Ar godu un godaprātu

Latvijā tika atzīmēta izcilā sirdsapziņas cilvēka un zinātnieka Andreja Saharova 80. dzimšanas diena

Andrejs Saharovs savas dzīves pēdējā maijā — 1998.gadā

Foto: no atmiņu grāmatas “Viņš mūsu vidū dzīvoja…”

Prof. Jānis Stradiņš:

Uzruna Andreja Saharova piemiņas pasākumā Latvijas Tautas frontes muzejā 2001. gada 21. maijā

Cilvēce atceras Nobela Miera prēmijas laureātu Andreju Saharovu viņa 80. dzimšanas dienā, un šajā piemiņas pēcpusdienā lai man atļauts izteikt dažas pārdomas par Andreju Saharovu kā zinātnieku, pilsoni, cilvēktiesību cīnītāju, skarot arī problēmu par zinātnes un politiskās varas attiecībām, par Saharova misiju un viņa ieceru likteni.

Andrejs Saharovs bija izcils krievu zinātnieks — fiziķis, viņa skolotājs bija vēlākais Nobela prēmijas laureāts Igors Tamms, par akadēmiķi Saharovs tika ievēlēts 32 gadu vecumā pēc paša Staļina rīkojuma. Viņš bija saņēmis visaugstākās PSRS valdības atzinības — 3 Sociālistiskā darba varoņa zvaigznes, Ļeņina prēmijas, Staļina prēmijas, jo bija veicis teorētiskos aprēķinus, kas ļāva izveidot ūdeņraža bumbu (kā bumba PSRS tā tapa agrāk nekā ASV, 1953). Saharovs bija izstrādājis vadāmās termokodolu reakcijas principu, plazmas stabilizāciju magnētiskā laukā, t.s. tokomaka principu, kas likās paveram milzu perspektīvas nākotnes enerģētikai (diemžēl tās vēl šodien nav īstenotas un nesen pie Oksfordas slēdza attiecīgo eksperimentālo iekārtu). Saharovs deva īpatnēju gravitācijas teoriju, Visuma barionu asimetrijas ideju. Saharovs būtu varējis kļūt par t.s. padomju zinātnes oficiāli atzītu simbolu “vitrīnu”, īpaši pēc I.Kurčatova nāves, par zinātnieku – favorītu, par galminieku. Taču šādu likteni viņš nevēlējās. Līdzīgi Openheimeram viņš juta sirdsapziņas pārmetumus par to, ka nāvīgo ieroci nodevis cilvēces rīcībā, šajā gadījumā totalitārā režīma rīcībā nodevis universālu iznīcināšanas līdzekli, un centās savu nodarījumu izpirkt, tikai darīja to nesalīdzināmi dziļāk nekā Openheimers. “Velna māceklis” kļuva par “kritušo eņģeli”, kurš vispirms vērsās pret kodolizmēģinājumiem atmosfērā, pret vides piesārņošanu, bet pēc tam iestājās par abu naidīgu sistēmu reālu mierīgu līdzāspastāvēšanu, par tehnikas progresu un atbalstīja divu naidīgo sabiedrisko iekārtu konverģences teoriju. 1968. gadā, Prāgas pavasara laikā radās raksts “Hfpvsiktybz j ghjuhtcct> vbhyjv cjceotcndjdfybb> byntkktrnefkmyjq cdj,jlt$.

Ar to sākās Saharova disidenta ceļš, viņš tika atstādināts no padomju zinātniskās nomenklatūras, pakļauts visdažādākām represijām, līdz pat izsūtīšanai uz Gorkiju, mākslīgai piespiedu barošanai. Paradoksāli, Saharovs bija vienīgais, kas toreiz būtu varējis Padomju Savienību glābt, to transformējot, viņš būtībā — pāragri — rosināja vēlākas Gorbačova pārbūves un atklātības principus, taču izkurtējusī sistēma to neizprata un nikni vajāja zinātnieku.

Padomju zinātnē, arī Latvijā, bija raksturīgi ļoti spēcīgi konjunktūrisma, konformisma elementi, atzīšos, arī man personiski toreiz Saharova rakstītais un darītais nelikās racionāls, tas šķita pārāk emocionāls, naivs, neīstenojams, kaut dvēselē varēju visam piekrist. Par to varētu runāt daudz, varbūt kādreiz uzrakstīšu par šo sarežģīto attieksmi, še būtībā izpaudās zinātnes un varas attieksme .

Mums, kādreizējiem padomju zinātniekiem, novēloti jāatvainojas aizgājējam, ka toreiz neizpratām viņa rīcības cildenumu, neatbalstījām viņu, dažkārt pat bijām spiesti piedalīties apkaunojošās nosodījuma kampaņās. Mēs bijām pārāk sīki un pārāk vāji, pārāk gļēvi attiecībā pret Saharovu, — tas mums šodien jāatzīst. Taču neapšaubāmi Saharovs palīdzēja man un mums visiem pamazām atbrīvoties no padomiskās domāšanas , akceptēt humānisma, demokrātijas, liberālisma ideālus.

Zināmā mērā šo ideālu vainagojums bija Saharova darbība PSRS Tautas deputātu kongresā, viņa atbalsts Baltijas suverenitātes centieniem, vēsturiskā taisnīguma atjaunošanai. Varētu sacīt, ka šī deputāta darbība bija Saharova mūža apogejs, šodien te klāt ir daudzi viņa kolēģi no kādreizējo PSRS Tautas deputātu vidus, tomēr nedomāju, ka tas tā — viņa darbības apogejs, manuprāt, tomēr bija cilvēktiesību aizstāvēšana 1968.—1980. gadā un izsūtījums Gorkijā.

Pārlasot Saharova darbus šīsdienas acīm, redzu, ka vēsture aizgājusi citus ceļus, ne tos, kurus sludināja Saharovs. Būtībā konverģences teorija nav guvusi atzīšanu. Saharova Eiropas un Āzijas Padomju republiku savienības ideja nebija īstenojama; Saharova idejas bija tuvas Eiropas sociāldemokrātu idejām, Dubčeka “sociālismam ar cilvēcisku seju”, bet arī šīs visas idejas nav piepildījušās. Katrā ziņā Saharovs arī šodien būtu bijis opozīcijā, viņš nav uzvarējis. Taču grūti apgalvot, vai neierobežotā liberālisma uzvara ir mūžīga, vai Saharova idejas kaut kādā veidā nākotnē negūs uzvaru.

Bet neatkarīgi no tā mums šodien jāgodina Saharovs kā humāns un varonīgs cilvēks, kas savu ideju dēļ nebaidījās doties sārtā kā Džordano Bruno. Viņš sadega pāragri. Es nedomāju, ja Saharovs būtu pirms 12 gadiem palicis dzīvs, Krievijas vēsture un Latvijas vēsture ietu citus ceļus, taču viens otrs trieciens varbūt būtu aiztaupīts, vismaz amortizēts. Viņš bija sirdsapziņa . Sirdsapziņa konfrontē ar realitāti, dzīvē ir kompromisi, taču, ja sirdsapziņas nav vai tā klusē, tad sabiedrība lemta bojāejai. Tāda ir Saharova mūža galvenā mācība.

Mēs vairāk vai mazāk esam aizmirsuši Saharovu. Labi, ka Rīgā ir Saharova iela (kādreiz es rosināju šo nosaukumu), labi, ka šodien mūs pulcina Tautas frontes muzejs ar fotogrāfa Jurija Rosta izstādi, bet neīstenota palikusi iecere pārtulkot un izdot latviski Andreja Saharova sabiedrisko rakstu izlasi “Bažas un cerības” (“Nhtdjub b yflt;ls”) ar kādu mūsdienām atbilstošu ievadu. Jo Saharovs ir bijis kūmās arī Baltijas neatkarības atgūšanas centieniem, ar visu savu plašo dvēseli iestādamies arī par mums.