Iekšlietu ministrs:

— intervijā Latvijas Radio 23.maijā

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV””

Intervija Latvijas Radio 23. maija raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons.

— Kā man uzdeva jautājumus, tādā kārtībā es jums tos uzdošu... Māte, kuras dēls ir policists, jautāja tā: vai tikai tagad ir jāiet uz policijas iecirkņiem un jāskatās, kā tur tiem policistiem klājas, kā strādā? Viņa ir skatījusies “Panorāmu” un redzējusi, kas tur notiek, viņa saka: vajadzēja to darīt tad, kad jūs ievēlēja, nevis tad, kad tuvojas vēlēšanas.

M.Segliņš: — Pirmām kārtām vēlēšanas nupat jau bija. Un — otrām kārtām policijas iecirkņos es esmu katru otro nedēļu.

— Tas, kam šoreiz pievērsa īpašu uzmanību masu mediji, bija masveida saslimšana un ne pirmo reizi, un tad arī nākamais jautājums. Seržāna kungs zvanīja un jautāja: vai nevarētu būt tā, ka tīšām kāds ar mēģenīti baciļus par attiecīgu samaksu ir pielējis klāt, jo, viņaprāt, pārāk daudz slimo. Vai tas nav Krievijas čekas pirksts?

M.Segliņš: — Tas sižets, par ko bija runa pirmajā jautājumā, tā bija policijas nodaļa, un šī saslimšana ir kaut kas cits. Policijas nodaļās nebija nekādas saslimšanas, vienkārši mēs secinājām, ka tagad, kad mēs ejam uz Eiropas Savienību un uz NATO, tepat Rīgas centrā, Valdemāra ielā 2, mums ir policijas iecirkņi, kur trīsdesmit gadus nav bijis remonts. Tur bija policists, kurš strādā 30 gadus, un viņa darba mūžā tur remonts nav bijis. Tur bija sausās tualetes — tepat, Rīgas centrā. Varbūt es biju jauns un pārāk naivs pirms diviem gadiem, kad kļuvu par ministru, un kaut kā arī visos jautājumos, kas bija jārisina saistībā ar finansējumu, centos būt koleģiāls, citus ministrus un viņu problēmas uzklausošs, nu, tāds fleksibls. Es saprotu, ka šāda politika neattaisnojas, un pēc tam vēl jāpaklausās pārmetumi, ka neesmu bijis pietiekami ciets, tādēļ šogad es domāju, ka mana pozīcija būs ļoti cieta, man būs galvenās intereses, kas tikai mani interesēs, un tas ir tas, kas saistīts ne tikai ar policistiem, arī ar ugunsdzēsējiem, jo Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā jau tā situācija nav ne par matu labāka kā pie policistiem. Tur tāpat jaunākie tērpi, ar ko vīri iet ugunī un kas var izturēt lielu uguni, ir trīs gadus veci, un tiem ir tikai trīs gadu garantija. Mums tiem tērpiem vairs vispār nav garantijas, tāpat cilvēkiem visiem “desmit latu” alga. Un, kad kaut kur deg, tad, protams, gribas, lai viņi ir ļoti enerģiski, labi ekipēti; bet tad, kad nodeg, tad mūžīgi kāds kritizē un stāsta, cik lēni viņi atbraukuši ar 1978. vai 1972. gadā ražotām automašīnām un cik slikti, ka ir lējuši un visu nolējuši ar caurām šļūtenēm. Es tomēr uzskatu, ka valstij bez tām izvirzītajām prioritātēm, kas jau ir, — Eiropas Savienība un NATO —ir pienācis laiks tā pamatīgi izvētīt un paskatīties arī uz iekšējām problēmām.

Armiju varbūt nevajag? Vajag stipru armiju, jo mums iekšējā armija, kas ir policija, būs nolaista līdz kliņķim.

Tā kā esmu divus gadus ministrijā, tā ir arī mana atbildība, bet es domāju, ka tad es nevaru uzņemties morālu atbildību trešo gadu strādāt, ja nav iespējams panākt kādu lūzumu, bet es arī ceru, ka pārējie ministri, valdības koalīcija sapratīs, jo man gan Panteļējeva kungs, gan Kuduma kungs mutiski ir solījuši, mēs būsim cieti nākošgad. Nu, gribēšu redzēt!

— Tad man vēl pāris jautājumu šajā sakarā. Pats pirmais, ko jūs tikko minējāt, trešo gadu nevarat uzņemties atbildību? Vai tas nozīmē, ka jūs demisionēsit, ja iekšlietas nebūs prioritāte?

M.Segliņš: — Laiks rādīs!

— Jūs esat izlēmis vismaz pats priekš sevis?

M.Segliņš: — Es esmu daudz par to domājis. Redziet, nevar iet uz darbu un tikai priecāties par to, ka tev ir kaut kāds liels statuss, ka tev ir dienesta automašīna vai telefons vai arī ka algu saņem. Manuprāt, bez tā, ka saņem kādus materiālus labumus, ir nepieciešams arī kāds morālais gandarījums par to, ko cilvēks dara, un es gribētu to te paskaidrot — morālais gandarījums iekšlietu ministram var būt tad, ja viņš redz, ka izdodas sakārtot vai uzlabot iekšlietu sistēmā strādājošo darba apstākļus.

— To pašu, starp citu, ir teicis, piemēram, Gorbunova kungs, ka viņš demisionēs, ja neizdabūs savu nozari par prioritāti. Vai nebūs tā, ka valdība pajuks tāpēc, ka...?

M.Segliņš: — Es jau teicu, man ir ļoti svarīgi darbā, ko es daru, gūt arī kādu morālu gandarījumu par to un redzēt kādus darba augļus, nevis tikai novilkt 10 vai 12 stundas.

— Bet, ja mēs pieminam algas un visas šīs lietas — man te vismaz divi cilvēki zvanīja un jautāja: kad varētu būt policijas darbiniekiem lielākas algas, vai mēs varam atbildēt?

M.Segliņš: — Nav jau runa pat par lielākām algām. Ministru kabinets 1997.gadā ir pieņēmis Ministru kabineta noteikumus Nr.340, un šie noteikumi paredz dažāda veida piemaksas policijai, ugunsdzēsējiem, par cīņu ar organizēto noziedzību, par nakts stundām. Un pats Ministru kabinets šobrīd nepilda šos noteikumus, finansējums šo noteikumu izpildei vairākus gadus netiek piešķirts. Līdz ar to jaunietis, kas pabeidz Policijas akadēmiju, nākot strādāt uz policiju, rēķinās ar konkrētu summu, ko viņš saņems, ja viņam būs alga un šīs piemaksas, ko garantē Ministru kabineta noteikumi. Bet nauda jau tam netiek piešķirta, līdz ar to nesaņem jau pat to, kas ir paredzēts Ministru kabineta noteikumos. Mums jau ir precedenti, ka iesūdz tiesā Iekšlietu ministriju par to, ka neizmaksā to, kas noteikts Ministru kabineta noteikumos, un loģiski mēs šīs tiesas zaudējam. Ministru kabineta noteikumos ir noteikts, ka jāmaksā. Es saku — nav jau te runa par algu pacelšanu, vajadzētu izpildīt to, kas jau ir noteikts.

— Tas viss ir atkarīgs patiešām no budžeta!

M.Segliņš: — Vienmēr jau var runāt par to, ka naudas ir par maz un ka naudas nav; nekad arī tā nebūs kā leiputrijā; arī miljonāram liekas, ka viņam naudas ir par maz. Šeit ir svarīga politiskā griba — vai mēs gribam šai nozarei piešķirt naudu vai negribam, runa ir par to. Naudas summa jau kopā tīri fiziski ir liela, un, kad sēž koalīcijas partneri, ministri, tad ir politiskā griba dot naudu policijai, iekšējai drošībai... naudas vienmēr būs par maz visam.

— Man te kāds klausītājs zvanīja. Viņš saka tā: Valsts policija sūdzas par naudas trūkumu, bet viņiem ir jaunāko modeļu mašīnas, te gan runa par dienesta mašīnām; remontē lepni ēkas, un tad viņš min Gaujas ielu, ceļ arī lepnas privātmājas dažs labs policists.

M.Segliņš: — Par mašīnām. Pagājušajā gadā no 2000 mašīnām policija varēja nomainīt 22, apmēram tāds pats skaitlis būs šogad. Mēs varam parēķināt — ja ir 2000 mašīnas un gadā nomaina 22, tad kad nomainīs 2000. mašīnu?

Par Gaujas ielu. Tā būs Latvijas otrās neatkarības laikā trešā ēka, kas izremontēta, un nav jau runa vispār par nodaļām, par mazākām vienībām. Tātad Latvijas valsts būs spējusi sakopt 11 gados trīs ēkas, un Gaujas iela būs viena no šīm ēkām, ko mēs parīt atklāsim.

Par privātām mājām. Mani interesē šis gadījums, bet tad vajadzētu precīzāk. Tātad kāds no desmit tūkstošiem policistu kaut kur ceļ. Ko lai es saku? Apsekošu visus desmit tūkstošus, grūti droši vien būs! Zvaniet ar precīzu informāciju, paskatīsimies!

— Mēs te jau pieminējām tos baciļus, kurus mēģenītēs lej iekšā Krievijas čeka. Kā ir ar tiem baciļiem?

M.Segliņš: — Nē, nē! Tur nav nekādas saistības ar Krievijas čeku, un es esmu ļoti neapmierināts ar to, ka man šodien ir jālasa vienā no lielākajiem dienas laikrakstiem, ko ir atļāvies pateikt policijas pulkvedis, sardzes pulka priekšnieks Koržanovs. Viņš saka, ka viņam nav vārīta ūdens tādēļ, ka nav finansējuma. Varbūt arī viņš drīz no rīta nevarēs piecelties no gultas, jo viņam nav finansējuma, lai modinātāju nopirktu? Nevar visu, arī savu nolaidību un savu netīrību, norakstīt tikai uz līdzekļu trūkumu. Vienmēr tā neies! Es jau esmu pamanījis, tas iet kā skaitāmpantiņš — vienalga, ko nevar izdarīt, tā sāk skaitīt, ka nav līdzekļu. Līdzekļu tik tiešām policijai ir par maz, bet ne jau savu nolaidību vienmēr var norakstīt uz līdzekļu trūkumu.

— Ko jūs viņiem teiksit par šito joku?

M.Segliņš: — Dzīve rādīs!

— Par krāsaino metālu, tas te tāds ļoti smags jautājums. Nu, zog, zog, un te klausītājs saka: neviens nekontrolē, naktīs savāc, no rīta vēl aizved, tajos pašos punktos viss notiek. Cik ilgi?

M.Segliņš: — Tā vaina, manuprāt, mums ir jau pirms vairākiem gadiem sākusies, un es īsti nezinu, kādēļ pilnīgi visās sfērās mēs absolūti visu liberalizējām. Šajā gadījumā vaina pat nav tikdaudz zaglī, bet gan tajā apstāklī, ka var šos krāsainos metālus netraucēti nodot, ka ir mums simtiem vietu, kur tos pieņem, un tomēr... Bet katrā no tām 100 vai 200 vietām mēs nevaram pielikt policistu, un, kā mēs uztaisām reidus, tā redzam, ka tik tiešām tur ir nenosakāmas izcelsmes krāsainie metāli; ir mēneši, kad pat četrām piecām uzņēmējsabiedrībām licences tiek noņemtas, bet visi mums gudri, pēc tam tiesājas, pārsūdz, kāds dabū licenci atpakaļ, atkal var darboties. Bet, taisot reidus, policija redz, ka ir šie pārkāpumi, un es domāju, ka te vienīgais ceļš ir būt daudz, daudz stingrākiem likumdošanā. Īsāk sakot, doma ir tāda, ka vajag ļoti, ļoti ierobežot vispār tiesības pieņemt šos metāllūžņus. Lai tās ir divas trīs lielās kompānijas, kas tad par to atbild. Kāds teiks, ka tā ir kādas kompānijas lobēšana, jo tām būs lielāks apgrozījums, lielāka peļņa tad, bet drīkstētu tikai ļoti kārtīgām, likumpaklausīgām uzņēmējsabiedrībām ļaut ar šo darbu nodarboties, jo, ja cilvēkam dod vaļu, viņš nozags visu, pārdos visu. Nekur jau nav rakstīts, ka nedrīkst pieņemt nenosakāmas izcelsmes metālu, bet tur ir gan baznīcu torņi, gan krusti no kapiem un viss kas, un ar to godaprātu jau nu tiem mūsu līdzcilvēkiem ir tā pašvaki.

— Un kad tāds projekts varētu tapt?

M.Segliņš: — Mēs esam pārsprieduši ar Kriminālpolicijas priekšnieku Pumpuru šo situāciju, un šobrīd juristiem ir uzdots analizēt situāciju.

— Tad, kad jūs stājāties savā amatā, jūs solījāt, ka tie “spirķiki” un cigaretes nebūs tirgū. Ja jūs netiekat tik ilgi ar to galā, vai jums nav jādemisionē?

M.Segliņš: — Par demisiju es jau stāstīju pirmīt. Es ceru, ka beidzot arī Rīgas dome kaut kā aktīvāk iesaistīsies. Jaunais mērs jau kādu laiku strādā, nu ķersies arī. Rīgas tirgus, man liekas, pat vairāk attiecas uz viņiem, un es ceru, ka nāks talkā Pašvaldības policija, mums tur divi miljoni latu gadā tiek tērēts Pašvaldības policijai.

— Jūs to nevarat iespaidot?

M.Segliņš: — Es griezīšos ar aicinājumu, pagaidām ļauju iestrādāties cilvēkam.

— Zvanīja no Ventspils. Ventspilī Ceļu policijas priekšnieks Nečiporenko tikpat kā nesaprotot latviski, dažus vārdus tikai mākot izteikt, kaut kāds bijušais armijnieks, viena klausītāja zvanīja un jautāja, cik tas ir normāli.

M.Segliņš: — Tāda līmeņa priekšniekam, kāds ir šis kungs, ir jāzina valsts valoda trešās pakāpes līmenī. Tas nozīmē, ka Valsts policijas, Kārtības policijas priekšniekam ir jāpārbauda šis gadījums, un slikti, ja viņš nav laikus konstatējis šo situāciju. Nedrīkst būt pēc likuma tāds fakts!

— Mēs jūs varētu lūgt pārbaudīt vismaz uzzināt, kā tur ir! Vēl par Sergeju Mihailovu, kurš tiek vai netiek ielaists Latvijā, par to sarakstu.

M.Segliņš: — Redziet, ļoti interesanta lieta! Tomēr būs jāapgalvo, ka LETA ir samelojusies, un nezinu, vai tas ir apzināti vai netīšām sanācis. Šī ziņa, ko izplatīja LETA, ir absolūti dezinformējoša un Iekšlietu ministriju diskreditējoša. Es pats personīgi jau pirms vairākiem mēnešiem parakstīju dokumentu, kas liedz Mihailovam iebraukt Latvijā, un viss, kas notiek par šo tematu, ir absolūta dezinformācija un meli. Mēs esam griezušies pie LETA valsts sekretārs ir parakstījis vēstuli LETA, lūdzam atsaukt šo nepatieso ziņu, šāda vēstule ir parakstīta. Tālāk reaģēsim likumā noteiktā kārtībā, ja LETA neņems savus vārdus atpakaļ. LETA tur var filozofēt, ko grib, bet šāds dokuments, kas aizliedz Mihailovam ierasties Latvijā, ir parakstīts un jau pirms laba laika. Pārējais viss tur tiek kaut kā grozīts.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā