Ministru kabineta rīkojums Nr.674

Rīgā 2010.gada 17.novembrī (prot. Nr.62 1.§)

Par Koncepciju par sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā

1. Atbalstīt Koncepcijas par sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā (turpmāk – koncepcija) kopsavilkumā ietverto risinājuma 3.variantu, tai skaitā 1.punkta "a" apakšpunktu.

2. Noteikt Labklājības ministriju par atbildīgo institūciju koncepcijas īstenošanā.

3. Labklājības ministrijai sagatavot un labklājības ministram iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā:

3.1. līdz 2010.gada 23.novembrim – likumprojektus "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"", "Grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu"" un "Grozījumi likumā "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām"";

3.2. līdz 2011.gada 1.martam – likumprojektus "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" un "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"".

4. Finanšu ministrijai sagatavot un finanšu ministram līdz 2010.gada 23.novembrim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā likumprojektu "Grozījumi Likumā par budžetu un finanšu vadību".

5. Jautājumu par vecāku pabalsta izmaksas avota pārstrukturizēšanu no valsts sociālās apdrošināšanas budžeta uz valsts pamatbudžetu atkārtoti izskatīt, sagatavojot valsts budžeta likumprojektu 2011.gadam.

Ministru prezidents,
reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs V.Dombrovskis

Labklājības ministre I.Jurševska

(Ministru kabineta
2010.gada 17.novembra
rīkojums Nr.674)

Koncepcijas par sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā kopsavilkums

1. Esošās situācijas raksturojums

Latvijā, tāpat kā citās ES dalībvalstīs, sociālā politika ir nesaraujami saistīta ar valsts demogrāfisko un ekonomisko attīstību. Ekonomiskā krīze un sabiedrības novecošanās ir nopietns risks valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitātei ne tikai pašlaik, bet arī turpmākajos gados. Būtiski pieaugot vecu cilvēku īpatsvaram, palielināsies demogrāfiskā slodze, 2060.gadā iedzīvotāju īpatsvaram virs darbspējīgā vecuma sasniedzot jau 32,2 %, savukārt darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaitam samazinoties līdz 54 % (sk. 1.attēlu).

1.attēls

Paaugstinoties valsts ekonomiskās izaugsmes tempiem, ko veicināja arī iestāšanās ES un investīciju ieplūdums valstī, palielinoties iedzīvotāju līdzdalībai reģistrētajā darba tirgū, kā arī pieaugot darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaitam, jo darba tirgū ienāca astoņdesmitajos gados dzimušie, kad bija labvēlīga demogrāfiskā situācija, no 2002.gada budžetā pamazām veidojās pārpalikums, un 2008.gada beigās tas sasniedza – 951,1 milj. latu. Pozitīva budžeta bilance bija pamats lēmumu pieņemšanai par papildu izdevumu finansēšanu esošās sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes ietvaros – piemaksas pie vecuma un invaliditātes pensijām, vecāku pabalsts un papildus četras darbnespējas dienas, tādējādi izjaucot sociālās apdrošināšanas budžeta līdzsvaru un apdraudot tā ilgtspēju.

Savukārt 2009.gadā, strauji pasliktinoties valsts ekonomiskajai situācijai, pieaugot bezdarbam un samazinoties iedzīvotāju darba ienākumiem, samazinājās arī ieņēmumi speciālajā budžetā, kā rezultātā 2009.gadā ieņēmumi nesedza budžeta izdevumus. Negatīva budžeta bilance ir prognozējama arī turpmākajos gados (sk. 2.attēlu).

2.attēls

2. Iespējamās sekas, ja problēma netiks risināta

Ekonomiskajai krīzei turpinoties, speciālā budžeta uzkrātā finanšu rezerve samazinās: uz 2009.gada 1.janvāri – 951,1 milj. latu, uz 2010.gada 1.janvāri – 737,8 milj. latu, uz 2010.gada 31.oktobri – 437,9 milj. latu. 2010.gada beigās ir gaidāms finanšu rezerves samazinājums līdz 409,8 milj. latu (sk. 3.attēlu). Negatīva speciālā budžeta bilance ir prognozējama arī turpmākajos gados, līdz ar to pilnībā izmantojot iepriekšējo gadu finanšu uzkrājumu (sk. 3.attēlu).

3.attēls

3. Risinājumi

Lai gan pagājuši tikai 14 gadi kopš pirmās reformas uzsākšanas, Latvija atkal ir izvēles priekšā – kā turpmāk (no 2012.gada) nelielam skaitam nodarbināto nodrošināt pensiju izmaksu lielam pensionāru skaitam. Radikālas reformas sociālās apdrošināšanas jomā nav nepieciešamas un pamatprincipi nav jāmaina, bet ir nepieciešamas nopietnas korekcijas gan pašreizējās situācijas uzlabošanai, gan finanšu ilgtspējas nodrošināšanai.

1.variants – nemainīt esošo sociālās apdrošināšanas sistēmu.

Ja netiek veikti nekādi pasākumi, lai nodrošinātu speciālā budžeta stabilitāti ilgtermiņā, tad, sākot ar 2011.gadu, speciālajam budžetam tiek prognozēts ievērojams izdevumu pārsniegums pār ieņēmumiem (sk. 4.attēlu).

4.attēls

2.variants – paaugstināt sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi.

Ja netiek pārskatīti speciālā budžeta izdevumi, lai nodrošinātu speciālā budžeta stabilitāti, 2011.gadā iemaksu likmi būtu nepieciešams paaugstināt līdz aptuveni 45,5 % (pašreizējo 33,09 % vietā), tādējādi uzliekot vēl lielāku nodokļu slogu strādājošajiem (sk. 5.attēlu).

5.attēls

3.variants – sociālās apdrošināšanas sistēmas izdevumu pārstrukturizēšana.

1. Pensionēšanās vecuma paaugstināšana:

a) no 2016.gada līdz 2021.gadam pakāpeniski paaugstinot pensionēšanās vecumu par pusgadu un 2021.gadā sasniedzot 65 gadus;

b) no 2016.gada līdz 2026.gadam pakāpeniski paaugstinot pensionēšanās vecumu par trim mēnešiem un 2026.gadā sasniedzot 65 gadus.

Ātrāka pensionēšanās vecuma paaugstināšana (no 2011.gada) un priekšlaicīgās pensionēšanās iespējas pārtraukšana nav pieļaujama šādu apstākļu dēļ:

· iedzīvotājiem, kuri dzimuši 1949.–1950.gadā (59–60 gadus veciem), pēc pašreizējās likumdošanas ir tiesības priekšlaicīgi pensionēties 2009.–2010.gadā vai 62 gadu vecumā 2011.–2012.gadā. Ar 2011.gadu atceļot priekšlaicīgo pensionēšanos un paaugstinot pensionēšanās vecumu, šiem cilvēkiem tiesības pensionēties būs tikai 2014.–2015.gadā, t.i., trīs gadus vēlāk. Ekonomiskā krīze, bezdarbs, neziņa par nākotni, straujās izmaiņas pensiju jomā varētu radīt šajos cilvēkos paniku un izraisīt masveida priekšlaicīgu pensionēšanos. Tādējādi pieaugs vecuma pensionāru skaits un speciālā budžeta izdevumi;

· iedzīvotājiem, kuri dzimuši 1951.gadā (58 gadus veciem), pēc pašreizējās likumdošanas ir tiesības priekšlaicīgi pensionēties 2011.gadā vai 62 gadu vecumā 2013.gadā. Ar 2011.gadu atceļot priekšlaicīgo pensionēšanos un paaugstinot pensionēšanās vecumu, šiem cilvēkiem tiesības pensionēties priekšlaicīgi vairs nebūs, viņi varēs pensionēties tikai 2016.gadā. Tādējādi 1951.gadā dzimušie tiktu nesamērīgi aizskarti dubultā (diskriminēti) – viņiem atņemtas tiesības gan priekšlaicīgi pensionēties, gan doties pensijā no 62 gadu vecuma;

· strauja pensionēšanās vecuma paaugstināšana ekonomiskās krīzes apstākļos veicinās strauju invaliditātes pensionāru skaita pieaugumu. Jau tagad jaunpiešķirto invaliditātes pensiju skaits 2009.gadā, salīdzinot ar 2008.gadu, ir pieaudzis par 16,6 %, bet, salīdzinot ar 2007.gadu, – par 57,7 %. Tiks veicināts arī bezdarbnieku pabalsta saņēmēju un slimības pabalsta skaita, kā arī vidējā slimības ilguma pieaugums; 

· pieaugs sociālās palīdzības sistēmas noslodze un izdevumi.

2. Izdienas pensiju vecuma paaugstināšana.

Kopš 1998.gada izdienas pensiju saņēmēju loks ir pakāpeniski paplašinājies un papildus no speciālā budžeta izmaksājamajām izdienas pensijām no valsts pamatbudžeta piešķir un izmaksā izdienas pensijas militārpersonām, Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm, prokuroriem, Satversmes aizsardzības biroja amatpersonām, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonām, valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka māksliniekiem, diplomātiem, tiesnešiem un Informācijas analīzes dienesta amatpersonām. Minēto izdienas pensiju saņēmēju pensionēšanās vecums ir zems, t.i., no 38 līdz 55 gadiem (izņemot tiesnešus).

3. No 2011.gada pārstrukturizēt ar sociālajām iemaksām nesegto pakalpojumu (pasākumi, kas tika ieviesti esošās sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes ietvaros) – piemaksu pie vecuma un invaliditātes pensijām un vecāku pabalstu – izmaksas avotu uz pamatbudžetu.

Pozitīva sociālās apdrošināšanas budžeta bilance (no 2002.gada līdz 2008.gadam) bija pamats lēmumu pieņemšanai par papildu izdevumu finansējumu esošās iemaksu likmes ietvaros (33,09 %) – piemaksas pie vecuma pensijas (no 2006.gada) un invaliditātes pensijas (no 2009.gada), vecāku pabalsts (no 2008.gada) un papildus četras darbnespējas dienas (no 2009.gada), tādējādi izjaucot speciālā budžeta līdzsvaru un apdraudot tā ilgtspēju. Piemēram, pēc Labklājības ministrijas 2007.gada sākumā veiktajiem aprēķiniem, izmaksājot vecāku pabalstus sociāli apdrošinātām personām no speciālā budžeta, sociālo iemaksu likme būtu jāpaaugstina par 1,3 %. Ietaupījums 2011.gadā – 203,8 milj. latu, 2012.gadā – 199,1 milj. latu, 2013.gadā – 199,1 milj. latu.

4. Ar 2012.gada 1.janvāri pārtraukt piemaksas pie jaunpiešķirtajām vecuma un invaliditātes pensijām. 

Piemaksu sākotnējais mērķis bija palīdzēt tiem pensionāriem, kas pensionējās līdz 1996.gadam vai reformas pirmajos gados, kuriem bija liels darba stāžs un zemas pensijas. No 2006.gada līdz 2010.gadam piemaksu saņēmēju loks tika nepārtraukti paplašināts, un šobrīd piemaksas saņem visi vecuma un invaliditātes pensijas saņēmēji. Šim nolūkam 2010.gadā nepieciešami 143 milj. latu. Tā kā 2012.gadā pensionēsies tie, kas jaunajā sistēmā būs pelnījuši pensijas 15 gadu, ierosināts pārtraukt šo piemaksu piešķiršanu. Ietaupījums 2012.gadā – 2,6 milj. latu, 2013.gadā – 7,2 milj. latu.

5. Apdrošināšanas stāža paaugstināšana.

Ar 2016.gadu palielināt minimālo apdrošināšanas stāžu līdz 15 gadiem (vienlaikus ar pensionēšanās vecuma paaugstināšanu), nosakot tiesības uz valsts garantēto (minimālo) pensijas apmēru, ja apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 20 gadiem (sākot ar 2021.gadu).

Šobrīd kvalifikācijas periods tiesību noteikšanai uz valsts vecuma pensiju nav liels – 10 gadu, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem ES.

6. Ar 2011.gadu pāriet uz pensiju kapitāla uzskaiti un uzkrāšanu, ņemot vērā faktiski veiktās iemaksas gan 1., gan 2.pensiju līmenī.

Saskaņā ar Satversmes tiesas spriedumu sociālās apdrošināšanas pakalpojumi tiek piešķirti arī tad, ja darba devējs nav samaksājis sociālās iemaksas (Valsts ieņēmumu dienesta (VID) kā nodokļu administrācijas pienākums ir veikt šo parādu piedziņu). Attiecībā uz īstermiņa pabalstiem atbilstoši Satversmes tiesas spriedumam nav iespējams atgriezties pie faktiski veiktajām iemaksām, taču attiecībā uz ilgtermiņa ieguldījumu – pensijām – šo sistēmu nepieciešams pārskatīt, jo sevišķi attiecībā uz 2.līmeņa ieguldījumiem, kur līdzekļu pārvaldītājiem tiek pārskaitīta reāla nauda, t.i., ja saglabā deklarēšanas principu, tiek samazināti ieņēmumi esošo izdevumu segšanai. Ietaupījums 2011.gadā – 8,4 milj. latu, 2012.gadā – 18,3 milj. latu, 2013.gadā – 21,4 milj. latu.

7. Iesaldēt pensiju indeksāciju uz noteiktu laiku.

2009.–2010.gadā pensiju indeksācija ir iesaldēta, taču, sākot ar 2011.gadu, paredzēta pensiju indeksācija ar patēriņa cenu indeksu. Finanšu ministrija prognozē inflācijas pieaugumu 2012.–2013.gadā. Ja pensiju indeksācija nenotiek, tad ietaupījums 2011.gadā – 1,3 milj. latu, 2012.gadā – 9,0 milj. latu, 2013.gadā – 26,6 milj. latu.

8. No 2012.gada atteikties no atvieglotajām jaunpiešķirtajām pensijām.

Latvijā ir augsts to vecuma pensionāru īpatsvars (3,5 % – 2009.gadā), kuri pensionējušies ar atvieglotiem noteikumiem (personas, kuras strādājušas sevišķi kaitīgos un sevišķi smagos darba apstākļos vai kaitīgos un smagos darba apstākļos). Šā likuma norma tika saglabāta no iepriekšējās likumdošanas kā pārejas perioda norma, darba stāžs tiek uzskaitīts tikai līdz 1996.gadam. Jaunā pensiju sistēma 2012.gadā būs darbojusies un darba stāžs saskaņā ar minēto normu netiks uzskaitīts jau 15 gadu. Pašreizējā likumdošana nodrošina sociālo aizsardzību personai, kura zaudējusi darbspējas, strādājot smagos un kaitīgos darba apstākļos (apdrošināšanas atlīdzība). Ietaupījums 2012.gadā – 1,2 milj. latu.

9. Viena speciālā budžeta deficīta finansēšanai izmantot aizņēmumu no cita speciālā budžeta brīvo līdzekļu atlikuma.

10. No 2013.gada turpināt maternitātes un paternitātes pabalstu piešķirt 80 % apmērā no individuālās iemaksu algas (ietaupījums – 4,3 milj. latu).

Speciālā budžeta ilgtermiņa stabilitātes novērtēšanai tiek izmantots Labklājības ministrijas rīcībā esošais aprēķina modelis, kas 1995.gadā tika izstrādāts sadarbībā ar Pasaules Bankas ekspertiem. Ilgtermiņa aprēķinu bāzes scenārijam izmantotas Finanšu ministrijas makroekonomiskās prognozes (10.06.2010.) līdz 2012.gadam, EUROSTAT demogrāfiskie pieņēmumi un Labklājības ministrijas pieņēmumi līdz 2060.gadam, kas saskaņoti ar Latvijas demogrāfiem un ekonomistiem. Veicot minētos pasākumus, ar 2026.gadu tiks atgūta speciālā budžeta finansiālā stabilitāte (sk. 6.attēlu).

6.attēls

Sociālās apdrošināšanas sistēmas finansiālais stāvoklis un nākotnē sagaidāmie riski ir izvērtēti, arī ņemot vērā dažādus demogrāfiskos un makroekonomiskos scenārijus, – optimistisko scenāriju (augsts algas pieaugums, zems "ēnu" ekonomikas līmenis, augsta dzimstība un imigrācija), kā arī pesimistisko scenāriju (zems algas pieaugums, augsts "ēnu" ekonomikas līmenis, zema dzimstība, augsta emigrācija) (sk. 7.attēlu).

7.attēls

Labklājības ministre I.Jurševska