Ministru kabineta noteikumi Nr.1031

Rīgā 2010.gada 9.novembrī (prot. Nr.59 4.§)

Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 007-10 "Nekaitīguma prasības būvēm"

Izdoti saskaņā ar Būvniecības likuma 2.panta ceturto daļu
un Ķīmisko vielu likuma 16.pantu

1. Noteikumi apstiprina Latvijas būvnormatīvu LBN 007-10 "Nekaitīguma prasības būvēm".

2. Būvprojekti, kuri noteiktā kārtībā akceptēti vai iesniegti akceptam līdz 2010.gada 31.decembrim un kuru tehniskie risinājumi atbilst attiecīgajā laikposmā spēkā esošo normatīvo aktu prasībām, nav jāpārstrādā atbilstoši šo noteikumu prasībām. Būvprojektus, kuri izstrādāti, pamatojoties uz plānošanas un arhitektūras uzdevumiem, kas izsniegti līdz 2010.gada 31.decembrim, drīkst nepārstrādāt atbilstoši šo noteikumu prasībām.

3. Noteikumi stājas spēkā 2011.gada 1.janvārī.

Ministru prezidents,
reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs V.Dombrovskis

Ekonomikas ministrs A.Kampars

Apstiprināts ar
Ministru kabineta
2010.gada 9.novembra
noteikumiem Nr.1031

Latvijas būvnormatīvs LBN 007-10
"Nekaitīguma prasības būvēm"

I. Vispārīgie jautājumi

1. Būvnormatīvs nosaka nekaitīguma prasības būvēm, būvju daļām un konstrukcijām (turpmāk – būves), tai skaitā ierobežojumus attiecībā uz bīstamu ķīmisku vielu klātbūtni būvizstrādājumos, kā arī uz izmantojamiem būvizstrādājumiem un materiāliem būvdarbu veikšanas stadijā.

2. Lai nodrošinātu, ka būves, ko izmanto cilvēki, ir veselībai un videi nekaitīgas, tiek noteiktas vispārējas nekaitīguma prasības, kas jāievēro ēku un inženierbūvju projektēšanā un būvdarbu veikšanā, tai skaitā prasības, ko nosaka Latvijas būvnormatīvs LBN 006-00 "Būtiskās prasības būvēm" (apstiprināts ar Ministru kabineta 2001.gada 27.marta noteikumiem Nr.142).

3. Būves projektē un būvē tā, lai normālas ekspluatācijas apstākļos visā ekonomiski pamatotajā ekspluatācijas (dzīves cikla) laikā, ņemot vērā prognozējamās iedarbes uz būvēm, tās atbilst šajā būvnormatīvā noteiktajām prasībām. Konkrētas prasības atsevišķiem būvju veidiem nosaka normatīvie akti, kas reglamentē attiecīgo būvju projektēšanu un būvdarbu veikšanu.

4. Būvēs drīkst iebūvēt cilvēku veselībai, dzīvībai un videi nekaitīgus reglamentētās sfēras būvizstrādājumus, kuru atbilstība apliecināta saskaņā ar atbilstības novērtēšanu reglamentējošiem normatīvajiem aktiem, tai skaitā elektrotehniskos izstrādājumus, ko ierobežo attiecīgās jomas normatīvie akti.

5. Būvēs nedrīkst iebūvēt un būvdarbos nedrīkst izmantot būvizstrādājumus un materiālus, kas satur svinu un tā savienojumus, dzīvsudrabu un tā savienojumus, ja to maksimālā koncentrācija pēc svara ir lielāka par 0,02 %, niķeli un tā savienojumus, ja to maksimālā koncentrācija ir lielāka par 0,04 %, polibromēto bifenilu un polibromēto difenilēteri (izņemot šā būvnormatīva 1.pielikumā minētos lietojumus), kā arī kadmiju un tā savienojumus, kreozoteļļu, antracēneļļu un citas bīstamas vielas, ja to maksimāli pieļaujamā koncentrācija un lietojums neatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2006.gada 18.decembra Regulas Nr.1907/2006/EK, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr.793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr.1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK, XVII pielikumam "Ierobežojumi attiecībā uz dažu bīstamu vielu, maisījumu un izstrādājumu izgatavošanu, laišanu tirgū un lietošanu".

6. Nav pieļaujama svina un tā savienojumu izmantošana plastmasu būvizstrādājumos un būvdarbos, tai skaitā svina un tā savienojumu izmantošana par plastmasu stabilizatoru un šādu plastmasas būvizstrādājumu iebūvēšana būvēs. Atļauts iebūvēt reciklētus plastmasas būvizstrādājumus, kuru sastāvā ir līdz 20 % svara daļas svina stabilizatorus saturošas otrreizējas plastmasas.

7. Nav pieļaujams iebūvēt būvizstrādājumus, ja organisko vielu emisija no tiem pārsniedz šā būvnormatīva 2.pielikuma 1.tabulā minētās robežvērtības. Emisijas līmeni nosaka testēšanas kamerā ne agrāk kā 28 dienas pēc būvizstrādājuma izgatavošanas.

8. Publiskās un dzīvojamās ēkās aizliegts ierīkot ražotnes vai uzņēmumus, kuru darbība saistīta ar negatīvu ietekmi uz vidi un vides piesārņojumu (bioloģiskais piesārņojums, smakas, troksnis, putekļi un citi kaitīgie vides faktori).

9. Projektējot un rekonstruējot ražošanas un darba telpas, paredz, ka:

9.1. tās atbilst darba aizsardzības prasībām darba vietās;

9.2. šajās telpās ir iespējams nodrošināt mikroklimatu, kas atbilst darba aizsardzības prasībām darba vietās.

II. Prasības apgaismojumam ražošanas telpās un darba vietās

10. Ražošanas telpās precīza darba veikšanai cilvēkam nodrošina kombinētu apgaismojumu – vispārējo apgaismojumu, kombinējot to ar vietējā apgaismojuma avotiem no kreisās puses vai priekšpuses. Paredz iespēju regulēt gaismas plūsmas virzienu un spožumu.

11. Darba vietas un evakuācijas ceļus nodrošina ar atbilstošu avārijas apgaismojumu, bet kāpņu telpās, ejās, tuneļos, uz ceļu un ielu horizontālās virsmas apgaismojuma instalāciju izvieto tā, lai apgaismojums nodrošinātu cilvēku brīvu un drošu pārvietošanos. Ražošanas telpās un darba vietās apgaismojumu projektē, ievērojot darba aizsardzības prasības darba vietās.

III. Prasības ēku apkurei un ventilācijai

12. Ventilācijas un gaisa kondicionēšanas iekārtas un sistēmas ierīko atbilstoši telpu funkcionālajam lietojumam, tās nedrīkst radīt paaugstinātu trokšņa un vibrācijas līmeni. Iekštelpu ventilāciju izbūvē un uztur tā, lai nepieļautu mikroorganismu izplatību telpā. Apkures, ventilācijas un gaisa kondicionēšanas sistēmas projektē saskaņā ar Latvijas būvnormatīva LBN 231-03 "Dzīvojamo un publisko ēku apkure un ventilācija" (apstiprināts ar Ministru kabineta 2003.gada 23.septembra noteikumiem Nr.534) prasībām.

13. Ierīcēm un iekārtām, kas telpās rada pārmērīgu mitrumu (piemēram, apģērbu žāvētāji), ierīko atsevišķas lokālas mehāniskās ventilācijas iekārtas.

IV. Prasības ēku ūdensapgādei un kanalizācijai

14. Ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas projektē saskaņā ar Latvijas būvnormatīva LBN 221-98 "Ēku iekšējais ūdensvads un kanalizācija" (apstiprināts ar Ministru kabineta 1998.gada 21.jūlija noteikumiem Nr.256), Latvijas būvnormatīva LBN 222-99 "Ūdensapgādes ārējie tīkli un būves" (apstiprināts ar Ministru kabineta 2000.gada 1.februāra noteikumiem Nr.38) un Latvijas būvnormatīva LBN 223-99 "Kanalizācijas ārējie tīkli un būves" (apstiprināts ar Ministru kabineta 1999.gada 15.jūlija noteikumiem Nr.214) prasībām.

15. Ap vietējās ūdensapgādes aku ierīko 1–2 m platu betona vai bruģējuma joslu ar slīpumu (no akas), ne mazāku par 2 %. Aku attālina no iespējamiem ūdens piesārņojuma avotiem.

16. Ūdensapgādes sistēmās piegādājams dzeramais ūdens, kas atbilst normatīvajos aktos noteiktajām obligātajām nekaitīguma un kvalitātes prasībām. Iekārtām un materiāliem, kurus izmanto ūdensapgādes sistēmas ierīkošanai, jābūt nekaitīgiem cilvēka veselībai, tie nedrīkst pasliktināt ūdens kvalitāti.

V. Prasības telpu izolācijai, telpu apdarei un aprīkojumam

17. Ēkas virszemas daļu, kurā pastāvīgi uzturas lietotāji, izolē no pazemes daļas ar pamatu hidroizolāciju vai citiem paņēmieniem, kas novērš grunts mitruma kapilāro ūdensuzsūci.

18. Telpās, kurās veicamās darbības var radīt inficēšanās risku cilvēkam vai produktu piesārņojumu, apdares materiāliem un aprīkojumam jābūt viegli kopjamam, putekļus neabsorbējošam un dezinficējamam.

19. Grīdas segumam izmanto viegli kopjamus, neslīdošus materiālus, kas atbilst telpu funkcionālajai nozīmei.

Ekonomikas ministrs A.Kampars

1.pielikums
Latvijas būvnormatīvam LBN 007-10
"Nekaitīguma prasības būvēm"

(apstiprināts ar
Ministru kabineta
2010.gada 9.novembra
noteikumiem Nr.1031)

Pieļaujamais Latvijas būvnormatīva LBN 007-10 "Nekaitīguma prasības būvēm" 5.punktā minēto ķīmisko vielu lietojums

1. Svinu un svina savienojumus atļauts lietot:

1.1. būvizstrādājumos, kuri paredzēti pretradiācijas aizsardzībai;

1.2. tēraudā, ja tā saturs nepārsniedz 0,35 % no svara;

1.3. alumīnijā, ja tā saturs nepārsniedz 0,4 % no svara;

1.4. varā un vara sakausējumos, ja tā saturs nepārsniedz 5 % no svara;

1.5. lodalvā un lodmateriālos, ja tā saturs nepārsniedz 80 % no svara;

1.6. logu stiklā, ja tā saturs nepārsniedz 5 % no svara;

1.7. svina karbonātu vai svina sulfātu saturošos krāsu pigmentos, kas paredzēti mākslas darbu un vēsturisku būvju un to interjeru restaurācijai;

1.8. tādu būvizstrādājumu glazūrā, kas paredzēti restaurācijas darbiem;

1.9. speciālos stiklos.

2. Niķeli un niķeļa savienojumus atļauts lietot:

2.1. būvizstrādājumos, kuri netiks iebūvēti telpās, kurās uzturas cilvēki;

2.2. būvizstrādājumos, no kuru virsmas niķeļa izdalīšanās nepārsniedz 0,25 mg/cm² gadā.

3. Dekabromdifenilēteri atļauts lietot:

3.1. plastmasu būvizstrādājumos (izņemot ūdensapgādes un ventilācijas sistēmās izmantojamos būvizstrādājumus);

3.2. krāsās un lakās, ja tā saturs nepārsniedz 0,5 % no tilpuma.

4. Polibromēto bifenilu un polibromēto difenilēteri atļauts lietot:

4.1. plastmasās (izņemot ūdensapgādes un ventilācijas sistēmās izmantojamos būvizstrādājumus);

4.2. krāsās un lakās, ja tā saturs nepārsniedz 0,5 % no tilpuma.

Ekonomikas ministrs A.Kampars

2.pielikums
Latvijas būvnormatīvam LBN 007-10
"Nekaitīguma prasības būvēm"

(apstiprināts ar
Ministru kabineta
2010.gada 9.novembra
noteikumiem Nr.1031)

Organisko vielu un gaistošo organisko savienojumu emisijas robežlīmeņi

1.tabula

Piezīme. * Koksnes plātnēm formaldehīda emisijas robežlielumu nosaka atbilstoši standarta LVS EN 13986 "Celtniecībā izmantojamās koksnes plātnes. Īpašības, atbilstības novērtēšana un marķēšana" prasībām.

Ekspozīcijas koncentrāciju aprēķina, par atsauces tilpumu izmantojot telpu ar tilpumu V = 30 m³, kuras iekšpusē ir nodrošināta gaisa cirkulācija – cirkulācijas koeficients n = 0,5 h^-1. Telpām, kurās nosaka emisijas koncentrāciju, piemēro šā pielikuma 2.tabulā minētos lielumus.

2.tabula

Ekonomikas ministrs A.Kampars