1999.gada 17.februārī apritēja 100 gadu kopš šī ķīmiķa dzimšanas, 30.maijā — 50 gadu kopš viņa traģiskās nāves

Nav daudz latviešu, kuru vārdi būtu rodami lielajās pasaules enciklopēdijās vai saistāmi ar pasaules nozīmes norisēm kultūrā, zinātnē, tehnoloģijā, un tos pašus mēs maz pazīstam, par dažiem neesam pat dzirdējuši. Domāju, pat latviešu vairākumam nekā neizsaka Rūdolfs Ūdris, taču šī mūsu tautieša vārds visciešākā veidā saistīts ar "gadsimta atklājumu ķīmijas tehnoloģijā", kā tiek raksturota viņa atklātā fenola un acetona ražošanas metode, kas tapusi zinātnes vēsturē neiedomājami dramatiskos apstākļos.

Kā fenols, tā acetons ir ļoti nozīmīgi ķīmiskās rūpniecības produkti, no kuriem iegūst plastmasas, kapronu, neilonu, medikamentus, spridzināmās vielas, sintētiskos mazgāšanas līdzekļus, laku un krāsu rūpniecības produktus, nezāļu iznīdēšanas līdzekļus. 90% pasaulē ražojamā fenola (miljoni tonnu gadā!) kopš XX gs. 60.gadiem iegūst, lietojot principiāli jaunu, no klasiskās organiskās ķīmijas arsenāla viedokļa gandrīz neticamu metodi. Un šīs tehnoloģijas pamatā ir Rūdolfa Ūdra atklāta jauna ķīmijas reakcija — kumola hidroperoksīda šķelšanās skābju ietekmē, ko literatūrā dažkārt sauc par Ūdra – Hoka reakciju! Hidroperoksīdi ir visai eksotiski ķīmiski produkti. Turklāt tehnoloģijas priekšrocības ir tās, ka uz 1 tonnu fenola veidojas 0,6 t acetona un tikpat kā nerodas blakusprodukti, t.i., būtībā šī ir bezatkritumu tehnoloģija vai vismaz tuvu tādai.

Bet ne mazāk eksotiska par jauno tehnoloģiju ir tās atklāšanas vēsture, proti, tā tapusi divos neatkarīgos variantos — Rietumos un bijušajā Padomju Savienībā. Rietumos kumola hidroperoksīdu un tā šķelšanās reakciju pirmoreiz aprakstīja Vācijā, Klaustālē, profesors Heinrihs Hoks 1944.gadā, tad tā kā kara laupījums nokļuva Sabiedroto rokās un firma "British Petroleum" ("Distillers Co – Hercules Powder Co") pirmoreiz īstenoja jauno tehnoloģisko procesu Monreālā, Kanādā 1953.gadā. Padomju Savienībā šī reakcija tika atklāta mazliet agrāk, cietuma laboratorijā, 1942.gadā, un 1949.gadā darbā stājās pirmais jaunās metodes eksperimentālais cehs drūmajā Dzeržinskas pilsētā. Un šīs reakcijas atklājējs un daļēji arī rūpnieciskās metodes izveidotājs bija ieslodzītais Nr. ..., Rūdolfs Ūdris.

Pēc A.Solžeņicina "Gulaga arhipelāga" un represēto atmiņu krājuma "Via Dolorosa" publicēšanas grūti kādu vairs šokēt, taču šī ķīmiķa liktenis ir tik dramatiks, ka spētu dot vielu pārsteidzošam romānam un neiekļaujas tipisku zinātnieku biogrāfiju virtenē.

Rūdolfs Ūdris dzimis Bauskas novadā, mežsarga ģimenē Baltpamušē (precizējot Latvijas – Lietuvas robežu, šī vieta atgājusi Lietuvai un tagad saucas Kemenei, netālu no Grenctāles – Saloču robežpunkta), mācījies Bauskas tirdzniecības skolā, strādājis par rēķinvedi Pamūšes muižā, iesaistījies revolucionārā kustībā, pēc tam cīnījies Fabriciusa vienībās Rietumfrontē pret poļiem un dzimtenē vairs nav atgriezies, kā daudzi viņam līdzīgi latvieši. Ķīmiķa izglītību guvis Maskavas Augstākajā tehniskajā skolā pie slavenajiem kīmiķiem A.Čičibabina, N.Šilova, P.Sergejeva un mūsu pašu Lidijas Liepiņas (beidzis 1930.g.), tad strādājis Strādnieku – Zemnieku Sarkanās Armijas Kara ķīmijas pārvaldē, bijis Militārās ķīmijas institūta sintētiskās daļas vadītājs. Sākoties "lielajam teroram", 1937.gadā Rūdolfu Ūdri no darba atbrīvoja un 1938.gada janvārī arestēja. Sekoja divi spīdzināšanas gadi Leforta cietumā, karceros, kur ieslodzīto nežēlīgi sita, metodiski pilināja uz galvas ūdeni. Viņu apsūdzēja mēģinājumā organizēt Kremļa uzspridzināšanu un Staļina, Vorošilova un citu kompartijas vadoņu nogalināšanu. Šie paņēmieni padarīja R.Ūdri būtībā par invalīdu, viņam piemetās Menjēra slimība, 1940.gadā viņam piesprieda 10 ieslodzījuma gadus. Drīz pēc tam Ūdri nosūtīja strādāt viņa bijušā skolotāja (tagad tāpat ieslodzītā) profesora Pjotra Sergejeva cietuma laboratorijā, kas atradās Maskavā, Entuzisatu šosejā (!), un kuras uzdevums bija izstrādāt sintētiskā kaučuka ražošanas jaunu paņēmienu, iegūstot SK sākvielu — alfa metilstirolu.

Neaprakstot ieslodzīto kīmiķu darba īpatnības un pētnieciskos virzienus, sacīšu tikai, ka 1942.gadā Ūdrim pilnīgi negaidīti laimējās atklāt jaunu starpproduktu — kumola hidroperoksīdu un novērot, ka tas nelielu skābju daudzuma (0,1%) ietekmē šķeļas par fenolu un acetonu. Savukārt sārmu klātienē patiešām izdevās iegūt — metilstirolu. Tas notika Jaroslavļā, kur kara apstākļos bija evakuēta "speclaboratorija" jeb "šaraška", kā to mēdz dēvēt. Ūdris un Sergejevs saprata šī atklājuma nozīmību un panāca priekšniecības atļauju kopā ar tehnologu Borisu Kružalovu nevis ražot SK pēc jauna paņēmiena, bet gan izstrādāt principiāli jaunu fenola ražošanas tehnoloģisku paņēmienu. Un 1946.gadā viņi varēja ziņot par veiksmīgo rezultātu, ko akadēmiķis N.Zeļinskis (kuru izsauca novērtēt darbu kopumu) nosauca par "Tēvzemes zinātnes svētkiem" un "jauna loga izciršanu" organiskajā ķīmijā... Tad autori tika atbrīvoti no ieslodzījuma.

Nu Rūdolfs Ūdris uz brīdi pat varēja iegriezties dzimtenē, paārstēties kādā no Rīgas Jūrmalas sanatorijām, taču viņa tālākais liktenis veidojās dramatiski. Viņš sāpīgi pārdzīvoja savas sievas Ņinas Abramovas neuzticīgu aiziešanu, kādā ķīmiskā sprādzienā bija zaudējis kreiso aci, saasinājās ieslodzījumā gūtā slimība. Turklāt R.Ūdris kategoriski atsacījās atjaunot piederību Komunistiskajai partijai, kaut viņam kā īpašas labvēlības pierādījumu aicināja to darīt. Līdz ar to viņš bija kļuvis politiski neuzticams.

No Maskavas institūta bija jāaiziet, un 1949.gada sākumā Ūdris nokļuva Dzeržinskā (pasaules vispiegružotākajā pilsētā, kura ar to iekļuvusi Ginesa rekordu grāmatā). Tur pašreiz beidza montēt pasaulē pirmo ražotni pēc viņa paša radītās metodes (oficiāli to sāka dēvēt par NKVD IV specnodaļas metodi, vēlāk par FAD metodi). Te viņš sastādīja tehnoloģijas reglamentus. Celtnieki nezināja, ka šis cilvēks ir metodes autors. Viņam bija jādzīvo kopmītnē Komunistiskajā ielā 5 kopā ar dzērājiem un skaļas mūzikas cienītājiem. Bija 1949.gads, atkal saasinājās terors, nāca virsū dziļa depresija un Menjēra slimības uzliesmojumi. Ražotne bija "jāpalaiž" par godu J.Staļina 70. dzimšanas dienai, celtniecības grafiki bija saspringti, klīda aizdomu ēnas par kaitniecību. Rūdolfs Ūdris jutās iedzīts stūrī, un kādā bezcerības mirklī 1949.gada 30.maijā pakārās — pēc vienām ziņām kopmītnes istabā, pēc citām ziņām — vēl neuzceltajā cehā. Kad piederīgie saņēma sēru ziņu un atbrauca uz Dzeržinsku, pirmatklājēja atdusas vietu pilsētas kapos viņiem neviens vairs nemācēja parādīt.

Taču ražotne 1949.gada decembrī patiešām deva produkciju, pēc šādas metodes — pirmoreiz pasaulē! Ražotnes montēšanā piedalījās vācu karagūstekņi — domā, ka ar viņu starpniecību ziņas par to nonāca arī Rietumos, un tas varētu būt veicinājis metodes īstenošanu arī Kanādā. Vai tas patiešām tā, dokumentāli nav pierādīts.

1951.gadā šis izcilais sasniegums tika novērtēts ar I pakāpes Staļina prēmiju, to saņēma P.Sergejevs un B.Kružalovs. R.Ūdri no apbalvojamo saraksta svītroja kā "dezertieri no darba frontes" (resp., pašnāvnieku), tomēr līdzautori zināmas prēmijas summas ziedoja viņa meitām...

Vēl tikai pāris faktu par R.Ūdra veikuma vēsturisku dokumentēšanu. Pārstrādājot sava skolotāja A.Čičibabina slaveno orgniskās ķīmijas mācību grāmatu, P.Sergejevs konspektīvi tur pieminēja jauno metodi, bet B.Kružalovs apcerēja to 1963.gadā izdotajā grāmatā (tā veltīta P.Sergejeva un R.Ūdra piemiņai), zinātniskajā presē parādījās arī 1946.gadā pieteikto autorapliecību publicējumi. Tas rosināja šo rindiņu autoru pievērsties R.Ūdra biogrāfijas un zinātniskā varoņdarba apstākļu sīkākai noskaidrošanai. Tam lielā mērā tika veltīti 1963.—1968.gadi. Izdevās tikties ar P.Sergejeva dēlu, R.Ūdra ieslodzījuma biedriem, pat "ķīmiskā cietuma" priekšnieku, izbraukāt Maskavā, Jaroslavļā, Gorkijā, Harkovā, Dzeržinskā, Ļeņingradā vietas, kur bija risinājies šis leģendārais mūžs vai dzīvoja Ūdra likteņa biedri, pat tikties ar kādu Ūdra jaunības draudzeni Bauskas nespējnieku namā un tuvāk iepazīties ar atklājēja ģimeni Maskavā. Diemžēl bija jau atkal sācies laiks, kad par Staļina "personības kultu" vairs nedrīkstēja rakstīt, un tikai ar lielām pūlēm par Ūdri izdevās šo to publicēt Maskavā, Viļņā un Rīgā (arī pateicoties žurnāla "Zvaigzne" redaktora H.Rukšāna drosmei). Izdevās arī panākt R.Ūdra uzvārda iekļaušanu Lielajā Padomju enciklopēdijā. 1977.gadā tika panākta Ļeņina prēmiju komitejas ķīmijas sekcijas priekšsēdētāja akadēmiķa I.Knunjanca piekrišana izskatīt R.Ūdra kandidatūru šai toreiz PSRS auugstākajai zinātniskajai balvai. Taču Latvijas Kompartijas Centrālkomiteja nedeva nepieciešamo sankciju dokumentu tālākvirzīšanai. Tikai 1988.gadā Maskavas žurnālā "Himija i žizņ" parādījās plašāka apcere "Entuziastu šoseja" un Ūdra vārdā tika nosaukta iela Dzeržinskas pilsētā.

Šo rindiņu autors ap 1965.gadu bija iecerējis aizsūtīt ziņas par R.Ūdri arī Aleksandram Solžeņicinam, taču toreiz neizdevās noskaidrot rakstnieka precīzu Maskavas adresi — tādā kārtā R.Ūdris gan izpalika no "Gulaga arhipelāga" grāmatas, bet acīmredzot izpalika arī pamatīgas nepatikšanas, ja tas būtu noticis.

Katrā ziņā, "Ūdra epopeja" ir viena no dramatiskākajām epizodēm pasaules ķīmijas vēsturē, un šis stāsts būtu zinātniski jāizklāsta kādā no starptautiskajiem ķīmijas un zinātņu vēstures izdevumiem (sarunas par to jau ir ievadītas), jo realitāte te dažbrīd pārspēj izsmalcinātāko izdomu. Liekas, arī tas pieder Latvijas un latviešu tēlam pasaules vēsturē, un Ūdra veikums to pat var būtiski papildināt. Kā redzams, trimdas latvieši sekmīgi darbojušies ne tikai Rietumos, bet arī Austrumos.

Cilvēki, kas pazinuši Rūdolfu Ūdri, visi liecināja par viņa drosmi, humānismu, dvēseles skaidrību, principialitāti, pieticību, krietnumu, romantisko dabu un ticību ideāliem, tāpat arī augsto kīmiķa kvalifikāciju un erudīciju, gatavību uz risku zinātnē un nicinājumu pret birokrātiju.

Referāts 19. Baltijas zinātņu vēstures konferencē Viļņā 1999.gada 16.janvārī