"Tais dienās, kad mākoņi aizklāja sauli"

Dokumentos, atmiņās, dienasgrāmatās — latviešu jaunatnes patriotiskā kustība "Nacionālā sardze"

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" nr. 40, 11.02.99.; nr. 41/42, 12.02.99.;

nr. 43/44, 16.02.99.; nr. 45/46, 17.02.99.; nr. 47, 18.02.99.; nr. 48/49, 19.02.99.;

nr. 50/51, 23.02.99.; nr. 52/53, 24.02.99.

Individuālo darbinieku raksti

Romas viesnīcas vestibilā 1994. gada augustā:

(no kreisās) Bruno Briedis (no Venecuēlas), Dagmāra Kreišmane–Kreile (no Argentīnas), Voldemārs Ērglis (no Priedaines), Valentīns Silamiķelis (no Pārdaugavas), Bruno Rūģēns (no Grīziņkalna)

Dagmāra Kreišmanis–Kreilis

Jelgavas notikumu drīz likvidēja, bet tilts bija aizņemts, un telefons uz Pārdaugavu nedarbojās. Priekšnieks lika palikt čekā. Iekārtojāmies augšā, manās darba telpās. Naktī trauksme, dabūju pirmo reizi iet patvertnē. Pēc tam gulēju Džildas bunkurī. Otrā dienā pārgāju mājās.

Trīspadsmitos apspriedē priekšnieks teica, ka no Jelgavas krievi gan izsisti, bet tie laužas Rīgas–Kauņas līnijā. Laikam tomēr jābēg vien būs.

Cik jauki būtu, ja tad pie mums būtu vēl viens otrs no mūsējiem. Miķelis ar savu dziesmu garu un vēl kāds no "stiprajiem".

 

1. augustā, otrdienā

Trīsdesmitā Valentīns bija zvanījis no manas mājas uz čeku, ka apmetušies Kandavas ielā. Aizbraucu tūlīt, bet Miķeļa tur vairs nebija, redzēju gan Raiskumu un Andžu. Karavīru pilnas malas. Citi apmetušies pat Botāniskā dārzā. Cīņas spara netrūkstot, došot abiem pa biksēm. Tikai neesot smago ieroču.

Uzrakstīju ziņojumu priekšniekam. Čekā atbēdzis Vīnkalns.

Šodien bija vairākas trauksmes. Pie tilta bija mestas bumbas. Tik labi ir redzēt visur mūsu vīrus — patruļās, posteņos — karavīrus, aizsargus un privātos.

 

2. augustā, trešdienā

Klausāmies ziņas: Jelgava atstāta, cīņas pie Bauskas. Birži atgūti. Stāsta, ka ieņemta Rēzekne un Ludza, bet ej nu tu sazini, vai tā taisnība. Gandrīz jau gribētos vākties uz māju un braukt uz jūru.

 

16.augustā, trešdienā

Es dzirdu kaujas troksni, un man nav labi. Liekas, ka sirds būtu atvērta un katra sāpe tur ieiet un skrubina. Vai mūs gaida posts, bads, bēdas? Kā es to izturēšu? Ko nedotu par mirkli senā viegluma, kad viss vēl bija labi.

Jūtu, ka gurķojos un iešu strādāt lazaretē. Uz čeku iešu tā kā tā. Nebūs viegli, jo esmu par daudz jūtīga. Arī maizes jautājums ir aktuāls.

 

19.augustā, sestdienā

Domāju par nenoteikto nākotni. Vai palikt čekā būtu lielāka nozīme nekā strādāt lazaretē?

 

22.augustā, otrdienā

Cik bieži es dzirdu labus vārdus par manu balsi, cik bieži man saka: "Dziedi, Mārīt!" Mūzika...

Un tomēr es tagad kopšu ievainotos, iešu aizsargu sanitāru kursos, ja vajadzēs, — arī uz fronti.

Gribēju braukt uz laukiem arī pie Sīkā un Skujiņa, bet nu tas viss atkrīt. Čekā jāpabeidz bibliotēka.

Tukums ir brīvs, bet sestdien krievi bijuši šaipus Ērgļiem.

 

24.augustā, ceturtdienā

Šīrīta apspriedē priekšnieks runāja par nacionālisma teoriju, par to, ka mums jābūt bruņotiem ar to. Iekšējā un ārējā suverenitāte, latviešu repatriācija, latviska valdība, šķiru likvidācija utt. Vai neatkarīga Latvija ir iespējama ar pašreizējo militāro techniku?

Valentīns šodien atkal bijis pie manis — diemžēl nekad viņu nesatieku.

Eju sanitāru kursos, ar pirmdienu jāstrādā kara slimnīcā. Ar sirdi palieku čekā.

 

29.augustā, otrdienā

Tagad man vairs nesauc: "Dziedi, Mārīt!", bet "Schwesterchen". Ko lai saku? Karš ir zvērisks. 20.gadu simteņa cilvēkiem no tā būtu jākaunas.

Gāju pirmdienas rītā četros uz Rīgu. Bija pavēss, miglains rīts. Ielu stūros nosaluši aizsargu posteņi, retas mašīnas; tālāk jau veceņu rindas pie zeķu veikaliem. Gara auto kolonna, pirmie tramvaji. Sākas Rīgas ikdiena, sākas ievainoto kliedzieni.

Esmu kara slimnīcas galvā ievainoto nodaļā. Asiņaini pārsēji, vaidi, kliedzieni, drausmīgi smiekli, drudzī trakojoši jauni cilvēki. Ciešanas, kuras agrāk nepazinu. Nomirušie pagaidām novietoti vannasistabā. Mums ar Ainu 35., 37., 39.istaba. Mazgājam viņus, barojam, taisām gultas. Dakteris vizītē mani izbar par nekārtīgām temperatūras listēm. Savedu tās kārtībā. Sākas pārsiešanas, un no tās istabas nāk visbriesmīgākie brēcieni. Kāds nepārtraukti dzied tā, ka visa nodaļa trīc. Smiekli, smiekli un kliedzieni; savu balsi vairs nevaru dzirdēt. Cenšos neciest viņiem līdzi, bet ausis dzird. Ir jāpierod neskumt par katru dzīvību, kuras te tik viegli zaudē...

Ap desmitiem viss ir tīrs un sakārtots. Arī ievainotie aprimuši, tikai reti kāds griezīgs sauciens liek satrūkties, tad arī tas norimst.

Sāp galva. Ārā satumst. Sākas negaiss — zibeņo un līst. Kāds vācietis mirst. Visu rītu viņš kliedza, lamājās, dziedāja un piesauca savu māti.

Man liek viņu apkopt — uzsiet žokli, aizspiest acis, novērot pēc pulsa miršanas brīdi un to pierakstīt. Nē! Tas ir par daudz jau otrajā dienā!

Es tomēr negribētu arī pēc kara būt slimo kopēja. Šis darbs ir par tuvu cilvēku ciešanām un atstāj pārlieku baismīgu iespaidu.

 

3.septembrī, svētdienā

No čekas esmu izmesta! Saņēmu oficiālu vēstuli no priekšnieka. Tā kā esot pārgājusi citā darbā, tad "laipni lūdzu nodot atpakaļ dienesta apliecību".

Kā tad tā? Es eju katru dienu uz čeku, arī uz apspriedēm, un nu mani izmet? Jārunā ar priekšnieku. Tik viegli es vis nevaru aiziet. Esmu kā ar ūdeni aplieta un domāju, ko darīt.

Meklēju Valentīnu starp karavīriem Torņakalna preču stacijā, bet viņa tur vairs nebija.

Ar šodienu atceltas svētdienas, slēgti teātri un opera. Rīgu evakuēšot.

 

4.septembrī, pirmdienā

Izlīgu! Tik viegli nemaz nebija. Biju atkal apspriedē, un viss ir kā senāk.

 

21.septembrī, ceturtdienā

Čekā atkal dedzinām papīrus pastaigas pagalmā — Modris, es, Skaidrīte. Paliekam melni no pelniem un dūmiem.

Pārguļam pagrabā. Ir vēl daudz darba.

 

25.septembrī, pirmdienā

Šodien trīspadsmitos mēs braucam. Vecā, labā Rīga! Svētdien vēl lēni gāju pa Rīgu atvadoties. Sveši cilvēki uz ielas jautāja cits citam, ko zina jaunu. Vai tiesa, ka nākšot angļi? Zviedri... vai taisnība?

Iegāju kino Splendidā. No filmas neko neredzēju, jo visu laiku klusi raudāju. Pēdējo reizi, viss, ko es redzu, pēdējo reizi... Nespēju izteikt savas jūtas. Nevarīgums, slābums un briesmīgas sāpes. Pēdējo reizi...

 

26.septembrī, otrdienā

Tomēr vēl Rīgā, bet kopš vakardienas bēgļu vilcienā, preču stacijā. Man pavisam svešā Rīgas malā.

Esam: Baltkalns, Ciemītis, Zigrīda, Ilga, Vanda, Lilija, Skaidrīte un es. Priekšnieks, Namnieks un Džilda gaidīs Edzi ar viņu piederīgiem.

Pēdējais skats no Brīvības ielas: iet karaspēks, mašīnas, bēgļi, lopi — ne vairs disciplinēti, bet visi vienā juceklī, joņojot, cik kurš var.

Krievi Cēsīs. Rīgā cīņu nebūšot.

Varbūt brauksim uz Freiburgu vai Zviedriju. (Freiburgā, Vācijā, atrodas Antikominterna archīvs.) Mana jaunā adrese ir gluži drausmīga: Liepājā, Centrālkapsētā.

Vakar bija pēdējā junda pagrabā. "Še kopā mēs biedri" — čekas himna, junda — un mazs, mazs pulciņš tikai vēl esam.

"Čekas Nacionālā sardze iziet no savām telpām. Mēs esam te palikuši līdz pēdējam un darījuši visu, kas bija mūsu spēkos. Bet mēs aizejam ticībā, ka atgriezīsimies un te nebūs drupu kaudze."

Pēdējo reizi "Latvijai!" — un mēs aizejam.

Piezvanīju vēl mammai. Arī Karina šodien brauc uz Liepāju ar lazareti. Tāpat aizsargu Daugavas bataljons.

Nakti gulēt te nevar. Ik pa stundai visi atmostas, pārkrāmējas, taisa bardaku. Bija atnākuši atvadīties Modris, Miķelsons, Rutkiņš, Valento.

Tātad es nu esmu bēgle. Pie mūsu vagona plīvo sarkanbaltsarkanas lentes.

 

Buenosairesā 1995.gadā

No Rīgas izbraucām trešdien, 27.septembrī. Domājām jau, ka mūs turpat vilcienā pārsteigs krievi. Norībēja Dzelzs tilts — un Rīgas vairs nebija. Pāri braucot, teicu, ka — lai kā, es atgriezīšos. Kaut vai kā veca vecene skrandās, ar spieķi rokā un bez zobiem. Jāsaka, ka kaut kas līdzīgs ir arī piepildījies. Vismaz tas, ka atgriezos vecumā.

(Turpinām ar atmiņām par Liepājas laiku)

 

Buenosairesā 1995.gadā

Šai laikā mums bija dažādas nodarbības. Vanda, Skaidrīte un Ģencis bija sirojumā gar jūru, meklējot iespējas tikt uz Zviedriju. Jutos laimīga, ka mani nenorīkoja pie šī darba, jo biju pārāk bezspēcīga, lai gan būtu paticis tāds interesants gājiens.

Mums pa to laiku bija jāpakojas varbūtējam ceļam. Lai sadabūtu ko ēst, gājām apkārtējās lauku mājās rakt kartupeļus. Tas, kā katram ir zināms, ir nogurdinošs darbs; pēc tam vēl vajadzēja nākt tālu mājās. Bet dabūjām "pampāļus" un "strimeles" (siļķes).

Bija redzams, ka visu no čekas izvesto nevarēsim saglabāt. Tādēļ tika izlemts, ka mazāk svarīgos dokumentus noraksim kapos. Jurim bija jāmeklē, nē — varbūt to izdarīja kāds cits, varbūt uzņēmīgā Vanda. Katrā ziņā Jurim bija jānogādā divi pie galdnieka pasūtīti zārki uz žīdu kapiem, kas bija turpat tuvumā. Zārkus pasūtīja visvienkāršākos, sakot, ka tie domāti vecu ļaužu patversmē mirušiem.

Kā notika aprakšana, nezinu, jo es tur nebiju klāt. Bet lieli joki bija tādēļ, ka Juris, sadabūjis kādus stumjamos ratus, bija ielicis vienu zārku otrā un tieši tā līdz norakšanas vietai. Ja nu kāds būtu redzējis, tad taču viņam bija jādomā: bet kur tad ir tie līķi? Aprokamo dokumenti jau atradās kapos.

Par tiem līķratiem ar diviem zārkiem mēs vēl ilgi smējāmies.

(Piezīme: Aprakstot materiālu noslēpšanu Liepājā, Kreišmane-Kreilis nav bijusi klāt pie dažādo dokumentu norakšanas, bet tas neattiecas uz represēto kartotēku. Tās norakšanas darbus viņa atceras it dzīvi.)

Tas bija tā: Skaidrītei, Ilgai un man bija uzdots norakt aizvesto kartotēkas kastes. Pa dienu es mēģināju rakt augšā kādu pašnāvnieka kapu, bet zeme izrādījās par cietu. Naktī aiznesām kastes pie kāda tikko rakta kapa. Tur bija apbedīta patversmē mirusi vecenīte. Nu mēs viņu rakām atkal vaļā. Sākumā jau gāja labi. Rakšanā mainījāmies. Bet, kad jau bija jākāpj kapā iekšā, palika tā baigi. Skaidrīte un Ilga it kā skatījās uz mani. Cits nekas neatlika, kā kāpt iekšā... Bija auksts, tumšs. Iekšā un ārā kāpt arī nebija tik vienkārši, tāpat — izmest pilno lāpstu uz augšu.

Liepājā uzsprāga munīcijas vilciens. Tālumā spīdēja ugunsgrēka atblāzma. Sprādzieni sekoja viens otram. Bija nejēdzīgi baigi. Bet darbs tika padarīts.

 

18.oktobrī, trešdienā

Vēl arvien Centrālkapos. 14.oktobrī stāvēju durvīs, skatoties ārā — klausījos tuvējās frontes rūkšanu, skatījos, kā karavīri rok kapus, jo kritušie jau bija atvesti smagajās mašīnās, vienkārši papīros ietīti.

Saule vizēja priežu zaros, tad pienāca Poga ( Baltkalns — red. ): "Dagmāra, Rīga ir kritusi!"

Likās, visa pasaule sagāzās man priekšā. Rīgas vairs nav. Tilti, Tiesu pils, Finanču nams, pat Opera — saspridzināti! ( Kā varam vērtēt, saņemtas pārspīlētas ziņas. — red. )

Kas notika ar mammu? Vai man tomēr nevajadzēja palikt pie viņas?

19.divīzija segusi atkāpšanos.

Es aizbraukšu un diezin vai kādreiz par saviem radiem ko zināšu.

Sapnis par jūru arī ir izsapņots. Mēs braucam uz Vāciju. Priekšnieks saka, ka Latvija būs neatkarīga. Kas viņu cels, ja mēs aizbraucam uz zemi, kur ne pīkstēt nevarēsim, bet palikušie mums ir zuduši?

Varbūt brauksim jau šodien. Es klusībā ceru, ka šim kuģim uzmetīs bumbu vēl pirms mūsu ierašanās uz tā. Baidos no aizbraukšanas brīža. Jūtos tagad tik viena.

Atbrauca Modris: pirmais Rīgas krišanas vēstnesis.

 

Buenosairesā 1995.gadā

Rīgas krišana, lai gan cita nekā nebiju gaidījusi, mani ķēra smagi. Jutos garīgi sakritusi un viena ar savām domām un jūtām. Kā liekas, neviens tajās ar mani nedalījās. Meitenes izturējās tāpat kā vienmēr. Visumā bijām jautri, kā jau jauni cilvēki. Mani bēdīgie komentāri tika atraidīti. Ko katrs juta — kas to lai zin!

 

18.oktobrī, trešdienā

Sakravājāmies steigā, viss palika kā lūznis. Smagā mašīnā izbraucām līdz ostai — cauri vētrai, jūras šņākoņai un dzeltenu lapu jūklim.

Ostā līmējām vārdus un numurus uz savām pekelēm.

 

Buenosairesā 1995.gadā

Tas bija karakuģis MRB 12. Bijām 800 privātie, daži no 19. divīzijas un ievainotie. Uzkāpām ap trīspadsmitiem un apmetāmies mazā, šaurā cietuma telpā visi 15; Jūlijs, viņa māte un tante, brālis Edzis, Namnieks. Darbinieki: Džilda, Ciemītis, Gulbis, Ilga, Ziga, Juris, Vanda, Skaidrīte, Lilija un es.

Septiņpadsmitos bija jau krēsla. Braucām cauri moļiem, un es uzsāku himnu, asarām birstot. Vēl — vēl redzu Liepājas ugunis, vēl — un tad šņāc un drebinās kuģis, krēslo un — nav vairs Latvijas krastu...

Pēdējo, ko redzēju, bija tāla, tāla meža strēmele.

Desmitos no rīta iebraucām Gotenhāfenā (Gdiņā). Bija 20.oktobris.

 

(Pievienoju vēl klāt viņas stāstījumu par Vācijas laika beigu posmu.)

Jūlijam bija sava godkāre un vadoņa tieksmes, kas toreiz bija modē, tomēr viņa dziļākais vadmotīvs bija viņa patriotisms. Tas bija tā liesma, kuras gaismā viņš dibināja visādas organizācijas, lai cilvēkus piesaistītu savām idejām, un arī varbūt, lai atrastu mums, darbiniekiem, pienācīgu nodarbošanos, jo dīkdienība un bezcerība patiesi nebija labi ceļa biedri.

1947.gada decembrī mēs ar Juri apprecējāmies Hamburgā. Priekšnieks bija aicināts par liecinieku. Tam viņš bija piekritis, bet pēc tam atteicās, likdams priekšā sarīkot mums latviskas kāzas Hannoverā. Tā arī notika 29.decembrī. Pats priekšnieks kopā ar Namnieku mūs salaulāja.

Es biju laimīga būt atkal savējo pulkā.

Hamburgas nometnē mums piešķīra patiesi labu istabu koka barakā. Juris pārcēlās no Pinebergas uz Hamburgu.

Kad braucām uz Argentīnu, priekšnieks ļoti centās mūs atrunāt. Es nepavisam negribēju braukt projām no Eiropas. Tur bija mana Dzimtene, draugi, viss. Arī operdziedātājas sapņi vēl nebija svītroti no manas dzīves. Prombraukšana bija Jura griba.

Jūlija pareģojums, ka mēs nekad vairs neredzēsimies, piepildījās. Tikai pa retam sarakstījāmies.

Šeit izbeidzas mans stāsts. Ir pagājušas dziļās sāpes par zaudēto Dzimteni, jaunatnes ilgas un atdošanās cēliem mērķiem.

Pagājuši arī nejaukie sapņi, ka, ejot pa Rīgu, tiekam izsekoti, slēpšanās, mukšanas, bailes. Vai arī: ejot pa iemīļotām vietām Latvijā, sapnis pārtrūkst un tam nekad nav lemts tikt galā.

Bet daudz kas nav mainījies. Sajūtu cieņu un sirsnību pret visiem, kas bijām kopā Nacionālā sardzē. Mūsu kopējā pagātne nav izdzēšama — ne čekas, ne trimdas.

Žēl tos, kuru vairs nav. Žēl, ka nekad vairs neesam redzējušies. Žēl tos, kas nepiedzīvoja Latvijas jauno brīvību.

Manas atmiņas par Jūliju un Nacionālo sardzi ir dziļas cieņas pilnas. Vienīgi: tik tuvu kopā dzīvojot, atklājas, ka neviens cilvēks nav tik ideāls, ka tam nebūtu savas kļūdas un slikti brīži. Bet tas ir pagājis, un palikusi tikai šī atziņa. Jūlijs bija liela gara cilvēks.

(Dagmāra Kreišmanis-Kreilis ir rakstījusi dienasgrāmatu nevien Latvijā, bet arī vēlāk Vācijā. Ja arī tai ir personisks raksturs, šis ir materiāls, kas raksturo NS evakuācijas grupas darbību.)

Pirmais bijušā čekas iekšējā cietuma telpu komandants bija Kārlis Miške, pēc viņa šo amatu pārņēma Valentīns Silamiķelis. 1943. gada uzņēmums

Valentīns Silamiķelis

( Kursīvā ir manas piezīmes, kas nepieciešamas labākai kopsakarībai; pārējais ir Valentīna Silamiķeļa rakstītais. — M.K.Gulbis)

 

Valentīns Silamiķelis atsūtījis savu rakstu pēc tam, kad visi iepriekšējie materiāli jau bija ielikti datorā. Viņš savu rakstu veidojis, pamatodamies uz savām atmiņām, dienasgrāmatu, kā arī Džildas Bračas rakstīto Nacionālās sardzes chroniku. Pavadvēstulē Silamiķelis raksta, ka atsūtītais raksts vēl daudz labojams un koncentrējams. Lai ātrāk nobeigtu šo rakstu kopojumu, to uzdrošinos izdarīt. Tālāk publicējam tikai to, kas citur šai kopojumā nav minēts — vismaz ne tādā veidā.

***

V.Silamiķeli pratināja čekā jau 1940. gadā. Par to savās atmiņās viņš raksta:

"1940. gada 10. oktobrī tiku čekā pratināts par mutes palaišanu skolā un pēc tam izslēgts no skolas. To biju smagi pārdzīvojis; tāpēc tagad (norāde ir uz 1941. gadu) ar lielu interesi nācu uz čeku apskatīt telpas un tajās darboties Latvijas labā cīņā pret boļševismu. Apskatīju gaiteni un istabu sestajā stāvā, kur mani pratināja. Palielījos Bračam, ka mani te Baigajā gadā tirdīja. "Taisni tādus kā jūs mums te vajag," viņš atbildēja."

Liktenīgs Silamiķelim izrādījās kāds apciemojums Piebalgā 1943. gada Jāņos. Apciemojot "Bračus", viņš kopā ar Tālivaldi Bolu bija aizgājuši uz Bola tēva mājām, kas bija izrentētas. Rentnieka uzvārds — Pakalnietis.

Silamiķelis atceras:

"Tālis acīmredzot palielījies rentnieka Pakalnieša dēlēniem par Nacionālo sardzi un to svarīgo darbu, ko mēs tur darām. Pieminējis, ka es esmu komandants. Pēc 7 gadiem viens no viņiem (t.i., Pakalnieša dēliem) — Ludis iestājies komjaunatnē un Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē. Ieraudzījis mani universitātes kopējās militārajās mācībās, nelietis gribēja taisīt karjeru. Viņš manam kursa biedram Āboliņam paprasīja manu uzvārdu un uzrakstīja denunciāciju.

Pēc pusgada, 1951. gada 10. augustā, mani apcietināja. Pēc aresta mani ieveda čekas pagrabu 19.kamerā. Šīs telpas mani saņēma kā vecas un mīļas mājas. Bija kā kluss mierinājums tajās briesmīgajās stundās, kad tiku šķirts no tikko apprecētās sievas, ko pārdzīvoju smagāk nekā šķiršanos no brīvības.

Pēc tam tribunālā mani tiesāja, pieliekot klāt vācu armiju un Zviedriju, lai gan tiesnesis teica, ka par to pēc Augstākās padomes 1945./1946. gada dekrēta tiesāt nedrīkstot.

Pirms tribunāla pratinātājs Bukānovs oficiāli deva man lietu izskatīt un katru lapu parakstīt. Tur es ieraudzīju Pakalnieša ziņojumu. Protokolus neparakstīju. Tos saplēsa, un galvenā apsūdzība palika, ka bijušajās čekas telpās esmu nodarbojies ar apmeklētāju vadāšanu, respektīvi, pretpadomju propagandu un arī Zviedrijā darbojies pret PSRS. Manā lietā liecinieki bija Dr. Slaidiņš par Zviedriju un Agris Ķimelis (bija uz brīvām kājām) un Kārlis Rūtendārzs (apcietināts par ko citu). Nosaukumu "Nacionālā sardze" čeka nebija uzgājusi. Mani liecinieki tribunālā izturējās nevainojami. Agris riskēja ar brīvību, ja tiesā pierādītu, ka esmu cilvēkus vadājis pa telpām, ko viņš noliedza.

Sēdēju čekas lietā viens uz apsūdzēto sola, un mani arī par "anštalti" nevienam apvainotam nesauca par liecinieku (izņemot Vorkutā, kad man vaicāja par Ainu Cīci, kuru, protams, es "neatcerējos"). Tāpēc domāju, ka tieši par mūsu Nacionālo sardzi neviens cits notiesāts nav.

Turpmāk — vēl