Valodas laukā visai parasta un valodniekiem dažādos paveidos pazīstama ir ļaužu smiešanās par sev neparasto. — Bez jēgas izsmej kaimiņu izloksni, apsmīn jaunus vārdus un terminus ( labestība, apgāds ), izmēdī ® mīkstinājumu, nolamā ga®umzīmes; senāk pat visa jaunā latīņburtu rakstība smieklīgi nozākāta. Un pašgudri pēcteči negudros jokus vīzīgi turpina.

Tāpēc Endzelīns jau 1909. gadā (skaņu pārmaiņu un to cēloņu aplūkojumā) piebilst, ka nesmiešanās par savādo, no paša paradumiem atšķirīgo, ir jau zināma izglītības pazīme.

Bet nu pēc Jāņa Rambas raksta "Par sonetiem un zīmodziņu" redzams, ka arī neraudāšana tāpat kā nesmiešanās var būt izglītības pazīme.

Man žēl, ka Rambas kungs, mušas un žurkas piesaukdams, lej asaras pret pareizu rakstību — pret Endzelīna tālredzīgi izkoptu, brīvvalsts laikā sekmīgi lietotu, mūsu valodas struktūrai atbilstošu pareizrakstību. Rambas kungs sakās apraudājies no "drausmīga efekta", kāds viņu ķēris, ieraugot apgāda "Atēna" izdotā grāmatā vārdu ga®umga®š . Bet labi, ka tik vien. Varēja jau gadīties vēl citi tāda paša tipa drausmoņi: dziļumdziļš , krāšņumkrāšņs un tamlīdzīgi. Tad viņa raudu vieta kļūtu slapjumslapja . Nojaušams, ka pretīgi viņam ir līdzskaņu mīkstinājumi, resp., jotējumi un laikam labāk būtu vārdus no tiem atsvabināt: dzilš , slapš , slapums . Jo tā taču daudzos apvidos runā un arī rakstītu, ja nebūtu iejaukusies skola (izglītība). Bija laiks, kad valdīja uzskats, ka tai ir jāsarga nacionālais dārgums — literāras valodas kvalitāte. Pēc Endzelīna konsekventi un pareizi esot: ga®š , skaļš , skaņš , slapjš .

Bet gan šis laiks, gan Endzelīns taču jau sen ir viņsaulē! Un Rambas kungs droši un dziļdomīgi nu mums stāsta, ka Endzelīna rakstības sistēma "šīsdienas apstākļos" esot "tikai un vienīgi atkāpe no pieņemtās normas"... Vārdi itin braši, tomēr miglaini un mīklaini. Tāpēc jāpaskaidro, kas ir kas.

Tā "atkāpe" ir atkāpe no nelabas atkāpes jeb saprātīga atkāpšanās no kultūras tautai kaitīga atkāpinājuma. Un tie "šīsdienas apstākļi" ir taču atkal atjaunotas Latvijas valsts apstākļi. Bet "pieņemtā norma" ir padomju režīma 1946. un 1957. gada rīkojumi. Tie, sakot toreizējā stilā, buržuju prettautisko rakstību izlaboja pēc padomju darbaļaužu rakstības parauga. Padomijas latviešu rakstībā, piemēram, nebija ne ® , ne ch . Un tos tad aizliedza arī Latvijā, kurp atgriezās dzīvi atstātie tautieši. Un tādu rakstību ieskoloja jauniešiem mankurtizācijas laika skolās.

Kālabad tomēr ir vajadzība pēc ® un ch un pēc visnotaļ atlabotas pareizrakstības, esmu jau sīki un konkrēti aprādījusi vairākos rakstos (ko publicējis, piemēram, "Karogs" 1989. g. 4. nr., "Latvijas Vēstnesis" 1997. g. 120. nr., "Brīvā Latvija" 1996. g. 44. nr.). Te pieminēšu vien to, ka ® paturēšana ceļ, bet ® atmešana gremdē mūsu rakstības un literārās valodas kvalitāti, runas kultūru un izteiksmes precīzumu. Rodas vārdu, locījumu un teksta satura neskaidrības un pārpratumi. Brūk literārās valodas sistēma.

Pārprasto un pārpratēju lomā bijuši arī ievērojami dzejnieki. Krieviski atdzejotā Raiņa dzejolī "Gara gaita" Mirdza Ķempe aiz pārpratuma ir ietulkojusi garīguma vietā ga®umu: Dļinnyj (!) putj . Tāpat Ingeras Kristensenas 10. sonetā ir šis slidenais vārds: "kad tauriņu es nosaucu par garu". Bet jebkādu klupšanu šai skaistajā un rūpīgajā "Atēnas" izdevumā novērš visnotaļ pareizais r un ® lietojums. Tad nu brīnumiem brīnos, kāpēc Rambas kungs ēdin ēdas uz maigo, viegli iemācāmo, labdarīgo ® un dīvaini to apvaino: "..daudzie ® skan un izskatās tizli, teksts ir itin kā mušu nostaigāts. Goda vārds, Kristensena to nebija pelnījusi."

Ņēmos vēsu prātu skaitīt, cik tad ir to ® "Tauriņu ielejas" 15 sonetu vainagā. Piecos sonetos (III, VII, X, XIII, XV) nav neviena ® . Un visā vainagā ® lasāms 15 lappusēs kopā tikai 16 reizes kādā no sešu vārdu ( ku®š , ķert , ga®ām , skart , burt , durt ) locījumiem. Tātad patiesībā "daudzie" vietā klātos teikt "nedaudzie", gramatikas sistēmā nepieciešamie. Turklāt burti jau neskan; "tizli skanēt" ® varētu gan nepareizā artikulācijā (izrunā). Bet burtiņš nav vainīgs, ja grāmatu lasa, piemēram, šļupstētājs — tāpat kā nav vainīgas pērtiķa nagos un dusmās nokļuvušās brilles Krilova fābulā.

Citus mušu sakaros tikpat viegli vainojamus burtus ( i, j, ļ, ņ, ķ, ģ, š, ž, č ) un pieturzīmes Rambas kungs laiž vēl sveikā cauri. Laikam ņem vērā, ka ienaidnieki der sakaujami pa vienam.

Bet pavisam nav skaidrs, kas tad ir tas, ko Kristensena neesot pelnījusi. — Labu valodu atdzejojumā? Krietnu pareizrakstību?

Tomēr ir arī kas gluži skaidrs, manuprāt. — Par gaumi un gudrību viņas sonetu daiļais "Atēnas" izdevums ir pelnījis priecīgu atzinību, nevis mankurtiskas asaras.

Raksts tiek publicēts, ievērojot autores principiālos uzskatus par latviešu pareizrakstību — "LV"