Latvija, Eiropa, pasaule — ārpolitikas problēmas, trešo gadu tūkstoti sagaidot

Kur starptautiskajā politiskajā un ekonomiskajā sistēmā otrā gadu tūkstoša beigās atrodas Latvija? Ar ko mums jārēķinās savu ārpolitisko, nacionālo interešu īstenošanā, cik lielā mērā mūs iespaido pasaulē notiekošie procesi? Vai varam izvairīties no iesaistes, lai pasaules vēji aizietu mums garām un mums paliktu neskarts "savs kaktiņš, savs stūrītis zemes", un lai tā pasaule dzīvo pati savu dzīvi?

Eiropas integrācijas process ir viena no atbildēm uz šiem jautājumiem. Pati Eiropas Savienības (ES) ideja ir uzskatāms piemērs globālajai pieejai ģeopolitisko un ģeoekonomisko jautājumu risināšanā. Šī organizācija, kas ir kļuvusi par ārkārtīgi spēcīgi organizētu pasaules politikas spēku, faktiski ir izaugusi no visdramatiskākās vēsturiskās pretrunas Eiropā — no mūžīgās Vācijas un Francijas pretstāvēšanas. Vai pašas attīstītākās un lielākās Eiropas valstis, kā Vācija ar 80 miljoniem iedzīvotāju, Lielbritānija, Francija un Itālija, katra ar nepilniem 60 miljoniem, spētu vienas pašas konkurēt ar Ameriku vai Japānu? Vai tām katrai atsevišķi būtu pietiekami liela ietekme pasaules politikas jautājumu risināšanā? Vai bez izpratnes par apvienošanās nepieciešamību tās spētu pacelties pāri XIX un XX gadsimta savstarpējām interešu sadursmēm un konfliktiem, kas faktiski noveda pie cilvēces vislielākās traģēdijas?

Patlaban Eiropas Savienība runā savu vairāk nekā 350 miljonu pilsoņu vārdā, tā arī ir 350 miljonus liels tirgus, kas nākotnē kļūs ievērojami lielāks.

Eiropas Savienība šodien iziet pārbaudes procesu. Pirmām kārtām — ar eiro. Lēmums par pāreju uz eiro ir bezprecedenta gadījums, jo Romas impērijas laikā vienota valūta tika ieviesta ar spēku. Šis drosmīgais pasākums padarīs eiro par otru svarīgāko valūtu pasaulē, līdzvērtīgu dolāram. Neviena no atsevišķo ES dalībvalstu valūtām par tādu nevarēja kļūt. Jau šodien eiro ietekmē Latviju. Protams, tas ir vismazākais ietekmes veids, bet mūsu vēstniecības, kas atrodas eiro zonā, jau ar to strādā. Vienotās valūtas ieviešanas sekmes dos arī mums lielu ieguvumu. Es šoreiz nerunāju par finansu piešķīrumiem, es runāju par to, ka eiro nozīmīgi pavirzīs Eiropas Savienības paplašināšanās procesu. Ja pasākums izrādīsies neveiksmīgs vai arī ja ieviešanas procesā būs kritiski brīži, domāju, ka ES paplašināšanās process ievērojami palēnināsies.

Latvija Eiropas integrācijas procesā uzsver drošību, eiropeisko identitāti un labklājību. Latvija pēdējos gados ir "ieāķējusies", es pat teiktu — iesakņojusies, starptautiskajā dzīvē. No visām starptautiskajām organizācijām, kurās mēs līdzdarbojamies, faktiski nesasniegtas ir palikušas divas virsotnes. Kā mazliet ironiski, bet patiesībā pareizi rakstīja "Neatkarīgā Rīta Avīze", stikla kalna virsotnē mēs vēl neesam tikuši — tur ir Eiropas Savienība un NATO. Bet Eiropas vārti mums ir atvērti: lēmumam par bezvīzu režīma ieviešanu ar visām Šengenas valstīm neapšaubāmi ir vēsturiska nozīme. Taču, atverot Eiropas vārtus, mēs neslēdzam vārtus uz Austrumiem. Drīzāk otrādi.

Eiropas Savienība, Rietumeiropas savienība, NATO dalībvalstis visdažādākajos forumos arvien biežāk meklē arī citus saskares punktus. Mēģinājumi atrast līderi kopējā ārējā un drošības politikā ved pie tā sauktā Mistera X meklējumiem. Eiropas Savienībā eksistē sava kopēja ārpolitika, kas attīstās, bet tā nav vienota un vēl ir tālu no vienotības. Šobrīd tiek diskutēts par to, vai Eiropas Savienībai vajadzētu attīstīt militāro dimensiju, militāro pīlāru. Tā Eiropas Savienība nonāks ne tikai pie vienotas valūtas un kopīgas ārpolitikas, bet arī pie kopīgas militārās dimensijas jeb kopīgas armijas. Tātad šeit mēs redzam veselu virkni faktisku valsts pazīmju. Un, ja šobrīd jau apmēram 70 procenti drošības politikas speciālistu apgalvo, ka Rietumeiropas savienības iekļaušanās Eiropas Savienībā ir visticamākais attīstības modelis, ja divas lielvalstis — Lielbritānija un Francija — piedāvā vai diskutē par šo militāro dimensiju, ja Rietumeiropas savienības ģenerālsekretārs tiek uzskatīts par iespējamo Misteru X jeb Eiropas ārpolitisko vadītāju, tad ir jādomā, ka visticamāk jau nākamā gadu simta pirmajā dekādē šie jautājumi iegūs konkrētu atrisinājumu. Domāju, ka tādā situācijā neapšaubāmi mainīsies arī Krievijas attieksme pret Eiropas Savienību.

Nedaudz par globālās krīzes jautājumiem. Mēs to īpaši skaidri redzam, ejot cauri trim it kā ne līdz galam, bet tomēr globālām krīzēm — Dienvidaustrumāzijā, Krievijā un Brazīlijā. Krievijas krīze neapšaubāmi skāra arī mūs. Krievijas un abas pārējās krīzes "sašūpoja" pat vācu marku. Galu galā, pasaule arvien vairāk runā par jaunu pasaules finansu arhitektūru. Globalizācijai attīstoties, rodas nepieciešamība pierādīt, ka tā nav veltīta tikai brīvas kapitāla plūsmas attīstīšanai, ka globalizācija nesastāv tikai no krīzēm, kas dod peļņu valūtas spekulantiem un liek visvairāk ciest tieši apdraudētajai sabiedrības daļai. Patiesībā globalizācija ir radījusi valdībām jaunas un sarežģītākas problēmas. Kā raksta "International Herald Tribune", ultrakonkurences apstākļos ir jāatrod jauni risinājumi. Turpretī, ja netiks atrisināts jautājums, kā padarīt globalizāciju pievilcīgāku, pasaulei draud sociālas konfrontācijas, kas pastiprināsies starptautiskā līmenī. Atbildīga globalitāte nozīmē ne tikai darbojošos finansu infrastruktūru vai korporatīvās vadības pieņemtās globālās normas, bet tai jābūt apgādātai arī ar "pievienoto vērtību", kas attiecas uz cilvēkiem.

Izcilais amerikāņu analītiķis Henrijs Kisindžers savukārt uzskata, ka pasaule politiski un ekonomiski sāk šķelties, respektīvi, politiskās tendences un ekonomiskās globalizācijas tendences nesakrīt. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka politiskā pasaule sāk pretoties globālajām ekonomiskajām tendencēm.

Visspilgtāk tas izpaudās nesen notikušajā Davosas konferencē. Šeit citēšu tikai ASV viceprezidentu Alu Goru, kurš uzskata, ka nepieciešams radīt tādu ekonomisko sistēmu, kas dotu vienlīdzību un cerību vienkāršajiem cilvēkiem. Šeit arī slēpjas politiskās un ekonomiskās situācijas pretruna, jo, lai atrisinātu globālās krīzes jautājumus, ir vajadzīgi ārkārtīgi radikāli lēmumi, kurus valstis būtībā vairs nespēj izturēt. Zināmi šādi simptomi ir redzami Polijā un Rumānijā.

Šajā situācijā Latvijai ir jābūt pietiekami gudrai, lai līdzīgi kā daudzos citos vēsturiskos gadījumos izlavierētu un izmantotu vienīgo tai doto vēsturisko iespēju. Mēs pamatos esam pārvarējuši reformu perioda grūtības, izmantojot ļoti daudzas starptautiskās organizācijas. Latvija starptautiskajā dzīvē, starptautiskajā sabiedrībā un starptautiskās sabiedrības aktivitātēs iesaistās jaunā kvalitātē. Tā, piemēram, ANO sistēmā esam līderpozīcijās, jo Latvija ir pirmā ANO valsts, kurā būs tā sauktais ANO nams. Un tā nav vienkārši Apvienoto Nāciju Latvijas māja, tā ir jauna pieeja ANO daudzveidīgo strukturālo institūciju darbībai reģionā. Tāpat esam izvirzījušies priekšplānā un uzmanības centrā ar savām mērķtiecīgajām un pasaulē nebūt ne tik plaši izplatītajām, bet tagad par paraugu uzstādītajām aktivitātēm cilvēktiesību jomā. Es esmu redzējis daudz smīkņājošu seju, dzirdējis daudz kritikas un redzējis daudz karikatūru par Latvijas gatavību pagājušā gada Irākas krīzes laikā solidarizēties un piedalīties starptautisko spēku akcijās. Šeit jāsaprot, ka gan "Baltbat" karavīru līdzdalība starptautiskās miera uzturēšanas akcijās, gan mūsu novērotāju klātbūtne Kosovas krīzē, kā arī mūsu izteiktā gatavība iesaistīties krīžu risināšanā faktiski dod ieguldījumu kārtības stiprināšanai pasaulē.

Globalizācijas tendences starptautiskajā ekonomiskajā un politiskajā sistēmā ir ļoti cieši saistītas ar reģionalizāciju. Arī pašas Eiropas Savienības ietvaros attīstās reģionalizācijas tendences, runājot, piemēram, par eiro reģioniem.

Reģionāli tuvu valstu vēlme sadarboties, pārvarot nacionālo fragmentāciju, sekmējot iekļaušanos globālajā ekonomiskajā sistēmā, tādējādi vairojot nacionālo bagātību, tautas labklājību un drošību, ir viena no būtiskākajām mūsdienu starptautiskās sistēmas iezīmēm. Tomēr reģionālās sadarbības veiksmi galvenokārt nosaka līdzsvarotība valstu nacionālo interešu un reģiona kopējo interešu attiecībās. Tas redzams pat tādā mums nozīmīgā relatīvi šaurā reģionālajā sadarbībā kā Baltijas valstu savstarpējā sadarbība. Mēs ar savas sadarbības problēmām neradām nevienam citam problēmas, tikai paši sev. Bet tas, ka šīs problēmas rodas un mēs mācāmies tās atrisināt, faktiski ir gatavošanās nākamajam reģionālās sadarbības aplim. Ļoti sekmīgā Ziemeļvalstu un trīs Baltijas valstu sadarbība ir ieguvusi jaunu dimensiju, jo mēs cenšamies pakāpeniski panākt, lai no formulas 5+3 tas "+" vispār pazustu, jo 3 tomēr ir kaut kas atsevišķs. Ja analizējam Ziemeļvalstu savstarpējo sadarbību, kas no mūsu krasta un varbūt arī pasaules acīs liekas apbrīnojama un augsti attīstīta, redzam, ka tā nemaz nav tik vienkārša. Ziemeļnieki vienkārši ir iemācījušies risināt savstarpējās problēmas civilizētā veidā, tādējādi noņemot pretrunas, kas izpaužas uz āru. Mēs turpretī ejam no viena tā sauktā kara uz otru ... Bet patiesībā tās ir ikdienas problēmas, kuras valstis savā starpā risina reģionalizācijas un globalizācijas apstākļos.

Starptautiskais politiskais klimats šobrīd visumā ir labvēlīgs Latvijas ārpolitisko mērķu realizācijai. Tomēr ne tik labvēlīgs, kā mēs to gribētu. 1997. gada Luksemburgas galotņu sanāksmē Eiropas Savienība pieņēma vēsturisku lēmumu par paplašināšanos, uzsākot iekļaujošu politiku. Svarīgi ir redzēt, kā šis iekļaujošais process attīstīsies. Kāda ir pati Eiropas Savienība, un kāda tā būs?

Eiropa — pati Eiropas Savienība un tās kandidātvalstis — e konomiski ir homogēna sistēma vai arī tāda tiecas būt. Savas pastāvēšanas laikā izaugot no 6 līdz 15 dalībvalstīm, Eiropas Savienība vienlaikus attīstīja savu iekšējo kārtību un institūcijas. Sākotnējo mērķi — vienota tirgus izveidi — Eiropas Savienība īstenoja astoņdesmito gadu beigās līdz ar Eiropas Komisijas "Baltās grāmatas" un Vienotā Eiropas akta ieviešanu. Pēc Māstrihtas līguma pieņemšanas 1992. gadā Eiropas Savienības kompetencē ir arī dalībvalstu kopējā ārējā un drošības politika un t.s. III pīlāra — tieslietu un iekšlietu — jautājumi. Vienlaikus Eiropas Savienība attīstīja attiecības ar savām kaimiņvalstīm. 1994. gadā sāka darboties Eiropas Ekonomiskā zona, kura ietvēra jau 17 dalībvalstis, bet drīz pēc tam Eiropas Savienība noslēdza brīvās tirdzniecības līgumus ar virkni Viduseiropas un Austrumeiropas valstu, tai skaitā arī ar Baltijas valstīm, kas vēlāk kļuva arī par Eiropas Savienības asociētajām valstīm. Faktiski šeit attīstās plašs tirgus, kurā, protams, galvenā problēma ir konkurences spēja. Patiesībā tā ir mūsu problēma, un šīs spējas attīstīšanai ir jāvelta visi spēki.

Arī politiski Eiropu var raksturot kā homogēnu sistēmu. Vispirms tie ir procesi Eiropas telpas institucionālajos ievaros — Eiropas Padomes, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas, arī Rietumeiropas savienības aktivitātes apvieno gan Eiropas Savienības dalībvalstis un asociētās valstis, gan arī pārējās valstis Eiropas kontinentā. Demokrātisko vērtību, starptautisko tiesību principu un normu, cilvēktiesību principu ievērošana, miera un stabilitātes centieni vieno visas šīs valstis.

Taču kulturāli, ģeopolitiski un labklājības līmeņa ziņā Eiropa ir visai heterogēna sistēma.

Eiropas kulturālā daudzveidība saglabājas arī Eiropas Savienības iekšienē. Eiropas Savienībā nav nevienas institūcijas, kas būtu vērsta uz tās dažādo valstu un reģionu kulturālo atšķirību nivelēšanu. Gluži otrādi — pastāv programmas un organizācijas, kas to veicina. Piemēram varētu minēt Eiropas reģionu komiteju vai Eiropas kultūru asambleju, kuru uzdevumu lokā ietilpst tieši kultūras, etnisko un nacionālās identitātes aspektu kopšana un veicināšana Eiropas Savienības dalībvalstīs nevis valstiskā, bet gan tieši kultūrvēsturisko reģionu vai kopienu līmenī. Tā varētu būt atbilde tiem Eiropas Savienības pretiniekiem Latvijā, kas par argumentu savai negatīvajai nostājai min latviskās nacionālās un kultūras identitātes zaudēšanu šajā procesā. Mums ir jāizmanto tieši Eiropas institūcijas, lai to stiprinātu. Jāatzīst, ka vēl ļoti maz ir darīts, lai apzinātu un padarītu pieejamu Latvijas sabiedrībai visu informāciju par Eiropas Savienības aktivitātēm kultūrpolitikā, nacionālo kultūru daudzveidības un kultūrvēsturisko reģionu attīstības veicināšanā.

Arī ekonomiskās attīstības līmeņa un iedzīvotāju labklājības ziņā Eiropa raksturojama kā heterogēna, jo atšķirības pastāv kā Eiropas Savienības iekšienē, tā Eiropas Savienības un tās kandidātvalstu starpā, lai gan pirmajā gadījumā tās ir mazāk izteiktas. Par to liecina Eiropas Komisijas izstrādātais ziņojums, kas konstatē procentuālās atšķirības starp kandidātvalstu iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju un vidējo rādītāju Eiropas Savienībā. Mēs vēl krietni atpaliekam no visām Eiropas Savienības dalībvalstīm; arī asociēto valstu vidū neesam tie bagātākie.

Eiropa ir heterogēna arī valstu lieluma ziņā. Tas attiecas kā uz visu Eiropas kontinentu kopumā, tā arī specifiski uz Eiropas Savienību un tās kandidātvalstīm, kur mazo valstu īpatsvars ir aptuveni 50 procentu, un līdz ar jaunu dalībvalstu, tai skaitā arī Latvijas, uzņemšanu tas vēl palielināsies.

Šādi pašlaik ir lielākie izaicinājumi Vācijas prezidentūrai. "Dienas kārtība 2000" ar iekšējo reformu neatrisinātajiem jautājumiem un strukturālo fondu veidošanas principiem ir tās problēmas, kuru dēļ mūs neuzaicināja tieši sākt sarunas.

Paskatīsimies uz pašu Vāciju. Vācija ir pārņēmusi Eiropas Savienības prezidentūru ļoti nozīmīgā un vienlaikus ļoti sarežģītā laikā. Tuvojas Eiroparlamenta vēlēšanas, Komisiju kritizē, sagaidāmas smagas dalībvalstu sarunas par "Dienas kārtību 2000", prezidentūras sākums sakrīt ar eiro ieviešanu. Visas problēmas, kas gulstas uz Vācijas, varētu teikt, vēl nepieredzējušās valdības pleciem, neapšaubāmi, ir grūti pārvarāmas. Arī valdības pārcelšanās no Bonnas uz Berlīni ir ļoti svarīgs aspekts. Līdz ar veselas politiķu paaudzes noiešanu no politiskās skatuves — ar kancleru Kolu kā svarīgāko personu šajā procesā, ar vācu markas aizstāšanu ar eiro — ir sācies jauns posms Vācijas vēsturē, kuru viens no Nīderlandes politiķiem ir nosaucis par Berlīnes Republiku iepretī Bonnas Republikai . Šo jauno Berlīnes Republiku raksturo bezaizspriedumaināka attieksme pret savu identitāti un savu pozīciju Eiropā. Kaut arī Bonnas Republikas sasniegumi demokrātijas un labklājības jomā un nopietnā diskusija par vēsturisko atbildību tiek augstu vērtēta, tomēr vecie simboli tiek aizstāti ar jauniem: Berlīne kā galvaspilsēta un valdības rezidence, jauni politiķi un jaunas debašu tēmas. Zināmā mērā var runāt par vācu Eiropas politikas emancipāciju. Arī Eiropa ir ieinteresēta, lai vācu diplomātija būtu pašapzinīgāka. Laiks, kad Eiropas apvienošanās procesu noteica samierināšanās un Otrā pasaules kara antagonisma pārvarēšana, ir garām. Arī mums tas būtu jāsaprot attiecībā uz mūsu valsti.

Arī ģeopolitiski Eiropa ir heterogēna. Tagad Eiropā pastāv trīs galvenās drošības sistēmas vai kopienas. Pirmo veido Eiropas valstis, kas ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis. No sešpadsmit NATO dalībvalstīm un piecpadsmit Eiropas Savienības dalībvalstīm vienpadsmit ir dalībnieces abās organizācijās, bet visas kopā tās veido drošības, stabilitātes un labklājības telpu, kurai nav precedenta pasaules vēsturē. Globalizācijas ietekmē ir mainījušies un attīstījušies šīs telpas rašanās ekonomiskie priekšnoteikumi un uzdevumi, kopš aukstā kara beigām tā ir ietekmējusi arī šīs telpas militāri politiskos izaicinājumus. Abu šo organizāciju paplašināšanās ir vissvarīgākais solis pēdējo desmit gadu laikā pēc bipolārās pasaules kārtības beigām stabilitātes, drošības un labklājības projicēšanā visā Eiropas kontinentā. Šī ir drošības sistēma, kurā mēs tiecamies iekļauties.

Otrā sistēma ir tā sauktā drošības pelēkā zona, ko veido valstis, kuras par savu ārējās un drošības politikas mērķi ir izvēlējušās iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Trīs Viduseiropas valstis — Polija, Čehija un Ungārija — jau pavisam drīz kļūs par NATO dalībvalstīm, tās ir arī to sešu Eiropas Savienības asociēto valstu skaitā, ar kurām uzsāktas iestāšanās sarunas, kas sagaidāmas ilgstošas un grūtas. Problēma un izaicinājums Eiropas kontinenta stabilitātei un drošībai ir tas, cik ilgi pastāvēs šī zona. Otrs tam pakārtots izaicinājums šajā valstu grupā ir Baltijas valstu integrācijas process, kurš parādīs, vai abu organizāciju deklarētie mērķi — paplašināt Eiropas drošības un stabilitātes telpu austrumu virzienā — būs vai nebūs sekmīgi. Protams, daudz kas būs atkarīgs no mums pašiem, no mūsu gribas un spējām, bet tikpat lielā mērā tas būs atkarīgs arī no NATO un Eiropas Savienības. Šie četri faktori kopumā rada situāciju ar dažiem neskaidriem lieliem jautājumiem. Taču es domāju, ka tie neattiecas uz procesa jēgu, būtību un galamērķi, bet gan uz laiku, tempu, secību un procedūru.

Trešā zona ir liela un pagaidām nestabila, bet šis "pagaidām", manuprāt, ir ļoti ilgstošs jēdziens. To veido jaunās neatkarīgās postpadomju valstis, kas iekļāvušās visai amorfā organizācijā — Neatkarīgo Valstu Savienībā — ar sasaisti caur Krieviju. Tās ir ekonomiski un arī politiski vāji attīstītas sabiedrības, kurās uzsāktās reformas un pāreja uz tirgus ekonomikas principiem tiek īstenotas nekonsekventi un ar lielām grūtībām. Tā ir problēma ne tikai mums, kas esam kaimiņos, tā ir problēma Eiropai un visai pasaulei. Es domāju, ka tā paliks problēma arī nākamajai tūkstošgadei. Vismaz pašiem jaunākajiem šajā auditorijā tā noteikti joprojām būs problēma.

Paskatīsimies, cik dramatiska reakcija Rietumos bija uz it kā negaidīto Krievijas krīzi. Vakar sarunā ar mani Polijas ārlietu ministra vietnieks, liels ārpolitikas speciālists, teicās esam pārsteigts par krievu pausto uzskatu, ka krīzes viņiem nemaz neesot. Arī es pats tikos ar vadošajiem krievu žurnālistiem tepat Rīgā un ilgi ar viņiem runāju, jo mani interesēja viņu uzskati. Arī viņi sacīja, ka nevajagot uztraukties, nekādas krīzes jau neesot — Krievijā notiekot tas pats, kas vienmēr. Tā, vakar runājot ar Polijas zinātnieku un augstu Ārlietu ministrijas amatpersonu, es konstatēju, ka krīze, manuprāt, periodiski iestājas pašu Rietumu izpratnē par Krievijā notiekošo. Austrijas veiktajā analīzē par krīzi Krievijā mēs pēkšņi ieraugām šādas dramatiskas atziņas: "Bija smaga kļūda mēģināt Krieviju pēc 70 gadu ilgās komunistiskās plānsaimniecības strauji — dažos mēnešos vai 500 dienās — "pārvest" uz brīvā tirgus saimniecību. Tas tikai deva iespēju dažiem klaniem un finansu oligarhiem saraust sev milzīgas bagātības. Rietumu saimnieciskā palīdzība nepareizi koncentrējās uz simtiem miljardu dolāru kredītu virzīšanu tikai valūtas stiprināšanai. Nauda faktiski aizplūda uz oligarhu kabatām un ārzemju kontiem, nenonākot pie strādājošiem. Kā vienīgā esošo rezultātu gaismā vienkārši ciniskā recepte no Rietumu puses bija prasība pēc tālākas reformu turpināšanas laikā, kad 99 procenti Krievijas iedzīvotāju vārdu "reforma" uztver kā lamu vārdu. (Es gan nesen dzirdēju, ka pēc līguma par bezvīzu režīma ieviešanu Baltijas un Šengenas valstu starpā arī "Šengena" Krievijā ir kļuvusi par lamu vārdu.) Pārgalvīgais lēciens demokrātijā pēc gadsimtiem ilgās cariskās un komunistiskās diktatūras ir novārdzinājis krievu tautu, un tai ir vajadzīgs vismaz vitāls personiskās drošības un sociālā taisnīguma minimums."

Skaidrs, ka kāds no klātesošajiem attiecinās šo kritiku arī uz Latviju, bet es domāju, ka tomēr ir būtiskas atšķirības. Apskatīsim vēl vienu Krievijas speciālista atzinumu par Krieviju šajā brīdī, un tas ir ļoti ass raksturojums: pašreizējo Krieviju raksturo fakts, ka pirmo reizi pēc daudziem gadiem nav nekādas valstiskas ideoloģijas, nav cenzūras, taču nav arī preses brīvības, jo visu nosaka oligarhi; nav valstiskā terora, kāds pastāvēja iepriekš, ir pilnīgi atklātas robežas; sakarā ar to, ka nav realizēta zemes reforma, ir apturēta investīciju piesaiste un saimniecības attīstība; notiek tautas klaja grimšana nabadzībā, dramatisks stāvoklis veselības aizsardzībā un demogrāfijā — zīdaiņu mirstība sešas reizes pārsniedz rādītāju, kāds ir Somijā, daudzos apgabalos strauji samazinās iedzīvotāju skaits. Šādi rādītāji parasti ir pēc kara. Katastrofāli trūkst medikamentu, ir vērojama pilnīga deindustrializācija, valsts varas devolūcija — vara koncentrējas reģionos, kur valda vietējie vadītāji ar mafijas palīdzību; pastāv tirgus ekonomika, taču savādākā izpratnē nekā pie mums — tā ir maiņas tirdzniecība.

Stāvoklis, manuprāt, ir dramatisks, bet Krievijas iedzīvotāji to uztver aukstasinīgi, pārciešot visas grūtības. Es ļoti gribētu cerēt, ka dziļā finansu un ekonomiskā krīze tomēr tiks pārvarēta, jo mēs esam ieinteresēti kaimiņu labklājībā. Tomēr Krievijas ārpolitika, tās reakcija uz Eiropas un transatlantiskās integrācijas procesiem, manuprāt, ir ļoti grūti prognozējama.

Es nerunāšu par citiem reģionalizācijas aspektiem. Viena no manām runām šeit, šajā zālē un auditorijā, bija tam speciāli veltīta. Nobeigumā es gribētu pakavēties pie tā, kā es redzu situāciju, kurā mēs šobrīd esam, saistībā ar globalizāciju un reģionalizāciju.

Uz jautājumu, vai mēs varam kaut kādā veidā īpaši gudri rīkoties, lai mūsu Latvija paliktu neatkarīga, kļūtu bagāta un labklājīga, lai tā būtu kā tāds savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, kas pasargāts no visiem vējiem, neraugoties uz globalizāciju un reģionalizāciju, es varu droši pateikt — pozitīvas atbildes nav. Mums jāpieņem pasaules izaicinājumi, jāizmanto tie savā labā, mazinot negatīvās ietekmes, jāizmanto viss, kas ir iespējams gan mūsu nacionālās, gan eiropeiskās identitātes nostiprināšanā. Tad globalizācija mums nesīs vairāk labuma, nekā nodarīs ļaunu.

Līdz šim mēs esam apskatījuši globalizācijas tendenču pieaugumu starptautiskajā sabiedrībā, to konkrētās izpausmes un ietekmi uz Latvijas ekonomisko attīstību, politiskajām norisēm un savu ārpolitikas uzdevumu realizācijas veidiem un iespējām. Taču Latvija globalizāciju vispirms uztver caur Eiropu.

Mēs savu nākotni saistām ar Eiropas stabilitātes, drošības un labklājības zonu. Latvija sevi identificē ar Eiropas Savienības vērtībām un mērķiem. Tāpēc mēs apskatījām tos uzdevumus un izaicinājumus, kuri šodien Eiropai jārisina kā iekšēji, tā saistībā ar norisēm globālā mērogā. Tie ir ekonomisko un politisko procesu turpmāka attīstība un pilnveidošanās lielākas viendabības un ciešākas integrācijas virzienā, vienlaikus saglabājot un kopjot nacionālo un kultūras savdabību un atšķirības, tie ir iedzīvotāju labklājības celšana un dzīves līmeņa atšķirību izlīdzināšana, iekšējās organizācijas problēmas, kā arī kontinenta ģeopolitiskā neviendabība un ar to saistītās drošības un stabilitātes problēmas.

Pusgadsimtu ilgās atrautības no Eiropas un pasaules lietu kārtības un procesiem dēļ Latvijai sava eiropeiskā identitāte pašreizējā vēsturisko pārmaiņu posmā ir jānostiprina un jārealizē konsekventi un neatlaidīgi. Latvija ir Eiropas sastāvdaļa, un jau minētie visa kontinenta uzdevumi un problēmas vistiešākajā veidā attiecas arī uz mums. Eiropas pašas identitāte realizējas caur visu politisko, ekonomisko un sociālo procesu arvien ciešāku integrāciju, sākot ar starpvalstu un beidzot ar subreģionālajiem un reģionālajiem līmeņiem.

Kādas reģionālās sadarbības formas Latvija izmanto, lai dotu savu ieguldījumu minēto kopējo Eiropas uzdevumu risināšanā un reizē nostiprinātu savu eiropeisko identitāti?

Pirmām kārtām tā ir sadarbība ar abām pārējām Baltijas valstīm — Lietuvu un Igauniju, kas ir nozīmīga gan mūsu valstu turpmākajai politiskajai un ekonomiskajai attīstībai, gan reģiona drošībai. Svarīgs instruments šīs sadarbības attīstībai un pilnveidošanai ir izveidoto institūciju — Baltijas asamblejas, Baltijas Ministru padomes un tās vecāko amatpersonu komitejas– darbība. Mūsu sadarbība ir objektīvs process, kura pamatā ir valstu līdzīgā attīstība un kopējās ārpolitikas prioritātes. Latvijai ir jāturpina to Baltijas valstu sadarbības virzienu prioritēšana, kas sekmē mūsu valstu integrāciju starptautiskajās struktūrās. Sadarbības prioritātes izriet no visu pušu akceptētajiem mērķiem veidot vienotu ekonomisko, drošības un informācijas telpu. Turpinās darbs pie vienotas Baltijas valstu ekonomiskās telpas izveidošanas — tiek gatavoti trīspusēji līgumi par brīvu pakalpojumu un darbaspēka kustību. Ir izteikts politisks atbalsts kopēja enerģētikas tirgus veidošanai. Aktualizējas Baltijas valstu sadarbība III pīlāra jautājumos, un Eiropas Savienības integrācijas kontekstā tās nozīme turpinās pieaugt. Mums ir jāuzlabo trīspusējā koordinācija, jāpilnveido sadarbība nelegālās imigrācijas novēršanā un cīņā ar organizēto noziedzību. Viens no svarīgākajiem kopīgajiem projektiem — Baltijas valstu valdību Vienotā datu pārraides tīkla izveide — nodrošinās vienotu informācijas infrastruktūru Baltijas valstīs.

Sadarbība Baltijas valstu starpā NATO integrācijas kontekstā īstenojas Baltijas valstu kopīgo militāro projektu — Baltijas bataljona, Baltijas valstu jūras spēku vienības, Baltijas valstu gaisa telpas kontroles projekta un Baltijas valstīm kopīgas aizsardzības koledžas— turpmākajā attīstībā. Šiem projektiem Baltijas drošības sadarbības un palīdzības grupas jeb "Batsea" ietvaros koordinētu palīdzību sniedz gan virkne Eiropas valstu, gan ASV un Kanāda. Ar Amerikas Savienotajām Valstīm kopīga politiskā, ekonomiskā un drošības sadarbība notiek ASV un Baltijas partnerības hartas ietvaros, kuras viena no pamatnostādnēm ir kopīgs visu četru valstu darbs, lai veicinātu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pilnu integrāciju Eiropas un transatlantiskajās organizācijās. Ir notikušas regulāras triju Baltijas valstu un Vācijas ārlietu ministru tikšanās, kas, cerams, turpināsies arī ar jauno Vācijas ārlietu ministru. Bažas par Baltijas valstu sadarbības vājināšanos Eiropas integrācijas šībrīža atšķirību dēļ ir nepamatotas, jo konkrēta mūsu sadarbība pirmām kārtām notiek Eiropas un transatlantisko integrāciju sekmējošos virzienos.

Latviju, Lietuvu un Igauniju ar Ziemeļvalstīm vieno kopīgs mērķis — sekmēt drošību, stabilitāti un labklājību mūsu reģionā— un kopēji uzskati par reģiona attīstību kā Eiropas un transatlantisko procesu neatņemamu sastāvdaļu. Sadarbība ar Ziemeļvalstīm ir būtiska arī tādēļ, ka šis ir virziens, kurā Baltijas valstis var dot savu ieguldījumu un ietekmēt reģiona attīstību saskaņā ar globālajiem procesiem.

Formulas "3 + 5" ietvaros norisinās regulārs dialogs premjerministru, ārlietu ministru un nozaru ministru līmeņos. Praktiskās sadarbības ietvaros Ziemeļvalstis savu atbalstu šobrīd vairāk koncentrē tieši uz Latvijas valdības noteiktajiem prioritārajiem sadarbības virzieniem — III pīlāra jomām — iekšlietām un tieslietām, Latvijas austrumu robežas nostiprināšanu, sabiedrības integrāciju, kā arī ekonomiskās vides sakārtošanu, atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem, līdzsvarotu Latvijas reģionu attīstību.

Ziemeļvalstis ir Latvijai un Baltijai kopumā nozīmīgi ekonomiskās sadarbības partneri. Mums ir izveidota laba līgumtiesiskā bāze, kas nodrošina stabilu un pārskatāmu ekonomiskās sadarbības perspektīvu, palielinās Ziemeļvalstu investīciju apjomi Baltijā, pieaug ārējās tirdzniecības kopapjomi.

Turpinoties Baltijas valstu eirointegrācijas procesam, sadarbība ar Ziemeļvalstīm nākotnē var pārtapt nozīmīgā Eiropas Savienības iekšējā reģionālā grupējumā, un jau šodien, kā jau minēju, tā ir vērsta uz "+" zīmes izņemšanu no formulas "3 + 5".

Eiropas Savienības paplašināšanās un sadarbība Baltijas jūras reģionā ir savstarpēji papildinoši procesi, tāpēc Latvija pievērš lielu uzmanību politiskā dialoga un praktiskās sadarbības veicināšanai šajā reģionā. Baltijas jūras valstu padome (BJVP) ir vēl viena organizācija, kas veicina vairākus eirointegrācijas aspektus. BJVP, kurā bez Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm ietilpst arī Vācija, Polija un Krievija, ir forums, kurā reģionāla dialoga formā tiek noteiktas ekonomiskās, politiskās un sociālās barjeras un iespējas tās likvidēt, lai atbrīvotu reģiona attīstības potenciālu. BJVP misija ir veicināt sadarbību gan biznesa jomā (investīciju iespējas reģionālos projektos, tehnisko un juridisko barjeru nojaukšana, uzņēmējdarbības vides homogenizācija), gan izglītības un kultūras jautājumos. Pēdējā laikā lielāka uzmanība tiek veltīta arī III pīlāra jautājumiem — cīņai ar organizēto noziedzību un imigrācijas kontroli, jo arī šie jautājumi labāk ir risināmi reģionālā kontekstā. Vienlaikus visu mūsu interesēs ir veicināt savstarpēji līdzsvarotu Krievijas iesaisti reģionālajos procesos, jo tas ir viens no būtiskākajiem priekšnoteikumiem stabilitātes un drošības nodrošināšanai Baltijas reģionā.

BJVP kontekstā ir radusies Ziemeļu dimensija, kas tagad kļuvusi par Eiropas Savienības atbalstītu un attīstītu projektu. Latvija uzskata, ka Eiropas Savienības Ziemeļu dimensija varētu sekmēt jau esošās aktivitātes Baltijas jūras valstu padomē tādās jomās kā vide, tirdzniecība, transports un enerģētika. Šis projekts ietver ne tikai konceptuālas vadlīnijas reģiona ilgtermiņa attīstībai, bet arī praktisku projektu īstenošanu. Latvijas galvenās ekonomiskās intereses ir saistītas ar transporta infrastruktūras attīstību, energoresursu ilglaicīgas pieejamības nodrošināšanu, austrumu robežas stiprināšanu, mežsaimniecības attīstību, vides aizsardzību. Latvijas sadarbības intereses atbilst reģiona valstu kopīgajām interesēm.

Baltijas jūras reģiona konkurētspēju globālajā ekonomiskajā sistēmā varētu sekmēt transatlantiskās saites stiprināšana. Tas arī pavērtu jaunas finansu resursu, it īpaši privātā kapitāla, piesaistes iespējas. Šajā kontekstā ASV un Baltijas partnerības harta ir uzskatāma par labu pamatu ASV iesaistes īstenošanai Eiropas ziemeļu reģiona attīstībā.

Globalizācijas un reģionalizācijas tendences mūsdienu pasaulē ir noteikušas to, ka Latvija nevar palikt ārpus starptautiskajiem procesiem, lai nezaudētu ne vien tās iespējas, ko dod šodienas pasaule, bet arī iegūto neatkarību un nacionālo identitāti. Integrēšanās demokrātiski veidotās starptautiskās un reģionālās savienībās to tikai stiprinās, veicinās labklājības līmeņa celšanos un kultūras vērtību aizsardzību. Neviena Eiropas Savienības dalībvalsts līdz ar iestāšanos šajā organizācijā nav zaudējusi ne savu valodu, ne kultūru, ne tautas labklājības līmeni. Tās nezaudēs savu identitāti, arī atsakoties no viena ļoti būtiska valstiskās suverenitātes rekvizīta — nacionālās valūtas. Tās ir ieguvušas iespēju, kas ir svarīga arī Latvijai, — tikai būdamas spēcīgas ekonomiskas un politiskas savienības locekles, tās spēj kontrolēt un regulēt globālos procesus un atbildēt uz globālajiem izaicinājumiem. Šāds uzdevums individuālām nacionālām valstīm mūsdienu pasaulē nav pa spēkam. Līdztekus savai nacionālajai identitātei tām ir arī eiropeiskā identitāte, kurai nozīmību piešķir Eiropas Savienības kā pasaules ekonomiskās un politiskās lielvaras svars.

Arī Latvija ir apliecinājusi savu eiropeisko identitāti, ir realizējusi un stiprinājusi to sadarbībā ar valstīm, ar kurām tai ir kopīgas vērtības un ejams kopīgs ceļš. Latvijai šis ceļš ir jāturpina ar konkrētu, konsekventu ikdienas darbu, ar mērķa skaidrību un apzinātu politiku ikvienā jautājumā.

Bet, kas attiecas uz globalizāciju, — šis process ar tā neizbēgamo mijiedarbību starp acīm redzami nesaistītiem fenomeniem ir licis mums skaidrāk nekā jebkad apzināties mūsu pasaules sarežģītību un savstarpējo atkarību. Globalizācijai ir tikai viena patiesa nozīme un jēga. Vairāk nekā jelkad agrāk mēs visi atrodamies vienā laivā. Taču tas nenozīmē, ka mēs nespējam noteikt tās kursu. Tikai piedaloties šajos procesos, arī mēs palīdzēsim noteikt kursu šai pasaulei, kura ieiet trešajā gadu tūkstotī.