Staiceles pilsētas galva Jānis Bakmanis zinātnieku un jaunāko zinātnisko izdevumu sabiedrībā

Staiceles laiks, pašā pilsētas centrā. Vienmēr pareizs

Salacas trosu tilts. Drošs un leģendām apvīts

Salacas novada lībiešu mākslas un informācijas centra un muzeja "Pivālind" vadītājai un bibliotekārei Anitai Strokšai labu veiksmi vēl un jaunākās zināt-niskās monogrāfijas sniedz Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš

Ar svēteļa zīmi: gadsimtos, dabā un cilvēkos

Latvijas Zinātņu akadēmijas un Staiceles pilsētas domes kopsēdē

2001.gada 18. un 19. maijā Staicelē notika Latvijas Zinātņu akadēmijas un Staiceles pilsētas domes kopsēde "Staiceles novads un lībiešu kultūrvēstures jautājumi".

Jubilejas sēdē

Latvijas Zinātņu akadēmijas humanitāro zinātņu valsts nozīmes pētījumu programma "Letonika" ir cieši saistīta ar Latvijas novadu kultūrvēstures izzināšanu un mūsdienu problēmu risināšanu, un sēdes par pētījumiem "Letonikā" visbiežāk notikušas ārpus Rīgas - Cēsīs, Valmierā un Mūrmuižā, Daugavpilī, Aknīstē un Viesītē, Alūksnē un daudzās citās vietās. Šī bija jau 25. sēde, savā ziņā — jubilejas notikums. Un kā nozīmīgam notikumam sēdei bija gatavojušies gan mājinieki, gan rīdzinieki - valodnieki un literāti, etnogrāfi, ģeogrāfi un citu zinātnes nozaru kopēji. Par sēdes tematiku "Latvijas Vēstneša" 17.maija numurā jau informēja akadēmiķis Saulvedis Cimermanis.

Piektdien, 18.maijā, zinātnieki tikās ar jauno paaudzi. Staiceles pamatskolā notika saruna par dabas ritmiem un vērtībām, par Salacas lībiešu novada dižkokiem, alām un purviem kā lielām dabas bagātībām un par zinātnieku darbību Latvijas novados.

Sestdien, 19.maijā, sēde turpināja darbu Staiceles Kultūras namā, un tajā līdz ar zinātniekiem piedalījās daudzi vietējie kultūras cilvēki. Sarunu vadīja Zinātņu akadēmijas prezidents profesors Jānis Stradiņš, īpaši izceļot pašu staiceliešu devumu sava novada vēstures apzināšanā, vides kopšanā un kultūras dzīves bagātināšanā. ( akadēmiķa ievadrunu — skat. atsevišķi, zemāk un 4.lpp. ).

Pirms diviem gadiem

Zinātnieki Staicelē nebūt nav reti viesi, īpaši kopš 1999.gada pavasara, kad pilsētā svinīgi atklāja Salacas novada lībiešu kultūras un informācijas centru. Svētku programmā bija iekļauti zinātniskie lasījumi "Lībieši Vidzemē", kas sasaucās ar Zinātņu akadēmijas "Letonikas" programmu un iezīmēja jaunizveidotā centra kultūrizglītojošā darba virzienus. Akadēmiķa Saulveža Cimermaņa referāts ar plašo Salacas lībiešu novada kultūrvēsturisko panorāmu rosinājis staiceliešus apzināt novada pagātni, pētīt lībiskās iezīmes kultūrā un valodā, pierakstīt savu senču un laikabiedru dzīves stāstus. Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas "Lībiešu krasts" direktors Edgars Sīlis un Lībiešu kultūras centra vadītāja Gundega Blumberga izcēla zinātnieku un praktiķu kopdarba lielo nozīmi un atgādināja, ka latviešu pētnieku darbs iekļaujas starptautiskajā somugristikā un ceļ Latvijas zinātnes autoritāti. Un tieši te Saeimas deputāts Ilmārs Geige toreiz, pirms diviem gadiem, sabiedrību pirmoreiz iepazīstināja ar valsts ilgtermiņa mērķprogrammu "Lībieši Latvijā".

Muzejā "Pivālind"

Zem viena jumta ar Salacas novada lībiešu kultūras un informācijas centru atrodas novadpētniecības muzejs "Pivālind". Lībiešu valodā tas nozīmē "svētais putns". Mums visiem pazīstamais svētelis jeb stārķis ir arī Staiceles ģerbonī. Un katrs skolas bērns te var pastāstīt, ka vainīgs pie tā ir stārķēns, kas kādreiz astoņdesmitajos gados nav aizlidojis līdzi saviem cilts brāļiem uz siltajām zemēm un gadus desmit tepat Salacas krastos kopā ar staiceliešiem vadījis gan ziemas, gan vasaras. Tā Staicele kļuva par stārķu pilsētu un sāka raudzīties, kur vēl būtu kāda līdziniece. Izrādījās, ka stārķu pilsētas ir arī Baltkrievijā, Čehijā, Vācijā un citviet pasaulē. Šopavasar sešas no tām nodibināja Eiropas stārķu pilsētu organizāciju, par kuras centru kļuva Staicele. Te var apskatīt arī Eiropas (un varbūt pasaules) lielāko stārķi, kas košas puķu kompozīcijas veidolā uzziedināts Salacas krastā, un var arī iegādāties kādu krūzīti vai citu suvenīru "par stārķa tēmu". Un pilsētas augstākajā kalnā top Stārķu muzejs, kur būs gan pētnieciskā daļa ar "gandrīz dzīvu" purvu, gan skatu tornis ar brīnumainu skatu uz Salacu, gan laulību zāle un citas labas lietas. Pašu priekam un jo aktīvai tūristu pievilināšanai.

Diskusijā par programmu

"Lībieši Latvijā"

To ievadīja Saeimas deputāts Ilmārs Geige ( viņa runu — skat. atsevišķi, 4.lpp. ). Lai darbs būtu mērķtiecīgs, ir vajadzīgs ideju kolektors un pastāvīgs finansu avots, par kādu varētu kļūt "Lībieši Latvijā" fonds. Par to runāja Naturalizācijas pārvaldes speciāliste Aina Balaško, kas jau rosīgi darbojas šajā virzienā.

Savās atziņās dalījās Edgars Sīlis, kas kopš dibināšanas dienas ir "Lībiešu krasta" direktors un uzticams Staiceles novadpētnieku konsultants lībiešu lietās. "Lībiešu krasts" rīko lībiešu valodas kursus un bērnu vasaras nometnes, lai šī valoda skanētu tīri un nepazustu, tomēr valoda nav vienīgā tautas identitātes rādītāja: "Piekrītu uzskatam, ka tautas būtības, etniskās identitātes komponenti laika gaitā var mainīties. Atkarībā no vēsturiskajiem apstākļiem noteicošā loma var būt teritorijai, nodarbošanās veidam, reliģijai vai kaut kam citam vienojošam. Mainoties dzīves apstākļiem un videi, tauta vienas paaudzes laikā var pāriet uz citu valodu. Bet tas vēl nav gals! Ļoti svarīgi gan ir gādāt, lai tautai visas tās kultūras vērtības būtu pieejamas tai valodā, uz kuru tā pārgājusi. Tikai tā varēs tikt saglabātas un turpinātas kultūras tradīcijas, neiznīks tautas vēsturiskā atmiņa. Literatūrā esmu sastapis daudzus ierakstus, kas pareģo lībiešu drīzu izmiršanu. Senākais ieraksts ir kādus 500 gadus vecs. Es ceru, ka līdzīgi ieraksti parādīsies vēl vismaz 500 gadus."

Lībiešu kultūras centra vadītāja Gundega Blumberga dedzīgi atbalstīja domu par Lībiešu institūta dibināšanu, jo tikai pirmavotu izpēte un patiesa informācija var kliedēt dažādos izdomājumus un aplamības, ko baro tumsonība un nezināšana.

No pirmavotiem un tikai no pirmavotiem vielu saviem pētījumiem un zinātniskajiem referātiem allaž smeļas Saulvedis Cimermanis, Latvijas etnogrāfu skolotājs un lielākā autoritāte. Akadēmiķa pārdomas par senā Metsepoles novada lībiešu dzimtām, ko ar tādu interesi uzklausīja gan kolēģi, gan it sevišķi — paši staicelieši, pamatojas uz pirmreizējām, dziļi faktoloģiskām arhīvu studijām ( viņa referāts saīsināti — 4.lpp. ).

Pārdomās

par lībiešu valodu

Pazīstamā valodniece habilitētā filoloģijas doktore Elga Kagaine aicināja vērīgāk ieklausīties Salacas novadā skanošās latviešu valodas lībiskajās skaņās. Viņa atgādināja, ka Jāņa Endzelīna rediģētajos "Filologu Biedrības Rakstos" ir ietverti ap divdesmit Vidzemes lībisko izlokšņu apraksti no Alojas, Duntes, Lādes, Liepupes un citām šī dialekta izloksnēm. Lielu ieguldījumu ziemeļrietumu Vidzemes izlokšņu pētniecībā devusi izcilā valodniece Marta Rudzīte, daudzu vērtīgu grāmatu autore. Viņas mūža darbu turpina Latviešu valodas institūts. Tā lielākais pēdējo gadu publicējums ir Eduarda Ādamsona un Elgas Kagaines "Vainižu izloksnes vārdnīca" divos sējumos. Tas aptver Limbažu rajona Vainižu pagastā reģistrēto īpatnējo vārdu krājumu, kas savākts divdesmit gados. Eduards Ādamsons (1906-1996) pats bija šīs izloksnes runātājs, un viņa vecāki un vecvecāki bija dzimti Vainižu un Umurgas iedzīvotāji. Vērtīgā vārdnīca tika uzdāvināta arī Staiceles bibliotēkai, jo, kā uzsvēra autore, šādās vārdnīcās allaž atrodamas arī īpatnības, kas atspoguļojas apkārtējās izloksnēs, īpaši lībiskajās.

Apzināt sava novada kultūras un valodas bagātības staiceliešus mudināja filoloģijas doktore Brigita Bušmane: "Šajā novadā latviešu, igauņu un lībiešu sakari ir atstājuši visdziļākās pēdas arī valodā. To apliecina plašie vākumi Staiceles tuvākajā apkārtnē. Vispirms jāmin Ķeru, Valmieras un Vainižu izloksnes plašās kartotēkas. Katrā no tām ir vairāk nekā 60 tūkstoši vienību. Bagātas kartotēkas ir savāktas Svētciemā, Pālē, Mazsalacā, Vecatē. Lībiešu, igauņu un latviešu valodu sakaru pētījumiem valodnieki ir pievērsušies arī Ziemeļkurzemē. Lielākās ir Dundagas, Puzes un Popes izloksnes kartotēkas, kas aptver apmēram 30 tūkstošus vienību. Pētījumi kalpo gan valodniecisku jautājumu, gan tautu kultūras un ekonomisko sakaru izzināšanai. Ziemeļlatvijas izlokšņu īpatnības atspoguļojas arī Latviešu valodas dialektu atlantā, kura I daļa pie lasītājiem nonāca pirms diviem gadiem. Šī izdevuma lappusēs gūstams priekšstats par latviešu un igauņu kontaktiem un mijiedarbību."

Folkloras krātuvē

un pašu mājās

Folkloriste Elga Melne aicināja izmantot Latviešu folkloras krātuves materiālus sava novada iepazīšanā un vākt un iesūtīt jaunus. Kaut Ziemeļvidzeme folkloras ziņā netiek uzskatīta par īpaši bagātu novadu, tomēr nav tik bēdīgi. Piemēram, Rozēnu un Staiceles sešgadīgās skolas audzēkņi 1928. — 1939. gadā iesūtījuši krātuvei ap 4000 vienību. Un vērtīgākais šajā vākumā ir šīs puses nostāsti, teikas, vietvārdi un to izskaidrojumi.

Tāpat krātuvē esošie materiāli liecina, ka Staiceles novadā ir plaši svinēta Mārtiņdiena, iešana mārtiņbērnos, tātad maskošanās jau Mārtiņos. Vietējie to varbūt neapzinās, ka ar šo ieražu viņi atšķiras, ka tā ir izteikta tieši lībiskajos apgabalos, jo, piemēram, Latgalē tādu nav. Šī lībiešu un igauņu tradīcija ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Un, svinot šos svētkus, būtībā tiek apliecinātas mūsu lībiskās saknes. Folklora nav tikai vēstures daļa, tā rodas arī mūsdienās. Un, ja staicelieši grib attīstīt tūrismu, sava novada teikas un nostāsti jātur godā. Cik leģendu nav par Salacas trošu tiltu vien, un ļaudis tās labprāt klausās.

To, ka jaunie novadpētnieki jau itin daudz ko ir izpētījuši, liecināja Pāles vēstures skolotājas un muzeja vadītājas Rasmas Noriņas stāstījums: "Lībiešu saknes mūsos ir, un tās nemaz tālu nav jāmeklē, tās ir tepat! Lībiešu valoda esot izzudusi. Tomēr mēs to visapkārt dzirdam, jo tādā izloksnē, kā runā mūsu pusē, tā citur nerunā. Kad pirms trim gadiem mūsu novadpētniecības muzejs sāka darbu, vispirms ķērāmies pie māju vēstures izzināšanas, veidojām anketas, pierakstījām iedzīvotāju vārdus, tuvējās apkaimes vietvārdus un, protams, nostāstus.

Pateicoties Latviešu folkloras krātuves zinātniekiem Jānim Rozenbergam, Mārai Vīksnai un Elgai Melnei, skolēni piedalās ekspedīcijās un gūst iemaņas novadpētniecības darbā: mācās izsvērt un atrast vērtīgāko, uzklausīt un pierakstīt stāstīto.

Pamazām ir izveidojies arī vietvārdu fonds, kur droši vien ir ļoti daudz arī lībiskā.Vajadzētu tikai rast kontaktus ar lībiešu valodas zinātājiem, lai varētu šos vārdus izskaidrot. Nu, piemēram, Ķulla, Karra, Perci, Seppes, Jennas, Punči, Punčurs, Kanišas, Brēdiķi, Kānadzs, Kadagi, Mustanči. Nu tie taču ir lībiskie! Ar vienkāršākajiem jau esam tikuši galā. Mēs, piemēram, zinām, ka "muste" ir "velns". Bet mums ir "Mustanči". Arhīvu materiālos atradām liecības, ka šajā pusē Mustu māju saimniekiem vairākās paaudzēs bijis Ansis vārdā. Acīmredzot laika gaitā māju vārds saplūda ar saimnieka vārdu un iznāca Mustanči. Aizraujoša pētīšanas joma ir dzimtas koki. Esam sākuši tādu veidot Gusta Bisenieka dzimtai. Pagājušā gadā mūsu novadpētniecības nometnē bija šīs dzimtas atvase Kristīne Biseniece. Esam atraduši Krista Gīzes pēctečus. Un priecājos, ka akadēmiķim S.Cimermanim ir ziņas par šī atzara senāko posmu, jo jaunākais mums ir gandrīz vai rokā. Un nebija jau tas Gusts Bisenieks pēdējais lībietis. Ne reizi vien dzirdēts: "Nu, kad mans vectēvs jautrā prātā brauca no kroga mājās, viņš tādā svešā mēlē runāja.""

"LV" nozares redaktores Dace Bebre, Aina Rozeniece

Foto: Andris Kļaviņš