Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Saulvedis Cimermanis:

Par Svētciema lībiešiem 1795.—1850. gada ļaužu revīzijās

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas un Staiceles pilsētas domes kopsēdē "Staiceles novads un lībiešu kultūrvēstures jautājumi" Staicelē 2001.gada 19.maijā (saīsināts)

Pirmās ziņas par vārdos nosauktiem Svētciema lībiešiem un viņu apdzīvotām 16 sētām 1849. gadā publicēja Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Anderss Jūhans Šēgrēns, minot 22 cilvēkus, kuri kaut cik pilnīgi runāja lībiešu valodā vai vismaz to saprata. Septiņiem nosauktajiem viņš minēja arī sociālo stāvokli — "saimnieks", "saimniece", "saimnieces māte" un četriem — stāvokli ģimenē — "māte", "sieva". Tomēr šie skaitļi rada šaubas un, domājams, ir mazāki par patiesajiem, jo muižas īpašnieks barons Kārlis Fēgezaks uz tikšanos ar zinātnieku muižā saaicināja "tuvākajā apkārtnē dzīvojošos lībiešu vīriešus" un 22 lībiešu uzskaitījumā nosauktas tikai 6 sievietes, bet tieši sievietes, pēc Kurzemes lībiešu dotumiem, kā nesabiedriskāka tā laika ļaužu grupa ilgāk saglabāja savu valodu.

Šēgrēna publikācija ļauj izdarīt secinājumus, ka lībiešu pētīšana sākta pārāk vēlu, jo viņi jau daļēji izmiruši un daļa pārgājusi latviešos. Starp Svētciema lībiešiem ir bijuši tā laika sabiedriska darba veicēji, tas atbilst dokumentu sniegtajām ziņām arī par Kurzemes lībiešiem. Vecsalacas muižas sētās lībiešu vairs neesot, bet daži, kaut arī visai apšaubāmi lībieši, vēl varot būt Ainažos. Vēl esošie lībieši strauji izzūdot gan mirstot, gan pārejot latviešos, jo viņi dzīvojot latviešu vidē izkliedētās viensētās un nespējot uzturēt savas valodas lietošanu. Vēl ap 1830. gadu lībieši varējuši savā starpā un pat muižas klaušu darbos sarunāties savā valodā, bet 1846.gadā lībiešu valoda bija reti dzirdama. Visi lībieši brīvi runājot latviski, pat vēl brīvāk nekā lībiski, un visjaunākā paaudze vispār vairs nesaprot lībiešu valodu. Latvieši un Salacas draudzes vācu mācītāji izturoties nicinoši pret lībiešu valodu. Piemēram, Hakels, pēc nostāstiem, pirms 1830.gada no Salacgrīvas baznīcas kanceles aizliedzis sarunāties lībiski un mācīt bērniem lībiešu valodu. Akadēmiķis atkārto Igaunijas vācu mācītāja Jannaua ļaužu nostāstos sadzirdēto un 1828. gadā publicēto ziņu, ka kaut kad pēdējā gadu desmitā "260 agrāk kopā dzīvojuši Svētciema lībieši tikuši izdoti galvenokārt pie latviešu saimniekiem, lai viņu nesaprotamo valodu izspiestu ar latviešu valodas palīdzību." Būdama ilgstoši šķirta no radniecīgās igauņu valodas, lībiešu valoda pārņēmusi daudzas etniski svešās latviešu valodas iezīmes un zaudējusi daudz no savas kādreizējās tīrības un savdabības. Kur valoda atrodoties tādā sajaukšanās un lejusplīdes stāvoklī, tur vairs nevarot runāt par kādreizējā etnosa pastāvēšanu.

Šēgrēns ļoti īsi, dažkārt tikai nosaucot, aprakstīja svētciemiešu dzīvojamās rijas, pirtis ar vasaras virtuvēm, zemkopību, lopkopību, dravniecību, dārzkopību, zveju, jūrniecību, meža darbus, jūras mēslu vākšanu, apģērbus, slimības un to ārstēšanu. Nedaudz plašākas ziņas viņš sniedza par ļaužu tikumību. Viņa atzīmes par minētajām parādībām ir tikai tematiski pieturas punkti. Izsmeļošākās ziņas meklējamas arhīvu fondos, etnogrāfu ekspedīciju pierakstos un zīmējumos. Plašāk akadēmiķis aprakstīja svētciemiešu kāzas un bēres, pieminot arī dzemdības un kristības. Uzsvērti lībiešu centieni mācīties lasīt, kā arī lasīt latviešu valodā izdotas grāmatas. Kurzemes lībiešu grāmatu mīlestība dokumentos minēta jau 18. gadsimta 80. gados. Kā lībiešu māņticības piemineklis nedaudz aprakstīta Svētupes krastā pie Kuikuļu mājām esošā jau aizbirusī (varbūt aizbērtā?) upuru ala, kas dokumentos minēta jau 17. gadsimta pirmajā pusē.

Vispārinot 1795 —1850. gada sešu ļaužu revīziju dotumus, varam izdarīt secinājumus, kas liek apšaubīt dažus Šēgrēna pieņēmumus.

Akadēmiķa minēto lībiešu valodas zinātāju pārliecinošs vairākums bija senu un sazarotu svētciemiešu dzimtu locekļi, kuru saknes pagaidām zināmas līdz 1782. gada revīzijai. Pēc valodas zinātāju nāves Svētciema pagastā palika dzīvot viņu dēli, meitas, mazdēli un mazmeitas, kuri saglabāja vismaz atmiņas par lībiešu dzimtām.

Lībiešu ģimenes un to locekļi samērā bieži pagasta ietvaros mainīja savas darba un dzīves vietas, pārejot no vienas sētas uz citu vai arī no sētas uz muižu un atpakaļ. Diezgan parasta parādība bija lībiešu dzimtas locekļu aizprecēšanās vai citāda pāriešana uz tuvākos un tālākos kaimiņos esošajiem Ainažu, Ķirbižu, Pāles, Rozēnu, Vecmuižas, Vecsalacas un Viļķenes pagastiem. Tādēļ nav brīnums, ka tajos vēl mūsdienās mīt ļaudis, kas apzinās savu lībisko cilmi.

1823. — 1826. gadā Svētciema pagastā aiz pagaidām precīzi nezināmiem iemesliem notika plaša iedzīvotāju pārvietošanās no sētas un sētu, tas skāra arī lībiešu dzimtas. Domājams, ka tā ir jau minētā Jannaua uzrādītā pirms 1828. gada muižas īstenotā 260 lībiešu pārvietošana viņu asimilēšanas nolūkā, par kuru rakstīja arī Šēgrēns. Pagasta iedzīvotāju kopskaits liek apšaubīt tādas asmilēšanas iespēju: 1816. gadā tajā dzīvoja aptuveni 528 cilvēki, kuri izvietojās muižā un 34 lauku sētās. No šiem ļaudīm varbūtējais lībiešu skaits bija 260, tātad 49,24 procenti. 1826. gadā Svētciema muižā un 38 lauku sētās dzīvoja aptuveni 646 cilvēki, no kuriem minētais lībiešu skaits — 260 — sastādīja 40,24 procentus. Jāšaubās, vai ar šādām etnisko grupu proporcijām: 49, 24 pret 50,76 un 40,24 pret 59,76 iespējams runāt par straujas un mērķtiecīgas asimilēšanas mēģinājumu un nopietniem rezultātiem.

Akadēmiķis Šēgrēns svētciemiešu sētu nosaukumus, cilvēku vārdus un uzvārdus sniedza izkropļotā un pārveidotā vāciskā rakstībā, kas parasti neatbilda patiesajiem sētu nosaukumiem, cilvēku vārdiem un uzvārdiem.

Par Vidzemes lībiešiem dažādi autori bija rakstījuši arī pirms Šēgrēna. Viņu pamatdomai — lībieši gandrīz izzuduši un viņus pat grūti atšķirt no latviešiem — pievienojās arī Šēgrēns.

Svētciema lībiešu dzimtu saimniecisko darbību un citas dzīves jomas, kā arī likteņus pēc 1850. gada vispusīgi atspoguļo 20 apjomīgas Svētciema pagasta tiesas protokolu grāmatas, arī citi muižas un pagasta dokumenti, tajā skaitā 1897. gada pirmās vispārējās tautas skaitīšanas uzskaites anketas. To analīzes rezultātus publicēsim 2002. gadā sagatavojamajā grāmatā "Lībieši un viņu kultūra Latvijā."

Grāmatā "Labrīt, Staicele!" ieskatās LZA ģenerālsekretārs Raimonds Valters un LZA goda loceklis, laikraksta "Latvijas Vēstnesis" galvenais redaktors Oskars Gerts			"Pivālind" viesu grāmatā savu novēlējumu ieraksta ZA goda loceklis Tenu Karma, kuru patiesi iepriecina Staiceles bērnu interese par lībiešu valodu	Mēnešraksta "Līvli" redaktorei, Lielirbes lībietei Baibai Šuvcānei allaž ir ko pajautāt "Letonikas" senioram akadēmiķim Saulvedim Cimermanim			Akadēmijas goda doktori literatūras un kultūras vēsturnieks Ojārs Zanders (pa kreisi) un ķīmiķis, remantadīna un citu zāļu radītājs Jānis Polis (priekšā)