Mēs — par sevi, par dzīvi, par laiku

Sestā tikšanās Tukumā 20.februāra novakarē

"Tas, ka tiek novērtēts cilvēku darbs tēvijas labā, ir ļoti svarīgi. Bet tikpat svarīgi ir, lai sabiedrība to zinātu, lai viņi tiktu tautā cienīti un godā turēti," sacīja Tukuma pilsētas muzeja filiāles "Pils tornis" vadītāja Anita Rumbēna, atklājot "Latvijas Vēstneša" apgādā iznākušās grāmatas "Triju Zvaigžņu gaismā" otrā sējuma atvēršanas svētkus. Ne tikai pirmajā sējumā publicētie apbalvoto saraksti, kas attiecas uz tālākiem laikiem — līdz Latvijas okupācijai 1940.gadā, bet arī otrais sējums, kas aptver laika posmu pēc ordeņa atjaunošanas, atklājis jaunus novadnieku vārdus pat muzeja ļaudīm, kuru tiešais darbs saistīts ar sava novada cilvēku dzīvesstāstu apzināšanu.

Un tā grāmatas "Triju Zvaigžņu gaismā" atvēršanas svētki kļūst par veltījumu Tukuma novada "labākajiem, stiprākajiem, uzticamākajiem". Pirmais tiek pieminēts prāvests Augusts Ālers, kas Tukumā ilgus gadus bijis draudzes mācītājs. Ar viņa gādību muzeja ļaudis varējuši pētīt dzimtu vēstures baznīcas grāmatās, kurās kopš 1840.gada ierakstītas ziņas par visiem tukumniekiem, kas te kristīti, iesvētīti, laulāti un aizgājuši mūžībā. Viņa piemiņai dzied koris "Savējie", kam tieši ar prāvesta svētību izveidojušies cieši kontakti ar baznīcu. Skan Andreja Jurjāna un Tālivalža Ķeniņa "Lūgšana". Arī Ķeniņu dzimtas saknes ir Tukuma novadā: dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Atis Ķeniņš dzimis kalpa ģimenē Grenču pagastā un vēlāk strādājis Zemītē par pagastskolas priekšnieku un ērģelnieku. Vēlāk viņu dzīves un darba gaitas aizvedušas uz Rīgu, Pēterburgu un Maskavu. Viņš bijis arī Latvijas sūtnis Varšavā un 1926.gadā iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri. Atis Ķeniņš 1941. un atkārtoti 1951. gadā tika izsūtīts uz Kazahiju, bet viņa dēls Tālivaldis nokļuva ārzemēs, 1950.gadā ar izcilību beidza Parīzes konservatoriju un tika aicināts uz Toronto. Sākumā viņš strādāja par ērģelnieku un diriģentu, vēlāk kļuva par Toronto universitātes profesoru. Viņš ir arī Latvijas Mūzikas akadēmijas goda profesors un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.

Tukumnieki par saviem novadniekiem godā pazīstamos dzejniekus, publicistus un sabiedriskos darbiniekus Māru Zālīti un Imantu Ziedoni un ārstu un diplomātu Georgu Andrejevu. Arī viņi pieder pie Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku un lielvirsnieku saimes.

Kopš ordeņa atjaunošanas šis augstais apbalvojums Tukumā procentuāli visvairāk piešķirts pedagogiem. Šoreiz sarunā piedalās Gundega Reine, Rasma Valdmane un Kārlis Ēdelnieks.

Ziedu pušķis līdz ar sveicieniem tiek aizsūtīts ordeņa kavalierei skolotājai Mildai Murelei, kas audzinājusi daudzas tukumnieku paaudzes.

Kopā ar Triju Zvaigžnu ordeņa goda zīmes kavalieriem juristiem Valliju Kveldi un Gunāru Cīruli sarunā piedalās viņu skolniece Sarmīte Krecere, Tukuma policijas priekšnieka palīdze kadru jautājumos. Bet Lillija Kronberga uz tikšanos atnākusi ar tēvam piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni un diplomu, un ar savu atmiņu stāstījumu un godbijīgo attieksmi pret vecāku devumu ģimenei un sabiedrībai viņa paplašina laiku lokus mūsu sarunā un lieku reizi atgādina, ka ikviens savā darbā var būt liels.

Emocionāli tikšanos kuplināja un bagātināja Rasmas Valdmanes veidotais, lolotais un vadītais koris "Savējie".

Sarunas atstāsts — pēc ieraksta diktofonā

Lilija Kronberga, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Džūkstes pastmeistara Fridriha Kronberga meita

Lilija Kronberga

. Per aspera ad astra — tas izsaka visu ordeņa būtību. Caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Attiecinot uz mūsu dzīvi, tas būtu — caur grūtībām, ar rūpīgu darbu cilvēks sasniedz mērķi. To apliecina arī mana tēva dzīvesstāsts. Viņš dzīvoja no 1873. līdz 1953. gadam un visu savu garo darba mūžu — 40 gadus — bija pasta ierēdnis. Sāka šo darbu cara laikos un turpināja Latvijas brīvvalstī. Astoņpadsmit gadus viņš bija Džūkstes pastmeistars, kā tolaik teica, tas ir, pasta priekšnieks. Latvijas valsts desmitajā gadadienā viņu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. Valsts prezidenta Gustava Zemgala parakstītajā ordeņa diplomā viss ir lakoniski pateikts: "Džūkstes pastmeistars Fridrichs Kronbergs par nopelniem Latvijas labā iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. 1928. gada 14. novembrī."

Kas bija tas, par ko manam tēvam piešķīra ordeni? Domāju — nekas īpašs. Tie bija 40 gadi, kad tika ļoti rūpīgi, ļoti atdevīgi strādāts. Viņš bija darba entuziasts. Visu, ko darīja, viņš gribēja labi, pamatīgi un skaisti izdarīt. Un ne tikai pastā, bet arī savās mājās, savā dārzā — visur viņš gribēja, lai būtu kārtīgi un skaisti.

Tēvs vēl bija arī ļoti aktīvs sabiedriskajā darbā. Viņš bija Džūkstes biedrības mājas valdes loceklis, krājkases valdes loceklis, ilgus gadus bija evaņģēliski luteriskās draudzes padomes priekšsēdētājs. Kad bija vajadzīgs, uzņēmās arī citus darbus. Draudzes priekšnieka amats nebija goda amats vien. Mūsu ģimene pārcēlās uz dzīvi Džūkstē ap 1920. gadu, tūlīt pēc kara. Viss bija izpostīts, arī baznīca — logu ailes izgāztas, kapsētas valnis sagruvis. Lai dabūtu naudu remontdarbiem, rīkoja bazārus, dažādas ekskursijas. Piemēram, dāmu komiteja, kuras priekšsēdētāja daudzus gadus bija mana mamma, rīkoja tējas vakarus. Tiem gatavojoties, džūkstenietes cepa pīrāgus, tortes un vēl visādus gardumus, turklāt par to nekādu atlīdzību nesaņēma. Šādos vakaros ieejas maksa bija diezgan augsta, un nauda nāca. Tika sakārtota ne vien baznīca, bet arī kapsētas valnis.

Tēvs nemēdza jautāt: "Kas man par to būs?" Viņš strādāja. Piemēram, ap 1930. gadu Džūkstē jau bija pāri par 100 telefona abonentu. Viņš veica ārkārtīgi lielu darbu, lai pārliecinātu iedzīvotājus, ka telefons ir vajadzīgs, ka tas nemaz tik dārgi neizmaksās. Un pēc pirmajiem abonentiem jau radās cilvēkiem interese. Pastā bija arī telegrāfs. Taču jāpiebilst, ka tas viss nenāca pats no no sevis. Arī pasta ēka. Kad pasts tika pārcelts uz Džūkstes krogu, pilnīgi nesagatavotu ēku, tur viss bija jāpārbūvē un jāremontē. Tēvs to visu organizēja un izdarīja, jo gribēja, lai Džūkstē būtu tiešām labs pasts. Un tāds tas arī bija, tajā laikā viens no labākajiem.

Tēva darba mīlestību esmu mantojusi ne vien es, bet arī mans dēls. Es nespēju astāt nepabeigtu darbu vai izdarīt to pavirši. Strādāju kaut vai cauru nakti, kamēr darbs ir padarīts. Mans dēls ir celtnieks, un arī viņš strādā ar apziņu, ka viss jāizdara labi, precīzi un skaisti.

Tēvs bija ļoti labestīgs, gribēja visiem palīdzēt. Viņa labestīgums bija jūtams arī ģimenē, esmu to baudījusi kopš pirmajiem dzīves gadiem. Ar tēva palīdzību iemācījos arī lasīt. Pirmā bija Jaunsudrabiņa "Baltā grāmata". Dažus burtus jau pazinu. Burtoju, burtoju, īsti nesanāk. Bet — eh, kā gribētos izlasīt! Palūru pa durvju spraugu, vai tēvs ir brīvs. Ir tāds brītiņš, ka ir brīvs, es tūlīt klāt: "Papu, kā tas ir?" Viņš mani nekad neatraidīja.

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris pedagogs Kārlis Ēdelnieks

Kārlis Ēdelnieks.

Piecdesmit vienu gadu strādāju par skolotāju un vēl tagad stāvu klases priekšā. Joprojām vadu Engures jūrskolu. Nezinu, cik ilgi vēl, bet katrā ziņā darbs ir ļoti patīkams. Gribam atjaunot Krišjāņa Valdemāra ideju. Viņš savulaik izstaigāja visu Latvijas piekrasti no Palangas līdz Ainažiem un atvēra 11 jūrskolas, taču ilgus gadus bija aizmirsts. Kad mēs ar novadpētnieci Ernu Zubovu sarakstījām grāmatu par Krišjāni Valdemāru, izdevniecībā mums pateica: "Viņš ir buržuāzijas pārstāvis un par viņu pagaidām jāklusē. Varbūt arī akmens, kas atrodas viņa dzimto māju vietā, būs jānovāc!" Tā bija savulaik.

Engures jūrskola, ko uzbūvēja 1875. gadā, bija ceturtā. Tagad tā ir vienīgā, kas saglabājusies Kurzemes piekrastē. Tāpēc mēs nesen nodibinājām Engures jūrskolas biedrību. Meklējam iespējas un vācam līdzekļus vecās ēkas atjaunošanai, lai varētu pārcelties tur. Mums pašiem vairs savu telpu nav. Divas skolas ēkas tika privatizētas. Jāteic, ka Krišjānim Valdemāram tolaik bija vieglāk atvērt jūrskolu. Viņš savāca naudu un iekārtoja jūrskolu lielā govju kūtī, laidarā. Tagad skola pārveidota par dzertuvi. Tāda ir vēsture. Nezinu, kā mums ies ar līdzekļu vākšanu, bet daži ievērojami cilvēki mūs atbalsta. Arī Imants Ziedonis.

Engures jūrskolu izdevās atvērt 1986. gadā. Lai gan arī tas nebija viegli, jo gribējām mācības organizēt latviešu valodā. Toreiz abās jūrskolās Rīgā un Liepājā visas mācības notika tikai krievu valodā. Mēs bijām pirmā jūrskola ar latviešu mācību valodu. Tātad savu panācām. Tā nu joprojām mācām jūrniecību.

Mūsu 80 puikas ir sabraukuši no visas Latvijas — no Preiļiem, Valkas, Saldus un Jelgavas — un visi grib kļūt par jūrniekiem. Taču pēc jūrskolas beigšanas ļoti grūti tikt uz kuģiem. Latviešiem jāiztur milzīga konkurence, gandrīz kā cara laikā. Kapteiņi lielākoties ir krievi un savu komandu izvēlas paši. Tie latvieši, kam ir nelatviskāks uzvārds, tiek uz kuģa, bet Krūmiņi un Kārkliņi gaida.

Vienīgā iespēja ir mācīties tālāk augstskolā — Jūras akadēmijā. Engures jūrskolā ir akadēmijas filiāle. Tāpēc cenšos mudināt visus zēnus mācīties tālāk. Pēc augstskolas beigšanas viņiem atteikt jau ir grūti. Bet pēc vidējās speciālās mācību iestādes beigšanas izredžu ir maz. Krišjāņa Valdemāra vēlējumu atjaunot Latvijā jūrniecību vēl neesam izpildījuši. Tāpēc milzīgi liels darbs vēl priekšā. Arī tos cilvēkus, kurus gatavoju savā vietā, visu laiku mudinu par to vien domāt, kā attīstīt mūsu jūrniecības izglītību.

Anita Rumbēna:

— Jūs jau padomju laikos tikāt vairākkārt apbalvots. Esat saņēmis ordeni Goda zīme, Ļeņina ordeni un Izglītības darba teicamnieka medaļu. Tagad — Triju Zvaigžņu ordenis. Kādas izjūtas ir bijušas, šos apbalvojumus saņemot?

Kārlis Ēdelnieks:

— Arī padomju laikos man šos ordeņus piešķīra tikai par darbu. Ne par kādiem citiem nopelniem. Pēckara gados biju direktors Kandavas internātskolā. Mēs no blindāžām un krūmiem vācām ārā zēnus un vedām uz skolu, lai šos divpadsmit un trīspadsmit gadus vecos puišus iemācītu lasīt un rakstīt. Tāpēc brīnos, ka tagad nevaram panākt, lai visi bērni mācītos. Pat Rīgā pusaudži neprot lasīt. Internātskolas tagad ir pārvērstas par privileģētām skolām, un tie, kam vajag, tie netiek iekšā. Toreiz — piecdesmitajos gados — bija ļoti stingri noteikumi. Pieņēmām tos bērnus, kam nebija vecāku. Tikai kādiem 10 procentiem bērnu bija vecāki. Šo jautājumu varētu atrisināt, ja pārkārtotu darbu. Jāpiekrīt organizācijai "Glābiet bērnus" , kas par to runāja arī televīzijā. Tas tiešām ir šausmīgi, ka mēs, būdami saimnieki savā zemē, nevaram panākt, lai skolā ietu visi bērni.

Agrāk teica tā: "Visas muļķības nāk no Maskavas." Kad saņēmām vienu otru muļķīgu papīru, mēs pasmējāmies un iemetām papīrgrozā. Bet no kurienes tagad nāk tādi papīri? Dažreiz tiešām ir jāpabrīnās.

Par ordeni runājot, gribu teikt, ka vienmēr esmu bijis latvietis. Toreiz bija grūti pateikt, ka tu esi latvietis. Tam bija politiska pieskaņa. Bija jāiztur un jāstrādā, lai latviešu tauta izdzīvotu. Tas ir galvenais. Pirms pusotra gada saņēmu šo augsto apbalvojumu — Triju Zvaigžņu ordeni. Biju Rīgas pilī, kur daudzi ievērojami cilvēki reizē ar mani saņēmo šo apbalvojumu. Tas man bija milzīgs pārdzīvojums. To ir grūti izteikt vārdos. Tas tiešām bija manas dzīves lielākais pārdzīvojums. Es gribu būt latvietis.

Gundega Reine:

— Es varētu papildināt. Atceros, kāda bija Kandavas internātskola, kad to vadīja Kārlis Ēdelnieks. Mākslinieks Vaidziņš katru kabinetu noformēja ar zīmējumiem, metāla kalumiem. Vēsturnieks Viktors Vītols bija savācis milzum daudz materiālu par savu novadu. Literatūru ļoti augstā līmenī mācīja skolotāja Aija Blite. Viņa vēl tagad strādā šajā skolā. Kandavas internātskola mums bija kā tāds etalons. Tur viss bija augstā līmenī. Kad mēs, rajona skolu direktori, braucām uz Kandavu, tad zinājām, ka tur viss būs labāk, nekā tas ir iespējams.

Direktoram Ēdelniekam ir milzīgas organizatora spējas. Viņš lieliski māk ietekmēt cilvēkus, par pedagoga meistarību un ģeogrāfa prasmi nemaz nerunājot. Viņam piemīt spējas aizraut cilvēkus, un viņi iet ar viņu kopā. Atceros, kad Kārlis Ēdelnieks vadīja Izglītības nodaļu un es strādāju metodiskajā kabinetā. Ja viņš sacīja, ka tas un tas ir jāizdara, tad mēs cēlāmies un gājām kaut vai sniegputenī, jo zinājām, ka tas ir vajadzīgs. Ļoti daudz no viņa mācījos.

Anita Rumbēna:

— Arī es varu papildināt. Tolaik mācījos Raiņa vidusskolā, un mums godam kantes rīvēja tas, ka internātskolā bija labāk iekārtots Tautu draudzības kabinets un viņi prata interesanti un atraktīvi kopt tautu draudzības ideju.

Triju Zvaigžņu ordeņa Sudraba goda zīmes kavaliere Tukuma rajona policijas Izziņu sektora vadītāja Vallija Kvelde

Vallija Kvelde.

Iekšlietu sistēmā strādāju 41 gadu. Pamatizglītība man ir pedagoģiskā. Pirms 40 gadiem, kad dibinājās pirmās bērnu istabas, Tukuma rajona milicijā es biju pirmā inspektore. Darbs bija ļoti interesants, jo bija cieša saskare ar skolām. Grūti audzināmie nepilngadīgie bērni bija tie, par kuriem mēs cīnījāmies kopā — skola, ciema padomes un rajona padomes nepilngadīgo lietu komisija. Bērnu istabā darbojās sabiedriskās padomes jaunie milicijas draugi. Kandavas internātskolā un Raiņa bērnu namā aktīvi strādāja.

Mums bija sadarbība ar rajona inteliģenci. Strādājot milicijā, paplašinājās arī redzesloks. Ļoti daudz ceļoju pa bijušo Savienību. Atvaļinājuma laikā vistālākais maršruts bija uz Kamčatku, pat vulkānā esmu kāpusi. Centos izmantot visas iespējas kaut ko vairāk redzēt, uzzināt.

Strādājot iekšlietu daļā, pabeidzu Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti un pārgāju strādāt izmeklēšanā, un savā vietā atstāju Sarmīti Kreceri, kas tagad policijā strādā par kadru priekšnieci. Mans skolotājs bija Gunārs Cīrulis, kas tolaik vadīja Izmeklēšanas nodaļu. Līdz 1994. gadam, kad notika reorganizācija, biju šīs nodaļas pēdējā priekšniece. Tagad strādāju par Izziņas nodaļas inspektori kā sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja. Pie tādām pieder slepkavības, arī izvarošanas, valsts mantas izlaupīšana lielos apmēros. Šādu lietu nav sevišķi daudz, tomēr ir. Arī nesen, 8. februārī, Lapmežciemā notika slepkavība. Un bija jābrauc uz notikuma vietu, jāveic visas izmeklēšanas darbības gan ar aizdomās turētajiem, gan lieciniekiem, jāsavāc lietiskie pierādījumi, jānozīmē ekspertīzes utt. Kad pabeidzam rezultātu apstrādi, nododam šīs lietas prokuratūrai un tad jau tās tālāk pārņem Gunārs Cīrulis. Pēdējos gados sevišķi svarīgos noziegumus mēs esam atklājuši gandrīz simtprocentīgi.

Dažreiz man jautā, vai man kā sievietei tas nav pārāk smagi un grūti. Sešus gadus esmu nostrādājusi skolā un varu teikt, ka tur nav vieglāks darbs. Biju Irlavas vidusskolā skolotāja un man bija pirmā klasīte, kurā gāja bērnu nama bērni. Pēc Jelgavas pedagoģiskās skolas pabeigšanas pirmo dienu ierados klasē ar visiem konspektiem un plāniem. Ieeju klasē, bet tur tikai septiņi bērni, jo no Kaķīšiem pārējie nebija atvesti. Tā viņi tur sēdēja — cits zem galda, cits uz galda. Kur nu mans plāns un kam teikšu: "Labdien, bērni!" Tādas ir manas atmiņas par skolu.

Tas cilvēks, ar kuru es strādāju kā ar aizdomās turēto, ir izolēts, viņš zina, ka ir vainīgs un nevar justies vairs kā varonis. Man jau lieta ir savākta un ir pietiekami daudz pierādījumu. Laikam arī pedagoģiskā izglītība palīdz, tāpat dzīves pieredze un iegūtās iemaņas. Par savu darbu nevaru teikt, ka tas man būtu lauzis kaulus. Dzīve pārāk salda nav bijusi. Jāpateicas arī kolektīvam, esmu pārdzīvojusi astoņus priekšniekus. Tagad ir jauns priekšnieks Ķuzis un arī pārējie darbabiedri ir jauni un sprigani. Līdz ar viņiem arī es turos.

Domāju, ka cilvēks nāk no savām saknēm. Esmu augusi daudzbērnu ģimenē, bijām astoņi bērni. Tēvs bija amatnieks, māte — mājsaimniece. Sava iztika mums vienmēr bija, bet ne jau pārticība. Pabeidzu Balvu rajona Tilžas pamatskolu. Jau skolas gados centos būt patstāvīga, nebaidījos paust arī savas domas. Piemēram, mums skolā bija ierindas skates. Tajās, atsaucoties uz savu uzvārdu, bija jāatbild "z", taču es vienmēr teicu "es", un man arī neviens nepārmeta, ka nerunāju svešā valodā. No kā šī pašpārliecība, man grūti teikt.

Vienmēr esmu centusies nelocīties līdzi ne vienai, ne otrai varai. Savā darbā pēc labākās sirdsapziņas strādāju gan agrāk, gan Atmodas laikā un tagad. Turpinu strādāt to pašu darbu, ko darīju padomju laikā.

Man ļoti sāp tas, ka tagad pie bagātības tiek un izvirzās tādi cilvēki, kas nav to ieguvuši ar sava darba augļiem. Viņi to bieži vien ieguvuši ar nekaunību, bet juridiski to ir grūti pierādīt.

Kas dod dzīvē spēku? Varbūt — tautasdziesmas, kas man ļoti patīk. Vairākus gadus dziedāju Tukuma folkloras ansamblī "Tautasdziesma", ko vadīja skolotāja Malvīne Spiča. Tagad esmu iesaistījusies folkloras kopā "Milzkalnieki". Esam ciemojušies Polijā un Lietuvā, šogad rīkosim folkloras festivālu Milzkalnē.

Tātad man ir ne vien formas tērps, bet arī gari tautiskie brunči un aubīte. Dziesma palīdz relaksēties un pasmaidīt.

Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavalieris, atvaļinātais justīcijas pulkvežleitnants Gunārs Cīrulis

Gunārs Cīrulis.

Par sevi man pavisam maz ko teikt. Visa dzīve pagājusi izmeklētāja darbā — pirmstiesas izmeklēšanā, tiesas izmeklēšanā. Darbu sāku 1962.gada augustā. Izmeklēšanā beidzu strādāt 1992.gada 30.decembrī. Tagad turpinu darbu prokuratūrā. Pašlaik esmu Zemgales apgabaltiesas prokurors.

Apgabaltiesa izskata sevišķi smagos noziegumus pirmajā instancē. Arī apelācijas lietas. Tādas, ko rajona tiesa jau izskatījusi, bet neapmierinātie ir pārsūdzējuši rajona tiesas lēmumu. Mēs turpinām Izziņas iesākto pirmstiesas izmeklēšanu. Un tad līdz tiesas dienai mēs esam pēdējā instance.

Visu mūžu pats esmu mācījies, neesmu liedzis padomu jaunajam. Mans galvenais princips ir labi zināt likumu. Likumi ir jāzina. Tad nāks viss pārējais. Jāmācās. Mēs gaidām jaunos speciālistus. Darba ir daudz. Mūsu valsts tiesiskā bāze kļūst arvien pilnīgāka. Ir jauns Civillikums. Tūlīt stāsies spēkā Civilprocesa likums un drīz pēc tam — jaunais Krimināllikums. Tā ir pavisam jauna bāze. Tas viss pienācīgi jāapgūst. Strādāt kļuvis sarežģītāk, bet interesantāk.

Prokuratūrā mums ir brīvas darba vietas, jo atalgojums nav liels, jaunieši negrib nākt. Es varēju iet pensijā 52 gadu vecumā, izdiena bija, taču mājās sēdēt negribējās. Tad arī sāku darbu Zemgales apgabaltiesas prokuratūrā. Bijis daudz grūtu, sarežģītu lietu, bet arī gandarījuma brīžu bijis daudz.

Ar Laventu bija interesanti strādāt. Viņš ir ļoti viltīgs, arī gudrs. Viņš var cilvēku gandrīz vai hipnotizēt. Ne visi to spēj izturēt. Sākumā viņš mēģināja noskaidrot, ko es zinu un cik es zinu. Tad nāca visādas provokācijas, nepamatota lamāšanās. Mums visiem tas bija kaut kas pilnīgi jauns. Tādas banku lietas jau Latvijā agrāk nebija. Vēlāk es dabūju mazliet pastrādāt arī ar banku "Olimpija".

Bet gandarījums jau ir katru reizi, kad darbu izdodas labi padarīt. Piemēram, tieši pirms gada firmai "Amadeus" tika nolaupīti 10 tūkstoši latu. Vienu blēdi izdevās notvērt un notiesāt, bet divi aizbēga. Tomēr visa nauda tika atgūta. Arī tas ir panākums.

Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavaliere pedagoģe Gundega Reine

Gundega Reine.

Jums visiem milzīgs sveiciens no skolotājas Mureles, viņa pašlaik ir mājās un domā par mums. Viņa ir brīnišķīgs cilvēks, kādu savā skolotājas darbā reti esmu sastapusi. Jāatzīstas, ka tā bija arī mana ideja ierosināt skolotājai Murelei piešķirt Triju Zvaigžņu ordeni. Un to atbalstīja daudzi viņas bijušie audzēkņi, arī Imants Ziedonis.

Par sevi neko vairāk nevaru pateikt, kā vien divus teikumus. Līdz 1945.gadam es biju skolniece, no 1945.gada līdz pat šim brīdim sevi uzskatu par skolotāju.

Es pabeidzu Talsu vidusskolu, pateicoties tikai direktoram Sarmam, viņa entuziasmam un uzņēmībai. 1945. gadā, tūlīt pēc Vācijas kapitulācijas, viņš, paņēmis mūsu domrakstus par Raini, aizbrauca uz Rīgu un pārliecināja jauno izglītības komisariātu, lai mums, kas bijām mācījušies ne jau pēc padomju programmām, atļauj kārtot vidusskolas beigšanas eksāmenus. Un tā mēs arī saņēmām vidusskolas beigšanas apliecības ar tiesībām iestāties augstākajās mācību iestādēs. Tas tikai pierāda, cik milzīga nozīme ir skolas direktoram, cik liela nozīme ir latviešu literatūrai, mūsu klasiķiem. Tā es arī pati kļuvu par latviešu valodas un literatūras skolotāju.

Gribu palielīties, ka no 1952.gada izlaiduma absolventiem, kam es biju klases audzinātāja, ne tikai Imants Ziedonis, bet arī Georgs Andrejevs ir saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Ordeņa zelta goda zīme piešķirta arī manam bijušajam audzēknim rakstniekam Arvim Grodam.

Kārlis Ēdelnieks:

— Man mazliet jāpapildina, Gundega Reine nav bijusi vienkārši skolotāja. Viņa ir skolotāju skolotāja, jo ilgus gadus strādājusi par metodiķi un rajona metodiskā kabineta vadītāju. Arī par skolas direktori. Pedagoģe un administratore vienā personā. Nemiera gars.

Gundega Reine:

— Dzīve jau ir ļoti daudzveidīga. Esmu strādājusi ne tikai skolā. Vairākus gadus mācīju latviešu valodu cittautiešiem. Visi nav vienādi — citi ir savu reizi jāiedrošina, citi jānokaunina. Esmu parakstījusi 500 apliecības par latviešu valodas apguvi, un neviens nav licis vēlāk vilties. Un vēl es esmu tiesas piesēdētāja. Jau trīsdesmit gadus. Tiesas piesēdētājam ir liela teikšana. Tas ir nopietns un atbildīgs darbs.

Vajag rakstīt dienasgrāmatu! Man ir dienasgrāmata kopš 1988.gada, tātad jau 10 gadus. Es rakstu katru dienu, gan par sevi, ko esmu darījusi, gan par dažādiem notikumiem. Un, lūk, ar šīs dienasgrāmatas palīdzību es tagad varu dzīvot, tas ir mans materiālais atbalsts. Man tikai jāpašķirsta sava grāmatiņa, un varu uzrakstīt par to, kas piedzīvots. Tikko saņēmu honorāru no mūsu rajona avīzes, kur bija publicētas manas atmiņas, kā pēdējos desmit gadus esmu svinējusi 18.novembri. Dienasgrāmata ir ļoti laba lieta.

Gundega Reine, Kārlis Ēdelnieks ar mazdēlu Mārtiņu un Lilija Kronberga

Tukuma policijas priekšnieka palīdze kadru jautājumos Sarmīte Krecere : — Nākot uz šejieni, es pēkšņi aptvēru, ka Vallija Kvelde un Gunārs Cīrulis ir mani skolotāji. Tāpēc es gribu kaut ko vairāk pateikt par viņu darbu, jo sabiedrība par viņiem maz ko zina. Viņus pazīst varbūt cietušie un noziedznieki, taču kulturālā vidē, inteliģentajā sabiedrībā par viņiem maz ko zina. Bet Vallija Kvelde strādā jau 40 gadus, un joprojām viņa bieži ceļas naktī, brauc uz notikuma vietu. Un kā viņa tos jaunos puišus dresē! Un kā jaunie izmeklētāji priecājas, ja līdzi brauc Vallija! Puiši jau vēl nezina, kas notikuma vietā jādara. Tāpēc ir tik labi, ja blakus ir cilvēks, kas izrīko: "Tu ej dari to! Tu ej pie kaimiņiem! Tu parunā ar to!" Šis organizatoriskais darbs Vallijai ļoti padodas. Tā ir viņas stiprā puse. Krimināllietās viņa prot savākt uzreiz visu, kas vajadzīgs, lai lietu varētu nodot.

Blēžus mēs pazīstam labāk nekā tos, kas viņus sauc pie kārtības. Jūs visi zināt, kas ir Lavents. Bet Cīruli nepazīstat. Taču Gunārs Cīrulis ir strādājis šajā lietā, ir pratinājis Laventu. Viņš bija komandējumā un veselus divus gadus strādāja ar "Banka Baltija" lietu. Gunārs Cīrulis ir ārkārtīgi kompetents speciālists, viņam savā reizē padomu būs lūdzis ikviens rajona jurists. Viņš prot lieliski iedrošināt, pamācīt. Gunārs jau to arī apzinās. Kopš viņš aizgājis uz prokuratūru, policijas darbinieki iet tur pēc padoma. Gunārs izaudzinājis veselu pulku izmeklētāju. Viņi neviens nav pametuši savu darbu, visi strādā. Daļa policijā, daļa prokuratūrā. Visi ir labi sagatavoti.

Rasma Valdmane ar Tukuma Tautas nama kori "Savējie"

Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere kordiriģente Rasma Valdmane

Rasma Valdmane

. Es esmu apbalvota kā diriģente. Tāpēc visur eju kopā ar saviem koristiem. Atmodas sākumā mēs ar meiteņu kori "Noktirne" daudz dziedājām garīgo mūziku, apbraukājām visas skaistākās Latvijas baznīcas. Šodien kopā ar mums ir koris "Savējie". Dziedātāji varbūt uz mani dusmojas, ka viņiem te jāstāv, jāklausās, ko mēs runājām. Bet es domāju, ka no katras tikšanās reizes viņi kaut ko arī iegūst. Bērni tiekas ar ļoti interesantiem cilvēkiem. Tā ir mūsu vēsture. Pēc gadiem būs ko atcerēties.

Daudz esam dziedājuši arī ārzemēs, piedalījušies starptautiskos konkursos. Grūtākais jau ir tikai tikt uz tām ārzemēm. Kad latviešu kori aizbrauc uz kādu starptautisku konkursu vai festivālu, viņi nav tie pēdējie. Bet par augstāko sasniegumu es uzskatu to, ka mūsu meiteņu koris "Noktirne" ir un paliek labākais valstī. Pirmo reizi ceļojošo karogu izcīnījām 1979. gadā, pēc tam, skolu meiteņu korus atsevišķi nevērtēja. Pērn atkal izcīnījām pirmo vietu, bet nākamajos Dziesmu svētkos atkal nebūs meiteņu koru, tātad mums paliks pirmā vieta.

Padomju laikos saņēmu dažādus apbalvojumus, jo vajadzēja arī kādu bezpartijisko apbalvot. Bet 1989. gadā man piešķīra pavisam retu apbalvojumu — Tautas skolotājas nosaukumu. Tādus laikam vairs nepiešķir. Tā nu es palikšu vēsturē.

Es domāju tā — tie, kas dzied, tie nevar būt slikti cilvēki. Varbūt visi neiznāks sevišķi augsti skoloti, bet viņi atšķirs, kas ir labs un kas ne. Lētu dziesmu viņi negrib dziedāt. Tagad sakarā ar skolas jubileju mēs esam nolēmuši disku ierakstīt. Es bērniem teicu, lai viņi paši izvēlas ko dziedāt. Un iznācis tā, ka jauktajam korim būs garīgās mūzikas programma. Visi klasiķi. Meitenēm tad mēs padomāsim ko citu.

Jauniešiem nav viegli. Mācību daudz, slodze liela. Kas no visa tā viņiem noderēs, to arī vēl nevar zināt. Ļoti svarīgi būtu sekmēt skolēnu orientāciju uz patiesām vērtībām. Tas ir grūti izdarāms, jo, piemēram, televīzija dara tieši pretējo. Nesen Imants Ziedonis kādā intervijā sakarā ar jauno Latvijas institūtu sacīja, ka skolotājam nav laika ar bērniem parunāt. Un tā tiešām ir. Tāpēc man prieks, ka vismaz ar tiem skolēniem, kas izvēlējušies mācīties mūziku, man ir laiks parunāt. Es mēģinu sniegt tādu pārskatu — kas pašlaik notiek mūzikā. Tiem, kas no pirmās klases mācījušies mūziku, zināma orientācija ir. Bet vispār Latvijas vidusskolās taču mūzika vairs nav obligāts priekšmets. Mēs cīnāmies, lai tiktu atjaunota kaut vai viena stunda nedēļā. Es esmu mūzikas pedagogu asociācijas vadītāja. Bet mūsu vārds ir pilnīga nulle, arī Mūzikas akadēmija netiek uzklausīta.

Popmūzikas periods jau ir visiem jauniešiem. Bet es no savas pieredzes varu teikt, ka 30 gadu vecumā visi mani audzēkņi klausās simfonisko mūziku. Klausās ar aizrautību. Ja pamati ir ielikti, tas ir uz mūžu. Bet, ja tā visa nav, ja skolēns atzīst un klausās tikai skaļo diskotēkas mūziku, tad tas ir vispirms jau veselībai kaitīgi. Cieš bērna psihe, viss organisms. Ja skolēni mūzikā apgūst tikai pašu zemāko līmeni, viņi nespēj atšķirt — kas labs un kas slikts. Un tiek palaista arī garām iespēja parunāt ar jauniešiem un, neuzspiežot savu gaumi, tomēr palīdzēt viņiem orientēties vērtībās.

Skola varētu šai ziņā ārkārtīgi daudz ko dot, bet skolu ļoti ierobežo pašreizējās programmas, kas paredz iemācīt to un to, un to, neveidojot vispārēju skatījumu. Mēs pašlaik cenšamies panākt, lai skolēni apgūtu laikmetu kopsakarībās, aptverot kultūras vēsturi, literatūru, mākslu. Lai viņiem, piemēram, Bēthovens nebūtu kā tāda vientuļa sala, par kuru viņi kādus dzīves faktus būtu iemācījušies, varbūt varētu kaut ko pateikt par viņa mūziku, bet nespētu to visu saistīt ar laikmetu, kad komponists dzīvojis un radījis savus skaņdarbus.

Pārorientēties nav viegli. Trūkst vajadzīgās literatūras, skolā nav mūzikas enciklopēdijas. Tomēr jāstrādā šajā virzienā ir. Ar eksaktajām zināšanām vien nepietiek. Cilvēks arī garīgi ir vispusīgi jāattīsta. Matemātikā, ķīmijā un fizikā, par svešvalodām nemaz nerunājot, programmas ir tik lielas, ka tur ar bērniem par citām lietām neiznāk laika parunāt. Es varu runāt ar skolēniem, kas mūziku izvēlējušies par profilpriekšmetu, bet tas ir tikai neliels procents. Kopš 1970. gada, kad Raiņa vidusskolā tika izveidots mūzikas novirziens, ik gadus bijis pa vienai mūzikas profila klasei. Pašlaik ir divas piektās un divas astotās klases. Vecāki jau vēlētos, lai būtu vairāk, bet tad vajadzētu vēl klāt naudu. Šo klašu bērniem tiek dota iespēja vienu stundu nedēļā spēlēt instrumentu. Tas ir par brīvu. Jautājums par maksas grupām mums atkrīt, jo vecākiem nav naudas.

Uz kori nāk skolēni arī no matemātiķu klasēm, nāk tie, kam dziedāšana ir sirdslieta. Viņi jūt kaut kādu izaugsmi, perspektīvu. Pašlaik mēs gatavojamies konkursam Ungārijā. Vēl tikai nauda jāsameklē, lai labākajiem dziedātājiem nebūtu jāpaliek mājās. Tas nav viegls darbs — atrast atbalstītājus, jo Tukumā nav daudz turīgu uzņēmēju, kas varētu mums palīdzēt.

Kaut gan pašlaik tas netiek novērtēts, es bērnus mudinu mācīties, jo kādreiz taču mums izglītoti cilvēki būs vajadzīgi.

Vienmēr esmu teikusi, ka jāmācas, jo pienāks laiks, kad izglītība būs vajadzīga. Bet pēdējā laikā man ir tāds nospiests garastāvoklis, jo redzu, ka nekas nemainās. Mana māsasmeita audzina divus bērnus, izglītības viņai nav, jo skolas solā jau kļuva māmiņa. Tagad viņa atnākusi uz Tukumu un strādā šūšanas firmā. Alga jau pirmajā darba gadā ir 170 lati. Pēc pieciem gadiem, kad viņa būs apguvusi visas operācijas, tad jau būs cita — daudz lielāka alga. Kā lai es viņai iestāstu, ka vajag turpināt mācības?

Valsts nenosaka prioritātes, nav zināms, kādi speciālisti būs vajadzīgi. Vai tad tikai menedžeri un tirgotāji? Vai mēs tikai tirgosimies? Juristus vēl vajag, bet arī šeit drīz būs pārprodukcija. Protams, ka izturēs gudrākais. Vai arī tie gudrākie visi aizbrauks. Kādas profesijas būs visvairāk vajadzīgas? Es pati esmu astoņpadsmit gadus mācījusies. Tagad uz vecuma galu vēl maģistratūru pabeidzu. Bet nekādu materiālu labumu jau tas nedod, tikai pašam tā apziņa, ka tu ej laikam līdzi.

Anita Rumbēna rāda Fridriham Kronbergam pasniegto ordeņa diplomu

Kārlis Ēdelnieks:

— Skolotāji, kā agrāk bijuši pabērna lomā, tā ir tagad. Skolotājs ar augstāko izglītību saņem 50 latu mēnesī. Pamēģiniet izdzīvot ar 50 latiem! Un tas ir ar desmit gadu ilgu stāžu. Var jau strādāt divas likmes, bet — ko nozīmē divas likmes. Kas tas par darbu! Brīvā Latvijā jau labu laiku esam padzīvojuši, bet nekā labāka nav. Kur lai rodas latviešu nacionālais lepnums? Tam jānāk no skolotāja, no audzināšanas, kas sākas pirmajā klasē. Skolotāji ir tie, kas varētu celt mūsu tautu, valsti, bet tas netiek novērtēts.

Viens jautājums ir izglītība un algas. Bet ir arī otrs jautājums, kam saistība ar skolu. Tie ir mūsu bērni — viens ēd divus un trīs ēdienus, bet cits tikai vienu. Katrā skolā joprojām ir Buņķi un Cibiņi, kā kādreiz bijuši. Ir ļoti sāpīgi, ja jaunietis grib mācīties, bet viņam jāatstāj skola, jābrauc uz mājām un jāiet mežā dedzināt zarus, jo tēvs un māte neko nevar nopelnīt. Tas ir ļoti sāpīgi. Un to nevar neredzēt.

Gundega Reine: —

Darbs ir tas, kas dod gandarījumu. Īstu skolotāju darbs garīgi uztur.

Rasma Valdmane

: — Es jau varētu no rīta līdz vakaram savu mūziku mācīt. Tur es nekādu grūtumu neredzu. Varbūt mācību pārzines pienākumi dažreiz nogurdina. Bet dziesma atkal dod spēku. Un jaunieši, kas dzied.

Kārlis Ēdelnieks: —

Interesanti vērot, kā cilvēks izaug. Dažreiz stāvu ceļa malā, jābrauc uz Rīgu. Tie, kas mācījušies teicami, tie ar savām mašīnām parasti aizlaiž garām. Bet tas, kas rauts aiz ausīm un slēgts no skolas ārā, pietur un padod savu mašīnu atpakaļ. Un es dzirdu: "Skolotāj, uz kurieni jums?" Redz, cik labi, ka toreiz neizslēdzām. Par cilvēku izaudzis!

Gundega Reine:

— Un, kad 1. septembrī skan skolas zvans, sākas viss no jauna.

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa cilvēkiem tiekoties, —

Dace Bebre, Aina Rozeniece, Ingrīda Rumbēna, Arnis Blumbergs, "LV"