2010.gada 9.novembra ārkārtas sēdes stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 10.Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas! Ir pulkstenis 12.00. Sākam Saeimas 9.novembra ārkārtas sēdi.

Šodien darba kārtībā ir viens jautājums – lēmuma projekts „Par neuzticības izteikšanu ārlietu ministram Ģirtam Valdim Kristovskim”.

Vai iesniedzēju vārdā kāds vēlas runāt?

Iesniedzēju vārdā vārds deputātam Zalānam.

E.Zalāns (PLL frakcija).

Labdien, cienījamo Prezidij! Godātie kolēģi!

Pavisam nesen vēlēšanās Latvijas sabiedrība šai Valda Dombrovska nu jau vadītajai valdībai deva līdz šim nepieredzēti lielu uzticības kredītu. Šis kredīts lielā mērā bija saistīts ar to, ko konkrētie cilvēki solīja pirmsvēlēšanu laikā. Tie bija solījumi par kompetenci, par profesionāļu komandu, par skaidru un saprotamu rīcību.

Ko tad mēs visi redzējām pēc vēlēšanām? Redzējām pavisam kaut ko citu. Mēs visi bijām liecinieki līdz šim, pēdējos gados, nepieredzētai, juceklīgai un, es teikšu, arī diezgan nežēlīgai cīņai par amatiem. Un mēs redzējām, ka ministru kandidāti tika izvēlēti nevis pēc pieredzes, nevis pēc padarītā, nevis pēc daudzu piesauktās profesionalitātes, bet pēc diezgan neskaidriem kritērijiem un, ar nožēlu jākonstatē, neieklausoties sabiedrības un savu vēlētāju viedoklī.

Pagājušajā nedēļā līdz ar valdības apstiprināšanu cilvēki, kas sekoja līdzi politiskajiem procesiem, cerēja, ka, nu jā, šī neskaidrā situācija ir bijusi, bet pieņēma to, ka šāda situācija ir bijusi tikai pašā valdības veidošanas procesā un ka tā līdz ar jaunās valdības darba sākumu beigsies. Cilvēki cerēja, ka valdība nekavējoties liks galdā sen solīto budžetu nākamajam gadam, ka beidzot ķersies pie solītajiem tautsaimniecības atveseļošanas pasākumiem. Cilvēki cerēja, ka šis pietiekami juceklīgais un daudziem nesaprotamais valdības sastādīšanas process patiesībā ir bijusi tikai pavisam īslaicīga aizķeršanās, kad politiķi nespēj tikt galā ar vienošanos pašā „Vienotībā” un savos partneros, ka šī tiešām ir bijusi īsa aizķeršanās un ka turpmāk nekādas aizķeršanās nebūs ar vēlētājiem doto solījumu izpildi.

Ko mēs redzējām? Diemžēl valdības darba pirmā nedēļa parādīja, ka tās problēmas, kas patiesībā bija ieprogrammētas šajā visiem līdz šim labi novērojamajā procesā, nekur nav pazudušas. Tieši tagad šīs problēmas arī nosaka turpmāko rīcību, tās ir dzīvas un apdraud sekmīgu valdības darbu.

Un konkrēti. Sastādot valdību, pretēji iepriekš paustajam, nenotika plašas un pamatotas debates par katra valdības locekļa kandidatūras atbilstību ieņemamajam amatam. To mēs visi redzējām. Netika izvērtētas katra kandidāta profesionālās spējas un arī personīgā pieredze, tāda, kas būtu nepieciešama tam amatam, ko attiecīgais politiķis grib ieņemt. Jo mērķis taču bija izvēlēties nepārprotami labākos un nepārprotami atbilstošākos cilvēkus svarīgajiem amatiem. Mēs visi redzējām, ka sabiedrībā pietiekami lielu neizpratni radīja tieši diskusija par diviem amatiem – par to, ka ārlietu ministra amatu beigās ieņēma Ģirts Valdis Kristovskis, nevis Artis Pabriks.

Līdz ar to nav nekāds brīnums, ka tagad jau pirmajās dienās pēc jaunās valdības apstiprināšanas tieši saistībā ar šo amata posteni, ar ārlietu ministra darbu, ir parādījušās pirmās būtiskās problēmas, kuras mēs tagad – un pietiekami skaidri – aicinām nekavējoties novērst. Kāpēc? Tāpēc, lai nepieļautu to atkārtošanos un tādējādi neapdraudētu valdības stabilitāti turpmāk, lai neapdraudētu Latvijas starptautisko reputāciju.

Visi zinām, ka pagājušajā nedēļā publiskajā telpā parādījās informācija par ārlietu ministra Ģirta Valda Kristovska saraksti ar trimdas latvieti... nu jau visiem zināmo trimdas latvieti un ārstu, toreiz – „Pilsoniskās Savienības” biedru un ziedotāju Aivaru Sluci.

Latvijas un ne tikai Latvijas sabiedrībai šobrīd ir pieejami šajā sarakstē paustie klaji ksenofobiskie uzskati. Tie nav pieņemami nevienam normāli domājošam sabiedrības loceklim, un tie ir klajā pretrunā ar Latvijas kā demokrātiskas valsts nostādnēm.

Vēsturē acīmredzot paliks šābrīža ārlietu ministra Ģirta Valda Kristovska vārdi: „Piekrītu tavam redzējumam un vērtējumam.” Tie lasāmi gan konkrētajā sarakstē ar Sluci, kurā ārsts atzinis, ka Latvijā nevarētu ārstēt krievus vienlīdzīgi latviešiem, gan nu jau arī citos tekstos par līdzīga rakstura Sluča viedokļiem.

Visiem bija skaidri redzams, ka pēc sarakstes publiskošanas ārlietu ministrs... tā bija tā pirmā diena, tā ceturtdiena, kad ārlietu ministrs izvairījās no jebkādu komentāru sniegšanas. Mēs pieņēmām, tādējādi apliecinot, ka viņš ir izvēlējies klusēšanas, piekrišanas taktiku. Kristovska kungs nevis nekavējoties un stingri, kā tas pienāktos ārlietu ministram, norobežojās no sarakstē minētajiem, jebkurām humānisma un ētikas normām paustajiem pretējiem uzskatiem, bet klusēja, tādējādi liekot saprast, ka tiem piekrīt. Tikai pēc demisijas pieprasījuma, kas notika nākamajā dienā... pēc šī pieprasījuma iesniegšanas un Saeimas ārkārtas sēdes sasaukšanas Ģirts Valdis Kristovskis, viņa vadītā „Pilsoniskā Savienība” un „Vienotība” sāka izteikties par iespējamu provokāciju, par uzbrukumu ministra personībai, par opozīcijas vēlmi destabilizēt valdības darbu. Un tādā garā.

Pats ministrs sāka pīties paskaidrojumos, iespējams, melot, vainot visus pēc kārtas, meklēt sev vien saprotamas sazvērestības teorijas. Bēdīgākais un nožēlojamākais ir tas, ka Ģirta Valda Kristovska skaidrojumos dominē viņš viens pats. Ministrs runā tikai par sevi, kā tiek traucēta viņa personība. Nedēļas garumā visi dzirdam – es, es, man, man, mana personība aizskarta. Un tādā garā. Ministrs un viņa pārstāvētais politiskais spēks runāja un joprojām runā tikai par sevi. Nerunā ne par jautājuma būtību... par paša jautājuma būtību – vai Latvijā kā demokrātiskā valstī vispār ir pieņemami un atbalstāmi šādi ksenofobiski izteikumi. Par to saprotamus vārdus neesam dzirdējuši līdz šim.

Jāatzīst, ka šāda Ģirta Valda Kristovska kā ārlietu ministra reakcija ir neadekvāta un neatbilstoša ieņemamajam amatam. Tomēr, kā zināms, politiskajā vidē pietiekami labi zināms, tā ir pilnīgi adekvāta un atbilstoša Ģirtam Valdim Kristovskim kā personībai. Joprojām nevienā no saviem publiskajiem izteikumiem un skaidrojumiem ārlietu ministrs un, par nožēlu, man jāsaka, arī Ministru prezidents nav skaidri un nepārprotami pateikuši, ka idejas par to, ka pacientus varētu šķirot pēc etniskās vai kāda cita veida izcelsmes, ir principā un kategoriski nepieņemamas un noraidāmas.

Iesniedzot ārlietu ministra Ģirta Valda Kristovska demisijas pieprasījumu, apvienība „Par Labu Latviju” teica diezgan vienkārši... tā aicināja premjeru un ārlietu ministru rīkoties nekavējoties un pašiem arī notīrīt šo traipu no valdības jaunā uzvalka. Šāds solis būtu pilnībā atbilstošs attīstītu un demokrātisku valstu praksei un pieredzei, kad valdības locekļi šādos gadījumos rīkojas atbildīgi un paši atkāpjas no amata līdzīgās situācijās.

Es esmu pārliecināts, ka tā darītu Ģirta Valda Kristovska priekšgājēji, starp kuriem ir tādi profesionāļi kā Artis Pabriks, Māris Riekstiņš, Aivis Ronis. Diemžēl Ģirts Valdis Kristovskis līdz šim nav izmantojis šo iespēju un nav rīkojies, kā atbildīgam un pieredzējušam... jo nenoliedzami pieredze Ģirtam Valdim Kristovskim ir... nav rīkojies, kā šādam politiķim pieklātos. Tā vietā, lai kļūdu atzītu, lai norobežotos no demokrātiskai sabiedrībai nepieņemamiem uzskatiem, nedēļas garumā tiek izsūtīti neskaitāmi paziņojumi par it kā speciāli rīkotu provokāciju. Konkrētajiem masu medijiem tiek pārmesta materiāla iespējamā safabricēšana, savukārt opozīcijai, protams, – kā vienmēr – vēlme traucēt valdībai strādāt. Šāda retorika un rīcības trūkums norāda uz pilnīgu nespēju apzināti ņemt un savas kļūdas izvērtēt, ņemt un tās savlaicīgi novērst. Līdz ar to esam pārliecināti, ka šādas kļūdas ir neizbēgamas un ka tās atkārtosies, ka ārlietu ministrs, kurš pārstāv Latviju starptautiski un kura rīcība un izteikumi tiek rūpīgi vērtēti ne tikai šeit, bet arī citur, pieļaus līdzīgas situācijas rašanos un savu neadekvātu reakciju arī nākotnē. Mēs esam pārliecināti, ka arī šādā gadījumā, protams, kā vienmēr pārmetumi tiks bārstīti citiem, pat nemēģinot vērtēt sevi pašu.

Tieši tādēļ ir nepieciešama nekavējoša pilnīgi skaidra rīcība, ir nepieciešams novērst Latvijas ārpolitikas diskreditēšanu. Neviens no šajā zālē sēdošajiem – neviens! – nedrīkstētu pieļaut, ka ārlietu ministra paustais atbalsts šādiem uzskatiem varētu apdraudēt Latvijas ārpolitiskos centienus, kaut kādā veidā tos diskreditēt un kopumā kaitēt Latvijas starptautiskajam tēlam. Es, protams, nedomāju, ka šeit kāds būtu jāpārliecina par to, ka idejas par pacientu šķirošanu pēc to etniskās vai cita veida izcelsmes nav pieņemamas nevienam no Latvijas sabiedrotajiem ne Eiropā, ne citur pasaulē. Vēl vairāk! Pasaulē šādas idejas tiek sauktas pietiekami skarbos vārdos – „etniskā tīrīšana”, „segregācija”, „nacisms”. Mēs šos vārdus nekādā gadījumā negribam dzirdēt saistībā ar Latviju!

Patiesībā tas ir diezgan zīmīgi: tieši šodien Eiropa atzīmē dienu cīņai pret fašismu un ksenofobiju. Un tāpēc šodien – un ne tikai tāpēc – es aicinu katru deputātu pilnīgi personīgi – vai tie būtu koalīcijā, vai opozīcijā – izvērtēt, vai ārlietu ministra paustais atbalsts ksenofobiskiem uzskatiem un tam sekojošā neatbilstošā, kā ārlietu ministra, rīcība tiešām saskan ar Latvijas kā demokrātiskas valsts nostādnēm.

Es aicinu padomāt, vai katram personīgi un vienkārši cilvēciski šķiet pieņemams šāds viedoklis. Un patiesībā nav nemaz svarīgi, cik, Kristovskaprāt, tas ir veikli vai neveikli pateikts vai interpretēts.

Es aicinu katru personīgi un pēc savas sirdsapziņas izvērtēt, vai Ģirts Valdis Kristovskis, rīkodamies tieši tā, kā to ir darījis pēdējās nedēļas laikā, drīkst turpināt pildīt ārlietu ministra amatu un vai viņš – tieši viņš! – tiešām šobrīd ir atbilstošākais... ir tieši tas Latvijas politiķis, kuram cienīgi būtu jāpārstāv Latvija ārpus mūsu valsts.

Ja jūs balsosiet „par” Ģirta Valda Kristovska demisijas pieprasījumu, tad jūs palīdzēsiet valdības vadītājam Valdim Dombrovskim novērst iepriekš pieļauto kļūdu un pavērsiet iespēju ārlietu ministra amatā iecelt citu, manuprāt, atbildīgāku politiķi, arī profesionālāku. Pretējā gadījumā jūs ar savu balsojumu uzņemsieties pilnu atbildību par šī konkrētā ārlietu ministra rīcību arī turpmāk, vēl pat nezinot, kāda jauna sarakste vai kaut kur citur citādā veidā līdzīgi pausti Kristovska kunga viedokļi var parādīties nākamajos mēnešos un atkal „nolikt zem sitiena” Latvijas valdību un Latvijas reputāciju pasaulē.

Apvienība „Par Labu Latviju” uzskata, ka labāk kļūdas ir novērst jau sākumā, nekādā gadījumā nepieļaut šādu kļūdu atkārtošanos un, protams, ļaut jaunajai valdībai no šodienas un turpmāk strādāt ar pilnīgi tīru sirdsapziņu.

Tāpēc es aicinu balsot „par” Ģirta Valda Kristovska atcelšanu no ārlietu ministra amata.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies Edgaram Zalānam.

Sākam debates.

Vārds deputātam Valērijam Agešinam.

V.Agešins (SC frakcija).

Labdien, cienījamie kolēģi!

Diemžēl Saeimas ārkārtas sēde ir sasaukta ne jau tādēļ, lai spriestu par valsts sociālekonomiskās attīstības jautājumiem, bet gan, lai lemtu par ārlietu ministra Kristovska atbilstību amatam.

Ja reiz vēlētāji uzticējās iepriekšējās valdības vadītājam Valdim Dombrovskim, tad saprotams, ka viņa vadītajai jaunajai valdībai šī uzticēšanās jāattaisno, neko neslēpjot no sabiedrības. Situācija valstī, mūsuprāt, ir pārāk trausla. Un katras amatpersonas līdz galam nepateiktais teikums rada aizdomas. Bet Latvijas iedzīvotāju pacietība nav bezgalīga.

Saeimai ir daudz darāmā, lai pierādītu, ka ir iespējams mazināt plaisu starp varu un dažādām sabiedrības grupām. Un esmu pārliecināts, ka 10.Saeimas spēkos ir radīt ja ne gluži jaunu politisko klimatu un politisko kultūru, tad vismaz likt sajust tādas vēsmas. Tāpēc šī sēde ir akūti nepieciešama.

Es negatavojos mest sprunguļus valdības riteņos; to, manuprāt, dara ārlietu ministrs. Kristovska kunga nostāja nacionālajos jautājumos priekš mums nav nekāds noslēpums. Problēma ir tajā apstāklī, ka Kristovska kungs, šķiet, tā arī nav sapratis, ka viņš ir nevis „Pilsoniskās Savienības” ārlietu ministrs, bet Latvijas Republikas ārlietu ministrs.

Atgādināšu, ka saskaņā ar Latvijas Satversmes 2.pantu suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Līdz ar to nav attaisnojams fakts, ka Kristovskis ir saņēmis vēstuli ar demokrātiskai sabiedrībai nepieņemamiem uzskatiem un savā atbildē pēc būtības tiem nav iebildis.

Nu nevar vienlaicīgi dejot dažādās ballēs – pildīt ārlietu ministra pienākumus un asi un savlaicīgi neprotestēt pret atsevišķiem redzējumiem un vērtējumiem, piemēram, to, ka nevar vienlīdzīgi ārstēt latviešus un krievus!

Katrā gadījumā saskaņā ar Satversmes 106.pantu ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Kristovska kunga profesionālās iemaņas tādam postenim, mūsuprāt, nav pietiekošas.

Ja nav izejas, tad izeja ir tur, kur ir ieeja. Frakcijas „Saskaņas Centrs” vārdā aicinu Saeimu izteikt neuzticību ārlietu ministram Ģirtam Valdim Kristovskim.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds Raivim Dzintaram.

R.Dzintars (VL–TB/LNNK frakcija).

Labdien! Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja, godātie kolēģi!

Šodienas balsojums, protams, ir ļoti dīvains, bet tam ir arī kāda visnotaļ pamācoša nozīme. Beidzot arī „Vienotības” kolēģiem ir iespējams uz savas ādas izbaudīt, ko nozīmē, ka tevi nepamatoti dēvē par neonacistu, radikāli, ekstrēmistu, ultranacionālistu, ksenofobu... Laikam šo sarakstu varētu vēl turpināt ilgi.

Latviešu tautai ir tāds skaists sakāmvārds – nedari otram to, kas pašam nepatīk. Un attiecībā uz atsevišķiem „Vienotības” kolēģiem (uzsveru: atsevišķiem „Vienotības” kolēģiem!) man šķiet, ka šis sakāmvārds šoreiz ir tieši laikā.

Otrkārt, es gribētu izteikt dziļu neizpratni par to, kāpēc tieši šobrīd no „Pilsoniskās Savienības” ir izslēgts Aivars Sluča kungs. Ja jau šajā sarakstē, kas bija pirms laba laika pieejama visiem „Pilsoniskās Savienības” biedriem vai vismaz e-pasta īpašniekiem, bija zināmas un saskatāmas kaut kādas lietas, kas pilnībā neatbilst „Pilsoniskās Savienības” nostādnēm, kuru dēļ nepieciešams būtu sasaukt Ētikas komisiju un lemt par biedra izslēgšanu, tādā gadījumā rodas jautājums – kāpēc šis jautājums netika risināts agrāk, kāpēc tikai tagad, kad ir radīta publiska jezga.

Es ticu, ka tas tā nav, bet var izskatīties – un to atkal nelabvēļi un oponenti var izmantot –, ka gluži vienkārši, aizstāvot savu ministru, tiek meklēts kaut kāds grēkāzis. Es ticu, ka tas tā nav, bet šobrīd diemžēl tas tā var izskatīties.

Ja runā par Kristovska kungu, tad, protams, nav šobrīd vismaz mūsu... manā un mūsu frakcijas biedru skatījumā, nav pamata izteikt Kristovska kungam neuzticību, kad viņš kā ārlietu ministrs vēl nav spējis... vēl nav bijusi iespēja sevi šajā amatā pierādīt. Ne jau neuzticība Kristovska kungam šodien ir jāizsaka, drīzāk līdzjūtība, ka mierīga jaunā darba cēliena sākumu traucē Saeimas kolēģi, kuriem dažreiz pārlieku visur rēgojas ksenofobija un rusofobija.

Pilno apspriestās sarakstes tekstu – es tā pieļauju – vairākums no neuzticības rosinātājiem, visticamāk, nav lasījuši. Vismaz publiski tas nekur nav bijis pieejams. Tomēr tik daudzi ir gatavi likt galvu ķīlā, ka tur noteikti ir saskatāma rusofobija, noteikti ir saskatāms ekstrēmisms, ksenofobija un tā tālāk.

Un tad nu ir divas iespējas: vai nu mūsu deputātiem būtu jādodas ekskursijā uz Krieviju un jāpiedalās ekstrasensu cīņās, ja jau, neieskatoties dokumentos, ir iespējams izdarīt tik dziļu analīzi un pieņemt tik nopietnu lēmumu, vai arī politiķi gluži vienkārši kārtējo reizi meklē ieganstu ieriebt oponentiem, lai cik absurdi šie iegansti būtu. Es tā pieļauju, ka tomēr ekstrasensu mums šeit, Saeimā, nav tik daudz un ka runa šajā gadījumā ir tomēr par otro iespēju.

Tieši tāpēc šajā balsojumā aicinu balsot „pret” neuzticības izteikšanu Ģirtam Valdim Kristovskim.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds Sergejam Mirskim.

S.Mirskis (SC frakcija).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Šodienas diskusija nav nekāda nejaušība. Runa ir nevis par Kristovski vai par dažiem citiem mūsu kolēģiem. Runa ir par Latvijas valsts ideoloģiju, kura diemžēl ir ievirzīta nacionālistiskajā strupceļā.

Vislielāko ļaunumu, kuru varēja pieļaut daži Latvijas labējie politiķi, viņi ir pieļāvuši, mēģinot nacionālismu padarīt par valsts oficiālo ideoloģiju. Tas, par ko raksta Aivars Slucis, diemžēl ir iepotēts daudziem latviešiem. Šodien mēs redzam, ka Kristovska kungs dažādi grib atkratīties no Sluča kunga izteicieniem ne tikai tādēļ, lai glābtu savu prestižu pasaules politiķu acīs. Ir tiešām kauns tā domāt un izteikties, bet vai tad kaut ko līdzīgu mēs nedzirdējām visus šos gadus no daudziem mūsu politiķiem? Tepat no šīs tribīnes ne tik sen skanēja Dobeļa teiktais: „Nāve okupantiem!” Visa „Vienotības” pirmsvēlēšanu kampaņa bija vērsta uz to, ka, ja, nedod Dievs, uzvarēs „Saskaņas Centrs”, tad latviešiem nebūs kur likties un Maskava pārņems visu Latviju. Latvijas tautas vienotības vietā tika piedāvāta latviešu vienotība, bet pret ko – pret krieviem? Pret cittautiešiem? Pret tādiem pašiem Latvijas pilsoņiem – nelatviešiem?

Mēs, „Saskaņas Centrs”, piedāvājam visai Latvijas tautai citu pieeju: darbosimies saskaņā, kopīgiem spēkiem pārvarēsim krīzi, attīstīsim ekonomiku, lai mūsu bērni neklīst pa pasauli, bet atrod savu vietu dzimtenē! Normāla dialoga vietā mēs saņēmām no Dombrovska kunga piedāvājumu atzīt okupāciju. Nacionālisms ir vislielākais ļaunums, tāpēc ka tas šķeļ cilvēkus. Lūkas evaņģēlijā mēs lasām: „Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā.” Vai tad jūs, kolēģi, to neesat lasījuši? Vai tad mūsu tautas bēgšana no savas valsts nav šā posta pazīme? Vai tad mēģinājums trešdaļai vēlētāju, Latvijas pilsoņiem, kuri ir dzimuši pēc kara, piesiet okupantu birku nav galīgs strupceļš Latvijas attīstībai un tālākai eksistencei? Nacionālisms ir traģēdija, kura skar visas tautas. Tieši vācu nacionālisms 30.gados noveda civilizāciju līdz pasaules karam.

Paldies Dievam, Eiropas valstis pēc kara ir pārvarējušas savu nacionālismu. Eiropa izvēlējās demokrātiju, toleranci, cilvēktiesības un savstarpēju dialogu ne tikai iekšienē, bet arī ar valstīm, kuras nav Eiropas Savienībā, tajā skaitā ar Krieviju.

Palasot bijušā „Pilsoniskās Savienības” biedra Aivara Sluča programmu, kurā viņš taisās deklarēt ārkārtas stāvokli un apiet, kā viņš saka, korumpētās tiesas, apcietināt ne mazāk kā tūkstoti cilvēku, pārskatīt no 1991.gada izsniegtās pilsonības un lielāko daļu anulēt, pārņem šausmas.

Kolēģi, jums neliekas, ka runa ir par valsts apvērsumu? Un ko tad cienījamais Kristovska kungs? Viņš piekrīt Sluča redzējumam un vērtējumam. Vai tad tas sakrīt ar mūsu zvērestu, kurā mēs solījām ievērot Latvijas Satversmi un likumus?

Kolēģi! Demokrātija un nacionālisms nav savienojami jēdzieni, un jums kā tautas pārstāvjiem ir jāizvēlas, kādā valstī mēs dzīvosim – nacionālistiskajā vai demokrātiskajā Latvijā.

Aivars Slucis raksta savā vēstulē ar tādiem vārdiem kā „būsim godīgi”, „Rietumu izvēle”, „kultūru daudzveidība un tolerance”, „eiropeiskā valsts”. Neviens latvietis nebrauks ar traktoru no Alūksnes uz Rīgu... Un diemžēl tas ir fakts, ka nebrauks. Tas ir nacionālistiskās smadzeņu skalošanas rezultāts.

Nacionālisms ir ērts varas iegūšanas līdzeklis: nevajag atskaitīties savas tautas priekšā par padarīto, nav jālabo savas kļūdas un neizdarības; galvenais – parādīt ienaidnieku un pārliecināt savus tautiešus, ka viņi ir apdraudēti.

Civilizēta patriotisma vietā latviešiem tiek piedāvāts radikāls nacionālisms – deportēt krievus, nojaukt Uzvaras pieminekli, aizliegt mācīties krievu skolās savā valodā un tā tālāk. Tā vietā, lai ieguldītu lielākus līdzekļus latviešu kultūrā, mākslā, grāmatu izdevniecībā, bērnu pabalstos, rūpniecībā un lauksaimniecībā, lai rastu papildu darba vietas Latvijas laukos un apvidos, tiek piedāvātas dažādas represijas pret cittautiešiem, it kā tas var mainīt situāciju.

Nacionālisms ir akls savās naida izpausmēs. Un to soli pa solim... neskatoties uz to, ka Latvija ir iestājusies Eiropas Savienībā, kura ir virzīta uz nākotni, jūs velkat savu tautu traģiskajā 20.gadsimta pagātnē, atņemot iespēju normāli attīstīties un iet uz priekšu.

Varbūt Aivars Slucis, dzīvojot aiz okeāna pēckara gados un uzkrājot naidu pret to, kas ir noticis Latvijā, tā arī nemainīs savus uzskatus, bet jūs taču dzīvojāt šeit, šeit mācījāties, dibinājāt ģimenes, draudzējāties ar tiem pašiem krieviem, ebrejiem, poļiem un baltkrieviem. Kas tad traucē mums visiem labi sadzīvot arī turpmāk, lai attīstītu mūsu dzimteni un izvilktu to no bezdibeņa?

Kristovska kungs šodien stāv smagas izvēles priekšā – vai nu glābt savu reputāciju, vai Latvijas valsts prestižu, atsakoties no ārlietu ministra posteņa. Viss ir viņa paša un viņa partijas biedra rokās, bet svarīgākais ir Latvijas demokrātija un attīstība.

Padomājiet par to!

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Kārlim Šadurskim.

K.Šadurskis (frakcija „Vienotība”).

Ļoti cienījamā priekšsēdētāja! Augsti godātais Ministru prezident! Ministri! Godātie kolēģi! Šodien mēs esam liecinieki ārkārtīgi neētiskam, bezatbildīgam, šauru varaskāru interešu motivētam, safabricētam uzbrukumam. Uzbrukumam ne tikai Latvijas ārlietu ministram, bet „Vienotībai”, visai valdībai. Uzbrukumam, kas nerēķinās ne ar kādiem riskiem nacionālai drošībai, ko šis bezatbildīgi vai ļaunprātīgi mūsu iespējamiem starptautiskajiem nedraugiem pasviestais gremoklis, katrā izdevīgā gadījumā izmantots pret Latviju, var nodarīt.

Ko vēlas panākt šīs netīrās kampaņas pasūtītāji un izpildītāji? Ar safabricētiem apmelojumiem nomelnot vienu politiķi, vienu partiju, destabilizēt valdību, nodemonstrēt savu varu? Par uzbrukuma mērķi izvēlēts „Vienotības” līderis Ģirts Valdis Kristovskis, valstsvīrs, kas ir balsojis par Latvijas neatkarību un turpmākos divdesmit gadus veltījis demokrātiskas, nacionālas valsts celtniecībai, gan izveidodams Latvijas Zemessardzi, gan profesionālu Latvijas armiju, kā arī sagatavodams Nacionālos bruņotos spēkus un mūsu aizsardzības sistēmu iestājai NATO; Eiropas Parlamenta deputāts no Latvijas, kas bezgala daudz darījis, lai Eiropa un pasaule ieklausītos un sadzirdētu un beidzot sāktu saprast no totalitārisma un komunisma cietušās Austrumeiropas balsi, palīdzējis „Padomju stāstam” nokļūt līdz katrai sirdij, kas grib un spēj līdzi just un saprast. Konsekvents demokrāts, nosvērts, godprātīgs Latvijas patriots, kas vienmēr ir uzsvēris, ka mūsu nacionālajai valstij vajadzīgs un svarīgs ikviens pilsonis, kas gatavs strādāt mūsu valsts labumam. Valstsvīrs, kas bijis viens no „Vienotības” idejas nesējiem un konsekventiem realizētājiem, kas piedalījies demokrātiskas partijas programmas izstrādē, kuras darbības pamatā ir Eiropas kopīgās vērtības, to vidū cilvēka cieņa, tolerance, jebkādas diskriminācijas nepieļaušana. Visi Latvijas cilvēki ir mūsu nacionālās valsts bagātība neatkarīgi no viņu tautības, ticības vai ādas krāsas.

Vai tiešām šā demisijas pieprasījuma iniciatori cer, ka kāds no viņu sarūpētajiem samazgu spaiņiem varētu aptraipīt gadu desmitos veidotu un spodrinātu politiķa reputāciju? Velti! Jūsu ganību lauciņš ir draudi par Biškeku, tukšā plātība un apmelojumi, ar kuru palīdzību izgāzt savas bezpalīdzīgās dusmas – arī jūsu dusmas, Zalāna kungs! Es saprotu, ka varas gribēšana liek meklēt ceļus, kā kāroto sasniegt. Tomēr turpmāk izvēlieties godīgākus līdzekļus, kas vismaz nenodara kaitējumu valsts prestižam un nacionālajai drošībai.

Raivis Dzintars lūdza paskaidrojumu par Sluča kunga izslēgšanu no „Pilsoniskās Savienības”.

Gadu vecā sarakste pieļāva šaubas, ka diferencētas attieksmes pret pacientiem pamatā varētu būt valodas barjera. Diemžēl turpmākā sarakste un paskaidrojumi, ko pieprasīja Ētikas komisija, apstiprināja to, ka Sluča kunga uzskati nav savienojami ar atrašanos demokrātiskas partijas rindās, tāpēc „Pilsoniskās Savienības” valde pieņēma lēmumu un izslēdza Sluča kungu no partijas, un nolēma atmaksāt Sluča kunga iepriekš ieskaitītos ziedojumus partijai.

Es pateicos Latvijas valdībai, kas vienota un stipra ar savu klātbūtni šeit demonstrē savu attieksmi un atbalstu tiesiskumam un valsts demokrātiskai attīstībai.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds Nikolajam Kabanovam.

N.Kabanovs (SC frakcija).

Cienījamie kolēģi deputāti! Cienījamais Ministru prezidenta kungs! Es nedomāju, ka Kristovska kungs ir „balta lapa”, uz kuras nav rakstīts nekas. Viņš taču bija Eiropas Parlamenta deputāts, un tur viņš strādāja attiecīgajā Ārlietu komitejā, un tieši tāpēc viņš bija izvirzīts par ārlietu ministru, jo viņam bija piecu gadu pieredze.

Es gribētu jums atgādināt mazliet par Kristovska kunga darbību šajā postenī, jo, manuprāt, šie izteikumi, kuri raksturo Kristovska kunga pozīciju, norāda uz to, ka viņš ir pilnīgi tendenciozs.

Proti, 2008.gada jūnijā viņš paziņoja to, ka Krievijas Federācija uzprasās pēc otrās Nirnbergas prāvas. 2008.gada augustā Kristovska kungs teica: „Traģiski, ka pašlaik putiniskā Krievija vēlas restaurēt padomju laika iekarojumus, ko spilgti apliecina Krievijas militārā agresija Gruzijā.” Tā paša gada augustā Kristovska kungs teica tā, ka Krievijā notiek impēriska, pat nestaļiniska domāšana, kas īpaši atdzimusi pēdējos gados; Krievija komunistiskā režīma noziegumus turpina glorificēt. 2008.gada septembrī Kristovska kungs teica, ka Eiropas Savienība ir gļēva un negrib piemērot ekonomiskās sankcijas pret Krieviju. Citāts: „Ne velti ES pieļāvīgā nostāja Gruzijas jautājumā, pat izvairoties apspriest jautājumu par sankciju piemērošanu, Krievijā izraisījusi īstu sajūsmas eksploziju.” „ES kopējās ārlietu un drošības politikas bezzobainība” – tā to nosauca Kristovska kungs.

Un par dažām citām valstīm un darbiniekiem Kristovskis teica... Viņš teica, ka Eiropas Savienības nostāja un Latvijas nostāja atšķiras jautājumā par Ķīnu, proti, Latvijā nav cienīgas nostājas Tibetas jautājumā. Kristovska kungs teica: „Labi, ka Eiropā vēl ir politiķi, kas cilvēktiesību jautājumos Ķīnai nepiekāpās un uztur vecā kontinenta misiju – vairot cilvēktiesības un brīvību pasaulē.”

Un beidzot atļaušos vienu citātu par šeit klātneesošo diemžēl iekšlietu ministri (acīmredzot ne visi valdības locekļi atbalsta Kristovska kungu) Mūrnieci... (Troksnis zālē. Starpsaucieni.)

Sēdes vadītāja. Iekšlietu ministre atrodas zālē...

N.Kabanovs. Mūrnieci... „viņai trūkst jebkādas izpratnes par starptautisku drošību, lai gan viņa pat neilgu brīdi ir bijusi aizsardzības ministre.” Kristovska kungs to teica par Mūrnieci tajā laikā, kad viņa apšaubīja mūsu karavīru klātbūtni Afganistānā.

Līdz ar to es varu jums apliecināt, ka Kristovska kungs var vienā un tajā pašā laikā strīdēties ar Krieviju, ar Ķīnu un ar Eiropas Savienību, lūgt Eiropas Savienību īstenot ekonomiskās sankcijas pret Krieviju. Jūs paši varat iedomāties, kas būtu, ja, piemēram, 2008.gada augustā Eiropas Savienība būtu sākusi ekonomiskās sankcijas pret Krieviju. Vispirms jau zaudētu Latvijas rūpniecība, zaudētu Latvijas bizness.

Pirmajā nedēļā ārlietu ministra postenī Kristovska kungs sarīkoja diskusiju ar Tirdzniecības palātu, kurā apgalvoja, ka, protams, ārlietu resors vienmēr atbalstīs ekonomiku un biznesu. Diemžēl visa viņa karjera liecina ne par to, bet gan par to, ka Kristovska kungs ir ļoti tendenciozs, ideoloģiski motivēts labējais radikālis. Un tādam cilvēkam, manuprāt, nav vietas ārlietu ministra krēslā.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies Kabanova kungam.

Vārds iekšlietu ministrei Lindai Mūrniecei.

L.Mūrniece (iekšlietu ministre).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja, kolēģi un Kristovska kungs!

Es uzskatīju par savu pienākumu nostāties jūsu priekšā un pateikt, ka es esmu šeit kopā ar visu valdību, sēžu vienkārši aizmugurē, kur Kabanova kungs mani neredzēja, un ar savu klātbūtni paužu pilnu atbalstu ārlietu ministram Ģirtam Valdim Kristovskim. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Inai Druvietei.

I.Druviete (frakcija „Vienotība”).

Cienījamie kolēģi!

Mūsu šodienas diskusija pārsniedz sākotnēji iecerētos ietvarus. Mēs esam sākuši runāt par Latvijas valsts pastāvēšanas pašiem pamatiem, par sabiedrības integrācijas jautājumiem, par to, kas ir nacionālisms un kā tas vērtējams. Un es ierosinātu šo diskusiju pārcelt uz citu Saeimas sēdi. Tiešām par šiem jautājumiem ir jārunā. Jārunā neatkarīgi no ārējiem stimuliem, jārunā neatkarīgi no dienas aktualitātēm, jo tik tiešām, lai mēs veidotu mūsu Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, kurā visiem iedzīvotājiem ir vienlīdzīgas tiesības, kurā visi iedzīvotāji ciena valsts valodu un saņem atbalstu no valsts neatkarīgi ne no dzimuma, ne no vecuma, ne no tautības, ne no dzimtās valodas, pamats šādam sabiedrības viedoklim ir jārod nekur citur kā Saeimā. Par šiem jautājumiem mēs, protams, runāsim, bet varu apliecināt, ka ne „Vienotības”, ne „Pilsoniskās Savienības” nostāja nav mainījusies – mēs esam par Latviju kā demokrātisku un nacionālu valsti, mēs esam par Latvijas sabiedrību kā integrētu un vienotu sabiedrību, un mēs esam par to, lai visi Latvijas iedzīvotāji izjustu valstiskās identitātes apziņu, lepotos ar Latviju kā ar savu dzimteni un izjustu cieņu pret Latvijas valsts simboliem – mūsu himnu, mūsu karogu un latviešu valodu.

Runājot par tiešo šīs sanāksmes tematu – izteikt neuzticību ārlietu ministram –, kāpēc par ieganstu, nevis par iemeslu kalpo no konteksta izrauta frāze, kura tiek piedēvēta Ģirtam Valdim Kristovskim? Respektīvi, kā dzirdējām no iepriekšējiem runātājiem, tātad pausts atbalsts ksenofobiskiem uzskatiem. Aivara Sluča uzskati diemžēl varētu būtu raksturojami ar šo vārdu; ne velti viņš ir izslēgts no partijas „Pilsoniskā Savienība”, kad pagājušajā nedēļā ir apliecinājis, ka tik tiešām ir pamats viņa izteikumus uztvert kā demokrātiskai sabiedrībai neatbilstošus. Bet vai Ģirts Valdis Kristovskis ir paudis atbalstu šādiem uzskatiem? Varu stingri apgalvot, ka ne. Pildot partijas priekšsēdētāja pienākumus, atbildot uz jebkuru – es uzsveru, uz jebkuru! – no daudziem desmitiem vai simtiem e-pasta vēstuļu, kas diendienā sakrājas viņa pasta kastītē, viņš, ievērojot partijas priekšsēdētājam saistošās ētikas normas, vēstuli parasti sāk ar uzmundrinošu frāzi, izsakot atbalstu vēlmei piedalīties politiskajos procesos, bet turpmākajā vēstules tekstā norādot uz to, kas, viņaprāt, ir bijis nepieņemams. Un tā ir bijis arī šajā gadījumā.

Šajā vēstulē partijas priekšsēdētājs skaidri ir norādījis, ka jāsaglabā veselais saprāts, nav jāapkaro vienam otru jautājumos, kam nav tieša sakara ar mūsu programmu, un ir žēl, ka nepārdomāti izteicieni un e-pasta līmeņa varonība paņem mūsu enerģiju.

Citēju Ģirtu Kristovski: „Aicinu ikvienu meklēt iespējas, kā savu viedokli un kareivīgumu pārvērst rezultatīvā galarezultātā.”

Vēstules tekstā ir izteikts skaidrs norādījums uzskatiem, kas nesaskan ar demokrātiskas valsts koncepciju, ar universālām cilvēktiesībām, un nav ne mazāko šaubu, ka ne tikai šis konkrētais gadījums, bet arī visa divdesmit gadu ilgā Kristovska pieredze apliecina, ka viņš ir demokrātiski domājošs Eiropas līmeņa politiķis, kurš spēj samierināt visdažādāko uzskatu paudējus, nolīdzināt radikālus viedokļus un rezultātā virzīt partijas biedrus kopīga demokrātiska procesa celtniecībai.

Tiktāl par faktu. Bet tālāk par interpretāciju.

Pats fakts, kā zināms, bieži vien publiskajā telpā nenozīmē neko. Svarīgākais ir, profesionāļu terminoloģijā runājot, „rāmējums” – tā sauktais konteksts, viedokļu kopums, pasniegšanas maniere, kurā kāds konkrēts notikums tiek ietīts. Nešaubos, ka par šo saraksti, par to, kā tas ir atspoguļots publiskajā telpā, mūsu politoloģijas un komunikācijas zinātņu studenti rakstīs ne vienu vien referātu vai kursa darbu.

Izmantojot tā saukto kritiskās analīzes metodi, mēs skaidri varam redzēt, ka šajā diskursā, it īpaši runājot par to, kā tas ir parādījies interneta portālos, ir redzami skaidri, klasiski demagoģijas paņēmieni. Tur mēs redzam gan tēzes izraušanu no konteksta, gan neesošas tēzes piedēvēšanu oponentam, gan viedokļa izteicēja personības būtības sagrozīšanu un vispārināšanu. Vārdu sakot, šī diskusija varētu būt ievietojama kritiskā diskursa analīzes hrestomātijās kā spilgts, manuprāt, jauno laiku Latvijas vēsturē visspilgtākais, demagoģiskās diskusijas paraugs. Un ļoti žēl, ka šāda līmeņa diskusijas parādās arī Saeimas Sēžu zālē, jo, kā redzam, tam nav faktoloģiska pamata ne pēc izteiktām frāzēm, ne arī pēc būtības. Politiķis, kurš Latviju ir pārstāvējis Eiropas Parlamentā, politiķis, kurš ir veicis visus tos labos darbus un neatkarīgi no valstu piederības ir norādījis uz konkrētiem demokrātijas un cilvēktiesību pārkāpumiem valstīs neatkarīgi no tā, vai tās atrodas Rietumos vai Austrumos, politiķis, kurš ir konsekventi demonstrējis savu demokrātisko pārliecību attiecībā uz Latvijas etnopolitiku un valodas politiku, protams, šādas diskusijas ietvaros nebūtu iztirzājams.

Un tādēļ – ko varētu aicināt? Pirmkārt, vēlreiz ļoti uzmanīgi pārlasīt gan pašu faktu materiālu, gan arī apcerējumus par to, izvērtēt, cik tajos ir konkrētu apgalvojumu un cik tajos ir retorisku figūru, skaidri definēt mūsu sarunas priekšmetu un nemēģināt izmantot nepareizu ieganstu nenoliedzami vajadzīgās etnopolitikas diskusijas atjaunošanai Saeimā un galugalā apzināties, ka ar šādu diskusiju ļaunums netiek nodarīts tikai vienam atsevišķam politiķim, tikai vienam politiskajam spēkam, bet pašreiz ļaunums tiek nodarīts visai Latvijas valstij. Un man par to ir kauns, un tādēļ es, protams, aicinu noraidīt šo demisijas pieprasījumu un turpmāk ļoti nopietni izvērtēt jautājumus, par kuriem sasaucama Saeimas ārkārtas sēde, un Latvijas politiku kopumā arī starptautiskā prestiža aspektā.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds Visvaldim Lācim.

V.Lācis (VL–TB/LNNK frakcija).

Labdien, cienījamā Saeimas priekšsēdētāj! Labdien, cienījamie kolēģi! Es šajā diskusijā no šīs tribīnes nolēmu iesaistīties tad, kad es redzēju šeit parādoties Nikolaja Kabanova vārdu. Es atgādināšu, kādēļ es to darīju, un to tad, ja kas... jaunie deputāti varbūt nezina, tad viņi to sapratīs.

Tātad Nikolaju Kabanovu „Saskaņas Centrs” iepriekšējās Saeimas laikā, sēdē šeit, izvirzīja kā NATO Parlamentārās Asamblejas deputātu, kuru sūtīs no Latvijas delegācijas... amata kandidātu... pārstāvēt Latviju NATO. Es jau biju pārstāvējis Latviju NATO Asamblejā un biju bijis jau vairākus gadus šīs Asamblejas delegāts no Latvijas. Es ieņēmu vietu šeit, tribīnē, un sāku runāt, un pateicu... paspēju tikai pirmos divus teikumus, kad manu runu diemžēl pārtrauca, un es varēju turpināt vēlāk... ka nav vēlams ievēlēt Nikolaju Kabanovu NATO Parlamentārajā Asamblejā no Latvijas, jo viņš ir naidīgs latviešu tautai un Latvijas valstij. Kad es šeit ieraudzīju viņa uzvārdu... tātad vēlreiz es nevarēju nekāpt šajā tribīnē.

Pārpratuma dēļ neieskatījies... paviršības dēļ, neuzmanības dēļ... ka sēde Madonas rajona tiesā nesākās vis 11.00, kā es domāju, bet 10.00, es nokavēju 40 minūtes šīs tiesas sēdi, un diemžēl man nācās, nu, smagi vilties, jo bez manas klātbūtnes tautas tiesnesis latvietis Kļaviņš pieņēma lēmumu, ka es esot Nikolaju Kabanovu apvainojis. (No zāles: „Par tēmu jārunā!”)

Prese apskatīja, plašsaziņas līdzekļi, šo gadījumu, es pārsūdzēju šo lietu apgabaltiesā, un man nebija, kolēģi, jāvāc nekādi materiāli par Nikolaju Kabanovu, es jau daļu zināju. Man pienāca 32 materiāli no svešiem un arī no pazīstamiem cilvēkiem par to, kas ir Nikolajs Kabanovs. Un es tikai 18 vistipiskākos izvēlējos, ar advokāti Ilzi Krastiņu pārrunājot šo lietu, un iesniedzām apgabaltiesā. Un apgabaltiesa atzina, ka Visvaldis Lācis nav apvainojis Nikolaju Kabanovu, tātad, loģiski, Nikolajs Kabanovs ir naidīgs pret latviešu tautu un Latvijas valsti.

Tikai dažus spilgtākos no tā... Un es runāju šajā gadījumā par neciešamu rakstura īpašību, kas jums, kungi, tur ir, jo divkosība gan individuālam cilvēkam un it sevišķi politiskai partijai ir galīgi nepieņemama īpašība. Divkosis runā vienu un rīkojas otrādi.

Nikolajs Kabanovs... Trīs spilgtākos no šiem 18 gadījumiem... (Šeit sēž arī viena deputāte, kura man atsūtīja šos materiālus. Paldies jums!) Tātad: katram krievu cilvēkam Latvijā jāpārdomā par to – par Krievijas bijušo impēriju no Vladivostokas līdz Baltijas jūrai un no Hindukuša dienvidos līdz Ziemeļu Ledus okeānam. Ka vajadzētu domāt par atjaunošanu šai impērijai.

Apmēram, gandrīz pilnīgi precīzi. (No zāles: „Par tēmu vajag runāt!”)

Otrs. Krieviem Latvijā jāzina, ka vēl notiekošais nav galīgs... kas ir noticis... un vēl var cerēt, ka mainīsies... Notiekošo, varētu teikt, atstumsim visu malā kā nebijušu.

Trešais, visriebīgākais, – ka visi latvieši ir fašisti.

Un jūs kāpjat šeit tribīnē un lamājat nacionālistus! Tas ir šovinisms ar imperiālismu kopā. Jūsu starpā bija Giļmans... iepriekšējās visās partijās, grupējumos un tālāk. Ko tad šis... Ko tad šis (No zāles: „Runā mikrofonā!”)... Man balss pietiekami skaļa... Ko tad šis Giļmans ir pateicis? Ka „Rīgas domē, jā, es runāju latviski, jo mani piespiež to darīt, bet, uz ielas izejot, es nerunāju latviski”. Viņš ir pateicis, ka Latvijas valsts ir tikpat liels ļaunums kā nacisms...

Sēdes vadītāja. Lāča kungs, es jūs aicinu tomēr pieturēties pie tēmas!

V.Lācis. Nē, tas tieši attiecas uz lietu! Tas tieši attiecas uz lietu! Jums nav tiesības vispār kāpt tribīnē (No zāles dep. A.Rubiks: „Ir tiesības!”), pirms jūs neesat izskatījuši šos jautājumus un pieņēmuši kādu lēmumu pret Latvijas valsts ienaidniekiem. Un tad kāpiet un pārmetiet citiem! (Troksnis zālē.)

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Es tomēr aicinu runātājus atcerēties, ka mēs izskatām lēmuma projektu „Par neuzticības izteikšanu ārlietu ministram Ģirtam Valdim Kristovskim”.

Vārds Sergejam Dolgopolovam.

S.Dolgopolovs (SC frakcija).

Augstā Saeima! Godīgi sakot, es ļoti labi saprotu Raivja Dzintara teikto, ka viņš nesaprot, par ko Aivaru Sluci izmeta no „Pilsoniskās Savienības”. Es domāju, ka šeit diemžēl diezgan bieži tiek pielietoti dubultstandarti: ko drīkst vienam, to nedrīkst otram.

Bet, runājot par apspriežamo jautājumu, man šķiet, ka šodien valdības priekšā bija ļoti nepateicīga izvēle: ko darīt pirmās mikrokrīzes situācijā? Jo tā ir tiešām pirmā mikrokrīze valdības darbā! Un šeit viņi sāka meklēt divus variantus: vai nu aizstāvēt, vai nu sodīt, kaut vislielākā kļūda ir, manā skatījumā, nevis Kristovska kunga darbībā, bet valdības darbībā, jo, kad parādījās šī pirmā diskusija, lai no kuras puses tā nebūtu rosināta, lai kurš nebūtu to izraisījis – kā te viens otrs bija teicis, lielākie demagogi vai lielākie tautas interešu aizstāvji –, vienalga, valdībai bija stingri un strikti jādefinē valdības un Latvijas pozīcija šinī kutelīgā jautājumā. Un tā ir vislielākā kļūda, ko pieļāva un pielaida valdība, kas izraisīja arī visu šo te.

Es esmu pārliecināts, ka šāda veida kļūdas nav pieļaujamas un darbības, kas bija pirms tam, ir jāsoda.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds Borisam Cilevičam.

B.Cilevičs (SC frakcija).

Cienījamie kolēģi! Mēs šodien jau dzirdējām no „Vienotības” pārstāvjiem daudz tādu stingru vārdu – „provokācija”, „safabricēšana” un tā tālāk.

Kas būtībā notika? Tie paši žurnālisti tajā pašā mājaslapā, izmantojot tās pašas metodes, izdarīja precīzi to pašu, ko viņi mēnešiem un gadiem darīja pirms vēlēšanām. Bet toreiz tie uzbrukumi bija vērsti pret citu partiju pārstāvjiem, un es nedzirdēju no jums šos vārdus par provokācijām un tā tālāk.

Tātad kā tad sanāk: pret vieniem drīkst, pret citiem – nedrīkst? (No zāles dep. J.Reirs: „Tagad jūs priecāsieties?”) Tātad Šķēli vai Šleseru, vai Lembergu drīkst aiztikt, bet Kristovski – ne, jo, redz, Kristovskis ir tāds balts un pūkains?... Sakiet... Mani tas absolūti nepriecē, Reira kungs, piedodiet... Man ļoti liels rūgtums...

Sēdes vadītāja. Lūdzu, nesarunājieties ar zāli, Cileviča kungs!

B.Cilevičs. Man tiešām nāk rūgtums par to, ka jūs, koalīcija, izvēlējušies par ārlietu ministru cilvēku ar tik daudz vājām vietām, ar tik daudz „skeletiem skapī”. Mēs visi ļoti labi saprotam, ka, ja šodien Kristovska kungs saglabās savu amatu, tad pēc nedēļas parādīsies vēl kaut kas un vēl kaut kas... Un šī loģika... Kāpēc tieši Kristovski jūs izvirzījāt tik nopietnā, tik īpašā amatā kā ārlietu ministrs, kad tajā pašā laikā jūsu rīcībā ir pietiekoši daudz speciālistu, varētu teikt, pēc Latvijas standartiem ar nevainojamu reputāciju? Acīmredzot bija kaut kādas personiskas ambīcijas, acīmredzot bija kaut kāda tur starppartiju rēķinu kārtošana. Bet tā ir jūsu iekšējā lieta...

Bet cieš nevis jūsu valdība – cieš Latvijas prestižs un Latvijas ārlietu uzdevumi! Ir tāda, ziniet, tā vecā patiesība: „Saki man, kas ir tavs draugs, un es pateikšu, kas tu esi.” Acīmredzot Kristovska kunga draugs un partijas biedrs līdz vakardienai ir Aivars Slucis. Nu, Šadurska kungs, vai nu jūs esat naivs, vai visus pārējos uzskatāt par naiviem! Aivars Slucis ir ļoti labi pazīstama odioza figūra Latvijas politikā, ja tā varētu teikt. Un tagad jūs skaidrojat, ko viņš domāja... Nu piedodiet... Pietiekoši daudz publicējas Sluča kungs Latvijas medijos, lai mums visiem būtu ļoti labi zināms, kādi ir šī kunga uzskati. Un patiešām partija neizslēdza Aivaru Sluci, viņš palika „Pilsoniskās Savienības” biedrs, kamēr šī visa lieta neguva plašu publicitāti. Tad jūs steidzīgi kaut ko izdarījāt. Un šajā gadījumā es pilnīgi piekrītu Dzintara kungam: tā ir divkosība, nekā savādāk to nosaukt nevar.

Ja partijas līderis – partijas, kura uzskata sevi par demokrātisku, – sastopas ar atklātu rasismu, nevar iztikt ar tādu pieklājīgu mierināšanu: no vienas puses – jā, no otras puses – nē. Tas nav konstruktīvi. Lietas jāsauc īstajā vārdā. Rasisms ir rasisms. Ja tu neiebilsti, tad tu piekrīti. Tas ir ļoti vienkārši.

Jūsu, Kristovska kungs, pozīcija joprojām ir ļoti pretrunīga. No vienas puses, jūs sakāt: „Es cilvēkus pēc tautības nešķiroju.” No otras puses, jūs savā oficiālajā paziņojumā rakstāt, ka jūs un jūsu partija neesat atkāpušies no latviešu interešu pārstāvniecības. Tieši latviešu interešu pārstāvniecības. Tātad tomēr šķirojat! Un tā ir tā lielākā Latvijas problēma, jo diemžēl ksenofobiskas partijas un politiskās grupas, kas pārstāv ksenofobiskus uzskatus, tagad kļūst arvien aktīvākas visās Eiropas valstīs. Es nedomāju, ka Latvijā šādu ksenofobu ir vairāk nekā citās valstīs, gluži otrādi, viņu ir mazāk, paldies Dievam, neskatoties uz visu mūsu traģisko vēsturi. Mūsu problēma ir pilnīgi cita – attieksme pret šiem ksenofobiem, mūsu iecietība pret neiecietību, jo mēs esam, ziniet, ļoti pieklājīgi. Un, ja mēs paskatāmies uz citu Eiropas valstu pieredzi... Jā, ir Ungārijā tāda partija „Jobbik”, kuru var salīdzināt ar zināmām Latvijas partijām, es to nedarīšu. Tā guva ļoti labus panākumus pēdējās vēlēšanās Ungārijā. Labējā koalīcija, „Fideš”, kas vinnēja šajās vēlēšanās, uzreiz pateica – nekāda sadarbība ar „Jobbik” nebūs.

Zviedrija. Labējo partiju bloks vinnēja vēlēšanās, bet neguva 50 procentus. Arī tur tā saucamie zviedru demokrāti, ksenofobiska partija, guva ļoti labus panākumus, bet zviedru labējais bloks uzreiz pateica: nebūs sadarbības ar zviedru demokrātiem, jo viņi ir ksenofobi, viņi noliedz Eiropas vērtības.

Diemžēl mūsu vadošie politiķi, ko šeit raksturoja gandrīz kā eņģeļus... Šadurska kungs, nu paldies jums, tagad es zinu, pateicoties kam mēs ieguvām neatkarību un kas bija visu laiku, visus šos 20 gadus, Latvijas politikas līderis. Jūs raksturojat Kristovska kungu gandrīz vai kā eņģeli. Bet Latvija ir maza valsts. Mēs jau visi... Katrs zina katru. Mēs ļoti labi zinām, kādi ir Kristovska kunga uzskati, tā ka diez vai jums bija vērts pūlēties.

Tātad visā Eiropā tomēr ir tās sarkanās līnijas nospraustas diezgan precīzi. Mums šīs sarkanās līnijas ir ļoti izplūdušas. Un tieši tas arī iegāza jūs, Kristovska kungs, šajā gadījumā. Katram politiķim ir savas vājās puses, ir stiprās puses. Gods kam gods, jums, Kristovska kungs, ir ļoti daudz stipro pušu arī, un es to atzīstu, bet diemžēl jūsu vājās puses neļauj jums veiksmīgi strādāt kā ārlietu ministram. Jūs vienkārši neesat piemērots šim amatam. Un tā nav koalīcijas problēma, tā nav opozīcijas problēma, tā ir Latvijas problēma. Tā ka šī ir pirmā šāda situācija, bet ne pēdējā. Un es domāju, ka jums pašam pirmkārt būtu jāpārdomā šī situācija, vadoties nevis no jūsu personiskajām ambīcijām, nevis no jūsu vadītās partijas interesēm, bet no Latvijas valsts interesēm.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Ilmai Čepānei.

I.Čepāne (frakcija „Vienotība”).

Labdien, godātie kolēģi! Es gribu runāt par diviem jautājumiem.

Pirmais – par valdības veidošanu un Ģirta Valda Kristovska kompetenci un personību.

Ja mēs runājam par Ģirta Valda Kristovska personību, viņa kompetenci, tad mēs šeit no 100 deputātiem, zālē sēdošajiem, divi diezgan labi viņu pazīstam jau vairāk kā 20 gadus. Tā esmu es, un tas ir Dzintars Ābiķis, kas arī balsoja zālē šajā par Latvijas neatkarību. Mums ir zināmas gan Ģirta Valda Kristovska pozitīvās īpašības, gan arī, tāpat kā jebkuram cilvēkam, viņa negatīvās īpašības. Taču tajā pašā laikā es gribētu atzīmēt, ka, kā jau ikvienai, es gribētu teikt, tomēr diezgan lielai personībai, šeit arī viņam ir... Es runāšu par šīm pozitīvajām īpašībām: proti, viņam ir divas augstākās izglītības – viņam ir juridiskā izglītība, viņam ir tehniskā izglītība, viņam ir pieredze jau no pašiem Augstākās padomes laikiem, pēc tam pieredze Saeimā un arī valdībā. Varbūt jūs nezināt, ka viņš ir bijis gan iekšlietu ministrs, gan ārlietu ministrs. Un šiem ministriem – gan iekšlietu ministram, gan ārlietu ministram – ir nepieciešama arī zināma savaldība, un, kā jūs zināt, viņš nav mēģinājis nevienai valstij pieteikt karu. Būdams par iekšlietu ministru, viņš bija viens no tiem pirmajiem ministriem, kas, pat ne viņa vainas dēļ... kad izbēga cietumnieki no cietuma, ieslodzītie, Ģirtam Valdim Kristovskim pietika dūšas demisionēt, kas daudziem, Zalāna kungs, kas ir izgāzušies kā vecas sētas sabiedrības priekšā, viņiem nepietika šādas dūšas.

Es negribētu šeit pieskarties un šeit strīdēties, bet, ja jūs šeit tik ārkārtīgi esat norūpējies par valdības sastādīšanu un par valdības vadītāja kompetenci, tad, protams, es domāju, ka jums jūsu valdības laikā bija tādi ministri, kas sabiedrībā pat ieguvuši ir iesaukas un joprojām viņus nesauc savā īstajā uzvārdā, bet viņiem ir „Nasing spešel”, piemēram. Šis pats „Nasing spešel” varēja būt zemkopības ministrs, viņš varēja būt aizsardzības ministrs un beigu beigās viņš karjeru beidza kā finanšu ministrs. Par kādu kompetenci mēs šeit varam runāt, Zalāna kungs?

Es domāju, ka viena no Kristovska kunga kļūdām bija tā, ka šo saraksti, kuru arī es esmu saņēmusi, bet dažkārt, pat redzot šo Sluča kungu, es viņu pat nelasu, es viņu izdzēšu, jo viņš ir vispārzināms radikālis, kāds ir gandrīz katrā pusē. Tāpat arī šajā pusē ir tādi cilvēki, kas ir publiski pauduši viedokli, ka būtu... ir par maz vēl deportēti no Latvijas 1940.gadā vai pēc 1945.gada cilvēki... Tādi ir bijuši, un mēs zinām, mēs to nosodām...

Ja runājam par Kristovska kunga rakstura īpašībām, es domāju, ka viņš dažkārt patiešām iekarst šeit, bet es domāju, ka viņš šajā ārlietu ministra amatā, protams, spēs nodalīt šo retoriku, ko viņš, iespējams, ir paudis tad, kad priekšvēlēšanu kampaņā... tāpat kā mēs visi to spējam.... Bet tad, kad viņš ieņem valdības ministra amatu, katrā ziņā šī retorika ir jāpieklusina. Viņa viena no kļūdām, manuprāt, un arī „Vienotības” kļūda bija tā, kuru es atzīstu, ka, tikko parādoties publiski šai te sarakstei, mēs nesasaucām preses konferenci un nepaskaidrojām sabiedrībai, ka mēs mēģinām izvairīties. Un līdz ar to tas tika tiražēts, tiražēts un tiražēts un beigās mēs esam nonākuši...

Otrs jautājums, par ko es gribētu teikt. Šeit ļoti... Vai Kristovskis ir teicis vārdus, kurus viņam ieliek mutē atsevišķi žurnālisti un opozīcija? Es šodien domāju, ka jūs ļoti uzmanīgi klausījāties Druvietes kundzes viedokli, un viņa šeit faktiski pauda lingvistiska eksperta pamatotu viedokli. Viņš patiešām to nav teicis! Viņš to nav teicis... Iespējams, ka viņa kļūda bija, ka viņš pašā sākumā neteica: „Sluča kungs, es tev nepiekrītu...” vai „Aivar, es tev nepiekrītu šajā ziņā!” Bet, redzot no tālākā teksta, mēs varam redzēt, ka viņš patiešām šādam radikālismam nepievienojas.

Es divdesmit gadu laikā, kopš es Kristovski pazīstu... viņš patiešām – variet man ticēt! – nav paudis nekādus ksenofobiskus uzskatus un kaut kādu radikālu nacionālismu. Es to neesmu dzirdējusi ne privātās sarunās, ne partijas iekšienē. Nav bijusi šāda lieta!

Es domāju, ka... Šeit Zalāna kungs norādīja, ka Ģirts Valdis Kristovskis diskreditē Latvijas valsti. Manuprāt, šeit ir paradokss, ka apvienība „Par Labu Latviju” ar šo demisijas pieprasījumu ir nodarījusi ārkārtīgi lielu kaitējumu Latvijas valstij, un, neskatoties, ka apvienības nosaukums ir „Par Labu Latviju”, izskatās, ka jums pašlaik – jo sliktāk, jo labāk.

Es neatbalstu Kristovska demisiju.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (VL–TB/LNNK frakcija).

Cienījamā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Es runāšu pavisam īsi, un es runāšu par to, ko te minēja kolēģi, – par dubultiem standartiem. Un visaktīvāk pret dubultiem standartiem iestājās Cileviča kungs. Reiz Ministru prezidentam Andrim Šķēlem bija spārnots teiciens par cilvēkiem ar līkiem deguniem. Toreiz jūs, Cileviča kungs, nereaģējāt. Bet, līdzko tiek aizskartas latviešu intereses, līdzko latvieši sevi aizstāv, tā jūs metaties uzbrukumā un pārmetat ksenofobiju. Kur ir jūsu pašcieņa? Katrā ziņā man prieks par Andri Šķēli, ka viņš ir mainījis savus uzskatus.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds Visvaldim Lācim, otro reizi.

V.Lācis (VL–TB/LNNK frakcija).

Cienījamā priekšsēdētāja, otro reizi! Cienījamie kolēģi, otro reizi! Jūs mani kaut kā pārpratāt un mēģinājāt manu runu apturēt, un man atkal tas nebija saprotams, ka jūs sakāt – nerunā par lietu. (Zālē smiekli.) Kā tad tas nav par lietu! Viena partija šeit izceļas ar divkosību, un es nedrīkstu tieši šajā gadījumā runāt par viņas divkosību! Tieši šinī sēdē! Tad pēc nedēļas runāt vai nākamajā sēdē? Sergejs Mirskis runā par Bībeli, un vēl otrs... Bībelē ir viens teiciens, un to, Sergej, lūdzu, atcerieties! Nevajag saskatīt skabargu cita acīs, ja pašam ir baļķis acīs!

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds Andrim Šķēlem.

A.Šķēle (PLL frakcija).

Cienījamā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Gribēju runāt par diviem aspektiem vai, kā teica cienījamā profesore, – par divām figūrām. Par Ģirtu Valdi Kristovski un par ārlietu ministru. Un tās nav gluži vienas un tās pašas lietas. Pilsonim Ģirtam Valdim Kristovskim ir tiesības uz visdažādākajiem uzskatiem. Viņam ir tiesības uz visdažādākajiem savu uzskatu izpausmes veidiem, uz savu uzskatu aģitāciju, uz savu uzskatu klaju demonstrēšanu, un viņš to demonstrēja gada garumā.

Ģirts Valdis Kristovskis to demonstrēja gada garumā, nenorobežojoties precīzi un skaidri no sava laba paziņas, cilvēka ar skaidri izteiktiem ksenofobiskiem uzskatiem – Aivara Sluča kunga.

Ģirtam Valdim Kristovskim bija laiks – gads – to noliegt, to noraidīt, to apstrīdēt, tam nepiekrist. Nekas no tā, cienījamā Čepānes kundze, nebija sagaidīts, nekas!

Taisni otrādāk! Taisni otrādāk! Ar savu saraksti, kura šobrīd, es saprotu, ir tikai daļēji pieejama, kura ir tikai daļēji zināma Latvijas sabiedrībai, Valdis Kristovskis nepārprotami dalīja šos uzskatus vai piekrita netiešā formā – klusējot.

Otra figūra, ja runājam profesores Druvietes vārdiem, ir ārlietu ministrs, un tas ir pilnīgi kaut kas cits. Ārlietu ministra pienākums ir reaģēt precīzi, ātri, noteikti, krasi nostāties pret šādiem uzskatiem, un tas ārlietu ministram bija jāspēj izdarīt stundas, divu laikā, dienas laikā. Tā vietā mēs no ārlietu ministra... Ko ieraudzījām viņa rīcībā? Locīšanos, izvairīšanos, mediju vainošanu. Protams, opozīcijas zākāšanu. Mēs ieraudzījām visu to, ko nevienā normālā valstī nesagaida no ārlietu ministra. Tātad runa faktiski bija par ko? Runa bija par ārlietu ministra faktisko rīcību, un ārlietu ministra faktiskā rīcība bija absolūti nepieņemama.

Un, es gribētu teikt, šie divi aspekti vai divas figūras, kā to saka profesore Druviete, ir jānodala. Nav savienojams ārlietu ministra amats ar personu Ģirts Valdis Kristovskis. Vienkārši šie divi aspekti ir jānodala: ārlietu ministrs un Ģirts Valdis Kristovskis – vēlreiz atkārtoju! – nevar būt viena un tā pati persona.

Ja gadījumā tomēr Ģirts Valdis Kristovskis turpinās pildīt ārlietu ministra pienākumus, ticiet man, viņš būs, kā to saka Amerikā (to mans paziņa Ojārs Kalniņš labi zina)... viņš būs „klibā pīle”. Jūs zināt, Ojār, ko nozīmē teiciens Amerikā „klibā pīle”. Tas būs ministrs bez autoritātes. Tas būs ministrs, par kuru aizkulisēs runās: „Misters ksenofobs.” Tas būs ministrs, kurš darīs kaunu Latvijas valstij.

Dombrovska kungs tā vietā, lai varbūt atrisinātu šo jautājumu, pamudinot Ģirtu Valdi Kristovski, kā to savā laikā atstāt iekšlietu ministra posteni pamudināja toreizējais Ministru prezidents Māris Gailis... Čepānes kundze, tur drosmes nebija nekādas! Tur bija kabatlakatiņa turēšana rokās. Un, pateicoties toreiz izšķirīgai un precīzai Ministru prezidenta rīcībai, toreizējais iekšlietu ministrs atstāja amatu, un tā bija tā pati figūra – Ģirts Valdis Kristovskis. Ministru prezidents Dombrovskis šoreiz nolēma šo jautājumu nerisināt. Varbūt nobaidījās, var būt, ka ir svarīga šī vienotības izrādīšana, kas šeit demonstratīvi arī bija...

Man jāsaka, ka opozīcijas pienākums ir tikai viens: opozīcijas pienākums ir neklusēt, un nekas cits. Un nekas cits. Opozīcijas pienākums ir neklusēt tāpēc, lai cilvēki, kas klausās arī šajā zālē un sēž skatītāju vai klausītāju vietās un klausās ar austiņām, lai viņi skaidri zinātu, ka Latvijas parlamentā ir cilvēki, kas pilnīgi precīzi spēj novilkt šo robežu.

Šodien ir iespēja... Latvijai ir iespēja neveikt, ja tā var teikt, lāča pakalpojumu, neizdarīt priekš Latvijas lāča pakalpojumu... tas nav domāts kolēģim Lācim (Zālē smiekli.), tas tāds latviešu teiciens... un vienlaikus nepasniegt žēlastības dāvanu Kristovskim. Tie deputāti, kas balsos „pret” Kristovska demisiju, tie nepārprotami izdarīs lāča pakalpojumu Latvijai. Un tie deputāti, kas balsos „pret” Kristovska demisiju, nepārprotami pasniegs žēlastības dāvanu Kristovskim – šim brašajam vīram, kurš noteikti nav pelnījis žēlastības dāvanas. Un arī Latvija nav pelnījusi lāča pakalpojumu.

Es aicinu jūs visus balsot ar veselo saprātu un politiku nolikt nedaudz malā.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds Latvijas Republikas ārlietu ministram Ģirtam Valdim Kristovskim.

Ģ.V.Kristovskis (ārlietu ministrs).

Ļoti cienījamā priekšsēdētājas kundze! Ļoti cienījamās deputātes kundzes! Godātie deputāti! Esmu uzklausījis viedokļus un argumentus, esmu dzirdējis jūsu retoriku – paldies jums par to! – un netaisos šeit nekādas dāvanas saņemt. Es domāju, ka jūs novērtēsiet gan manus argumentus, gan arī jūs esat pazinuši mani kā cilvēku, kurš ir godam pildījis savus darba pienākumus. Taču, pirms pieņemat atbildīgus lēmumus, izteikšu arī savu redzējumu.

Tātad par Aivara Sluča izteikumu pierakstīšanu man. Vēršu uzmanību, ka šī politiskā skandāla kurinātāji citu personu starpā pirms gada notikušu plašu elektronisko saraksti, apzināti sabiezinot krāsas, mēģina padarīt par manu saraksti. To noraidu un īpaši akcentēju, ka sarakstes Sluča un Kristovska starpā nav bijis! Tas ir pretēji tam, kā to mēģina pasniegt portāls „Pietiek.lv”. Cik atceros, ir bijis tikai viens mans komentārs, nevis sarakste. Uzsveru: komentārs, nevis sarakste! Pirms vairāk kā gada tiku izteicies tikai par pāris konkrētiem aspektiem. Un es nevaru uzņemties atbildību par to, ko desmitiem un simtiem cilvēku savā sarakstē veic elektroniskajā vidē, kur konkrēti Slucis izsaka pārmetumus par manu, partijas priekšsēdētāja, bezdarbību, par „Pilsonisko Savienību” un „Jauno laiku”. Vēršu uzmanību, ka manā sarakstē nav ne vārda par pacientu ārstēšanu. Šķēles kungs, jūs ar saviem izteikumiem darāt kaunu, pierakstot man vārdus, kurus es nekad neesmu teicis. (No zāles dep. A.Šķēle: „Esi teicis!”) To teica... Sava komentāra rašanās cēloni esmu izskaidrojis savā paziņojumā.

Šeit nāca priekšā vīri un runāja, un teica, ka man nav bijis reakcijas. Par šo saraksti es uzzināju trešdien vēlu vakarā, jo tā bija pirmā darba diena un man bija jāveic ārlietu ministra pienākumi. Nākamās dienas rītā bija mans personīgs paziņojums par to, ka es novēršos no šādiem apvainojumiem. Un bija mans paziņojums par to, kādas vērtības es pārstāvu. Un ka es pārstāvu vērtības, kas uztur toleranci sabiedrības starpā.

Sava komentāra rašanās cēloni tātad esmu izskaidrojis arī jums piektdien nosūtītajā paziņojumā, kas ir izplatīts visiem Saeimas deputātiem. Taču atkārtoti vēlos uzsvērt, ka veidam un izteiksmei, kā viedokļa autors Aivars Slucis pamato savas idejas, ja tā varētu teikt, esmu devis nepārprotamu vērtējumu: histērija. Ja kāds nesaprot šajā zālē, ko nozīmē vārds „histērija”, tad es aicinu aiziet pie profesores Druvietes, un Druviete jums izstāstīs, ko nozīmē vārds „histērija”, – nepārdomāti izteicieni, e-pasta līmeņa varonība. Aicinu saglabāt veselo saprātu un neapkarot vienam otru jautājumos, kam nav sakara ar „Pilsoniskās Savienības” programmu un mērķiem.

Cienījamie klātesošie! Ņemot vērā augstāk minēto, kategoriski noraidu apvainojumus, kādus pret mani ir izvirzījis portāls „Pietiek.lv”, un norobežojos no Sluča izteikumiem. Jā, Slucis tika izslēgts vakar, bet viņa lieta tika skatīta arī pirms gada „Pilsoniskās Savienības” valdes sēdē. Toreiz šinī jautājumā bija dažādi viedokļi, un viņš toreiz netika izslēgts. Bet viņš ir izslēgts, jo viņš vēlreiz pauda savu viedokli par to, ko un kā viņš ir domājis.

Ir nepieņemami, ja skandāla autori kāda cita cilvēka vārdus, kas neatbilst manai pārliecībai un izteiksmes veidam, pasaulē tiražē kā vienotu... kā tiešo runu. Tie nav mani vārdi, kā tie tika publicēti un kā tie ir izgājuši pasaulē. Tas ir pretrunā ar demokrātijas un cilvēktiesību principiem.

Cienījamie Saeimas deputāti un cienījamās deputātes!

Manas pilsoniskās un profesionālās pārliecības pamatā ir nacionālās un demokrātiskās vērtības, kuras pārstāvu vairāk kā divdesmit gadus, – kopš esmu iesaistījies Latvijas atmodas un neatkarības atjaunošanas un valsts attīstības procesos.

Manu pārliecību apliecina mani līdzšinējie neskaitāmie publiskie raksti, līdzdalība akadēmiskajos pētījumos par nacionālas Latvijas valsts demokrātijas procesiem un integrāciju Rietumu vērtību sistēmā.

Es saprotu, ka jums ir interese lasīt portāla saraksti. Palasiet varbūt šīs grāmatas, kur ar cienījamiem autoru kolektīviem gan Eiropas, gan Latvijas līmenī esmu runājis par šo tematiku. Līdz šai pašai dienai neviens vēl nav nosodījis mani par kaut vienu vārdu, kas ir ierakstīts šajā grāmatā. Neviens! Varbūt tie, kas šeit iznāca tribīnē, ir aizkavējušies jeb arī jums nav bijis laika lasīt to, ko raksta nopietni cilvēki.

Atgādināšu, ka kā Eiropas Parlamenta deputāts es esmu bijis iniciators ziņojumam „Eiropas nākotne 60 gadus pēc Otrā pasaules kara”. Tur, Eiropas Parlamentā, mēs varējām atklāti, drosmīgi paskatīties uz tām problēmām, kuras Austrumeiropā ir atstājis Otrais pasaules karš.

Domāju, ka jūsu izvirzītie opozīcijas viedokļi saistībā ar mani netiešā veidā, mēs varētu teikt, ir Otrā pasaules kara sekas. Tās nav tikušas novērstas, un šī apsūdzība ir turpinājums tām.

Manu pārliecību apliecina „Pilsoniskās Savienības” programma, cienījamās dāmas un kungi, kuras viens no autoriem es esmu bijis. Un es citēšu: „Mēs esam par latvisku Latviju vienotā Eiropā, par spēcīgu nacionālo pašapziņu un lepnumu par savu valsti, apliecinošu patriotismu, kas nostiprina piederības sajūtu savai zemei un atraisa jaunrades enerģiju. Mēs esam par līdzsvarotu attīstību, līdzvērtīgām ekonomiskās, sociālās un kultūras attīstības iespējām visiem novadiem un – es aicinu ieklausīties! – visām sabiedrības grupām.”

Vēlos uzsvērt, ka manu pārliecību apliecina „Vienotības” programma ārpolitikā, kuras izstrādē esmu ņēmis dalību. Un tātad mūsu ārpolitikas galvenais mērķis ir kalpot Latvijas interesēm, nodrošinot mūsu valsts neatkarību un suverenitāti; Latvijai jāstiprina un jāattīsta tradicionālās divpusējās attiecības ar Baltijas valstīm, Ziemeļvalstīm, Rietumeiropu, Centrāleiropu, jo īpaši Vāciju un Poliju, Austrumu partnerības valstīm un NVS reģionu, kā arī Krieviju; turpināt vienotas Eiropas Savienības ārpolitikas ietvaros veidot un tālāk nostiprināt līdztiesīgas un abpusēji izdevīgas attiecības ar Krieviju, kas balstītas uz labu partnerību, sadarbību ekonomikas, kultūras un citās jomās, saglabājot nacionālo interešu prioritāti; aktīvi iesaistīties multilaterālās iniciatīvās, kas saistītas ar Ziemeļu dimensiju, Eiropas Savienības un Krievijas enerģētikas dialogu, pārrobežu sadarbības projektiem, kā arī jaunās Eiropas Savienības un Krievijas partnerības un sadarbības līguma izstrādi.

Tā ir mana pārliecība. Ja kāds netic, ka tā ir mana pārliecība, es aicinu lasīt šos tekstus, pie kuru izstrādes esmu piedalījies.

Tātad, cienījamie Saeimas deputāti, cienījamās deputātes, es gribu pateikties par uzticību, kuru pirms dažām dienām jūs sniedzāt Latvijas Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim un man kā jaunās valdības ārlietu ministram! Ņemot vērā faktu, ka izskatāt ārlietu ministra atbilstību, vēlos uzsvērt, ka esmu aktīvi piedalījies arī Ministru kabineta Deklarācijas gatavošanā. Vēlos uzsvērt, ka Latvijai šobrīd ir vajadzīga stabila un rīcībspējīga valdība, lai valsts pēc iespējas ātrāk atjaunotu ekonomisko izaugsmi. Tieši šim mērķim būs pakārtots mans, Ārlietu ministrijas darbs un Ārlietu ministrijas darbs tuvākajā laikā. Tāpēc, izmantojot iespēju, vēlos izteikt dažas tēzes par valdības uzdevumiem ārlietu jomā, vēlos apliecināt, ka valdība ir vienojusies strādāt nacionālai izaugsmei un vienotībai.

Mans kā ārlietu ministra mērķis ir nodrošināt līdzšinējās ārpolitikas principu pēctecību, kuras pamatā ir Eiropas demokrātiskās vērtības, Latvijas nacionālās un Eiropas Savienības ārpolitikas, drošības un ekonomiskās intereses. Vēlos uzsvērt, ka vienotas Eiropas Savienības ārpolitikas un divpusējo attiecību ietvaros nostiprināsim līdztiesīgas un abpusēji izdevīgas attiecības ar Krieviju kā ar vienu no Eiropas Savienības stratēģiskajiem partneriem.

Esmu apņēmības pilns sekmēt sadarbību Baltijas jūras reģionā, Baltijas un Ziemeļvalstu starpā, uzturēt stratēģisko partnerību ar ASV un vienlaicīgi rūpēties par dialogu ar Krieviju visā divpusējo attiecību spektrā uz savstarpējas cieņas un līdztiesības pamatiem. Tas viss nodrošinās Latvijas ekonomisko interešu īstenošanu, Latvijas ārējās ekonomiskās darbības koordināciju un pārstāvniecību ārvalstīs. Mūsu mērķis ir veidot labvēlīgu starptautisko vidi investīciju piesaistei un Latvijas ekonomikas reputācijas atjaunošanai.

Esmu izvirzījis mērķi Ārlietu ministrijai paplašināt atbalstu mūsu uzņēmējiem globālo tirgus nišu atrašanā un jaunu tirgu iekarošanā. Mums ir jāsekmē Rietumu sabiedroto konkrēts atbalsts ekonomiskās izaugsmes atjaunošanai.

Drošības pasākumu īstenošanas gadījumos, kādi pašreiz jārisina Sudānā nolaupīto Latvijas pilsoņu gadījumā, Latvijas Ārlietu ministrija aktīvi aizstāvēs Latvijas intereses Apvienoto Nāciju... par tādiem aktuāliem starptautiskajiem jautājumiem kā tūkstošgades attīstības mērķi, cilvēktiesības, attīstības sadarbība, klimata pārmaiņas un ilgtspējīga attīstība ekonomiskās krīzes pārvarēšanai.

Latvija turpinās sniegt militāru un civilu ieguldījumu situācijas stabilizēšanā Afganistānā.

Stiprināsim ārvalstīs dzīvojošo saikni ar Latviju un veicināsim to atgriešanos Latvijā.

Vēlreiz, cienījamās deputātes un Saeimas deputāti! Iepriekšminēto uzdevumu sasniegšanai ir nepieciešams gan rūpīgs darbs, gan politiska solidaritāte pāri partiju robežām, pāri pozīcijas un opozīcijas pretrunām. Es gribu uzsvērt: tie, kas šodien, savu šauro interešu vadīti, nomelno Latvijas valdību, Latvijas ārlietu ministru, lai arī kāds nebūtu viņa vārds, nodara ļaunumu Latvijas valstij, Latvijai. Šai valstij šajā svarīgajā brīdī mēs nedrīkstam ļauties savstarpējo rēķinu kārtošanai un paši sevis pazemošanai.

Es apzinos, ka esmu neērts politiķis tiem daudzajiem spēkiem un strāvojumiem, kuri vēlētos pavērst Latviju uz citu pusi, tiem, kuri par katru cenu grib padarīt Latviju par savu politbiznesu partneru ekonomisko pavadoni, tiem, kuriem vārdi „nacionāla valsts” šķiet nepieklājīgi un komerciāli neizdevīgi. Bet es neuzdrošinos nenobīties, neatkāpties... Bet es uzdrošinos nenobīties, neatkāpties no savām vērtībām un principiem, kurus esmu īstenojis darbā Latvijas valstī jau divdesmit gadus. Es kā ārlietu ministrs un vienkāršs pilsonis neļaušu pazemot mūsu valsti.

Savā darbībā esmu balstījies un turpināšu balstīties uz Eiropas kopīgajām vērtībām, kuras ir nostiprinātas mūsu Satversmē. To vidū ir cilvēka cieņa, tolerance, jebkādas diskriminācijas nepieļaušana.

Kā ārlietu ministrs es aizstāvu visu Latvijas pilsoņu un valstspiederīgo intereses neatkarīgi no viņu tautības, ticības vai politiskajiem uzskatiem. Bet man ir un paliks svēta Latvijas kā nacionālas Eiropas valsts ideja. To es turpināšu veidot un attīstīt, no tās es neatteikšos, lai arī kādus apmelojumus man nenāktos pārdzīvot.

Cienījamie Saeimas deputāti un cienījamās deputātes! Es aicinu jūs apzināties, ka ar savu balsojumu „par” vai „pret” uzticību ārlietu ministram Kristovskim, jūs lemsiet arī „par” vai „pret” Valda Dombrovska valdības nākotni, „par” vai „pret” stabilitāti un izaugsmi Latvijā. Atcerēsimies, ka mums jāatsakās no Latvijas, kas zaudē, bet tā ir jāpārvērš Latvijā, kurai ir nākotne un pašapziņa.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Debates slēdzu.

Vai iesniedzēju vārdā Zalāna kungs vēlas ko piebilst? Lūdzu, Zalāna kungs!

E.Zalāns (PLL frakcija).

Paldies! Pavisam īsa replika Čepānes kundzei un tiem, kas nav sekojuši Ģirta Valda Kristovska politiskajai karjerai: viņš nav bijis ārlietu ministrs, kā jūs divas reizes teicāt, bet aizsardzības ministrs. Visi to dzird, ja?

Paldies, Kristovska kungs! Ja godīgi, tad jūs mani pilnīgi pārliecinājāt par to, ka es balsošu pret jums kā ārlietu ministru. Kāpēc? Pavisam vienkārši.

Kā jau es teicu sākumā, no tīras sirds un pārliecinoši, un aizraujoši jūs runājāt sadaļā, kur jūs runājāt par sevi kā par personību, par saviem nopelniem, aicinājāt mūs visus lasīt kaudzi grāmatu, kuru izstrādē tieši jūs esat piedalījies, bet visas tās nostādnes, kuras beidzot mēs šodien sadzirdējām, kuras mēs labprāt būtu dzirdējuši pagājušajā ceturtdienā un piektdienā, tās jūs nolasījāt no papīra. Tām jums sirdī vietas nepietika!

Es aicinu balsot „pret” Dombrovska palikšanu... Kristovska palikšanu šajā amatā... (Smiekli, aplausi.) Jā... Tātad pateikšu vēl: mēs neesam pret Dombrovska valdību, mēs – tieši pretēji! – uzskatām, ka Dombrovska valdībai būs labāk, ja Ģirts Valdis Kristovskis šajā amatā turpmāk neatradīsies.

Tāpēc es aicinu balsot „par” Kristovska kunga demisiju.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par neuzticības izteikšanu ārlietu ministram Ģirtam Valdim Kristovskim”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 36, pret – 51, atturas – 12. Lēmuma projekts nav atbalstīts.

Līdz ar to visi šīsdienas sēdes darba kārtības jautājumi ir izskatīti.

Pirms es aicinu jūs reģistrēties, es vēlos jūs informēt par to, ka saskaņā ar tradīcijām ceturtdienās notiek regulārās Saeimas sēdes, bet, tā kā likumā noteiktajos termiņos nav iesniegts neviens likumprojekts, šoceturtdien Saeimas sēde nenotiks. Bet es aicinu deputātus atcerēties, ka 11.novembris ir atzīmējama diena mūsu valstī – tā ir Lāčplēša diena. Aicinu jūs visus piedalīties pasākumos, par kuriem informācija jums ir pieejama.

Un vēl vārds paziņojumam Saeimas sekretāram Kārlim Šadurskim.

K.Šadurskis (10.Saeimas sekretārs).

Godātie Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas locekļi! Tūlīt... nu 5 minūtes pēc Saeimas sēdes beigām Sarkanajā zālē aicinu visus 5 šīs komisijas deputātus uz pirmo komisijas sēdi. 5 minūtes pēc sēdes noslēguma Sarkanajā zālē!

Sēdes vadītāja. Vārds paziņojumam Sergejam Mirskim.

S.Mirskis (SC frakcija).

Godātie kolēģi! Pēc 5 minūtēm Dzeltenajā zālē notiks sanāksme, lai izveidotu sadarbības parlamentāro grupu ar Krieviju un 5 minūtes vēlāk – ar Ķīnu. Tātad uzreiz pēc sēdes pulcēsimies Dzeltenajā zālē.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds paziņojumam Nikolajam Kabanovam.

N.Kabanovs (SC frakcija).

Tiem deputātiem, kuri grib sadarboties ar Baltkrieviju, lūdzu, pēc Ķīnas grupas izveidošanas pulcēties tajā pašā Sarkanajā zālē... Dzeltenajā zālē.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrēšanās režīmu! Reģistrēsimies klātbūtnes pārbaudei. Lūdzu rezultātu! Paldies.

Vārds Saeimas sekretāra biedram Dzintaram Rasnačam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

Dz.Rasnačs (10.Saeimas sekretāra biedrs).

Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies 10 deputāti: Arvils Ašeradens... Ir zālē. Dzintars Ābiķis... Ir zālē. Andris Buiķis... Ir zālē. Sergejs Fjodorovs... Ir zālē. Iveta Grigule... Ir zālē. Linda Mūrniece... Nav. Laimis Šāvējs... Ir. Inese Šlesere... Nav. Aivars Volfs... Ir. Un Didzis Zemmers... Ir.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Līdz ar to Saeimas 9.novembra ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu.