Par Civilprocesa likuma
396.panta pirmās daļas vārdu „vai ķīlas ņēmējs, kuram ir tiesības
pārdot ķīlu par brīvu cenu”, 396.panta otrās daļas vārdu „bet, ja
pieteikumu iesniedzis ķīlas ņēmējs, – arī ķīlas līguma noraksts,
pierādījumi par parādnieka brīdinājumu, ja vien no paša akta vai
likuma neizriet, ka šāds brīdinājums nav nepieciešams”, 397.panta
pirmās daļas vārdu „nepaziņojot par to pieteicējam un
parādniekam” un 397.panta otrās daļas 1.punkta vārdu „vai ķīlas
ņēmēja parādniekam un ķīlas ņēmējam ir tiesības nekustamo īpašumu
pārdot par brīvu cenu” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
92.pantam
Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums
Latvijas Republikas vārdā
Rīgā 2010.gada 24.novembrī
lietā Nr.2010-08-01
Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas
sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis,
Aija Branta, Kristīne Krūma, Vineta Muižniece un Viktors
Skudra,
pēc Genādija Gončarova un Ināras Sīles, Svetlanas Tropikas un
Induļa Brodiņa (turpmāk – Pieteikumu iesniedzēji)
konstitucionālajām sūdzībām,
ar tiesas sēdes sekretāri Līvu Rozentāli,
piedaloties Indulim Brodiņam un Pieteikumu iesniedzēju
pārstāvei Baibai Didrihsonei, un
institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, – Saeimas –
pārstāvim Gunāram Kusiņam,
pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu,
Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās
daļas 11. punktu un 19.2 pantu,
Rīgā 2010. gada 19. oktobrī un 26. oktobrī atklātā tiesas sēdē
izskatīja lietu
„Par Civilprocesa likuma 396. panta pirmās daļas vārdu „vai
ķīlas ņēmējs, kuram ir tiesības pārdot ķīlu par brīvu cenu”, 396.
panta otrās daļas vārdu „bet, ja pieteikumu iesniedzis ķīlas
ņēmējs, – arī ķīlas līguma noraksts, pierādījumi par parādnieka
brīdinājumu, ja vien no paša akta vai likuma neizriet, ka šāds
brīdinājums nav nepieciešams”, 397. panta pirmās daļas vārdu
„nepaziņojot par to pieteicējam un parādniekam” un 397. panta
otrās daļas 1. punkta vārdu „vai ķīlas ņēmēja parādniekam un
ķīlas ņēmējam ir tiesības nekustamo īpašumu pārdot par brīvu
cenu” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.
pantam”.
Konstatējošā
daļa
1. Civilprocesa likuma 49. nodaļa regulē nekustamā
īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā. Atbilstoši
Civilprocesa likuma 396. panta pirmajai daļai pieteikumu par
nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā var
iesniegt īpašnieks vai ķīlas ņēmējs, kuram ir tiesības pārdot
ķīlu par brīvu cenu.
Civilprocesa likuma 396. panta otrā daļa noteic, ka
pieteikumam par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē
tiesas ceļā pievienojami pārdošanas nosacījumi un apliecināta
izdruka no attiecīgā zemesgrāmatas nodalījuma, kurā norādīti
spēkā esošie ieraksti un atzīmes, bet, ja pieteikumu iesniedzis
ķīlas ņēmējs, — arī ķīlas līguma noraksts, pierādījumi par
parādnieka brīdinājumu, ja vien no paša akta vai likuma neizriet,
ka šāds brīdinājums nav nepieciešams.
Civilprocesa likuma 397. panta pirmā daļa paredz, ka
pieteikumu par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē
izskata tiesnesis vienpersoniski uz iesniegtā pieteikuma un tam
pievienoto dokumentu pamata septiņu dienu laikā no pieteikuma
iesniegšanas dienas, nepaziņojot par to pieteicējam un
parādniekam.
Savukārt Civilprocesa likuma 397. panta otrās daļas 1. punkts
noteic, ka tiesnesis pieņem lēmumu atļaut pārdošanu izsolē,
pārliecinājies, ka nekustamais īpašums pieder pieteikuma
iesniedzējam vai ķīlas ņēmēja parādniekam un ķīlas ņēmējam ir
tiesības nekustamo īpašumu pārdot par brīvu cenu.
Lietā ir apstrīdēta Civilprocesa likuma 396. panta pirmās
daļas vārdu „vai ķīlas ņēmējs, kuram ir tiesības pārdot ķīlu par
brīvu cenu”, 396. panta otrās daļas vārdu „bet, ja pieteikumu
iesniedzis ķīlas ņēmējs, – arī ķīlas līguma noraksts, pierādījumi
par parādnieka brīdinājumu, ja vien no paša akta vai likuma
neizriet, ka šāds brīdinājums nav nepieciešams”, 397. panta
pirmās daļas vārdu „nepaziņojot par to pieteicējam un
parādniekam” un 397. panta otrās daļas 1. punkta vārdu „vai ķīlas
ņēmēja parādniekam un ķīlas ņēmējam ir tiesības nekustamo īpašumu
pārdot par brīvu cenu” (turpmāk – apstrīdētās normas) atbilstība
Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92.
pantam.
2. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās
normas, ciktāl tās attiecas uz ķīlas ņēmēja tiesībām iesniegt
pieteikumu par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē,
neatbilst Satversmes 92. pantam, jo tās parādniekam šajā procesā
nepiešķirot nekādas procesuālas garantijas. Tās neparedzot
pienākumu parādnieku brīdināt, nedodot parādniekam tiesības būt
informētam par pieteikumu, liedzot tiesības iesniegt pierādījumus
un paskaidrojumus, ietekmēt nekustamā īpašuma izsoles sākumcenas
noteikšanu un pārsūdzēt pieņemto lēmumu vai citādi ietekmēt tā
izpildi.
Vēl neesot iestājies ķīlas līgumā noteiktais un zemesgrāmatā
ierakstītais Pieteikumu iesniedzēju saistību izpildes termiņš, un
Civilprocesa likuma normas ļaujot tiesai izvērtēt, vai ir
iestājušies nosacījumi, kuru dēļ saistības ir izpildāmas pirms
publiskajā reģistrā norādītā datuma. Tomēr tiesas lēmums
nebalstoties uz informāciju, kas pieejama publiskajos reģistros
un to ierakstus pamatojošajos dokumentos. Tiesas izvērtējums par
to nosacījumu iestāšanos, kas ķīlas ņēmējam rada tiesības pārdot
nekustamo īpašumu labprātīgā izsolē, pamatojoties vienīgi uz
ķīlas ņēmēja vienpusējiem apgalvojumiem, piemēram, par kredīta
pamatsummas un procentu atmaksas grafiku un to, ka šis grafiks
nav ievērots. Parādniekam netiekot dota iespēja izteikt savus
iebildumus un iesniegt pierādījumus, piemēram, par to, ka kredīta
atmaksa ir veikta, ievērojot kredīta atmaksas termiņu. Tādējādi
šo nosacījumu iestāšanās pierādīšanas kārtība esot pretrunā ar
civilprocesuālās tiesvedības principiem, proti, pušu līdztiesības
un sacīkstes principu.
Lai padarītu tiesas procesu efektīvāku, valsts esot tiesīga
noteikt procesuālus ierobežojumus, tomēr tiem vajagot būt
samērīgiem un sasniegt leģitīmo mērķi. Ja ierobežojumi ir
paredzēti, bet, pēc puses domām, šādā procesā nav pieņemts
taisnīgs nolēmums, esot nepieciešama noteikta kārtība, kādā
aizskartās tiesības var tikt aizstāvētas. Pašlaik gadījumos, kad
apstrīdētās normas tiek piemērotas pirms līgumā noteiktā saistību
izpildes termiņa, tās radot nesamērīgu ierobežojumu, jo netiekot
pienācīgi pierādīta to nosacījumu iestāšanās, kuru dēļ ir
piešķirtas tiesības pārdot nekustamo īpašumu labprātīgā izsolē.
Šis ierobežojums varot radīt ievērojamu kaitējumu ķīlas devējam –
viņš varot nepamatoti zaudēt savu īpašumu procesā, kurā viņam nav
bijis nekādu procesuālo tiesību. Turklāt Civilprocesa likuma 396.
panta otrā daļa pieļaujot to, ka parādnieks netiek brīdināts par
pieteikuma iesniegšanu.
Vienlaikus Civilprocesa likuma 49. nodaļa neparedzot iespēju
celt apvērsuma prasību, kā to paredz Civilprocesa likuma 406.
pants attiecībā uz lēmumiem par saistību bezstrīdus piespiedu
izpildīšanu. Pieteikumu iesniedzējiem netiekot garantētas
tiesības nedz iesniegt apelācijas sūdzību vai blakus sūdzību,
nedz arī izteikt iebildumus pret ķīlas ņēmēja pieteikumu.
Pieteikumu iesniedzēji uzsver, ka Civillikumā regulētā ķīlas
tiesība varot kreditoram radīt vienīgi tiesību apmierināt savu
prasījumu no ķīlas priekšmeta pārdošanas rezultātā iegūtajiem
līdzekļiem. Turpretim apstrīdētās normas papildus tam radot arī
ķīlas ņēmēja tiesības realizēt ķīlas priekšmetu pirms saistību
izpildes termiņa iestāšanās, neraugoties uz to, ka nav pierādīti
apstākļi, kādos ir pieļaujama saistību pirmstermiņa piedziņa.
Ķīlas ņēmēja pieteikums par nekustamā īpašuma labprātīgu
pārdošanu izsolē varot tikt iesniegts kredītņēmēja kļūdas vai
iekšējās komunikācijas trūkuma rezultātā. Šādu situāciju būtu
iespējams novērst, ja parādniekam tiktu dota iespēja izteikt savu
viedokli par iesniegto pieteikumu.
Civillikuma 1657. pants paredzot parādniekam tiesības lūgt
viņu atbrīvot no nelabvēlīgām nokavējuma sekām gadījumos, kad
viņu nevar vainot ne uzmanības trūkumā, ne vispār vieglprātībā
vai nolaidībā vai kad izpildīšana nav notikusi nepārvaramas varas
dēļ. Apstrīdētās normas nedodot parādniekam iespēju izmantot
tiesības izteikt tiesai lūgumu atsvabināt viņu no nelabvēlīgām
nokavējuma sekām.
Parādnieka tiesības aizskarot arī tas, ka atbilstoši
Civilprocesa likuma 398. panta 1. punktam nekustamais īpašums
aprakstāms un novērtējams tikai tajā gadījumā, ja to lūdz
persona, uz kuras pieteikuma pamata notiek pārdošana. Tādējādi
ķīlas ņēmējs varot noteikt neadekvāti zemu izsoles sākumcenu, bet
parādniekam neesot iespējas to ietekmēt.
Tādēļ apstrīdētās normas neatbilstot demokrātiskas valsts
pamatprincipiem, pārkāpjot cilvēka pamattiesības uz lietas
taisnīgu izskatīšanu tiesā, kā arī apdraudot cilvēka
pamattiesības uz īpašumu un atsevišķos gadījumos – uz
dzīvesvietu.
Tiesas sēdē Pieteikumu iesniedzēji precizēja, ka apstrīdētās
normas tiesības uz taisnīgu tiesu aizskarot ar to ka, pirmkārt,
parādniekam netiek paziņots par ķīlas ņēmēja iesniegto pieteikumu
par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā.
Otrkārt, parādniekam attiecībā uz minēto ķīlas ņēmēja pieteikumu
neesot iespējas iesniegt tiesai pierādījumus vai iebildumus, kā
arī piedalīties tiesas sēdē, sniegt mutvārdu vai rakstveida
paskaidrojumus un iebildumus. Treškārt, tiesas pieņemto lēmumu
nevarot pārsūdzēt apelācijas un kasācijas kārtībā, iesniedzot
blakus sūdzību vai ceļot apvērsuma prasību.
Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētās normas
nesasniedzot leģitīmo mērķi, jo nenodrošinot lietu ātru un
efektīvu izskatīšanu, bet gan pārkāpjot procesuālās ekonomijas
principu, tāpēc ka strīdus gadījumā tiek uzsākta jauna
tiesvedība.
Apstrīdēto normu mērķi esot iespējams sasniegt arī ar personas
tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Pirmkārt, varot
paredzēt iespēju parādniekam paust savu viedokli pirms lēmuma
pieņemšanas. Otrkārt, parādniekam varot piešķirt tiesības
iesniegt blakus sūdzību par tiesneša pieņemto lēmumu. Treškārt,
varot paredzēt institūtu, kas, līdzīgi Civilprocesa likuma 406.
pantā noteiktajam, ļautu iesniegt apvērsuma prasību.
3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, –
Saeima – nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim un
uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. pantam.
Šajā pantā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu
nedrīkstot izmantot kā instrumentu tiesas procesa novilcināšanai.
Atteikšanās no efektīvai civiltiesiskai apgrozībai tik ļoti
raksturīgajām parāda piedziņas procesa paātrinātajām formām
novilcinātu laiku un nepamatoti aizskartu kreditora
intereses.
Apstrīdēto normu leģitīmais mērķis esot kalpot civiltiesiskās
apgrozības interesēm, proti, ļaut pusēm pašām vienoties par šo
normu piemērošanu efektīvākas mantisko jautājumu risināšanas
labad. Tas atbilstot Satversmes 116. pantā ietvertajiem
leģitīmajiem mērķiem – citu personu tiesību aizsardzība un
sabiedrības labklājība.
Atbilstoši Civillikumam ķīlas tiesības mērķis esot aizsargāt
kreditoru. Viena no būtiskākajām ķīlas tiesības sastāvdaļām esot
kreditora tiesības pārdot ieķīlāto lietu. Ja kreditoram tiktu
liegta iespēja noteiktos gadījumos gūt apmierinājumu no ķīlas
tiesību priekšmeta, tad ķīlas institūta mērķis netiktu sasniegts
un zustu ķīlas tiesības jēga.
Nodibinot ķīlas tiesību ar līgumu, kreditors un ķīlas devējs
varot vienoties par īpašiem ieķīlātās lietas pārdošanas
noteikumiem gadījumos, kad ķīlas devējs nav noteiktajā laikā
apmierinājis kreditoru. Ķīlas devējs varot pielīgt kreditoram
tiesību pārdot ķīlu par brīvu cenu, un attiecībā uz nekustamu
lietu pārdošanu izteikums „pārdot ķīlu par brīvu cenu” esot
izsenis tulkots kā brīvprātīga publiska pārdošana, respektīvi,
labprātīga izsole tiesas ceļā. Tādējādi kreditors, vēršoties
tiesā ar pieteikumu par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu
tiesas ceļā, tikai īstenojot savas jau pielīgtās tiesības pārdot
nekustamo īpašumu tādā kārtībā, par kādu ir vienojies ar ķīlas
devēju.
Tieši šīs vienošanās dēļ tiesai, izskatot pieteikumu par
nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē, esot
jāpārliecinās, vai ķīlas devējs ir devis kreditoram tiesības
pārdot ieķīlāto lietu par brīvu cenu. Tiesai neesot jāizvērtē
ķīlas devēja iebildumi pret ķīlas pārdošanu, jo viņš piekrišanu
pārdošanai jau esot devis, noslēdzot attiecīgo līgumu. Līdz ar to
tiesai neesot nepieciešams iesaistīt ķīlas devēju attiecīgā
pieteikuma izlemšanā.
Nekustamā īpašuma novērtējums neesot obligāts priekšnoteikums
tam, lai iesniegtu pieteikumu par nekustamā īpašuma pārdošanu
labprātīgā izsolē tiesas ceļā. Tātad ķīlas ņēmējs izsoles
sākumcenu varot noteikt, pamatojoties uz nekustamā īpašuma
novērtējumu vai sev pašam zināmiem kritērijiem. Taču esot jāņem
vērā, ka ķīlas ņēmējs, nosakot izsoles sākumcenu, rīkojoties kā
parādnieka pilnvarnieks un no šā apstākļa izrietot viņa rīcību
aprobežojoši noteikumi. Ķīlas ņēmējs nedrīkstot noteikt tādu
izsoles sākumcenu, kas būtu ievērojami zemāka par ieķīlātās
lietas vērtību, jo tas varot nonākt pretrunā arī ar Civillikuma
1. pantā ietverto labas ticības principu.
Papildus tam Saeima vērš uzmanību uz to, ka apstrīdētās normas
varot tikt piemērotas arī līgumiem, uz kuriem attiecas patērētāju
tiesību aizsardzības mehānismi. Patērētāju tiesību aizsardzības
likuma 6. panta vienpadsmitā daļa nosakot, ka tiesa, izšķirot
strīdu vai veicot citas no ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma
sniedzēja un patērētāja noslēgtā līguma izrietošās procesuālās
darbības, izvērtē līguma noteikumus un strīda atrisināšanai
attiecībā uz patērētāju nepiemēro līgumā ietvertos netaisnīgos
noteikumus.
Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis pauda viedokli, ka lietas
izskatīšanas gaitā neesot konstatēts, ka apstrīdētās normas
vispār ietilptu Satversmes 92. panta tvērumā.
Saeimas pārstāvis norādīja arī, ka Pieteikumu iesniedzēju
paustie viedokļi apliecinot, ka viņi vēlas nevis to, lai
tiesnesim izvērtēšanai tiktu iesniegts plašāks dokumentu apjoms,
bet gan iespēju prasības kārtā apstrīdēt kreditora rīcību. Tomēr
šāda iespēja jau šobrīd esot paredzēta Civilprocesa likumā.
Nepamatots esot viedoklis, ka tiesnesis nevar piemērot
Civilprocesa likumu kopsakarā ar Patērētāju tiesību aizsardzības
likumu. Šāda interpretācija nonākot pretrunā ar varas dalīšanas
principu, kā arī likuma varas un tiesiskās noteiktības
principiem. Patērētāju tiesību aizsardzības likums saturot
imperatīvas normas, un tiesnesim esot pienākums tās piemērot.
4. Pieaicinātā persona – Tieslietu ministrija –
uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. pantam.
Tiesai, izskatot pieteikumu par nekustamā īpašuma labprātīgu
pārdošanu izsolē, esot jāpārliecinās par to, vai pieteikumam ir
pievienoti visi Civilprocesa likuma 396. pantā norādītie
dokumenti, bet neesot jāpārbauda to saturs ārpus Civilprocesa
likuma 397. pantā noteiktajām pārbaudes robežām. Ja tiesības
nekustamo īpašumu pārdot par brīvu cenu līgumā piešķirtas ar
nosacījumu, tiesnesim tas esot jāvērtē, ja vien šis nosacījums
izriet no ķīlas (hipotēkas) līguma.
Pārbaudot, vai nav likumīgu šķēršļu nekustamā īpašuma
pārdošanai ar pieteikumā norādītajiem nosacījumiem, tiesnesim
esot jāpārliecinās, ka starp pieteikumam pievienotajiem nekustamā
īpašuma pārdošanas nosacījumiem nav kāda normatīvajiem aktiem
neatbilstoša nosacījuma un ka šie nosacījumi ir konkrēti un
skaidri izteikti. Turklāt labprātīgas pārdošanas nosacījumi
nedrīkstot būt pretrunā ar Civilprocesa likuma noteikumiem par
piedziņas vēršanu uz nekustamo īpašumu, kā arī nedrīkstot
aizskart ar likumu noteiktās ķīlas devēja tiesības. Ja ķīlas
līguma nosacījumos ir iekļauti tādi noteikumi, kas neatbilst
Patērētāju tiesību aizsardzības likumam un tieši ietekmē
patērētāja tiesību saturu, tas varētu būt šķērslis nekustamā
īpašuma pārdošanai. Tāpat par šķērsli būtu atzīstama neadekvāti
zema izsoles sākumcena.
Civillikuma 1657. pantā parādniekam piešķirtās tiesības lūgt
tiesu viņu atsvabināt no neizdevīgām nokavējuma sekām esot
īstenojamas prasības tiesvedības kārtībā.
Tiesības piedalīties pieteikuma izskatīšanā un izteikt savus
iebildumus pret to neesot savienojamas ar ķīlas tiesības
institūtu. Ķīlas tiesības nodibināšanas speciālā kārtība un no
tās izrietošie vienkāršotie ķīlas tiesības realizācijas noteikumi
vairs nekalpotu ātrai un efektīvai civiltiesisko attiecību
regulācijai.
Civillikuma un Civilprocesa likuma normu savstarpējā analīze
ļaujot secināt, ka procesā par nekustamā īpašuma labprātīgu
pārdošanu izsolē nav iespējams izskatīt strīdus jautājumus par
pašu saistību vai tās izpildīšanas noteikumiem. Šādas prasības
izskatāmas prasības tiesvedības kārtībā, attiecīgi izmantojot
tiesības lūgt likumā noteikto prasības nodrošinājuma līdzekļu
piemērošanu, tai skaitā lēmuma par nekustamā īpašuma pārdošanu
izsolē izpildes apturēšanu.
Apstrīdētās normas atbilstot arī Eiropas Padomes 1993. gada 5.
aprīļa direktīvai Nr. 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem
patērētāju līgumos, jo tiesnesim, pieņemot lēmumu par nekustamā
īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā, esot jāvērtē
attiecīgā nosacījuma taisnīgums un atbilstība Patērētāju tiesību
aizsardzības likuma prasībām.
Tiesas sēdē Tieslietu ministrija papildus norādīja, ka
Civilprocesa likuma 49. nodaļa jāskata kontekstā ar Civillikumā
paredzēto ķīlas tiesību institūta regulējumu. Ķīlas tiesību
mērķis esot aizsargāt kreditoru intereses tajos gadījumos, kad
parādnieks jeb ķīlas devējs nav pildījis savas saistības. Ja
ķīlas ņēmējam tiktu atņemta tiesība gūt apmierinājumu saistību
neizpildes gadījumā, mainītos ķīlas tiesību institūta jēga.
Ķīlas tiesība tiekot nodibināta līgumā uz brīvprātīguma
principa pamata. Tieši šī vienošanās esot par pamatu tam, ka
tiesai primāri jāpārliecinās, vai ķīlas devējs ir piešķīris
kreditoram tiesības pārdot ieķīlāto lietu par brīvu cenu, un šīs
kategorijas lietās neesot jāvērtē ķīlas devēja vēlākie iebildumi
pret ķīlas pārdošanu.
Attiecībā uz to, ka Civilprocesa likums neizslēdz gadījumus,
kuros parādnieks netiek brīdināts, Tieslietu ministrija norādīja,
ka tas pieļaujams vienīgi tad, ja līgumā ir tieši ierakstīts, ka
brīdinājums nav nepieciešams. Turklāt Civilprocesa likuma normas
esot rakstītas vispārīgai situācijai, lai regulētu dažādas dzīves
situācijas, un attiecoties uz visiem parādniekiem – gan
fiziskajām, gan juridiskajām personām.
Tam, ka Civilprocesa likumā nav paredzēta parādnieka iespēja
lūgt īpašuma novērtējumu, pamatā esot apstāklis, ka ķīlas ņēmējs,
kam parādnieks atvēlējis ieķīlāto lietu pārdot par brīvu cenu,
atbild par tās pārdošanu kā pilnvarnieks. Civilprocesa likumā
obligāts novērtējums esot paredzēts piespiedu izpildes gadījumos,
ko realizējot tiesu izpildītājs, kuram neesot šā īpašā pienākuma
rīkoties kā parādnieka pilnvarniekam. Turklāt pārdošana izsolē
jau pati par sevi esot atzīstama par objektīvāko cenas
noteikšanas veidu.
5. Pieaicinātā persona – Patērētāju tiesību
aizsardzības centrs – informē, ka saņemot sūdzības, kurās
norādīti dažādi gadījumi, kas saistīti ar apstrīdēto normu
piemērošanu.
Pēc Patērētāju tiesību aizsardzības centra ieskata, līguma
noteikumi, kas paredz patērētāja nebrīdināšanu par to, ka ir
iesniegts pieteikums par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu
izsolē, esot atzīstami par netaisnīgiem saskaņā ar Patērētāju
tiesību aizsardzības likumu. Šādi noteikumi patērētājam kā
vājākajai līgumslēdzējai pusei liedzot vienlīdzīgas savu tiesību
aizsardzības iespējas. Turklāt brīdinājuma izsniegšana no ķīlas
ņēmēja neprasot nekādus būtiskus materiālus ieguldījumus, bet
palielinot patērētāja iespējas nepieciešamības gadījumā aizstāvēt
savas likumīgās tiesības.
Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. pantam,
esot jāņem vērā tas, ka tiesa pieteikumu izskata, pamatojoties
vienīgi uz ķīlas ņēmēja iesniegtajiem dokumentiem. Tādējādi ķīlas
devējam (patērētājam) tiekot liegtas iespējas iesniegt
pierādījumus un aizstāvēt savas likumīgās intereses.
Par neatbilstošām Satversmes 92. pantam apstrīdētās normas
esot atzīstamas arī kopsakarā ar Civilprocesa likuma 396. panta
trešo daļu, kas ļaujot ķīlas ņēmējam brīvi noteikt izsoles
sākumcenu, kā arī nosolītās augstākās cenas veidu un kārtību,
neņemot vērā ķīlas devēja mantiskās intereses un citus apstākļus.
Šīs normas paredzot tikai ķīlas ņēmēja tiesību aizsardzību un
varot radīt būtiskus zaudējumus ķīlas devējam (patērētājam).
Civilprocesa likuma 49. nodaļa nevienā procesa stadijā
neparedzot patērētāja tiesības iebilst pret pieteikumā norādītās
prasības pamatotību un sniegt komentārus par informācijas
atbilstību lietas faktiskajiem apstākļiem. Tāpat no Civilprocesa
likuma 49. nodaļas izrietot, ka izsoli, pat ja tā nav pamatota
pēc būtības, vairs nevar apturēt, ja vien pieteikums formāli
atbilst Civilprocesa likuma 396. panta noteikumiem.
Pēc Patērētāju tiesību aizsardzības centra ieskata,
apstrīdētās normas neatbilstot arī Eiropas Padomes 1993. gada 5.
aprīļa direktīvai Nr. 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem
patērētāju līgumos. Civilprocesa likuma 49. nodaļā iekļautās
normas neparedzot patērētāja iespēju celt iebildumus un izteikt
savu viedokli, bet nosakot vienīgi formālus kritērijus ķīlas
ņēmēja pieteikumam par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu
izsolē tiesas ceļā. Tādējādi apstrīdētās normas liedzot tiesai
iespēju aizsargāt patērētāja intereses pēc savas iniciatīvas.
Tiesas sēdē Patērētāju tiesību aizsardzības centra pārstāvis
norādīja, ka apstrīdētās normas atzīstamas par atbilstošām
Satversmes 92. pantam tikai tad, ja tiesa, pieņemot lēmumu,
ievēro gan Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, gan minētajā
Eiropas Padomes direktīvā noteikto.
Tiesas rīcībā vajagot būt visiem dokumentiem, kas ļautu
izvērtēt, vai attiecīgā persona ir patērētājs un vai ķīlas līgumā
vai aizdevuma līgumā nav iekļauti netaisnīgi noteikumi. Tādējādi
tiesai, izvērtējot saņemto pieteikumu par nekustamā īpašuma
labprātīgu pārdošanu izsolē, esot jāņem vērā arī ar ķīlas līgumu
saistītie līgumi, piemēram, aizdevuma līgums. Ja minētie
dokumenti nav pievienoti pieteikumam, tad tiesa neesot spējīga
objektīvi izvērtēt visus saistītos jautājumus un nevarot
apmierināt šādu pieteikumu.
Papildus tam Civilprocesa likuma 49. nodaļa būtu precizējama,
paredzot noteikumus, kas pēc satura būtu līdzīgi tiem, kuri
ietverti Civilprocesa likuma 405.panta ceturtajā daļā. Minētā
norma nosakot, ka tiesnesis pieteikumu noraida, ja viņš atzīst,
ka pieteikums nav pamatots vai tajā norādītā līgumsoda apmērs nav
samērīgs ar galveno parādu, vai arī izpildāmais akts ietver
patērētāju tiesības aizskarošus un netaisnīgus līguma noteikumus.
Tāpat Civilprocesa likuma 49. nodaļa būtu papildināma, iekļaujot
tajā normas, kas pēc satura līdzinātos tā paša likuma 406.
pantam, kā arī paplašinot 396. panta otrajā daļā uzskaitīto
iesniedzamo dokumentu sarakstu attiecībā uz patērētājiem.
6. Pieaicinātā persona – Latvijas Republikas
tiesībsargs (turpmāk –Tiesībsargs) – norāda, ka apstrīdēto
normu atbilstība Satversmes 92. pantam esot vērtējama no tāda
aspekta, vai pusēm procesā ir nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas,
proti, vai ir nodrošināta saprātīga iespēja parādīt lietu tādos
apstākļos, lai nenostādītu vienu prāvnieku mazāk labvēlīgos
apstākļos nekā otru prāvnieku. Pušu stāvoklim procesā vajagot būt
taisnīgi līdzsvarotam. Tiesības uz taisnīgu tiesu paredzot
prāvniekam iespēju būt informētam par visiem iesniegtajiem
pierādījumiem un izdarītajām piezīmēm un paust savu viedokli par
tiem.
Civilprocesa likuma 396. un 397. pants nenodrošinot pusēm
vienlīdzīgas iespējas. Normatīvais regulējums, kas neparedz
obligātu brīdināšanas pienākumu, pieļaujot tādu situāciju
rašanos, ka ķīlas devējs nevar izmantot pozitīvo tiesību nokārtot
saistību līdz labprātīgas izsoles noteikumu apstiprināšanai
tiesā. Tāpat apstrīdētās normas negarantējot taisnīgas izsoles
sākumcenas noteikšanu un varot būtiski aizskart ķīlas devēja
mantiskās intereses. Pašreizējais regulējums pieļaujot to, ka
ķīlas ņēmējs var nekontrolēti pazemināt izsoles sākumcenu, un
tiesai neesot uzlikts par pienākumu izsvērt izsoles sākumcenas
atbilstību ķīlas devēja interesēm samaksāt savu parādu.
Esot apšaubāms arī Civilprocesa likuma 49. nodaļā minētais
labprātības princips, jo ķīlas devēja labprātīgā piekrišana
vienpusēji noteiktajai brīvajai cenai netiekot apstiprināta
tiesas procesā.
Tādējādi Civilprocesa likuma 396. un 397. panta pašreizējā
redakcija neliecinot par to, ka tiesa noteiktā procesuālā
regulējuma ietvaros var pieņemt taisnīgu nolēmumu.
Tiesas sēdē Tiesībsarga biroja pārstāvis precizēja, ka, pēc
Tiesībsarga ieskata, apstrīdētās normas nebūtu pilnībā
izslēdzamas no Civilprocesa likuma, bet gan papildināmas tā, lai
nodrošinātu to atbilstību Satversmei.
7. Augstākās tiesas Senāta Civillietu
departaments (turpmāk – Senāts) pamatā pievienojas Saeimas
paustajai pozīcijai. Papildus tam Senāts atsaucas uz Civillikuma
1326. pantu, kas gadījumos, kad ķīlas ņēmēja prasījuma samaksa
sadalīta vairākos termiņos, pieļauj ķīlas tiesību priekšmeta
pārdošanu, tiklīdz palaists kāds no samaksas termiņiem, ja vien
nav bijis tieši norunāts pretējais. Pieteikumi par nekustamā
īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā galvenokārt
pamatojoties tieši uz šo normu.
Lemjot par pieteikuma apmierināšanu, tiesnesim atbilstoši
Civilprocesa likuma 397. panta otrajai daļai esot jāpārliecinās,
vai puses ir nolīgušas par ķīlas priekšmeta labprātīgu pārdošanu
izsolē tiesas ceļā un vai ir paredzētas ķīlas ņēmēja tiesības
ķīlu pārdot, tiklīdz palaists kāds no maksājumu termiņiem.
Izskatot pieteikumu Civilprocesa likuma 49. nodaļā noteiktajā
kārtībā, šīs nodaļas normas tiesnesim neparedzot kompetenci un
neuzliekot pienākumu pārliecināties par to, vai patiesībā
maksājuma kavējums ir noticis. Tādas iespējas tiesnesim arī
neesot, jo Civilprocesa likuma 396. panta otrajā daļā noteiktais
pieteikumam pievienojamo dokumentu uzskaitījums neparedz, ka būtu
jāiekļauj informācija par kavētajiem maksājumiem. Šādai
informācijai vajadzētu būt iekļautai brīdinājumā, ko ķīlas ņēmējs
nosūta ķīlas devējam pirms vēršanās tiesā, taču likumā tāda
prasība neesot izvirzīta.
Izskatot pieteikumu par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu
izsolē, tiesnesis lēmumu pieņemot, pamatojoties vienīgi uz viņam
iesniegtajiem dokumentiem, jo Civilprocesa likuma 397. pantā
tieši norādīts – nepaziņojot par to pieteicējam un parādniekam.
Tas tiesnesim nedodot iespēju uzklausīt parādnieka viedokli. Ja
to darītu, tad atbilstoši sacīkstes principam būtu jāpiešķir
tiesības izteikties arī kreditoram. Pēc būtības tas nozīmētu
šobrīd pastāvošās tiesvedības kārtības anulēšanu.
Iesniegt apelācijas un kasācijas sūdzību neesot iespējams
tieši tā iemesla pēc, ka rajona tiesas tiesneša lēmums neesot
atzīstams par tiesas spriešanas procesā pieņemtu lēmumu. Tas
nozīmējot – ja lieta nav izskatīta pirmās instances tiesā un
tiesas nolēmums nav pieņemts kontradiktoriskā procesa ietvaros,
nav tiesiska pamata tiesvedības turpināšanai turpmākajās tiesu
instancēs.
Senāts esot atzinis, ka brīdinājums gan saistību bezstrīdus
piespiedu izpildes gadījumā, gan gadījumā, kad nekustamais
īpašums tiek labprātīgi pārdots izsolē tiesas ceļā, ir nozīmīga
parādnieka tiesību aizsardzības garantija. Tā nodrošinot
parādnieka informēšanu un dodot viņam iespēju kreditora
noteiktajā termiņā saistību izpildīt. Brīdinājums varētu būt arī
pamats sarunu uzsākšanai ar kreditoru, lai panāktu attiecīgu
vienošanos. Tomēr esot jāatzīst, ka pašreizējā likuma redakcija
šāda brīdinājuma procedūru nav atzinusi par nepieciešamu, ja
puses par to vienojušās, noslēdzot līgumu.
Ja saistību bezstrīdus piespiedu izpilde, pamatojoties uz
Civilprocesa likuma 400. pantu, tiekot realizēta pēc nekustamā
īpašuma ieķīlājuma aktiem un komercķīlas un ja saistību
bezstrīdus piespiedu izpildes gadījumā Civilprocesa 406. pantā
esot paredzēta iespēja celt prasību pret kreditoru, lai
apstrīdētu prasījumu, būtu tikai pamatoti tas, ka šādas tiesības
būtu nodrošinātas arī ķīlas devējam Civilprocesa likuma 49.
nodaļā.
8. Pieaicinātā persona – Latvijas Universitātes
Civiltiesisko zinātņu katedras vadītājs prof., Dr. iur.
Jānis Rozenfelds – tiesas sēdē norādīja, ka atbilstoši
Civilprocesa likuma 396. panta otrajai daļai iesniegums, kuram ir
pievienots viens dokuments, proti, ķīlas līguma noraksts, esot
pietiekams pamats, lai iedarbinātu procesu par nekustamā īpašuma
labprātīgu pārdošanu izsolē. Turklāt arī ķīlas esamību apliecinot
tikai viens dokuments – ieraksts zemesgrāmatā, no kura izriet, ka
attiecīgais nekustamais īpašums ir apgrūtināts ar hipotēku.
Turklāt zemesgrāmatā vajagot būt norādītai summai, par kādu ķīla
atbild. Šos jautājumus tiesa varot vērtēt.
Tomēr no hipotēkas pastāvēšanas fakta neesot konstatējams pat
tas, vai joprojām pastāv hipotekārais parāds. Hipotēkas dzēšana
pēc tam, kad parāds ir nomaksāts, notiekot ar ķīlas ņēmēja
pieteikumu – lūgumu izdarīt nostiprinājumu attiecīgajā
zemesgrāmatā. Bet, ja ķīlas ņēmējs to nedara, tad ķīlas devējam
esot tiesības celt prasību par attiecīgā ieraksta izdarīšanu
zemesgrāmatā, proti, par šīs hipotēkas dzēšanu. Tā varot būt
vienīgi nemantiska prasība, jo prasītājs nelūdzot neko piedzīt,
bet gan vienīgi konstatēt parāda neesamību. Tādēļ ar šādu prasību
viņš nevarot panākt to, ka labprātīgā izsole, par kuru jau
pieņemts tiesneša lēmums, tiktu apturēta. Esot iespējams
iedomāties ļoti maz tādu mantisku prasību, uz kuru pamata būtu
iespējams apturēt šādu labprātīgas izsoles procesu.
Mērķis panākt lietas ātru izskatīšanu pēc būtības nevarot būt
leģitīms. Par leģitīmu varētu atzīt, piemēram, mērķi īstenot
procesuālās ekonomijas principu. Tomēr tie instrumenti, kuri tiek
piedāvāti gadījumiem, kad pastāv strīds, esot saistīti ar vēl
lielāku resursu tērēšanu, jo būtībā tiekot ierosināts uzsākt
jaunu procesu no paša sākuma. No tiesas resursu tērēšanas
viedokļa tā esot vēl lielāka izšķērdība.
Tas, ka nekustamā īpašuma pārdošana labprātīgā izsolē
paredzēta tiesas ceļā, esot garantija ķīlas devējam. Šajā
kontekstā leģitīmais mērķis esot novērst interešu konfliktu, kāds
objektīvi pastāvot starp ķīlas ņēmēju kā personu, kura ir
ieinteresēta pārdot ķīlas priekšmetu pēc iespējas ātrāk, un ķīlas
ņēmēju, kurš vienlaikus darbojas kā ķīlas devēja pārstāvis.
Neesot gūstama pārliecība par to, ka šo otro leģitīmo mērķi
apstrīdētās normas to pašreizējā izpildījumā sasniedz.
Civilprocesa normas nedrīkstot tulkot paplašināti, tās esot
domātas tieši tai darbībai, kuru paredz veikt. Civilprocesa
likuma sākumā esot norādīts pušu līdztiesības un sacīkstes
princips, kas nozīmējot ne tikai to, ka katram ir tiesības
ierasties tiesā un paust savu viedokli, bet arī to, ka tiesnesim
nav tiesību pēc savas iniciatīvas veikt papildu izmeklēšanu.
Viņam esot jāskata tikai tie dokumenti, kuri ir iesniegti. Šajā
gadījumā – līgums par hipotēku.
Vienīgais pienākums, ko tiesnesim uzliekot likums, esot
pārbaudīt, vai nepastāv likumisks aizliegums nekustamo īpašumu
pārdot. Šādam likumiskajam aizliegumam tiekot pielīdzināts arī
tiesas uzlikts nekustamā īpašuma atsavināšanas aizliegums.
Savukārt līgumisks aizliegums šādu efektu neradot un
atsavinājums, kas izdarīts pretēji līgumiskajam aizliegumam, būtu
spēkā. Turklāt arī tiesas aizliegums radītu atsavinājuma spēkā
neesamības sekas tikai tādā gadījumā, ja tas būtu ierakstīts
zemesgrāmatā.
9. Pieaicinātā persona – Latvijas Komercbanku
asociācija – tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētā institūta
mērķis esot sniegt papildu aizsardzības garantijas parādniekam.
Tas nosakot procesuālo ietvaru Civillikumā paredzētajam ķīlas
realizācijas institūtam, un uz to nevarot attiekties tas pats
tiesību apjoms, kas attiecas uz prasības tiesvedību.
Satversmes 92. pants neparedzot valstij pienākumu visās lietās
noteikt iespēju pārsūdzēt lēmumu, kas ir nelabvēlīgs kādam
procesa dalībniekam. Valsts varot noteikt pārsūdzības tiesību
apjomu saskaņā ar savu tiesību sistēmu un atsevišķu kategoriju
lietas no apelācijas tiesu sistēmas izslēgt. Tāpat tiesai ne
vienmēr esot pienākums uzklausīt pušu viedokļus un
iebildumus.
Attiecībā uz ierobežojuma leģitīmo mērķi šajā gadījumā runa
esot par efektīvu, nevis tikai ātru tiesas procesu. Mērķis esot
noteikt kārtību, kādā kreditors var ātri, efektīvi, neceļot
prasību vispārējā kārtā, uzsākt ķīlas pārdošanu. Tātad leģitīmais
mērķis esot izņemt no vispārējās tiesvedības kārtības tās
kategorijas lietas, kurās, pirmkārt, nav strīda un, otrkārt,
līdzēji ir vienojušies par speciālu kārtību.
Izraudzītie līdzekļi tam esot piemēroti, jo šajā gadījumā
konkrētai bezstrīdus lietu kategorijai paredzēts speciāls tiesas
process. Saudzējošāki mehānismi nepastāvot, jo citu paralēlu
instrumentu neesot. Izraudzītie līdzekļi esot atbilstoši, jo
likumdevējs nodrošinājis citus instrumentus, ar kuriem parādnieks
var efektīvi aizstāvēt savas tiesības, bet vienlaikus saglabājis
ķīlas tiesību institūta pamatuzdevumu, proti, kreditora tiesības
ātri un efektīvi realizēt ķīlu.
Ķīlas tiesība ir radīta ar uzdevumu aizsargāt kreditoru
intereses. Ja kreditors izsniedz noteiktus naudas līdzekļus, tad
parādniekam esot jānodrošina, ka šie naudas līdzekļi var tikt
savlaicīgi un pienācīgā apjomā atdoti. Ja atdošana ir
apgrūtināta, tad kreditoram jābūt iespējai aizdotos līdzekļus
atgūt pēc iespējas efektīvākā veidā.
Kreditora tiesības pārdot ķīlas tiesību priekšmetu par brīvu
cenu un šī vienkāršotā kārtība izrietot nevis no Civilprocesa
likuma normām, bet gan no ķīlas tiesību institūta, kas
nostiprināts Civillikumā. Civilprocesa likums tikai precizējot
kārtību, kādā notiek ķīlas tiesību priekšmeta pārdošana par brīvu
cenu. Turklāt runa esot par iepriekš atrunātu, nolīgtu pārdošanas
mehānismu, kurš pats par sevi vairs strīdus izraisīt nevarot.
Tādēļ ķīlas tiesību nodibināšana esot jāvērtē kā pušu brīvprātīga
civiltiesiska vienošanās. Tomēr kreditoru tiesības nevarot būt
neierobežotas. Tādēļ likumdevējs esot ierobežojis kreditora
tiesības atsavināt nekustamo īpašumu, paredzot tā pārdošanu
labprātīgā izsolē tiesas ceļā.
Regulējums, kas šobrīd ietverts Civilprocesa likumā, esot
parādniekam labvēlīgāks nekā tas, kas noteikts citu ķīlas
tiesības priekšmetu realizēšanas gadījumā. Piemēram, ja ķīlas
tiesības priekšmets ir akcijas, tad tās kreditors varot realizēt
pavisam vienkāršoti bez jelkādiem tiesību aizsardzības
instrumentiem, neraugoties uz to vērtību. Tātad attiecībā uz
nekustamo īpašumu kā ķīlas tiesības priekšmetu esot noteikta
zināma atkāpe no kreditoru tiesību aizsardzības principa
parādnieka interešu ievērošanas virzienā.
Latvijas Komercbanku asociācija minēja vairākus instrumentus,
ko parādnieki var izmantot savu tiesību aizsardzībai. Pirmkārt,
parādnieks varot savu parādu dzēst. Atbilstoši Civillikumam
kreditoram esot pienākums pieņemt parāda atmaksu jebkurā procesa
stadijā līdz pat nekustamā īpašuma pārdošanas brīdim.
Otrkārt, parādnieks varot celt prasību pret kreditoru prasības
tiesvedības kārtībā un lūgt šo prasību nodrošināt ar izpildu
darbības atlikšanu. Prasībai, kas attiecas uz līguma saistību,
tātad strīdu pēc būtības, vienmēr varot būt mantisks
raksturs.
Treškārt, parādnieks varot celt prasību pret kreditoru par
zaudējumu atlīdzību, ja ķīla atsavināta prettiesiski. Un,
ceturtkārt, varot prasīt zaudējumu atlīdzību arī tad, ja ķīla
pārdota par neadekvāti zemu cenu, jo ķīlas ņēmējs par ieķīlātās
lietas pārdošanu atbildot kā pilnvarnieks.
Piektkārt, parādnieks varot lūgt iesniegt protestu par
tiesneša lēmumu. Sestkārt, parādnieks varot iesniegt sūdzību par
tiesu izpildītāja rīcību, citustarp arī tādā gadījumā, ja
piedzinējs vai solītājs ir rīkojušies ļaunprātīgi. Un septītais
instruments esot parādnieka iespēja iesniegt blakus sūdzību par
apgabaltiesas lēmumu apstiprināt izsoles aktu.
Secinājumu
daļa
10. Pieteikumu iesniedzēji lūdz apstrīdētās normas
atzīt par neatbilstošām Satversmes 92. pantam.
Satversmes 92. pants nosaka: „Ikviens var aizstāvēt savas
tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens
uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar
likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir
tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz
advokāta palīdzību.”
Lai gan prasījums attiecas uz apstrīdēto normu atbilstību
Satversmes 92. pantam kopumā, tomēr no pieteikumiem izriet, ka
būtībā tiek apstrīdēta šo normu atbilstība Satversmes 92. panta
pirmajam teikumam, kas nosaka: “Ikviens var aizstāvēt savas
tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.”
Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka Satversmes
92. pantā minētais jēdziens „taisnīga tiesa” ietver divus
aspektus: taisnīga tiesa kā neatkarīga tiesu varas institūcija,
kas izskata lietu, un taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai
valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Pirmajā
aspektā šis jēdziens tulkojams kopsakarā ar Satversmes 6. nodaļu,
otrajā – ar tiesiskas valsts principu, kas izriet no Satversmes
1. panta (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta
sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un
2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 9.3.
punktu).
Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs
tiesas process aptver vairākus elementus – savstarpēji saistītas
tiesības. Tajā ietilpst, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai,
pušu līdztiesības un sacīkstes princips, tiesības tikt
uzklausītam, tiesības uz motivētu tiesas spriedumu un tiesības uz
pārsūdzību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra
sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu un 2010. gada
17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3.
punktu).
11. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis izteica lūgumu
tiesvedību lietā izbeigt, jo apstrīdētais procesuālo tiesību
institūts, proti, kārtība, kādā tiek izskatīts pieteikums par
nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā,
neietilpstot Satversmes 92. panta saturā. Līdz ar to Pieteikumu
iesniedzējiem nevarot būt radies Satversmē noteikto pamattiesību
aizskārums. Šis Saeimas lūgums ir noraidāms.
Satversmes tiesa 2010. gada 17. maijā pieņēma spriedumu lietā
Nr. 2009-93-01, kurā analizēts salīdzināms tiesību institūts –
saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana. Satversmes tiesa
secinājusi, ka minētās kategorijas lietas atšķiras no prasības
tiesvedības kārtībā izskatāmajām lietām ar to, ka tajās nav
strīda par tiesībām. Saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas
institūta mērķis ir nevis regulēt strīdus par tiesībām, bet
noteikt vienkāršotu un paātrinātu parāda piedziņas procesu
(sk. sprieduma 9.1. punktu).
Līdzīgi arī izskatāmajā lietā apstrīdētais institūts –
nekustamā īpašuma labprātīga pārdošana izsolē tiesas ceļā –
nenoteic kārtību, kādā risināmi strīdi par tiesībām. Gadījumos,
kad pieteikumu iesniedz ķīlas ņēmējs, tas regulē kārtību, kādā
realizējama ķīlas tiesība. Tādējādi uz šādu procesu nav
attiecināmi visi elementi, kas ietilpst tiesību uz taisnīgu tiesu
saturā.
Vienlaikus likumdevējs ir atzinis par nepieciešamu minētos
procesuālos jautājumus skatīt tiesā. Tādēļ, kaut arī likumdevējs
bija tiesīgs izvēlēties cita veida procedūru, uz šāda lēmuma
pieņemšanu attiecināmi atsevišķi tiesību uz taisnīgu tiesu
elementi. Piemēram, tiesai, izskatot šādus pieteikumus, jāatbilst
prasībām par neatkarīgu tiesu varas institūciju. Tāpat šim
regulējumam kopsakarā ar citiem Civilprocesa likumā
nostiprinātajiem instrumentiem jānodrošina procesuālais
taisnīgums, kā arī iespēja tos jautājumus, par kuriem tomēr
pastāv strīds, izskatīt pienācīgā procesā, kas ietver visus
tiesību uz taisnīgu tiesu elementus.
Tādējādi Satversmes 92. panta saturā ietilpst ne vien tie
gadījumi, kad tiek izšķirti strīdi par tiesībām, bet arī
gadījumi, kad tiek izskatīti citi jautājumi, kurus likumdevējs
uzskatījis par nepieciešamu risināt tiesā. Attiecībā uz šādu
kategoriju lietām Satversmes 92. panta saturs atšķiras. Tāpat
atšķiras arī to elementu apjoms, kuri nav pakļaujami
ierobežojumiem, jeb šo tiesību pamatkodols.
Līdz ar to Civilprocesa likuma 49. nodaļā regulētais
institūts – nekustamā īpašuma labprātīga pārdošana izsolē
tiesas ceļā – ietilpst Satversmes 92. panta saturā un tiesvedība
lietā ir turpināma.
12. Papildus tam Latvijas Komercbanku asociācijas
pārstāvis uzskata, ka tiesvedība lietā būtu izbeidzama, ciktāl
lieta ierosināta par Civilprocesa likuma 396. panta otrās
daļas vārdiem „bet, ja pieteikumu iesniedzis ķīlas ņēmējs, – arī
ķīlas līguma noraksts, pierādījumi par parādnieka brīdinājumu, ja
vien no paša akta vai likuma neizriet, ka šāds brīdinājums nav
nepieciešams”. Latvijas Komercbanku asociācijas pārstāvis norāda,
ka visi Pieteikumu iesniedzēji ir brīdināti, tādēļ šī norma nevar
būt radījusi viņiem Satversmē noteikto pamattiesību
aizskārumu.
Pieteikumu iesniedzēji lūdz Satversmes tiesu izvērtēt
parādnieka procesuālo garantiju apjomu gadījumos, kad
Civilprocesa 49. nodaļā regulēto pieteikumu par nekustamā īpašuma
labprātīgu pārdošanu izsolē iesniedzis ķīlas ņēmējs. Tā kā
minētais institūts attiecībā uz Pieteikumu iesniedzējiem ir
piemērots, apstrīdētās normas kopumā varēja radīt viņiem
Satversmes 92. pantā noteikto pamattiesību aizskārumu. Tādēļ
tiesvedība lietā ir turpināma pilnā apmērā.
13. Apstrīdētās normas ir skatāmas kopsakarā ar
Civillikumā ietverto ķīlas tiesības regulējumu. Civillikuma 1278.
pants noteic, ka ķīlas tiesība ir tāda tiesība uz svešu lietu, uz
kuras pamata šī lieta nodrošina kreditoram viņa prasījumu tādā
kārtā, ka viņš var no tās dabūt šā prasījuma samaksu. Savukārt
Civillikuma 1319. pants noteic, ka ķīlas ņēmējs, kuru parādnieks
nav noteiktā laikā apmierinājis, var meklēt sev apmierinājumu no
ieķīlātās lietas un šajā nolūkā spert visus vajadzīgos soļus tās
pārdošanai. Turklāt atbilstoši Civillikuma 1326. pantam, ja ķīlas
ņēmēja prasījuma samaksa sadalīta vairākos termiņos, ķīlu var
pārdot, tiklīdz palaists kāds no šiem termiņiem, ja vien nav
bijis tieši norunāts nepārdot tikām, kamēr nebūs palaists arī
pēdējais vai otrais, vai trešais utt. termiņš.
Tādējādi ķīlas tiesības jēga ir piešķirt kreditoram tiesības
pārdot ieķīlāto lietu tajos gadījumos, kad parādnieks nepilda
savas saistības. Civillikuma 1321. pants noteic, ka ieķīlātā
nekustamā īpašuma pārdošana izdarāma pēc noteikumiem par
labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā. Tātad attiecībā uz
noteiktu ķīlas tiesības priekšmetu – nekustamo īpašumu –
Civillikums paredz īpašu ķīlas realizēšanas veidu, proti,
pārdošanu izsolē tiesas ceļā. Šāda īpaša ķīlas tiesības
priekšmeta pārdošanas kārtība uzskatāma par parādnieka tiesību
aizsardzības garantiju. Tiesību zinātnē pausta atziņa, ka šis
princips balstās uz procesuālajiem apsvērumiem, lai novērstu
interešu konfliktu, kādā objektīvi atrodas ķīlas ņēmējs, pārdodot
ieķīlāto priekšmetu (sk.: Rozenfelds J., Lietu tiesības. Rīga:
Zvaigzne ABC, 2000, 212. lpp.). Civilprocesa likuma 49.
nodaļa nosaka šādas pārdošanas procesuālo kārtību.
Uz kārtību, kādā nekustamais īpašums kā ķīlas tiesības
priekšmets pārdodams izsolē tiesas ceļā, nav attiecināta
vispārējā prasījuma kārtība. Personai ir liegtas tiesības
piedalīties šajā procesā, izteikt savus iebildumus, iesniegt
pierādījumus, kā arī pārsūdzēt pieņemto lēmumu. Vērtējot, vai
šāda kārtība noteikta pamatoti un vai pašreizējais procesuālais
regulējums ir taisnīgs, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai tas ir
noteikts ar likumu leģitīma mērķa sasniegšanai un vai indivīda un
sabiedrības intereses ir saprātīgi samērotas.
14. Apstrīdētās normas ir ietvertas Civilprocesa
likumā. Lietā nav strīda par to, ka šis likums ir pieņemts un
izsludināts Satversmē un Saeimas kārtības rullī paredzētajā
kārtībā. Līdz ar to ierobežojums ir noteikts ar likumu.
15. Izvērtējot, vai pamattiesību ierobežojums ir
attaisnojams, jānoskaidro, vai tam ir leģitīms mērķis.
Eiropas Kopienu Komisijas Baltajā grāmatā par ES hipotekāro
kredītu tirgu integrāciju norādīts: „Komisija uzskata, ka
dalībvalstīm būtu jāuzlabo efektivitāte attiecībā uz tā dēvētajām
„piespiedu pārdošanām” un zemes reģistrācijas procedūrām. Šie
faktori palielina uzņēmējdarbības veikšanas izmaksas hipotēku
aizdevējiem, palielina neskaidrību investoriem par drošības
līdzekļa kvalitāti un palielina refinansēšanas izmaksas, tādējādi
samazinot esošo operatoru darbības efektivitāti un kavējot jaunu
dalībnieku ienākšanu tirgū” [Eiropas Kopienu Komisijas
Baltā grāmata par ES hipotekāro kredītu tirgu integrāciju,
Briselē, 18.12.2007., COM(2007) 807, 4.2. punkts].
Papildus tam Satversmes tiesa ir secinājusi, ka mērķis
samazināt tiesu noslogotību un nodrošināt tiesu darbības
efektivitāti var tikt atzīts par leģitīmu mērķi Satversmes 92.
pantā noteikto tiesību ierobežošanai (sk. Satversmes tiesas
2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 13.2.
punktu).
Apstrīdētais Civilprocesa likuma regulējums ir vērsts uz to,
lai nodrošinātu ķīlas tiesības realizācijas efektivitāti. Kā
Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ātra parādu atgūšana
nodrošina kreditoru iespējas izpildīt savas saistības pret citiem
darījumu partneriem, kā arī plānot savu saimniecisko un
finansiālo darbību. Tādā veidā tiek veicināta civiltiesiskā
apgrozība un citu personu tiesību un interešu aizsardzība (sk.
Satversmes tiesas 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr.
2009-93-01 12.2. punktu). Papildus tam, izvēloties
vienkāršotu lēmuma pieņemšanas kārtību, tiek mazināta tiesu
noslogotība, un līdz ar to citām personām ir izredzes uz ātrāku
lietas izskatīšanu tiesās. Tas savukārt nodrošina tiesas resursu
samērīgu izlietojumu un tiesas ekonomijas principa ievērošanu,
proti, veicina tiesas procesa efektivitāti.
Līdz ar to pamattiesību
ierobežojumam ir leģitīms mērķis – ātra un efektīva ķīlas
tiesības realizācija, tiesas procesa efektivitātes nodrošināšana
un citu cilvēku tiesību aizsardzība.
16. Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir
samērīgs, jānoskaidro: 1) vai leģitīmā mērķa sasniegšanai
izraudzītie līdzekļi patiešām ir vērsti uz šā mērķa sasniegšanu;
2) vai nepastāv personu pamattiesības mazāk ierobežojoši
(saudzējošāki) līdzekļi; 3) vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir
lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto
zaudējumu.
17. Civilprocesa likuma 397. panta pirmā daļa noteic,
ka pieteikumu par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē
tiesnesis izskata vienpersoniski uz iesniegtā pieteikuma un tam
pievienoto dokumentu pamata septiņu dienu laikā, nepaziņojot par
to pieteicējam un parādniekam. Savukārt šā panta otrā daļa
paredz, ka tiesnesis pieņem lēmumu atļaut pārdošanu izsolē,
pārliecinājies, ka: 1) nekustamais īpašums pieder pieteikuma
iesniedzējam vai ķīlas ņēmēja parādniekam un ķīlas ņēmējam ir
tiesības nekustamo īpašumu pārdot par brīvu cenu; 2) nav likumīgu
šķēršļu šā nekustamā īpašuma pārdošanai ar pieteikumā
norādītajiem nosacījumiem.
Tādējādi tiesnesis lēmumu par nekustamā īpašuma pārdošanu
izsolē pieņem īsā termiņā rakstveida procesā, turklāt
pamatojoties vienīgi uz tiem dokumentiem, ko tam iesniedzis ķīlas
ņēmējs. Ķīlas devējam jeb nekustamā īpašuma īpašniekam nav dotas
iespējas izteikt iebildumus, iesniegt pierādījumus vai pārsūdzēt
lēmumu. Attiecīgi process, kādā tiek pieņemts lēmums par
nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē, neparedz iespēju
tā ietvaros izskatīt jautājumus, par kuriem pastāv strīds.
Tiesnesim nav jāvērtē iespējamie pušu pretējie viedokļi, bet gan
uz tam iesniegto dokumentu pamata jāpārliecinās par to, kas
norādīts Civilprocesa likuma 397. panta otrajā daļā.
Tātad, kaut arī pienākums ķīlas tiesības priekšmetu –
nekustamo īpašumu – pārdot izsolē tiesas ceļā ir vērsts uz
parādnieka tiesību aizsardzību, tiesneša lēmuma pieņemšanai
paredzēta vienkāršota kārtība. Parādnieka procesuālo iespēju
ierobežošana šajā gadījumā veicina minētā lēmuma pieņemšanas
procesa efektivitāti.
Tādējādi izraudzītie līdzekļi ir
piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.
18. Pieteikuma iesniedzējs Indulis Brodiņš tiesas sēdē
norādīja, ka apstrīdēto normu mērķi varētu sasniegt arī ar
personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Pirmkārt,
varētu paredzēt parādniekam iespēju paust savu viedokli pirms
lēmuma pieņemšanas. Tādējādi tiesnesis varētu pārliecināties, vai
starp pusēm nepastāv strīds, un, ja parādnieks neizvirzītu
iebildumus, tiesnesis varētu pārdošanu izsolē atļaut. Otrkārt,
par saudzējošāku līdzekli būtu uzskatāmas tiesības iesniegt
blakus sūdzību par tiesneša pieņemto lēmumu. Šādu sūdzību varētu
izskatīt saprātīgā termiņā, kas neierobežotu civiltiesisko
apgrozību. Treškārt, attiecībā uz tiesneša pieņemto lēmumu varētu
paredzēt līdzīgu institūtu tam, kāds Civilprocesa likuma 406.
pantā noteikts attiecībā uz bezstrīdus piespiedu izpildīšanas
apstrīdēšanu. Tas personai dotu iespēju sešu mēnešu laikā
vērsties tiesā ar saviem iebildumiem pret prasības pamatotību pēc
būtības, vienlaikus lūdzot tiesas pieņemtā lēmuma izpildes
apturēšanu vai, ja lēmums jau ir izpildīts, lūdzot pieņemt lēmumu
par prasības nodrošināšanu (sk. tiesas sēdes stenogrammu
lietas materiālu 3. sējuma 147., 148. lpp.).
Gadījumos, kad pastāv personu tiesības mazāk ierobežojoši
līdzekļi, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai ar tiem leģitīmo mērķi
varētu sasniegt tikpat efektīvi. Proti, par saudzējošāku līdzekli
atzīstams nevis jebkāds cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru
leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā kvalitātē (sk.
Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.
2004-18-0106 19. punktu).
18.1. Parādnieka viedokļa noskaidrošana, izšķirot
jautājumu par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē,
ievērojami mainītu šā institūta būtību. Pašreizējais procesuālais
regulējums paredz, ka tiesnesis pārliecinās par to, vai ķīlas
ņēmējam ir tiesības konkrēto nekustamo īpašumu pārdot un vai
šādai pārdošanai nav likumīgu šķēršļu. Lemjot par to, vai atļaut
pārdošanu izsolē, tiesnesis neizšķir strīdus.
Kā norādījusi Saeima, pārdodot nekustamo īpašumu labprātīgā
izsolē, ķīlas ņēmējs realizē tiesības, par kurām viņš un
parādnieks jeb ķīlas devējs ir labprātīgi vienojušies līgumā. Ja
tiesnesim būtu jāuzklausa ķīlas devēja iebildumi un jāvērtē tā
iesniegtie dokumenti, tad viņam būtu pienākums izšķirt arī
iespējamos pušu strīdus. Strīdus jautājumi būtu izšķirami
prasības tiesvedības kārtībā, ievērojot visus ar to saistītos
principus. Šādos apstākļos pašreizējais procesuālais institūts,
kas paredz tiesneša pienākumu vienīgi apstiprināt ķīlas ņēmēja
tiesības pārdot ķīlas tiesības priekšmetu, zaudētu savu jēgu.
Tādēļ, izmantojot šādu, parādnieka tiesības mazāk ierobežojošu
līdzekli, leģitīmais mērķis netiktu sasniegts.
Savukārt tad, ja tiesnesis parādnieka iebildumus nevērtētu pēc
būtības, bet vienīgi noskaidrotu to esamību un pieļautu pārdošanu
izsolē tikai tajās situācijās, kad parādnieks neiebilst, tiktu
nesamērīgi ierobežotas ķīlas ņēmēja tiesības realizēt ķīlu.
Parādnieks varētu viegli panākt nekustamā īpašuma pārdošanas
apturēšanu, un, kamēr iespējamie strīdus jautājumi tiktu
izvērtēti pēc būtības, īpašuma pārdošana tiktu atlikta uz
nenoteiktu laiku. Ar šādu līdzekli leģitīmo mērķi nebūtu
iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē.
18.2. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka pamattiesību
ierobežojums būtu mazāks, ja par tiesneša pieņemto lēmumu varētu
iesniegt blakus sūdzību.
Pašreizējais normatīvais regulējums paredz, ka visu veidu
iebildumi, kas parādniekam varētu rasties saistībā ar ķīlas
ņēmēja pieteiktu nekustamā īpašuma pārdošanu izsolē, – piemēram,
strīdi par pamata saistību, strīdi par tiesībām pārdot ķīlas
tiesības priekšmetu, strīdi par cenu, par kādu pārdots
nekustamais īpašums, – risināmi, vēršoties tiesā prasības
tiesvedības kārtībā. Šāds process balstās uz pušu līdztiesības un
sacīkstes principu, tiesas pieņemtie spriedumi ir pārsūdzami, un
uz to pilnā mērā attiecas arī citi tiesību uz taisnīgu tiesu
elementi.
Pēc būtības Pieteikuma iesniedzējs aicina visus vai daļu no
šiem jautājumiem izskatīt nevis prasības tiesvedības kārtībā, bet
gan pamatojoties uz blakus sūdzību. Tādēļ šis ierosinājums
vērtējams kā pašreiz paredzētās prasības tiesvedības kārtības
alternatīva. Atzīstams, ka atsevišķu jautājumu izskatīšana blakus
sūdzību ietvaros patiešām atvieglotu personu piekļuvi tiesai
nelielās valsts nodevas dēļ, turklāt salīdzinājumā ar prasības
tiesvedības kārtību tiktu ievērojami paātrināta strīdus jautājumu
izšķiršanas gaita. Tomēr, izskatot strīdus jautājumus vienīgi
blakus sūdzību ietvaros, lietas dalībnieku procesuālās garantijas
tiktu būtiski sašaurinātas. Tādēļ Satversmes tiesa nav guvusi
pārliecību, ka minētais līdzeklis nodrošinātu plašāku personas
tiesību aizsardzību nekā pašreizējais regulējums.
Kā Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, vērtējot
līdzekļus, kas personu tiesības varētu ierobežot mazāk, jāņem
vērā likumdevēja rīcības brīvība piemērotākā mehānisma izvēlē.
Satversmes tiesa nevar aizstāt likumdevēja izvēli ar savu
viedokli par atbilstošāko risinājumu (sk. Satversmes tiesas
2009. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19.
punktu). Jāatzīst, ka procesuālās ekonomijas nolūkos
likumdevējs var noteikt, ka konkrēta veida parādnieka iebildumus
tiesa izvērtē blakus sūdzības ietvaros, nevis prasības
tiesvedības kārtībā, tomēr šobrīd likumdevējs ir izvēlējies citu
mehānismu parādnieka tiesību aizsardzībai un viņa iebildumu
vērtēšanai. Šādos apstākļos nav secināms, ka likumdevējam būtu
pienākums paredzēt strīdus jautājumu izskatīšanu tieši blakus
sūdzību ietvaros.
18.3. Līdzīgi apsvērumi attiecināmi arī uz ierosinājumu
izveidot institūtu, kas, līdzīgi kā noteikts Civilprocesa likuma
406. pantā, tieši paredzētu parādnieka tiesības celt prasību pret
ķīlas ņēmēju. Šāda institūta izveidošana ietver arī aspektus, kas
nav parādniekam labvēlīgāki. Tā, piemēram, Civilprocesa likuma
406. pants personas tiesības celt šādu prasību aprobežo ar sešiem
mēnešiem un noteic, kas var būt par prasījuma
priekšmetu.
Atbilstoši pašreizējam normatīvajam regulējumam parādniekam ir
tiesības vērsties tiesā prasības tiesvedības kārtībā par
strīdiem, kas saistīti ar pamata prasību, ķīlas tiesības
īstenošanu, zaudējumu atlīdzību un citiem jautājumiem. Šīs
prasījuma tiesības nav aprobežotas ar specifiskiem termiņiem.
Turklāt ķīlas devējam arī šobrīd ir tiesības lūgt tiesu lemt par
prasības nodrošināšanu, apturot lēmuma par nekustamā īpašuma
labprātīgu pārdošanu izsolē izpildi.
Atzīstams, ka pēc satura Civilprocesa likuma 406. pantam
līdzīgas normas iekļaušana šā likuma 49. nodaļā būtu saistīta arī
ar zināmām priekšrocībām. Piemēram, ķīlas devējam tādā gadījumā
būtu tieši norādīts uz procesuālo kārtību, kādā viņš var
aizsargāt savas tiesības. Turklāt tad, ja šāds regulējums būtu
spēkā, starp lēmumu par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu
izsolē un vēlāko tiesas spriedumu, piemēram, par ķīlas ņēmēja
prasījuma nepamatotību, būtu tiešāka saistība.
Tomēr arī attiecībā uz šo ierosinājumu Satversmes tiesa
secina, ka likumdevējs savas rīcības brīvības ietvaros ir
izvēlējies citus procesuālos mehānismus, ar kādiem parādnieks var
aizsargāt savas tiesības. Nav gūstams apstiprinājums tam, ka
līdzeklis, uz kuru norādījis Pieteikuma iesniedzējs, būtu
personai būtiski labvēlīgāks un tādēļ likumdevējam būtu pienākums
to izvēlēties.
Līdz ar to nav secināms, ka pastāvētu personu pamattiesības
mazāk ierobežojoši līdzekļi, un apstrīdētās normas atzīstamas par
nepieciešamām leģitīmā mērķa sasniegšanai.
19. Lai noskaidrotu, vai labums, ko iegūs sabiedrība,
ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm
nodarīto kaitējumu, apstrīdētās normas izvērtējamas kopsakarā ar
citiem Civilprocesa likumā nostiprinātajiem parādnieka tiesību
aizsardzības instrumentiem, kā arī plašāk analizējams apstrīdēto
normu saturs.
19.1. Kā norādīts jau šā sprieduma 13. punktā, kārtība,
atbilstoši kurai ķīlas tiesības priekšmeta – nekustamā īpašuma –
pārdošana izsolē veicama vienīgi ar tiesas starpniecību,
vērtējama kā ķīlas devēja tiesību aizsardzības garantija.
Civilprocesa likuma 49. nodaļa nodrošina to, ka ieķīlātais
nekustamais īpašums netiks pārdots izsolē, iekams neatkarīgs un
objektīvs tiesnesis uz tam iesniegto dokumentu pamata nebūs
pārliecinājies, ka ķīlas ņēmējam ir tiesības nekustamo īpašumu
pārdot un ka īpašuma pārdošanai nav likumīgu šķēršļu.
Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir paudušas
atšķirīgus viedokļus par tās pārbaudes apjomu, kura tiesnesim
jāveic, pieņemot lēmumu atļaut nekustamā īpašuma pārdošanu
izsolē. Satversmes tiesa uzskata, ka pienācīga Civilprocesa
likuma 397. panta otrajā daļā minēto jautājumu pārbaude ir
būtiska parādnieka tiesību aizsardzības sastāvdaļa.
Civilprocesa likuma 397. panta otrās daļas 1. punkts noteic,
ka tiesnesim jāpārliecinās par to, ka nekustamais īpašums pieder
pieteikuma iesniedzējam vai ķīlas ņēmēja parādniekam un ķīlas
ņēmējam ir tiesības nekustamo īpašumu pārdot par brīvu cenu. Līdz
ar to iesniegtajiem dokumentiem ir jārada tiesnesim pārliecība,
ka ķīlas ņēmējam patiešām ir radušās tiesības nekustamo īpašumu
pārdot.
Atbilstoši Civillikuma 1289. panta trešajai daļai gadījumos,
kad nosacījums vai termiņš noteikts nevis prasījumam, bet tieši
pašai ķīlas tiesībai, ķīlas tiesība stājas spēkā tikai no tā
laika, kad nosacījums vai termiņš iestājies. Tādēļ ķīlas līguma
esamība pati par sevi neapliecina, ka ķīlas ņēmējam ir radušās
tiesības nekustamo īpašumu pārdot. No Satversmes tiesā
iesniegtajiem dokumentiem secināms, ka tiesības nekustamo īpašumu
pārdot par brīvu cenu nereti tiek saistītas ar tādu nosacījumu
iestāšanos kā maksājuma termiņu kavēšana, būtiski aizdevuma
līguma noteikumu pārkāpumi, tiesību vienpusēji atkāpties no
līguma rašanās u.c. Šādos gadījumos tiesnesim jāpārliecinās, ka
konkrētais ķīlas līgumā minētais nosacījums ir iestājies un ķīlas
tiesība ir stājusies spēkā. Ja no pieteikumam pievienotajiem
dokumentiem nav gūstams apstiprinājums tam, ka ķīlas līgumā
minētais nosacījums patiešām ir iestājies (piemēram, ķīlas devējs
nokavējis maksājuma termiņu par tik dienām, cik noteiktas
līgumā), tiesnesim nav pamata apmierināt pieteikumu par nekustamā
īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē. Kaut arī Civilprocesa likuma
396. panta otrajā daļā ir uzskaitīti dokumenti, kas pievienojami
ķīlas ņēmēja pieteikumam par nekustamā īpašuma labprātīgu
pārdošanu izsolē, tas neatbrīvo ķīlas ņēmēju no pienākuma
pierādīt, ka viņam ir radušās tiesības realizēt ķīlu.
Savukārt Civilprocesa likuma 397. panta otrās daļas 2. punkts
paredz tiesneša pienākumu pārliecināties, ka nav likumīgu šķēršļu
nekustamā īpašuma pārdošanai ar pieteikumā norādītajiem
nosacījumiem. Tiesnesim jāpārliecinās ne vien par likumā
noteiktajiem vai zemesgrāmatā ierakstītajiem atsavināšanas
aizliegumiem, bet arī par citiem gadījumiem, kad nekustamā
īpašuma pārdošana nonāktu pretrunā ar likumu.
Tā, piemēram, par pamatotu atzīstams lēmums noraidīt
pieteikumu par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē
tādēļ, ka pieteikumam pievienotie pārdošanas nosacījumi neatbilst
Civillikuma vai Civilprocesa likuma prasībām. Civilprocesa likuma
398. pants noteic, ka pārdošanu izsolē veic kārtībā, kāda šajā
likumā noteikta tiesas spriedumu izpildei. Tādēļ pārdošanas
nosacījumiem citastarp jāatbilst Civilprocesa likuma 73. nodaļas
prasībām, ciktāl šā likuma 49. nodaļa neparedz atšķirīgu
regulējumu.
Tāpat, pieņemot lēmumu par nekustamā īpašuma pārdošanu izsolē,
tiesnesim jāpārliecinās, ka netiek pārkāptas Patērētāju tiesību
aizsardzības likumā ietvertās imperatīvās normas. Šāds pienākums
tiesnesim izriet no Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.
panta vienpadsmitās daļas, kas nosaka: „Tiesa, izšķirot strīdu
vai veicot citas no ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja
un patērētāja noslēgtā līguma izrietošās procesuālās darbības,
izvērtē līguma noteikumus un strīda atrisināšanai attiecībā uz
patērētāju nepiemēro līgumā ietvertos netaisnīgos
noteikumus.”
Tādējādi gadījumos, kad ķīlas devējs ir patērētājs, tiesai
jāpārliecinās, ka pieteikums par nekustamā īpašuma labprātīgu
pārdošanu izsolē nebalstās uz tādiem noteikumiem, kas atbilstoši
Patērētāju tiesību aizsardzības likumam atzīstami par
netaisnīgiem un nav piemērojami.
19.2. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētās
normas viņu tiesības aizskar arī ar to, ka neparedz iespēju
iesniegt apelācijas un kasācijas sūdzības. Kā pamatoti norādījis
Senāts, apstrīdētais tiesību institūts nav savienojams ar
apelācijas un kasācijas sūdzību, jo tiesneša lēmums atļaut
pārdošanu izsolē nav atzīstams par tiesas spriešanas procesā
pieņemtu lēmumu. Tā kā lieta nav izskatīta pirmās instances tiesā
un tiesas nolēmums nav pieņemts kontradiktoriskā procesa
ietvaros, nav tiesiska pamata tiesvedības turpināšanai
turpmākajās tiesu instancēs.
Tomēr atzīstams, ka parādniekam jābūt iespējai panākt to
jautājumu izskatīšanu tiesā, par kuriem pastāv strīds. Kaut arī
Civilprocesa likuma 49. nodaļa pati par sevi nenosaka procesuālo
kārtību, kādā ķīlas devējs var izteikt savus iebildumus pret
nepamatotu ķīlas ņēmēja pieteikumu, tas nenozīmē, ka šāda kārtība
neizriet no Civilprocesa likuma. Proti, Civilprocesa likums
paredz, ka strīda gadījumā ķīlas devējam jāvēršas tiesā prasības
tiesvedības kārtībā.
Visupirms norādāms, ka atbilstoši Civillikuma 1283. pantam
ķīlas tiesība kā blakus tiesība sava spēka ziņā ir atkarīga no
prasījuma spēka. Līdz ar to gadījumos, kad parādnieks uzskata, ka
nekustamais īpašums pārdots nepamatoti tādēļ, ka viņš neatzīst
prasījumu, par ko ķīla atbild, viņam jāvēršas tiesā, lūdzot
prasījumu atzīt par nepamatotu. Šāds prasījums uzskatāms par
mantiska rakstura prasību, un persona var lūgt prasības
nodrošināšanu atbilstoši Civilprocesa likuma 19. nodaļai, tajā
skaitā lūgt izdarīt zemesgrāmatā ierakstu par aizliegumu pārdot
pieteicējam piederošo nekustamo īpašumu vai arī apturēt lēmuma
par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē izpildi
gadījumā, kad šāds lēmums jau ir pieņemts.
Tomēr arī situācijās, kad persona atzīst prasījumu, par ko
ķīla atbild, bet neatzīst ķīlas tiesības realizācijas tiesiskumu
un pamatotību, tā var vērsties tiesā prasības tiesvedības
kārtībā. Satversmes tiesas lietas materiāliem ir pievienots
prakses piemērs – proti, parādnieks vērsies tiesā ar prasību
atzīt par nepamatotu ķīlas ņēmēja atkāpšanos no pušu līgumiem un
iesniegto pieteikumu par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu
izsolē. Tiesa šādu prasījumu atzinusi par mantisku un lēmusi par
prasības nodrošināšanu – lēmuma par nekustamā īpašuma pārdošanu
izsolē apturēšanu (sk. lietas materiālu 3. sējuma 62.
lpp.).
Tāpat prasības tiesvedības kārtībā parādnieks var realizēt
Civillikuma 1657. pantā noteiktās tiesības lūgt tiesu atsvabināt
viņu no neizdevīgām nokavējuma sekām, ja viņu nevar vainot ne
uzmanības trūkumā, ne vieglprātībā vai nolaidībā vai ja
izpildīšana nav notikusi nepārvaramas varas dēļ.
Ja lēmums par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē
jau ir pieņemts, bet tiesa ar vēlāku spriedumu atzīst, ka
nepastāv prasījums, par ko ķīla atbild, tad šāds lēmums nav
izpildāms. Līdzīgi arī gadījumos, kad tiesa konstatē, ka ķīlas
ņēmējam nav radušās tiesības ķīlas tiesības priekšmetu pārdot vai
pastāv likumīgi šķēršļi šādai pārdošanai, vai parādnieks
atbilstoši Civillikuma 1657. pantam atsvabināms no viņam
nelabvēlīgām kavējuma sekām, lēmums par nekustamā īpašuma
pārdošanu izsolē nav izpildāms.
Savukārt gadījumos, kad nekustamais īpašums jau ir nepamatoti
pārdots, ķīlas devējs var vērsties tiesā pret ķīlas ņēmēju ar
prasību par zaudējumu atlīdzību. Atbilstoši Civillikuma 1320.
pantam, ja pircējam bijusi zināma ķīlas ņēmēja rīcības
pretlikumība, parādniekam ir tiesības prasīt atpakaļ arī pārdoto
nekustamo īpašumu.
19.3. Pieteikumu iesniedzēji pauduši viedokli, ka
apstrīdētās normas Satversmes 92. pantam neatbilst arī tādēļ, ka
liedz tiem lūgt nekustamā īpašuma novērtējumu un pieļauj, ka
ķīlas ņēmējs nosaka nesamērīgi zemu izsoles sākumcenu.
Civilprocesa likuma 398. panta 1. punkts noteic, ka
nekustamais īpašums aprakstāms un novērtējams tikai tad, ja to
lūdz persona, uz kuras pieteikuma pamata notiek pārdošana.
Tādējādi gadījumos, kad pieteikumu par nekustamā īpašuma
labprātīgu pārdošanu izsolē iesniedzis ķīlas ņēmējs, nekustamā
īpašuma īpašniekam nav iespējas lūgt novērtējumu.
Tomēr atbilstoši Civillikuma 1328. pantam ķīlas ņēmējs par
ieķīlātās lietas pārdošanu atbild kā pilnvarnieks. Tādēļ ķīlas
ņēmējam jāatlīdzina parādniekam visi zaudējumi, kas tam varētu
rasties aiz viņa rūpības trūkuma. Tas attiecas arī uz gadījumiem,
kad ķīlas ņēmēja rīcības rezultātā nekustamais īpašums pārdots
par tādu cenu, kas ķīlas devējam radījusi zaudējumus. Savukārt
tad, ja, pārdodot nekustamo īpašumu, pielaists ļauns nolūks un
pircējs ir piedalījies ķīlas ņēmēja ļaunprātībā, parādniekam ir
tiesības prasīt atpakaļ pārdoto lietu, atmaksājot pircējam
pirkuma summu ar procentiem.
Papildus tam gadījumos, kad pārdošanas nosacījumi paredz
acīmredzami nesamērīgi zemu izsoles sākumcenu, tiesa var to atzīt
par likumīgu šķērsli nekustamā īpašuma pārdošanai ar pieteikumā
norādītajiem nosacījumiem, ja tā secina, ka šāds pārdošanas
nosacījums neatbilst Civillikuma 1. pantā nostiprinātajam labas
ticības principam (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta
Civillietu departamenta 2006. gada 4. oktobra spriedumu lietā Nr.
SKC-540).
19.4. Pieteikumu iesniedzēji norāda arī, ka viņi nevar
savas tiesības pienācīgi aizsargāt, izmantojot iepriekš
aprakstītos mehānismus, proti, vēršoties tiesā prasības
tiesvedības kārtībā, jo pieeju tiesai ierobežo lielā valsts
nodeva. Kaut arī Civilprocesa likums pieļaujot iespēju lūgt tiesu
atbrīvot personu no valsts nodevas nomaksas, formāli ķīlas
devējam piederot nekustamais īpašums un tiesas neatzīstot, ka
šādos apstākļos personas mantiskais stāvoklis liegtu tai iespēju
nomaksāt valsts nodevu.
Civilprocesa likuma 43. panta ceturtā daļa paredz jebkurai
personai tiesības lūgt, lai tiesa, ievērojot attiecīgās fiziskās
personas mantisko stāvokli, pilnīgi vai daļēji to atbrīvotu no
tiesas izdevumu samaksas. Satversmes tiesa jau ir uzsvērusi, ka
vispārējās jurisdikcijas tiesām ir rūpīgi jāizvērtē prasītāju
argumenti par valsts nodevas samazināšanu vai atbrīvošanu no tās
(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 17. maija sprieduma lietā
Nr. 2009-93-01 13.4. punktu).
Lai neaizskartu personai Satversmes 92. pantā garantētās
tiesības uz taisnīgu tiesu, vispārējās jurisdikcijas tiesai ir
jāizvērtē prasītāja iespējas vērsties tiesā savu tiesību un
likumisko interešu aizsardzībai pēc būtības. Atsaucoties uz to,
ka personai pieder nekustamais īpašums, vispārējās jurisdikcijas
tiesai ir jāpārliecinās, ka tādējādi netiek nesamērīgi
ierobežotas personas tiesības uz pieeju tiesai.
19.5. Civilprocesa likuma 396. panta otrā daļa noteic,
ka pieteikumam par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē
pievienojami pierādījumi par parādnieka brīdinājumu, ja vien no
paša akta vai likuma neizriet, ka šāds brīdinājums nav
nepieciešams. Tādējādi Civilprocesa likums pieļauj, ka
nekustamais īpašums tiek pārdots labprātīgā izsolē arī tad, ja
parādnieks nav brīdināts par šāda pieteikuma sniegšanu tiesā.
Satversmes tiesa jau ir uzsvērusi, ka parādnieka brīdināšana
ir nozīmīga viņa tiesību aizsardzības garantija, jo pieteikumi
tiesā tiek izskatīti bez saistības dalībnieku klātbūtnes,
nepaziņojot viņiem par to. Ja parādnieks tiek brīdināts par
saistību nodošanu piespiedu izpildīšanai, viņam ir iespēja
iesniegt iebildumus kreditoram un sarunu ceļā vienoties ar to par
saistību izpildes nosacījumiem. Vienlaikus viņam ir arī tiesības
– tādā gadījumā, ja pastāv strīds, – savu tiesību aizsardzībai
vērsties tiesā prasības tiesvedības kārtībā (sk. Satversmes
tiesas 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01
12.3.2. punktu).
Atteikšanās no brīdinājuma saņemšanas var būtiski ierobežot
parādnieka tiesības uz taisnīgu tiesu. Ja parādnieks netiek
brīdināts par ķīlas ņēmēja nolūku iesniegt pieteikumu par
nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē, viņš nevar vērst
kreditora uzmanību uz iespējamiem pārpratumiem vai kļūdām, kā arī
nevar aicināt attiecīgo jautājumu risināt pārrunu ceļā. Tāpat arī
parādnieka tiesības izmantot Civilprocesa likumā paredzētos
mehānismus strīdu risināšanai tiek apgrūtinātas, tādējādi
ierobežojot viņa iespēju efektīvi īstenot savas tiesības uz
taisnīgu tiesu procesā, kurā tiek nodrošināts pušu līdztiesības
un sacīkstes princips.
Arī Patērētāju tiesību aizsardzības likums ierobežo gadījumus,
kādos pieļaujama patērētāja nebrīdināšana par līguma izbeigšanu,
paredzot, ka atsevišķos gadījumos šādi noteikumi atzīstami par
netaisnīgiem un nav piemērojami (sk. Patērētāju tiesību
aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas 8. punktu).
Tādēļ brīdinājuma saņemšana ir uzskatāma par tik būtisku
parādnieka tiesību aizsardzības garantiju, ka viņš no tās nevar
atteikties, noslēdzot tiesisku darījumu.
Vienlaikus norādāms, ka obligāta brīdinājuma noteikšana
neietekmētu pašreizējo nekustamā īpašuma labprātīgas pārdošanas
izsolē tiesas ceļā institūtu. Ķīlas ņēmēja pienākums brīdināt
parādnieku par pieteikuma sniegšanu tiesā neprasītu nekādus
būtiskus materiālus ieguldījumus.
Līdz ar to Civilprocesa likuma 396. panta otrā daļa, ciktāl tā
pieļauj to, ka netiek iesniegti pierādījumi par parādnieka
brīdināšanu, ja no paša akta izriet, ka šāds brīdinājums nav
nepieciešams, neparedz saprātīgu līdzsvaru starp parādnieka un
ķīlas ņēmēja, kā arī sabiedrības interesēm. Tādēļ minētā norma
šajā daļā neatbilst Satversmes 92. pantam.
19.6. Saeimas un Latvijas Komercbanku asociācijas
pārstāvji papildus iepriekš minētajiem mehānismiem norādījuši arī
uz citiem Civilprocesa likumā ietvertiem instrumentiem, kas būtu
uzskatāmi par parādnieka tiesību aizsardzības garantijām.
Pirmkārt, persona varot lūgt Civilprocesa likuma 483. pantā
minētās amatpersonas iesniegt protestu par lēmumu, ar kuru
atļauta nekustamā īpašuma labprātīga pārdošana izsolē, ja,
pieņemot šo lēmumu, pieļauti būtiski materiālo vai procesuālo
tiesību normu pārkāpumi. Otrkārt, Civilprocesa likuma 617. panta
otrā daļa paredzot ieinteresēto personu tiesības iesniegt
apgabaltiesā sūdzību par tiesu izpildītāja rīcību, kas izskatāma,
lemjot par izsoles akta apstiprināšanu. Un, treškārt, atbilstoši
Civilprocesa likuma 613. panta sestajai daļai esot iespējams
iesniegt blakus sūdzību par apgabaltiesas lēmumu par izsoles akta
apstiprināšanu.
Kaut arī ar minētajiem mehānismiem parādnieks nevar aizsargāt
savas tiesības gadījumos, kad pastāv strīds pēc būtības, tie
tomēr papildina parādniekam noteiktās procesuālās iespējas
civilprocesā. Arī šie instrumenti ir vērsti uz to, lai
nekustamais īpašums izsolē tiktu pārdots tiesiskā kārtībā.
Tādējādi apstrīdētās normas kopumā paredz samērīgu
pamattiesību ierobežojumu, jo indivīdam nodarītais kaitējums ir
mazāks par labums, ko iegūst sabiedrība.
20. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11.
punktu gadījumā, kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst
par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai
jānosaka brīdis, ar kuru attiecīgā norma zaudē spēku.
No lietas materiāliem secināms, ka visi Pieteikumu iesniedzēji
ir brīdināti par to, ka tiesā tiks iesniegts pieteikums par
nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā. Tādēļ
Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizsardzībai nav
nepieciešams, lai norma, kas pieļauj to, ka netiek iesniegti
pierādījumi par parādnieka brīdināšanu, spēku zaudētu ar
atpakaļejošu datumu.
Satversmes tiesā sagatavošanā atrodas vairākas lietas ar tādu
pašu prasījuma priekšmetu kā izskatāmajā lietā. Dažās no tām
konstitucionālo sūdzību iesniedzēji nav brīdināti par to, ka
tiesā tiks iesniegts pieteikums par nekustamā īpašuma labprātīgu
pārdošanu izsolē. Tomēr gadījumā, ja apstrīdētā norma spēku
zaudētu ar atpakaļejošu datumu, konstitucionālo sūdzību
iesniedzējiem radītais pamattiesību aizskārums netiktu novērsts.
Tādēļ noteikt atpakaļejošu datumu apstrīdētās normas spēka
zaudēšanai nebūtu nozīmes.
Satversmes tiesa ņem vērā, ka norma, kas ļauj neiesniegt
pierādījumus par parādnieka brīdināšanu, regulē ķīlas ņēmēju
rīcību. Tādēļ ir nepieciešams paredzēt saprātīgu termiņu, kurā
viņiem būtu iespēja uzzināt par jauno tiesisko regulējumu.
21. Ar Satversmes tiesas 2010. gada 5. marta rīcības
sēdes lēmumu apturēta Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas
tiesneša 2009. gada 16. novembra lēmuma lietā Nr. 3.12-2232/8,
2009 izpilde līdz Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās
brīdim. Ar šo Centra rajona tiesas tiesneša lēmumu atļauta Inārai
Sīlei piederošā nekustamā īpašuma labprātīga pārdošana izsolē
tiesas ceļā.
Savukārt ar Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2010. gada 14.
aprīļa lēmumu par lietas ierosināšanu apturēta Rīgas rajona
tiesas tiesneses 2010. gada 18. marta lēmuma lietā Nr. 3-12/1296
par Indulim Brodiņam piederošā nekustamā īpašuma labprātīgu
pārdošanu izsolē tiesas ceļā izpilde.
Līdz ar šā sprieduma spēkā stāšanos abu minēto rajona tiesu
tiesnešu lēmumu izpildes apturēšanai ir zudis pamats.
Nolēmumu
daļa
Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.–32. pantu,
Satversmes tiesa
n o s p r i e d
a:
1) atzīt Civilprocesa likuma 396.
panta otrās daļas vārdus „paša akta vai” par neatbilstošiem
Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam un spēku zaudējušiem no
2010. gada 10. decembra;
2) atzīt Civilprocesa likuma 396. panta pirmās daļas
vārdus „vai ķīlas ņēmējs, kuram ir tiesības pārdot ķīlu par brīvu
cenu”, 396. panta otrās daļas vārdus „bet, ja pieteikumu
iesniedzis ķīlas ņēmējs, – arī ķīlas līguma noraksts, pierādījumi
par parādnieka brīdinājumu, ja vien no likuma neizriet, ka šāds
brīdinājums nav nepieciešams”, 397. panta pirmās daļas vārdus
„nepaziņojot par to pieteicējam un parādniekam” un 397. panta
otrās daļas 1. punkta vārdus „vai ķīlas ņēmēja parādniekam un
ķīlas ņēmējam ir tiesības nekustamo īpašumu pārdot par brīvu
cenu” par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 92.
pantam.
Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas dienā.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs
G.Kūtris