"Dānijas militārā palīdzība Baltijai"

"Berlinske Tidende"

— 99.02.22.

Aizsardzība: Riskējot provocēt Krieviju, Dānijas Aizsardzības spēki šobrīd plāno dāvināt ieročus Igaunijai, Latvijai un Lietuvai, lai stiprinātu šo jauno valstu pašaizsardzības spējas. Kaut arī runa ir par lietotiem ieročiem, baltieši ir ļoti priecīgi.

Dānijas Aizsardzības spēki ir izstrādājuši detalizētus plānus par smagās artilērijas un pretgaisa aizsardzības ieroču dāvinājumu Baltijas valstīm.

Šo piedāvājumu Aizsardzības Spēku komandieris ģenerālis Kristians Vits (Christian Hvidt) izteica personīgi, pagājušajā nedēļā tiekoties ar Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Aizsardzības spēku komandieriem.

Baidoties provocēt Krieviju, līdz šim Dānijas militārā palīdzība Baltijas valstīm aprobežojās tikai ar palīdzību izglītības jomā, uniformām un vieglajiem transporta līdzekļiem. Taču tagad Dānijas Aizsardzības spēki plāno dāvināt lielu skaitu gaisa spēku lielgabalus un haubices ar attiecīgu munīciju, lai atbalstītu šo joprojām jauno nāciju pašaizsardzības spējas.

"Pašlaik mēs domājam, kā atbalstīt baltiešus ar ieroču sistēmām. Ar esošajiem budžetiem Baltijas valstīm līdzekļu pietiek gandrīz tikai karavīru izglītošanai un apģērbšanai. Gaisa spēku lielgabali un haubices, tāpat arī cita veida ieroči, kas mums vairs nav nepieciešami, būtu reāla palīdzība," saka Kristians Vits.

Pēc trīs dienu vizītes Dānijā Baltijas valstu Aizsardzības spēku komandieri atgriezušies mājās ar konkrētu piedāvājumu. Vienlaikus tuvāk jāizpēta artilērijas un pretgaisa aizsardzības ieroču tehniskā specifikācija.

Latvijas Bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube šobrīd ir ārkārtīgi pozitīvi noskaņots:

"Šis ir ļoti interesants piedāvājums, ko mēs visticamāk pieņemsim. Protams, galīgajam lēmumam jābūt politiskam," saka Graube, kuru Krievijas reakcija nebiedē.

"Protams, ar Krieviju nekad neko nevar zināt. Taču katrai neatkarīgai tautai ir tiesības sevi aizsargāt," saka Latvijas Bruņoto spēku komandieris.

Arī Lietuvas Aizsardzības spēku komandieris ģenerālmajors Jons Andriškevičs pozitīvi raugās uz Dānijas piedāvājumu: "Mums nav pārāk daudz artilērijas - ja mēs to varētu dabūt, es būtu ļoti priecīgs. Tad mēs varēsim labāk sagatavot savus karavīrus un varēsim arī labāk sevi aizsargāt. Kaut arī piedāvātie ieroči nav jauni, tas tomēr būtu liels atbalsts," saka Andriškevičs un paskaidro, ka tieši artilērija un pretgaisa aizsardzība ir Lietuvas galvenās prioritātes aizsardzības jomā.

Dānijas Aizsardzības spēku komandieris uzsver, ka par ieroču piedāvājumu Baltijas valstīm Dānijai vēl jāpieņem galīgais politiskais lēmums, tāpat arī par daļu no piegādājamiem ieročiem nepieciešama piekrišana no ASV puses.

Pirmo reizi ideja par ieroču dāvinājumu Baltijas valstīm Dānijā tika minēta Aizsardzības komisijas pagājušā gada atskaitē.

27 komisijas locekļi atskaitē norādīja, ka nu ir pienācis laiks pāriet no "simboliskās palīdzības" uz "Baltijas valstu pamata pašaizsardzības spēju veidošanu" un iespējamais ieroču dāvinājums "būtu reāli nepieciešams".

Jespers Larsens

"Igaunija vēlas saglabāt brīvo tirdzniecību starp Baltijas valstīm"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.02.22.

Igaunija vēlas turpināt brīvo tirdzniecību ar Latviju un Lietuvu pārejas periodā pēc tam, kad būs kļuvusi par ES dalībvalsti. Arī ar Ukrainu tiek meklēti īpaši risinājumi.

Pagājušajā nedēļā Somiju apmeklēja Igaunijas sarunu par iestāšanos ES vadītājs Alars Streimans, lai tiktos ar somu ierēdņiem un ārvalstu vēstniekiem. Igaunija pieteikumu par iestāšanos ES iesniedza 1995. gada rudenī, un, ja saglabāsies pašreizējais sarunu temps, šī valsts par ES dalībnieci kļūs 2003. gada janvārī.

Zināmos gadījumos ir nepieciešams pārejas periods līdz 2007. - 2010. gadam, taču 2003. gads ir reāls. Tas tomēr ir atkarīgs no tā, vai būs pietiekami laba griba.

Lai gan Igaunijā tuvojas parlamenta vēlēšanas, politiskās debates tieši par Eiropas Savienību ir pārāk gaudenas. Tomēr pēc tam, kad ierēdņi sarunu ceļā būs nonākuši līdz līguma uzmetumam, ir paredzēts vienu līdz divus gadus rezervēt sabiedrības diskusijām. Alars Streimans personīgi ir pilnīgi pārliecināts, ka tautas gribu kaut kādā veidā vajag ņemt vērā, varbūt sarīkojot tautas nobalsošanu.

Hufvudstadsbladet tikās ar Streimanu, kurš perfekti runā zviedriski, jo šo valodu ir mācījies Tartu universitātē un Igaunijas vēstniecībā Stokholmā ir strādājis ar tirdzniecības jautājumiem.

"Sarunas notiek sistemātiski, kas ir gan labi, gan slikti. Mēs zinām, kur atrodamies un kas ir jāizdara nākamajos sešos mēnešos. Mīnuss ir tas, ka te pietrūkst elastīguma."

Igauņi vēlas - Streimans to izsaka kā alternatīvu priekšlikumu - lai Somija kā priekšsēdētājvalsts nolemj pasteidzināt iestāšanās sarunas. Kad jūnijā uz galda tiks uzlikts ekspertu darba rezultāts, varētu atteikties no sistemātiskā, taču lēnā procesa, kur jautājumi tiek izskatīti rindas kārtībā, lai tā vietā caurskatītu visu sarunu paketi kā vienu veselumu.

Eiropas Savienības veiktā lauksaimniecības un budžeta reforma šo procesu tomēr var aizkavēt, un to var palēnināt arī tas, ka iestāšanās kandidātu saraksts varētu tikt papildināts ar Latviju, Lietuvu un varbūt vēl kādu valsti. Igaunija atbalsta domu, ka Baltijas valstis iestājas kā viena grupa ar priekšnosacījumu, ka tas nebremzēs Igaunijas pievienošanos.

"Ja abas pārējās Baltijas valstis nespēs ievērot to pašu grafiku, ko Igaunija, tad mēs nestāvēsim un negaidīsim. Pie šāda principa mēs esam pieturējušies. No otras puses, mēs redzam, ka Latvija ir veikusi ārkārtīgi lielu darbu, lai nostātos līdzās Igaunijai."

Igaunija, cita starpā ar Somijas palīdzību, ir tālu tikusi virzībā uz iestāšanos Eiropas Savienībā, un puse no likumdošanas ir saskaņota ar ES. ES projekts ir veiksmīgi attīstījies, pateicoties spēcīgajai ekonomiskajai attīstībai. Ikgadējam iekšzemes kopprodukta pieaugumam vajadzētu būt vismaz 5%, tomēr 1999. gadā tas var būt mazāks. Alars Streimans saka, ka ir skeptiski noskaņots, un šis gads var būt grūts. Viņš prognozē, ka daudzi vājākie Igaunijas uzņēmumi izputēs. Firmas, kuras nespēs izpildīt kvalitātes prasības un zaudēs eksporta tirgus, bankrotēs. Pēdējā pusgadā daudzi Igaunijas uzņēmumi ir nomainījuši vadību sakarā ar lielo konjunktūras pasliktināšanos.

Pārtikas rūpniecība ir cietusi eksporta uz Krieviju straujās samazināšanās dēļ. "Daudzi tomēr ir atjaunojuši sadarbību ar Krieviju, un mums taču ir diezgan labas tirgus pozīcijas Ukrainā. Pēdējo nedēļu laikā ir gājis labi."

Igaunijai ir svarīga augošā tirdzniecība starp Baltijas valstīm. Ja Latvijas un Lietuvas iestāšanās Eiropas Savienībā aizkavēsies, Igaunija vēlētos pārejas periodu brīvās tirdzniecības līgumam. Baltijas valstu brīvo tirdzniecību pēdējo mēnešu laikā ir satricinājis "cūku karš", kas bija saistīts ar to, ka Latvija mēģināja ieviest kvotas lētās igauņu un lietuviešu cūkgaļas importam. Tagad skatieni tiek vērsti uz Lietuvu, kas janvārī ieviesa minimālās cenas veselai virknei lauksaimniecības produktu no Igaunijas un Latvijas.

Augstākā līmeņa sanāksmē Viļņā 5. februārī valstis "cūku karā" noslēdza pagaidu mieru. Jautājums par pārtikas preču importa ierobežošanu ir tikpat aktuāls arī PTO, par kuras dalībvalstīm drīz kļūs visas trīs Baltijas valstis.

Igaunija vēlas arī īpašu risinājumu, lai aizsargātu uzņēmumus, kas aktīvi tirgojas ar Ukrainu.

"Iedzīvotāji nedrīkst izjust, ka Igaunija zaudē no iestāšanās ES."

Par Somijas Jūrnieku apvienības veikto igauņu ro-ro tipa kuģa "Calibur" blokādi Igaunijas valdība ir informējusi ES Komisiju. Agrāk Eiropas Savienības dalībvalstu uzņēmumi uzbruka Igaunijā ražotajām lētajām šķiedru plāksnēm. Pēc Polijas, Igaunijas, Čehijas, Slovēnijas un Ungārijas iestāšanās ES šāda veida jautājumu kļūs aizvien vairāk.

"Pilnīgi skaidrs, ka kandidātvalstu uzņēmumi palielinās konkurenci, bet pret to nevajag cīnīties", Streimans teica un norādīja, ka Igaunija ir atvērta Eiropas produktiem. Pie tam ārvalstu rokās atrodas tik liela rūpniecības un pakalpojumu sektora daļa, ka Somijā notiekošās debates par zilibalto kapitālu šķiet absurdas.

"Es personīgi uzskatu, ka igauņu īpašnieki ir daudz vairāk ieinteresēti ātrā peļņā nekā īpašnieki no ārvalstīm, kuriem ir ilgtermiņa perspektīva," norādīja Alars Streimans.

"Hufvudstadsbladet" fakti:

Sabiedrības viedoklis Igaunijā ir ļoti līdzīgs tam, kāds bija Somijā 1991. - 1992. gadā. Politiskajās debatēs nav nekādas pretestības pret iestāšanos ES, taču vienkāršie iedzīvotāji jūtas slikti informēti, kaut arī principā ir pozitīvi noskaņoti.

Kā redzams Saar Poll 1998. gada septembrī veiktajā sabiedrības aptaujā, 60% aptaujāto nebija nekāda viedokļa, kamēr 27% varēja iedomāties sevi nobalsojam par iestāšanos ES, bet 12% pret. Vislielākais atbalsts ir pilsētās, jauniešos un labi izglītotajos, kā arī krievu minoritātē.

Vēl 1995. gadā dalību ES atbalstīja 44%.

Vesels 81% jeb tikpat liela iedzīvotāju daļa kā Somijā 1993. gada rudenī uzskatīja, ka valdībai vajadzētu organizēt tautas nobalsošanu par iestāšanos ūnijā.

Runājot par piederības ES efektu, lielākā grupa, 40%, uzskatīja, ka tā neatstās nekādu iespaidu, kamēr 36% cerēja uz lielāku vai ne tik lielu dzīves līmeņa uzlabošanos.

Saar Poll pētījums tika veikts Helsinkos esošās tautsaimniecības delegācijas EVA uzdevumā.

Karls-Gustavs Lindēns

"Uzņēmēji meklē jaunus tirgus"

"Dagens Nyheter"

— 99.02.19.

Pēc privatizācijas valda optimisms, neraugoties uz nedrošo eksporta tirgu un pārāk lielu strādājošo skaitu.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma Latvijas ekonomika ir kļuvusi stiprāka.

Rīga. Abas puses bija gandrīz vienlīdz pārsteigtas.

Latvijas Privatizācijas aģentūras priekšnieks Jānis Naglis stāsta par to, cik ātri Latvijas kādreizējā plānveida ekonomika ir pārtapusi par tirgus ekonomiku.

"Privatizācija ir gandrīz pabeigta", apgalvoja Naglis. Vairāk nekā 95% valsts uzņēmumu ir izpārdoti, lielākoties privātīpašniekiem. Šie uzņēmumi tagad sagādā apmēram divas trešdaļas no iekšzemes kopprodukta un darbavietu.

Tomēr šī diezin vai ir tā ziņa, kas uzaicinātajiem Rietumeiropas žurnālistiem liek palikt mēmiem no pārsteiguma. Precīzos skaitļus zināja nedaudzi, taču vēsts, ka padomju mantojuma pārdošana ir veikusies labi, nav nekāds jaunums.

Tieši tad, kad Jānis Naglis garāmejot iepazīstina ar pārdošanas noteikumiem, klātesošo pulciņam pārskrien šalkoņa.

"Atbilstoši likumam pārdošana nedrīkst nozīmēt, ka uzņēmums atlaiž strādniekus", viņš paskaidroja.

"Kā tad šādā gadījumā", mēs vaicājam, "privatizācija patiešām radīs produktivitātes palielināšanos un efektivizāciju?"

Liekas, ka Jāni Nagli šis jautājums izbrīna.

"Protams, ka ar ekspansiju", viņš atbild.

Tā var teikt un varbūt arī izdarīt. Tomēr tirgus ekonomikā nepietiek tikai ar spēcīgu ražošanas palielināšanu, lai uzņēmumus paradītu ienesīgus. Produktus ir arī jāpārdod.

Tik ievērojamu Latvijā ražotu preču pārdošanas kāpumu, ka uzņēmumi drīz vien varētu atrisināt savas ar pārāk lielo strādājošo skaitu saistītās problēmas, nevar uzskatīt par pašsaprotamu lietu.

Ņemot vērā lielākās latviešu daļas zemos ienākumus, šķiet, ka pašmāju pieprasījums nepalielināsies pietiekami strauji. Pie tam šīs valsts eksporta produktu tirgus nav drošs.

Latvijas svarīgākās eksportpreces - zāģmateriāli un koka preces, metāla un mašīnbūves ražojumi - ir atkarīgi no konjunktūras. 1997. gadā rūpniecības preču eksports palielinājās par vairāk nekā 22%, taču nebūt nav droši, ka pēdējo gadu spēcīgais eksporta pieaugums turpināsies tādā pašā tempā.

Kaut arī ES tagad ir svarīgākā Latvijas tirdzniecības partnere, eksports uz to līdz pat valūtas krīzes sākumam Krievijā pagājušā gada augustā bija svarīgs. Krievijas ekonomiskā sabrukuma rezultātā ir ievērojami samazinājies pieprasījums no austrumiem. Vairākas nozares, piemēram, ķīmijas, metālapstrādes un pārtikas, kuru ražotajiem produktiem, kam Rietumos ir grūti atrast noietu, ir smagi cietušas. Sevišķi pārtikas rūpniecībā nācās slēgt uzņēmumus.

Sākot runāt par šādām problēmām, Latvijas Valsts bankas ekonomisti izklausās gandrīz vai braši:

"Pagājušā gada pavasarī Krievijas organizētais boikots kļuva par pamudinājumu ātrākai ekonomikas pārorientēšanai uz pasaules tirgu. Augustā sākusies Krievijas krīze apstiprināja, cik svarīgi bija to izdarīt."

Pārorientēšanās tomēr nenotiek tik ātri, cik varētu vēlēties. Krievijas tirgus atkrišana radīja lielas grūtības lielai privātās ekonomikas daļai.

Protams, ka daudzi no privatizētajiem uzņēmumiem paplašināsies, kā cer Privatizācijas aģentūra. Tomēr šķiet, ka daudzi uz to nebūs spējīgi, un tad pārmērīgi lielais darbaspēks riskēs pārvērsties par kaklā pakārtu dzirnakmeni.

Tautsaimniecības privatizācija varētu būt pabeigta, tomēr priekšā stāv sarežģīta un nogurdinoša pārstrukturēšanās.

Īsumā: Privatizācija Latvijā ir tikpat kā pabeigta, tomēr pārorientēšanās uz tirgus ekonomiku tautsaimniecībai nozīmē lielu piepūli. Saskaņā ar likumu strādniekus nedrīkst atlaist, un pārāk lielais to skaits var radīt problēmas, uzņēmumiem paplašinoties un rodoties nepieciešamībai palielināt ražīgumu.

Hanss-Henriks Rennovs

"Primakovs "Inter Pares ""

"Financial Times"

— 99.02.18.

Krievijas premjerministra popularitāte šobrīd ir ārkārtīgi augsta, taču viņa vadītās valsts ekonomiskās izredzes ir drūmas.

Runājot par Jevgēņiju Primakovu, vispārsteidzošākais ir tas, ka piecus mēnešus pēc stāšanās premjerministra amatā bezcerīga ekonomikā haosa apstākļos viņš ir kļuvis par pašu populārāko politiķi Krievijā.

Krievija joprojām vēl nevar atgūties pēc rubļa kolapsa, valdības izsludinātās maksātnespējas par iekšējiem parādiem un cenu inflācijas straujā kāpuma, taču aptaujas liecina, ka premjerministram tiek izteikta atzinība par potenciāli eksplozīvās situācijas atslābināšanu.

Viltīgais izbijušais spiegu vadītājs un ārlietu ministrs ir nomierinājis parlamentu un reģionu gubernatorus, kā arī savaldījis valsts finansu oligarhus. Viņš atbildīgos posteņos, tai skaitā arī masu mēdijos, ir izveicīgi pamanījies iebīdīt savus atbalstītājus. Pēdējās aptaujas liecina, ka Primakovs ir apsteidzis Komunistiskās partijas līderi Genādiju Zjuganovu, izvirzīdamies par pašu respektējamāko valsts politisko līderi.

Tomēr Primakovam ir jāapzinās, ka viņa popularitāte ir visai gaistoša.

Valsts saimniecībai droši vien vairs nedraud straujš sabrukums, taču tā joprojām slīd lejup. Neskatoties uz to, ka valsts tirdzniecības bilancē ik mēnesi veidojas vairāk nekā 2 miljardu dolāru pārpalikums, Centrālās bankas rezerves turpina samazināties, ar to apliecinot masveida kapitāla aizplūdi. Tikai šajā gadā vien cenas ir paaugstinājušās par 10 procentiem, bet vidējā darba alga ir noslīdējusi zem 60 dolāriem mēnesī.

Krievija ir iekavējusi parādu atmaksu par saviem padomju laika parādiem un valda bažas, ka tā nespēs atmaksāt savus aizņēmumus Starptautiskajam Valūtas fondam.

"Patiesībā valdība ir bankrotējusi. Ņujorkas pilsēta nodokļos saņem vairāk, nekā visa Krievija saņem federālajos nodokļu ienākumos," saka atklātu valodu mīlošais bijušais finansu ministrs Boriss Fjodorovs. "Ja Primakovs nespers kādus dramatiskus soļus, tad viņš nevarēs izdzīvot. Viņa liktenis jau ir apzīmogots."

Lai izkļūtu no krīzes - un ne tikai to pārdzīvotu - Primakovam būtu jāizvēlas vienu no divām drosmīgām iespējām. Problēma tikai ir tā, ka jebkura no tām ir ārkārtīgi nepievilcīga tādam cilvēkam, kurš ir pieradis vadīt no centra.

Pirmā iespēja sekot SVF ieteikumiem un ierobežot izdevumus, paaugstināt nodokļus un panākt primāro budžeta pārpalikumu (pirms procentu nomaksāšanas) vairāk nekā 3 procentu apmērā no šī gada valsts iekšējā kopprodukta. Savulaik Primakovs izrādīja neapmierinātību ar SVF "zaļajiem puišeļiem", kuri atļaujas diktēt noteikumus Krievijai. Taču pamazām viņš, šķiet, sāk saprast viņu ieteikumu loģiku.

Pagājušajā nedēļas nogalē Primakovs kādā savā runā izskaidroja, kādēļ ir nepieciešams SVF atbalsts. Tas neesot tikai jautājums par skaidru naudu valūtā, viņš teica. Fonda atbalsts esot nepieciešams, lai Krievija arī turpmāk tiktu uzskatīta par finansu jautājumos civilizēto valstu kluba dalībnieci. Vienošanās ar SVF varētu dot Rietumu kreditoriem iespēju atlaist lielu daļu no padomju laika parādiem un ar to dot iespēju jaunam finansējumam no Pasaules Bankas un Japānas. SVF atbalsts arī varētu novest pie rubļa nostiprināšanās, pie Krievijas akciju pārvērtēšanas, kā arī pie ārzemju tiešo investīciju lielākas pieplūdes.

"Protams, ka pašas lielākās nepieciešamības gadījumā mēs varētu iztikt, taču mums būtu ārkārtīgi grūti iztikt bez šāda atbalsta," teica Primakovs.

Vienošanās panākšana ar SVF gandrīz pilnīgi droši varētu izsaukt Primakova konfrontāciju ar parlamentu.

Visticamāk, ka tādā gadījumā Primakovs būtu spiests atlaist bijušo komunistu parlamentārieti, kurš tagad atbild par ekonomisko politiku - Juriju Masļukovu, nozīmējot viņa vietā vairāk uz reformām noskaņotu finansu ministru. Primakovam arī nāktos izspiest vairāk nodokļus no tādām kompānijām kā gigantiskais gāzes monopolists Gazprom , kas patlaban aktīvi atbalsta esošo premjerministru.

Apdraudot savu atbalstu parlamentā, Primakovs kļūtu vairāk atkarīgs no prezidenta Borisa Jeļcina, kurš, šķiet, kļūst aizvien neapmierinātāks par sava premjerministra ambīcijām.

Pēdējo mēnešu laikā, iespējams, ka Krievijas prezidentu ir apgājuši, taču, pieņemot, ka viņš ir pietiekami vesels, lai īstenotu savas tiesības, viņš joprojām saglabā savas kontitūcionālās tiesības un līdz ar to iespēju pēkšņiem pārsteigumiem. Pēdējā gada laikā viņš ir atlaidis trīs premjerministrus un viņam ir pilnīgas tiesības atlaist arī pārējos.

Šī iemesla dēļ Primakova neformālie padomnieki iesaka premjerministram atrisināt šo āķīgo jautājumu, pirms ķerties pie ekonomikas lietām. Ārlietu un aizsardzības politikas Padomes priekšsēdētājs Sergejs Karaganovs apgalvo, ka Jeļcina brīvprātīga atkāpšanās patlaban būtu ļoti svarīga. Tikai jauns prezidents ar vispārēju tautas mandātu varētu veiksmīgi īstenot nepieciešamās ekonomiskās reformas.

"Līdzšinējās reformas ir bijušas neveiksmīgas ne nesekmīgas ekonomiskās politikas dēļ bet gan tādēļ, ka reformatori un viņu atbalstītāji Rietumos ārkārtīgi novājināja valdības ticamību," viņš saka. "Tā nebija liberāla, bet gan visatļautības pieeja.

Liberālas reformas var īstenot tikai tad, kad eksistē ļoti stipra valdība."

Primakovs skaļi noliedz šāda veida domu gājienus, apgalvojot, ka Jeļcinam ir jāpaliek par prezidentu vismaz līdz tam laikam, kad beidzas viņa pilnvaru termiņš - t.i.., līdz 2000.gada vasarai.

Tomēr daži komentētāji šaubās, vai Primakovs negatavojas tiešam konfliktam ar prezidentu. Primakova pašreizējās sarunas ar politiskajiem līderiem par "stabilitātes paktu" pēc parlamenta decembra vēlēšanām dod viņam labu iespēju apslēpt savus slepenos nodomus.

Temperamenta ziņā šķiet, ka Jeļcins nav gatavs labprātīgi atteikties no varas, tāpat kā Primakovs nevēlētos to pārņemt ar varu. Neērtais pamiers abu starpā var turpināties mēnešiem ilgi. Maksātnespējas iespēja Krievijas politikā ir vienmēr iespēja kaut kā kulties uz priekšu, kaut arī tā beidzas ar lejupslīdi.

Primakovs vēl, domājams, nav izlēmis, ka nekā nedarīšana ir labāka neka kaut kāda rīcība. Taču pašreizējās situācijas loģika drīz vien liks viņam izvēlēties.

Agrāk vienmēr runāja, ka Krievijai ir iespējams izvēlēties starp sekmīgajām Polijas stila reformām un 1970-to gadu Latīņamerikas inflāciju. Tagad izvēle kļūst arvien satraucošāka. "Ir skaidrs, ka Primakovam termiņš beidzas," saka Fjodorovs. " Vai nu mēs ejam tajā pašā virzienā kā pārejā pasaule, vai arī mēs sekojam Ziemeļkorejas piemēram, nonākot totālā izolācijā."

Džons Tornhills

"Krievi ir pārdevuši Sadamam raķetes"

"The Washington Times"

— 99.02.22

Vidējo Austrumu informācijas avoti ziņo, ka vismaz trīs krievu tirdzniecības kompānijas pagājušajā rudenī esot pārdevušas Irākai raķetes un citas militārās iekārtas, pārkāpjot ANO embargo pret tirdzniecību ar Bagdādes valdību.

Šī tirdzniecība esot notikusi papildus 160 miljonu $ līgumam, kas paredzēja Krievijai apgādāt Irāku ar modernām militārajām iekārtām, ieskaitot MiG-29 un pretgaisa aizsardzības sistēmu modernizāciju.

Krievija kategoriski noraidīja iepriekšējo informāciju, kas sākotnēji parādījās Londonas Sunday Telegraph un vēlāk tika publicēta The Washington Times.

Tomēr informācijas avoti ziņo, ka līgums, kas decembrī tika parakstīts, kad Irākas premjerministra vietnieks Tariks Azizs Maskavā tikās ar Jevgēņiju Primakovu, esot tikai viens no vairākiem militārajiem līgumiem, un ka jau iepriekš ir notikusi militāro iekārtu piegāde Irākai.

Informācijas avoti, kas lielākoties atrodas Izraēlā, paziņoja, ka bijušās valsts tirdzniecības kompānijas Techmashimport, Vneshtehnika un Mashinoimportinvest esot pārdevušas Irākai sastāvdaļas zemes-zemes raķešu ražošanai, kā arī navigācijas iekārtas iznīcinātājiem un pretgaisa raķetes.

Informatori, kuri vēlējās palikt anonīmi, paziņoja, ka rudenī pārdotās iekārtas palielinot Irākas līdera Sadama Huseina iespējas notriekt ASV un britu patrulējošās lidmašīnas.

Vēl cita krievu firma Ramenskoe , kas specializējas navigācijas un gaisa plūsmas sistēmu ražošanā lidmašīnām un raķetēm, arī bija iesaistīta šajā tirdzniecībā.

Šīs vienošanās pagājušajā gadā kārtoja Irākas lielākā privātā konglomerāta Al Azal Trading Co. ģenerāldirektors Rafats Abbas.

Informācijas avoti ziņoja, ka Rietumu izlūkdienesti esot novērojuši vairākas Irākas biznesmeņu vizītes Krievijā, kuri agrāk ir bijuši cieši saistīti ar Sadama militārās sagādes sistēmu.

Kopš sabiedrotās iznīcināja viņa pretgaisa aizsardzības sistēmas Persijas līča kara laikā, Sadams ir centies iegādāties jaunas pretgaisa aizsardzības iekārtas. Kopš Persijas līča kara Krievija ir centusies palīdzēt Irākai militārajā frontē. 1992.gadā uz Irāku strādāt tika nosūtīti krievu kaujas galviņu speciālisti, savukārt 1993.gadā Maskavu apmeklēja Irākas delegācija Irākas zeme-zeme raķešu Project 144 direktora Amada Hasama Amina vadībā.

1994.gadā tika parakstīta Maskavas, Bagdādes un Techmashimport vienošanās par naftas ķīmijas un biotehnoloģijas rūpnīcu celtniecību Irākā. Rietumu izlūkdienestiem ir aizdomas, ka šīs rūpnīcas ir saistītas ar ieroču ražošanu.

1995.gadā divi ANO ieroču inspektori atklāja krievu SSN-18 raķešu žiroskopu nosūtīšanu uz Irāku caur Jordāniju. Tajā pašā gadā Irāka iegādājās lielu daudzumu Krievijas fermentācijas iekārtu. Bagdāde apgalvoja, ka tās esot domātas lopbarības ražošanai Al Hahamas rūpnīcā, tomēr ANO inspektori vēlāk atklāja, ka rūpnīca esot tikusi izmantota bioloģisko ieroču ražošanai.

Džeimijs Detmers

"Kosova ir tikai daļa no Balkānu problēmas"

"International Herald Tribune"

— 99.02.21

Neraugoties uz to, kas varētu tikt panākts miera konferences laikā, dienvidaustrumu Eiropā tik ilgi nebūs iespējams ilgstošs miers vai demokrātija, kamēr NATO sabiedrotās nebūs pieņēmušas pastāvīgu politiku visam reģionam. Bombardēšana, ar kuru draud sabiedrotās, patiesībā tikai nostiprinātu Kosovas konflikta abu pušu pozīcijas. Miera un demokrātijas nodibināšana tikai vienā teritorijā, piemēram, Kosovā, kā to plāno Rietumu valstis, dos tikai nelielu labumu.

Balkānos nekad nav bijis iespējams viegls risinājums no ārpuses. Jau Aukstā kara gados Padomju Savienība pakāpeniski zaudēja kontroli pār Dienvidslāviju, Albāniju un Rumāniju, savukārt Rietumi centās ierobežot Grieķijas-Turcijas konfliktus, neraugoties uz to, ka abas valstis bija NATO dalībvalstis un kādreiz vismaz formāli bija sabiedrotās.

Salīdzinājumā ar Aukstā kara periodu, patreizējā situācija Balkānos ir gluži labvēlīga. Lai gan Dienvidslāvijas karš ir izraisījis haosu šī reģiona ekonomikās, kā arī Balkānu centienos radīt stabilitātes tēlu, šis reģions pašlaik ir iekļauts Eiropas darba plānā. Ne vien NATO ir īstenojusi Dienvidslāvijā savu lielāko militāro operāciju savā vēsturē, bet daudz citu starptautisko organizāciju arī ir cieši iesaistījušās šī reģiona problēmās. ES finansē infrastruktūru projektus, lai pievienotu Rumāniju un Bulgāriju lielākajiem transporta ceļiem, Turcija tiek daudzināta kā viena no galvenajām Eiropas stratēģiskajām sabiedrotajām, savukārt Savienotās Valstis kalpo kā starpnieks Grieķijas-Turcijas strīdā par Kipru un Egejas jūras salām.

Ļoti nozīmīgi ir tas, ka reģiona valstīm ir dots solījums pilnīgai integrācijai NATO un ES kā atalgojums par to labo uzvedību.

Šī gadsimta sākumā lielvaras Balkānus uztvēra daļēji kā ģeogrāfisku reģionu un daļēji kā slimību, pret kuru vienīgās zāles bija efektīvi karantīnas pasākumi.

Šo gadsimtu Balkāni varētu beigt līdzīgā situācijā. Galvenā problēma nav vis ļaunums vai cinisms, bet gan tālredzības trūkums, kas varētu novest pie neizmantotām vēsturiskām iespējām un reģiona iedzīvotāju posta turpināšanās.

Deitonas miera līgums, kas 1995.gada novembrī pārtrauca Bosnijas karu, tika balstīts uz vairākiem apšaubāmiem pieņēmumiem. Pirmkārt, tā bija pārliecība, ka, lai vienotu Bosnijas valsti, ir jāsāk ar karojošo armiju atdalīšanu. Tas tika apvienots ar ticību tam, ka "visi cilvēki ir labi" un vēlas mieru, un ka vienīgi līderi var būt "nelietīgi."

Idejas pamatā ir pieņēmums, ka, ja jau cilvēkiem ir dota iespēja brīvi balsot, kara kurinātāji varētu tikt atcelti no varas un visi bosnieši varētu atkal dzīvot kopā. Deitonas līgums nodrošināja vēlēšanas. Valdīja arī pieņēmums, ka nav tādas krīzes, kuru veiksmīga konstitūcija nespētu atrisināt.

Karaspēks, kas tika izvietots Bosnijā, piesardzīgi izvairījās no jebkādas militāras iejaukšanās, kamēr Rietumu valdības saasināja savu retoriku.

Vardarbība Bosnijā tika apturēta, un par to būtu jābūt pateicīgiem. Tomēr Bosnija vēl arvien ir sašķelta un ir atgriezta no saviem dabīgajiem reģiona ekonomiskajiem partneriem. Tomēr Bosnija visādā ziņā ir pagājis posms, jo Rietumu galvenā problēma pašlaik saistās ar visu reģionu.

Dienvidslāvija ir klasisks piemērs tam, kas var notikt pārejā no komunistiskas sabiedrības. Karš, par kuru galvenā atbildība ir jāuzņemas prezidentam Slobodanam Miloševičam, neļāva pieņemt lēmumus par valsts raksturu. Miloševičs karoja serbu vienotības un etniskās tīrības vārdā. Tomēr serbi vēl arvien ir sašķelti un Serbijā dzīvo vislielākais etnisko minoritāšu skaits visā bijušajā Dienvidslāvijā. Pirms 1989.gadā bijusi visintegrētākā Austrumu valsts, tagad Dienvidslāvija ir kļuvusi par Eiropas izstumto.

Lai noslēgtu šo traģēdiju ciklu, jāpiemin tas, ka Miloševiča 1991.gadā izgudrotā Dienvidslāvija ir ļoti vārga. Arvien neuzticamāka kļūst Melnkalne, Serbijas partnere federācijā. Turklāt valsts institūcijas ir vēl lielāks farss nekā tās bija Tito diktatūras laikā.

Vairākus gadus pēc vecās Dienvidslāvijas sabrukuma dienvidslāvu federālā prezidentūra, kurai bija jāpārstāv gan Melnkalne, gan Serbija, bija vienīgi izlikšanās ar nolūku slēpt Miloševiča politisko kontroli. Serbija un mazākā mērā arī Melnkalne rezultātā ir vienīgi bijušās Dienvidslāvijas republikas bez jaunas identitātes.

Miloševiča nacionālistiskie sapņi nav piepildījušies, tomēr viņam ir izdevies iznīcināt savas valsts pilsonisko sabiedrību. Pirms desmit gadiem Dienvidslāvijas tauta bija visu komunistisko valstu priekšgalā. Šodien Dienvidslāvija ir palikusi beigās, un nav manāmas nekādas cerības uz risinājumu.

Līdz šim Savienotās Valstis un ES ir paļāvušās vienīgi uz sarunām tikai ar eksistējošajiem režīmiem, bieži vien cerot panākt atsevišķus iluzorus miera periodus. Savukārt reģiona līderi sevi ir pasnieguši kā glābējus.

Šāda taktika nepārprotami ir bijusi neveiksmīga. Dažu to valstu autokrātiskie līderi, kas sauc sevi par Dienvidslāvijas "mantiniekiem", patiesībā arī ir daļa no šīs problēmas.

Pagaidām tomēr trūkst nopietna Rietumu plāna reģiona stabilizācijai. Vispirmām kārtām būtu jāsāk ar demokrātisku sakņu iedibināšanu dienvidaustrumu Eiropas galvaspilsētās. Belgradai, Sarajevai, Zagrebai un Tiranai vajadzētu kļūt par galvenajiem fundamentālu demokrātisku institūciju radīšanas mērķiem, kur tiktu ievērotas cilvēktiesības un preses brīvība, kā arī īstenots ekonomiskās atjaunošanas plāns.

Pret patreizējiem režīmiem būtu vēršams rūpīgi izsvērts spiediens, lai gāztu tos no varas. Uzbrukums reģiona diktatoriem būtu jāvērš visvārīgākajā vietā: veicot pasākumus, lai atgūtu tos valsts vērtību miljardus, kurus viņiem izdevās izvest no valsts.

Vienlaicīgi izredzes uz Eiropas integrāciju, kā arī ekonomisko atjaunošanos būtu jāsola tām valstīm, kas spēs izkļūt no patreizējā politiskā haosa. Protams, var jau apgalvot, ka šāda pieeja prasīs vairākus gadus, lai nestu jūtamus rezultātus. Tomēr miera uzturēšanas operācijām jau tagad ir tikuši izlietoti miljardiem dolāru, un ir izteikts priekšlikums vēl vairāk izlietot Kosovā. Pagaidām nav ne miera, ne stabilitātes. Ir pienācis laiks atgriezties pie saknēm, lai cik ilgu laiku arī tas neprasītu.

Dienvidslāvijas

kroņprincis Aleksandrs

"Poļu konsenss: NATO durvīm ir jāpaliek atvērtām"

"Die Presse"

— 99.02.19.

Alianses pretinieku Polijas parlamentā ir ārkārtīgi maz / Pret iestāšanos NATO balso septiņi deputāti, kamēr 409 balso par ratifikāciju

Reti kad Polijas parlamentā ir valdījusi tik liela vienprātība. Kad balsis bija saskaitītas, izrādījās, ka pret Polijas iestāšanos NATO ir balsojuši tieši septiņi Sejma deputāti. Līdz ar to Sejms ar 409 balsīm (četriem atturoties) varēja ratificēt 1949. gada Vašingtonas vienošanos.

Debašu laikā parlamentā kļuva skaidrs, ka plašais NATO konsenss Polijā, kas aptver 80% iedzīvotāju, sniedzas ne tikai līdz iestāšanās kā tādai. Visu frakciju runātāji uzsvēra, ka līdz ar Polijas, Ungārijas un Čehijas Republikas uzņemšanu paplašināšanās nedrīkst apstāties, un ka Aliansei durvis ir jāatstāj atvērtas.

Baltiešu advokāti

Ārpolitikas komisijas priekšsēdētājs Česlavs Beļeckis (Bielecki) aicināja kā nākošās uzņemt Lietuvu un Slovēniju, AWS frakcijas vadītājs Marians Kržakļevskis ieteica uzņemt visas trīs Baltijas valstis. Premjers Jirži Buzeks izteicās par to, ka Polijai NATO ir jābūt baltiešu, ukraiņu un slovāku advokātei. Arī sociāldemokrāti uzsvēra, ka NATO durvīm ir jāpaliek atvērtām nākošajām dalībvalstīm.

Jau pirms parlamenta votuma arī Polijas prezidents Aleksandrs Kvašņevskis, tiekoties ar masu mēdijiem, paskaidroja, ka viņa mērķis esot NATO Vašingtonas galotņu sanāksmē aprīlī panākt, lai nobeiguma dokumentā būtu uzsvērta "atvērto durvju politika".

Runājot par Krievijas politiķu prasību, ka NATO tagad ir jānovelk "sarkanā līnija", Kvašņevskis teica, ka šāda līnija neeksistē. Principā NATO esot jāatstāj durvis atvērtas arī Krievijai. Valdības partiju pārstāvji debatēs parlamentā uzsvēra, ka iestāšanās NATO esot Polijas attīstības laikā pēc komunisma sabrukuma vainagojums. Vienīgi NATO pretinieku nometnes pārstāvis Jans Lopužanskis saskatīja pretrunas starp 1989. gadā iegūto suverenitāti un iestāšanos NATO. Viņš to vērtēja kā "pakļaušanos Rietumiem".

Varšavas skepse

"Mēs nepiederam pie tiem, kuri naivi tic, ka NATO mūs aizstāvēs," teica Lopužanskis. Vīnes sarunās par parasto bruņojumu (KSE) draudot NATO un Krievijas vienošanās par sliktu Polijai; bez tam Vācija Polijai gribot atņemt aizsardzību ar atomieročiem. Debatēs kļuva skaidrs arī tas, ka bez NATO piekritēju un pretinieku nometnēm eksistē arī skeptiķu nometne. Tā, piemēram, Zemnieku partijas pārstāvis Tadeušs Gaida apšaubīja to, vai tagad pēkšņi var paļauties uz Rietumu sabiedrotajiem, kuri tik bieži Poliju ir atstājuši likteņa varā.

Klauss Bahmans

"Bezvīzu režīms ar Baltiju"

"Frankfurter Allgemeine Zeitung"

— 99.02.22.

Tallina, 21. februāris . Pēc ilgstošām sarunām Vācija ar trim Baltijas valstīm - Igauniju, Latviju un Lietuvu - ir vienojusies par bezvīzu režīmu. Vienošanos par bezvīzu režīma ieviešanu, sākot ar šī gada 1. martu, Vācijas Ārlietu ministrijas valsts ministrs Ferhoigens parakstīja ar ārlietu ministriem Saudargu (Lietuva), Birkavu (Latvija) un Mēlku (Igaunija). Bez tam Ferhoigens Viļņā, Rīgā un Tallinā tikās ar trīs Baltijas valstu prezidentiem, kā arī ministru prezidentiem.

Vācija no Šengenas līguma dalībvalstīm bija pēdējā valsts, kura pagājušajā gadā vēl ar Igauniju, Latviju un Lietuvu vilcinājās noslēgt vienošanos par bezvīzu režīmu. Šī iemesla dēļ Igaunija sūdzējās par "Vācijas blokādi", kas ir novedusi līdz tam, ka Igaunijai kā Eiropas Savienības paplašināšanās pirmās grupas dalībniecei ar Savienības dalībvalstu vairākumu joprojām nav bezvīzu režīma. Šengenas valstis ar trim Baltijas valstīm bija vienojušās par kopēju rīcību. Skandināvijas valstis bezvīzu režīmu ar Baltijas valstīm ieviesa jau pirms vairākiem gadiem.

Ferhoigens vizītes laikā trīs Baltijas valstīs mēģināja kliedēt bažas, ka ES varētu novilcināt paplašināšanos. Viņš teica, ka ES iekšējo reformu atlikšana nedrīkst novest līdz paplašināšanās atlikšanai. Tallinā saka, ka Igaunija no Ferhoigena ir saņēmusi apliecinājumu, ka "ātrākās" iestāšanās kandidātes arī ātrāk tiks uzņemtas Savienībā. Igaunija tiek uzskatīta par pirmās grupas valsti, kas sarunās uz priekšu virzās visātrāk. Tāpēc Tallina rēķinās ar uzņemšanu ES jau 2003. gadā. Rīgā Ferhoigens teica, ka viņš domā, ka sarunas ar Latviju tiks sāktas jau šogad. Attiecīgs lēmums varētu tikt pieņemts Somijas prezidentūras laikā gada otrajā pusē.

Visās trīs valstīs Ferhoigens saņēma arī uzaicinājumu Vācijas kancleram Šrēderam apmeklēt Baltijas valstis. Šrēdera priekštecis Kols, ņemdams vērā Krievijas un tās prezidenta Jeļcina viedokli, atteicās doties oficiālā vizītē uz Baltijas valstīm. Šīs trīs valstis, neraugoties uz padomju pretestību, 1991. gadā atguva neatkarību.

"Baltijas valstu ekonomikai labs ātrums"

"Dagens Industri"

— 99.02.20.

Igaunija, Latvija un Lietuva ir uzskatāmas par uzvarētājām "jauno" Austrum- un Centrāleiropas valstu vidū.

Kaut arī to ekonomiskais pieaugums ieiet nedaudz mierīgākā fāzē, nākotne tomēr izskatās gaiša un nav redzami nekādi draudi to stabilajām valūtām.

Šādu novērtējumu bankas jaunākajā konjunktūras prognozē ir izdarījis Handelsbanken ekonomists Gunnars Tersmans.

Banka, analizējot eiro valstu ekonomiku, vienlaikus klāt ir paņēmusi arī Eiropas pieauguma tirgus.

Ekonomiskais pieaugums šajās trīs mazajās valstīs ir bijis spēcīgs, un tajā pašā laikā bija iespējams samazināt inflāciju, jo valdības piekopa ierobežojošu ekonomisko politiku.

Handelsbanken lēš, ka šogad šī reģiona iekšzemes kopprodukts palielināsies vidēji par 2,5 - 3,5 procentiem. Tas ir nedaudz mazāk kā pērn, kad pieaugums bija 3,5 - 4,5%, tomēr salīdzinājumā ar vairākām citām valstīm šis vēl joprojām ir labs ekonomikas attīstības temps.

Inflācija, kas decembrī Igaunijā bija 6,5%, nākošgad var noslīdēt līdz 4,5%.

Gaidāms, ka Latvijā, kurai ir izdevies inflāciju pazemināt līdz 2,8%, un Lietuvā līdz 2,4%, pieauguma temps saglabāsies.

"Vienīgie tumšie padebeši pie horizonta bija lielais maksājumu tekošā rēķina iztrūkums un dažu lielo banku veselības stāvoklis", Gunnars Tersmans teica.

Maksājumu tekošā rēķina deficīts Igaunijā sasniedz 8,9% no iekšzemes kopprodukta, Latvijā 7,3% un Lietuvā13,2%.

Viņš tomēr konstatē, ka lieli šāda veida iztrūkumi ir parasta lieta valsts atjaunošanās fāzē, tomēr pastāv risks, ka tie var kļūt pārlieku lieli. Līdz ar to varētu tikt apdraudēta valsts valūta, ja vien tās kurss nav atbrīvots.

Gunnars Tersmans tomēr nesaskata nekādus draudus Igaunijas, Latvijas un Lietuvas stabilajām valūtām un paskaidro iemeslu:

"Deficīts ir ticis finansēts ar tiešo ārvalstu investīciju ieplūšanu. Bez tam šīm valstīm ir ļoti mazi privātie un valsts ārējie parādi, un valdības īsteno restriktīvu budžeta politiku. Tam visam kopā vajadzētu mazināt satraukumu par valūtas krišanas iespējām".

Rēts Vaikla

"Holokausta cena"

"The Economist"

— 99.02.20./26.

Nebeidzamie centieni panākt kompensāciju šausmīgo vēstures epizodi draud padarīt pliekanu

Vai taisnīgums ir izmērojams ar naudu? Jā - tāda atbilde ir dzirdama ikdienas parlamentos un kongresos, kā arī tiesās, kas piespiež ievērot likumdošanu: neliela soda nauda par automašīnas novietošanas likumu pārkāpumu; lielāks sods par zādzību; sodi par nevērīgu izturēšanos pret īpašumu; kompensācija par miesas bojājumu nodarīšanu. Bet cik tad maksā Holokausts?

Vācija nekad uz šo jautājumu nav atbildējusi tieši, taču kopš pašām pirmajām pēckara dienām tā ir pieņēmusi, ka tikai materiāla atlīdzinājuma piedāvāšana, kā arī nožēlas izteikšana var pierādīt, ka tā ir pilnībā sarāvusi saites ar savu nacistisko pagātni. Gadiem ritot, tā reparācijās ir izmaksājusi veselus 60 miljardus dolāru. Taču prasības turpinās vēl joprojām. Turklāt pēdējā laikā prasības ir kļuvušas vēl neatlaidīgākas, īpaši Amerikā, kur kā nekad agrāk vācu kompānijas ar grupveida prasībām ir apsēduši juristi, ēbreju grupas, politiķi un finansu regulatori. Ar šīm akcijām pat tiek apdraudēts Deutsche Bank iecerētais pirkuma līgums ar [amerikāņu] Bankers Trust . Centienos darīt galu nebeidzamajām tiesas prāvām, kāds ducis ievērojamu Vācijas banku un kompāniju ar kanclera Gerharda Šrēdera pilnīgu atbalstu šonedēļ paziņoja, ka tās nodibināšot īpašu fondu - kura kapitāls varētu pārsniegt 2 miljardus dolāru - , lai izmaksātu kompensācijas bijušajiem spaidu darbu strādniekiem un citiem, kas ir cietuši nacistu valdīšanas laikā.

Taču jāatzīst, ka šāda rīcība neizbeigs tiesu darbus, kaut vai tādēļ, ka prasības tiek izvirzītas ne tikai pret vāciešiem vien. Piemēram, pret vairākām amerikāņu kompānijām tiek izvirzītas prasības, jo to kādreizējie meitas uzņēmumi Vācijā tiek apsūdzēti par palīdzības sniegšanu nacistu kara mašīnai. Starp šīm kompānijām ir tādi plaši pazīstami vārdi kā Ford , General Motors , Chase Manhattan un J.P.Morgan . Prasības ir izvirzītas pret Itālijas lielāko apdrošināšanas kompāniju Generali . Tiek apgalvots, ka astoņas Francijas bankas joprojām ir parādā saviem kādreizējiem ēbreju noguldītājiem. Lielbritānijas banka Barclay’s , kuras Francijas meitas uzņēmums arī tiek apsūdzēts, kā atbildi uzskata 3,6 miljonu dolāru liela fonda dibināšanu. Ir sagaidāms, ka arī divas Austrijas bankas kompensācijās būs spiestas izmaksāt lielas naudas summas, kaut arī tās nesasniegs tos 1,25 miljardus dolāru, kurus Šveices bankas pagājušajā gadā piekrita izmaksāt Holokaustā bojā gājušo ēbreju noguldītāju pēcnācējiem.

Šo sarakstu varētu turpināt. Lielbritānija ir izveidojusi nelielu fondu, kas izmaksātu kompensācijas ēbreju bēgļiem, kuri kara laikā tika internēti. Francija izvērtē ēbreju īpašumu vērtību, kas tika atņemti vācu okupācijas laikā, mēģinot izstrādāt kompensācijas noteikumus. Decembrī Vašingtonā tikās 44 valstu pārstāvji, lai mēģinātu nokārtot domstarpības par īpašumiem, īpaši par mākslas darbiem, kurus nozaga nacisti. Vēl joprojām priekšā stāv daudzas tiesas prāvas: piemēram, Francijā valsts dzelzceļa kompāniju tiesā ir iesūdzējis cilvēks, kurš apgalvo, ka viņa vecākus Osvencimā nogādāja tieši šīs kompānijas vilciena sastāvs.

Svarīga ir uzskaite

Vai tas ir tiesa, ka labāk vēlāk - pat 54 gadus vēlāk - nekā nekad? Protams, ka tā ir tiesa tajos gadījumos, kad bankas vai apdrošināšanas sabiedrības līdz šim vienkārši ir atteikušās informēt par noguldījumiem vai apdrošināšanas polisēm, tādējādi Holokausta upuriem vai viņu pēcnācējiem nolaupot viņiem pienākošos atlīdzību. Nav apšaubāms arī tas, ka daudzas no iekavētajām prasībām par kompensāciju nebūtu uzradušās, ja nenotiktu jau ievadītās tiesas prāvas. Tāpat arī nebūtu pieejama liela daļa no tās informācijas, kas ir nepieciešama vēsturiskai analīzei, bez kuras nav iespējama nekāda finansu vai jebkāda cita veida uzskaite.

Neraugoties uz visu to, cīniņos par "kompensācijām" ir arī kaut kas ārkārtīgi nepatīkams. Vairāku ēbreju grupējumu neatlaidība; to amerikāņu politiķu, kuri cenšas piesaistīt sev etnisko grupējumu balsis, ambīcijas; grupveida tiesas prāvas; juristu apmaksas nosacījumi - vai tas viss patiesi dod taisnīgu kompensāciju tiem, kuri pārdzīvoja nacistu teroru, vai arī godina piemiņu tiem 6 miljoniem, kuri šī terora laikā gāja bojā? Vai arī šīs darbības, kurās šķietami tiek noteikta cena par Holokaustu, nepadara šo šausmīgo vēstures epizodi maznozīmīgāku, nepadarot to par kaut ko līdzīgu ikdienā izdarītajiem noziegumiem? Vairāki amerikāņu juristi apgalvo, ka, neraugoties uz jauno vāciešu nodibināto fondu, viņi cīņu turpināšot. Viņiem to vajadzētu apsvērt vēlreiz.

"Latvija sola cīnīties ar korupciju.

Starptautisko ekspertu ziņojums par kukuļiem un netīro valdību nobiedēja politiķus"

"Helsingin Sanomat"

— 99.02.19.

Nesen Latvijas premjerministrs Vilis Krištopans teica, ka esot "dusmīgs" par ikdienas korupciju – to, ka cilvēkiem jāmaksā papildus par katru ierēdņu papīra gabalu un ka ceļu policija spiež apstādināto autobraucēju dot piecus latus.

Viņš apsolīja veltīt sevi cīņai pret šo fenomenu, "kuram neviens agrāk nav uzdrošinājies pieskarties pat ar koku".

Prezidents Guntis Ulmanis teica, ka viņam negatīvāko pieredzi 1998. gadā nesis Latvijas kā "augstas korupcijas valsts" vērtējums. Cīņu pret šo fenomenu viņš pasludināja par šī gada galveno mērķi un mudināja presi nešauboties atklāt skandālus.

Tagad prese pat "uzrāda" dienesta automašīnas, kas kopā ar šoferiem stāv pie pārtikas veikaliem, kamēr to saimnieki; acīmredzot; iepērkas. Pēc žurnālistu domām, tā ir valsts līdzekļu nepareiza izmantošana.

Pirms pāris nedēļām kāds ceļu policists no kāda šofera pieņēma iezīmētu piecu latu naudaszīmi un mēģināja to norīt, kad saprata, ka tiks atklāts. Viņš nokļuva slimnīcā un uz operāciju galda. Naudaszīme atradās.

Gadā apmēram 100 tiesas procesu

Likumdošanā noteikts, ka kukuļņemšana un kukuļdošana ir noziegums. Pagājušajā gadā tika izvirzītas gandrīz simts apsūdzības korupcijā.

Decembrī Pasaules banka publicēja pētījumu, kurā korupcija – piekukuļošana un valdības korumpētība – Latvijā ir liela un, acīmredzot, pieaugoša problēma. Par īpaši negodīgu tika uzskatīta muita un ceļu policija. Transparency International sarakstā Latvija ir viena no Eiropas korumpētākajām valstīm.

Augsti stāvošiem ierēdņiem ziņojums bija šoks. Pēc dažu domām, pārāk negatīvs. Daži vainoja presi, citi savukārt informācijas trūkumu.

"Priecājos, ka mūsu politiķi rezultātus uztvēra tik nopietni. Varbūt tagad kaut kas mainīsies," teica Transparency International pārstāve Latvijā, pētījumu žurnāliste Inese Voika, kura pagājušajā mēnesī tika uzaicināta par valdības antikorupcijas padomes locekli.

Otrā finansu ministre Aija Poča ir padomes priekšsēdētāja vietniece. "Nevēlos situāciju izskaistināt, bet domāju, vai pētījumi patiesi sniedz reālu pārskatu."

Padomes loceklis – biznesmenis situāciju uzskata par drūmu. Pēc tirgotāju savienības priekšsēdētāja Henrika Danuseviča domām, nekas nav mainījies: mazajiem un vidējiem uzņēmumiem vēl aizvien ir jādod kukuļi.

Pēc Ineses Voikas domām, Latvija no daudzām citām Centrāl- un Austrumeiropas valstīm atšķiras ar to, ka tā vismaz kaut ko dara. "Valdība pati lūdza Pasaules banku izdarīt šo pētījumu."

Iepriekšēja novēršana ir sākumstadijā

Latvijai ir Korupcijas apkarošanas likums, programma un padome, kas tikko ir iesniegusi 52 ieteikumus, Voika stāsta. ES piešķīra divus miljonus eiro Phare programmas ietvaros; ir paredzēts apmācīt ierēdņus un palielināt valdības atvērtību. Pagājušajā mēnesī Latvija parakstīja Eiropas padomes pretkorupcijas līgumu.

Tomēr viss vēl ir sākumstadijā. Pēc pētnieku domām, šajā jomā tauta neuzticas valdībai.

Pēc Voikas domām, padomei tagad būtu nepieciešams pastāvīgs sekretariāts. "Un sabiedrība būtu jāmudina piedalīties pret korupciju vērstā darbībā."

Pēdējos gados vairāki ministri ir bijuši spiesti atkāpties no amata tādēļ, ka nebija atcerējušies vai vēlējušies uzrādīt visas ekonomiskās saistības. Pēc Počas domām, nav pareizi, ka ministrs var tikt atlaists tādēļ, ka ir mednieku kluba, basketbola līgas vai teātra vadībā.

Premjerministrs Krištopans pagājušajā mēnesī teica, ka ir nepieciešams jauns Korupcijas apkarošanas likums. Pēc viņa domām, "valsts tiek paralizēta", jo augsti stāvoši ierēdņi pašlaik nedrīkst būt uzņēmumu un fondu vadībā.

Klīst arī nepareizas baumas

Poča brīdina, ka nevajag ticēt baumām un laikrakstiem. Piemēram, bijušais premjerministrs Ivars Godmanis nokļuva publiskā vāveres ritenī savas sievas biznesa darbības dēļ. "Beigās noskaidrojās, ka viņš nebija darījis neko nepareizu, un tagad viņš atkal ir ministrs."

"Saskaņā ar pētījumu, visvairāk korupcijas izplatībai tic mājsaimnieces, un tās arī neuzticas valdībai. Cik daudziem pašiem ir bijusi kāda saskare ar korupciju? Īpaši daudzi nevar nosaukt piemērus. Vai viņi informāciju ir saņēmuši no laikrakstiem un paziņām?"

Ministre Poča neatceras, ka viņai pašai būtu bijusi kāda saskare ar korupciju. "Bet esmu vaicājusi cilvēkiem, kādēļ viņi dod kukuļus. Vai tad lietas nevar citādi nokārtot? Viņi īsti nespēj atbildēt, bet saprot, ka tas ir nepareizi."

Pēc Voikas domām, pilsoņi nepazīst savas tiesības un pienākumus un baidās. Kukulis tiek dots "drošības pēc".

Arī viņa brīdina, ka Latviju nevajadzētu pārāk viennozīmīgi nosodīt. "Korupciju grūti izmērīt. Pētījumos stāstīts tikai par cilvēku izpratni par šo lietu. Jo vairāk lieta tiek pētīta, jo vairāk par to tiek runāts un rakstīts, jo lielāku interesi tā izraisa."

Voika sūdzas, ka dažās valstīs firmas var samazināt nodokļus par summu, kas iztērēta kukuļdošanā ārvalstīs. "Gluži pretēji, to vajadzētu kriminalizēt."

"Korupcijas avots bieži vien ir bagātās valstis, kaut gan nabadzīgās tiek uzskatītas par sliktākām. Pret šo fenomenu ir jācīnās starptautiski. Reformas vienmēr jāsāk no augšas, nevis no tā policista, kas saka, ka visi taču ņem kukuļus."

Voika stāsta, ka, piemēram, zviedru biznesmeņi diezgan viegli apgalvo, ka "visi citi" dod kukuļus, ja viņu bizness Latvijā nav veiksmīgs. "Tad viņi sūdzas savai vēstniecībai un Ārlietu ministrijai, kas viņiem tic un izdara spiedienu uz latviešiem."

Arī amatu var nopirkt

Pēc Pasaules bankas informācijas, kukuļi Latvijā ir nepieciešami pat, lai saņemtu normālus dzīvokļa un veselības aprūpes pakalpojumus.

Uzņēmumi bieži maksā vairāk muitai, telefonsakaru uzņēmumam, policijai, ugunsdrošības un veselības pārbaudēm.

Pētnieki sūdzas, ka amatu var "nopirkt". Tiek vērtēts, ka apmēram 40% muitas, 25% policijas un 15% prokuratūras darbavietu ir saņemts, izmantojot naudu.

2,1% no vidējas firmas apgrozījuma aiziet kukuļos. 37% uzņēmēju un 13% mājsaimniecību atzina, ka ir maksājuši valsts ierēdņiem. Saskaņā ar ziņojuma rezultātiem, visātrāk attīstās tās firmas, kuras piedalās korupcijā.

Juka Rislaki

"Kopīgās Lauksaimniecības politikas pēdējais gārdziens"

"Financial Times"

— 99.02.23.

Tūkstoši saniknotu lauksaimnieku, demonstrējot Briseles ielās, tomēr diez vai spēs apturēt neizbēgamo Eiropas Savienības kopīgās lauksaimniecības politikas reformēšanas procesu. Var saprast viņu bažas par savu iztikas avotu, ko apdraud visā šajā nozarē izjūtamā krīze. Taču viņiem ir jāsaprot, ka no tradicionālajiem Kopīgās Lauksaimniecības politikas (KLP) instrumentiem - cenu subsīdijām un aizsardzībai no importa, kas izraisa atkārtotas pārprodukcijas lēkmes - būs jāatsakās.

Pastāv briesmas, ka, strīdoties par vecās sistēmas trakāko pārmērību ierobežošanu, Eiropas lauksaimniecības ministri vienosies par negribīgām daļējām reformām, kuras nespēs ielikt pamatu stabilam un konkurētspējīgam lauksaimniecības sektoram Eiropas Savienībā. Tāds bija to ieradums pagātnē. Šonedēļ tiem ir iespējas paveikt ko radikālāku, un viņiem tās ir jāizmanto.

Uz sarunu galda stāv trīs paketes daļas. Viena no tām ir vienošanās par ievērojamiem cenu samazinājumiem svarīgākajiem produktiem - piemēram, 30% samazinājums liellopu gaļas cenai. Tas ir vissvarīgākais priekšnoteikums visam pārējam.

Otrā daļa ir vienošanās par ikgadēju tiešo subsīdiju maksājumu samazinājumu sistēmu, ko Briseles žargonā dēvē par "degresivitāti". Šie subsīdiju maksājumi iesākumā tiks palielināti, lai "kompensētu" lauksaimniekiem cenu samazinājumus, bet pēc tam tie pastāvīgi tiks samazināti. Tas ir izšķiroši svarīgi, ja vien ES vēlas kontrolēt KLP izmaksas un panākt, lai lauksaimnieki kļūtu konkurētspējīgāki. Tā, protams, nebūt nav perfekta vienošanās, taču tā tomēr būtu liela pārmaiņa un tai arī vajadzētu būt politiski realizējamai.

Trešais paketes elements ir pazīstams kā "līdzfinansēšana". Tā nozīmē, ka daļu no subsīdijām maksātu no nacionālajiem budžetiem, nevis no Briseles, lai arī ikvienam būtu jāpakļaujas tiem pašiem noteikumiem. Tas nozīmē, ka lielie maksātāji Briseles budžetā, kā, piemēram, Vācija, Nīderlande un Lielbritānija, maksātu mazāk, bet lielākie lauksaimniecības subsīdiju saņēmēji, kā, piemēram, Francija, maksātu vairāk.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS