Valsts ilgtermiņa mērķprogrammas "Lībieši Latvijā" izstrādes darba grupas vadītājs, 7. Saeimas deputāts Ilmārs Geige:

Par mērķprogrammas stūrakmeni Lībiešu institūtu

Uzruna Latvijas Zinātņu akadēmijas un Staiceles pilsētas domes kopsēdē "Staiceles novads un lībiešu kultūrvēstures jautājumi" Staicelē 2001.gada 19.maijā

Pirms diviem gadiem šeit, Staicelē, piedalījos visiem lībiešiem nozīmīgā notikumā — lībiešu informācijas centra "Pivālind" atklāšanā. Tad tika prezentēta arī mērķprogramma "Lībieši Latvijā", kuras izstrāde tolaik tuvojās nobeigumam. Šo mērķprogrammu iecerējām kā pamatu Latvijas senās pamattautības — lībiešu — nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, valodas un kultūras attīstībai. Darba gaitā sapratām, ka topošā mērķprogramma galvenokārt ir vitāli nepieciešama Latvijas valstij un visiem tās iedzīvotājiem, kuru skaitā, protams, ietilpst arī paši lībieši. Vitāli nepieciešama tālab, ka no bagātīgās lībiešu kultūras augsnes ir izaudzis tas, ar ko šobrīd var lepoties Latvija, — tā ir Rīga, kuras astoņsimtgadi šogad svinam, tā ir Latvijas nacionālā simbolika, skanīgā latviešu valoda, kā arī pati neatkarīgas Latvijas valsts izveides ideja, kuras pirmsākumi meklējami lībiešu cīņās pret iebrucējiem.

Staicelei ir ceriņu, tikko pļautas zāles un spodrības smarža. Pēdējos trīs gadus mākslinieki te rīko savus tēlniecības plenērus, celdami godā Salacas krastos atrodamos dižos laukakmeņus. Tā pilsētas ainavā uz palikšanu ienākušas Andra Vārpas, Ģirta Burvja, Igora Dobičina un Gļeba Panteļejeva skulptūras "Pīrāgs", "Saites", "Saule" un vēl citas, katra ar savu raksturu un auru. Pilsētas saimniekam par katru ir savs stāsts. Visjautrākais skan tā : "Kad jaunieši nāk mājās no balles, viņi parasti nezina, kur savu neizdancoto spēku likt, un ķeras pie mūsu akmens Saulītes. Tā viņa ir vienmēr citādi pagriezusies, kā jau Saulei klājas."

Protams, lībieši un viņu ieguldījums Latvijas kultūrā nav pilnīgi aizmirsti. To nepieļautu arī paši lībieši un viņu aktīvie atbalstītāji (arī Staiceles novada ļaudis), kuri ar dažādiem pasākumiem (piemēram, Lībiešu svētkiem, kultūras dienām, konferencēm, grāmatām) laiku pa laikam atgādina par lībiešu esamību un viņu ietekmi uz Latvijas kultūru. Nozīmīgs notikums ir šī Zinātņu akadēmijas un Staiceles pilsētas domes sēde par Staiceles novadu un lībiešu kultūrvēstures jautājumiem, savukārt Latvijas vēstures muzejā Rīgā ir atvērta izstāde "Lībieši". Vasarā ieplānota Lībiešu diena Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un citi saistoši pasākumi. Protams, vajadzētu vēl vairāk, taču lielas lietas allaž sākas ar mazumiņu. Kā nesen izlasīju žurnāla "Klubs" kultūras notikumu apskatā, lai gan lībieši ir otra Latvijas pamattauta, uzrakstu lībiešu valodā vēl nav ne uz Latvijas naudas, ne uz Saeimas nama, kurā diendienā strādāju. Tomēr ticu, ka šis laiks varētu pienākt.

Tagad varētu uzskatīt, ka pamats lielajām lietām jau ir ielikts. 1999. gada 28. decembrī Ministru kabinetā tika akceptēta Valsts ilgtermiņa mērķprogramma "Lībieši Latvijā", vienlaikus pieņemot programmas rīcības plānu. Tas uzlika par pienākumu piecām ministrijām, izstrādājot valsts budžeta projektu 2001. gadam, paredzēt programmas finansējumu, galveno uzmanību pievēršot septiņām rīcības programmām — lībiešu kultūras mantojuma aizsardzība un izmantošana; lībiešu valoda; izglītība; zinātniskā pētniecība; kultūras procesi; sabiedriskās attiecības; "Lībiešu krasts". Tomēr neviena ministrija savos pieteikumos neiekļāva šo vitāli nepieciešamo finansējumu, tāpēc gandrīz uz gadu mērķprogramma iegūla ierēdņu rakstāmgaldos.

Tikai 2000. gada 8. septembrī ar Ministru kabineta rīkojumu tika izveidota programmas Vadības padome. To uzticēja vadīt Naturalizācijas pārvaldes priekšniecei Eiženijai Aldermanei. Sākotnēji cerēju, ka Vadības padome tiks uzskatīta par pietiekami nozīmīgu, lai programmas izpildē iesaistītās ministrijas deleģētu tās darbam valsts sekretāru vietniekus. Iznāca citādi, bet jāatzīst, ka ne jau vienmēr ieņemamais amats nosaka profesionalitāti un kompetenci. Vadības padome darbu ir sākusi aktīvi. Pašlaik apstiprināts Vadības padomes nolikums, ir izveidota sabiedriski konsultatīvā padome un sagatavoti priekšlikumi valsts budžeta finansējumam, kas nepieciešams mērķprogrammas "Lībieši Latvijā" aktualizētā rīcības plāna neatliekamo pasākumu īstenošanai 2002. gadā. Cerams, ka priekšlikumi tiks ņemti vērā un 2002. gadā tiks piešķirts pirmais finansējums programmas realizācijai, tā vismaz man solīja Ministru prezidents, apspriežot 2001. gada budžetu.

Jāpiezīmē, ka priekšlikumu sagatavošanas gaita lika aizdomāties par programmas realizācijas mehānismiem. Lai cik zinoši savās specialitātēs ir Vadības padomes locekļi, ar lībiešu kultūras mantojuma, tā saglabāšanas un iespējamās izmantošanas jautājumiem viņi līdz šim nav saskārušies. Patiesībā tas arī nav viņu uzdevums, jo šim nolūkam Vadības padomes nolikumā ir paredzēts pieaicināt sabiedriskos ekspertus. Diemžēl Vadības padomes izvēlētie eksperti, palīdzot aktualizēt rīcības plāna neatliekamos pasākumus, lielākoties ar aktualizējuši viņu pārstāvēto organizāciju un iestāžu pašreizējās vajadzības. Taču atcerēsimies, ka, lai gan namam jumts ir ļoti vajadzīgs, to liek tikai tad, kad jau uzbūvēts pats ēkas karkass.

Tāpēc visneatliekamākais šābrīža uzdevums ir uzbūvēt šo karkasu. Viens no mērķprogrammas īstenošanas stūrakmeņiem, varētu pat teikt, mugurkauls, ir Lībiešu institūts, kura veidošana ir paredzēta programmā "Lībieši Latvijā". Tieši šai institūcijai jākļūst par visas programmas lokomotīvi, jānodrošina tās konsekventa, pārdomāta, pamatota un mērķtiecīga izpilde. Nekavējoties jāizstrādā Lībiešu institūta un tā darbības koncepcija, turklāt ne diviem vai pieciem, bet, iespējams, pat nākamajiem trīsdesmit gadiem, izmantojot jau uzkrāto pieredzi un iestrādes. Es ticu, ka Vadības padome spēs jau šogad atrast finansējumu šī mērķa sasniegšanai. Šajā procesā ir svarīgi nepaļauties tikai uz lībiešu sabiedrības pārstāvju skatījumu, bet nodrošināt iespējami plašu neatkarīgo ekspertu — attiecīgo nozaru speciālistu — piesaisti. To saku tāpēc, ka daudzkārt ir dzirdēts, ka mērķprogramma būtu īstenojama lībiešiem pašiem, taču der atcerēties, ka pēc pēdējās tautas skaitīšanas Latvijā ir tikai 177 lībieši. No tiem ar programmas īstenošanu varētu nodarboties labi ja kāds desmits, bet ar konceptuālu, pārdomātu un ilgstošu realizāciju — iespējams — pat neviens. Turklāt lībiešu kā etnosa attīstība ir tikai viens no daudzajiem programmas mērķiem. Programma ir rakstīta Latvijai, tās īstenošana nesīs labumu Latvijai, un par tās īstenošanu ir atbildīga Latvija.