Latvija, Eiropa, pasaule — ārpolitikas problēmas, trešo gadu tūkstoti sagaidot

Rektora kungs, ekselences, kolēģi, dāmas un kungi!

Manuprāt, tā ir laba tradīcija — nopietni runāt par ārpolitiku gada sākumā. Lai gan nerimst strīdi, kad īsti sākas nākamā tūkstošgade, varētu pieņemt, ka šajā gadu tūkstotī šī ir pēdējā šāda veida uzstāšanās. Ja vien gada beigās nevēlēsities mani redzēt, lai rezumētu otrajā tūkstošgadē notikušo. Protams, tas būtu ambiciozs uzdevums.

Ikvienam ir zināma to dramatisko notikumu attīstība, kas radījusi šodienas pasauli. No Romas impērijas — vienīgā laika, kad Eiropā bija kopīga nauda, — līdz vienotai valūtai mūsdienās. No pirmajiem mēģinājumiem apzināt savas valsts nacionālās intereses līdz globālajām krīzēm, ko rada milzīgu naudas plūsmu pārvietošanās sekunžu laikā ierobežotajā Zemes telpā. Un tomēr — gadu tūkstotim beidzoties, noslēdzas arī noteikts laika posms Eiropas un pasaules vēsturē, ko XX gadsimta beigās raksturo tādi lieli vārdi kā Reigans, Tečere, Kols. Kā raksta "The Washington Post": "Varonīgais gadsimts — dižu, nelokāmu līderu gadsimts, kuri noveda līdz uzvarai pēdējo lielāko XX gs. konfliktu, ir beidzies. To vietā stājas Klintons, Blērs, arī jaunievēlētais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. Vecās gvardes aiziešana nekādā ziņā nebija tik strauja un viegla kā Čērčila aiziešana Lielbritānijā gandrīz divus mēnešus pēc Vācijas kapitulācijas Otrajā pasaules karā... šie līderi pārstāv jauno paaudzi, gatavību eksperimentēt un sola mums it kā laipnāku un maigāku kapitālismu." Patiesību sakot, pasaulē redzama tendence, ko varētu raksturot kā kreiso un labējo tuvināšanos. Dažreiz to vēl sauc par trešā ceļa meklēšanu, bet, patiesību sakot, trešais ceļš ir tikai zināma kustība, kurā kreisie tuvojas labējiem. Man šķiet, ka, runājot par iekšpolitiskām tendencēm, zināmas šī procesa iezīmes mēs varam redzēt arī Latvijā. Un tam ir ārkārtīgi liela nozīme, ka mēs sekojam — nevis tieši vai netieši, bet gan valsts interešu vadīti, — tam, kas notiek pasaulē. Tieši tas pats ir jādara ārpolitikā, ņemot vērā gan citu valstu pieredzi, gan kļūdas, izmantojot gan strauji augošās reģionalizācijas tendences, gan cenšoties izvairīties no globalizācijas ēnas pusēm. Vairāk nekā jebkad šobrīd ir aktuāli Raiņa vārdi: "Es pasaul’s daļa, atbildīgs par visu."

Ir jāatceras, ka globālisma filozofisko uzskatu pamatā ir fakts, ka mūsdienu problēmas pāraug nacionālo valstu ietvarus, un atrisinājums šīm problēmām ir rodams tikai kopīgiem spēkiem. Pēdējā laikā varbūt biežāk izskan globālisma negatīvās izpausmes — globālā finansu krīze vai globālās klimata izmaiņas, bet, ja mēs rūpīgi izanalizējam mūsu dzīvi, tad viscaur — tehnoloģijā, kultūrā, zinātnē, sabiedrībā pieņemto vērtību jomā, sabiedriskās organizācijas, demokrātijas attīstības jomā — mēs redzam globalizācijas pozitīvo ietekmi. Pasaules politiskie procesi vairs nenotiek šaurā noslēgtā vidē, arī jebkurš iekšpolitisks process būtībā notiek globālu norišu kontekstā. Piemēri nemaz nav tik tālu jāmeklē: pasaules procesu ietekme redzama visur — no Latvijas Universitātes līdz Rīgas Fondu biržai.