Pirmā bezdelīga: nopietni par Latvijas un Krievijas 1920.gada miera līgumu

Nesen nākusi vēsts, ka iniciatoru grupa akadēmiķa prof. Dr. hist. Ineša Feldmaņa vadībā izveidojusi Latvijas vēstures mazās bibliotēkas fondu, kas nākamgad rīkos šīs nozares zinātnieku kongresu un izdošot 60 (!) grāmatas. Apsveicami! Lai netrūkst rakstītāju un lasītāju, bet pats galvenais – latu!

Kamēr organizatori vēl raksta plānus un programmas, nepacietīgākie gaidītāji jau saņēmuši pirmo izdevumu – eksdiplomāta un Dr. hist. Artura Pugas 205 lappušu lielu monogrāfiju par Latvijas un Krievijas 1920.gada miera līgumu ar paskaidrojošu apakšvirsrakstu “Dokumenti, liecības un atziņas”. Viņš ievadvārdu pirmajos teikumos deklarē: “Šī grāmata ir domāta Latvijas, Eiropas un citu valstu cilvēkiem, arī vēstures skolotājiem – tiem, kas māca par notikušo. Vēsture ir bijušais, vienreizējais, kas nekad vairs neatkārtojas [..]. Šajā ziņā vēstures skolotājiem kā atzītiem un prasmīgiem jomas profesionāļiem ir īpaša loma un augsta sūtība.” Varbūt, ievērojot pedagogu auditoriju, pētījumā līdzīgi mācību grāmatām ir daudz vairākteikumu trekninātu apakšvirsrakstu, kas nereti beidzas ar jautājuma zīmi.

Monogrāfijai ir solīda avotu un literatūras bāze. Tie ir Latvijas, Krievijas un citu valstu dokumenti, tajā skaitā divpusējie un daudzpusējie starptautiskie līgumi. Izdevumā pārstāvētas dažādu laiku un zemju vēstures, politikas un diplomātijas veidotāju liecības, viedokļi, kā arī memuāri. Plaši izmantoti pētījumi latviešu, angļu un krievu valodā, pat 2010.gada izdevumus ieskaitot. Mazāk gan redzama prese. Beigās lieti būtu noderējis personu rādītājs un kaut vai neliela bibliogrāfija.

Jau aizsteidzoties spalvai nedaudz priekšā, gribas uzslavēt autoru par divām lietām. Viņš, kā jau starptautisko attiecību un diplomātijas problēmu labs pārzinātājs, skata Latvijas vēstures tā laika peripetijas Baltijas, Eiropas un pat pasaules (sadarbība ar ASV) procesu kontekstā. Un otrais: vēsturnieka galvenais palīgs ir dokuments, dokuments un vēlreiz dokuments. To grāmatā ir daudz, bet – ne par daudz. Dažādās valodās, pirmām kārtām, protams, latviešu, dažādās valstīs un dažādā laikā tapuši. Gan pilnīgi jauni, gan arī agrāk redzēti un lasīti, bet pa pusei jau aizmirsti. A.Pugam var pārmest vienīgi par atsevišķu pagaru vēstures liecību publicēšanu pilnā apjomā, kas jau ir speciālu izdevumu pienākums.

Lai arī tā, bet vai nav interesanti iepazīties ar vienu no pirmajiem dokumentiem monogrāfijā – savā laikā gan presē publicēto Latvijas delegācijas 1919.gada 9.jūnija memorandu Parīzes Miera konferencei (42.–45.lpp.), kas sākās ar sakramentālo postulātu: “Mēs prasām suverēnās, neatkarīgās un nedalāmās Latvijas valsts atzīšanu.” Tam sekoja otrā prasība (varbūt mazliet uzstājīgi, bet prasība, nevis lūgums): “[..] Mēs prasām Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā ar visām tiesībām, kuras piešķirtas Tautu Savienības loceklim.” Vai nebija labi teikts teitoņu pēctečiem: “Attiecības starp Latviju un Vāciju būs tādas, kādas pastāvēja pirms (izcēlums mans – R.T.) 700 gadiem.” Jebšu Austrumu lieliniekiem: “Attiecības starp Latviju un Krieviju: latviešu jautājums nav vis krievu, bet gan starptautiska rakstura.”

Vārdos rietumnieki it kā bija par jaunās Latvijas un tās valdības atbalstīšanu, bet tie ne vienmēr saskanēja ar darbiem. Grāmatā publicētajā ASV misijas vadītāja Baltijas valstīs Vorvika Grīna 1919.gada 1.maija vēstulē Andrievam Niedram, bija no vienas puses, liekulīgi deklarēts, ka amerikāņi negrib “iejaukties Latvijas iekšējā politikā”, bet viņu uzmanība “vērsta uz pagaidu de facto valdības iecelšanu”. Visus Ulmaņa kabineta locekļus vajag tūlīt atlaist un nodibināt jaunu – koalīcijas valdību, kurā vecajiem ministriem būtu 7 vai 8 vietas, bet minoritātēm un “mēreniem latviešiem” (lasi: niedristiem – R.T.) 4–5.

A.Puga norāda, ka 1919.gadā Rietumu lielvalstu Krievijas politika un jauno valstu lietas tika apspriestas plašā Eiropas rekonstrukcijas un pasaules attīstības kontekstā, bet lēmumi bija politiski piesardzīgi un militārā ziņā – izvairīgi. Viņš atzīmēja, ka pat britu ārlietu ministrs Dž.Kerzons bija spiests atzīt – stāvoklis Baltijā ir tik saputrots, ka viņiem tur “daudzos gadījumos nav nekādas politikas”.

Šī apcere par Latvijas un Krievijas miera līgumu nav pirmā. Prioritāte šajā jautājumā pieder trimdas prof. Dr. Edgaram Dunsdorfam, kas par to jau 1977.–1978.gadā rakstīja ārienes žurnālā “Ceļa Zīmes”. Viņa jaunākais kolēģis dzimtenē prof. Dr. Aivars Stranga 2000.gadā publicēja monogrāfiju par šo tēmu. Taču ko teikt jauna bijis arī A.Pugam. Viņš pēc būtības pirmais detalizēti izpētījis pamiera līguma noslēgšanu ar Austrumu kaimiņu 1920.gada sākumā. Turklāt ieviesis zinātniskajā apritē līdz šim Latvijā maz zināmos šo sarunu protokolus. Tie liecina, ka diskusijas, kuras ilga no 6.janvāra līdz 1.februārim, nebija vieglas. Zinātnieks raksta: “Krievijas delegācija sākumā mēģināja diktēt Latvijai savus noteikumus, taču latviešu pārstāvju nepiekāpība un galvenais – lielinieku sakāve Latgales frontē, sarkano bailes no Latvijas turpmākām militārām darbībām kopā ar Polijas armiju, Padomju varas vēlme caur Rīgu, tāpat kā caur Tallinu, attīstīt sakarus ar Rietumu pasauli, tas viss noteica Padomju Krievijas piekrišanu parakstīt slepenu (pēc K.Ulmaņa valdības vēlēšanās) pamieru ar Latviju.”

Tā kā pamiera līguma oficiālais tulkojums latviešu valodā nav atrasts, to izdarījis grāmatas autors un pilnu tekstu ievietojis apskatāmajā izdevumā (99.–103.lpp.). Tas pats veikts ar galvenā dokumenta papildinājumiem. Tātad auditorija ir saņēmusi, kā mūsdienās mēdz teikt, 1920.gada 30.janvāra pamiera līguma paketi. Diskutabli gan paliek 110.lpp. citētie E.Dunsdorfa vārdi, ka “pamiers visumā tomēr nāca par labu krieviem, jo fronte bija sastindzināta un latvieši savu tālāko ofensīvu dziļāk (izcēlums mans – R.T.) Krievijā bija apturējuši”. Līdz šim gan nav gadījies dzirdēt, ka Latvijas armija būtu grasījusies turpināt uzbrukumu “dziļāk Krievijā”. Šķiet, pārspīlēts ir arī A.Pugas apgalvojums 112.lpp., ka “kaujas (izcēlums mans – R.T.) starp Padomju Krievijas un Latvijas Republikas karaspēka vienībām turpinājās līdz pat 1920.gada jūlijam”. Diezin vai lokālas sadursmes varēja dēvēt skaļajā vārdā “kaujas” (sk. arī 135.lpp.).

Maz pazīstams 21.gs. Latvijā ir arī 1920.gada 12.jūnijā noslēgtais Latvijas un Padomju Krievijas bēgļu reevakuācijas līgums, kas ievietots monogrāfijā (144.–149.lpp.). Līdz 1928.gada 1.septembrim dzimtenē bija atgriezušies vairāk nekā 236 tūkstoši bēgļu un optantu – to, kas vēlējās un izmantoja tiesības atgriezties. Bet pāri par 180 tūkstoš latviešu palika dzīvot sarkanajā Krievzemē. Daudzi no viņiem aizgāja bojā staļiniskā terora laikā 30.gadu otrajā pusē.

Iespējams, nebūtu vajadzējis publicēt pilnu Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma tekstu (158.–187.lpp.), jo tas Atmodas laikā ir ne vienreiz vien darīts. Šajā gadījumā lasītājus vairāk interesē pētnieka komentāri, tajā skaitā arī par pirmo reizi latviešu valodā tulkoto vienošanos pie līguma 1.panta (176.–177.lpp.), kurā bija sacīts: “Abas puses izdos pavēli par aizliegumu atklāt jebkādu karadarbību šajā frontē pēc 1920.gada 13.augusta 24-iem.”

Saprotams, ka visa 11.augusta līguma pirmā vērtētāja bija nesen ievēlētā Latvijas Satversmes sapulce. Tās 2.septembra plenārsēdē par to atzinīgi izteicās ne tikai valdošā koalīcija ar K.Ulmani un Z.Meierovicu priekšgalā, bet arī sociāldemokrātiskā opozīcija. Viens no tās līderiem Fricis Menders teica: “[..] Izdevīgāku līgumu, pēc manas dziļākās pārliecības – un tas ir arī ārlietu komisijas vienbalsīgs konstatējums – noslēgt nevarēja.” Labākais apliecinājums Latvijas sarunvedēju veikumam Maskavā un Rīgā bija deputātu vienbalsīgs lēmums par miera līguma ratifikāciju. Tas bija rets gadījums parlamentā. 9.septembrī to pašu izdarīja Viskrievijas Centrālā Izpildu Komiteja, 4.oktobrī abas puses apmainījās ar ratifikācijas grāmatām. A.Puga uzsver: “Atzīmējama diena attiecībā uz to, ka Krievija ir atzinusi Latvijas Republikas neatkarību, ņemot vērā Latvijas–Krievijas miera līguma starptautiski tiesiski stāšanos spēkā, ir 4.oktobris.”

Patīk kādam vai ne, bet tas nozīmē, ka Padomju Krievija bija pirmā valsts, kas atzina Latviju de iure. Atliek vienīgi piemetināt, ka ASV atzina Latvijas neatkarību samērā vēlu – tikai 1922.gada jūlijā kā pēdējā lielvalsts.

Pēdējā monogrāfijas nodaļā, atskatoties uz 1921.–2010.gadu, A.Puga koncentrēti runā par problēmu “Latvija un Krievija mūsdienu pasaulē”. Viņš secina (205.lpp.), ka 1920.gada miera līgums, “neskatoties uz visām civilizācijas un jaunā barbarisma (resp., staļinisma – R.T.) pretrunām, saglabāja nepārejošu starptautiski tiesisko nozīmi gan 20.gs. 40.gados, gan turpmākajos gadu desmitos, argumentējot Latvijas Republikas tiesības uz neatkarību, nepārtrauktību un starptautisko atzīšanu, pretēji PSRS vardarbīgās Baltijas valstu inkorporācijas politikai un tās īstenošanai”. Autors atzīmē, ka ASV pēc Baltijas zemju okupācijas 1940.gadā turpināja atzīt tās de iure, kas “bija izšķirošais faktors to faktiskās neatkarības atgūšanai”. Kaut gan par pēdējo pasvītroto tēzi var diskutēt. Recenzentam šķiet, ka izšķirošais faktors šajā procesā tomēr bija baltiešu pašu nevardarbīgā cīņa tautas fronšu veidolā par suverenitātes atdabūšanu, kā arī padomju impērijas sabrukums.

A.Pugas grāmata iznākusi autora redakcijā. To var tikai apsveikt, jo dažos izdevumos, kur minēti divi vai pat trīs pirmsizdošanas recenzenti, atgādina totalitāro laiku, un, piedodiet, tad jau vairs nav tālu līdz cenzūrai. Tomēr kārtīgs redaktors jau nu gan būtu derējis, lai I nodaļas 1.iedaļa nesauktos “Latvijas starptautiskais stāvoklis uz (izcēlums mans – R.T.) 1920.g. sākumu” (līdzīgi 37., 39., 96. u.c. lpp.), Fēliksu Cielēnu nedēvētu par Frici Cielēnu (74.), dažādu sugu vadoņus nerakstītu ar lielo burtu u.tml. Ir labi iedziļināties 7 shēmās, bet būtu derējusi arī kāda bildīte, sacerētāja fotogrāfiju ieskaitot.

Taču tas – priekšdienām.

Pirmā bezdelīga ir atlidojusi un bez nopietniem kavēkļiem sekmīgi nolaidusies. A.Puga un apgāds “Zvaigzne ABC” ir labi pastrādājis. Tāpat ar prieku gaidīsim reklāmā solītās vēsturnieku un diplomātu G.Apala un A.Daudzes grāmatas par “Pēterburgas Avīzēm” un Latviju Zviedrijas politikā pēc Otrā pasaules kara.

Pēc tam – pārējos desmitus!

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs