Pirmpublikācija

"Tais dienās, kad mākoņi aizklāja sauli"

Dokumentos, atmiņās, dienasgrāmatās — latviešu jaunatnes patriotiskā kustība "Nacionālā sardze"

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" nr. 40, 11.02.99.; nr. 41/42, 12.02.99.;

nr. 43/44, 16.02.99.; nr. 45/46, 17.02.99.; nr. 47, 18.02.99.; nr. 48/49, 19.02.99.;

nr. 50/51, 23.02.99.; nr. 52/53, 24.02.99.; nr. 54, 25.02.99.

Individuālo darbinieku raksti

Valentīns Silamiķelis 1944. gadā

Valentīns Silamiķelis

Ir gan citi, kas bijuši apcietināti kāda cita iemesla dēļ, piemēram, Zigurdu Raiskumu notiesāja par sakariem ar pagrīdes jauniešu grupu no tehnikuma, "piekarot vēl klāt" spiegošanu.

Tajā laikā tribunāls visus notiesāja uz 25 plus 5 gadiem. Tāpat tas bija man. Daudziem piesprieda nāves sodu. Aizmuguriski "troikai" tiesājot, deva mazāk — 5, 10, 15 gadus.

Novergoju Gulagā līdz 1955. gada 15. oktobrim, kad sakarā ar Hruščova amnestiju mani atbrīvoja."

Par pašu čekas namu Valentīns Silamiķelis raksta:

"Ēkā Brīvības un Stabu ielas stūrī (Nr.39) 1940./1941. gadā mita Iekšlietu tautas komisariāts (NKVD) un arī Valsts drošības tautas komisariāts (NKGB). Vācu laikā no 1941. gada līdz 1944. gadam te darbojās Latviešu pašpārvaldes Iekšlietu ģenerāldirekcija, bet pēc padomju okupācijas atgriešanās — Valsts drošības ministrija (MGB), vēlāk — Valsts drošības komiteja (KGB).

Šīs ēkas vienas daļas pirmajā stāvā un pagrabā pēc kāda Sivošiškina projekta izbūvēja iekšējo cietumu ar 44 kamerām un administratīvām telpām. Kamerās bija 175 gultas. Taču ieslodzīti tur tika daudzkārt vairāk, piemēram, 1941. gada maija un jūnija mēnešos tur bijuši ap 500 ieslodzīto. Vienvietīgajā 27. kamerā vienlaicīgi bijuši kādu laiku 7 cilvēki.

1951. gadā vairākus mēnešus biju ieslodzīts piecvietīgajā (5 gultiņas) 15. kamerā kopā ar vēl 13 citiem bēdu brāļiem. Gulējām uz grīdas. Gaisa trūkums bija briesmīgs. (Tad nav jādomā ne par brīvību vai ēdienu, bet tikai — kā tikt gaitenī vai augšā, pratināšanā, kur varētu brīvi elpot un gaidīt ikdienas pastaigu.)"

Es biju dzirdējis, ka čekas materiālu pētīšana iesākusies pēc tam, kad 1941. gada agrā ziemā Jūlijs Bračs, ejot uz Latviešu pašpārvaldi, ieraudzījis dokumentu kaudzes, izsviestas sētā. Silamiķelim ir kāda cita versija.

"Iecienītajam skolotājam Jānim Grestem dēls bija pazudis Baigajā gadā. Pēc boļševiku padzīšanas 1941. gadā viņš bija nācis uz bijušo NKVD un NKGB "Iekšlietu un valsts drošības lietu tautas komisariātu" namu Brīvības un Stabu ielas stūrī, lai meklētu kādas sava dēla pēdas.

Greste atradis šīs ēkas pagalmā vairākas kaudzes ar dokumentiem, to atliekām — kopā ar drazām un stikliem. Apsnigušas. Pa tām bradājuši cilvēki un pievākuši, ko gribējuši. Cietuma telpas bijušas neapgaismotas, netīras, daļēji applūdušas. Acīmredzot Greste sapratis, ka viens te nekā nepaveiks un runājis ar patriotiski noskaņotiem latviešiem, ieskaitot Jūliju Braču."

No Silamiķeļa atsūtītā materiāla izriet, ka Jūlijs Bračs un Kārlis Miške bijuši apskatīt čekas pagrabus 1941. gada 4. decembrī pirms darbības uzsākšanas dažas dienas vēlāk — 8. decembrī. Seko pirmo darbinieku uzskaite:

"Jūlijs Bračs, Kārlis Miške, Zigurds Raiskums, Tālivaldis Bols, Jānis Skujiņš, Juris Kreilis, Igors Silgailis, Valentīns Silamiķelis un citi no 1. Rīgas pilsētas ģimnāzijas."

Par saviem pirmajiem iespaidiem, ieejot čekas pagrabos 1941. gada decembrī, un vēlāko darbošanos "anštaltē" Silamiķelis raksta:

"Savāda sajūta radās, pirmo reizi ieejot šajās telpās. Baisma un svinīgums, drusku nepatīkami. Drēgnas un piesmakušas — šīs kameras, gaiteņi un istabas. Atejas pilnas ar sastāvējušiem mēsliem, pagraba gaitenī dubļi. Taču ar laiku šīs telpas iemīlējām un jutāmies tur labi, kā mājās, kā saimnieki.

Kas lika mums šeit regulāri nākt un darīt ne vienmēr interesantu, bet bieži garlaicīgi sīkumainu un netīru darbu, ievērojot dažkārt stingru disciplīnu? Var atbildēt īsi — savas tautas un tēvzemes mīlestība. Tā bija vieta, kur mēs katrs varējām palīdzēt cīņā pret visļaunāko ienaidnieku — staļinismu. Bet ne tikai tas — šeit vilināja vēsture: tas, kas te bija noticis. Telpām piemita zināma romantika. Arī darbam. Un bez tam te bija vieta, kur mēs, jaunieši, varējām satikties un kur šai satikšanai bija jēga — nevis kā tukšās ballītēs. Lai cik savādi arī neliktos: tuvāki tagad — vismaz man — liekas tie biedri, ar kuriem kopā esmu darbojies čekas telpās no 1941. līdz 1944.gadam...nevis ar kuriem sabiju 7 gadus ģimnāzijā, kaujas vienībā vai pārdzīvojumos Zviedrijā un Vorkutā."

Par savām attieksmēm ar Jūliju Braču Silamiķelis izsakās:

"Mums, 1. Rīgas pilsētas ģimnāzijas (angļu) puikiņiem, 1941.gada rudenī latviešu valodu "dīdīja" un ar vēsturi aizrāva skolotājs Jūlijs Bračs. Pajauns, neliela auguma. Asā profila dēļ saukts par "Sesku", bet ar visai lielu autoritāti. Lielisks orators un jaunu ceļu meklētājs vēsturē. Papildinājis un 1934.gadā no jauna izdevis Fridricha Veinberga "Aistu vēsturi". Savdabīgā veidā gada laikā iemācīja mums latviešu gramatiku un interpunkciju... uz visu mūžu.

Viņa māte Irma bija ļoti inteliģenta sieviete, kas rakstīja ludziņas un gleznoja. Viņa bija nesaticīgas dabas un mūžīgi tiesājās. Ļoti paštaisna. Jūlijs arī laikam bija mantojis kaut ko no tā. Smagi pārdzīvoja, ja kāds kaut ko izteicās par viņa lietām ne tā, kā viņš to bija sagaidījis, dažkārt bija egoistisks. Reiz laukos redzēju, ka savus izpalīgus Balvu Gaili, Andreju Kaudzīti, Visvaldi Ritumu baroja tikai ar salātiem, bet pats neatteicās no "māmas" dotās desu maizes. Tāpēc varbūt vienam otram sabruka ideāls — un to tad attiecināja uz visu mūsu lietu. Tomēr gars Jūlijam Bračam bija varens .

Vairākkārt pēc darba pavadīju Braču uz māju. Runājāmies par notiekošo, par darba un vēstures lietām. Viņam bija stipra aura, un mani, domājams, tas iespaidoja. Viņš dzīvoja Šarlotes ielas sākumā. Gājām pa Stabu un Valdemāra ielām. Kādreiz uzkavējos viņa dzīvoklī un redzēju, cik noguris un nokreņķējies mūsu vadītājs bija. Likās, ka es biju viens no tiem, kuram Jūlijs uzticējās un ar kuru viņš varēja atklāti izrunāties. Kļuvu par tādu kā mazu "ventili", jo viņam sievas un bērnu nebija. Bija tikai draugi. Gadu starpības dēļ sevi pie tiem neskaitīju — drīzāk biju kā māceklis. Vēlu vakaros tramvaji vairs negāja — un tad gāju kājām 5 km līdz savām Čiekurkalna mājām.

Nacionālo garu, ko vācieši visur nīdēja, Bračs prata saglabāt pie mums, aizbildinoties, ka lai šo ķēpīgo un netīro darbu, kas vajadzīgs arī vāciešiem cīņā pret boļševismu, vispār kāds veiktu, pie tam — bez atlīdzības, ir jādod kaut kas cits pretim, proti: jauniešus jāaizrauj ar nacionālismu, jāizmanto viņu patriotiskās jūtas. Šādu cinismu vācieši saprata — un tā atļāva Bračam darboties. Tikai ... diemžēl ne visi mūsējie to saprata. Daži domāja, ka Bračs kā vācu dienderis izmanto mūs tikai savai godkārei un karjerai."

Kā Nacionālās sardzes komandants V.Silamiķelis daudz rakstījis tieši par komandantūras nozari, kas ir jau aprakstīta iepriekš šai kopojumā. No Silamiķeļa paša atmiņām lai tomēr seko daži fragmenti:

"Mani pastāvīgā darbā norīkoja Kārļa Miškes vadībā. Tie bija saimnieciskie un aptīrīšanas darbi. Pagraba gaitenis bija applūdis no atejām. Pagāja vairākas nedēļas, iekams visas telpas iztīrījām. Tā acīmredzot bija chroniska ķibele šim gaitenim, jo 1951.gadā to sauca par "Dubļu ielu", kaut gan tas bija izklāts ar sarkanu grīdsegu, lai nedzird sargu soļus.

Kārlis likās ļoti pašapzinīgs un bija visai labs organizators. Viņš neko tieši nepavēlēja darīt, bet ļāva pašiem apjēgt darāmo.

Kad 1942.gada rudenī komandants Kārlis Miške (iesaukts leģionā; trīs reizes ievainots, saņēmis abus Dzelzskrustus; pēc tam Zviedrijā; precējies, ģimenē arī meita un audžudēls; miris Kristinenhamnā 1947.gadā 52 gadu vecumā) aizgāja brīvprātīgi karot austrumu frontē (viņa tēvs bija pazudis Baigajā gadā), Jūlijs Bračs uzaicināja mani pildīt komandanta pienākumus. Tas bija liels pārsteigums un "medusmaize" manai godkārībai, savā puikas pašapziņā nešaubījos, ka to spēšu. Vismaz pamēģināt nebaidījos. Man visgrūtākais uzdevums izrādījās sagādāt katram komandantūras darbiniekam ikdienā daudzmaz jēdzīgu darbu.

Bez manis komandantūrā saimnieciskos darbos strādāja arī mani klases biedri — Gunārs Rozentāls, Edgars Cakars, Ilmārs Skārds, Indulis Jaunzems un zēni no citām klasēm.

Tīrīšanai slotu nebija, tāpēc izmantojām daudzos atstātos sarkanos karogus par lupatām. Tomēr Bračs bija to pamanījis, un — oi, oi, oi, kas par škandāli izcēlās! Kā mēs uzdrošinājušies ar karogiem grīdas mazgāt! Runājām pretī, ka viņš pats pavēl, lai telpas būtu tīras. Pēc tam viņš mums par dāvanu atveda 12 slotas.

Pirkt jau neko nevarēja, un mums nebija ne marku, ne "valūtas" — "šeiņu", par kurām varēja dabūt smēķus un šņabi; tāpēc paši taisījām solus, plauktus, pat lustras. Otrajā darba gadā no kaut kurienes izrāva vecus galdus un krēslus, kurus tad labojām.

No paziņu paziņām Juglas papīrfabrikā atveda 300 kg cieta, balta papīra kartīšu. Tās lieti noderēja dokumentu kārtošanas un reģistrāciju darbā. Dienasgrāmatas vietā katrai dienai darāmo darbu pierakstījām, izmantojot pa kartītei (15x10 cm)."

Silamiķelis apraksta arī savu līdzdalību, izvadājot apmeklētājus pa čekas pagrabiem, ko viņš bija noliedzis 1951.gada pratināšanās.

"Bez saimnieciskiem darbiem arvien vairāk iesaistījāmies apmeklētāju pavadīšanā cauri kamerām, pagalmiņam un šautuvei. Ārzemniekiem skaidrojām vācu, krievu, pat kādreiz angļu valodā. Nāca diezgan daudz karavīru. Pavadoņiem ar laiku izstrādājās, vienots ar telpu, no galvas gandrīz automātiski runājamais teksts. Apmeklētāji klausījās uzmanīgi. Cilvēki arī jautāja, bet ne provokatoriskā garā. Mūsu teiktajam ticēja, jo mēs neviens nekādus pekstiņus un šausmu fantāzijas nestāstījām. Bračs speciāli mūs no tā brīdināja: "Pliko vācu propagandu mums nevajag, jo te sienas pašas runā stiprāk."

Reiz, vedot vācu karavīru grupu, šautuvē kāds vācu SD virsnieks ciniski teica, ka pratinātie lūdzot, lai viņus ātrāk nošauj. Nenoturējos un piebildu: "Einmal alle Schreckenswerke werden geöffnet." ("Vienreiz visus briesmu darbus atklās.") Mani tūlīt paķēra aiz elkoņa un vedīs projām uz Reimersa ielas SD baigo māju. SD vīrs bija pareizi sapratis, ka teikto attiecinu uz vācu briesmu darbiem. Mūsējais sargs pagalmā par notiekošo paspēja paziņot Bračam. Kamēr mēs ar vācieti skaidrojāmies, atnāca Jūlijs. Pēc ilgām pārrunām un solījumiem mani atlaida. Bračs vēl nobrīdināja, ka man gan pēc Baigā gada piedzīvojumiem vajadzējis būt prātīgākam. Ar izrunāšanos, proklamācijām un lozungiem neko reālu nepanāks; ar to tikai paši sev un citiem ļaunumu var nodarīt. Man liekas, ka mēs visi jutām sirds dziļumos, ka te nav nekāda kalpošana vāciešiem, bet gan ikdienas darbs savai tautai cīņā pret sarkano mēri, kas draudēja ar baltiešu iznīcināšanu. Nevienu brīdi, ne tad, ne vēlāk šo savu darbību neesmu nožēlojis."

Aprakstot čekas telpu izkārtojumu (skat. plānu šī rakstu kopojuma pielikumā), Silamiķelis piemin apšaubīto tā saukto elektrisko kameru:

"Virtuve bija ierīkota pagrabā. Tā bija nedaudz atdalīta no kamerām. Aiz tās — tā sauktā elektriskā kamera. Liela, pelēkā eļļas krāsā krāsota telpa ar 7 lieliem betonētiem galdiem. Esmu pārliecināts, ka tur stāvējuši akumulatori autonomajai elektrostacijai. Nebūtu loģiski vest pratināmos speciāli spīdzināt lejā. Elektrība taču bija pieejama jebkurā telpā."

Vakara apspriedes uz Silamiķeli atstājušas lielu iespaidu. Par tām viņš raksta:

"Interesantas bija apspriedes, jo nekur neko līdzīgu nebijām dzirdējuši. Bija iespējams arī pašiem uzstāties un debatēt par nacionāliem jautājumiem, darbiniekiem pašattīstīties, izglītoties un augt.

Pamazām, sākoties "apspriedēm", sapratu, ka tiekam audzināti tēvzemes mīlestības garā, kā arī vadīšanas un savu ideju izplatīšanas iemaņās. Kādā apspriedē runāja Vilnis Šveics par Somijas aizsargāšanos pret PSRS ziemas karā. Dārdošā balsī viņš teica: "PSRS dzīvība ir Latvijas nāve." Oļģerts Rozenbergs, stāstot par Poliju, bija nepatīkami pārsteigts, kad viņam aizrādīju, ka poļu ir nevis 12 miljoni (kā viņš izteicās), bet gan 40 miljonu. Toties pēc mana referāta par atmodas laika advokātu un "Baltijas Vēstneša" redaktoru, "Aistu vēstures" autoru Fridrichu Veinbergu Džilda man aizrādīja, ka labā referātā nevajaga lietot tādus vārdus kā "forši", "apčoknīt" un tamlīdzīgi. Dažkārt pēc referātiem dzīvi debatējām. Tikām audzināti idejiski par kodolu brīvai Latvijai un vienotai Baltijai. Brīnums, ka Bračs prata vāciešiem degungalā visu vācu okupācijas laiku veikt šādu mūsu audzināšanu, neskatoties uz nodevējiem un apcietināšanu."

Kāda vakara sanāksme, 1944.gada 24.februārī.

"Igaunijas valsts svētki. Bračs saka: "Igauņi ir mūsu vēstures sabiedrotie. No igauņiem jāmācās patriotisms un kareiviskums." Es saku, ka igauņi ir arī mūsu brāļu tauta, jo mūsos rit daudz lībiešu asiņu. Vēlāk karā, internējumā un Gulaga nometnēs redzēju, ka ekstremālos apstākļos mentalitātē — uzvedībā, domāšanā, cīņā — mums tuvāki ir igauņi, nevis lietuvieši."

Kāda cita sanāksme ārpus čekas telpām:

"Jāpiemin, ka otrajā darbības gadadienā spiestuves "Rota" zālē, Blaumaņa ielā Nr.38, notika mūsu darbinieku sanāksme. Referēja Jūlijs Bračs un Zigurds Raiskums. Ilgi, ilgi dziedājām. Negribējās atstāt jaukās telpas un mūsu silto kopību. Bijām sanākuši pāri par simts darbinieku."

Silamiķelis pieskaras arī Jūlija Brača un citu apcietināšanai 1943.gada aprīlī. Atzīmējot dažādus izskaidrojumus apcietināto atbrīvošanai, viņš turpina:

"Domāju, ka atbrīvošanai īstais iemesls varēja būt kas cits, proti, SD priekšnieks, slepkava Lange nevēlējās ziņot savai priekšniecībai uz Berlīni, ka divus gadus atklāti viņa degungalā darbojušies latviešu patrioti, kas jaunatni audzinājuši Baltijas vienošanās garā. Viņš baidījās skandāla."

Citā vietā Silamiķelis raksta: "Ne tikai tirānu bildes un okupantu karogi bija mums pie sienām, bet pavisam oficiāli — vienotas Baltijas karte kopā ar Baltrutēniju zem nosaukuma "Ostland". Redzamā vietā bija lozungs: "Netraucēsim vācu tautai cīņu pret sarkano mēri, bet palīdzēsim tai." Šis uzskats, izpausts lozungā, varbūt palīdzēja atbrīvot Nacionālās sardzes vadību no SD apcietinājuma 1943.gada aprīlī."

Par vīru sekstetu, kurā Silamiķelis piedalījies, viņš sniedz šādu informāciju:

"Lai "pušķotu" svētku un citus aktus, nodibināja vīru sekstetu — ar Tālivaldi Bolu (mūsu lielāko dziedātāju), Andreju Grotu, Juri Kreili, Aivaru Cīruli, Gunāru Zandersonu un mani pašu. Dziedājām pirmo reizi "Pret svešinieku ļaunu", lietuviešu un igauņu himnas viņu valsts svētkos un arī patriotiskas dziesmas."

Silamiķelis devis sekojošus papildu paskaidrojumus par mūsu dziesmu "Pret svešinieku ļaunu":

"3.kamerā vēdināšanas spraugā atrada uz 2 papirosu čaulītēm uzrakstītu patriotisku dziesmu "Pret svešinieku ļaunu" un arī notis. Tagad šis atradums atrodas Okupācijas muzejā Rīgā. Dziesma ir atskaņota trimdas dziesmu svētkos Gunāra Zvejnieka vadībā. Viņam iedevu šo dziesmu 1945. gada vasarā Gotlandē. Šajā 3. kamerā bijis ieslodzīts dzejnieks Leonīds Breikšs. Pēc stila domāju, ka autors ir viņš."

Pirms Sarkanā terora skates atklāšanas sardzes dalībnieki devuši šādu solījumu:

"Būdams čekas kameru sardzes dalībnieks, ar savu latvieša vīra vārdu citu biedru priekšā svinīgi solos ar visiem spēkiem modri pret ienaidnieku apsargāt čekas kameru, darbinieku un priekšnieka drošību." Solījumu devuši 1944. gada 6. maijā 11 sargi, ieskaitot apsardzes vadītāju.

Par iesaukšanu Latviešu leģionā Silamiķelis atceras:

"1943. gada 10. februārī Hitlers izdeva pavēli par Latviešu leģiona dibināšanu. Tas zināmā mērā bija panākums, jo tas latviešus apvienoja kopējā kaujas vienībā latviešu virsnieku vadībā. Lai gan vācieši nekad nesolīja valstiskumu, par to būtībā cīnījās leģionāri. Sabiedrība un pašpārvalde toreizējo iespēju robežās pretojās mobilizācijai, vismaz to vilcināja. Leģions faktiski izglāba lielas daļas latviešu vīriešu dzīvības. Tos, kurus nepaņēma leģionā, vēlāk iesauca sarkanarmijā. Leģionā iesaukto lielākā daļa palika dzīvi, bet uzbrūkošajā sarkanarmijā tikai retais. (Režisors Govoruhins filmā "Zaudētā Krievija" apgalvo, ka karā PSRS zaudējusi 22 miljonus reproduktīvo vīriešu, bet vāciešiem austrumu frontē bijuši 2,5 miljoni kritušo.)

Bračs mūs brīdina un lūdz: "Zēni, neesiet kā aitas, ko propagandas zīda saitīte aizvelk uz kaušanu priekš svešiem. Meklējiet jebkādu iemeslu, kā izvairīties vai vismaz palikt aizmugures daļās. Jūsu dzīvības vēlāk būs vairāk vajadzīgas." Tā arī rīkojāmies. Man un Kaudzītim Bračs iesaka aiziet uz TBC dispanseri Martas ielā pie Dr. Siliņa. Aizeju tūlīt. Tur mani rentgenā ilgi pētī. Dakteris nopūšas. Diemžēl nav nekā slikta atradis. Tomēr apskates zīmītē ieliek vienu punktiņu ar zilu zīmuli. Man mājās arī ir zils zīmulis, un es to lieku lietā. Ja friči pieķertu, koncentrācijas nometne nodrošināta — man par dezertēšanu un Dr. Siliņam par sabotāžu. Kad iesaukšanas komisijā vācu feldšeris ierauga zīmītē zili sapunktētās plaušas, tūlīt dzen mani projām. Tā Bračs un šī cedelīte mani izglāba no Volhovas un smagajām atkāpšanās kaujām. Pēc pusotra gada, kad ienaidnieks bruka Latvijā, es pats aizgāju aizstāvēt, sargāt savu zemi un tautu no iznīcināšanas. Labāk krist ar ieroci nekā tikt noslepkavotam vai nonīkt vergu nometnēs Padomju Savienībā."

Savā rakstā Silamiķelis ir citējis kādu izrakstu no Nacionālās sardzes chronikas par viņa, Viļņa Atkalna un Imanta Čikstes atvadīšanos pirms aiziešanas leģionā 1944. gada 24. jūlijā. Seko pats fragments par sanāksmi, kura notikusi 8. kamerā un kurā piedalījušās 18 personas.

"Priekšnieks Jūlijs Bračs saka dažus vārdus par šīm personām… "Valentīns ir godprātīgs cilvēks. Pārliecība mums ir, ka šie vīri tur darīs darbu, kas ir jādara. Viņi aiziet tur turpināt mūsu darbu. Atnāks atpakaļ kā krietni cilvēki un prasīs no mums, ko mēs esam darījuši. Nāks atpakaļ, guvuši ugunīs un cīņās morālisku piepildījumu un ar nesaudzīgu roku palīdzēs iznīcināt korupciju un celt jauno Latviju." (Sirsnīgs rokasspiediens Atkalnam, Čikstem un Silamiķelim.) Valentīns atvadoties saka: "Aiziešu gan, bet vietā kaut ko šeit atstāšu. Tas būs tas, kā dēļ, galvenām kārtām, ir bijusi Nacionālā sardze — Baltijas vienība. Tās un Latvijas dēļ mēs varam krist." Izvelk no krūšu kabatas un atdod Bračam mazu standartiņu. Norāda uz krāsu nozīmi: "Šeit augšā baltā: Igaunija; vidū: tumši sarkanā — Latvija; lejā: dzeltenā — Lietuva. Mēs cīnīsimies zem Latvijas karoga, bet sirdīs mums būs šis karogs, kas vēl ir jāizcīna. Baltijas vienība vēl ir jāpanāk."

Par godu šiem leģionāriem jundā cietuma gaitenī ierinda nodzied "Balto rozi", "Pret svešinieku ļaunu", "Svēts mantojums" un Latvijas himnu."

Valentīna piezīme:

"Baltijas karodziņš tika izgatavots arī internēto baltiešu karavīru nometnē Zviedrijā, Havdhemā, Gotlandē, 1945. gada 25. jūnijā. Šādu standartiņu 1994. gada 20. jūnijā, izdotu baltiešu karavīru vārdā, uzdāvinājām Zviedrijas karalim Kārlim XVI Gustavam mūsu pieņemšanas laikā. Lielo Baltijas karogu, ar ko gājām vizītē Zviedrijā, uzdāvināju Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim pirms viņa tikšanās ar Lietuvas, Igaunijas un ASV prezidentiem."

Silamiķeļa atmiņas nobeidzam ar sekojošo izrakstu no viņa dienasgrāmatas:

"25.IX.44. Šajā dienā, brīvsolī no kazarmēm ieradies, pēdējo reizi redzu čekas telpas un NS darbiniekus, un Bračus Rīgas Preču stacijā, ceļā uz Liepāju."

Rīgā 1997. gada 17. aprīlī

 

Turpmāk — vēl