māja iežogota ar dzeloņdrāšu žogiem, divi kareivju posteņi. Nometinātiem tur sliktāk, pastaigas laukums mazāks nekā pie mums.

Parastā sveiciena "sveiki, internētie" mēs vakarvakarā dzirdējām no dežurējošā virsleitnanta "labvakar, kungi". Pēc korpusa vecākā Alfreda Stāka apzagšanas ir stingrāka mūsu korpusa disciplīna. Vairs pa pastaigas laiku nevienam neatļauj palikt telpās. Dzen visus ārā. Vainīgo zādzībā tā ir neatrada. Lai gan tanī pašā vakarā, kad atklājās šā lieta, tika izdarīta kratīšana, papriekšu mūsu korpusā, tad vēlāk naktī citos. Iebruka telpās daudz mūsu cietuma uzraugu, un sākās sīka, pamatīga telpas, internēto, tiem piederošās mantas pārmeklēšana. Nekā... Cik ir dzirdēts, tad Stāks aizdomas izsaka uz mūsu istabas iemītniekiem. Arī dežurējošais uzraugs aizdomās tur, zogas pie logiem, durvīm noklausīties, ko mēs sarunājamies. Mūrnieku tirdīja, esot redzēts, tā saka, pie Stāka gultas. Par laimi Mūrnieks to dienu bija norīkots darbos un nemaz nebija atradies nometnē. Kāda starpība, agrāko vecāko uzraugi pastāvīgi traucēja, trenkājot ar dažādu norīkojumu izrīkošanu. Tagad Stāks, cik var nojaust un manīt, komandē uzraugus. Jo, un dibināti, rodas aizdomas, ka viņš un vēl citi ir priekš mūsu izspiegošanas. Viņam ir daudzi palīgi. Novērots, daži stāsta, ka vakaros pēc pārbaudes un agri rītos, kad vēl visi guļ St. iet ar ziņojumiem un saviem novērojumiem pie dežurējošiem. "Runājiet, ko gribiet, mēs visu zinām, arī sienām te ir ausis", tā uzraugs stāsta. "Mēs esam tikai priekš tam, lai pēc dežūras kancelejā ziņotu par saviem novērojumiem." "Par katru internēto mums ir jāsniedz ziņas." Izspiegošana... ja... priekš kam tas.

15. VII

[...] Atkal viena diena ir nodzīvota. Ar šo dienu paiet divi mēneši manas dzīves cietuma gaitās. Divi mēneši no tās trešdienas, kad es beidzamo reizi redzēju, dzirdēju A. Divi mēneši — cik daudz tajos mēnešos ir ietilpināts laika. Tas brīvais laiks, liekas, ir kaut kur palicis. Pamostos. Vēl agrs rīts, saule lec. Istabā Nr. 6, kur es atrodos, dzīvojam vienpadsmit cilvēki, visi vēl guļ. Dzelžu gultiņas, kurās mēs visi guļam, novietotas divās rindās ar galvām pret sienām. Es guļu pie loga. Skatos, stirnas ar bērniem ir iezagušās caur dzeloņdrāšu žogu un skraida pa mūsu pastaigas — sauļošanās laukumu. Pretī aiz drāšu sētas uzcelta pajume virs žoga ar jumtiņu, ir novietots kareivju postenis. Gar logu paiet garām cietuma uzraugs ar durkļotu šauteni, iekšējais postenis, kas katru māju, kurās mēs esam ievietoti, apsargā. Katrai mājai savs postenis. Pamazām aizmiegu, domas lido uz māju, uz A. ... Dzirdu uzraugs (cietuma) ieiet istabā. "Celties!" Plkst.6, ceļamies, ģērbjamies, uztaisām gultas vietas. Mazgājamies, viena daļa mazgājas atejas istabās, kur atrodas mazgājamā ūdens ierīces, es un daudzi citi pliki, paķēruši saltu ūdeni, mazgājamies ārā. Salts ūdens, salts rīta vējš, kurš te mūžīgi pūš no jūras puses, patīkami atvēsina mūs, dod spirgtumu. Uzpošam istabas, izslaukot, izmazgājot. Plkst. 7 rīta pārbaude, sastāda divas rindas, ierodas dežurējošais virsnieks cietuma vecākā uzrauga pavadībā, sasveicinās. "Ess sveiks", tā ir mūsu obligatoriska atbilde. Noprasa, vai ir kādam kādi iebildumi, lūgumi, sūdzības, vai slimi un dod pavēli izklīst. Brokasts, izdod sešas rikas sagrieztas maizes un trīs krūzītes kafijas ūdeņa. Maizes norma tā ir uz visu dienu, dažu dienu var dabūt vairāk, jo citi rupjo maizi neēd. Pēc tam no 8 līdz 10 pastaigas laiks mūsu 21. korpusam ar 19. korpusu un tā abām ēkas nodaļām. Var staigāt pa visu iežogoto nometnes rajonu. Sarunāties var, ar ko grib. Spēlē volejbolu, vingro, sauļojies. Uzmeklē laukumu lielāku, kur nekrīt ēna no priedēm, sporta biksēs sauļojas. Pastaigas laiks mums katru nedēļu mainās. No 10 līdz 12 telpās, katrs dzīvo pa savu istabu, lasa grāmatas, spēlē dažādas spēles — šahs, domino, dambrete. Guļ gultās un gaida pusdienas. Tas ir, ja nav norīkojuma darbos. Šodien darbs, sešus internētos viena cietuma uzrauga pavadībā ārpus nometnes kara slimnīcas rajonā, tīrīt no dažādiem netīrumiem — papirosu galiem, papīriem, zirgu mēsliem utt. Ar lāpstām, slotām, pirkstiem strādājam. Vienpadsmitos, pusdivpadsmitos izbeidzam darbu, ejam uz nometni pusdienās. Pusdienās, šodien kā pie pirmdienas,vienreiz nedēļā piena zupa ar nūdeļiem, makaroniem. Viena no vissmeķīgākajām zupām, kuru visi ēd. Trauku mazgāšana, telpu uzkopšana ar birsti un mitru lupatu. Atpūta, katrs var gulēt, strādāt savu darbu, atļauts. Plkst. 13 norīkotie darbos aiziet uz darbu, velkas līdz plkst. 17. Nenorīkotiem no 13.30 līdz 15.30 ir pastaiga. Pēc pastaigas atkal sadzen "pa telpām". Vakariņas plkst.18, biezputras, šodien kartupēļu biezenis. Citu dienu zirņu jeb putraimu. Atkal parastā telpu uzpošana, pēc tam pastaiga uz vienu stundu un gaidi telpās vakara pārbaudi. Kad atskan kareivju vakara jundas troksnis "Dievs, svētī Latviju" jeb "Dievs, Kungs ir mūsu stiprā pils", tad parasti mūs nostāda vakara pārbaudei. Divās rindās, internēto skaita pārbaudīšana, sasveicināšanās un komanda "izklīst". Ap plkst.9, citureiz drusku ar maziem novēlojumiem, tā parasti ir ap to laiku vakara pārbaude. Ģērbties, iet gultā — atskan komanda. Gultās vēl dažādas pārrunas, anekdošu stāstīšana un miegs. Viena diena ir nodzīvota. Nakts. Ārā mūsu koncentrācijas nometni apjož elektrisko lampu tīkls, spoži apgaismodams dzeloņdrāšu žogu. Cauru nakti mūsu istabā deg elektriskais uguns. Neierasti gulēt, pārāk spoža gaisma. Lasīt un rakstīt var labi. [...]

19. VII

[...]

Tagad, kad darbos ārpus nometnes nav jāiet, un viņu iekšējām vajadzībām iznāk maz strādāt, diena velkas gari, gari. Vakar nodevos ar visu enerģiju (pēc T. Celma rakstības) volejbola spēlei. Beigās kreiso roku elkoņa locītavā izmežģīju, nez kā sitot balli. Labi, ka tūlīt viņu ievilka, Drillis sirsnīgi piepalīdzēja. Šodien nespēlēju, atpūtinu roku. No rīta pilnīgi kails ar saltu ūdeni nomazgājos, vēlāk sporta skrējiens.

Laiku kavēdami, mani istabas biedri iztaisījuši spēles domino kārtis un raujas ar spēlēšanu.

23. VII

Šorīt uz rīta pārbaudi bija ieradies virsleitnants, kurš pie sasveicināšanās parasti mūs sveicina "labrīt, kungi". Var nojaust, redzēt, mēs visi priecīgāki paliekam, kad mūs sveicina ar pilsonisko, brīvību atgādinošo sveicienu. Cik maz mums ir vajadzīgs, lai būtu cits garastāvoklis, pāris vārdiņu parastā sveiciena vietā.

Darbs. Brokastis ieēduši, mūs visus, korpusa iemītniekus, izdzen ap savu mitekli, māju, nolasīt visus netīrumus, atkritumus, papirosu galus, ciekuržus no priedēm un lapas. Starp priedēm aug mūsu iežogotā dārzā arī daži lapu koki, kā: kastaņi, cermukšas, liepas, bērzs, apses, melnalksnis. [...] Bieza lapu sega klāj zemi, bet nepaiet pusstunda, kad mēs, 60 cilvēku, esam aptīrījuši visu, kas vien ir tīrāms. Mēs smējāmies, "tīri kā siseņu bars". Pēc darba uzraugs kontrolē telpas un sliņķus, kuri nav bijuši tīrīt savu rajonu, soda: katram 10 spaiņu ūdens jāatnes, jāaplej sausumu cietušie lapu koki. [...] Reizē ar mums tīrīja savu rajonu 19. korpuss. Jagars, Aberberbe.. , rakstnieks V. Grēviņš, beidzamā laikā arī kaislīgs volejbolists, locās un lasa tāpat kā mēs. Jā, te vairs nav Rīgas pilsētas valde. Pēc darba grāmatas lasīšana līdz pastaigai.[...]

25. VII

No brokasta laika līdz pusdienām šajā starpbrīdī mēs kādi astoņi bijām izdzīti darbā tīrīt ap mūsu nometnes komendantūru atrodošos rajonu no piesvaidītiem papīriem, papirosu galiem un d. c. netīrumiem. Nepatīkami, netīrs darbs, kad ar rokām jāuzlasa visi šie atkritumi, piesvaidītie galvenām kārtām no mūsu uzraugiem, virsniekiem un no komendantūru apmeklējošas publikas.

Mūsu korpusa iemītnieku skaits ir pavairojies. Šodien atsūtīja no Liepājas cietuma bijušo Saeimas deputātu Eliasu Kristapu. Ieradās mūsu nometnē pēcpusdienā, apaudzis ar lielu melnu bārzdu, iesirmiem dažu vietu klājošiem matiem. Novājējis, savārdzis, sūdzas par Liepājas cietuma iekārtu, rupji uzraugi utt. 3 dienas Liepājā, pārējo laiku Rīgas Centrālcietumā un politpārvaldes telpās.

30. VII

Sākas jaunā nedēļa. Nedēļa ar pelēkām dienām, kuru dienu gājumā nav nekāda prieka. Ir skumji, ka par neizdarīto, ne par padarītu darbu ir jāsēž, un cik ilgi — to nevar zināt. Neviens nekā neprasa, ne apvaino, ne saka, sēd un "j;blftn c vjhz dtnhf". Mans sabiedriski politiskais darbs līdz 15. maijam, līdz manai apcietināšanai, bija noritējis legalitātes robežās un valsts iekārtas formai pārgrozoties, esam zināma novirziena ļaudis palikuši par valstij kaitīgiem, noziedzīgiem elementiem, kuri ir jātur izolēti no pārējās sabiedrības koncentrācijas nometnē. Cik ilgi? — viens otrs mēs sev jautājam. Cik noprotams, vismazākā mērā tas atkarājas no mums, šeit internētiem. Atkarājas tas no mūsu valsts iekšpolitiskiem apstākļiem, no tā, cik tagadējās vadoņa aprindās jutīsies drošas savas varas augstumos, par tik arī mūs sāks atbrīvot. Un galvenām kārtām mēs viens otram sakām un atzīstam — par cik būs apmierināta tagadējo varas vīru atriebības kāre, par tik mūs arī sāks atbrīvot. [..] Bet tas ir mocoši, kad nevar zināt atbrīvošanas termiņa. Tas visiem ir mocoši, bet daži to nevar panest. Iedomājas, saklausa daždažādas baumas par atbrīvošanu, liek termiņus no vienas nedēļas uz otru par atbrīvošanu un tic, sāpīgi pieķerdamies tam. Tā bija baumas par pāgājušo nedēļu, ka atbrīvos 51, 116, jeb 28, un šonedēļ tas pats uz priekšu turpinās, tikai tas labums, ka ticīgo šādām baumām paliek arvienu mazāk un mazāk. Alojušies. Lūgumu plūdi uz politisko pārvaldi turpinās. Gandrīz visi mazākie partijas vīri un sabiedriska darbinieka stāža darbinieki ir iesnieguši lūgumus dēļ atbrīvošanas. Lielākā daļa lūgumus raksta pieklājīgā veidā — ka neko pretvalstisku, noziedzīgu savā darbībā neesmu pielaidis, pastrādājis, uz priekšu atsakos no jebkādas politiskas darbības, ja tas vajadzīgs, bijis legālas partijas darbinieks un lūdz atbrīvot. Bet daži, nedaudzi no internētiem, raksta lūgumus, kuros apspļauda pats sevi un savu cilvēcisko, kā arī sabiedriska darbinieka pagātni. Izsaka nožēlošanu, ka iestājies un strādājis partijā, ka partijā iestājies tikai savu materiālo interešu dēļ, kādas vietas jeb mantas dēļ. Cenšas visu, kas nāktu par sliktu partijai un viņas darbiniekiem, izpaust, kā, piemēram, stāsta, ka Alders it kā esot ziņojis par kaut kādiem partijas ieroču krājumiem. Tik par laimi nekas neesot tur atrasts. [..] Viens mums te daudziem ir skaidrs, ka vecā Sociāldemokrātiskā partija ir miruse. Mēs zinām, ka strādnieku kustība kā sociālistiska kustība nevar rimties — mirt, kamēr pastāv netaisna dzīves iekārta, viņa būs, uzvarēs vai cilvēks zaudēs savu cilvēcisko seju un nogrims viduslaikos. Bet būt par politisko darbinieku, kad valstī nav jebkādas politiskās dzīves, jeb kad ar politiku nodarbojas tikai izredzētie, vienam bijušam savas apkārtnes politiskās dzīves redzamākai figūrai, darbiniekam ar legalitātes stāžu vairs nav iespējams. Visi mani Ābeļos, Jēkabpils apkārtnē, pazīst, kas es esmu par putnu, manam ikvienam solim sekos pakaļ desmitiem acu. Naidīgi noskaņotu, peļņas kāru acu. Un tāpēc, ja nemaina savu dzīvesvietu, nav nekādas iespējamības to turpināt, un tāpēc es pagaidām metu savu plinti krūmos. Mainīt dzīvesvietu, ne zinu, ne varu. Simtu saitēm es esmu caurausti saistīts ar Ābeļiem un to apkārtni. Mīla, mājenieki, darbs tēva saimniecībā, kultūras darbs — tā būs mana dzīve pagaidām.

3. VIII

No paša rīta agri, Stāks parasti ceļas agrāk par pusstundu, nekā citiem internētiem atļauts, raksta garu garo lūgumu politiskai pārvaldei. Kuru pēc skaita, to mēs vairs nevaram saskaitīt. Buševicam par vakardienas incidentu komandants uzlicis sodu 5 dienas tumšā karcerī. [..] Pa vakara pastaigāšanas laiku Stāks ar savu uzticamo Šteinhardu bija aizgājis pie sava trešā jaunjelgavieša uz žīdu korpusu — 18. pie žīda Tabaksmana. Tur pie balkona nostājušies, pieiet pie viņiem vecais Brauns, sirmgalvis, galva klāta ar sniegbaltiem matiem, pakurls — ausīs mikrofons, uzrunā Tabaksmanu:" Tabaksman, vai tu gribi ar mani sarunāties?" "Jā." "Nu tad ar šo," rāda ar pirkstu uz Stāku, "nesarunājies". Tabaksmans apmulst, Stāks nosarkst, apgriežas un ar savu uzticamo adjutantu aiziet. Brauns, Maizels, Rabinovičs ir pie žīdiem autoritātes.

[..]

3. IX

[..]

Uzturs ar šo mēnesi ir uzlabots. Bālgana kafija, viena karote cukura un no rīta izsniedz speķa gabaliņu 35 gr. apmērā. Pusdienās pie zupas ir drusku vairāk tauku un sasmalcināto gaļas gabaliņu. Tāpat arī vakariņās. Vakar pie svētdienas bija pusdienās otrs ēdiens: sausi, sasmalcināta gaļa ar zosti. Daudzi no mums smējās: vajadzēšot iesniegt par jaunu lūgumu politiskai pārvaldei, ka sakarā ar uzlabotu nometnes uzturu atsaucu iepriekš iesniegto lūgumu, jo vēlos palikt nometnē pa ziemas mēnešiem. Daudziem no mums brīvības stāvoklis ir kā briesmīgs rēgs, [darba] vietas zaudētas, cerības atgūt zaudēto — nekādas. Atliek vienīgi bezdarbs, kurš, palasoties laikrakstos, Latvijā nepastāv. Ziemas mēneši...neieradušam pie fiziska darba mežos jeb kur citur būs ārkārtīgi grūti.

Nometnes komandants Rutulis kopā ar virsleitnantu artilēristu Ozoliņu apstaigāja mūsu korpusa patukšās istabas. Skaita, cik varēs novietot gultas. Likvidēs, cik paredzams, 20. korpusu, veselos pārvietotu uz mūsu, slimos, sanitāros — uz 3.

[..]

4. IX

[..]

Vakara krēslā norit vakara pastaiga. Garām aizšalc jaunatne, soļotāji, kā: Robežnieks J., Januljans, Pētersons (students). Pāros, trijatā, četratā, aiziet pa izstaigātām celītēm, viens otru cenzdamies noķert, paiet garām. Jaunība — sevi neapzinošs spēks. Un asa disonanse ir, vērojot mūsu nometnes kara invalīdus, kuri arī izmanto vakara pastaigu. Priekulnieks Peters, Latvijas atbrīvošanas cīņās pret bermontiešiem, kas tepat Liepājas kara ostas apkārtnē 1919. g. zaudēja kāju, tagad klibo ar mākslīgo. Dzelzīts, Latvijas kara invalīdu savienības priekšsēdētājs, Latvijas kara invalīdu simbols, arī nav kājas. Pastaigā viņu mākslīgās kājas tā savādi klaudz, džerkstoši klaudz. Pastaigā viņu gaita ir lēni lēnā, jaunie soļotāji — veselie, brieža skrējienā aiziet viņiem garām.

[..]

14. IX

Nometnes komandants pievelk grožus. Beidzamā laikā mūsu uzraugi vairs tik stingri neievēroja nolikto pastaigāšanās laiku, dažudien jo sevišķi, ja tās bija saulainas, mēs varējām dzīvot ārā visu dienu. Nebija no tā nometnes dzīvē nekādu sarežģījumu, nedz trokšņa. Trešdienas vakarā Rutuls bija uzskrējis virsū tanī laikā, kad visi korpusi bija izgājuši pastaigāties. Izcēlās tracis, uzraugi biedināti un zvērināti, un rezultātā jauns rīkojums: pastaigas laikā pastaigājas tikai tie, kuru korpusiem tas ir atļauts. Par to, ja kāds iziet pagalmā no cita korpusa, kuram nav pastaigas laiks, atbild dežurējošais uzraugs, saņemdams par katru gadījumu un katru internēto disciplinārsodu naudas veidā Ls. 6. Pastaigas laikā ilgums dienā atstāts tas pats — 5 stundas, tikai laika sadalījums ir daudz citādāks. Agrāk pirms pusdienām bija 2 stundas laika nepārtraukti pastaigāšanai, tagad tas pats laiks sadalīts mazākās vienībās, ar pārtraukumiem un tas pats ar pēcpusdienu.

Mūsu korpusā dežurējošais šonedēļ nakts uzraugs, dežurē no plkst.22. līdz 6. otrā rītā, ir dabūjis no Rutuļa stingru brāzienu, rājienu, kā mums stāsta viens cits uzraugs. Nakts uzraugs, iesaukts no mums par "činčiku", šo īpatnējo izteicienu mīl lietot "nu ārā, činčikus lasīt", tas nozīmē — čiekuržus, papirosu galus. Dūšīgs vīrietis, mīl labi izkliegties uz internētiem, bet jāsaka arī, ir tomēr diezgan labsirdīgas dabas. Činčiks esot no mūsu korpusa dažiem internētiem apsūdzēts pulkvedim, ka naktī, dežūras laikā guļot, dažās istabās internētie trokšņojot līdz vēlai naktij, laikam domāta mūsu istaba, nevarot klauvējoties izsaukt uzraugu durvju atslēgšanai, lai tiktu uz ateju. Mēs savā istabā līdz plkst.12 naktī dažureiz lasām grāmatas, klusi sarunājamies, spēlējam šahu. Uzraugi par šādu sūdzēšanās rīcību ir sašutuši, solās pie vainīgiem atriebties, ielikt "mīksto". Aizdomas viņiem krīt uz pārvestiem mūsu korpusa liepājniekiem, daži no tiem šodien bijuši kancelejā, no turienes apsardzībā transportēti uz pilsētas apgabaltiesas sēdi, kur iztiesātas dažu viņu lietas.

Spārnotās cerības par tikšanu brīvībā sāk atdzīvoties, sāk daudzo internēto sirdīs plienēt cerības guntiņa, varbūt ka arī viņam šomēnes izdodas tikt brīvībā. Nez no kurienes uzklīdušas baumas, daži stāsta: tāds un tāds agrāki atsvabinātais atrakstījis kartiņu, vēstuli, ka šinīs dienās notikusi atsvabināšanas komisijas sēde, ka nolemts atsvabināt, laist brīvībā no nometnes 84 [internētos]. Mūsu zobgaļi ar resno un smago Sietiņu priekšgalā (nesen virtuvē Sietiņš nosvērās un 109 kg svars) sastāda mūsu korpusa brīvībā atlaižamo sarakstu. 21 no mūsu korpusa, apstiprina to un citi klausītāji liek priekšā, smiedamies, nosūtīt uz Rīgu vadonim galīgai apstiprināšanai. [..]

15. IX

Sestdiena un arī jubilejas diena: šodien mums paliek 100 dienas, kā esam atnākuši uz koncentrācijas nometni.

No rīta atļauj vairs tikai ārā mazgāties, bet pa mazgāšanas laiku līdz plkst.6.30 neatļauj pastaigāties ne arī trenēties soļošanā vai skriešanā. No rīta trenējas "mazais Dolfuss", Klāvu mēs esam tā iesaukuši, soļošanā un es skriešanā. Rīts tik auksts, vēss, maza migla saules lēkta laikā, rasota zāle, tik salta basām kājām. Aukstais ūdens, pieskaroties siltai miesai, sāk kūpēt kā miglas stabs naktī no ūdeņiem.

Priekšpusdienā, pa pastaigas laiku, dabūjām izdevību no Dolfusa trenēties. Šodien 25 riņķi, a riņķis 140 metri = 3, 5 klmt. Elpot arī uz beigām var viegli, tik nosvīdis esmu gan kārtīgi. Ilgu laiku vēl pēc tam miesa svīst, kājās stilbu kaulos ir nogurums un drusku sāp.

Telpu ģenerāltīrīšanas diena. Nesam ārā visas savas mantiņas, gultas piederumus ar gultām. Izsitam putekļus un ... konstatējam, ka esam aplipuši ar kukaiņiem. Mūsu metāla gultiņu šķirbās ir iemetušās blaktis. Lielas un mazas. Un tā gandrīz itin visās gultiņās. Ko lai dara? Gan lasījām vecās avīzēs no galdnieku darbnīcas skaidas un tad ar uguns palīdzību mēģinājām izkvēpināt. Bet vai tas arī izdodas? Nē, dažas paliek ar visiem dējumiem, citas izkvēpinātas nokrīt turpat zemē uz zāles, pa kuru mēs staigājam un saulainā laikā sauļojamies.

[..]

18. IX

[..]

Pēc Alberta V. aiziešanas brīvībā mums tagad, mūsu korpusam, par pārtikas izdalītāju ir Kalniņš Kārlis. Turaidas pagasta jaunsaimnieks, pagasta padomes loceklis. Pagara auguma, gadi jau iet pāri 45, vecpuisis. Mīl stāstīt par savām nākotnes ilūzijām — cerībām un vecpuiša dzīves īpatnībām. Jauks viņa nostāsts ar daudzām komiskām dēkām un situācijām par viņa, 17 gadu veca jaunekļa, iešanu pirmo reizi meitās ar citiem lieliem puišiem. Sašutis un, jāsaka, dibināti sašutis par mūsu bijušo līderu rīcību. Ar lepnumu stāsta, ka viņa pagasts līdz pat šim laikam ir bijis sausais pagasts. Visus krogu atvēršanas piedāvājumus pagasta padome vienmēr noraidījusi. Vairākkārt šāda atvēršanas iespējamības pavēršana būtu devusi materiālus labumus caur izdevību izrentēt savu māju. Bet Rīgas Tautas nams bija pārvērsts par krogu un ballīšu vakaros, ko rīkoja sportisti, par prieka namu. "Būtu to zinājis, nebūtu tik enerģiski cīnījies pret Turaidas krogu." Par bijušo Saeimas deputātu Eliasu, kurš pagājušo mēnesi izgāja brīvībā, ironiski smīn, un mēs vienā daļā tam piekrītam. "Mēs, divi Kalniņi (otrs no Jaunjelgavas), grupu priekšsēdētāji, esam lielāki noziedznieki nekā Eliass, Deķēns, Grēviņš un vēl viens otrs no lieliem vīriem. Tur, kur viņiem vajadzēja rādīt mums, maziem biedriem, priekšzīmi, sēdot ilgāk koncentrācijas nometnē, ne izmantojot sakarus, [ne] iesniedzot lūgumus, pirmie izgāja."

"Jā," piebalso pie sarunas Krustpils grupas priekšsēdētājs Krūmiņš, "vajadzētu Eliasam un dažam labam citam būt par Saeimas deputātu vēl 10 gadu, tad nebūtu slims, bet nodzīvot trīs mēnešus koncentrācijas nometnē nevar — slims."

Jā, vai tā nav likteņa ironija, tā taču ir arī nespēka pazīme visai mūsu bijušai partijai, teiksim, viena no daudzām, bet tomēr. Jo taču mūsu priekšgalā, Cekā un Saeimas frakcijā, iemiesojās mūsu labākie spēki, vīri. Kādi viņi bija, tāda bija arī partijas masa. Tātad visi sirga ar nevarīgumu, pašlabumu un ideālisms bija tikai vārdos.

[..]

23. IX

Vēl vakar mūsu nometnē skaitījās uz uztura 279, no tiem uz slimo uztura 24, bet tagad mazāk.

Mēs dzīvojam visi pa lielākai daļai spārnotās cerībās. Gāju putni rudenī laižas uz siltām zemēm, tā mums tagad ir radusies cerība tikt brīvībā. Spārnota cerība...

Vienai daļai cietuma uzraugu ir pateikts, ka ar ceturtdienu, vēlākais sestdienu, viņi tiek atkomandēti atpakaļ uz cietumiem. Viņi stāsta, ka uz 1. X nometnē vairs tikai palikšot ap 100 apcietināto, pārējie tiekot brīvībā.

Kas tiek brīvībā? Atkal baumas stāsta un neviens viņas neatsauc, ka aizejot viena daļa no mūsu līderiem. Bastjānis, Dukurs, Zeibolts, Kaupiņš, Veckalns un vēl daži citi.

Ostenieks no Liepājas ironizē:"Līderi pļāpāja, mazie biedri skatījās, bet mēs tie vidējie, puslīderīši, strādājām. Un pēc mūsu nopelniem, darba, arī soda mērs ir tāds. Mums nav cerību tikt brīvībā." Viņam taisnība, apcietinājuma smagumu un ilgumu iznesīsim uz pleciem, mēs, tie vidējā stāža darbinieki.

24. IX

Pirmdiena. Uztraukumu un gaidu pilna nedēļa. Tūliņ pēc rīta pārbaudes atnāca vecākais uzraugs, izsauca mājā braucējus un lika desmit minūšu laikā sataisīties, nodot valsts mantas un būt tajā pašā laikā jau pie vārtiem. Sākās skriešana laimīgiem pa galvu, kaklu. Daudzi nebija cerējuši, domājuši, mantiņas bija izsvaidītas šur tur, bet ko tur...aizmirsās daudziem šis un tas.

[..]

 

Plašs dokumentu klāsts ir saglabājies par pēcapvērsuma norisēm, par sabiedrībā valdošo noskaņojumu pēc liktenīgajām maija dienām. Policijas iecirkņu priekšnieki katru mēnesi uz Iekšlietu ministriju sūtīja pārskatus par noskaņojumu iecirkņos, liels skaits stāvokļa vērtējumu ienāca no aizsargu nodaļu priekšniekiem. Šie dokumenti dod iespēju mēģināt dokumentēt lauku iedzīvotāju noskaņojumu. Raksturīgs piemērs ir 7. Valkas aizsargu pulka Vijciema nodaļas priekšnieka ziņojums par apstākļiem un noskaņojumu pēc 1934. gada 15. maija :

"Ie.M. Slepeni — personīgi.

7. Valkas aizsargu pulks

Vijciema nodaļas priekšnieks

1934. g. 16. jūnijā Pulka komandierim.

Nr. 66.

Vijciemā

Ziņojums

Ziņoju Jums, ka 15. un 16. maija notikumus valstī Vijciema pagastā uzņēma sekoši:

1. Latv. Zemn. savienības vadošās personas, izņemot vienu, apsveica pārgrozības valstī, pārējie biedri arī ar lielāko sajūsmu apsveica notikumus.

2. Latv[ijas] Jauns[aimnieku] Sīkgr[untnieku] partijas trīs vadošās personas un 10 % no biedriem izturējās nelabvēlīgi, pārējās vadošās personas un biedri apsveica notikumus valstī.

3. Demokrātiskā centra piekritēji arī apsveica notikumus.

4. Sociāldemokrātu piekritēji notikumus uzņēma nelabvēlīgi (viņu iespaids pagastā maz ievērojams).

5. Komunistu piekritēji ļoti nelabvēlīgi uzņēma notikumus (skaits nepārsniedz 8 pers.).

6. No politiskās partijās nesastāvošiem 80% ar sajūsmu apsveica pārgrozības, pārējie izturējās rezervēti.

7. Valsts un pašvaldības ierēdņi, no viņiem 70% sveica notikumus, pārējie izturējās rezervēti.

Pamats: Jūsu raksts Nr. 11. / sl. no 9. VI. 34. g.

Aizsargu nodaļas priekšnieks: [paraksts]"

 

1934. gada apvērsums ir neatņemama Latvijas valsts vēstures sastāvdaļa. Apvērsuma rezultātā tika likvidēta demokrātiskā un nodibināta autoritāra valsts iekārta. Apvērsuma rīkotāji atvēra Latvijas vēsturē jaunu, ārkārtīgi sarežģītu un pretrunām pilnu lappusi. Protams, šīs publikācijas ietvaros nav iespējams lasītājam sniegt visu svarīgāko un interesantāko dokumentu klāstu. Tagad, vairāk nekā pēc pusgadsimta, mums zinātniski jāizvērtē 15. maija apvērsums, un to var izdarīt, vienīgi balstoties uz šodien brīvi pieejamajiem avotiem.